Vēsturiskie un mūsdienu centri

Pirmo reizi rakstos Kandavas vārds minēts 1230. g. 1253. g. stāvā Abavas senlejas krasta augšdaļā Livonijas ordenis uzcēla mūra pili, kuras piekājē izveidojās apdzīvota vieta. 17. gs. Kandava tapa par nozīmīgu tirdzniecības centru. Mēra epidēmija un 1. pasaules kara laika notikumi smagi piemeklēja pilsētiņu un tās iedzīvotājus. Pilsētas tiesības Kandava ieguva 1917. g. Padomju laikos Jaunkandavas lauksaimniecības tehnikuma sporta komplekss kļuva par populāru treniņu norises vietu.

Vēstures avotos minēta jau 1582. gadā. 1736. g. Dundagas vaku grāmatā minētas divas Vaides sētas - Lekši un Žonaki. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. g. pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. 1939. g. Vaides ciemā bija 21 sēta. Vaides Lāžos dzima Nika Polmanis (1823 - 1903) - pirmais izglītotais lībietis un visu mūžu nodzīvoja lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910 - 1993), kurš blakus sētai augošajam dižozolam veltīja dzejoli. Ar Žonakiem saistīta plašā Bertholdu dzimta: lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks - Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, Šveices ārsts Marsels Bertholds, pasaulslavenais pianists Arturs Ozoliņš (Kanādā) un Grizelda Kristiņa (1910 – 2013) – lībiešu valodas teicēja un dzejniece, kura bija pēdējā lībiešu valodas runātāja, kam tā bija dzimtā valoda. Ozolnieki arī saistās ar Bertholdu dzimtu – lībiešu tradīciju un valodas zinātāju Paulīni Kļaviņu (1918 - 2001) un viņas māti, - lībiešu teicēju Katrīnu Zēbergu. Paulīnes savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – „Dēliņu” lībiešu sētas klētī. Vaides Purvziedos apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa meža dzīvnieku ragu kolekcija.

Lielākā apdzīvotā vieta Latvijas dienvidaustrumos, ko no dienvidiem apskalo Daugavas ūdeņi, kas vienlaikus ir Latvijas – Baltkrievijas robeža. Valstu robežlīnija iet pa upes vidu. Piedruja sastāv no divām daļām – Piedrujas un Aleksandrovas, kuras atdala centrālā iela (V 631 ceļš). Piedruja izveidojās kā Daugavas kreisajā krastā esošās Drujas pilsētas „pārupes” teritorija. Abas daļas 17. gs. bija Lietuvas lielkņazistes magnātu Sapehu dzimtas īpašumi. Drujas mazstāvu apbūve ar pamesto dievnamu labi pārskatāma no Piedrujas krasta. Piedruju un tās apkaimi ir vērts izstaigāt ar kājām, jo mazstāvu koka apbūve vietām atgādina skatus no etnogrāfiskajos brīvdabas muzejos redzamajiem. Piedruja ir sakopta, starp abām baznīcām ir izveidots ainavisks dārzs. Ar nozīmīgākajiem objektiem – diviem dievnamiem un Daugavas akmeni - iepazīstina Piedrujas taka. Aleksandrovas daļā atrodas tūristu mītne „Piedruja”, kas piedāvā īpašu tūrisma produktu – ''večerinkas'' latgaļu, krievu un baltkrievu stilā. Pirms došanās uz Piedruju ir jāsaņem terminētās atļaujas, kas nepieciešamas uzturoties pierobežā. Robežkontroles postenis atrodas Piedrujā – Daugavas krastā, kur vēl salīdzinoši nesen darbojās viena no Daugavas pārceltuvēm.

Sena, lībiešu apdzīvota teritorija jau no 5.- 6. gs. 1226. g. Salacas labajā krastā pie tās ietekas bīskaps Alberts uzcēla pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Arī Salacgrīvas attīstība (līdzīgi kā Ainažiem) ir bijusi saistīta ar ostas izveidi. 19.-20. gs. mijā Salacgrīva kļuva par nozīmīgu Ziemeļvidzemē ražoto preču (īpaši kokmateriālu) pārkraušanas un transporta mezglu. Padomju laikā Salacgrīvas ziemeļu daļā izveidoja Zvejnieku parku ar vienu no labākajiem mazpilsētu stadioniem un brīvdabas estrādi. Šajā laikā visā PSRS mērogā ir pazīstama zivju pārstrādes rūpnīcas „Brīvais vilnis" ražotā produkcija, īpaši – šprotes. Salacgrīva ir viena no divām vietām Latvijā, kur nēģus joprojām zvejo ar seno metodi – taču palīdzību.

Dundagas barons savulaik bijis viens no lielākajiem zemju īpašniekiem Kurzemē, tādēļ 19. gs. otrajā pusē ap muižu izveidojās saimnieciskās un sabiedriskās dzīves centrs. Dundagas centrālā laukuma dominante ir ūdenstornis, aiz kura sākas Dakterleja, kur no 1844. līdz 1854. g. doktorātā strādājis viens no pirmajiem latviešu tautības ārstiem un valodnieks J. Bārs. Līdz pat 20. gs. 60. gadiem no Dundagas cauri Mazirbei un zvejniekciemiem uz Ventspili kursēja mazbānītis. Mūsdienās Dundaga piesaista tūristus ar savu iespaidīgo pili, luterāņu baznīcu, Krokodila skulptūru, keramiķes Eizenbergas darbnīcu u.c. objektiem.

Arheoloģisko izrakumu materiāli liecina, ka Ogres upes krastus ir apdzīvojuši lībieši. Ogre, kā lielāka apdzīvota vieta un nozīmīgs kūrorts, izveidojās pēc Rīgas-Daugavpils dzelzceļa izbūves 1861. g. Līdz 1. pasaules karam Ogrē savus pakalpojumus piedāvāja ~ 300 vasarnīcas, kas kara laikā g.k. tika nopostītas. Nākamais „liela mēroga" notikums norisinājās 1965. g., kad Ogrē uzcēla vienu no Eiropā lielākajiem trikotāžas kombinātiem, kurā strādāja viesstrādnieki no Vjetnamas u.c. valstīm. Mūsdienās Ogre savu kūrorta slavu vēl joprojām nav atguvusi, bet gan kļuvusi par samērā ekskluzīvu g.k. mazstāvu privātmāju apbūves vietu.

Saldus vēstures dokumentos minēta jau 1253. g. Līdz 13. gs. te atradās senā kuršu pils Salden, kas arī attēlota pilsētas ģerbonī. Ap 1341. g. netālu no kuršu pilskalna Livonijas ordenis uzcēla pili, pie kuras izveidojās apdzīvota vieta. Savu uzplaukumu līdzīgi kā citas Kurzemes apdzīvotās vietas tā piedzīvoja hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 1642. - 1682. g. Par Saldus dibināšanas gadu min 1856., kad sākās Ziemeļu karā nopostītās vietas atjaunošanas darbi. 2. pasaules kara beigās pie pilsētas norisinājās smagas kaujas, taču līdz pat 1945. g. 8. maijam pilsēta palika vācu armijas okupētajā Latvijas daļā. Mūsdienu Saldus piesaista ar saviem pasākumiem – pilsētas dienām, mūzikas festivālu "Saldus saule", kā arī dažādiem apskates objektiem, starp kuriem minama a/s „Druvas pārtika", kur var vērot saldējuma tapšanas procesu un Saldus pārtikas kombināts, kur var degustēt garšīgās konfektes „Gotiņa" un vērot ražošanas procesu.

Par Daugavpils dibināšanas gadu uzskata 1275. g.. Tas ir laiks, kad Livonijas ordeņa mestrs Ernests fon Ratceburgs Naujenes pilskalnā uzcēla Dinaburgas pili. Tā vairākkārt cieta lietuviešu un krievu iebrukumos, līdz 1577. g. pili nopostīja krievu karaspēks Ivana Bargā vadībā. Pēc šī notikuma Dinaburgu atjaunoja 17 km tālāk upes labajā krastā, kur tagad atrodas Daugavpils pilsēta. Laikā no 1810.-1833. g. tika uzbūvēts jauns cietoksnis. 1826. g. uzsāka tagadējā vēsturiskā centra apbūvi. 1. pasaules kara gados nozīmīgākos rūpniecības uzņēmumus kopā ar strādniekiem evakuēja uz Krieviju. Pirmās Latvijas Republikas laikā uzplauka Daugavpils kultūras dzīve. Lielākā pilsētas daļa tika nopostīta 2. Pasaules kara laikā - 1944. g. jūlijā. Mūsdienās Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta un nozīmīgs Latgales vēsturiskā novada ekonomiskais centrs. Nesen uzsākta arī Eiropas mērogā unikālā Daugavpils cietokšņa atjaunošana.

Kretoņu (Kretuonas) ezera dienvidu krastā (ezeru gan neredz aizauguma dēļ) meklējams Kretoņu ciems. Šķiet, ka šī vieta ir „aizķērusies" pagātnē. Cauri ciemam iet viena iela, kurai abās pusēs izvietojušās 19. – 20. gs. mijā (dažas pat mazliet agrāk – 19. gs. vidū) celtās saimniecības. Te redzamas gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkas, kuras rada etnogrāfiska brīvdabas muzeja sajūtu. Dažas no tām gan ir „padevušās" laika zobam. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem, kuru pa „galveno ielu" vērts izstaigāt visā garumā. Šim, tāpat kā pārējiem etnogrāfiskajiem ciemiem ir piešķirts kultūras mantojuma objekta statuss.

Līgatnes vēsture ir nesaraujami saistīta ar Līgatnes papīrfabriku. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzcēla strādnieku dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas ir saglabājušās līdz šodienai. Padomju laikā Līgatnes papīrfabrikā ražoja g.k. skolu burtnīcas, kuras sūtīja uz visām PSRS republikām. Mūsdienās galvenā izejviela ir makulatūra, no kuras ražo ietinamo papīru. Līgatnes papīrfabrika ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā, un to var iepazīt vietējā gida pavadībā. Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskajam centram ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Līgatnes ziemeļdaļā – Gaujasmalā ir jāuzmeklē vienīgā mūsdienās funkcionējošā Gaujas pārceltuve un vienīgā upju pārceltuve Baltijā, kas darbojas ar straumes spēku. Pārceltuve ir vietēja mēroga transporta līdzeklis. Rietumos no Līgatnes atrodas Līgatnes dabas takas, kur dabiskai videi pietuvinātos apstākļos (Baltijā labākais šāda veida objekts) dzīvo staltbrieži, stirnas, mežacūkas, lapsas un lūši. Līgatnes dabas taku teritorijā ir izveidots blīvs pastaigu taku tīkls un asfaltēts auto – velomaršruts, kas ziemā top par distanču slēpošanas trasi. Te pieejams moderns apmeklētāju centrs. Austrumos no Līgatnes – Līgatnes rehabilitācijas centrā meklējama Eiropas mērogā unikāla vieta – bijušais slepenais padomju laika bunkurs, kas bija veidots kā galvenā Latvijas augstāko militāro un civilo personu dzīves un darba vieta kodolkara vai ķīmisko ieroču pielietošanas gadījumā. Bunkuru atvēra 2003. g., tādēļ tas neskartā veidā ir saglabājies līdz mūsdienām. Pa ceļam no Augšlīgatnes uz Līgatni ir jāiegriežas Vienkoču parkā, kur var iepazīt tā veidotāja Riharda Vidzicka darinātos vienkočus, apskatīt dažādu ēku maketus, Smilšu māju, kā arī piedalīties tematiskos pasākumos.

1387. g. dokumentā minēta kā Minor Irva. Līdz 20. gs. vidum Mazirbe bija lielākā lībiešu apdzīvotā vieta Kurzemes jūrmalā, - zvejniekciems un kuģniecības centrs. Ciemā bija baznīca, skola, aptieka, mežniecība, vairāki veikali, pasta un telegrāfa kantoris, stacija, kokzāģētava, frizētava, maiznīca, fotodarbnīca. Brauskās darbojās ķieģeļu ceplis. 20. gs. 30. g. zvejnieku kooperatīvs uzcēla zivju pārstrādes cehu. 1923. g. šeit nodibināja Līvu savienību un 1939. g. atklāja Lībiešu tautas namu. Tam iepretim atrodas Stūrīši (Taizeļu dzimtas mājas), kur var iepazīt lībiešu sadzīves priekšmetus un, pasūtot, - nodegustēt vietējos ēdienus. Mazirbē dzīvoja pirmie Līvu savienības priekšsēdētāji – Kārlis Stalte un Mārtiņš Lepste. Kultūras darbinieks Kārlis Stalte (1870 - 1978) bija ilggadējs Mazirbes ķesteris un ērģelnieks, bet Mārtiņš Lepste - lībiešu valodas skolotājs 20. gs. 30. gados. No ārpuses apskatāma bijusī Jūrskolas ēka, kurā laikā no 1894. – 1914. g. izglītību ieguva ~ 2000 studentu. Padomju gados te atradās armijas postenis - zastava. 

Sena latgaļu apdzīvota vieta. 10. gs. Krāslavas novads nonāca Polockas kņazu, bet 13. gs. - Livonijas ordeņa pakļautībā. Līdz 18. gs. sākumam tā pastāvēja kā muižas centrs. 1729. g. par 1400 dālderiem Krāslavu nopirka Johans Ludvigs Plāters. Plāteru dzimta Krāslavā valdīja divus gadsimtus. 18. gs. vidū Plāteri uzsāka Krāslavas pils celtniecību. Pēc Polijas pirmās dalīšanas 1772. g. Latgali pievienoja Krievijai. Krāslava sāka panīkt. Pēc Rīgas – Daugavpils - Vitebskas dzelzceļa izbūves (1865. g.) pilsētas saimnieciskā dzīve atkal uzplauka. Krāslavu maz skāra 2. Pasaules kara laika notikumi, tādēļ mazskarta saglabājusies 20. gs. sākuma koka apbūve.

Pilsētas vārds vēstures avotos pirmoreiz minēts 1224. g. 1340. g. Rīgas arhibīskaps Latgaļu pilskalnā (tagad - luterāņu baznīca) uzcēla mūra pili. 1802. g. (īpašumā līdz 1920. g.) Vecgulbenes muižu nopirka barons G. Volfs. Gulbenes apkaimes muižas un Vecgulbenes pils būtiski cieta 1905. g. revolūcijas laikā un arī tālākajos vēsturiskajos notikumos. Mūsdienās būtiski mainās pilsētas ainava, īpaši Baltās pils apkaimē, kur pēdējos gadus notikuši vērienīgi restaurācijas darbi. Katrā ziņā, - Gulbene ir vieta, uz kuru ir vērts doties pēc jauniem iespaidiem un zināšanām.

Kultūras tūrisma cienītājiem šī ir viena no pirmajām vietām, kas jāapmeklē nacionālajā parkā. Nelielais ciems izvietojies Ūlas ielejas labajā krastā, kur cilvēki ir dzīvojuši jau akmens laikmetā, par ko liecina atsevišķi savrupatradumi. Zervinos atrodas liela meža masīva vidū. Ja uz to dodamies ar automašīnu, vienīgais „drošais” ceļš ved no Mančagires puses. Zervinos sākas ar grantētu lauku ceļu krustojumu, kura vidū slejas koka krucifikss. Te ir jādodas pa labi, kur redzamas simtgadīgas koka ēkas un sētas, kas saglabājušas veco plānojumu. Zervinos patiesi var iejusties 18. – 19. gs. laika dimensijā. Ne velti, šis ir viens no visvairāk pētītajiem Dienvidlietuvas etnogrāfiskajiem ciemiem. Dodoties tālāk, ir redzama Ūlas upe un tilts – laba un pat speciāli izveidota vieta, kur var uzsākt braucienu ar laivu.

Siguldas iepazīšanu var sākt ar Siguldas pilsdrupu apmeklējumu. Pils celtniecību uzsāka Zobenbrāļu ordenis 1207. g., bet 1236. g. to pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma karos. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Šodien ir apskatāms pils konventa ēkas dienvidrietumu korpuss un galveno vārtu tornis, aiz kura atrodas iekšējā priekšpils ar brīvdabas estrādi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Šobrīd notiek pilsdrupu rekonstrukcijas darbi. Dienvidos esošās Siguldas Jaunās pils celtniecība (īpašnieks - kņazs Kropotkins) norisinājās laikā no 1878. - 1881. g. No 1923. - 1940. g ēkā bija Rakstnieku pils, bet Padomju gados - kardioloģijas sanatorija. Kopš 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Ja no Jaunās pils dosimies ziemeļaustrumu virzienā, pēc nepilniem 2 km nonāksim pie Vējupītes gravas. Tajā apskatāma seklā (3,6 m), bet augstā (6,1 m) Pētera ala un dziļā Pūču grava ar Kraukļupīti. Abu upīšu gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās līvu zemes vadoņa (vecākā) - Dabreļa ozolkoka pils. Netālu meklējama Kraukļu aiza - Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar 11 m augstām smilšakmens sienām un 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vējupītes gravas un Gaujas senlejas saskares vietā slejas Paradīzes (Gleznotāju) kalns - ļoti ainaviska vieta, kas gleznota un fotografēta kopš seniem laikiem. Līdz Paradīzes kalnam var nokļūt arī ar elektromobili. Siguldas rietumdaļā var apmeklēt Panorāmas ratu (darbojas vasaras laikā) un Gaisa trošu ceļu (tramvajs) - Baltijas valstīs vienīgo (celts 1969. g.) šāda tipa transporta līdzekli. Tā nesošā trose stiepjas 1060 m garumā un bez atbalstiem savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ~ 40 m augstumā virs Gaujas. Te paveras izcili skati! Siguldas dienvidrietumu daļā var aizstaigāt līdz varenajai Beites kraujai, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Gravas rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu uz Krimuldu un Turaidas pili. Skatu vietu šeit iekārtoja jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Gravas austrumu pusē novietots no koka veidotais Ķeizarkrēsls.

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.

Sens kursenieku zvejniekciems, kas vēstures avotos ir minēts 1429. g. Pirms 2. pasaules kara Jodkrante bija Eiropas mērogā iecienīts kūrorts, kas savas tradīcijas nav zaudējis arī mūsdienās. Par to liecina sakoptā vide un izcilā ainava (Kuršu kāpu ciemi Baltijas mērogā unikāli ar savu arhitektonisko vidi!) ar savdabīgajiem mazstāvu koka namiem, kuros izveidoti nelieli viesu un atpūtas nami. Jodkrantē var apmeklēt vairākus interesantus objektus – lielisku promenādi Kuršu jomas krastā, kas stiepjas visa ciema garumā ar akmens skulptūru brīvdabas ekspozīciju „Zeme un ūdens" (tapusi 1995. g.), Lietuvas mākslas muzeja izstāžu zāli, luterāņu baznīcu (1885. g.), vēja rādītāju galeriju un Raganu kalnu.

17. - 19. gs. valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Jelgavas un Rātūža ielu apkaimē saglabājies kādreizējais ielu plānojums, kas veido noslēgtus apbūves kvartālus. Jaunjelgavā ir luterāņu, katoļu, pareizticīgo un baptistu baznīcas. Viens no izcilākajiem arhitektūras pieminekļiem ir 1912. g. jūgendstila formās būvētais pilsētas rātsnams. Līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena no piecām sinagogām. Gar Jaunjelgavas vēsturisko centru Daugavas krastā izbūvēta krasta promenāde – iecienīta vietējo iedzīvotāju pastaigu, atpūtas un peldvieta.

Pirmo reizi vēstures avotos 1253. g. šī vieta ir minēta kā kuršu apdzīvota apmetne. Laikā no 1637. – 1639. g. te uzcēla pirmās 19 kapelas – t.s. „Krusta ceļa stacijas", kas atgādināja Jeruzalemes Krusta ceļu. Kopš tā laika Žemaišu Kalvarija ir pazīstama kā nozīmīgs svētceļnieku galamērķis. Dažas no Krusta ceļa kapelām ir veidotas 17. – 18 gs., bet citas – 19. gs. Jāatceras, ka vēl pavisam nesen – Padomju laikos svētceļniekus nežēlīgi vajāja un represēja. Mūsdienās pilsētā ir izveidots 21 svētceļnieku „pieturas punkts". Te ik gadu (parasti no 2. – 12. jūlijam) notiek Žemaišu Kalvarijas katoļu draudzes svētki, kas pulcina daudz ļaužu no dažādām Eiropas valstīm. Iespaidīgā katoļu bazilika ir slavena ar Vissvētākās Jaunavas Marijas Katoļu Ģimeņu Karalienes gleznu, kas 17. gs. atvesta no Romas. Tai piedēvē brīnumdarītājas spējas. Interesants ir pilsētas ielu tīklojums, kas atgādina 9. – 13. gs. apdzīvotas vietas ielu plānojumu. Noteikti apskatāms iespaidīgais Žemaišu Kalvarijas pilskalns, kas slejas mazās Varduvas (Varduva) upītes krastā.

Oviši (lībiski – Paţikmō) Sena apdzīvota vieta. 20. gs. 30. gados te bija 50 sētas, bet 1990. g. - tikai desmit. Ovišos dzimis lībiešu izcelsmes zinātnieks - entomologs Kārlis Princis (1893 - 1978), kurš 1944. g. emigrēja uz Zviedriju. Ovišu bāka (1814. g.) ir vecākā joprojām funkcionējošā Latvijas bāka - 38 m augsta. No tās augšas paveras skaists skats. Saglabājusies 1905. g. bākas darbinieku ēka, kurā savulaik iekārtoja mazbānīša staciju. Palīgēkā izveidots Ovišu bākas muzejs. Netālu no bākas – metāla Austras koks. Iepretim Ovišragam – laba putnu vērošanas vieta.

Madonas centrālais laukums, kas vēl 20. gs. sākumā bija tirgus laukums. Pēc apjomīgās restaurācijas tas ir kļuvis par ievērības cienīgu pilsētvides objektu. Laukuma ziemeļu pusē atrodas pilsētas un novada pašvaldība un Madonas novada TIC.

Ap 200 m garajā un izstieptās formas laukumā no 16. – 20. gs. atradās Liepājas tirgus. Laukuma malās tolaik bija izveidojusies vienstāvu apbūve – iebraucamās sētas, viesnīcas un dārzi. Līdz ar Pētertirgus izveidi 1910. gadā, izmainījās arī laukuma apveidi un to ieskaujošā apbūve. Laukuma DA malā slejas iespaidīgā Liepājas Svētās Annas Luterāņu baznīca.

Jūrmalas pilsēta (piektā lielākā Latvijā) dibināta 1959. g., apvienojot Ķemeru un Slokas pilsētas ar Rīgas pilsētas Jūrmalas rajonu. Tā stiepjas 32 km garā Rīgas jūras līča piekrastes posmā. Jūrmalas kūrorts savulaik bija viens no nozīmīgākajiem šāda veida objektiem Ziemeļeiropā. To sekmēja vietējā un starpvalstu transporta un satiksmes (diližanss, tvaikoņi, vilciens) attīstība. Pirmos peldviesus uzņēma Dubultos, kur 1834. g. uzcēla pirmo viesnīcu, bet 1847. g. - pirmo kūrmāju. 19. gs. sāka darboties pirmās ārstniecības iestādes. No 1834. g. sākās strauja vasarnīcu izbūve. Kūrorta attīstību pārtrauca 1. pasaules karš. Pēc tā atkal bija vērojams straujš kūrorta uzplaukums no 12 tūkstošiem (1920. g.) līdz 32 tūkstošiem (1935. g.) atpūtnieku. Līdztekus Jūrmalai attīstījās arī Ķemeru kūrorts, kas masveida atpūtnieku raksturu ieguva padomju periodā.

Mūsdienās Jūrmala ir populāra koncertu, festivālu, izstāžu, sporta sacensību u.c. publisku pasākumu norišu vieta.

Lietuvas otra lielākā pilsēta un no 1920. – 1939. g. – pagaidu galvaspilsēta. Vecpilsēta, Rātsnams (16. gs.), Sv. Pētera un Pāvila katedrāle – bazilika (15. gs.), Pērkona māja (15. gs.), Laisves aleja, Čurļoņa (Čiurlionis) mākslas un Velna muzejs.

Pēterupes labajā krastā atrodas Saulkrastu vēsturiskā teritorija Pēterupes ciems. Domājams, ka ciems sācis veidoties ap lūgšanu namu (kapelu) tā sauktajos zviedru jeb katoļu laikos. Lūgšanu nams bija nosaukts apustuļa Svētā Pētera vārdā, tādēļ arī upei un ciemam dots tāds nosaukums. Pēterupes ciemu varam uzskatīt par vecāko ciemu Saulkrastu novadā. Pēterupē vecākie laikmeta liecinieki ir Mācītājmuiža, Pēterupes ev.luteriskā baznīca, doktorāts un vecais koka apbūves centrs. (Avots: Saulkrastu TIC)

Tukums vēsturiskajos avotos minēts 1253. g. Livonijas ordeņa un bīskapa līgumā par Kursas dalīšanu. Ja pilsētas nosaukumu tulko no lībiešu valodas, sanāk "smilšu kaudzes, kalni". 14. gs. sākumā pie Livonijas ordeņa mūra pils bija izveidojusies vācu tirgotāju un amatnieku apmetne, kuras uzplaukumu sekmēja Rīgas - Prūsijas ceļa tuvums. Vēlāk pilsētas attīstību būtiski ietekmēja Rīgas - Tukuma dzelzceļa izbūve 1877. g. Padomju laikā Tukuma austrumu pievārtē bija izvietots Baltijā lielākais PSRS armijas lidlauks un kara pilsētiņu. Mūsdienās Tukums ir tāda paša nosaukuma novada centrs ar plašu tūristiem piedāvāto pakalpojumu klāstu. Tukuma vēsturiskajā centrā apskatāms 13. gs. celtās Livonijas ordeņa pils torņa fragments, kurā iekārtots Tukuma pilsētas vēstures muzejs.

Muhu salas Koguvas ciems ir viens no Igaunijas lauku arhitektūras izcilākajiem paraugiem. Ciems ir diezgan labi saglabājies, un tā lauku ēkas kopā ar akmens žogiem ir iekļautas aizsargājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā. Muhu muzejā var iepazīties ar bagātas piekrastes viensētas dzīvi, apciemot Igaunijas rakstnieka Juhana Smūla dzimtās mājas – Tooma sētu, kā arī ieskatīties vecajā ciema skolā un aplūkot tekstila izstrādājumu izstādes eksponātus.

Palanga is known to be the biggest by-the-sea resort in Lithuania because of its seacoast's main attractions - dunes and white sand. And because Palanga is a resort there are plenty of cafes, restaurants, bars and more for those who would like to enjoy a meal or a drink, for those who like active sport - there is possibility to cycle, go horseback riding, swim and much more. 

Ja mērķis ir savākt pilnvērtīgu etnogrāfisko ciemu fotokolekciju, ir jāapskata Strazdi (no lietuviešu valodas strazdai tulkojumā nozīmē strazds), kas ir pavisam neliela apdzīvota vieta Balošas (Baluošas) ezera ziemeļu krastā. Strazdi pirmoreiz rakstos minēti 1783. g. un ciema nosaukums cēlies no kādas mežziņu dzimtas uzvārda.

Dievukalnā atrastās liecības vēsta, ka šajā vietā pirms 3000 gadiem bija apmetušās baltu ciltis, bet 7.-9. gs. pie Daugavas jau apmetušās lībiešu ciltis. Daugavas klinšainajā krastā (pirmo reizi pieminēta 1229. g.) Rīgas bīskaps no laukakmeņiem uzbūvē pili, kuras drupas apskatāmas arī šodien. Lielvārde dod iedvesmu tādiem atmodas laika kultūras darbiniekiem kā Andrejam Pumpuram (1841-1902) un Auseklim (1850-1879). 1. pasaules kara laikā (Daugava gandrīz trīs gadus ir frontes līnija) Lielvārdi pilnībā noposta. Pēc 2. Pasaules kara kā jau arī citur Latvijas teritorijā, te sākas kolhozu izveide. Šajā laikā Lielvārde kļūst pazīstama ar vēl vienu simbolu – „Lāčplēša" alu. Šodien Lielvārde ir to ceļotāju iecienīta, kas savu maršrutu izvēlējušies veikt gar Daugavas labo krastu.

Uzskata, ka Limbažu Ķezberkalniņā bijusi Metsepoles lībiešu novada pils Lemisele. Tāpat atrodamas ziņas, ka līdz pat 16. gs. no jūras pa Svētupi un Dūņezeru līdz šejienei braukuši tirgoņi. 1223. g. bīskaps Alberts Limbažos uzbūvēja mūra pili. Limbaži tāpat kā Valmiera kļuva par Hanzas savienības locekli. 16. gs. sākumā gan tās ekonomiskā loma ievērojami samazinājās, jo Svētupe un Dūņezers kļuva kuģniecībai neizmantojami. Laikā no 16. – 18. gs. pilsēta un pilsētnieki cieta no kariem, slimībām un ugunsgrēkiem. Tā rezultātā iedzīvotāju skaits sasniedza savu visliekāko kritumu – astoņi cilvēki. 19. – 20. gs. mijā un 20. gs. sākumā saimnieciskā dzīve atkal atjaunojas.

Krāslavas centrālai daļai, kurai raksturīga mazstāvu apbūve ar skaistām koka ēkām, piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Vislabākie skati uz vēsturisko centru paveras no autostāvlaukuma pie Adamovas takas, Karņicka kalna, tilta pār Daugavu (Prospekta iela) apkaimes un Priedaines skatu torņa Daugavas kreisajā krastā.

Krustpils vēstures avotos pirmoreiz minēta 1237. gadā saistībā ar Kreicburgas (Kreutzburg) pils celtniecību Daugavas labajā krastā. 1511. gadā Krustpils pieminēta kā miests. 1585. g. poļu karalis Stefans Batorijs Krustpili uzdāvina Nikolajam Korfam, kura dzimtas īpašumā tā paliek līdz 1920. gadam. Krustpils pievārtē 1626. g. notiek cīņas starp zviedru un poļu karaspēku. Nopostītais miests nīkuļo līdz 19. gs. vidum. Savukārt Jēkabpils izveidojās 17. gs. vidū kā Krievijas vajāto vecticībnieku apmetne - sloboda. Daugava iepretim Krustpilij un Jēkabpilij ir krāčaina, tādēļ strūdziniekiem bija jāapstājas un jāpārkrauj preces vezumos. Tā rezultātā sloboda uzplauka, un 1670. g. tai piešķīra pilsētas tiesības, nosaucot to Kurzemes hercoga vārdā. 1861. g., kad atklāj Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, sākas Krustpils, bet beidzas Jēkabpils uzplaukums. Krustpili un Jēkabpili administratīvi apvieno 1962. g., saglabājot Jēkabpils vārdu. Līdz mūsdienām Jēkabpilī ir saglabājusies 19. gs. raksturīgā vienstāvu koka apbūve, 19. un 20. gs. mijā celtām sarkano ķieģeļu ēkas, septiņi dažādu konfesiju dievnami. Daugavas kreiso krastu ieskaujošais aizsargdambis (būvniecību uzsāka 1861. g.) veidots ar mērķi pasargāt pilsētu no plūdiem. Tagad tas pārveidots par promenādi, kas ir iecienīta iedzīvotāju pastaigu un atpūtas vieta.

Viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7.–9. gs. (pēc citiem avotiem: 4.–10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Pilsētas senākā apbūve izveidojusies ap Lielo ielu, kā arī ap Saules
un Parka ielu.

Ciems atrodas pie Irbes (Dižirve, Īra) upes ietekas jūrā, abos tās krastos („jūrspuse” un „zemspuse”). Irbe pirmoreiz minēta 1310. g. robežlīgumā starp Kurzemes bīskapu un Rīgas domkapitulu, bet Lielirbes (Irvemünde) vārds pirmoreiz ierakstīts 1387. g. šķīrējtiesas dokumentā. 19. gs. beigās Lielirbes sīkosta bija aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta centrs. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzbūvēts lielākais burinieku skaits Kurzemes rietumkrasta ciemos. 1939. g. ciemā bija ap 300 iedzīvotāju, vairāk kā 70 māju un baptistu baznīca (tagad Ventspils Brīvdabas muzejā). Ciemam cauri kursēja mazbānītis, darbojās pasta un telegrāfa kantoris, divi pārtikas veikali, 1. pakāpes pamatskola, koris un pūtēju orķestris. Lielirbe bija viens no lielākajiem ciemiem, kas izzuda pēc Otrā pasaules kara. Lielirbē dzimusi kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne (1923 - 2007), kuras darbu turpina viņas meita Baiba Šuvcāne, rakstot nozīmīgus darbus par Lībiešu krasta dzīvi. Līdz 2019. g. pāri Irbes upei plānots atjaunot trošu tiltu.

Jaunciems atradies pāris kilometru no Irbes grīvas uz Kolkas pusi. Senos laikos ar Lielirbi beigušies Popes barona īpašumi, bet ar Jaunciemu sākusies Dundagas barona teritorija. Jauciems jau agrāk bijis neliels ciems, bet šodien rosība manāma vairs tikai dažās mājās. Jaunciema pusē Irbes upes labajā krastā plašā posmā pie ietekas jūrā  a/s „Latvijas valsts meži” ierīkojuši pievilcīgas atpūtas vietas. Pie ietekas jūrā Irbe veido 2 km garu smilšu strēli, bet pati ieteka katru gadu maina savu vietu un izskatu. Starp Jaunciemu un upi atrodas arī 24 m augsta kāpa - Baltais kalns. Jaunciemu ar Sīkragu savieno bijušā mazbānīša „stiga”, kur pāri Ķikanam izveidots gājēju un velosipēdistu tiltiņš.

Bijušais kursenieku zvejniekciems Kuršu jomas krastā, kas atrodas ~ 5 km no Pervalkas. Preilas pirmsākumi meklējami 1843. g., kad arī šeit uz dzīvi pārcēlās Nagļu (Naglių) un Karvaiču (Karvaičių) ciemu iedzīvotāji. Vēl tagad zem Karvaiču kalna – 59 m augstas kāpas atrodas ar smiltīm apbērtā ciema vieta. Preilā ir viena centrālā iela, kuras malās ir redzami gan 19. – 20. gs. mijas koka nami, gan arī vēlāk celtas ēkas, kuras izmantoto kā vasarnīcas vai viesu namus. Te ir vērts pasēdēt kādā no vietējiem krodziņiem un nobaudīt zivis! No Nidas līdz Preilai un Pervalkai var nokļūt arī pa veloceliņu.

Helsinki is the capital of Finland and the biggest city in Finland. It offers a lot to see as it is seaside city surrounded by islands but city itself is full of wonderful parks. This city has everything to attract all kinds of people - from architecture and culture to nature and even has wide range of places where to enjoy night-time Helsinki.

Ēdoles vārds ikvienam Latvijas apceļotājam saistās ar Ēdoles pili. Tās pirmsākumi meklējami 13. gs. vidū, bet pils piebūves tapušas 16. un 19. gs., kad izveidoja iekšējo pagalmu. 19. gs. 30. gados īstenotās pārbūves laikā pils fasādes ieguva tagadējo - neogotisko izskatu. Laikā no 16. gs. - 1920. g. Ēdoles pils atradās baronu Bēru dzimtas īpašumā. 1905. g. nemieru laikā to nodedzināja, bet 1907. g. atjaunota. Ēdoles pils saistīta ar daudzām leģendām un spoku stāstiem.

Dagda vēsturiskajos avotos minēta 17. gs. kā tirgotāju miests. 1772. g. Dagdas novadu iekļāva Pleskavas guberņas, bet 1802. g. - Vitebskas guberņas sastāvā. 1905. g. šeit notika plaši zemnieku nemieri, kuru laikā tika nopostīti daudzi nozīmīgi arhitektūras pieminekļi. Pilsētu nesaudzēja arī abi pasaules kari. Ko skatīt tūristam? Dagdas centrā ir saglabājusies 20. gs. vēsturiskā apbūve – nami, kas celti no sarkanajiem ķieģeļiem – t.s. „ebreju tirgotāju nami". Dagda ir arī vienīgā vieta Latvijā, kur ik gadus pilsētas parkā svin Annu dienu!

Vēstures avotos pirmoreiz minēta 1483. g. Pilsētas uzplaukums bija vērojams pēc dzelzceļa uzbūvēšanas 19. gs. beigās, kad barons Korfs sadalīja un iznomāja apbūvei muižas zemi. Pilsētas tiesības Priekule ieguva 1928. g. Pilsēta smagi cieta 2. pasaules kara pēdējos mēnešos, - t.s. Kurzemes katla laikā, kuru laikā tika sagrautas 410 no 450 ēkām. Mūsdienās tā ir neliela pilsētiņa ar mazstāvu apbūvi un nesteidzīgu dzīves ritmu.

Agrāk Pize, lībiski Pizā. Tagadējo nosaukumu ieguva no ķeizara laikos uzceltās bākas (Mihailovskij majak), ko nosauca vecā ķeizara Aleksandra II brāļadēla vārdā. Tagad redzamā – pēc kārtas trešā Miķeļbāka būvēta 1957. g. un ir augstākā Latvijā – 57 m (apskatāma tikai no ārpuses). Miķeļtorņa luterāņu baznīca celta 1893. g. Turpat redzama 1857. g. celtā Pizes krogus ēka (sliktā stāvoklī) ar 19. gs. krogiem raksturīgo plānojumu un konstrukciju – vienīgā tāda Lībiešu krastā. Miķeļtornī dzimis pirmais lībiešu kultūras darbinieks Jānis Princis (1796 - 1868), kurš kopā ar dēlu Jāni Kurzemes lībiešu valodas rietumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. J. Princis seniors un J. Princis juniors bija arī autori 1845. g. dzejas izdevumam “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”. Pirms tam dzejas grāmata latviski bija iznākusi tikai Neredzīgajam Indriķim. Miķeļtorņa Olmaņos dzimis Vilhelma Purvīša skolnieks – lībiešu gleznotājs Andrejs Šulcs (1910 - 2006). Miķeļtorņa kapos 1978. g. uzstādīja pieminekli (pirmais lībiešiem veltītais piemineklis) lībiešu dzejniekiem. Līdz 2019. g. ciema centrā paredzēts atklāt mākslinieka Ģirta Burvja veidoto vides objektu “Burinieku gadsimts”. 

Vēstures avotos minēts 1310. gadā. 1582./1583. g. Piltenes vaku reģistrā ciemā minētas astoņas sētas, bet 1731. g. Dundagas muižas vaku grāmatā – trīs. 1826. g. katrā sētā dzīvo 16 – 17 cilvēki, kopā ap 60. 1935. g. uzskaites dati liecina, ka Saunagā lībiešu valodu pratuši visi 49 lībieši, bet tikai 11 no viņiem ģimenēs runājuši lībiski. Saunaga Rūpniekos bija veikals, kura īpašniekam Kārlim Tilmanim piederēja brētliņu sālītava. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Arvīds Ludeviks (1912 - 1996). 1945. g. maijā viņš no Ventspils uz Zviedriju vadīja velkoni “Rota” ar latviešu bēgļiem. Kuģi aizturēja un kapteini izsūtīja uz Sibīriju. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Visvaldis Feldmanis (1938 – 2017).

Mulgimā jeb Mulgi ir kulturvēsturisks reģions Igaunijas dienvidos. Par Mulgimā tika uzskatīta Viljandi apriņķa daļa, kas atrodas uz dienvidiem no Raudnas un Tenasilmas upēm.

Senākos laikos Mulgi lauksaimnieki bija slaveni ar savu aso prātu un mērķtiecību, kas palīdzēja pārpirkt zemes no vācbaltu muižniekiem un kļūt par bagātiem lauksaimniekiem. Mulgi kultūras ikonas - dialekts, labi zināmā vīriešu garā melnā jaka un tradicionālā Mulgi putra - ir saglabājušās līdz pat šai dienai.

Kaut arī Cēsis ģeogrāfiski atrodas Gaujas nacionālā parka vidienē, pilsētai nav nacionālā parka statusa. Taču Cēsīs ir daudzi interesanti apskates objekti, kurus ir vērts redzēt un izzināt tuvāk. Noteikti ir jāiepazīst Cēsu vecpilsēta! Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns meklējams Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz Pils parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils (aprakstu sk. tālāk pie Nr. 44.) bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. To iecienījuši vecāki ar bērniem, jo te izveidots rotaļlaukums. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. Dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu.

Kopgalis atrodas Kuršu kāpu ziemeļdaļā iepretim Klaipēdas ostai. Te meklējami vairāki nozīmīgi un populāri Lietuvas un pat Baltijas mēroga tūrisma objekti. Kopgalis kopš seniem laikiem ir bijusi militāri un stratēģiski svarīga vieta, tādēļ 1866. g. prūšu militāristi šeit uzsāka vērienīga cietokšņa būvi, kura uzdevums bija Klaipēdas ostas aizsardzība. 2. pasaules kara laikā cietoksni uzspridzināja, bet 1979. g. uzsāka tā restaurāciju, izveidojot Baltijas valstīs vienīgo Jūras muzeju. Muzeja iespaidīgajā akvārijā ir apskatāmas Baltijas u.c. pasaules jūru un okeānu zivis, bet gar tā malām ir izvietota ekspozīcija. Apmeklētājus īpaši priecē graciozie dažādu sugu pingvīni un roņi to barošanas laikā. Vecajos Kopgaļa cietokšņa pulvera pagrabos ir izvietota Lietuvas kuģniecības tēmai veltīta ekspozīcija, bet uz bastioniem – seno ieroču kolekcija. Turpat atrodas Baltijas valstīs vienīgais Delfinārijs (no 1994. g.), kurš ir pazīstams ar delfīnu priekšnesumiem un reiterapijas kursiem. No Delfinārija gar Kuršu jomas krastu (lieliski Klaipēdas ostas skati!) var doties līdz Kuršu kāpu ziemeļu galam, kur atrodas mols – iecienīta makšķerēšanas vieta. Pretējā krastā ir redzama 1945. g. celtā 44 m augstā (pēc rekonstrukcijas 1953. g.) Klaipēdas bāka. Dienvidos no Jūras muzeja atrodas Kuršu kāpu nacionālā parka administrācija (Smiltynės gatve 11) un nacionālā parka apmeklētāju centrs, kurā apskatāms neliels Dabas muzejs. 100 m dienvidos no tā bijušā zvejniekciema vietā slejas etnogrāfiska zvejnieku sēta ar dzīvojamo un saimniecības ēkām, kā arī četrām oriģinālām zvejnieku laivām – no mazas zvejas laivas līdz pat lielajam kurēnam (burulaiva). Mazliet tālāk uz milzu podestiem ir novietoti trīs oriģinālie kuģi, ar kādiem jūrā zvejoja Padomju laikā. No Jūras muzeja ~ kilometru gara krasta promenāde aizved līdz Smiltīnei, kur kājāmgājēji un riteņbraucēji ar prāmi var pārcelties uz Klaipēdu. Autobraucējiem ir jādodas uz otru prāmi, kas atrodas 2 km dienvidos no Smiltīnes.

15. gs. Preiļu muiža kļuva par grāfu Borhu dzimtas īpašumu. Borhi šeit saimniekoja līdz 19. gs. 60. gadiem. Pati pilsēta izveidojās 19. gs. pirmajā pusē, saplūstot Preiļu muižai, ciemam un brīvciemam - amatnieku un tirgotāju apmetnei. 19. gs. Preiļos uzbūvēja greznu pili un iekārtoja ainavu parku. Mūsdienās Preiļi ir nozīmīgs Latgales ekonomiskais centrs (siera un šūšanas ražotnes), kas kopj savas folkloras, amatniecības un katolicisma tradīcijas. Īpaši ieteicama ir ekskursija pa Preiļiem TIC darbinieces Irēnas Kjarkužas pavadībā.

Subates vārds pirmoreiz minēts 1570. g., kad Kurzemes hercogs Gothards Ketlers grāfam G. Plāteram - Zībergam pārdod Subates tirgus vietu. Kad Plāteru – Zībergu dzimta 17. gs. vidū pāriet katoļticībā, Subates luterāņi protestē un pārceļas uz Subates ezera austrumu krastu, kas ir Prodes muižas (mūsdienās tikai drupas) īpašnieku Osten – Zakenu dzimtas īpašums. 1685. g. Osten – Zakeni „pārbēdzējiem” uzceļ luterāņu baznīcu, ap kuru izveidojas Jaunsubate. Abas pilsētas daļas apvieno 1894. g. 1919. g. Latvijas Brīvības cīņu laikā Subati atbrīvo lietuvieši, kam seko pilsētas pārdalīšana Latvijas un Lietuvas sektorā (1921. g. robežu noteica pa iepriekšējo līniju). Subates vēsturiskais centrs veidojies 16. - 19. gs. un tā veidolā ietilpst četru dažādu ticību dievnami, mazstāvu koka apbūve, kas rindojas gar šauru un līkumotu ieliņu malās. Arī dabas apstākļi – pilsētas atrašanās subglaciālās iegultnes krastos (ar Lielo un Mazo Subates ezers tajā) piešķīruši pilsētai Latvijai neierastas skatu perspektīvas.

Talsi tiek dēvēti par deviņu pakalnu pilsētu. Tās vēsturiskā apbūve ap Baznīckalnu, Talsu un Vilkmuižas ezeriem ir veidojusies g.k. 19. gs. Viena no skaistākajām ir Lielā iela ar mazstāvu (divi – trīs stāvi) apbūvi (divslīpju jumti). Skaistas ainavas paveras no Talsu ezera apkārtnes un Ķēniņkalna.

Sens lībiešu ciems, ar lībisko nosaukumu Mustanumm. Vēl 20. gs. vidū šeit dzīvoja lībieši. Melnsilā pie Baķupītes ietekas Rīgas jūras līcī, Landmaņu, Moricu un Otomeru dzimtas pārstāvji uzbūvēja trīs buriniekus. Melnsilā atrodas divas kultūrvēsturiskas vietas: senā kulta vieta - Baķu baznīckalns un jūras laupītāja Tromeļa pilskalns. (Avots: Rojas TIC)

Apdzīvota vieta ~ 1 km dienvidos no Daugavpils – Krāslavas (A 6) ceļa, kas pazīstama ar savu neparasto nosaukumu. Interesanti, ka vietvārds saistīts arī ar iedzīvotāju uzvārdiem, ko var redzēt tāda paša nosaukuma kapos. Ciema apkaimē pazīstams ir Lielo Muļķu svētavots, kuru gan nezinātājam ir grūti atrast, tādēļ ieteicams izmantot vietējā gida pakalpojumus, apvienojot šīs vietas izziņu ar biškopības saimniecības „Cīruļi” apskati.

Līdz 13. gs. Smiltenes novads ietilpa latgaļu apdzīvotajā Tālavas zemē. Pēc krustnešu invāzijas to ieguva Rīgas arhibīskaps, stāvajā Abula upes krastā 1370. g. uzceļot mūra pili. Sekojoši kari un epidēmijas nesaudzēja ne apdzīvotās vietas apbūvi, ne arī iedzīvotājus. Tagadējās pilsētas aprises sāka rasties 19. gs. beigās līdz ar Smiltenes muižas īpašnieka firsta Līvena aktīvo darbību. Līdz 1. pasaules karam Smiltenē darbojās kokapstrādes fabrika, hidroelektrostacija (1901. g., pirmā Baltijā) u.c. uzņēmumi. 1944. g. vācu karaspēkam atkāpjoties, ugunsgrēka laikā aizgāja bojā liela daļa Smiltenes vēsturiskās apbūves.

Viena no neparastākajām Latvijas pilsētām, kas kā kūdras fabrikas ciemats izveidojās 20. gs. 50. - 60. gados. To plānoja pēc „spilgtākā” padomju arhitektūras parauga ar centrālo laukumu (ar vadoņa pieminekli) un radiāli izejošām ielām. Apskates vērts ir Kultūras nams (Uzvaras ielas gals) – t.s. Staļina klasicisma arhitektūras paraugs.

Kuldīgu pelnīti uzskata par skaistāko Latvijas viduslaiku mazpilsētu. Tās vietā jau pirms 13. gs. atradies senās kuršu zemes Bandavas centrs. 1242. g. Livonijas ordenis pie Ventas rumbas uzsāk mūra pils celtniecību. Pie pils izveidojas apdzīvota vieta, kas pirmā (1378. g.) Kurzemē iegūst pilsētas tiesības. Nozīmīga ir arī tās dalība Hanzas savienībā. Laikā no 1561. - 1795. g. Kuldīga ir Kurzemes hercogistes galvaspilsēta. Likumsakarīgi, 17. gs. pirmajā pusē tā piedzīvo strauju saimniecisko izaugsmi, kas beidzas līdz ar Ziemeļu kara un mēra epidēmijas sākumu. Kurzemnieku lepnums un lielāku industriālu objektu trūkums ir iemesls, kādēļ padomju laikā pilsētā neieplūda lielākas imigrantu masas, tādēļ Kuldīga šodien ir viena no latviskākajām Kurzemes pilsētām. Uz Kuldīgu ir vērts braukt un uzkavēties vairāk nekā vienu dienu, jo te darāmā netrūkst. Dabas mīļotāji var vērot lidojošās zivis, bet kultūrvēstures pētniekiem te paveras visnotaļ plašs darba lauks.

Košragu uzskata par jaunāko lībiešu jūrmalas ciemu (veidojies 17. gs.). 1826. g. Košragā bija 78 iedzīvotāji. 1832. g. Žokos atvēra Dundagas jūrmalas ciemos pirmo lasītmācīšanas skolu lībiešu bērniem, kur par skolotāju strādāja pirmais profesionālo izglītību ieguvušais lībietis Nika Polmanis, kurš austrumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. Košragā bija vējdzirnavas, ūdensdzirnavas, laivu būves vieta. Pavasaros te piestāja laivas ar darba meklētājiem no Sāmsalas. 1932. g. izbūvēja ostu, 1938. g. - molu mudas (jūras mēslu) vākšanai. Pagājušā gs. 30. gados Košragu regulāri apmeklēja somu un igauņu valodnieki, kuri te savāca visvairāk lībiešu folkloras vienību. Norpiedagu mājas cēla lībiešu sabiedriskais darbinieks - Didriķis Volganskis (1884 - 1968). Tur piedzima viņa dēls - lībiešu kultūras darbinieks, mācītājs (Somijā) Edgars Vālgamā (Volganskis, 1912 - 2003), kurš lībiski pārtulkoja A. Pumpura eposu „Lāčplēsis” somu valodā. Mūsdienās Košrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Jau 1615. g. Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers (1569. – 1642.) piešķīra Bauskas pilsētai privilēģiju jauna rātsnama celtniecībai, kas arī tika īstenots, un 17. gs. Tirgus laukums lepojās ar hercogistē lielāko rātsnamu. Līdzekļu trūkuma dēļ 1852. g. nojauca tā torni, bet 1871. g. – otro stāvu. 2011. g. beigās tika pabeigta jaunā rātsnama celtniecība, un tagad Bauska var lepoties ar jaunu, izcilu tūrisma objektu, kas apskatāms arī no iekšpuses. Atjaunotajā rātsnamā ir iespēja nosvērties un nomērīties senajās mērvienībās – olektīs, pēdās, pudos, mārciņas un par to saņemt atbilstošu sertifikātu. 

Hāpsala kādzreiz bija aristokrātu iecienīta vieta, viņi mēdza šeit uzturēties vasaras laikā. Mūsdienās apmeklētājus vilina pilsētas šarms - mazās ieliņas, vecās koka ēkas un skaistā promenāde. Viens no iemesliem, kādēļ Hāpsala bija tik populāra kādreiz, bija SPA plašie piedāvājumi un iespējas, kas ir aktuāli arī mūsdienās. Interesants fakts: slavenajam komponistam Čaikovskim šī vieta bija viena no mīļākajām, kur pavadīt brīvdienas.

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.

Savā ziņā unikāls un Baltijas valstīs vienīgais šāda veida 17. - 18. gs. mazpilsētas apbūves komplekss, kas izvietojies mazās Alekšupītes krastos. Dažviet upīte tek gar ēku sienām. Šī pilsētvide ar tiltiņiem radījusi apzīmējumu – „Latvijas Venēcija”. Interesantiem kultūras pieminekļiem bagātas ir Baznīcas, Liepājas, Kalna u.c. ielas.

Veidojās kā nu jau slēgtās Ignalinas AES (6 km attālumā) darbinieku pilsēta ar padomju laikiem izteiktām arhitektoniskām formām un monumentālismu.

Pape veidojoties no trim maziem zvejniekciemiem - Papes Priediengala, Papes un Papes Ķoņu ciema. Visi ciemi izstiepušies turpat piecu kilometru garumā līdztekus Baltijas jūras krasta līnijai. Papes Ķoņu ciems ir viens no diviem Latvijas zvejniekciemiem (otrs – Košrags), kas līdz mūsdienām (cik tas iespējams) saglabājis autentisku elpu. Te atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle Vītolnieki ar senu zvejnieku sētu, laivām un sadzīves priekšmetiem, ko vērts iepazīt gida pavadībā. Šobrīd ciemā notiek mūslaiku ēku būvniecība, tādēļ tas ar katru dienu zaudē savu mazskartību. Atrodas Papes dabas parkā.

Pilsētas rajons dienvidos no Ventas grīvas, kura mūsdienās redzamā mazstāvu koka apbūve sāka veidoties 19. gs. vidū. Ostgala pirmsākumi meklējami 1836. g., kad Krievijas valdība, solot priekšrocības, aicināja apkārtnes zvejniekus apdzīvot smilšaino un kustīgo kāpu pārņemto piekrastes daļu. Ostgals ir atzīts par valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli.

Mūsdienās redzamā vēsturiskā apbūve ap veco Tirgus laukumu ir veidojusies pēc 1881. g. ugunsgrēka. Kandavai raksturīgo pilsētvidi veido sētas ar saimniecības ēkām, noslēgtiem pagalmiem, caurbrauktuvēm un laukakmeņu mūriem. Tas aplūkojams Talsu un Sabiles ielās. Latvijas ainavai neierasta ir arī Lielā iela. Bruņinieku pilskalna piekājē ir apskatāms nesen (2010. g.) izveidotais Livonijas ordeņa pils makets.

Neliela apdzīvota vieta parka ziemeļrietumu daļā, kur var nokļūt tikai pa maziem lauku un meža ceļiem (arī ar tūristu autobusu). Te atrodas Lietuvā pazīstamākais Biškopības vēstures muzejs (Senovinės bitinkystės muziejus), kur var aplūkot dažāda veida stropus, bitenieku darbarīkus, koka skulptūras, kā arī iegādāties vietējo biškopju saražoto produkciju. Stripeiķos katru gadu 15. augustā notiek notiek biškopības sezonas noslēguma svētki.

Latvijas plostnieku galvaspilsēta ar ikgadējiem plostnieku svētkiem maijā.

Izskata ziņā – visnotaļ etnogrāfisks ciems, kam ir sādžas plānojums un Latgales novadam raksturīgās ēkas ar apdarinātiem logiem un ažūrām fasādēm. Slutišķu vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. No blakus esošā Daugavas ielejas krasta paveras viena no neparastākajām Latvijas kultūrainavām. Tiem, kam patīk doties garākos pārgājienos, var aizstaigāt līdz aptuveni kilometru tālajai Slutišku kraujai, no kuras paveras ne mazāk iespaidīgi skati. Vasara 2018.

 Ventspils Vecpilsētas vēsturiskais centrs. Nelielā Rātslaukuma (40 x 60 m) rietumu malā atrodas Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja, kas ierīkota 18. gs. dzīvojamā ēkā ar baroka un klasicisma iezīmēm (19. gs. vidū te atradās pilsētas Rātsnams), bet austrumu malā – vēlīnā klasicisma stilā celtā evaņģēliski luteriskā Nikolaja baznīca. Iepretim baznīcai atrodas modernā stilā pārbūvētā Ventspils Galvenā bibliotēka un Digitālais centrs, kas ierīkots greznā 19. gs. savrupmājā.

Siguldas pils celtniecību uzsāka Zobenbrāļu ordenis 1207. g., bet 1236. g. to pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma karos. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Šodien ir apskatāms pils konventa ēkas dienvidrietumu korpuss un galveno vārtu tornis, aiz kura atrodas iekšējā priekšpils ar brīvdabas estrādi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Dienvidos esošās Siguldas Jaunās pils celtniecība (īpašnieks - kņazs Kropotkins) norisinājās laikā no 1878. - 1881. g. No 1923. - 1940. g ēkā bija Rakstnieku pils, bet Padomju gados - kardioloģijas sanatorija. Kopš 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Ja no Jaunās pils dosimies ziemeļaustrumu virzienā, pēc nepilniem 2 km nonāksim pie Vējupītes gravas. Tajā apskatāma seklā (3,6 m), bet augstā (6,1 m) Pētera ala un dziļā Pūču grava ar Kraukļupīti. Abu upīšu gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās līvu zemes vadoņa (vecākā) - Dabreļa ozolkoka pils. Netālu meklējama Kraukļu aiza - Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar 11 m augstām smilšakmens sienām un 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vējupītes gravas un Gaujas senlejas saskares vietā slejas Paradīzes (Gleznotāju) kalns - ļoti ainaviska vieta, kas gleznota un fotografēta kopš seniem laikiem! Siguldas rietumdaļā var apmeklēt Panorāmas ratu (darbojas vasaras laikā) un Gaisa trošu ceļu (tramvajs) - Baltijas valstīs vienīgo (celts 1969. g.) šāda tipa transporta līdzekli. Tā nesošā trose stiepjas 1060 m garumā un bez atbalstiem savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ~ 40 m augstumā virs Gaujas. Siguldas dienvidrietumu daļā var aizstaigāt līdz varenajai Beites kraujai, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Gravas rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu uz Krimuldu un Turaidas pili. Skatu vietu šeit iekārtoja jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Gravas austrumu pusē novietots no koka veidotais Ķeizarkrēsls. Vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ vairākas mazu strautu dziļās gravas, izvietojies Turaidas muzejrezervāts ar Baltijas mērogā izciliem pieminekļiem, kuru vēsture iestiepjas 1000 gadu tālā pagātnē. Starp tiem ir jāmin Turaidas muiža (21 ēka), Turaidas Rozes kaps, Turaidas luterāņu baznīca (viena no vecākajām (1750. g.) Latvijas koka baznīcām) un Turaidas pils. Blakus esošajā Dainu kalnā tiek organizēti dažādi tematiski pasākumi.
 

Igaunijas galvaspilsēta. Vecpilsēta (UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā) - izcils viduslaiku (14. – 15. gs.) apbūves piemineklis. Bijusī Hanzas pilsēta.

Bauskas vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts 1443. g. Tas ir laiks, kad pussalā starp Mūsas un Mēmeles sateku uzsāka pēdējās Livonijas ordeņa pils celtniecību tagadējās Latvijas teritorijā. Pie pils – Ķirbaksalā - izveidojās apdzīvota vieta t.s. Vairogmiests. 17. gs. bija vērojams straujš pilsētas uzplaukums. Te darbojās zeltkaļi, sudrabkaļi, galdnieki, podnieki, kurpnieki un citi amatnieki. Vēlākajos gadsimtos pilsētnieki cieta no kariem, mēra un Napaleona armijas. Mūsdienās Bauskas vecpilsēta ar tikko kā no jauna uzcelto Rātsnamu un atjaunoto Bauskas pili ir viens no interesantākajiem Latvijas pilsētu vēsturiskajiem centriem. Bauska ir pazīstama ar saviem ikgadējiem pasākumiem - Senās mūzikas festivālu, Bauskas pilsētas svētkiem, Kantri mūzikas festivālu u.c. pasākumiem.