Der Weg der Liven

In Kaltene sind folgende Häuser der Schiffbauer zu besichtigen: „Caurnāši” – die heimische Scholle der Familie Bertliņš, „Ilmati” – bei diesem Hof wurden 6 Segelschiffe gebaut, „Maizītes” – die heimische Scholle der Familie Štāls, hier wurden 16 Gaffelschoner mit zwei und drei Masten gebaut; „Dambekalni” – hier später befand sich auch eine der ersten Fischkonservenfabrik an der Küste. Von der Meeresseite kann man auch alte Anlegestege von Kaltene finden. Diese 200 m lange Anlegestelle haben 1936 die Meister aus Roja – Vater und Söhne Freijs errichtet. An dieser Anlegestelle konnte man 50 Boote anlegen. Heutzutage sind hier nur Holzpfähle geblieben – Meer und Zeit haben ihre Arbeit gemacht. Um mit der Spezifik der Arbeit, Schwierigkeiten und Herausforderungen der heutigen Fischer bekannt zu machen, lohnt es sich, nach Ķirķrags zum örtlichen Fischer Ervīns Vilciņš zurückzukehren. Der Fischer teilt interessante Geschichte über seine Arbeit mit. Es wird möglich sein, zu sehen, wie man einen Morgenfischfang besorgt und später ihn zu kosten. (Die Quelle: Roja TIZ)

Früher Pize, livisch Pizā. Der jetzige Name stammt von dem während der Kaiserzeit erbauten Leuchtturm (Michailowski Majak), der im Namen des Neffen des alten Kaisers Alexander II. genannt wurde. Der heute bestehende Leuchtturm – insgesamt der dritte – Miķeļbāka wurde 1957 erbaut und ist der höchste Leuchtturm in Lettland : 57 m hoch (nur von außen zu besichtigen). Die lutherische Kirche von Miķeļtornis wurde 1893 erbaut. In der Nähe kann man das 1857 erbaute Gebäude des Wirtshauses von Pize (in schlechtem Zustand) mit der für das 19. Jahrhundert typischen Planung und Konstruktion sehen, das als einziges an der Livischen Küste gilt. In Miķeļtornis wurde der erste livische Kulturarbeiter Jānis Princis (1796–1868) geboren, der zusammen mit seinem Sohn Jānis das Evangelium nach Matthäus in den westlichen Dialekt der kurländisch-livischen Sprache übersetzt hat. J. Princis Senior und J. Princis Junior waren auch Autoren der 1845 herausgegebenen Dichtung „Geistliche Lieder und Gebete der Seemänner“. Vorher wurde ein lettisches Dichtungsbuch nur vom Blinden Indrick herausgegeben. Auf dem Bauernhof Olmaņi in Miķeļtornis wird ein Schüler des Künstlers Vilhelms Purvītis, der livische Maler Andrejs Šulcs (1910–2006), geboren. Auf dem Friedhof von Miķeļtornis wird 1978 ein Denkmal für livische Dichter (das erste Denkmal für Liven) eröffnet. Es ist geplant, bis 2019 im Dorfzentrum das Kunstobjekt des Künstlers Ģirts Burvis „Jahrhundert der Segelschiffe“ zu eröffnen. 

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.

1877.  gadā, atzīmējot senču nopelnus Neibādes dibināšanā un izveidē, barons Augusts fon Pistolkorss  lika  parkā uzcelt pieminekli. Pēc Pirmā pasaules kara, 30. gadu sākumā, piemineklis nejauši tiek atrasts, tīrot Ķīšupes gultni. Neibādes palīdzības un labierīcības biedrība pieminekli atjauno un 1933. gadā no jauna atklāj. Piemineklis cieš arī pēc Otrā pasaules kara. Šobrīd piemineklis ir atjaunots un atrodas estrādes parkā. (Avots: Saulkrastu TIC)

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.

Amatniece no māla, akmens masas u.c. materiāliem veido traukus un dažādus interjera priekšmetus, apdedzinot tos atklātā uguns ceplī. Apmeklētāji var doties izzinošā ekskursijā, vērot amatnieci darbībā un paši pamēģināt roku krūzītes izvirpošanā. Aicina uz cepļa atvēršanu.

Vēstures avotos minēts 1310. gadā. 1582./1583. g. Piltenes vaku reģistrā ciemā minētas astoņas sētas, bet 1731. g. Dundagas muižas vaku grāmatā – trīs. 1826. g. katrā sētā dzīvo 16 – 17 cilvēki, kopā ap 60. 1935. g. uzskaites dati liecina, ka Saunagā lībiešu valodu pratuši visi 49 lībieši, bet tikai 11 no viņiem ģimenēs runājuši lībiski. Saunaga Rūpniekos bija veikals, kura īpašniekam Kārlim Tilmanim piederēja brētliņu sālītava. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Arvīds Ludeviks (1912 - 1996). 1945. g. maijā viņš no Ventspils uz Zviedriju vadīja velkoni “Rota” ar latviešu bēgļiem. Kuģi aizturēja un kapteini izsūtīja uz Sibīriju. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Visvaldis Feldmanis (1938 – 2017).

Līvu informācijas centrā “Kūolka” ir pieejama plaša informācija par lībiešiem:  dažādi drukāti izdevumi, filmas, lībiešu teicēju, dziesmu un valodas paraugu ieraksti. Skatāmas lībiešu gleznotāja Jāņa Beltes un viņa meitas Zelmas Beltes gleznas. Eksponēti sadzīves priekšmeti, zvejniecības un zivju apstrādes rīki, rokdarbi. Te apskatāmi arī slaveno kājgriežu iekārotie zābaki.
Patlaban (2017.g.) pašā Kolkas centrā no jauna tiek veidots daudzfunkcionāls Līvu saieta nams, kas ietvers jau esošos Lībiešu informācijas centra piedāvājumus, saglabājot un popularizējot lībiešu materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu, gan arī attīstot neformālās izglītības iespējas. Sadarbībā ar biedrību “Domesnes”, kuras biedri daudzus gadus vākuši un saglabājuši piekrastē izskalotos veco koka kuģu fragmentus, gan atjaunotajā ēkā, gan tās apkārtnē izvietos arī zemūdens mantojuma eksponātus.

Pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” līdzautors Reinis Kaudzīte Pēterupes ciemā uzturējās kopš 1913. gada. 
1913. gadā R.Kaudzīte nopērk nelielu īpašumu (šobrīd Skolas iela 17), kurā kopā ar savu mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi pavadīja mūža pēdējos gadus. Pēc R.Kaudzītes nāves Pēterupes mājā turpina saimniekot Karlīne – apkārtnē jau pazīstama un cienīta vecmāte – bērna saņēmēja. Padomju laikos māja tiek pārveidota par daudzdzīvokļu namu. Arī līdzās esošā dārza mājiņa iegūst vienistabas dzīvokļa statusu, kurā 1991. gada 11. augustā tiek atklāts Saulkrastu vēstures sabiedriskais muzejs. 2008. gadā tiek mainīta muzeja pamatideja, mājiņas iekārtojumu nolemj veidot kā piemiņas vietu Reiņa Kaudzītes dzīvei Pēterupē. Ekspozīcija veidota no Saulkrastu iedzīvotāju dāvinājumiem atbilstošām 20. gadsimta sākuma mēbelēm, traukiem, sadzīves priekšmetiem, darba rīkiem, fotogrāfijām u.c. 
Dārzā pie ēkas atrodas “Kaimiņu soliņš” un ceļa rādītājs ar norādēm, kur rakstnieks savulaik ceļojis. (Avots: Saulkrastu TIC)

Muzeju (K. Valdemāra ielā 47) atklāja 1969. g. vecās jūrskolas ēkā, kuru dibināja 1864. g. pēc K. Valdemāra ierosmes. Jūrskolā tās pastāvēšanas laikā izglītību ieguva vairāk nekā 1000 tālbraucēji kapteiņi un stūrmaņi. Muzeja ekspozīcija iepazīstina ar pirmās latviešu jūrskolas darbību, kā arī burukuģu būves vēsturi Vidzemes piekrastē 19. gs. otrajā pusē - 20. gs. sākumā. Muzeja dārzā ir apskatāma enkuru kolekcija un savulaik noskalotās (restaurēta) Ainažu bākas virsdaļa.

1995. g. darinātā (tēlnieks O. Skarainis) skulptūra novietota ceļa krustcelēs (E. Dinsberģa un Talsu ielas krustojums) pie Dundagas pienotavas. „Krokodils” ir veltīts Dundagas stiprajiem vīriem un bijušajam dundadzniekam Arvīdam Blūmentālam (1925. – 2006.), kas dzīvoja Austrālijā, bija liels dēkainis un medīja krokodilus (~ 10 000). A. Blumentāls bijis prototips slavenajā Pola Hogana filmā “Krokodilu Dandijs”.

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.

Baltā kāpa ir viena no raksturīgākajām Saulkrastu vietām. No tās paveras skaists skats uz jūru, Inčupes grīvu un plašo pludmali. Baltā kāpa veidojusies, vējam dzenot pludmales smiltis pāri Baltijas ledus ezera mālainajiem nogulumiem. Tās baltais, 18 m augstais smilšu atsegums senatnē kalpoja kā orientieris vietējiem zvejniekiem. Nosaukumu kāpa ieguvusi no baltajiem sacietējušo smilšu slāņiem, kas vizuāli līdzinās smilšakmenim.
Saulkrastu Baltajā kāpā uzstādīti vairāki vides objekti: “Ieejas vārti”, kas veidoti kā stilizēts Baltās kāpas siluets un uz tiem izvietota informācija par jūras piekrasti un Balto kāpu, ežu mamma Frīda un zaķis Fredis, kuri mudina apmeklētājus būt tīrīgiem un nemēslot dabā, kā arī doties dabā klusi – netrokšņojot,  kukaiņu ceļš, kas šķērso apmeklētājiem veidoto taciņu, pievērš uzmanību tam, ka ikdienā mums apkārt rosās ļoti aktīva dzīvība – dažādi kukaiņi, kurus bieži pat nemanām, klausīšanās ierīce taures formā, ir veidota tā, lai varētu ieklausīties niansēs, kas veidojas no jūras viļņu un priežu šalkoņas. No Baltās kāpas līdz Saulkrastu centram vijas Saulrieta taka apmēram 4 km garumā. 

Par ostas izbūvi K. Valdemārs esot sapņojis jau ļoti agrā jaunībā, kā runā, - vēl bērns būdams! Taču tikai 20. gs. sākumā Rojā tika izveidota tā saucamā patversmes osta –uzbūvēts aizsargdambis jūrā 0,5 km attālumā no krasta ~ 213 m garumā. Taču tas pakāpeniski aizgāja bojā un eksistenci beidza 1933. g. 1930. gados tika uzsākti Rojas upes iztaisnošanas darbi, izmantojot Francijā ražotu zemessmēlēju “Rāpulis”, tika uzbērti vaļņi, izbūvēti akmeņu dambji un pāļu moli, kas vēlāk vairākkārtīgi pagarināti. 1932. g. zvejnieki paši saviem spēkiem izbūvēja 107 m garu molu. Ostas molu rekonstrukcija pilnībā tika pabeigta 1972. g. Kādreiz te, apvienojot piekrastes zvejnieku saimniecības, rosīgi darbojās zvejnieku kolhozs “Banga”. (Avots: Rojas TIC)

In der zweiten Hälfte des 19. Jahrhunderts hat sich zwischen den Höfen “Dzeņi” un “Lielkalni” an der Küste von Vidzeme eine der größten Schiffsbaustellen –  die ehemalige Schiffsbaustelle von Ķirbiži (später – Vitrupe) gebildet, von der heutzutage nichts erhalten geblieben ist. In der Zeitperiode von den 60er Jahren des 19. Jahrhunderts bis 1929 sind hier 28 Schiffe gebaut worden.

In den 50er Jahren des 19. Jahrhunderts war hier eine von der Siedlung Žocene verlegte Schule. Befindet sich bei der Kirche von Ģipka. 1938 hat hier eine Genossenschaft von Dundaga den Handel von Gütern des täglichen Bedarfs organisiert. (Die Quelle: Roja TIZ)

Die Stadt Jūrmala (die fünftgrößte in Lettland) ist im Jahr 1959 gegründet worden, indem die Städte Ķemeri und Sloka mit dem Bezirk Jūrmala der Stadt Riga vereinigt wurden. Die Stadt dehnt sich 32 km entlang der Küste der Rigaer Bucht. Der Kurort von Jūrmala war früher einer der bedeutendsten seiner Art in Nordeuropa. Diese Tatsache hat auch die Entwicklung des einheimischen und des internationalen Transports und des Verkehrs (Postwagen, Dampfer, Zug) gefördert. Die ersten Kurgäste wurden in Dubulti aufgenommen, wo im Jahr 1834 das erste Sommerhaus, aber im Jahr 1847 – das erste Kurhaus gebaut wurde. Im 19. Jh. wurden die ersten Heilanstalten geöffnet. Ab dem Jahr 1834 wurde mit dem Bau der Sommerhäuser begonnen. Die Entwicklung des Kurortes wurde von dem Ersten Weltkrieg unterbrochen. Nach dem Krieg begann der Kurort aufzublühen und die Zahl der Feriengäste stieg von 12 000 (1920) auf 32 000 (1935). Neben Jūrmala entwickelte sich auch der Kurort Ķemeri, der während der Sowjetzeit zum Ort des Massentourismus geworden war. Heute ist Jūrmala als ein Ort bekannt, wo Konzerte, Festspiele, Ausstellungen, Sportwettbewerbe und andere öffentliche Veranstaltungen stattfinden.

Diese Schmalspurbahn ist eine schöne Möglichkeit, zurück in die Vergangenheit zu kehren – in die Zeit, wenn auf dem Territorium Lettland eine Epoche der Schmalspurbahnen “herrschte”. Bis zu den 60er Jahren des vorigen Jahrhunderts war die Schmalspurbahn an der Küste von Nordkurland im Einsatz und verband die an der Küste liegenden Fischerdörfer. Bis heutzutage sind die Orte (nur kaum erkennbare Korridore im Hintergrund der Natur), einzelne Stationsgebäude oder die Reste erhalten. Im Freilichtmuseum von Ventspils kann man die 1,4 km lange Ringlinie oder 3 km Berglinie interessant fahren. Am Ende der Berglinie befindet sich eine Drehscheibe. Die Lokomotive der Schmalspurbahn ist 1916 in Deutschland gebaut worden. Man kann auch ein Stationsgebäude mit ganzer Ausrüstung besichtigen.

Der Name Ķemeri (Kemmer) ist in den schriftlichen Quellen zum ersten Mal im Jahr 1561 erwähnt worden. In der zweiten Hälfte des 18. Jhs. und am Anfang des 19. Jhs. war der Heilcharakter der Schwefelquellen und der Schlammbäder von Ķemeri sehr gut bekannt, darum ließen sich hier die höheren Kreise von Kurland behandeln. Die Gäste wurden von den einheimischen Forstaufsehern aufgenommen. Zu dieser Zeit wurden hier die ersten Schlammbäder genommen. Die Entwicklung der Badeorte Jūrmala und Ķemeri wurde für eine Weile von dem Vaterländischen Krieg im Jahr 1812 unterbrochen. Zwei Jahrzehnte später – von 1833 bis 1835 hat die Qualitäten von Ķemeri der baltische Generalgouverneur Graf Carl Magnus von der Pahlen ausprobiert, der die Aufmerksamkeit des russischen Zaren Nikolai I auf die Unterstützung der Entwicklung des Kurortes wendete. Die Bitte wurde unterstützt und im Jahr 1836 stellte der Zar 700 Hektar Staatsland und 100 000 Rubel für den Bau einer Heilanstalt und für das Pflastern der Straße von Ķemeri bis zu der großen Straße Sloka – Tukums bereit. Zwei Jahre später (1938) wurde die erste staatliche Badeanstalt eröffnet. Dieses Jahr wird auch als das Gründungsjahr des Kurortes angenommen. Der Ruf des Kurortes verbreitete sich im ganzen Russischen Reich und er wurde immer mehr bekannter. In mehreren Etappen wurde mit der Einrichtung des Parks von Ķemeri begonnen, der ein bedeutender Teil des Kurortes ist. In der Mitte und in der zweiten Hälfte des 19. Jhs. förderte die weitere Entwicklung des Kurortes sowohl der Dampferverkehr, als auch die im Jahr 1877 eröffnete Eisenbahnlinie von Riga nach Tukums. Im Jahr 1912 wurde die direkte Bahnverbindung Ķemeri – Moskau eröffnet. Kurz vor dem Ersten Weltkrieg erreichte die Zahl der Patienten 8300 Menschen pro Jahr. Das Moor von Ķemeri war für mehrere Jahre die Frontlinie des Ersten Weltkriegs und der Kurort wurde erheblich zerstört. Trotzdem blühte der Kurort nach dem Krieg schnell auf und Ķemeri wurde zu einem beliebten Erholungsort der Einwohner von Riga und zu einer der modernsten Kuranstalten in Europa. Im Jahr 1924 wurde in Ķemeri eine neue Badeanstalt mit Schlammbädern gebaut, die zu dieser Zeit eine der modernsten Badeanstalten in Europa war. Im Jahr 1936 hat der Staatspräsident Kārlis Ulmanis einen der bedeutendsten Bauten der ersten Unabhängigkeit Lettlands – das Hotel Ķemeri – eröffnet. Auch nach dem Zweiten Weltkrieg – während der Sowjetzeit – hat sich der Kurort erweitert und in seiner Umgebung wurden fast 10 Sanatorien eingerichtet, wo ungefähr 100 Ärzte gearbeitet haben. Im Jahr 1971 hat Ķemeri den Status als der Kurort der Sowjetunion erlangt. In der Zeit zwischen 1975 – 1985 wurde in Ķemeri das größte Sanatorium mit dem Namen Līva (in seinen Anfängen Latvija) gebaut, das zwei Gebäude, jedes mit elf Etagen hatte. In dem Sanatorium konnten gleichzeitig bis zu 1200, aber in einem Jahr – bis zu 140 000 Patienten behandelt werden. Das Sanatorium wurde am Anfang der 1990er Jahre als unrentabel geschlossen. Bis 1994 arbeiteten in Ķemeri diese fünf Sanatorien Čaika, Daugava, Dzimtene, Ķemeri und Līva (Latvija) und die Poliklinik des Kurortes Ķemeri. Die folgende Zeit kann man als den Niedergang des Rufes des Kurortes betrachten, der davor weit und breit bekannt war.

 Eines der ersten Häuser in Kolka, 1,2 km vom Kap Kolka entfernt, das der nördlichste Punkt in Kurland ist und die Ostsee von der Bucht von Riga trennt.

Hier wird die Vorbereitung des traditionellen nordkurländischen süßen Gerichtes – Sklandrauši – gezeigt, sowie eine Führung für Fußgänger Spaziergang in die industrielle Geschichte von Kolka mit theatralischen Elementen und eine Verkostung der besten Sprotten aus Lettland angeboten.

Lettische Küche: Graupengrütze mit gebratenen Zwiebeln und gebratenem Fleisch, Kefir, Kräutertees.

Das besondere Gericht: Das traditionelle Gericht Sklandrausis.

Im erneuerten Herrenhaus des Gutshofes Dunte ist eine Exposition errichtet, die uns mit dem Leben und den Abenteuern des legendären Fantasten und Lügenbarons Münchhausen bekannt macht. Das Erdgeschoss des Museums  ist dem Baron und seinenGeschichten gewidmet, im Obergeschoss kann man eine Wachsfigurenausstellung bedeutender Personen der lettischen Geschichte sehen, außerdem gibt es hier die größte Bierkrug-Sammlung Lettlands. Im Wald sind drei Wanderpfad-Runden mit Holzskulpturen errichtet, der längste davon führt bis zum Meeresstrand. Für Kinder gibt es ein Spielschiff aus Holz.

Ein der wichtigen Haltepunkte an der Küste von Nordkurland, wo man viele Informationen und eine Vorstellung über die Geschichte des Bezirks und der Küste, die kulturhistorischen Werte, den Segelschiffbau, die Fischereitraditionen, die Leute dieser Region, ihre Arbeit und Verdienste erhalten kann. Das Museum in Roja wurde 1968 gegründet. Zurzeit ist eine ständige Ausstellung über Krišjāns Valdemārs, die Seefahrtschule von Roja und den Segelschiffbau im 19. Jahrhundert zu besichtigen. Es ist auch eine Exposition über die Geschichte der Fischverarbeitung vom 19. Jahrhundert bis auf den heutigen Tag, die Livische Küste, den sowjetischen Beitrag zur Entwicklung der Küste zu besichtigen. Ohne der Besichtigung der ständigen Ausstellung kann man auch drei Frauen aus Kurland kennenlernen, die verschiedene Perioden der Geschichte vorstellen: Mildiņa – eine einfache Fischersfrau von der Küste, Frau Pauliņa aus der Zeit der Segelschiffe und Anna Petrowna aus der Sowjetzeit. Sie machen spannend mit den Gegenständen, die nicht im Museum ausgestellt werden und einem galligen Humor der Bewohner von Kurland bekannt. (Die Quelle: Roja TIZ)

Ein im altertümlichen Stil erhaltenes Fischerhaus unweit vom Meer, in der Siedlung Berzciems, bietet zwei gemütliche Zimmer für ruhige Erholung mit Kamin und kleiner Küche an. Schon seit mehreren Generationen werden in der Familie des Gastgebers alte Fischertraditionen gepflegt. Fischverarbeitung und Räuchern von Fischen. Die Gäste können ein lokales Produkt kaufen – geräucherte Fische aus dem Engure-See und aus der Ostsee.

The River Ķīšupe (length – 31 km) begins its journey in the marshlands of Lēdurga Parish. As the river reaches the seashore, its bed and the location of its mouth often changes. One of the tributaries of the Ķīšupe carries a rather interesting name – Pupaļurga. The name of the River Ķīšupe probably comes from the name of a man and his house. In the 17th century a man named Ķīsis (in English: ruffe) used to live by the river. 

Die funktionelle Kräuter-Freilichtexposition macht mit der grünen Apotheke der Natur – mit mehr als 300 unterschiedlichen Pflanzen bekannt. Jeder, der die gesunde Lebensweise unterstützt, kann hier das Geheimnis der Phytotherapie erfahren. Hier kann man lernen, wie man verschiedene Saunabesen aus Zweigen, Kräutern und Blumen zusammenbinden, aromatische Schlafkissen, Drogen für Badewannen, heilende Tees und Pflanzenpulver vorbereiten kann, die als Nahrungszusatzstoffe verwendet werden. 
Im Angebot: Kräutergarten und -sammlung, Verkostung von “grünen” Cocktails.

It is the bicycle collection of father and son Jānis and Guntis Seregins, which is the only collection of antique bicycles in Latvia. They have been collecting cycles since 1977 when they joined the Antique Automobile Club and became fascinated with Latvia’s cycling traditions. The collection’s core is formed from technically unusual bicycles. In total, the museum has approximately 70 Latvian-made and used bicycles. Besides bicycles there are many other pieces of cycling ephemera relating to sport, cycle clubs and bicycle production. The museum has an extensive collection of bicycle brands, bringing together 1000 badges from all over the world. Guided excursions available.

Vannūzis (Bath) – A building of the five-building complex “Kurhaus”. During the times of the Neibāde resort, this small building used to be a bath place. In order for the guests of the resort to be able to take a dip in the sea water even in bad weather, barrels of water were delivered by horses to the bath place.  

The roots of Saulkrasti Secondary School reach back to Pabaži, to 1912, when a young teacher – Olga Veicmane (after marriage: Cīrule) arrived from Riga to teach the sea captain Reisons’ daughter. Soon many other tutor-seekers joined her and in autumn of 1912 a school was established in Pabaži. The school had a good reputation, and pupils came from the entire surrounding area. In January of 1913, the school was moved to more spacious premises at 20 Rīgas Street. 
During World War I the school was ruined and its furniture and equipment were dragged away. In 1918 the school was reopened, giving an opportunity for children to enjoy many interesting and captivating activities such as choir singing, theatre group and a group of new writers. The headmaster of the school Olga Cīrule became the soul of local social life. By 1933, the number of pupils had outgrown the size of the school. Therefore in 1933, the school was moved to 3 Raiņa Street – to the premises of the former outpatient clinic. The school was named Pēterupe Primary School. In 1950, the school became Saulkrasti Secondary School and at the end of 1956 the school obtained a new and beautiful building at 6 Smilšu Street. 

Впервые упомянут в документах в 1582 году. На мелях Питрагса лежит много затонувших кораблей. В 1826 году в Питрагсе было насчитано 11 дворов и 190 жителей. В 19-ом веке здесь был открыт трактир. В 1937 году в селе находилось 12 старохозяйств и 38 рыбных хозяйств (в основном – новохозяйства). В селе было несколько мест переработки рыбы - куры. В Питрагсе жила великолепная сказительница ливского языка Мария Шалтьяре (Бертольде, 1860 - 1930), которая поделилась более чем 200 сказками и преданиями, более 90 песнями, играми и т. д. Молитвенный дом баптистов в Питрагсе был построен в 1902 году. В Первую мировую войну он сгорел, в 1925 году был восстановлен, а в конце 20-ого века - отремонтирован. В центре Питрагса в доме Крогу  хозяин создал коллекцию из 27 образцов старинных ограждений (заборов) ливского берега, предлагает копчение и дегустацию рыбы.

Комплекс „Странд” был самым большим и роскошным в Нейбаде. Он состоял из трех зданий, павильона для танцев и парка. До настоящего времени сохранилось только здание отеля, где была устроена скорая медицинская помощь Саулкрасты – по адресу ул.Айнажу 17.

In 1888, the building, provided for a doctor’s needs, was donated by Baron Alexander Alexei von Pistohlkors to the parish of Pēterupe Lutheran Church. Along with the building, Baron Pistohlkors also donated 6 hectares of land and 10 000 roubles for the doctor’s use. Arvēds von Engelhards became the first medical doctor in Pēterupe. In 1890, the first pharmacy was opened in one room of the clinic, serving people from a wide area; it remained in the building until 1895. This outpatient clinic was the very first stone building in Saulkrasti, the first health authority in a wide area, as well as the first pharmacy. Through its entire lifetime, the house was maintained from voluntary donations – at first by Alexander Alexei von Pistohlkors, then by churchgoers of Pēterupe Parish – therefore by the money of the villagers.
This house also played a role as the place of establishment of the Saulkrasti development society, which was actively supported by many celebrities such as the opera singer Herberts Ozolītis, actresses Tija Banga, Mirdza Šmithene, Lilija Štengele and Malda Gruzevska, composer Alfrēds Kalniņs and many other cultural professionals, artists and writers of that time, who used to spend summers in Saulkrasti. In 1933, the parish converted the outpatient clinic for the needs of a school.
Saulkrasti Primary School was transferred to the building of the former outpatient clinic.

В 3 км к югу от центра Юркалне, у старой (гравийной) дороги Лиепая – Юркалне находится место, где располагалась бывшая Феликсбергская трехлетняя мореходная школа (1871 - 1902 г.). Так как от здания ничего не сохранилось, ее место обозначено сколоченной из дуба лодкой и двумя деревянными столбами, на которых вырезаны древние знаки рыбацкой собственности.

Хозяева занимаются рыболовством уже в третьем поколении. Каждый проезжающий может купить местную копченую рыбу. Туристические группы могут принять участие в мероприятии культурно-активного отдыха (бросание сапога к морю, рассказы и театральное выступление жен рыбаков, процесс копчения рыбы, дегустации).

Латышская кухня: Вяленая и копченая камбала, корюшка горячего копчения и другая рыба, которая готовится по передаваемым из рода в род местным рецептам.

В 19 веке на побережье у Скулте выросла маленькая рыбацкая деревушка. Название Звейниекциемс (Рыбачий поселок) произошло от основного занятия его жителей. В 1967 году часть Скултского рыбачьего поселка присоединилась к городской части Скулте. Сегодня в Звейниекциемсе работает порт Скулте, который был торжественно открыт 7 октября 1939 года. Камень, который в качестве свидетеля строительства порта выбрал Карлис Улманис, все еще находится в Звейниекциемсе, а в порту активная деятельность ведется по сей день. Между портом Скулте и пляжем в Саулкрасты находится каменистый пляж Звейниекциемса.

Расположен в жилом здании поместья «Доле» (построено в 1898 г. как собственность рода фон Левисов оф Менар).Музейные фонды отображают Даугаву как важный исторический водный путь, предлагают для осмотра одежду, предметы быта племен балтов и ливов, а также другие экспонаты.В парке господской усадьбы «Доле» можно увидеть заколы для миног и восстановленное заграждение для ловли лосося.Рядом с музеем находится пушка времен Курземского герцогства – 17 век (найдена в реке Миса), вылитая на Вагранке в Балдоне. Чуть дальше представлены 4 пушки Российской царской армии, которые были найдены в 2007 году на строительной площадке в городе Саласпилс.

On 14 June 1991, this sign sculpted by Zezostrs Ķēde in memory of the repressions of 1941 and 1949 was unveiled in the garden of Pēterupe Church.

Кошрагс считается самым молодым из ливских прибрежных селений (образовалось в 17-ом веке). В 1826 году в Кошрагсе было 78 жителей. В 1832 году в Жоках была открыта первая в приморских деревнях Дундаги школа чтения для ливских детей, где учителем работал первый получивший профессиональное образованние представитель ливов  Ника Полманис, который перевел Евангелие от Матфея на восточный диалект ливского языка. В Кошрагсе была ветряная мельница, водяная мельница, судоверфь. Весной сюда причаливали лодки с ищущими работу эстонцами с острова Сааремаа. В 1932 году здесь был построен порт, в 1938 году – мол (волнорез) для сбора морской грязи. В 30-е годы прошлого века Кошрагс регулярно посещали финские и эстонские лингвисты, которые собрали здесь наибольшее количество единиц ливского фольклора. Дом Норпиедагу строил общественный деятель ливов – Дидрикис Волганскис (1884-1968). Там родился его сын – деятель культуры ливов, священник (в Финляндии) Эдгарc Валгама (Волганскис, 1912-2003), который перевел эпос A.Пумпурса «Лачплесис» на финский язык. В настоящее время Кошрагс является национальным памятником культуры.

Длинное село по обе стороны реки Лужня. В 1937 году здесь было 36 домов и 2 лодочных причала. В 60-х годах 19-го века Лужня стала одним из судостроительных мест, а в годы советской оккупации поблизости находились военные базы. В 30-е годы 20-го века сюда многократно приезжали финский лингвист Лаури Кетунен и эстонский студент Оскар Лоритс, которые составили словарь ливского языка. В Лужне жил первый ливский художник Янис Белте (1893 - 1946). Двор Лужненского рыбака и земледельца «Делини» можно осмотреть в Латвийском этнографическом музее под открытым небом.

On the right bank of the River Pēterupe is one of the historical areas of Saulkrasti – Pēterupe Village. It is believed that the village began to form around a chapel during the so-called Swedish or Catholic times. The chapel was named after the Apostle St. Peter, and therefore the river and the village also carries his name. Pēterupe Village can be considered the oldest village in the Saulkrasti region. The oldest witnesses of the origin of Pēterupe Village are: Rectory, Pēterupe Evangelical Lutheran Church, Outpatient Clinic and the wooden buildings in the old village centre.

Местное предприятие, производящее прекрасную рыбную кулинарную продукцию. Благодаря широкому и качественному ассортименту предприятие завоевало стабильное место на латвийском рынке. Предприятие предлагает более 50 различных видов рыбной кулинарии – маринованную рыбу, рыбу в желе, рыбные салаты, а также мороженую рыбу и филе. (Источник: Ройский ТИЦ)

Коттедж, домик отдыха и место для кемпинга «У Андриса в Питраге» расположены в домах «Крогу» в поселке Питрага Колкского округа Дундагского района. И дом отдыха, и место для кемпинга расположены в тихом лесу, в уединенном месте, всего в 800 метрах от моря. Место для кемпинга может вместить 50 палаток и 3 трейлера.

Šeit uzstādīts piemiņas akmens K. Valdemāram, kas vēsta par viņa nopelniem Latvijas valsts attīstībā un veidošanā. Šajā vietā kādreiz atradās Rojas, jeb Lubezeres jūrskola, kurai blakus atradās skolotāju māja, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Pašreiz te ierīkota Rojas ģimeņu ārstu privātprakses. Jūrskola pastāvēja laikā no 1873 – 1915. gadam, bet 1. pasaules kara laikā to sagrāva. Jūrskolā sagatavoja tuvbraucējus stūrmaņus. Šeit varēja mācīties bez maksas un mācību vielu apgūt latviešu valodā. Latviešu jūrnieki bija pazīstami Krievijā un ārzemēs, pat Amerikas kontinentā. Viņi tika cienīti lietpratības, krietnuma un uzticības dēļ. (Avots: Rojas TIC)

Senās Baltijas jūras stadijas - Litorīnas jūras krasta veidojumi dabā izpaužas kā neliels un lēzens stāvkrasts, kas veidojies aptuveni pirms 4500 - 5000 gadiem. Krasta nogulumu materiāls – oļi un grants satur bagātīgu Litorīnas jūrai raksturīgu faunas atlieku kompleksu. Vislabāk senā jūras krauja izsekojama pie Dobeļu mājām, Kaltenē. Senā krasta krauja Kaltenē, ir viens no nedaudzajiem posmiem Rīgas jūras līča piekrastē, kur Litorīnas jūras laikā ir bijis abrāzijas krasts. Seklos jūras līčus ir iecienījuši putni, kas te barojas un atpūšas migrāciju laikā. (Avots: Rojas TIC)

Viena no retajām vietām pasaulē, kur joprojām nēģus rūpnieciskā mērogā zvejo, izmantojot > 150 gadu senu metodi – taci, kas ir pāri upei uzcelta laipa ar murdiem. Uz Salacas ir trīs tači. Vietējā zvejnieka pavadībā var iepazīt zvejas procesu, nobaudīt un iegādāties uz vietas ceptus nēģus.

Mekes krogs atvērts Tallinas un Rīgas šosejas piecdesmit pirmajā kilometrā. Krogi mēdza atrasties ceļmalas krogus mājās, pilīs, rijās un dzirnavās - šis krogs ierīkots 110 gadus vecā kūtī. Blakus krodziņam atrodas lepnais, 1907. gadā no Tūjas sarkanajiem ķieģeļiem celtais pagastnams. Ēdienu klāstā — mūsdienu latviskā virtuve. Vasaras sezonā ģimenes ar bērniem priecē kazlēni un truši. Ir rotaļlaukums un šūpoles lieliem un maziem.

Piedāvā nakšņošanu viesnīcā "Meke".

Kaltenes mežā apskatāms nostāstiem apvīts dabas brīnums - Kaltenes kalvas, jeb Valna kalvas. Akmens krāvumu 2 - 3 km attālumā no jūras, mežā, izcelsme saistīta ar Baltijas ledus ezera krasta veidojumiem. Velna kalva ir lielākā no kalvām. Savulaik Velna kalva bijis skaists akmeņu krāvums, tik milzīgs, ka „sniedzies līdz koku galotnēm”. Agrākajās kartēs atzīmēts tās absolūtais augstums vjl. - 20 m. Tajā bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to vidū daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi. Šī kalva tika gandrīz pilnīgi iznīcināta 1960 – 1970 – jos gados ceļu būvei iegūstot šķembas. Līdz mūsdienām palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 m, augstums 2 m. Zinātnieki izsaka arī domu, ka kalvas senatnē varēja būt svētvietas, jo par tām saglabājušās daudz teikas un nostāsti. Kalvu apskates nolūkā ir izveidota labiekārtota dabas taka ar pastaigu laipām, informācijas stendiem un nelielu stāvlaukumu. (Avots: Rojas TIC)

38 m augstais Ovišu bākas mūra tornis (signāluguns - 33 m augstumā) celts 1814. g. un bez ievērojamām izmaiņām darbojas arī mūsdienās. Šī ir mūsu valsts vecākā funkcionējošā bāka.
Teritorijā labi saglabājusies bākas darbinieku ēka, celta 1905. gadā. Kad šaursliežu dzelzceļa maršrutā Ventspils - Mazirbe sāka kursēt mazbānītis, šajā ēkā pāris telpu tika atvēlētas Ovīšu stacijai. Palīgēkā izveidots Ovīšu bākas muzejs, kur var iepazīties ar Latvijas bāku vēsturi, izvietojumu un tehniskajiem rādītājiem.

Viens no vecākajiem lībiešu ciemiem, kas pieminēts jau 1387. g. Senais ceļš no Dundagas muižas uz Sīkragu pastāvējis jau viduslaikos. 17. gs. Sīkragā bija viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemē, kurā ienākuši kuģi no Anglijas, Holandes un Lībekas, vedot ogles, labību u.c. preces. Pirms Pirmā pasaules kara darbojās piecas ķilavu kūres, 20. gs. 20. - 30. gados ciemā zvejoja ap 55 zvejnieku. Sīkragā dzimusi lībiešu kultūras darbiniece Hilda Grīva (Cerbaha, 1910 - 1984), tālbraucējs kapteinis Kārlis Anbanks (1884 – 1937), baptistu mācītājs Kārlis Lāceklis (1904 - 1970), lībiešu valodas un tradīciju zinātājs Pēteris Dambergs (1909 - 1987), dzimusi grafiķe Baiba Damberga (1957). Mūsdienās Sīkrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Ciemu šķērso Mazbānīša velomaršruts ar piemiņas akmeni stacijas vietā. Sīkrags tāpat kā nākamie ciemi austrumu virzienā atrodas Slīteres Nacionālajā parkā.