Vēsturiskie un mūsdienu centri

Krimuldas luterāņu baznīcu uzskata par vienu no vecākajiem Latvijas dievnamiem. Tā sākotnēji celta 13. gs. sākumā drīz pēc Kubeseles iekarošanas un vēlāk daudzkārt pārbūvēta. Blakus baznīcai izveidots meditācijas labirints "Lilijas zieds". Kad 1217. g. pie Vīlandes kaujā krita lībiešu virsaitis Kaupo, tā pelnus pēc nostāstiem esot apbedījuši baznīcā. Par Kaupo kapa vietu tautā dēvē nelielu pauguru pie blakus esošās Runtiņupītes (Runtiņš), kuras labajā krastā atrodas ~ 7 m gara mākslīgi raktā Kubeseles jeb Runtiņala. Runtiņupītes kreisajā krastā slejas Kubeseles pilskalns. Pie baznīcas sākas Kubeseles dabas taka. Pa to var aiziet līdz Gaujai, kuras krastā iegūlis Lielais (Runtiņa) akmens. Turpat apskatāmi Gaujas plostnieku uzstādītie enkurkluči. Krimuldas viduslaiku pili (4 km austrumos no Krimuldas baznīcas) cēla 13. gs. otrajā pusē vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ dziļā Vikmestes grava. Pils (saimniekoja Rīgas domkapituls – Rīgas arhibīskapu padome) bija iespaidīga celtne, kuras plašo iekšpagalmu ietvēra 1,5 m biezs aizsargmūris. 1601. g. atkāpjoties, Krimuldas pili uzspridzināja zviedru karavadonis Heinrihs Līvens. Tagad ar mežu apaugušajā pilskalnā apskatāmas nelielas pilsdrupas. Pie tām atrodas Gaisa trosu ceļš un sākas Krimuldas Serpentīna ceļš. Netālu esošā Krimuldas muiža pirmoreiz rakstos ir minēta jau 15. gs. Tagad redzamo muižas pili būvēja 19. gs. neoklasicisma stilā (īpašnieks - firsts Līvens). 20. gs. 20 gados pēc pils atsavināšanas tā nonāca Latvijas Sarkanā Krusta īpašumā, kas izveidoja bērnu sanatoriju. Mūsdienās pilī atrodas rehabilitācijas slimnīca "Krimulda", bet no saimniecības ēkām ir saglabājušies muižas staļļi, kūts, kalpu, pārvaldnieka un t.s. Šveices māja, kā arī parks. Te piedāvā tematiskas ekskursijas. Ja pa Gauju brauksim ar laivu, tad tuvumā varēs aplūkot ap 15 m augstās Velnalas klintis. Tās var labi redzēt arī no pretējā - kreisā Gaujas krasta (izveidota atpūtas vieta). Klinšu vidusdaļā atrodas ap 19 m dziļā un 4,7 m augstā Krimuldas Velnala. Ja no Velnalas klintīm pa Gaujas labā pamatkrasta lejasdaļu dosimies Turaidas virzienā, skatam pavērsies ar smilšakmens atsegumiem bagātā Piķenes krauja. Tās piekājē ir izveidota ~ 1 km garā Piķenes bebra taka. Takas malā atrodas Mazā Velna ala (5 m gara) ar iztekošo Gudrības avotiņu, gan arī tikpat garā Aunapieres ala. Redzamas arī nelielas vecupes.

Mulgima or Mulgi is a cultural and historical region in the south of Estonia. The part of Viljandi county located south of the rivers Raudna and Tenasilma was considered to be region of Mulgimaa.

In ancient times, Mulgi farmers were famous for their sharp minds and determination, which helped to buy land from German-Baltic nobles and become rich farmers. The icons of Mulgi culture - the dialect, the well-known men's long black jacket and the traditional Mulgi porridge - have survived to this day.

Годом основания Даугавпилса считается 1275 год. Это время, когда магистр Ливонского ордена Эрнест фон Ратцебург на Науенском городище построил Динабургский замок. Неоднократно замок выдерживал литовские и русские нападения, пока в 1577 году не был захвачен русскими войсками под командованием Ивана Грозного. После этого события Динабург был восстановлен 17-ю километрами дальше на правом берегу реки, где сегодня расположен город Даугавпилс. В период с 1810 по 1833 год была построена новая крепость. В 1826 году началась застройка тогдашнего исторического центра. В годы Первой мировой войны важные промышленные предприятия вместе с работниками были эвакуированы в Россию. Во времена первой Латвийской республики наблюдается расцвет культурной жизни Даугавпилса. Большая часть города была уничтожена во время Второй мировой войны – в июле 1944 года. Современный Даугавпилс – это второй по величине город Латвии и важный экономический центр исторического Латгальского края. Недавно началось восстановление уникальной в Европейском масштабе Даугавпилсской крепости.

Развитие Яунпилса связано с замком Ливонского ордена, который до наших дней почти не поменял свой внешний облик и строительный объем. В период с 1561 по 1919 гг. замок принадлежал роду баронов Реку. В 1905 году замок был сожжен,  но позднее восстановлен под руководством архитектора В. Бокслафа. Более существенные реставрационные работы в замке начались в 60-х годах XX столетия.  Сейчас в замке есть музей, а гурманы могут отведать пищу средневековья в таверне замка.

Памятник градостроительства 17-19 веков государственного значения. В окрестностях улиц Елгавас и Ратужа сохранилась прежняя планировка улиц, образующих закрытые застройки кварталов. В Яунелгаве действуют лютеранская, католическая, православная и баптистская церкви. Одним из выдающихся архитектурных памятников является городская ратуша, построенная в 1912-м году в стиле модерн. До нашего времени не сохранилась ни одна из пяти синагог. Вдоль исторического центра Яунелгавы по берегу Даугавы проложен променад – любимое место для прогулок, отдыха и купания местных жителей.

Palūšē atrodas nacionālā parka administrācija (izveidota neliela ekspozīcija) un tūrisma informācijas centrs, kempings, nesen atjaunotā laivu bāze un viens no biežāk apmeklētajiem parka objektiem – Palūšes baznīca (Palūšės bažnyčia), kas celta 1757. gadā. 2008. g. No dievnama apkārtnes paveras jauks skats uz Lūšu (Lūšiai) ezeru, īpaši saulrietos, kad baznīca iegūst teiksmainu nokrāsu. Blakus baznīcas žogam aug vecais Palūšes ozols. Uzskata, ka tā vecums varētu būt ~ 350 – 400 gadi.

Es ist ein langes Dorf, das sich zu beiden Seiten des Flusses Lūžņa befindet. 1937 befanden sich hier 36 Häuser und zwei Bootsanlegestellen. In den 60er Jahren des 19. Jh. wurde Lūžņa zu einem Ort des Schiffbaus, während der sowjetischen Besatzung wurden in der Nähe Militärbasen errichtet. In den 30er Jahren des 20. Jh. besuchte diese Ortschaft mehrmals der finnische Linguist Lauri Kettunen zusammen mit dem estnischen Studenten Oscar Loorits, die das Wörterbuch der livischen Sprache erarbeiteten. In Lūžņa lebte der erste livische Künstler Jānis Belte (1893–1946). Der Bauernhof „Dēliņi“ eines livischen Fischers und Bauern ist im lettischen Ethnographischen Freilichtmuseum zu besichtigen.

Ein altes, von Liven schon vom 5. – 6. Jh. bewohntes Gebiet. Im Jahr 1226 hat der Bischof Albert in der Mündung des Flusses Salaca am rechten Ufer eine Burg gebaut, die sich bis heute nicht erhalten hat. Auch die Entwicklung von Salacgrīva (ähnlich wie von Ainaži) war mit der Bildung des Hafens verbunden. In der Jahrhundertwende 19.-20. Jh. wurde Salacgrīva zu einem bedeutenden Transport- und Umladungsknoten für die in Nord-Vidzeme hergestellten Waren (besonders für Holz). Während der Sowjetzeit wurde im nördlichen Teil von Salacgrīva der Park Zvejnieku parks (Fischerpark) mit einem der besten Stadien der lettischen Kleinstädte und mit einer Freilichtbühne eingerichtet. Während dieser Zeit ist auch in der ganzen Sowjetunion die Produktion – besonders die Sprotten – der Fischverarbeitungsfabrik Brīvais vilnis bekannt. Salacgrīva ist einer von den zwei Orten in Lettland, wo die Neunaugen immer noch mit der alten Methode – mit den Fischzäunen – gefischt werden.

Als die größte Ortschaft begann sich Saulkrasti am Ende des 19. Jahrhunderts zu bilden, wenn kleine Fischerdörfer – Neibāde, Pēterupe und Katrīnbāde zum populären Erholungs- und Badeort der Rigenser wurden. Das hat sich rasch den Bau der Sommerhäuser beigetragen. Auf die Entwicklung des Kurorts hat sich auch den 1905 eröffneten Schiffsverkehr zwischen Rīga und Saulkrasti ausgewirkt. Es wurden neue Kurhäuser, Restaurants gebaut und eine andere mit dem Kurort verbundene Infrastruktur entwickelt. Zur Verfügung der Besucher standen in der Sommerzeit verschiedene Veranstaltungen, Bälle und Konzerte mit dem Teilnahme der Orchester aus Rīga. Die nächste Etappe der Entwicklung des Kurorts waren eine in den 30er Jahren des 20. Jahrhunderts gebaute Automobilstraße und eine Eisenbahnlinie zwischen Rīga und Saulkrasti. In der Sowjetzeit wurden Erholungshäuser, Sanatorien und neue Sommerhäuschen gebaut. Saulkrasti wird eine Stadt. Heutzutage lockt die Stadt Saulkrasti nicht nur durch den weißen Sandstrand, sonder auch durch verschiedene jährliche gesellschaftliche Veranstaltungen, den Pfad des Sonnenuntergangs und die Weiße Düne, das einzigartige Fahrradmuseum von Saulkrasti, den Meerespark und die Badestelle „Centrs”, den Saules Platz u.a. Objekte an.

Die zentrale und auch schönste Straße in Trakai mit bunten Holzhäusern. Eins der seltenen Kenesa-Gebetshäuser der Welt – ein eingeschossiges Holzhaus mit einem bläulichen Dach.

Die Geschichte von Koknese ist mit dem Bau der gemauerten Burg des Bischofs im Jahr 1209 an dem Zusammenfluss der Flüsse Daugava und Pērse verbunden. Die Burg von Koknese war ein bedeutender Kontrollpunkt auf dem Wasserweg Daugava, der nicht besetzt bis zum Jahr 1701 bestand, als die Burg von dem sächsischen Heer gesprengt wurde. Bis zur Bildung des Stausees des Wasserkraftwerks von Pļaviņas befand sich an diesem Ort der Felsen von Daugava, der einer der landschaftlich schönsten und von den Touristen am meisten besuchten Orte in Lettland war. Nördlich von den Burgruinen befindet sich der im Jahr 1900 eingerichtete Park von Koknese mit mittelalterlichen Friedhofsdenkmälern und schwedischen Kanonen aus dem 17. Jh. Die Reisenden können hier die Burg besichtigen, eine Bootsfahrt unternehmen, sowie mittelalterliches Geld prägen.

Auf dem Burgberg von Sabile befand sich schon im 10. Jh. eine befestigte Stadt. Nach der Teilung der kurischen Länder gelang Sabile in den Händen des Livländischen Ordens, der eine gemauerte Burg (hat sich nicht erhalten) gebaut hat. In den schriftlichen Quellen ist Sabile zum ersten Mal im Jahr 1253 erwähnt worden. Im 15. Jh. begann sich an der Burg eine Siedlung herauszubilden. Die Stadtrechte hat Sabile im Jahr 1917 erlangt. Heute ist Sabile eine Kleinstadt, in deren Umgebung sich mehrere bedeutende kulturhistorische Denkmäler befinden. Ein untrennbarer Bestandteil des Kulturlebens der Stadt Sabile sind die Zigeuner, darum wird Sabile umgangssprachlich die Hauptstadt der Zigeuner von Lettland genannt. Sabile ist schon seit langem mit ihrer Weintraubenzucht und ihren Traditionen der Weinherstellung bekannt, die heute während des Weinfestes von Sabile zu neuem Leben erweckt und genießbar sind.

Pirmo reizi vēstures avotos 1253. g. šī vieta ir minēta kā kuršu apdzīvota apmetne. Laikā no 1637. – 1639. g. te uzcēla pirmās 19 kapelas – t.s. „Krusta ceļa stacijas", kas atgādināja Jeruzalemes Krusta ceļu. Kopš tā laika Žemaišu Kalvarija ir pazīstama kā nozīmīgs svētceļnieku galamērķis. Dažas no Krusta ceļa kapelām ir veidotas 17. – 18 gs., bet citas – 19. gs. Jāatceras, ka vēl pavisam nesen – Padomju laikos svētceļniekus nežēlīgi vajāja un represēja. Mūsdienās pilsētā ir izveidots 21 svētceļnieku „pieturas punkts". Te ik gadu (parasti no 2. – 12. jūlijam) notiek Žemaišu Kalvarijas katoļu draudzes svētki, kas pulcina daudz ļaužu no dažādām Eiropas valstīm. Iespaidīgā katoļu bazilika ir slavena ar Vissvētākās Jaunavas Marijas Katoļu Ģimeņu Karalienes gleznu, kas 17. gs. atvesta no Romas. Tai piedēvē brīnumdarītājas spējas. Interesants ir pilsētas ielu tīklojums, kas atgādina 9. – 13. gs. apdzīvotas vietas ielu plānojumu. Noteikti apskatāms iespaidīgais Žemaišu Kalvarijas pilskalns, kas slejas mazās Varduvas (Varduva) upītes krastā.

Ja mērķis ir savākt pilnvērtīgu etnogrāfisko ciemu fotokolekciju, ir jāapskata Strazdi (no lietuviešu valodas strazdai tulkojumā nozīmē strazds), kas ir pavisam neliela apdzīvota vieta Balošas (Baluošas) ezera ziemeļu krastā. Strazdi pirmoreiz rakstos minēti 1783. g. un ciema nosaukums cēlies no kādas mežziņu dzimtas uzvārda.

Zum ersten Mal wurde Kolkaurkundlich als Domesnes  1387 erwähnt und war mit diesem Namen bis zum Anfang des 20. Jh. bekannt. Nach den Angaben des Kirchenbuches von Irbe – Ģipka gab es 1770  in Kolka 4 Bauernhöfe: Krogi, Ūši, Vecvagari und Kabriki. 1844 wurde in Kolka eine Küsterschule eröffnet, in der Nika Polmanis als Lehrer gearbeitet hat, das erste Schulgebäude von Kolka wurde 1881 erbaut. Fast ein halbes Jahrhundert arbeitete dort als Lehrer der Live Kārlis Bernšteins (1881–1951). Als Führer des Aufstandes von Dundaga, der 1859 begann, ist der Sohn des Bauern von Sārnasti in Kolka, der Live Nika Šūbergs (1833–1884) anzusehen. Ende des 19. Jh. gab es in Kolka  392 Einwohner, aber 1935 sind von 343 Einwohnern 145 Liven gewesen. In den 30er Jahren des 20. Jh. sprachen in Kolka 13 Liven fließend livisch. Kolka ist das einzige Dorf an der livischen Küste, das sich auch während der sowjetischen Regelung des Küstengebietes weiter entwickelte, da es zu einem Zentrum der Fischerkolchose wurde. In den 50er–60er Jahren nahm die Bevölkerungszahl schnell zu, es wurden neue Häuser, eine Schule, ein Gesellschaftshaus, ein Kindergarten und Fischverarbeitungsfabriken gebaut. Heute ist Kolka mit 700 Einwohnern das größte Dorf an der livischen Küste. Hier gibt es die Fischverarbeitungsfabrik Līcis-93, lokale Fischer und Fischräuchereien, das Livische Zentrum „Kūolka“ und die livische Musikgruppe „Laula“. Im Bauernhof Ūši kann man livische Gerichte verköstigen.

Mūsdienās redzamā vēsturiskā apbūve ap veco Tirgus laukumu ir veidojusies pēc 1881. g. ugunsgrēka. Kandavai raksturīgo pilsētvidi veido sētas ar saimniecības ēkām, noslēgtiem pagalmiem, caurbrauktuvēm un laukakmeņu mūriem. Tas aplūkojams Talsu un Sabiles ielās. Latvijas ainavai neierasta ir arī Lielā iela. Bruņinieku pilskalna piekājē ir apskatāms nesen (2010. g.) izveidotais Livonijas ordeņa pils makets.

Smārde ir sena vieta, kas minēta jau 13. gs. dokumentos. Mūsdienās tas ir neliels ciemats ar dzelzceļa staciju un veikalu. Ziemeļaustrumos no Smārdes - Smārdes purvā atrodas bijušās kūdras ieguves vietas. 1. pasaules kara laikā netālu no Smārdes atradās frontes līnija, par ko liecina arī apkārtnē esošās piemiņas vietas.

Neliela apdzīvota vieta parka ziemeļrietumu daļā, kur var nokļūt tikai pa maziem lauku un meža ceļiem (arī ar tūristu autobusu). Te atrodas Lietuvā pazīstamākais Biškopības vēstures muzejs (Senovinės bitinkystės muziejus), kur var aplūkot dažāda veida stropus, bitenieku darbarīkus, koka skulptūras, kā arī iegādāties vietējo biškopju saražoto produkciju. Stripeiķos katru gadu 15. augustā notiek notiek biškopības sezonas noslēguma svētki.

Viena no salīdzinoši retajām vietām, kur piekrastē var vērot zvejniekus darbībā. Klajumu vējdzirnavas (1930. g.) ir viena no ciema augstākajām būvēm. Pie dzirnavām atrodas Jūrmalciema tūrisma informācijas punkts, informācijas stends un atpūtas vieta. Turpat redzami veco, zvejnieku pamesto liellaivu koka korpusi. Jūrmalciema ekspozīcija „Jūrmaliešu senlietas” atrodas Jūrmalciema austrumdaļā, kur koka šķūnī novietoti vietējo entuziastu savāktie apkaimes iedzīvotāju sadzīves priekšmeti un amata rīki.

Jaunciems atradies pāris kilometru no Irbes grīvas uz Kolkas pusi. Senos laikos ar Lielirbi beigušies Popes barona īpašumi, bet ar Jaunciemu sākusies Dundagas barona teritorija. Jauciems jau agrāk bijis neliels ciems, bet šodien rosība manāma vairs tikai dažās mājās. Jaunciema pusē Irbes upes labajā krastā plašā posmā pie ietekas jūrā  a/s „Latvijas valsts meži” ierīkojuši pievilcīgas atpūtas vietas. Pie ietekas jūrā Irbe veido 2 km garu smilšu strēli, bet pati ieteka katru gadu maina savu vietu un izskatu. Starp Jaunciemu un upi atrodas arī 24 m augsta kāpa - Baltais kalns. Jaunciemu ar Sīkragu savieno bijušā mazbānīša „stiga”, kur pāri Ķikanam izveidots gājēju un velosipēdistu tiltiņš.

Jau 1615. g. Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers (1569. – 1642.) piešķīra Bauskas pilsētai privilēģiju jauna rātsnama celtniecībai, kas arī tika īstenots, un 17. gs. Tirgus laukums lepojās ar hercogistē lielāko rātsnamu. Līdzekļu trūkuma dēļ 1852. g. nojauca tā torni, bet 1871. g. – otro stāvu. 2011. g. beigās tika pabeigta jaunā rātsnama celtniecība, un tagad Bauska var lepoties ar jaunu, izcilu tūrisma objektu, kas apskatāms arī no iekšpuses. Atjaunotajā rātsnamā ir iespēja nosvērties un nomērīties senajās mērvienībās – olektīs, pēdās, pudos, mārciņas un par to saņemt atbilstošu sertifikātu. 

Valdemārpils ir maza un klusa pilsētiņa, kas izvietojusies garā Sasmakas ezera krastā. Jau 17. gs. sākumā uz Sasmakas muižas zemes izveidojās amatnieku un tirgotāju miests. 19. gs. vidū Kurzemes pilsētās dzīvoja daudz ebreju tirgotāju un amatnieku, tādēļ Sasmaku tolaik dēvēja par ebreju galvaspilsētu. 1926. g. pilsētu pārdēvēja par Valdemārpili. Pilsētas vēsturiskais centrs ar 19. gs. apbūvi ir pilsētbūvniecības piemineklis. Valdemārpilī apskatāma luterāņu un pareizticīgo baznīcas, bij. Valdemārpils sinagoga, K. Valdemāram veltītais piemineklis, kā arī izcilā Valdemārpils Elku liepa.

Atrodas dienvidos no Kokneses uz salas, ko apņem Pļaviņu HES ūdeņi (ir savienojums ar krastu). Fundamentālā brīvdabas objekta izveides mērķis ir to Latvijas iedzīvotāju piemiņa, kuri ir cietuši no totalitāriem režīmiem. Pirmos darbus šeit uzsāka 2008. gadā. Dārza ainavas projekta autors ir Japānas ainavu arhitekts Shunmyo Masuno. Kaut arī dārzs ir tapšanas stadijā, tas jau ir kļuvis par populāru tūrisma objektu. Ir izveidota pirmā pastāvīgā ēka - Skatu terase - ar skatu uz Kokneses pilsdrupām un luterāņu baznīcu. Tas nozīmē, ka, atbraucot pēc kāda laika, šeit atkal būs apskatāms kas jauns. Ikviens ir aicināts vest un atstāt arī savu akmeni šajā mūsu tautai nozīmīgajā vēstures piemiņas vietā.

Mazstāvu koka dzīvojamo ēku apbūve ir tapusi 19. gs. Te apskatāmi Latgalei raksturīgie noslēgtie pagalmi, verandas, koka apdare un dekori. Pilsētas koka apbūve ievērojami cieta 1866. un 1938. g. ugunsgrēkos. Par Ludzas vēsturisko centru var uzskatīt Tirgus laukuma vietu, bet Ludzas pilskalnu - par galveno dominanti, kuram apkārt veidojies pilsētas ielu tīkls. Ludzas pilskalnā slejas Ludzas pilsdrupas. 14. gs. beigās te atradās seno latgaļu koka pils, kuras vietā Livonijas ordenis uzcēla Latgales varenāko mūra pili. 1654. g. to izposta Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks. Ludzas TIC gidi piedāvā ekskursijas.

Līgatnes vēsture ir nesaraujami saistīta ar Līgatnes papīrfabriku. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzcēla strādnieku dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas ir saglabājušās līdz šodienai. Padomju laikā Līgatnes papīrfabrikā ražoja g.k. skolu burtnīcas, kuras sūtīja uz visām PSRS republikām. Mūsdienās galvenā izejviela ir makulatūra, no kuras ražo ietinamo papīru. Līgatnes papīrfabrika ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā, un to var iepazīt vietējā gida pavadībā. Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskajam centram ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Līgatnes ziemeļdaļā – Gaujasmalā ir jāuzmeklē vienīgā mūsdienās funkcionējošā Gaujas pārceltuve un vienīgā upju pārceltuve Baltijā, kas darbojas ar straumes spēku. Pārceltuve ir vietēja mēroga transporta līdzeklis. Rietumos no Līgatnes atrodas Līgatnes dabas takas, kur dabiskai videi pietuvinātos apstākļos (Baltijā labākais šāda veida objekts) dzīvo staltbrieži, stirnas, mežacūkas, lapsas un lūši. Līgatnes dabas taku teritorijā ir izveidots blīvs pastaigu taku tīkls un asfaltēts auto – velomaršruts, kas ziemā top par distanču slēpošanas trasi. Te pieejams moderns apmeklētāju centrs. Austrumos no Līgatnes – Līgatnes rehabilitācijas centrā meklējama Eiropas mērogā unikāla vieta – bijušais slepenais padomju laika bunkurs, kas bija veidots kā galvenā Latvijas augstāko militāro un civilo personu dzīves un darba vieta kodolkara vai ķīmisko ieroču pielietošanas gadījumā. Bunkuru atvēra 2003. g., tādēļ tas neskartā veidā ir saglabājies līdz mūsdienām. Pa ceļam no Augšlīgatnes uz Līgatni ir jāiegriežas Vienkoču parkā, kur var iepazīt tā veidotāja Riharda Vidzicka darinātos vienkočus, apskatīt dažādu ēku maketus, Smilšu māju, kā arī piedalīties tematiskos pasākumos.

Kaut arī no 104 ciema mājām 1. pasaules karā nopostīja 97, 20. gs. trīsdesmito gadu beigās Lapmežciems ātri „atkopās", un tajā darbojies viens no Latvijas piekrastes spēcīgākajiem zvejnieku kooperatīviem. Padomju laikā te izveidoja vienu no lielākajiem zvejniecības kolhoziem – „Selga", kura korpusi ir redzami pie Siliņupes ietekas. Šodien Lapmežciems ir iecienīts vasarnīcu rajons, atpūtas un peldvieta. Kā interesants zvejniecības vēstures piemineklis ir apskatāms Lapmežciema sedums - kādreizējā zvejas laivu piestātne, kur zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja inventāru. Starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu 3. – 2. g.t. pr. Kr. atradās zvejnieku un mednieku apmetne, kuras vietā uzstādīts piemiņas akmens. Šī ir senākā zināmā cilvēka apdzīvotā vieta Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Daļa no atradumiem ir apskatāma Lapmežciema muzejā, kur izveidota novadpētnieciska ekspozīcija un savākti materiāli par somu jēgeru cīņām Klapkalnciema apkārtnē.

Dievukalnā atrastās liecības vēsta, ka šajā vietā pirms 3000 gadiem bija apmetušās baltu ciltis, bet 7.-9. gs. pie Daugavas jau apmetušās lībiešu ciltis. Daugavas klinšainajā krastā (pirmo reizi pieminēta 1229. g.) Rīgas bīskaps no laukakmeņiem uzbūvē pili, kuras drupas apskatāmas arī šodien. Lielvārde dod iedvesmu tādiem atmodas laika kultūras darbiniekiem kā Andrejam Pumpuram (1841-1902) un Auseklim (1850-1879). 1. pasaules kara laikā (Daugava gandrīz trīs gadus ir frontes līnija) Lielvārdi pilnībā noposta. Pēc 2. Pasaules kara kā jau arī citur Latvijas teritorijā, te sākas kolhozu izveide. Šajā laikā Lielvārde kļūst pazīstama ar vēl vienu simbolu – „Lāčplēša" alu. Šodien Lielvārde ir to ceļotāju iecienīta, kas savu maršrutu izvēlējušies veikt gar Daugavas labo krastu.

Kādreizējā Mēmele. Vienīgā Lietuvas ostas pilsēta ar vecpilsētu.

Pilsētai nozīmīgākais periods ir saistāms ar laiku no 1561. - 1795. g., kad Jelgavas novads ietilpst Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Kad Jelgava iegūst hercoga rezidences (1567. g.) un hercogistes galvaspilsētas (1616. g.) statusu, sākās strauja pilsētas attīstība, kas visaugstāko punktu iegūst hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Pēdējo divu Kurzemes hercogu - Ernsta Johana Bīrona un viņa dēla Pētera valdīšanas laikā tiek dibināta (1775. g.) Pētera akadēmija (Academia Petrina) - pirmā Latvijas augstskola, 1816. g. dibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, 1822. g. iznāk pirmā avīze latviešu valodā "Latviešu Avīzes", 1802. g. top Latvijā pirmā teātra ēka, bet 1898. g. - pirmā muzejam domātā ēka. 1937. g. Jelgavas pilī izvieto Latvijas lauksaimniecības kameru, bet pēc diviem gadiem atklāj Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. 1944. g. vasarā gāja bojā gandrīz visa pilsētas vēsturiskā apbūve un mākslas vērtības. Pēc 2. pasaules kara Jelgavu atjaunoja. Tikko kā ir atjaunots arī Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kurā šobrīd ir izveidots viens no Latvijas labākajiem interaktīvajiem muzejiem (ļoti draudzīgs ģimenēm ar bērniem).

Košragu uzskata par jaunāko lībiešu jūrmalas ciemu (veidojies 17. gs.). 1826. g. Košragā bija 78 iedzīvotāji. 1832. g. Žokos atvēra Dundagas jūrmalas ciemos pirmo lasītmācīšanas skolu lībiešu bērniem, kur par skolotāju strādāja pirmais profesionālo izglītību ieguvušais lībietis Nika Polmanis, kurš austrumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. Košragā bija vējdzirnavas, ūdensdzirnavas, laivu būves vieta. Pavasaros te piestāja laivas ar darba meklētājiem no Sāmsalas. 1932. g. izbūvēja ostu, 1938. g. - molu mudas (jūras mēslu) vākšanai. Pagājušā gs. 30. gados Košragu regulāri apmeklēja somu un igauņu valodnieki, kuri te savāca visvairāk lībiešu folkloras vienību. Norpiedagu mājas cēla lībiešu sabiedriskais darbinieks - Didriķis Volganskis (1884 - 1968). Tur piedzima viņa dēls - lībiešu kultūras darbinieks, mācītājs (Somijā) Edgars Vālgamā (Volganskis, 1912 - 2003), kurš lībiski pārtulkoja A. Pumpura eposu „Lāčplēsis” somu valodā. Mūsdienās Košrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Jūrmalas pilsēta (piektā lielākā Latvijā) dibināta 1959. g., apvienojot Ķemeru un Slokas pilsētas ar Rīgas pilsētas Jūrmalas rajonu. Tā stiepjas 32 km garā Rīgas jūras līča piekrastes posmā. Jūrmalas kūrorts savulaik bija viens no nozīmīgākajiem šāda veida objektiem Ziemeļeiropā. To sekmēja vietējā un starpvalstu transporta un satiksmes (diližanss, tvaikoņi, vilciens) attīstība. Pirmos peldviesus uzņēma Dubultos, kur 1834. g. uzcēla pirmo viesnīcu, bet 1847. g. - pirmo kūrmāju. 19. gs. sāka darboties pirmās ārstniecības iestādes. No 1834. g. sākās strauja vasarnīcu izbūve. Kūrorta attīstību pārtrauca 1. pasaules karš. Pēc tā atkal bija vērojams straujš kūrorta uzplaukums no 12 tūkstošiem (1920. g.) līdz 32 tūkstošiem (1935. g.) atpūtnieku. Līdztekus Jūrmalai attīstījās arī Ķemeru kūrorts, kas masveida atpūtnieku raksturu ieguva padomju periodā.

Mūsdienās Jūrmala ir populāra koncertu, festivālu, izstāžu, sporta sacensību u.c. publisku pasākumu norišu vieta.

 Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns atrodas Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka, paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu. Esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijas Valsts nacionālā karoga dzimtene ir Cēsis, tomēr jāuzsver, ka tas karogs, par kuru runā Cēsis un ko piemin hronika, ir tapis Cēsīs 1279. gadā kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, tomēr pirmā nacionālā karoga stāsts nāk tieši no Valmieras – tas ir šūts un izgatavots Valmierā 1916. gadā!
 

Saldus is mentioned in the historical documents already in 1253. Until the 13th century an ancient Cours castle Salden was located here, which is also represented in the coat of arms of the town. Around the 1341 Livonian Order built a castle near the Cours hill fort, where settlement formed. Its peak of development, like the other settlements of Courland, was during the reign of Duke Jacob 1642 – 1682. 1856 is mentioned as the year of the foundation of Saldus, when restoration of town perished during the Northern War begun. At the end of the World War II a big fights took place at the town, but town remained in German-occupied part of Latvian until the May 8, 1945. Modern Saldus attracts with its activities - town days, the music festival "Saldus Saule", as well as a variety of sightseeing objects, among which A/S 'Druvas Partika" can be mentioned, where you can watch how the ice cream is made and Saldus Food Factory, where you can taste the delicious candy "Gotina" and watch the production process.

Pavilosta is a comparatively new city that has formed at the mouth of the Saka River in the Baltic Sea. True is the fact that in the medieval times the harbour of sea ships was located 6 km from the sea – at the junction of the Tebra and the Durbe Rivers. Important period in the life of the harbour was during the ruling of Duke Jacob, when sea ships arrived here. As a result of the Polish-Swedish war the Saka harbour had to be closed. The harbour that's visible nowadays in the mouth of the Saka River was formed in the middle of the 19th century at the so called Akagals fishermen village. In 1878 the river mouth was excavated and piers were built. Here two-masted ships were built. The World Wars destroyed the fleet, but the fishery traditions remained alive. In 1991 the populated area acquired the status of a city. Nowadays Pavilsota is a popular target for yachtsmen and windsurfers, as well as summer recreation place. Yachtsmen are awaited at the yacht harbour.

One of the youngest Latvian towns, in 2013 it will celebrate its twenty year anniversary. A number of significant scientific institutions in a Latvian scale is located in Salaspils (in Soviet times it was built as a science centre) - Institute of Biology, Institute of Inorganic Chemistry, Institute of Physics, National Botanic Gardens, former Salaspils nuclear reactor and the Forest Research Institute "Silava". Over the last decade the infrastructure has been developed, as well as wide areas of private houses are developed. In 1996 a new Catholic church was built in Salaspils. Most of the town residents commute each day to Riga for work.

The largest town in South-Eastern Latvia is on the banks of the Daugava River, which is the border between Latvia and Belarus at this location.  The border runs down the middle of the river.  Piedruja has two parts – Piedruja and Aleksandrova, which are separated by a central street (the V 631 road).  Piedruja emerged from the Druja town that was on the left bank of the Daugava.  During the 17th century, the two parts were owned by the Stapekha dynasty of Lithuanian aristocrats.  It is worth strolling through the town, because the low-level wooden houses are reminiscent of buildings that are exhibited in open-air ethnographic museums.  Piedruja is neat and tidy, with two churches and the Daugava rock that are part of a local hiking trails.  Aleksandrova has a tourist accommodation, “Piedruja,” which offers special soirées in the Lettigalian, Russian and Belarusian style.  Please be aware that you need a temporary permit to enter the border zone.  The Border Guard facility is in Piedruja and at a place where there was a Daugava crossing point comparatively recently.

Durbe is the smallest town in Latvia with a distinguished history, as well as the smallest city in the country in terms of population (some 500 residents).  Durbe was first mentioned in a Courlandian document.  In 1260, there was a legendary battle at Durbe between the joint forces of the Livonian Order and the German Order and local tribes, including Courlandians who left the German forces to join the tribes.  One of Latvia's first professional gardeners, Sīmanis Klevers (1834-1922) lived and worked in Durbe, and it is thanks to him that the local gardens feature many rare types of apple trees.  The herald of Durbe, which was approved in 1925 features a silver apple tree.  Several local farms have fruit orchards, and there are many active gardeners.  An apple festival is held each September in Durbe. 

Materials of archaeological excavations show that the Ogre river banks were inhabited by the Livs. Ogre as a larger populated area and a major resort developed after the construction of Riga-Daugavpils railway in 1861. Until the World War I about 300 cottages offered their services in Ogre, most of them were destroyed during the war. The next "major" event took place 1965 when one of the largest knitwear plants in Europe was built in Ogre, which was staffed by guest workers from Vietnam and countries. Today, Ogre has still not recovered its glory of a resort, but has become a rather exclusive site of mostly low-rise residential buildings.

Every traveller in Latvia relates the name of Edole to Edole Castle. The beginning of it dates back to the middle of the 13th century, but the outbuildings of it were constructed in the 16th and 19th centuries, when patio was formed. During reconstruction of the castle implemented in the 30ies of the 19th century the facades of the castle acquired their current – Neo-Gothic appearance. From the16th century until 1920ies Edole Castle was located within the property of a baron family. In 1905 during rebellions it was burnt down, but in 1907 it was reconstructed. Many legends and ghost stories are told about Edole Castle.

(formerly Pize and Pizā in Livonian).  The current name of the village comes from a lighthouse (Mihailovskii majak) that was built during the age of the Russian Empire and named for the nephew of Tsar Alexander II.  The lighthouse that is there now is the third one to be built on the site.  It was built in 1957 and is the highest lighthouse in Latvia (57 m, can only be viewed from the outside).  The Lutheran church in Mikeļtornis was built in 1893, and nearby is the Pize Saloon (1857), which is terrible condition.  The saloon has a typical design from the 19th century and is the only venue of its type on the Livonian coastline.  The first Livonian cultural activist, Jānis Princis (1796-1868), was born in Miķeļtornis, and he and son Jānis translated the Gospel of Matthew into the Western Livonian language.  The two of them also wrote a collection of poetry, "Holy Songs and Prayers for Sailors."  The only poetry book in Latvia prior to that was published by Blind Indriķis.  A student of Vilhelms Purvītis, Livonian painter Andrejs Šulcs (1910-2006), was born at the Olmaņi homestead in Miķeļtornis.  A monument to Livonian poets was installed at the local cemetery in 1978 and was the first monument dedicated to Livonians.  There are plans to open an environmental object by artist Ģirts Burvis, "Century of Sailing Ships", in 2019.

Eine Floßhauptstadt Lettlands mit dem jährlichen Flößerfest im Mai.

Exploring of Sigulda can be started with a visit to Sigulda castle ruins. The construction of the castle was begun by the Knights of the Sword Order in 1207, but in 1236 it was rebuilt for the needs of the Livonian Order. Sigulda castle suffered much from the wars in the second half of the 16th century and in the beginning of 17th century. During the Northern War, it is burned down and is no more restored. Today south-western building of the convent and the tower of the main gate, behind which is the inner forefront of the castle with open air stage, which offers impressive views over the Gauja valley. Currently the reconstruction of castle ruins is in progress. Construction of New castle (owner - Prince Kropotkin) in the South of the Sigulda took place from the 1878 until 1881. From 1923 - 1940 the building was the Palace of Writers, but during the Soviet years - Cardiology sanatorium. Since 2003 Sigulda district council is located there. The manor complex includes wooden house (middle of 19th century), which was Kropotkin's family home, barn (turn of the 18th - 19th century), gardener's house (19th century) and a stone fencing (19th century.) If we make our way from New Castle in a north-eastern direction, after almost 2 km we will reach Vejupite ravine. There you can see the shallow (3.6 m) but high (6.1 m) in Peter's Cave and deep Pucu ravine with Krauklupite. At the conjunction of ravines of both streams rises a Satezele hill fort (plateau 90 x 75 m), where in the beginning of 13th century was the oak castle of Liv land chief (eldest) - Dabrelis. Near can be found Krauklu gorge - ravine of Vejupite left bank, with 11 m high sandstone walls and 5.2 m deep Krauklu cave. At the conjunction of Vejupite ravine and Gauja valley columns Paradise (Gleznotaju) Hill - a very picturesque place, painted and photographed since old times! The Paradise Hill can be reached with a electric vehicle. In the west part of Sigulda is located Ferris wheel (works during the summer) and Air cableway (streetcar) - the only this type of vehicle in Baltics (built in the 1969). Its self-supporting cable extends in 1060 m length and without any support joins the Gauja River valley banks between Sigulda and Krimulda ~ 40 m above Gauja River. Here you can enjoy excellent views! In the south-western part of Sigulda one can walk to mighty Beites precipice, which is split by the deep ravine of stream. On the west side of the ravine lies Keizarskats, which is located ~ 67 m above the Gauja level and offers good views of Krimulda and Turaida castle. Sight place was arranged here already in the 1862 when Russian Tsar Alexander II visited Sigulda. In the eastern part of the ravine wooden Keizarkrēsls (Emperor Stool) is located.

 Ventspils Vecpilsētas vēsturiskais centrs. Nelielā Rātslaukuma (40 x 60 m) rietumu malā atrodas Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja, kas ierīkota 18. gs. dzīvojamā ēkā ar baroka un klasicisma iezīmēm (19. gs. vidū te atradās pilsētas Rātsnams), bet austrumu malā – vēlīnā klasicisma stilā celtā evaņģēliski luteriskā Nikolaja baznīca. Iepretim baznīcai atrodas modernā stilā pārbūvētā Ventspils Galvenā bibliotēka un Digitālais centrs, kas ierīkots greznā 19. gs. savrupmājā.

Plavinas and Stukmani region was inhabited already in the third century. During the Polish-Swedish War (1600-1629) at estuary of Aivekste in the Daugava River the Swedish war camp was formed, from which are preserved fortifications - bastions. They are one of the most impressive military formations of this kind in Latvia. Plavinas as a larger populated area started to develop in the nineties of the 19th century and in the beginning of 20th century after the construction of railway. Today Plavinas are more commonly known with dolomite production sites and spring flood area.

Name of Ainazi is an integral part of the Latvian maritime history. The first Naval School, which was able to learn the Latvian peasant children, was established here in 1864. Naturally - Ainazi became an important Latvian coastal shipbuilding centre and port. Economic life of the town was also facilitated by the opening of Smiltene -Valmiera-Ainazi narrow-gauge railway line in1913. Today Ainazi is a small and quiet town on the Latvian - Estonian border with a number of interesting sightseeing objects.

This village appears in historical documents from 1310.  A census in 1582 and 1583 recorded eight farms in the village, while a 1731 census conducted by the Dundaga Estate found only three.  In 1826, each farm had 16 or 17 people, with some 60 in total.  A census in 1935 showed that all 49 Livonians in Saunags spoke the Lithuanian language, but only 11 of them spoke the language at home.  There was a store that was owned by Kārlis Tilmanis, who also owned a factory where sprats were salted.  Also born in Saunags was the seafaring captain Arvīds Ludeviks (1912-1996).  In May 1945, he captained a tugboat, the Rota, in an attempt to bring Latvian refugees to Sweden.  The ship was detained, and the captain was sent to Siberia.  Another seafaring captain from Saunags was Visvaldis Feldmanis (1938-2017).

Vom 18. Jh wurde die Stadt ein russischer Marinestützpunkt. Von 1962 bis 1994 war Paldiski ein Übungszentrum für atomare U-Boote der Sowjetischen Marine mit zwei auf dem Festland befindlichen Kernreaktoren (ung. 16.000 Beschäftigte) und eine "geschlossene Stadt".

Located in the northern part of Valmiera, the Valmiermuiža Estate mansion (Neo-Baroque Style) was built between 1764 and 1771 by Prince August Friedrich of Schleswig, Holstein and Soderburg.  Over the course of time it has been owned by other people.  According to modern evidence, the mansion was a one-story building with a Baroque tower and a two-story addition in the early 20th century, which made it appropriate as a summer home and hunting lodge.  The building burned down in 1918.  Two years later, Valmiermuiža became a prison camp for captured soldiers.  Later the addition to the mansion was restored and used as an elementary school.  In 1936, the building became a prison, and it was once again a prison camp for captured soldiers during World War II.  Later the building burned down again, and the ruins were removed.  Still surviving is the Valmiermuiža tower, with ceiling paintings that are a cultural monument, as is the surrounding park.  The Valmiermuiža brewery is alongside the historical monument, thus providing second wind for the whole region.

A small settlement with a school, library and shop. North from the Vidale are visible remains of the windmill. Going towards the Gulf of Riga, the road crosses Shlitere Zilie mountain precipice with spectacular views during late autumn, early spring and winter, when there are no leaves on the trees and sandstone outcrops. To the left you can see Zilie mountain spring - a landscaped water taking place. Road that runs from the Vidale to Melnsils side, is called by the locals Knipeldambi. They say that it was built by the German army first During World War I, putting logs on the road and covering them with sand.

Истоки площади Роз уходят в 1911 - 1913 гг., когда на этом месте разбили открытый сад с > 500 кустами роз. В советское время рядом с площадью Роз был установлен памятник Ленину. Восстановленную в 2000 году площадь окружает Лиепайская Педагогическая академия, гостиница «Лива», Центр бизнеса и сделок De Rome (построен в XIX веке, архитектор Пауль Макс Берчи, бывшая гостиница «Рим») и Лиепайский дом латышского общества (камень в основание заложил Карлис Ульманис в 1934 г.). По бордюрам грядок роз размещены памятные знаки городов содружества Лиепаи. К площади Роз подходит улица Зивью (Рыбная), получившая свое название от когда-то существовавшего рыбного рынка. На улице Зивью находится Аллея славы латвийских музыкантов (с 2006 г.), где установлено 35 плит с бронзовым рельефом ладоней музыкантов, 10 плит, посвященные популярным латвийским музыкальным группам, а 5 – ушедшим в мир иной. Здесь же установлена самая большая гитара Латвии.

Cesvaine was first mentioned in written sources in 1209. For each traveller in Latvia, the town is associated with the family of Baron Woolf, who bought the Cesvaine estate in 1815. Cesvaine experienced the economic boom after establishment of Plavinas Gulbene railway. Town suffered significantly during the World War II. At the end of 2002, the Cesvaine Castle was struck by the tragedy - a fire, which damaged most of the castle. Cesvaine Castle is "recovering" by means of large public, state and local government support and still keeps the status as a significant tourism attraction in a scale of Vidzeme and Latvia.

Madona is probably the only town in Latvia, in whose area a lake settlement was located around the 9th century. Its residues are preserved in the northern part of Salas Lake (Baznicezers) under water. Until the end of 19th century, a small estate with the same name (Madona) was located in place, where present town is located, Latvians called the place Bizi. In 1898 construction of narrow gauge railway between Stukmani (Plavinas) and Valka was started. The development of railway helped the development of the town. Today Madona is well maintained Vidzeme town with its own charm typical for small town. Interestingly that it can also be considered as one of the most highly placed towns in relief of Latvia.

Construction of the Sigulda castle was begun by the Order of Brethren of Swords in 1207, but in 1236 it was rebuilt for the needs of the Livonian Order.  The building suffered much damage during wars in the latter half of the 16th century and the early part of the 17th century.  It was burned down during the Great Northern War and was not restored.  Visible today is the south-western wing of the castle’s convent building and the main gate tower, behind which is the internal forecastle with an open-air stage that offers an impressive view of the ancient Gauja River valley.  The new Sigulda castle was built between 1878 and 1881, and it was owned by Count Kropotkin.  From 1923 until 1940, the castle housed a centre for writers, and during the Soviet Union it was a hospital for cardiology patients.  Since 2003, the Sigulda Administrative District Council has been located here.  The buildings that have been preserved include a wooden home (mid-19th century), where the Kropotkin family used to live, a granary (late 18th or early 19th century), the home of the gardener (19th century) and a brick wall (19th century).  If we go to the north-eastern direction, we will find the Vējupīte valley less than two kilometres away.  It includes the shallow (3.6 m) but high (6.1 m) Pēteris cave and the deep Pūču valley with the little Kraukļupīte River.  At the place where the two valleys come together we find the Satezele castle hill (its flat surface is 90 x 75 m), where, in the early 13th century, the oak castle of the ruler of Livonian lands, Dabrelis, was once found.  Nearby is the Kraukļu valley, with 11 m sandstone walls and a cave that is 5.2 m deep.  Nearby is the Paradise (Painter) hill, which offers a lovely landscape that has been painted and photographed since ancient times.  There is a Ferris wheel in the western part of Sigulda that is open during the summer, as well as an aerial tram that is the only transport vehicle of its type in the Baltic States and was installed in 1969.  The cable that carries the tram is 1,060 metres long and links the shores of the ancient Gauja River valley between Sigulda and Krimulda.  The cable is approximately 40 metres above the Gauja.  The south-western part of Sigulda features the mighty Beite cliff which is split by a deep stream valley.  To the west of the cliff is the Emperor’s View viewing area that is 67 m above the Gauja and offers a good view of Krimulda and the Turaida Castle.  A viewing area was established here in 1862, when Tsar Alexander II of Russia visited Sigulda.  The wooden Emperor’s chair is to the east of the viewing area.  The Turaida Museum Reserve is in the place where the shore is split by deep valleys carved out by streams.  It features several outstanding monuments that are as much as 1,000 years old.  Of note are the Turaida Estate (21 buildings), the grave of the Rose of Turaida, the Turaida Lutheran Church (1750), which is one of the oldest wooden churches in Latvia) and the Turaida Castle.  Folksong hill, which is nearby, is used for various thematic events.

Vēstures avotos pirmoreiz minēta 1483. g. Pilsētas uzplaukums bija vērojams pēc dzelzceļa uzbūvēšanas 19. gs. beigās, kad barons Korfs sadalīja un iznomāja apbūvei muižas zemi. Pilsētas tiesības Priekule ieguva 1928. g. Pilsēta smagi cieta 2. pasaules kara pēdējos mēnešos, - t.s. Kurzemes katla laikā, kuru laikā tika sagrautas 410 no 450 ēkām. Mūsdienās tā ir neliela pilsētiņa ar mazstāvu apbūvi un nesteidzīgu dzīves ritmu.

Arī 18. novembra laukums. Tas sācis veidoties 18. gadsimtā kā tirgus laukums. Tā dominantes bija 1752. g. celtais rātsnams (nav saglabājies) un aptieka, kas šajā ēkā darbojas no 1810. g. līdz pat mūsdienām. 2010. gadā laukumā izveidota strūklaka, kam ir pilsētas ģerboņa forma.

The Capital of Latvia. The Old Town of Riga (included in UNESCO Cultural Heritage list) - an excellent medieval building monument. The pearl of Art Noveau in Europe. The former city of Hanza.

Ein einzigartiges Örtchen beiderseits des Flusses Minija, wo der Fluss eine „Hauptstraße” ist. Litauens Venedig.

Schon seit der früheren Zeiten – ein Platz von der militärischen und strategischen Bedeutung. Für den Schutz des Hafens von Klaipeda wurde 1866 von preussischer Militär den Bau einer Festung angefangen. Im Laufe des 2.Weltkriegs wurde die Festung in die Luft gesprängt. Die Renovierung begann 1979.

С VI – VIII  вв. на месте теперешнего города Гробиня находилась крупнейшая известная в странах Балтии колония скандинавских торговцев и военнослужащих. Переселенцы из внутренних земель Готландии и Швеции основали свое поселение на холме, который находился на берегу судоходной в то время Аланды.  Существует мнение, что именно здесь был упомянутый в хронике IX века замок куршей - Seeburg. После строительства замка ордена в XIII веке Гробиня стала краевым центром. Самая древняя городская застройка образовалась вокруг улицы Лиела, а также вокруг улиц Саулес и Парка. 

Название Бауска впервые упомянуто в исторических источниках в 1443 году. Это время, когда на полуострове между слиянием Мусы и Мемеле началось строительство последнего замка Ливонского ордена на территории теперешней Латвии. Рядом с замком, в Кирбаксале образовалось поселение, т.н. Вайрогмистс. В XVII веке наблюдался быстрый расцвет города. Здесь работали золотари, серебряных дел мастера, столяры, гончары, сапожники и другие ремесленники. В поздние столетия горожане страдали от войн, чумы и армии Наполеона. Сегодня старый город Бауски с только что вновь возведенной Ратушей и восстановленным Бауским замком является одним из интереснейших исторических центров городов Латвии. Бауска известна своими ежегодными мероприятиями - фестивалем Старинной музыки, праздником города Бауски, фестивалем кантри-музыки и др. мероприятиями

Как древняя Альшванга этот населенный пункт был впервые упомянут в 1231 году в договоре папского вице-легата Балдуина Альнского с куршами. Ливонский орден управлял здесь до 1561 года, а с 1573 по 1738 год замок ордена перешел к происходящей из Померании семье Шверина. Именно во время правления семьи Шверинов в Алсунге был воздвигут каменный храм в честь святого архангела Михаила и начато обращение местных жителей в католичество. Алсунга становится центром католической церкви в Курземе, ее обитатели - суйтами (свита Шверинов).
Алсунга уже почти 400 лет является историческим центром края Суйтов. Как самая консервативная область в Латвии, она хорошо известна своими необычными песнями, яркими народными костюмами, живыми традициями и поверьями. У суйтов есть язык (говор, диалект), блюда и многое другое, что было потеряно или забыто в других регионах. Здесь религия тесно срослась с народным в одно уникальное целое.
Сегодня Алсунгский край занимает территорию 191 км2 с населением около 1500 жителей.

Hauptstadt von Hiiumaa.

Haapsalu was once loved by aristocrats who stayed here during summers, nowadays this town is very appealing to its visitors because of its essence - tiny streets, old wooden buildings and promenade. Worth mentioning are also town's SPAs which were one of the reasons why Haapsalu was so popular its earlier years. Interesting enough, the famous composer Tchaikovsky considered this place one of his favorite's for spending the holidays.

В письменах название Кандава впервые упомянуто в 1230 году. В 1253 году в верхней части крутого берега древней долины Абавы Ливонский орден  построил каменный замок, у подножья которого образовалось поселение. В XVII  веке Кандава стала важным торговым центром. Эпидемия чумы и события Первой мировой войны тяжело отразились на городке и его населении. Права города Кандава получила в 1917 году. В советское время спортивный комплекс Яункандавского сельскохозяйственного техникума стал популярным местом для проведения тренировок. 

Tāpat kā Ventspils Rātslaukums, arī Tirgus laukums ir uzskatāms par pilsētas vēsturiskā centra nozīmīgu daļu, kura apkaimē ir saglabājies senais ielu plānojums. Kādreizējā Rātsnama vietā tagad slejas kariljonu zvana pulksteņu tornis. Tas zvana katru stundu, bet 12:33:44 un 00:33:44 ar īpašu melodiju ieskandina astronomisko Ventspils laiku. Tirgus laukumā ir aka, kas saulainā laikā darbojas arī kā Saules pulkstenis. Monētu automātā var izkalt īpašu piemiņas monētu.

Старинный ливский поселок, ливское название которого Mustanumm. Еще в середине 20-го века здесь жили ливы. В поселке Мелнсилс у впадения речки Бакупите в Рижский залив представители семейств Ландманисов, Морицов и Отомеров построили три парусника. В поселке находятся два культурно-исторических места: церковная гора Бакю – древнее культовое место и городище пирата Троммеля. (Источник: Ройский ТИЦ)

Впервые как населенное место Балви упоминается в 1224 году. На рубеже 19 – 20 вв. Балви из центра господской усадьбы и волости превратился в крупный населенный пункт. Во время борьбы за освобождение Латвии в 1919 г. Балви стал  колыбелью Латгальского партизанского полка. В 1926 году Балви приобретает право посада, а с 1928 года становится городом. Во время Второй мировой войны, при отступлении немецкой армии Балви был почти полностью сожжен.  Жители Балви гордятся тем, что солнце восходит здесь на три минуты раньше, чем в Риге. В последние годы поменялся облик центра города.

С исторической и архитектурной точки зрения – интересный памятник градостроительства 17-19 веков. Старый город Лиепаи находится в районе Старой рыночной площади и площади Куршу, где торговля велась с 60-х годов 16 века. До 1792 г. площадь Куршу была также местом исполнения наказаний. В 1910 году рядом с ней был построен теперешний павильон рынка Петра (Петертиргус). При взгляде на карту видно, что сеть улиц вплоть до наших дней сохранила частичную хаотичность средневековых городских центров.

Название Добеле впервые упоминается в исторических источниках в 1254 году. Добеле было одним из наиболее укрепленных земгальских мест, поэтому в период с 1279 по 1289 гг. пережило шесть нападений немецких крестоносцев. В 1289 году земгальцы вынуждены были отступить. В 1335 году завоеватели на месте земгальского замка приступили к строительству нового, каменного замка. На противоположном левом берегу Берзе начался образовываться посад торговцев и ремесленников. Город сильно пострадал во время Северной войны и последующей эпидемии чумы.  Важное событие в хозяйственной жизни города произошло в 1927 году, когда была построена железнодорожная линия Лиепая  - Глудас.  После Второй мировой войны в Добеле и окрестности города пришли советские военные, которые построили один из крупнейших танковых полигонов СССР «Добеле-2». Сейчас путешествующим по Добеле предлагается интересный выбор посещаемых объектов.