Der Weg der Liven

In Kaltene sind folgende Häuser der Schiffbauer zu besichtigen: „Caurnāši” – die heimische Scholle der Familie Bertliņš, „Ilmati” – bei diesem Hof wurden 6 Segelschiffe gebaut, „Maizītes” – die heimische Scholle der Familie Štāls, hier wurden 16 Gaffelschoner mit zwei und drei Masten gebaut; „Dambekalni” – hier später befand sich auch eine der ersten Fischkonservenfabrik an der Küste. Von der Meeresseite kann man auch alte Anlegestege von Kaltene finden. Diese 200 m lange Anlegestelle haben 1936 die Meister aus Roja – Vater und Söhne Freijs errichtet. An dieser Anlegestelle konnte man 50 Boote anlegen. Heutzutage sind hier nur Holzpfähle geblieben – Meer und Zeit haben ihre Arbeit gemacht. Um mit der Spezifik der Arbeit, Schwierigkeiten und Herausforderungen der heutigen Fischer bekannt zu machen, lohnt es sich, nach Ķirķrags zum örtlichen Fischer Ervīns Vilciņš zurückzukehren. Der Fischer teilt interessante Geschichte über seine Arbeit mit. Es wird möglich sein, zu sehen, wie man einen Morgenfischfang besorgt und später ihn zu kosten. (Die Quelle: Roja TIZ)

Früher Pize, livisch Pizā. Der jetzige Name stammt von dem während der Kaiserzeit erbauten Leuchtturm (Michailowski Majak), der im Namen des Neffen des alten Kaisers Alexander II. genannt wurde. Der heute bestehende Leuchtturm – insgesamt der dritte – Miķeļbāka wurde 1957 erbaut und ist der höchste Leuchtturm in Lettland : 57 m hoch (nur von außen zu besichtigen). Die lutherische Kirche von Miķeļtornis wurde 1893 erbaut. In der Nähe kann man das 1857 erbaute Gebäude des Wirtshauses von Pize (in schlechtem Zustand) mit der für das 19. Jahrhundert typischen Planung und Konstruktion sehen, das als einziges an der Livischen Küste gilt. In Miķeļtornis wurde der erste livische Kulturarbeiter Jānis Princis (1796–1868) geboren, der zusammen mit seinem Sohn Jānis das Evangelium nach Matthäus in den westlichen Dialekt der kurländisch-livischen Sprache übersetzt hat. J. Princis Senior und J. Princis Junior waren auch Autoren der 1845 herausgegebenen Dichtung „Geistliche Lieder und Gebete der Seemänner“. Vorher wurde ein lettisches Dichtungsbuch nur vom Blinden Indrick herausgegeben. Auf dem Bauernhof Olmaņi in Miķeļtornis wird ein Schüler des Künstlers Vilhelms Purvītis, der livische Maler Andrejs Šulcs (1910–2006), geboren. Auf dem Friedhof von Miķeļtornis wird 1978 ein Denkmal für livische Dichter (das erste Denkmal für Liven) eröffnet. Es ist geplant, bis 2019 im Dorfzentrum das Kunstobjekt des Künstlers Ģirts Burvis „Jahrhundert der Segelschiffe“ zu eröffnen. 

Als die größte Ortschaft begann sich Saulkrasti am Ende des 19. Jahrhunderts zu bilden, wenn kleine Fischerdörfer – Neibāde, Pēterupe und Katrīnbāde zum populären Erholungs- und Badeort der Rigenser wurden. Das hat sich rasch den Bau der Sommerhäuser beigetragen. Auf die Entwicklung des Kurorts hat sich auch den 1905 eröffneten Schiffsverkehr zwischen Rīga und Saulkrasti ausgewirkt. Es wurden neue Kurhäuser, Restaurants gebaut und eine andere mit dem Kurort verbundene Infrastruktur entwickelt. Zur Verfügung der Besucher standen in der Sommerzeit verschiedene Veranstaltungen, Bälle und Konzerte mit dem Teilnahme der Orchester aus Rīga. Die nächste Etappe der Entwicklung des Kurorts waren eine in den 30er Jahren des 20. Jahrhunderts gebaute Automobilstraße und eine Eisenbahnlinie zwischen Rīga und Saulkrasti. In der Sowjetzeit wurden Erholungshäuser, Sanatorien und neue Sommerhäuschen gebaut. Saulkrasti wird eine Stadt. Heutzutage lockt die Stadt Saulkrasti nicht nur durch den weißen Sandstrand, sonder auch durch verschiedene jährliche gesellschaftliche Veranstaltungen, den Pfad des Sonnenuntergangs und die Weiße Düne, das einzigartige Fahrradmuseum von Saulkrasti, den Meerespark und die Badestelle „Centrs”, den Saules Platz u.a. Objekte an.

In 1877, Baron August von Pistohlkors, celebrating the merits of his ancestors in the foundation and development of Neibāde, ordered a monument to be erected in the park. After World War I, in the early 1930s, the monument was accidentally found during the cleaning of the bed of the River Ķīšupe. The monument was renovated by the Neibāde Aid and Improvement Society and officially reopened in 1933. The monument also suffered damage after World War II. Now the monument is restored and located in the park of the open-air stage.

This is the ancient shore of the Baltic Ice Lake.  We can only imagine the landscape 10,000 years ago, when the Kurzeme peninsula was covered with vegetation reminiscent of a tundra, and waves from the icy lake dashed against the ancient shoreline.  We know that the lake was full of icebergs of various sizes.  Today the cliff is more than 20 km long (some 9 km of it are in the Slītere National Park), and it is as much as 42 m high.  It is the most impressive cliff of its type in all of Latvia.  At the foot of the cliff are the Irve flatlands (the name comes from the Liv 'īrva' or 'īra', both of which refer to deer).  The flatlands are the former bottom of the Baltic Ice Lake.  The Blue Hills are crossed by many small streams and rivers (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe, etc.).  Their valleys are the basis for a branched and very complicated system of waterways which look particularly impressive when the trees are bare.  In many places the cliffs and valleys display small areas of sandstone from the Narva suite.  These are Latvia's oldest sediment cliffs that can be seen above ground.  Although the Blue Hills are very impressive in scope, there are only a few places where there are important viewing areas (a viewing tower at the Dundaga-Mazirbe road, the view from the Šlītere lighthouse, the view from Mežlīdumi).  The mightiness of the ancient shoreline can truly be enjoyed from the Cirste-Mazirbe road, the Cirste-Riepaldi road, Mežlīdumi and the Vīdala-Melnsils road).  It is worth visiting the area in the springtime, when the slopes of the Blue Hills seem to be sinking under the fresh greenery.

Aus Lehm, Steinmasse und anderen Materialien formt die Töpferin Geschirr und verschiedene Gegenstände für Innenausstattung und sie brennt ihre Werke in einem offenen Brennofen. Die Besucher können hier an einer Führung teilnehmen, die Handwerkerin bei ihrer Arbeit beobachten, selber eine Tasse formen, sowie die Werkstatt beim Öffnen des Brennofens besuchen.

In den historischen Quellen wurde das Dorf 1310 erwähnt. Im Jahr 1582/1583 waren im Gemeinderegister von Piltene im Dorf acht Bauernhöfe eingetragen, in Jahr 1731 im Registerbuch des Landguts Dundaga (Dondangendrei. 1826 wohnten in jedem Bauernhof 16–17 Personen, im Dorf insgesamt rund 60 Einwohner. Die Angaben von 1935 besagen , dass in Saunags alle 49 Liven die livische Sprache beherrschten, aber nur 11 von ihnen in der Familie Livisch gesprochen haben. Im Haus Rūpnieki von Saunags befand sich ein Geschäft, dessen Eigentümer Kārlis Tilmanis gewerblich Sprotten gesalzen hat. In Saunags wurde der Kapitän auf hoher See Arvīds Ludeviks (1912–1996) geboren. 1945 führte er den Schleppdampfer „Rota“ mit lettischen Flüchtlingen von Ventspils nach Schweden. Das Schiff wurde festgenommen und der Kapitän nach Sibirien deportiert. In Saunags wurde der Kapitän auf hoher See Visvaldis Feldmanis (1938–2017) geboren.

Befindet sich im Ortszentrum von Kolka, im Hause „Zītari“. Hier sind ethnografisch bedeutendende Gegenstände der Liven aus dem 19. und 20. Jh. zusammengetragen und ausgestellt, ebenso wie Zeugnisse der geistigen Kultur der Liven – Bücher und Schriften in livischer Sprache, auch Video- und Audiomaterialien. Man kann einen Fischerhut und die begehrten Stiefel der Beineschneider sehen. (Beineschneider nannte man die Piraten von Kolka, die nach einer Sage den Seeleuten die Beine abschnitten, um in Besitz ihrer Stiefel zu gelangen. Anm.d.Ü.) 

Reinis Kaudzīte, co-author of the first Latvian novel “Times of the Land-Surveyors” (“Mērnieku laiki”) stayed in Pēterupe Village from 1913. 
In 1913 R. Kaudzīte bought a small property (currently No. 17 School Street), where he spent the last years of his life along with the lady of the house Karlīna Damroze. After the death of R. Kaudzīte, Karlīne – the well-known and respected midwife – continued to run the household. During Soviet times, the house was converted into a residential building. The neighbouring garden-house also acquired the status of a one-room flat, which in 11 August 1991 was turned into the Public Museum of Saulkrasti History. In 2008 the basic idea of the museum was changed and the house underwent redecoration. Now the museum is dedicated to the life of Reinis Kaudzīte in Pēterupe. The exhibition consists of furniture, crockery, household items, tools, photographs and other items of the early 20th century contributed by Saulkrasti residents. 
“Neighbour’s bench” and a signpost with references to places where the writer once travelled to are located in the garden by the building.

Das Museum (K. Valdemāra Straße 47) wurde 1969 in einem Gebäude der alten Seefahrtschule eröffnet, die auf die Initiative von K. Valdemārs 1864 gegründet wurde. Während der Schulexistenz haben hier mehr als 1000 Kapitäne und Steuermänner auf großer Fahrt Bildung erworben. Die Exposition des Museums macht mit der Tätigkeit der ersten lettischen Seefahrtschule, sowie mit der Geschichte des Baus der Segelschiffe an der Küste von Vidzeme in der zweiten Hälfte des 19. Jahrhunderts – am Anfang des 20. Jahrhunderts bekannt. Im Museumsgarten sind eine Ansammlung von den Ankern und einen Oberteil (renoviert) des seinerzeit abgetragenen Leuchtturmes von Ainaži zu sehen.

This 1995 sculpture by Oļegs Skarainis is at the corner of Dinsberģa and Talsu streets in Dundaga, near the local dairy.  It is dedicated to the strong men of the town, including former Dundaga resident Arvīds Blūmentāls (1925-2006), who lived in Australia, was a great crocodile hunter (some 10,000 in all), and served as a prototype for Paul Hogan in the famous movie “Crocodile Dundee.” 

Zum ersten Mal wurde Kolkaurkundlich als Domesnes  1387 erwähnt und war mit diesem Namen bis zum Anfang des 20. Jh. bekannt. Nach den Angaben des Kirchenbuches von Irbe – Ģipka gab es 1770  in Kolka 4 Bauernhöfe: Krogi, Ūši, Vecvagari und Kabriki. 1844 wurde in Kolka eine Küsterschule eröffnet, in der Nika Polmanis als Lehrer gearbeitet hat, das erste Schulgebäude von Kolka wurde 1881 erbaut. Fast ein halbes Jahrhundert arbeitete dort als Lehrer der Live Kārlis Bernšteins (1881–1951). Als Führer des Aufstandes von Dundaga, der 1859 begann, ist der Sohn des Bauern von Sārnasti in Kolka, der Live Nika Šūbergs (1833–1884) anzusehen. Ende des 19. Jh. gab es in Kolka  392 Einwohner, aber 1935 sind von 343 Einwohnern 145 Liven gewesen. In den 30er Jahren des 20. Jh. sprachen in Kolka 13 Liven fließend livisch. Kolka ist das einzige Dorf an der livischen Küste, das sich auch während der sowjetischen Regelung des Küstengebietes weiter entwickelte, da es zu einem Zentrum der Fischerkolchose wurde. In den 50er–60er Jahren nahm die Bevölkerungszahl schnell zu, es wurden neue Häuser, eine Schule, ein Gesellschaftshaus, ein Kindergarten und Fischverarbeitungsfabriken gebaut. Heute ist Kolka mit 700 Einwohnern das größte Dorf an der livischen Küste. Hier gibt es die Fischverarbeitungsfabrik Līcis-93, lokale Fischer und Fischräuchereien, das Livische Zentrum „Kūolka“ und die livische Musikgruppe „Laula“. Im Bauernhof Ūši kann man livische Gerichte verköstigen.

Der Leuchtturm wurde in 1925 gebaut. Sein strahlendweißer Turm ist nicht hoch, aber sieht dafür aber eindrucksvoll auf dem abgespültem Felsen aus, der mit Betonblocken gefestigt ist.

The White Dune is one of the landmarks of Saulkrasti, on the Vidzeme gulf coast. The dune offers a splendid view of the sea, the mouth of the Inčupe River and the vast beach. The White Dune formed as the wind drove beach sand over the clay silt of Baltic Ice Lake. Its white 18 meters high sand outcrop once helped local fishermen find their way home. The dune got its name from its white, hardened layers of sand which look like sandstone.
In White Dune are set up following Nature Design objects: "Entrance gates" which symbolizes White Dune and its fragility. On the wall of this object an information about White Dune are exposed. "Frīda the Hedgehog" and "Fredis the Rabbit"- both objects invite people to be polite when visiting nature sites and not to throw rubbish on the ground as well as to be quiet in the forest. "The bug trail" which helps to understand that humans are not the only one creatures in the nature. "Listening device" which is made in the form of trumpet and helps to listen into the sounds of sea and wind. The approximately 4 kilometers long Sunset Trail winds from the White Dune to the center of Saulkrasti.

Von dem Bau eines Hafens träumte K. Valdemārs schon im zarten Kindesalter. Aber nur am Anfang des 20. Jahrhunderts wurde in Roja einen sogenannten Schutzhafen gebaut – es wurde einen ~ 213 m langen Schutzdamm im Meer 0,5 km von der Küste entfernt gebaut. Aber dieser Damm zerspaltete sich allmählich und brach endgültig 1933 zusammen. In den 1930er Jahren fing den Ausbau des Flusses Roja an. Bei den Arbeiten wurde einen in Frankreich hergestellten Bagger “Rāpulis” ausgenutzt. Es wurden Wallen aufgeschüttet, Steindämme und Pfahlmolen errichtet, die später mehrmals verlängert wurden. 1932 haben die Fischer selbst eine 107 m lange Mole errichtet. 1972 ist die Hafenmole vollständig renoviert worden. Einst funktionierte hier aktiv bei einer Vereinigung der Fischereibetriebe das Fischerkollektivwirtschaft “Banga”. (Die Quelle: Roja TIZ)

In der zweiten Hälfte des 19. Jahrhunderts hat sich zwischen den Höfen “Dzeņi” un “Lielkalni” an der Küste von Vidzeme eine der größten Schiffsbaustellen –  die ehemalige Schiffsbaustelle von Ķirbiži (später – Vitrupe) gebildet, von der heutzutage nichts erhalten geblieben ist. In der Zeitperiode von den 60er Jahren des 19. Jahrhunderts bis 1929 sind hier 28 Schiffe gebaut worden.

In den 50er Jahren des 19. Jahrhunderts war hier eine von der Siedlung Žocene verlegte Schule. Befindet sich bei der Kirche von Ģipka. 1938 hat hier eine Genossenschaft von Dundaga den Handel von Gütern des täglichen Bedarfs organisiert. (Die Quelle: Roja TIZ)

Die Stadt Jūrmala (die fünftgrößte in Lettland) ist im Jahr 1959 gegründet worden, indem die Städte Ķemeri und Sloka mit dem Bezirk Jūrmala der Stadt Riga vereinigt wurden. Die Stadt dehnt sich 32 km entlang der Küste der Rigaer Bucht. Der Kurort von Jūrmala war früher einer der bedeutendsten seiner Art in Nordeuropa. Diese Tatsache hat auch die Entwicklung des einheimischen und des internationalen Transports und des Verkehrs (Postwagen, Dampfer, Zug) gefördert. Die ersten Kurgäste wurden in Dubulti aufgenommen, wo im Jahr 1834 das erste Sommerhaus, aber im Jahr 1847 – das erste Kurhaus gebaut wurde. Im 19. Jh. wurden die ersten Heilanstalten geöffnet. Ab dem Jahr 1834 wurde mit dem Bau der Sommerhäuser begonnen. Die Entwicklung des Kurortes wurde von dem Ersten Weltkrieg unterbrochen. Nach dem Krieg begann der Kurort aufzublühen und die Zahl der Feriengäste stieg von 12 000 (1920) auf 32 000 (1935). Neben Jūrmala entwickelte sich auch der Kurort Ķemeri, der während der Sowjetzeit zum Ort des Massentourismus geworden war. Heute ist Jūrmala als ein Ort bekannt, wo Konzerte, Festspiele, Ausstellungen, Sportwettbewerbe und andere öffentliche Veranstaltungen stattfinden.

Diese Schmalspurbahn ist eine schöne Möglichkeit, zurück in die Vergangenheit zu kehren – in die Zeit, wenn auf dem Territorium Lettland eine Epoche der Schmalspurbahnen “herrschte”. Bis zu den 60er Jahren des vorigen Jahrhunderts war die Schmalspurbahn an der Küste von Nordkurland im Einsatz und verband die an der Küste liegenden Fischerdörfer. Bis heutzutage sind die Orte (nur kaum erkennbare Korridore im Hintergrund der Natur), einzelne Stationsgebäude oder die Reste erhalten. Im Freilichtmuseum von Ventspils kann man die 1,4 km lange Ringlinie oder 3 km Berglinie interessant fahren. Am Ende der Berglinie befindet sich eine Drehscheibe. Die Lokomotive der Schmalspurbahn ist 1916 in Deutschland gebaut worden. Man kann auch ein Stationsgebäude mit ganzer Ausrüstung besichtigen.

Ķemeri (Kemmer) pirmo reizi rakstiskajos avotos ir pieminēti 1561. g. 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā ir labi zināmas Ķemeru sēravotu ūdeņu un purvu dūņu dziednieciskās īpašības, tādēļ uz šejieni ārstēties dodas Kurzemes augstāko aprindu pārstāvji. Viesus uzņem vietējie mežsargi. Šajā laikā notiek pirmās dūņu peldes. Jūrmalas un Ķemeru peldvietu attīstību uz kādu brīdi pārtrauc 1812. g. Tēvijas karš. Divas desmitgades vēlāk - no 1833. līdz 1835. g. Ķemeru labumus izmēģina Baltijas ģenerālgubernators grāfs K. M. Pālens, kurš vēršas pie Krievijas cara Nikolaja I pēc atbalsta kūrorta tālākai attīstībai. Lūgums tiek atbalstīts un 1836. g. cars atvēl 700 ha valsts zemes un piešķir 100 000 rubļu dziedinātavas celtniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz Slokas – Tukuma lielceļam. Divus gadus vēlāk (1938. g.) atklāj pirmo valsts peldu iestādi. Šo arī uzskata par kūrorta dibināšanas gadu. Kūrorta slava izplatās visā Krievijas impērijā un tas kļūst aizvien populārāks. Vairākos posmos tiek uzsākta Ķemeru ainavu parka izveide, kas ir nozīmīga kūrorta sastāvdaļa. 19. gs. vidū un otrajā pusē kūrorta tālāku attīstību sekmē gan tvaikoņu, gan arī 1877. g. atklātā dzelzceļa satiksme no Rīgas līdz Tukumam. 1912. g. atklāj tiešo dzelzceļa līniju Ķemeri – Maskava. Īsi pirms 1. pasaules kara pacientu skaits sasniedz 8300 cilvēkus gadā. 1. pasaules kara frontes līnija Ķemeru purvā turas vairākus gadus un kūrorts tiek pamatīgi izpostīts. Neskatoties uz to, pēc kara notiek strauja tā izaugsme un Ķemeri kļūst par iecienītu Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu un vienu no modernākajām Eiropas dziednīcām. 1924. g. Ķemeros uzceļ jaunu peldiestādi ar dūņu vannām, kas tajā laikā ir viena no modernākajām Eiropā, bet 1936. g. Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis atklāj vienu no izcilākajām pirmās neatkarīgās Latvijas laika celtnēm – viesnīcu „Ķemeri". Arī pēc 2. pasaules kara – Padomju laikos kūrorts ievērojami paplašinās un tā apkārtnē izveido gandrīz 10 sanatorijas, kur strādā ~ 100 ārstu. 1971. g. Ķemeriem piešķir Vissavienības nozīmes kūrorta statusu. Laikā no 1975. – 1985. g. Ķemeros top lielākā no sanatorijām – Līva (sākotnēji - Latvija), kurai ir divi vienpadsmit stāvu korpusi. Līvā vienlaikus varēja ārstēties līdz 1200 pacientu, bet gada laikā – pat līdz 140 000 pacientiem. Sanatoriju slēdz 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā kā nerentablu. Līdz pat 1994. g. Ķemeros darbojas piecas sanatorijas: „Čaika", „Daugava", „Dzimtene", „Ķemeri" un „Līva" (Latvija) un kūrorta poliklīnika „Ķemeri". Vēlāko laiku var uzskatīt par sava veida Ķemeru kā plaša mēroga ārstniecības kūrorta norietu.

Saimniecība "Ūši" atrodas vēsturiskajā lībiešu apdzīvotajā teritorijā Latvijas ziemeļrietumos, ko mūsdienās mēdz dēvēt par Lībiešu krastu, un specializējas lībiešu tradicionālo ēdienu gatavošanā. Saimniecība piedāvā iepazīt lībiešu garšas un izzināt viņu tradicionālo ēdienu gatavošanas paradumus. Saimniece demonstrē Ziemeļkurzemes tradicionālā ēdiena - sklandrauša gatavošanas procesu, kas ir reģistrēts arī kā tradicionālais Latvijas produkts.

Apmeklētājiem tiek piedāvātas sklandraušu gatavošanas meistarklases grupām līdz 10 cilvēkiem, kā arī degustācijas un tradicionālo ēdienu maltītes brīvā dabā grupām līdz 50 cilvēkiem. Tāpat iespējama ekskursija kājāmgājējiem „Pastaiga industriālās Kolkas vēsturē” ar teatralizētiem elementiem un Latvijas labāko šprotu degustāciju. Pieejamas arī nakšņošanas iespējas kempingā un brīvdienu mājā.

Atjaunotajā ainavisko dīķu ieskautajā Duntes muižas kungu mājā izvietotā muzeja ekspozīcija iepazīstina ar leģendārā fantasta un melu karaļa barona Minhauzena piedzīvojumiem un dzīves gaitām. Muzeja pirmais stāvs veltīts baronam fon Minhauzenam un viņa stāstiem, bet otrajā stāvā iespējams apskatīt vaska figūru ekspozīciju ar Latvijas vēsturē zīmīgām personībām, kā arī aplūkot Latvijā lielāko alus kausu kolekciju. Mežā izveidoti trīs taku loki, no kuriem garākais ved līdz pašai jūrai. Pa ceļam iespējams sastapt dažādus personāžus no Minhauzena stāstiem izveidotajās koka skultpūrās. Bērniem iespējams iztrakoties Baltijā lielākajā koka atrakciju kuģī, bet pieaugušie var pārbaudīt savas mednieku prasmes Minhauzena šautuvē. Tāpat iespējams pa koka dēļu taku aizstaigāt līdz lielajam Minhauzena alus kausam.

Viens no svarīgākajiem pieturas punktiem Ziemeļkurzemes piekrastē, kur var iegūt plašu informāciju un priekšstatu par novada un piekrastes vēsturi, kultūrvēsturiskajām vērtībām, burinieku būvi, zvejniecības tradīcijām, šīs puses ļaudīm, viņu darbu un nopelniem. Muzejs Rojā dibināts 1968. gadā. Pašlaik apskatāmas patstāvīgās ekspozīcijas par Krišjāni Valdemāru, Rojas jūrskolu un burinieku būvi 19. gadsimtā. Izveidota arī ekspozīcija par zivju apstrādes vēsturi no 19. gs. līdz mūsdienām, Līvu krastu, padomju laika pienesumu piekrastes attīstībā. Bez pamatekspozīcijas apskates vēl iespējams iepazīties ar trim kurzemniecēm, kuras pārstāv dažādus vēstures posmus: Mildiņa – vienkārša zvejnieku sieva no „jūrkantes", Pauliņkundze no burinieku laikiem un Anna Petrovna no padomju laikiem. Viņas atraktīvi iepazīstina ar muzejā neeksponētiem priekšmetiem un kurzemnieku „nešpetno" humoru. (Avots: Rojas TIC)

Senā stilā saglabāta zvejnieku mājiņa netālu no jūras, Bērzciemā, piedāvā mierīgai atpūtai 2 mājīgas istabiņas ar kamīnu un nelielu virtuvīti. Saimnieku ģimenē jau vairākās paaudzēs ir senas zvejnieku tradīcijas, arī zivju apstrādē un kūpināšanā. Viesiem ir iespēja iegādāties vietējos kūpinājumus – zivis no Engures ezera un Baltijas jūras.

Ķīšupe (garums 31 km) iztek no Lēdurgas pagasta purvājiem. Pašā liedagā Ķīšupe bieži maina gultni un ietekas vietu. Viena no Ķīšupes pietekām ir ar interesantu nosaukumu – Pupaļurga. Ķīšupes nosaukums, iespējams, cēlies no cilvēka un māju vārda.  Upes tuvumā 17.  gadsimtā dzīvojis kāds vīrs vārdā Ķīsis. (Avots: Saulkrastu TIC)

Dārzā, kas atrodas skaistajā Lādes ezera krastā, atrodas Vidzemē plašākā ārstniecības augu brīvdabas ekspozīcija, kurā ir aptuveni trīs simti dažādu augu sugu un šķirņu. Saimnieki vada ekskursijas un dalās savā pieredzē ar tiem, kas vēlas papildināt savas zināšanas par Latvijas ārstniecības augiem, par iespējām tos izmantot pārtikā un veselības atjaunošanā. Ciemiņi var iegādāties augu stādus un jau gatavus veselības augu salikumus pulverizētā veidā atbilstoši katra individuālajām vajadzībām.

Tēva un dēla Jāņa un Gunta Sereginu velosipēdu kolekcija, kas ir vienīgā seno velosipēdu kolekcija Latvijā un lielākā Baltijā, jau vairākus gadus apskatāma pašu radītā muzejā. Seno velosipēdu kolekcija komplektēta no tehniski interesantākajiem Latvijā atrastajiem velosipēdu attīstības vēstures paraugiem. Kopumā muzejā atrodas aptuveni 70 Latvijā izgatavotu un lietotu velosipēdu. Līdz ar velosipēdiem muzejā plaši pārstāvētas dažādas lietas, kas saistītas ar velosipēdu lietošanu, riteņbraukšanas sportu, riteņbraukšanas biedrībām un velosipēdu ražošanu. Ekspozīcijā aplūkojama arī velosipēdu firmas zīmju lielākā kolekcija Austrumeiropā ar vairāk nekā 1000 emblēmu no visas pasaules. Ekskursijas pieejamas gida pavadībā.

Vannūzis – ēka no „Kurhaus” piecu ēku kompleksa. Šī nelielā ēka Neibādes kūrorta laikā ir bijis vannūzis. Uz šejieni no jūras ar zirgiem mucās tika vests ūdens, lai kūrorta viesi sliktos laika apstākļos varētu veldzēties jūras ūdenī. Šobrīd ēku var apskatīties tikai no ārpuses. (Avots: Saulkrastu TIC)

Saulkrastu vidusskolas pirmsākumi meklējami Pabažos 1912. gadā, kad no Rīgas uz jūras kapteiņa Reisona mājām atbrauc jauna skolotāja Olga Veicmane (vēlāk precējusies Cīrule), lai skolotu kapteiņa meitu. Apkārtnē radās citi privātstundu gribētāji un jau 1912. gada rudenī Pabažu jūrmalā tiek nodibināta skola. Skolai bija laba slava, un skolēni nāca no plašās apkārtnes. 1913. gada janvārī skola pārgāja uz plašākām telpām Rīgas ielā 20. 
Pirmā pasaules kara laikā skolu izpostīja, inventāru izvazāja. 1918. gadā skola atsāk savu darbību. Skolas dzīve bija neparasti interesanta un dzīva. Tika noorganizēts koris un teātra pulciņš, darbojās jauno literātu pulciņš. Skolas pārzine Olga Cīrule bija apkārtējās sabiedriskās dzīves dvēsele. Līdz 1933. gadam skolēnu skaits bija jau tik liels, ka telpas kļuva pa šaurām. 1933. gadā skola tiek pārcelta uz Raiņa ielu 6, bijušajās doktorāta telpās. Skolu nosauca par Pēterupes pamatskolu. No 1950. gada skola kļūst par Saulkrastu vidusskolu un 1956. gada nogalē skola saņem jaunas, skaistas telpas Smilšu ielā 6. (Avots: Saulkrastu TIC)

Pirmo reizi dokumentos minēts 1582. gadā. Pitraga sēkļos guļ daudzi nogrimuši kuģi. 1826. g. Pitragā uzskaitītas vienpadsmit sētas un 190 iedzīvotāji. 19. gs. vidū te atvēra krogu. 1937. g. ciemā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības (g.k. jaunsaimniecības). Ciemā bija vairākas zivju apstrādes vietas - kūres. Pitragā dzīvoja izcilā lībiešu valodas teicēja Marija Šaltjāre (Bertholde, 1860 - 1930), kura dalījusies ar vairāk nekā 200 pasakām un teikām, vairāk par 90 dziesmām, rotaļām u.c. Pitraga baptistu lūgšanu nams uzcelts 1902. gadā. Pirmā pasaules karā tas izdega, 1925. g. – to atjaunoja, bet 20. gs. beigās remontēja. Pitraga centrā Krogu mājās saimnieks izveidojis 27 seno lībiešu krasta žogu paraugus un piedāvā zivju kūpināšanu un degustāciju.

„Strand” komplekss bija lielākais un greznākais Neibādē. Tas sastāvēja no trim ēkām, deju paviljona un parka. Mūsdienās saglabājusies tikai viesnīcas ēka, kurā bija iekārtota Saulkrastu ambulance – Ainažu ielā Nr. 17. (Avots: Saulkrastu TIC)

1888.  gadā barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss dāvināja Pēterupes luterāņu draudzei doktorāta ēku ārsta vajadzībām. Kopā ar ēku Pistolkorss pēterupiešiem dāvāja 6 ha zemes un 10 000 rubļu lielu naudas summu, kura bija paredzēta ārsta uzturēšanai. Kā pirmais Pēterupes ārsts šeit sāka strādāt Arvēds fon Engelhards. 1890.gadā doktorāta vienā istabā tiek atvērta  pirmā aptieka plašā apkārtnē, kura šinī ēkā atradās līdz 1895.gadam. Doktorāts ir pati pirmā mūra ēka Saulkrastos, pirmā veselības aizsardzības iestāde plašā apkārtnē, kā arī pirmā aptieka. Tā ir māja, kura visu mūžu tika uzturēta no brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem – vispirms Aleksandra Alekseja fon Pistolkorsa, pēc tam Pēterupes draudzes baznīcēnu, tātad ciema iedzīvotāju naudas.
Šai mājai ir arī nozīme kā progresīvās Saulkrastu labierīcības nodibināšanas vieta, kurā aktīvi piedalījās tādi saulkrastieši kā operdziedātājs Herberts Ozolītis, aktrises Tija Banga, Mirdza Šmithene, Lilija Štengele, Malda Gruzevska, komponists Alfrēds Kalniņš un daudzi citi tā laika kultūras, mākslas un literatūras darbinieki, kuri vasaras pavadīja Saulkrastos. 1933.gadā draudze atdod doktorātu skolas vajadzībām.
Doktorāta ēkā atrodas Saulkrastu vidusskolas sākumskola. (Avots: Saulkrastu TIC)

3 km dienvidos no Jūrkalnes centra, pie vecā (grantētā) Liepājas – Jūrkalnes ceļa atrodas bijušās Feliksbergas trīsgadīgās jūrskolas (1871. - 1902. g.) vieta. Tā kā no ēkas nekas nav saglabājies, tās vieta iezīmēta ar tēstu ozola laivu un diviem koka stabiem, kuros ir izgrieztas senās zvejnieku īpašumu zīmes.

Saimnieki nodarbojas ar zvejniecības arodu jau trešajā paaudzē. Ikviens garāmbraucējs var iegādāties kūpinātas vietējās zivis. Tūristu grupas var piedalīties aktīvās atpūtas un kultūras pasākumā ar sātīgu zivju smeķēšanu (zābaka mešana pie jūras, zvejnieku sievu stāstījums un teatrāls priekšnesums, zivju kūpināšanas process, degustācijas).

19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. 

Izvietots Doles muižas dzīvojamā ēkā, kas celta 1898. g. kā Lēvisu of Menāru dzimtas īpašums. Muzeja krājums ataino Daugavu kā nozīmīgu un vēsturisku ūdensceļu, un tajā apskatāmi baltu cilšu un lībiešu apģērbi, sadzīves priekšmeti u.c. Doles muižas parkā novietoti nēģu tači un rekonstruēts lašu zvejas aizsprosts. Blakus muzejam atrodas 17. gs. Kurzemes hercogistes lielgabals (atrasts Misas upē), kas liets Baldones Dzelzāmurā. Mazliet tālāk apskatāmi 4 Krievijas cara armijas lielgabali, kurus 2007. g. atrada Salaspils būvlaukumā. Ietilpst Doles salas (lielākā Daugavas sala) dabas parka teritorijā.

1991. gada 14. jūnijā Pēterupes draudzes baznīcas dārzā atklāta tēlnieka Zezostra Ķēdis piemiņas zīme represētajiem 1941. un 1949. gadā. (Avots: Saulkrastu TIC)

Košragu uzskata par jaunāko lībiešu jūrmalas ciemu (veidojies 17. gs.). 1826. g. Košragā bija 78 iedzīvotāji. 1832. g. Žokos atvēra Dundagas jūrmalas ciemos pirmo lasītmācīšanas skolu lībiešu bērniem, kur par skolotāju strādāja pirmais profesionālo izglītību ieguvušais lībietis Nika Polmanis, kurš austrumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. Košragā bija vējdzirnavas, ūdensdzirnavas, laivu būves vieta. Pavasaros te piestāja laivas ar darba meklētājiem no Sāmsalas. 1932. g. izbūvēja ostu, 1938. g. - molu mudas (jūras mēslu) vākšanai. Pagājušā gs. 30. gados Košragu regulāri apmeklēja somu un igauņu valodnieki, kuri te savāca visvairāk lībiešu folkloras vienību. Norpiedagu mājas cēla lībiešu sabiedriskais darbinieks - Didriķis Volganskis (1884 - 1968). Tur piedzima viņa dēls - lībiešu kultūras darbinieks, mācītājs (Somijā) Edgars Vālgamā (Volganskis, 1912 - 2003), kurš lībiski pārtulkoja A. Pumpura eposu „Lāčplēsis” somu valodā. Mūsdienās Košrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Garš ciems abpus Lūžņas upei. 1937. g. te bija 36 mājas un 2 laivu piestātnes. 19. gs. 60. gados Lūžņa kļuva par vienu no kuģubūves vietām, bet padomju okupācijas gados tuvumā atradās militārās bāzes. 20. gs. 30. gados te vairākkārt ieradās somu valodnieks Lauri Ketunens ar igauņu studentu Oskaru Loritsu, kuri sagatavoja lībiešu valodas vārdnīcu. Lūžņā dzīvoja pirmais lībiešu mākslinieks Jānis Belte (1893 - 1946). Lūžņas lībiešu zvejnieka un zemkopja sēta “Dēliņi” apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Pēterupes labajā krastā atrodas Saulkrastu vēsturiskā teritorija Pēterupes ciems. Domājams, ka ciems sācis veidoties ap lūgšanu namu (kapelu) tā sauktajos zviedru jeb katoļu laikos. Lūgšanu nams bija nosaukts apustuļa Svētā Pētera vārdā, tādēļ arī upei un ciemam dots tāds nosaukums. Pēterupes ciemu varam uzskatīt par vecāko ciemu Saulkrastu novadā. Pēterupē vecākie laikmeta liecinieki ir Mācītājmuiža, Pēterupes ev.luteriskā baznīca, doktorāts un vecais koka apbūves centrs. (Avots: Saulkrastu TIC)

Vietējais uzņēmums, kas gatavo lielisku zivju kulinārijas produkciju. Ar savu plašo un kvalitatīvo sortimentu tas ir iekarojis stabilu vietu Latvijas tirgū. Piedāvā vairāk kā 50 dažāda veida zivju kulināriju - marinētas zivis, zivis želejā, zivju salātus, gan arī saldētas zivis un filejas. (Avots: Rojas TIC)

Brīvdienu namiņš "Pie Andra Pitragā" atrodas Dundagas novada Kolkas pagasta Pitraga ciemā "Krogu" mājās. Gan brīvdienu namiņš, gan kempinga laukums atrodas klusa meža ielokā, netraucētā atmosfērā no pārējās apkārtnes tikai kādus 800 m no jūras piekrastes. Kempinga laukumā var uzņemt ap 50 teltīm un 3 treileriem. Ir arī iespēja aplūkot visdažādākos senatnīgo žogu veidus vienuviet, kā arī pastaigāties pa 1 km garo meža taku.
Paralēli naktsmītnēm saimnieki nodarbojas arī ar zivju kūpināšanu un tirgošanu, piedāvā zivju degustācijas grupiņām.

Igates pils "Dzirnavu krodziņš" atrodas klusā un gleznainā vietā, netālu no Limbažiem, 76 km attālumā no Rīgas. Šeit ir viegli nokļūt gan ar sabiedrisko, gan arī ar personīgo transportu.
Pils teritorijā uz veco dzirnavu pamatiem izveidots Dzirnavu krodziņš, kurā joprojām griežas dzirnavu rats, samaldams graudus, no kuriem pavāri gatavo gardus senlatviešu ēdienus. Piedāvā plašu ēdienkarti un klāj arī banketus. Vasarā ir arī galdiņi terasē ar skatu uz dzirnavu dīķi.

Šeit uzstādīts piemiņas akmens K. Valdemāram, kas vēsta par viņa nopelniem Latvijas valsts attīstībā un veidošanā. Šajā vietā kādreiz atradās Rojas, jeb Lubezeres jūrskola, kurai blakus atradās skolotāju māja, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Pašreiz te ierīkota Rojas ģimeņu ārstu privātprakses. Jūrskola pastāvēja laikā no 1873 – 1915. gadam, bet 1. pasaules kara laikā to sagrāva. Jūrskolā sagatavoja tuvbraucējus stūrmaņus. Šeit varēja mācīties bez maksas un mācību vielu apgūt latviešu valodā. Latviešu jūrnieki bija pazīstami Krievijā un ārzemēs, pat Amerikas kontinentā. Viņi tika cienīti lietpratības, krietnuma un uzticības dēļ. (Avots: Rojas TIC)

Senās Baltijas jūras stadijas - Litorīnas jūras krasta veidojumi dabā izpaužas kā neliels un lēzens stāvkrasts, kas veidojies aptuveni pirms 4500 - 5000 gadiem. Krasta nogulumu materiāls – oļi un grants satur bagātīgu Litorīnas jūrai raksturīgu faunas atlieku kompleksu. Vislabāk senā jūras krauja izsekojama pie Dobeļu mājām, Kaltenē. Senā krasta krauja Kaltenē, ir viens no nedaudzajiem posmiem Rīgas jūras līča piekrastē, kur Litorīnas jūras laikā ir bijis abrāzijas krasts. Seklos jūras līčus ir iecienījuši putni, kas te barojas un atpūšas migrāciju laikā. (Avots: Rojas TIC)

Viena no retajām vietām pasaulē, kur joprojām nēģus rūpnieciskā mērogā zvejo, izmantojot > 150 gadu senu metodi – taci, kas ir pāri upei uzcelta laipa ar murdiem. Uz Salacas ir trīs tači. Vietējā zvejnieka pavadībā var iepazīt zvejas procesu, nobaudīt un iegādāties uz vietas ceptus nēģus.

Mekes krogs atvērts Tallinas un Rīgas šosejas piecdesmit pirmajā kilometrā. Krogi mēdza atrasties ceļmalas krogus mājās, pilīs, rijās un dzirnavās - šis krogs ierīkots 110 gadus vecā kūtī. Blakus krodziņam atrodas lepnais, 1907. gadā no Tūjas sarkanajiem ķieģeļiem celtais pagastnams. Ēdienu klāstā — mūsdienu latviskā virtuve. Vasaras sezonā ģimenes ar bērniem priecē kazlēni un truši. Ir rotaļlaukums un šūpoles lieliem un maziem.

Piedāvā nakšņošanu viesnīcā "Meke".

Kaltenes mežā apskatāms nostāstiem apvīts dabas brīnums - Kaltenes kalvas, jeb Valna kalvas. Akmens krāvumu 2 - 3 km attālumā no jūras, mežā, izcelsme saistīta ar Baltijas ledus ezera krasta veidojumiem. Velna kalva ir lielākā no kalvām. Savulaik Velna kalva bijis skaists akmeņu krāvums, tik milzīgs, ka „sniedzies līdz koku galotnēm”. Agrākajās kartēs atzīmēts tās absolūtais augstums vjl. - 20 m. Tajā bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to vidū daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi. Šī kalva tika gandrīz pilnīgi iznīcināta 1960 – 1970 – jos gados ceļu būvei iegūstot šķembas. Līdz mūsdienām palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 m, augstums 2 m. Zinātnieki izsaka arī domu, ka kalvas senatnē varēja būt svētvietas, jo par tām saglabājušās daudz teikas un nostāsti. Kalvu apskates nolūkā ir izveidota labiekārtota dabas taka ar pastaigu laipām, informācijas stendiem un nelielu stāvlaukumu. (Avots: Rojas TIC)

This is one of the oldest Livonian villages, recorded in documents for the first time in 1387.  The old road from the Dundaga Estate to Sīkrags existed in the Middle Ages.  During the 17th century, Sīkrags was one of the most important small ports in Northern Kurzeme, receiving ships from England, Holland and Lubeck that carried coal, grain and other products.  Before World War I, there were five sprat smokehouses in the village, and some 55 fishermen lived there during the 1920s and 1930s.  Among those to have been born in Sīkrags was the Livonian cultural activist Hilda Grīva (Cerbaha, 1910-1984), seafaring captain Kārlis Anbanks (1884-1937), Baptist preacher Kārlis Lāceklis (1904-1970), linguist and tradition specialist Pēteris Dambergs (1909-1987), and graphic artist Baiba Damberga (b 1957).  Today the village is a cultural monument of national importance.  It is crossed by a bike route, with a commemorative stone where the narrow-gauge railroad station once stood.  Sīkrags, like neighbouring villages, is in the Slītere National Park.