Historische und moderne Zentren

Als das Gründungsjahr von Daugavpils wird das Jahr 1275 angesehen. Das ist die Zeit, als der Heermeister des Livländischen Ordens Ernst von Ratzeburg auf dem Burgberg von Naujene die Burg Dinaburga (Dünaburg) gebaut hat. Die Burg hat mehrmals unter litauischen und russischen Einfällen gelitten, bis sie im Jahr 1557 von dem russischen Heer unter der Leitung von Iwan dem Schrecklichen zerstört wurde. Nach diesem Ereignis wurde die Dünaburg 17 km weiter am rechten Ufer des Flusses erneuert, wo sich heute die Stadt Daugavpils befindet. In der Zeit zwischen 1810 – 1833 wurde eine neue Festung gebaut. Im Jahr 1826 wurde mit dem Bau des heutigen historischen Zentrums begonnen. Während des Ersten Weltkriegs wurden die wichtigsten Industrieunternehmen mit ihren Mitarbeitern nach Russland abtransportiert. Während der ersten Unabhängigkeit Lettlands blühte das Kulturleben von Daugavpils auf. Der größte Teil der Stadt wurde während des Zweiten Weltkriegs – im Juli 1944 – zerstört. Heute ist Daugavpils die zweitgrößte Stadt in Lettland und ein bedeutendes wirtschaftliches Zentrum der historischen Region Latgale. Vor einiger Zeit wurden Rekonstruktionsarbeiten in der Festung von Daugavpils begonnen, die auch in Europa einzigartig ist.

Dagda ist in den historischen Quellen im 17 Jh. als eine Ortschaft der Händler erwähnt worden. Im Jahr 1772 wurde der Kreis von Dagda dem Gouvernement Pleskau, aber im Jahr 1802 – dem Gouvernement Witebsk hinzugefügt. Im Jahr 1905 fanden hier große Bauernaufstände statt, während denen viele bedeutsame Baudenkmäler zerstört wurden. Die Stadt wurde auch von den beiden Weltkriegen nicht geschützt. Was kann sich der Reisende hier anschauen? Im Zentrum von Dagda hat sich die historische Bebauung aus dem 20. Jh. erhalten. Diese Bebauung bilden die sogenannten Häuser der jüdischen Händler, die aus roten Ziegeln gebaut wurden. Dagda ist der einzige Ort in Lettland, wo jedes Jahr im Stadtpark der Anna-Tag gefeiert wird!

Die archäologischen Ausgrabungen zeugen davon, dass die Ufer des Flusses Ogre von Liven bewohnt waren. Zu einer größeren Ortschaft und zu einem bedeutenden Kurort entwickelte sich Ogre nach dem Ausbau der Eisenbahn Rīga-Daugavpils im Jahr 1861. Bis zum Ersten Weltkrieg haben in der Stadt Ogre ihre Dienstleistungen ungefähr 300 Sommerhäuser angeboten, die während des Krieges hauptsächlich zerstört wurden. Das nächste ‘große‘ Ereignis geschah im Jahr 1965, als in Ogre eine der in Europa größten Wirkwarenfabriken gebaut wurde, wo Gastarbeiter aus Vietnam und anderen Ländern arbeiteten. Heute hat die Stadt ihren Ruf als ein Kurort nicht wiedererlangt, aber sie ist zu einem ziemlich exklusiven Ort für den Bau von Privathäusern geworden. 

Один из двух в Латвии рыбацких поселков (второй Кошрагс), который до сегодняшнего времени (насколько это возможно) сохранил дыхание аутентичности. Здесь находится филиал Латвийского Этнографического музея под открытым небом «Витолниеки» с древним рыбацким двором, лодками и предметами быта, с которыми можно ознакомиться в сопровождении гида. Сейчас в поселке ведется активное строительство современных зданий, поэтому с каждым днем он теряет свою первозданность. Находитсяв Папском природном парке .

Впервые упомянут в документах в 1582 году. На мелях Питрагса лежит много затонувших кораблей. В 1826 году в Питрагсе было насчитано 11 дворов и 190 жителей. В 19-ом веке здесь был открыт трактир. В 1937 году в селе находилось 12 старохозяйств и 38 рыбных хозяйств (в основном – новохозяйства). В селе было несколько мест переработки рыбы - куры. В Питрагсе жила великолепная сказительница ливского языка Мария Шалтьяре (Бертольде, 1860 - 1930), которая поделилась более чем 200 сказками и преданиями, более 90 песнями, играми и т. д. Молитвенный дом баптистов в Питрагсе был построен в 1902 году. В Первую мировую войну он сгорел, в 1925 году был восстановлен, а в конце 20-ого века - отремонтирован. В центре Питрагса в доме Крогу  хозяин создал коллекцию из 27 образцов старинных ограждений (заборов) ливского берега, предлагает копчение и дегустацию рыбы.

Древняя, обжитая с V – VI вв.  ливами территория. В 1226 году на правом берегу устья Салацы епископ Альберт построил замок, который до наших дней не сохранился. Развитие Салацгривы (так же, как и Айнажи) было связано с образованием порта. С XIX по XX вв. Салацгрива стала важным перегрузочным и транспортным узлом производимых в Северном Видземе товаров (особенно лесоматериалов).  В советское время в северной части Салацгривы был создан Парк рыбаков с одним из лучших стадионов и эстрадой под открытым небом в провинциальных городах. В это время в масштабе всего СССР становится широко известной продукция рыбоперерабатывающего завода «Бривайс вилнис», особенно - шпроты.  Салацгрива - одно из двух мест Латвии, где по-прежнему ловят миногу старинным методом, используя заколы.

Haapsalu was once loved by aristocrats who stayed here during summers, nowadays this town is very appealing to its visitors because of its essence - tiny streets, old wooden buildings and promenade. Worth mentioning are also town's SPAs which were one of the reasons why Haapsalu was so popular its earlier years. Interesting enough, the famous composer Tchaikovsky considered this place one of his favorite's for spending the holidays.

Найденные в Диевукалнсе (Гора богов) свидетельства, вещают о том, что 3000 лет назад на этом месте была стоянка племени балтов, а в VII – IX вв. около Даугавы уже осело племя ливов. На скалистом берегу Даугавы (впервые упомянута в 1229 г.) Рижский епископ из валунов построил замок, развалины которого можно увидеть и сегодня. Лиелварде даволо вдохновение таким работникам культуры времен атмоды (пробуждения), как Андрею Пумпурсу (1841-1902) и Аусеклису (1850-1879). Во время Первой мировой войны (Даугава почти три года служит линией фронта) Лиелварде полностью разрушен. После Второй мировой войны, как и на другой территории Латвии, здесь приступают к созданию колхозов. В это время Лиелварде приобретает известность еще из-за одного символа – пива «Лачплесис». Сегодня Лиелварде является полюбившимся местом для тех путешественников, кто выбирает свой маршрут по правому берегу Даугавы. 

Сохранившаяся на данный момент историческая застройка вокруг старой Рыночной площади образовалась после пожара 1881 года. Характерную для Кандавы городскую среду образуют ограды с хозяйственными постройками, закрытыми дворами, сквозными проездами и стенами из грубого камня. Такую застройку можно увидеть на улицах Талсу и Сабилес. Нетипичной для Латвийского ландшафта является также Большая улица. У подножья Рыцарского городища можно осмотреть установленный недавно (2010 г.) макет замка Ливонского ордена. Участок дороги Екаба от Кандавы до Ренды входит в природный парк “Древняя долина Абавы”.

Маленький и тихий городок, расположенный на берегу длинного озера Сасмакас.  Уже в начале 17-го века на земле имения Сасмакас образовалось поселение ремесленников и торговцев. В середине 19-го века в городке жило много еврейских торговцев и ремесленников, поэтому Сасмаку в то время называли еврейской столицей. В 1926-м году город переименовали в Валдемарпилс. Исторический центр города с застройкой 19-го века является градостроительным памятником. В Валдемарпилсе можно осмотреть лютеранскую и православную церкви, бывшую синагогу, памятник К. Валдемару, а также величественную липу Элку.

Центральной части Краславы, для которой характерна красивая невысокая деревянная застройка, присвоен статус памятника культуры. Лучшие виды на исторический центр города открываются с автостоянки у тропы Адамова, горы Карницкого, прилегающей территории к мосту через Даугаву (улица Проспекта) и смотровой вышки Приедайне на левом берегу Даугавы.

Pirmo reizi vēstures avotos 1253. g. šī vieta ir minēta kā kuršu apdzīvota apmetne. Laikā no 1637. – 1639. g. te uzcēla pirmās 19 kapelas – t.s. „Krusta ceļa stacijas", kas atgādināja Jeruzalemes Krusta ceļu. Kopš tā laika Žemaišu Kalvarija ir pazīstama kā nozīmīgs svētceļnieku galamērķis. Dažas no Krusta ceļa kapelām ir veidotas 17. – 18 gs., bet citas – 19. gs. Jāatceras, ka vēl pavisam nesen – Padomju laikos svētceļniekus nežēlīgi vajāja un represēja. Mūsdienās pilsētā ir izveidots 21 svētceļnieku „pieturas punkts". Te ik gadu (parasti no 2. – 12. jūlijam) notiek Žemaišu Kalvarijas katoļu draudzes svētki, kas pulcina daudz ļaužu no dažādām Eiropas valstīm. Iespaidīgā katoļu bazilika ir slavena ar Vissvētākās Jaunavas Marijas Katoļu Ģimeņu Karalienes gleznu, kas 17. gs. atvesta no Romas. Tai piedēvē brīnumdarītājas spējas. Interesants ir pilsētas ielu tīklojums, kas atgādina 9. – 13. gs. apdzīvotas vietas ielu plānojumu. Noteikti apskatāms iespaidīgais Žemaišu Kalvarijas pilskalns, kas slejas mazās Varduvas (Varduva) upītes krastā.

Считается, что на горе Кезберкалнс в Либмажи стоял замок Лемиселе государства ливов Метсеполе.  Так же имеются сведения, что вплоть до XVI в. сюда по Светупе и Дуньэзерсу приходили с моря торговцы. В 1223 году епископ Альберт построил в Лимбажи каменный замок.  Лимбажи, как и Валмиера, стал членом Ганзейского союза. В начале XVI в. экономическая роль поселения значительно снижается, так как Светупе и Дуньэзерс не использовались для судоходства. В период  с XVI - XVIII вв. город и горожане страдали от войн, болезней и пожаров. В результате количество жителей достигло своего наивысшего упадка - восемь человек. На рубеже XIX – XX веков и в начале XX столетия хозяйственная жизнь снова восстанавливается.  

Līgatnes vēsture ir nesaraujami saistīta ar papīrfabriku, kas ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā (apskatāms ar gidu). 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā fabrikas strādniekiem Līgatnē uzcēla dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas ir saglabājušās līdz šodienai. Interesantas ir pagrabalas (> 200), kuras vēl joprojām izmanto kā mantu noliktavas un dārzeņu glabātuves.

Pilsētas rajons dienvidos no Ventas grīvas, kura mūsdienās redzamā mazstāvu koka apbūve sāka veidoties 19. gs. vidū. Ostgala pirmsākumi meklējami 1836. g., kad Krievijas valdība, solot priekšrocības, aicināja apkārtnes zvejniekus apdzīvot smilšaino un kustīgo kāpu pārņemto piekrastes daļu. Ostgals ir atzīts par valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli.

Neliela apdzīvota vieta parka ziemeļrietumu daļā, kur var nokļūt tikai pa maziem lauku un meža ceļiem (arī ar tūristu autobusu). Te atrodas Lietuvā pazīstamākais Biškopības vēstures muzejs (Senovinės bitinkystės muziejus), kur var aplūkot dažāda veida stropus, bitenieku darbarīkus, koka skulptūras, kā arī iegādāties vietējo biškopju saražoto produkciju. Stripeiķos katru gadu 15. augustā notiek notiek biškopības sezonas noslēguma svētki.

"Latgales sirds", kur 9. - 12. gs. pacēlās nocietināta latgaļu pils. 1285. g. Livonijas ordenis latgaļu pils vietā uzsāka mūra pils celtniecību. Pēc Livonijas sabrukuma (Rēzekne Polijas sastāvā) pilsēta nīkuļoja. Ekonomiskā dzīve Rēzeknē atjaunojās 18. gs. otrajā pusē. Pēc Pēterburgas-Varšavas šosejas (1836. g.) un dzelzceļa (1861. g.) izbūves Rēzekne kļuva par Pēterburgas atpūtnieku galamērķi. 2. pasaules kara laikā pilsētas apbūve būtiski cieta. Mūsdienās pilsēta ir nozīmīgs Latgales reģiona ekonomiskais un kultūras centrs.

Кулдигу заслуженно считают красивейшим латвийским провинциальным городом средневековья. На его месте еще до XIII в. находился центр древней земли куршей Бандавас. В 1242 году у водопада Венты Ливонский орден приступил к строительству каменного замка. Рядом с замком  образовалось поселение, которое первым (1378 г.) в Курземе получает права города. Важным было и участие города в Ганзейском союзе.  В период с 1561 по 1795 гг. Кулдига - столица Курземского герцогства. Закономерно, что в первой половине XVII века город переживает стремительный экономический подъем, который заканчивается с началом Северной войны и эпидемии чумы. Гордость курземчан и недостаток крупных индустриальных объектов является причиной того, почему в советское время город не наводнило большое количество иммигрантов, и поэтому Кулдига до сих пор остается одним из самых латышских городов Курземе. В Кулдигу стоит поехать не на один день. Любители природы могут увидеть летучих рыб, а для исследователей истории культуры здесь приоткрывается всемерно просторное поле деятельности.

Aizputes pilsdrupas, akmens tilts pār Tebru, Jaunā pilsmuiža, ūdensdzirnavas un Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kā arī 19. gs. beigās celtās koka ēkas starp Jāņa, Katoļu un Atmodas ielu veido neparastu pilsētbūvniecības kompleksu, kam piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Staigājot pa vēsturisko centru, uzmanība jāpievērš ēku durvīm un to vērtnēm, logu ailēm, balkonu margām u.c. elementiem.

Смарде - старинное место, которое упоминается в документах XIII века. В наши дни - это небольшой поселок с железнодорожной станцией и магазином. К северо-востоку от Смарде, в Смардском болоте находится бывшее место добычи торфа. В Первую мировую войну недалеко от Смарде проходила  линия фронта, о чем свидетельствуют находящиеся в окрестностях места памяти.

В исторических источниках Тукумс упоминается в договоре 1253 года Ливонского ордена и епископа о разделе Курсы. Если название города переводить с ливского языка, то получается «кучи песка, горы».  В начале XIV столетия рядом с каменным замком Ливонского ордена образовалось поселение немецких торговцев и ремесленников, расцвету которого способствовала близость дороги Рига - Пруссия. Позднее на развитие города существенно повлияло строительство в 1877 году железной дороги Рига – Тукумс. В советское время у восточных ворот Тукумса был построен крупнейший в Балтии  военный аэродром СССР и военный городок. Современный Тукумс является краевым центром  с таким же названием и широким спектром предлагаемых  туристических услуг.  

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.

Lietuvas galvaspilsēta. Viena no lielākajām Austrumeiropas vecpilsētām (iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā), kurā pārstāvēti dažādi arhitektūras stili - klasicisms, baroks, gotikas, renesanses u.c.

Mulgimā jeb Mulgi ir kulturvēsturisks reģions Igaunijas dienvidos. Par Mulgimā tika uzskatīta Viljandi apriņķa daļa, kas atrodas uz dienvidiem no Raudnas un Tenasilmas upēm.

Senākos laikos Mulgi lauksaimnieki bija slaveni ar savu aso prātu un mērķtiecību, kas palīdzēja pārpirkt zemes no vācbaltu muižniekiem un kļūt par bagātiem lauksaimniekiem. Mulgi kultūras ikonas - dialekts, labi zināmā vīriešu garā melnā jaka un tradicionālā Mulgi putra - ir saglabājušās līdz pat šai dienai.

Maza apdzīvota vieta ar dažām viensētām uz pussalas (salos tulkojumā no lietuviešu valodas nozīmē „sala") starp vairākiem ezeriem. Salos II ir viens no sešiem Augštaitijas nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Ciems patiks tiem, kas meklē ļoti nomaļas vietas ar vecām guļbaļķu dzīvojamām un saimniecības ēkām. No Salos II pa sauszemes maršrutu var doties pārgājienā līdz Ladakalnim un Ginuču pilskalnam (sk. iepriekš).

Viena no vecākajām Latvijas pilsētām, par kuru ziņas ir atrodamas jau no 1378. g. Kā apdzīvota vietā tā izveidojās Tebras krastos (Rīgas-Prūsijas ceļa mala), kur savulaik atradusies kuršu zemes Bandavas nocietināta koka pils Beida. Viduslaikos Aizpute bija Kurzemes bīskapijas centrs. Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai 1795. g., Aizputē uz dzīvi apmetās ebreji. Šodien ceļotājus Aizputē visvairāk piesaista saglabājusies senā pilsētvide, pilsētas vēsturiskais centrs un pilsdrupas.

Līdz 13. gs. Smiltenes novads ietilpa latgaļu apdzīvotajā Tālavas zemē. Pēc krustnešu invāzijas to ieguva Rīgas arhibīskaps, stāvajā Abula upes krastā 1370. g. uzceļot mūra pili. Sekojoši kari un epidēmijas nesaudzēja ne apdzīvotās vietas apbūvi, ne arī iedzīvotājus. Tagadējās pilsētas aprises sāka rasties 19. gs. beigās līdz ar Smiltenes muižas īpašnieka firsta Līvena aktīvo darbību. Līdz 1. pasaules karam Smiltenē darbojās kokapstrādes fabrika, hidroelektrostacija (1901. g., pirmā Baltijā) u.c. uzņēmumi. 1944. g. vācu karaspēkam atkāpjoties, ugunsgrēka laikā aizgāja bojā liela daļa Smiltenes vēsturiskās apbūves.

Helsinki is the capital of Finland and the biggest city in Finland. It offers a lot to see as it is seaside city surrounded by islands but city itself is full of wonderful parks. This city has everything to attract all kinds of people - from architecture and culture to nature and even has wide range of places where to enjoy night-time Helsinki.

Kretoņu (Kretuonas) ezera dienvidu krastā (ezeru gan neredz aizauguma dēļ) meklējams Kretoņu ciems. Šķiet, ka šī vieta ir „aizķērusies" pagātnē. Cauri ciemam iet viena iela, kurai abās pusēs izvietojušās 19. – 20. gs. mijā (dažas pat mazliet agrāk – 19. gs. vidū) celtās saimniecības. Te redzamas gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkas, kuras rada etnogrāfiska brīvdabas muzeja sajūtu. Dažas no tām gan ir „padevušās" laika zobam. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem, kuru pa „galveno ielu" vērts izstaigāt visā garumā. Šim, tāpat kā pārējiem etnogrāfiskajiem ciemiem ir piešķirts kultūras mantojuma objekta statuss.

No 18. gs. - Krievijas jūras spēku kara bāze, bet no 1962. līdz 1994. g. - Padomju kara flotes kodolzemūdeņu mācību centrs ar 2 sauszemes kodolreaktoriem (~ 16 000 darbinieku) un slēgta pilsēta.

Mazstāvu koka dzīvojamo ēku apbūve ir tapusi 19. gs. Te apskatāmi Latgalei raksturīgie noslēgtie pagalmi, verandas, koka apdare un dekori. Pilsētas koka apbūve ievērojami cieta 1866. un 1938. g. ugunsgrēkos. Par Ludzas vēsturisko centru var uzskatīt Tirgus laukuma vietu, bet Ludzas pilskalnu - par galveno dominanti, kuram apkārt veidojies pilsētas ielu tīkls. Ludzas pilskalnā slejas Ludzas pilsdrupas. 14. gs. beigās te atradās seno latgaļu koka pils, kuras vietā Livonijas ordenis uzcēla Latgales varenāko mūra pili. 1654. g. to izposta Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks. Ludzas TIC gidi piedāvā ekskursijas.

Ķemeri (Kemmer) pirmo reizi rakstiskajos avotos ir pieminēti 1561. g. 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā ir labi zināmas Ķemeru sēravotu ūdeņu un purvu dūņu dziednieciskās īpašības, tādēļ uz šejieni ārstēties dodas Kurzemes augstāko aprindu pārstāvji. Viesus uzņem vietējie mežsargi. Šajā laikā notiek pirmās dūņu peldes. Jūrmalas un Ķemeru peldvietu attīstību uz kādu brīdi pārtrauc 1812. g. Tēvijas karš. Divas desmitgades vēlāk - no 1833. līdz 1835. g. Ķemeru labumus izmēģina Baltijas ģenerālgubernators grāfs K. M. Pālens, kurš vēršas pie Krievijas cara Nikolaja I pēc atbalsta kūrorta tālākai attīstībai. Lūgums tiek atbalstīts un 1836. g. cars atvēl 700 ha valsts zemes un piešķir 100 000 rubļu dziedinātavas celtniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz Slokas – Tukuma lielceļam. Divus gadus vēlāk (1938. g.) atklāj pirmo valsts peldu iestādi. Šo arī uzskata par kūrorta dibināšanas gadu. Kūrorta slava izplatās visā Krievijas impērijā un tas kļūst aizvien populārāks. Vairākos posmos tiek uzsākta Ķemeru ainavu parka izveide, kas ir nozīmīga kūrorta sastāvdaļa. 19. gs. vidū un otrajā pusē kūrorta tālāku attīstību sekmē gan tvaikoņu, gan arī 1877. g. atklātā dzelzceļa satiksme no Rīgas līdz Tukumam. 1912. g. atklāj tiešo dzelzceļa līniju Ķemeri – Maskava. Īsi pirms 1. pasaules kara pacientu skaits sasniedz 8300 cilvēkus gadā. 1. pasaules kara frontes līnija Ķemeru purvā turas vairākus gadus un kūrorts tiek pamatīgi izpostīts. Neskatoties uz to, pēc kara notiek strauja tā izaugsme un Ķemeri kļūst par iecienītu Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu un vienu no modernākajām Eiropas dziednīcām. 1924. g. Ķemeros uzceļ jaunu peldiestādi ar dūņu vannām, kas tajā laikā ir viena no modernākajām Eiropā, bet 1936. g. Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis atklāj vienu no izcilākajām pirmās neatkarīgās Latvijas laika celtnēm – viesnīcu „Ķemeri". Arī pēc 2. pasaules kara – Padomju laikos kūrorts ievērojami paplašinās un tā apkārtnē izveido gandrīz 10 sanatorijas, kur strādā ~ 100 ārstu. 1971. g. Ķemeriem piešķir Vissavienības nozīmes kūrorta statusu. Laikā no 1975. – 1985. g. Ķemeros top lielākā no sanatorijām – Līva (sākotnēji - Latvija), kurai ir divi vienpadsmit stāvu korpusi. Līvā vienlaikus varēja ārstēties līdz 1200 pacientu, bet gada laikā – pat līdz 140 000 pacientiem. Sanatoriju slēdz 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā kā nerentablu. Līdz pat 1994. g. Ķemeros darbojas piecas sanatorijas: „Čaika", „Daugava", „Dzimtene", „Ķemeri" un „Līva" (Latvija) un kūrorta poliklīnika „Ķemeri". Vēlāko laiku var uzskatīt par sava veida Ķemeru kā plaša mēroga ārstniecības kūrorta norietu.

Lielākā apdzīvotā vieta Latvijas dienvidaustrumos, ko no dienvidiem apskalo Daugavas ūdeņi, kas vienlaikus ir Latvijas – Baltkrievijas robeža. Valstu robežlīnija iet pa upes vidu. Piedruja sastāv no divām daļām – Piedrujas un Aleksandrovas, kuras atdala centrālā iela (V 631 ceļš). Piedruja izveidojās kā Daugavas kreisajā krastā esošās Drujas pilsētas „pārupes” teritorija. Abas daļas 17. gs. bija Lietuvas lielkņazistes magnātu Sapehu dzimtas īpašumi. Drujas mazstāvu apbūve ar pamesto dievnamu labi pārskatāma no Piedrujas krasta. Piedruju un tās apkaimi ir vērts izstaigāt ar kājām, jo mazstāvu koka apbūve vietām atgādina skatus no etnogrāfiskajos brīvdabas muzejos redzamajiem. Piedruja ir sakopta, starp abām baznīcām ir izveidots ainavisks dārzs. Ar nozīmīgākajiem objektiem – diviem dievnamiem un Daugavas akmeni - iepazīstina Piedrujas taka. Aleksandrovas daļā atrodas tūristu mītne „Piedruja”, kas piedāvā īpašu tūrisma produktu – ''večerinkas'' latgaļu, krievu un baltkrievu stilā. Pirms došanās uz Piedruju ir jāsaņem terminētās atļaujas, kas nepieciešamas uzturoties pierobežā. Robežkontroles postenis atrodas Piedrujā – Daugavas krastā, kur vēl salīdzinoši nesen darbojās viena no Daugavas pārceltuvēm.

Valmiera vēstures avotos pirmo reizi minēta 1323. g. Līdz 13. gs. šī vieta atradās latgaļu apdzīvotajā Tālavā. Valmieras viduslaiku pils celtniecība tika uzsākta 13. gs. sākumā, bet 1283. g. starp Gauju un Rātes upi sāka slieties baznīca. Apdzīvotās vietas ekonomisko attīstību sekmēja atrašanās pie Pleskavas un Tērbatas-Novgorodas tirdzniecības ceļiem. 14.- 16. gs. Valmiera ietilpa Hanzas savienībā. Tā ievērojami cieta no 16.-18. gs. kariem, epidēmijām un ugunsgrēkiem. 19. gs. otrajā pusē atkal sākās pilsētas saimnieciskais uzplaukums. To sekmēja arī 1866. g. uzbūvētais koka tilts pār Gauju un 1899. g. atklātais Rīgas-Pleskavas dzelzceļš. 1944. g. tiek sagrauts pilsētas vēsturiskais centrs. Pēckara gados pilsētā funkcionē lieli rūpniecības uzņēmumi, piemēram, - Valmieras stikla šķiedras rūpnīca (arī mūsdienās). Mūsdienās Valmiera ir Vidzemes ekonomiskais, izglītības un sporta centrs.

Atrodas dienvidos no Kokneses uz salas, ko apņem Pļaviņu HES ūdeņi (ir savienojums ar krastu). Fundamentālā brīvdabas objekta izveides mērķis ir to Latvijas iedzīvotāju piemiņa, kuri ir cietuši no totalitāriem režīmiem. Pirmos darbus šeit uzsāka 2008. gadā. Dārza ainavas projekta autors ir Japānas ainavu arhitekts Shunmyo Masuno. Kaut arī dārzs ir tapšanas stadijā, tas jau ir kļuvis par populāru tūrisma objektu. Ir izveidota pirmā pastāvīgā ēka - Skatu terase - ar skatu uz Kokneses pilsdrupām un luterāņu baznīcu. Tas nozīmē, ka, atbraucot pēc kāda laika, šeit atkal būs apskatāms kas jauns. Ikviens ir aicināts vest un atstāt arī savu akmeni šajā mūsu tautai nozīmīgajā vēstures piemiņas vietā.

Arī 18. novembra laukums. Tas sācis veidoties 18. gadsimtā kā tirgus laukums. Tā dominantes bija 1752. g. celtais rātsnams (nav saglabājies) un aptieka, kas šajā ēkā darbojas no 1810. g. līdz pat mūsdienām. 2010. gadā laukumā izveidota strūklaka, kam ir pilsētas ģerboņa forma.

Palūšē atrodas nacionālā parka administrācija (izveidota neliela ekspozīcija) un tūrisma informācijas centrs, kempings, nesen atjaunotā laivu bāze un viens no biežāk apmeklētajiem parka objektiem – Palūšes baznīca (Palūšės bažnyčia), kas celta 1757. gadā. 2008. g. No dievnama apkārtnes paveras jauks skats uz Lūšu (Lūšiai) ezeru, īpaši saulrietos, kad baznīca iegūst teiksmainu nokrāsu. Blakus baznīcas žogam aug vecais Palūšes ozols. Uzskata, ka tā vecums varētu būt ~ 350 – 400 gadi.

Ainažu vārds ir neatņemama Latvijas jūrniecības vēstures sastāvdaļa. 1864. g. šeit tika nodibināta pirmā jūrskola, kurā varēja mācīties latviešu zemnieku bērni. Likumsakarīgi – Ainaži kļuva par nozīmīgu Latvijas piekrastes kuģu būvniecības centru un ostu. Pilsētas ekonomisko dzīvi sekmēja arī 1913. g. atklātā Smiltenes-Valmieras-Ainažu šaursliežu dzelzceļa līnija. Mūsdienās Ainaži ir maza un klusa pilsētiņa Latvijas – Igaunijas pierobežā ar vairākiem interesantiem apskates objektiem.

Neliela apdzīvota vieta Daugavas krastos starp Aizkraukli un Jaunjelgavu. Skrīveru apkaime saistās ar populārā latviešu rakstnieka A. Upīša gaitām un darbiem. Netālu no Skrīveriem meklējams arī vecākais Latvijas dendrārijs. Tā izveidi 1891. g. uzsācis Skrīveru muižas īpašnieks Maksimilians fon Siverss. Parka dendroloģiskajā klāstā ir ap 400 augu sugu, šķirņu un formu. Viens no lieliskākajiem Daugavas skatiem pavērsies no t.s. Kraukļu kalniem – stāva Daugavas labā pamatkrasta augšdaļas, kas ir sens pilskalns.

Ostas pilsēta. Vecpilsētā saglabājies senais ielu tīklojums. 19. gs. koka apbūve Ostgalā. Ostas ielas promenāde ar Livonijas ordeņa pili, kuģīti „Hercogs Jēkabs”, Kr. Valdemāram veltīto pieminekli un mazām arhitektūras formām. 

Ventspils ir Lībiešu krastam tuvākā lielākā pilsēta, kur mūsdienās darbojas Līvu savienības Ventspils nodaļa, tiek rīkoti lībiešu kultūras pasākumi, darbojas lībiešu ansamblis „Rāndalist”, un turpat netālajā Tārgalē - lībiešu ansambļi „Kāndla” un „Piški kāndla”. 

Sena latgaļu apdzīvota vieta. 10. gs. Krāslavas novads nonāca Polockas kņazu, bet 13. gs. - Livonijas ordeņa pakļautībā. Līdz 18. gs. sākumam tā pastāvēja kā muižas centrs. 1729. g. par 1400 dālderiem Krāslavu nopirka Johans Ludvigs Plāters. Plāteru dzimta Krāslavā valdīja divus gadsimtus. 18. gs. vidū Plāteri uzsāka Krāslavas pils celtniecību. Pēc Polijas pirmās dalīšanas 1772. g. Latgali pievienoja Krievijai. Krāslava sāka panīkt. Pēc Rīgas – Daugavpils - Vitebskas dzelzceļa izbūves (1865. g.) pilsētas saimnieciskā dzīve atkal uzplauka. Krāslavu maz skāra 2. Pasaules kara laika notikumi, tādēļ mazskarta saglabājusies 20. gs. sākuma koka apbūve.

A small town on the way from Riga to Bauska. Town's name is first mentioned in written sources in 1492. Here you can see Lutheran Church and former Manor Park

For the first time, Balvi as populated area was mentioned in 1224. In the turn of 19th and 20th century, Balvi as manor and the parish centre formed as a larger settlement. During the Latvian freedom fights in 1919 Balvi was a place of establishment of Latgale guerrilla regiment. In 1926 Balvi obtained village rights, but by the 1928 became a town. During the World War II, while retreating, the German burnt down Balvi almost completely. People of Balvi are proud that the sun rises here about three minutes earlier than in the capital. Also the centre of the town has changed over the recent years.

Schon seit der früheren Zeiten – ein Platz von der militärischen und strategischen Bedeutung. Für den Schutz des Hafens von Klaipeda wurde 1866 von preussischer Militär den Bau einer Festung angefangen. Im Laufe des 2.Weltkriegs wurde die Festung in die Luft gesprängt. Die Renovierung begann 1979.

Apdzīvota vieta ~ 1 km dienvidos no Daugavpils – Krāslavas (A 6) ceļa, kas pazīstama ar savu neparasto nosaukumu. Interesanti, ka vietvārds saistīts arī ar iedzīvotāju uzvārdiem, ko var redzēt tāda paša nosaukuma kapos. Ciema apkaimē pazīstams ir Lielo Muļķu svētavots, kuru gan nezinātājam ir grūti atrast, tādēļ ieteicams izmantot vietējā gida pakalpojumus, apvienojot šīs vietas izziņu ar biškopības saimniecības „Cīruļi” apskati.

Most popular Estonian resort with wide range of leisures and SPA offers. One of the rare Estonian sandy beaches. The Old Town has the main walker street - Rüütli tee.

Durbe is the smallest town in Latvia with a distinguished history, as well as the smallest city in the country in terms of population (some 500 residents).  Durbe was first mentioned in a Courlandian document.  In 1260, there was a legendary battle at Durbe between the joint forces of the Livonian Order and the German Order and local tribes, including Courlandians who left the German forces to join the tribes.  One of Latvia's first professional gardeners, Sīmanis Klevers (1834-1922) lived and worked in Durbe, and it is thanks to him that the local gardens feature many rare types of apple trees.  The herald of Durbe, which was approved in 1925 features a silver apple tree.  Several local farms have fruit orchards, and there are many active gardeners.  An apple festival is held each September in Durbe. 

Together with Valga on Estonian side - a peculiar frontier twin town.

Was mentioned in 1387, where it was called Domesnes.  That was the name until the early 20th century.  A ledger at the Irbe-Ģipka church states that there were four farms in Kolka in 1770 -- Krogi, Ūši, Vecvagari and Kabriki.  In 1844, a school for vergers was established, and Nika Polmanis worked there as a teacher.  Kolka's first school was built in 1881, and Livonian Kārlis Bernšteins (1881-1951) worked there for nearly half a century as a teacher.  The Dundaga riots that began in 1859 were led by Livonian Nika Šūbergs (1833-1884), the son of the owner of the Sārnasti farm.  At the end of the 19th century, there were 392 residents in Kolka, and in 1935, 145 of the 343 residents were Livonians.  During the mid-1980s, 13 Livonians spoke their language freely.  Kolka is the only coastal Livonian village that continued to develop during the frontier regime of the Soviet Union, because it was the centre of a fishing kolkhoz.  The number of residents increased rapidly in the 1950s and 1960s because new homes, a school, a people's centre, a kindergarten and several fish processing factories were built there.  Today Kolka has 700 residents and is the largest village along the Livonian coastline.  The "Līcis-93" fish processing factory is there, and local fishermen and smokers of fish work in the village.  The Kūolka Livonian Centre and the Livonian ensemble Laula operate there, as well.  The Ūši farm offers tastings of Livonian foods.

Old fishermen village, which was first mentioned in 1429. Before WW2 Juodkrante was popular resort in Europe and it still has its traditions nowadays. Village has an unique scenery with its wooden houses, promenade, Lutheran Church (1885), Lithuania's Art Museum Hall and much more.

The former Memele. The only port city with a old town in Lithuania.

Palanga is known to be the biggest by-the-sea resort in Lithuania because of its seacoast's main attractions - dunes and white sand. And because Palanga is a resort there are plenty of cafes, restaurants, bars and more for those who would like to enjoy a meal or a drink, for those who like active sport - there is possibility to cycle, go horseback riding, swim and much more. 

This is a unique small town in a certain sense, and it is the only one in the Baltic States which has remained in place since the 17^th and 18^th century. The town is around the small Alekšupīte River, and in some places the stream runs along the walls of the buildings. Because of this fact and the many bridges that are in town, Kuldīga has become known as “the Venice of Latvia.” Baznīcas, Liepājas, Kalna and other streets are full of interesting cultural monuments.

Krustpils was first recorded in documents in 1237 in relation to the construction of the Kreutzburg castle on the right bank of the Daugava River.  A 1511 document lists it as a village.  In 1585, Polish King Stefan Báthory gifted the town to Nicholas Korff, whose family continued to own it until 1920.  Battles between Swedish and Polish forces occurred outside of Krustpils in 1626, and the sacked village was in poor shape until the mid-19th century.  Jēkabpils, in turn, was constructed as a settlement for Old Believers who were persecuted in Russia.  The Daugava has rapids opposite Krustpils and Jēkabpils, which means that boats had to dock there and reload their goods into wagons.  The settlement flourished, and in 1670 it was given the rights of a city.  It is named after Duke Jacob.  When the Rīga-Daugavpils rail line opened in 1861, Krustpils flourished, and Jēkabpils did not flourish.  The two cities were administratively merged in 1962, keeping the name of Jēkabpils.  There are typical one-story wooden buildings from the 19th century, red brick buildings built at the turn of the 20th century, as well as seven churches used by different denominations.  The dam along the left bank of the Daugava was built in 1861, and it was aimed at protecting the city against flooding.  Today it is a promenade that is popular among local residents for strolling and leisure.

Liela meža masīva vidū gleznainās Būkas (Būka) upes krastos starp kokiem ieslēpies teiksmainais Vaišnoriškes ciems. Šis ir viens no skaistākajiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Vaišnoriške kā apdzīvota vieta sākusi veidoties 1756. g., kad šeit sena vēsturiska ceļa malā darbojies krogs. Pirmā viensēta ciematā ir zināma no 1830. g. Šodien redzamā apbūve ir tapusi g.k. 20. gs. sākumā. Ciems ir palicis cilvēku atmiņās ar liepu medu, jo meža velšu vākšana un biškopība bija viena no galvenajām šejieniešu nodarbēm. Tagad ciemā ir piecas sētas. No Vaišnoriškes var uzsākt laivu braucienu pa seklo un dzidro Būku.

Rožu laukuma pirmsākumi meklējami 1911. - 1913. gadā, kad šajā vietā izveidoja atklātu dārzu ar > 500 rožu krūmiem. Padomju laikos Rožu laukumam blakus esošajā laukumā bija novietots Ļeņina piemineklis. 2000. g. atjaunoto laukumu ieskauj Liepājas Pedagoģijas akadēmija, viesnīca “Līva”, biznesa un darījumu centrs „De Rome” (celta 19. gs., arhitekts Pauls Makss Berči, bijusī Romas viesnīca) un Liepājas Latviešu biedrības nams (1934., pamatakmeni licis Kārlis Ulmanis). Uz rožu dobes apmales ir izvietotas Liepājas sadraudzības pilsētu piemiņas zīmes. Rožu laukumam piekļaujas Zivju iela, kas nosaukumu ieguvusi no kādreizējā zivju tirgus. Zivju ielā meklējama Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām, bet piecas - nu jau aizsaulē aizgājušajiem. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra.

Kaut arī Cēsis ģeogrāfiski atrodas Gaujas nacionālā parka vidienē, pilsētai nav nacionālā parka statusa. Taču Cēsīs ir daudzi interesanti apskates objekti, kurus ir vērts redzēt un izzināt tuvāk. Noteikti ir jāiepazīst Cēsu vecpilsēta! Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns meklējams Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz Pils parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils (aprakstu sk. tālāk pie Nr. 44.) bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. To iecienījuši vecāki ar bērniem, jo te izveidots rotaļlaukums. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. Dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu.

Siguldas pils celtniecību uzsāka Zobenbrāļu ordenis 1207. g., bet 1236. g. to pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma karos. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Šodien ir apskatāms pils konventa ēkas dienvidrietumu korpuss un galveno vārtu tornis, aiz kura atrodas iekšējā priekšpils ar brīvdabas estrādi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Dienvidos esošās Siguldas Jaunās pils celtniecība (īpašnieks - kņazs Kropotkins) norisinājās laikā no 1878. - 1881. g. No 1923. - 1940. g ēkā bija Rakstnieku pils, bet Padomju gados - kardioloģijas sanatorija. Kopš 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Ja no Jaunās pils dosimies ziemeļaustrumu virzienā, pēc nepilniem 2 km nonāksim pie Vējupītes gravas. Tajā apskatāma seklā (3,6 m), bet augstā (6,1 m) Pētera ala un dziļā Pūču grava ar Kraukļupīti. Abu upīšu gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās līvu zemes vadoņa (vecākā) - Dabreļa ozolkoka pils. Netālu meklējama Kraukļu aiza - Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar 11 m augstām smilšakmens sienām un 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vējupītes gravas un Gaujas senlejas saskares vietā slejas Paradīzes (Gleznotāju) kalns - ļoti ainaviska vieta, kas gleznota un fotografēta kopš seniem laikiem! Siguldas rietumdaļā var apmeklēt Panorāmas ratu (darbojas vasaras laikā) un Gaisa trošu ceļu (tramvajs) - Baltijas valstīs vienīgo (celts 1969. g.) šāda tipa transporta līdzekli. Tā nesošā trose stiepjas 1060 m garumā un bez atbalstiem savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ~ 40 m augstumā virs Gaujas. Siguldas dienvidrietumu daļā var aizstaigāt līdz varenajai Beites kraujai, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Gravas rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu uz Krimuldu un Turaidas pili. Skatu vietu šeit iekārtoja jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Gravas austrumu pusē novietots no koka veidotais Ķeizarkrēsls. Vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ vairākas mazu strautu dziļās gravas, izvietojies Turaidas muzejrezervāts ar Baltijas mērogā izciliem pieminekļiem, kuru vēsture iestiepjas 1000 gadu tālā pagātnē. Starp tiem ir jāmin Turaidas muiža (21 ēka), Turaidas Rozes kaps, Turaidas luterāņu baznīca (viena no vecākajām (1750. g.) Latvijas koka baznīcām) un Turaidas pils. Blakus esošajā Dainu kalnā tiek organizēti dažādi tematiski pasākumi.
 

Pilsētai nozīmīgākais periods ir saistāms ar laiku no 1561. - 1795. g., kad Jelgavas novads ietilpst Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Kad Jelgava iegūst hercoga rezidences (1567. g.) un hercogistes galvaspilsētas (1616. g.) statusu, sākās strauja pilsētas attīstība, kas visaugstāko punktu iegūst hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Pēdējo divu Kurzemes hercogu - Ernsta Johana Bīrona un viņa dēla Pētera valdīšanas laikā tiek dibināta (1775. g.) Pētera akadēmija (Academia Petrina) - pirmā Latvijas augstskola, 1816. g. dibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, 1822. g. iznāk pirmā avīze latviešu valodā "Latviešu Avīzes", 1802. g. top Latvijā pirmā teātra ēka, bet 1898. g. - pirmā muzejam domātā ēka. 1937. g. Jelgavas pilī izvieto Latvijas lauksaimniecības kameru, bet pēc diviem gadiem atklāj Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. 1944. g. vasarā gāja bojā gandrīz visa pilsētas vēsturiskā apbūve un mākslas vērtības. Pēc 2. pasaules kara Jelgavu atjaunoja. Tikko kā ir atjaunots arī Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kurā šobrīd ir izveidots viens no Latvijas labākajiem interaktīvajiem muzejiem (ļoti draudzīgs ģimenēm ar bērniem).

Garš ciems abpus Lūžņas upei. 1937. g. te bija 36 mājas un 2 laivu piestātnes. 19. gs. 60. gados Lūžņa kļuva par vienu no kuģubūves vietām, bet padomju okupācijas gados tuvumā atradās militārās bāzes. 20. gs. 30. gados te vairākkārt ieradās somu valodnieks Lauri Ketunens ar igauņu studentu Oskaru Loritsu, kuri sagatavoja lībiešu valodas vārdnīcu. Lūžņā dzīvoja pirmais lībiešu mākslinieks Jānis Belte (1893 - 1946). Lūžņas lībiešu zvejnieka un zemkopja sēta “Dēliņi” apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Saldus vēstures dokumentos minēta jau 1253. g. Līdz 13. gs. te atradās senā kuršu pils Salden, kas arī attēlota pilsētas ģerbonī. Ap 1341. g. netālu no kuršu pilskalna Livonijas ordenis uzcēla pili, pie kuras izveidojās apdzīvota vieta. Savu uzplaukumu līdzīgi kā citas Kurzemes apdzīvotās vietas tā piedzīvoja hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 1642. - 1682. g. Par Saldus dibināšanas gadu min 1856., kad sākās Ziemeļu karā nopostītās vietas atjaunošanas darbi. 2. pasaules kara beigās pie pilsētas norisinājās smagas kaujas, taču līdz pat 1945. g. 8. maijam pilsēta palika vācu armijas okupētajā Latvijas daļā. Mūsdienu Saldus piesaista ar saviem pasākumiem – pilsētas dienām, mūzikas festivālu "Saldus saule", kā arī dažādiem apskates objektiem, starp kuriem minama a/s „Druvas pārtika", kur var vērot saldējuma tapšanas procesu un Saldus pārtikas kombināts, kur var degustēt garšīgās konfektes „Gotiņa" un vērot ražošanas procesu.

Ciems atrodas pie Irbes (Dižirve, Īra) upes ietekas jūrā, abos tās krastos („jūrspuse” un „zemspuse”). Irbe pirmoreiz minēta 1310. g. robežlīgumā starp Kurzemes bīskapu un Rīgas domkapitulu, bet Lielirbes (Irvemünde) vārds pirmoreiz ierakstīts 1387. g. šķīrējtiesas dokumentā. 19. gs. beigās Lielirbes sīkosta bija aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta centrs. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzbūvēts lielākais burinieku skaits Kurzemes rietumkrasta ciemos. 1939. g. ciemā bija ap 300 iedzīvotāju, vairāk kā 70 māju un baptistu baznīca (tagad Ventspils Brīvdabas muzejā). Ciemam cauri kursēja mazbānītis, darbojās pasta un telegrāfa kantoris, divi pārtikas veikali, 1. pakāpes pamatskola, koris un pūtēju orķestris. Lielirbe bija viens no lielākajiem ciemiem, kas izzuda pēc Otrā pasaules kara. Lielirbē dzimusi kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne (1923 - 2007), kuras darbu turpina viņas meita Baiba Šuvcāne, rakstot nozīmīgus darbus par Lībiešu krasta dzīvi. Līdz 2019. g. pāri Irbes upei plānots atjaunot trošu tiltu.

Atrodas Valmieras ziemeļdaļā. Valmiermuižas kungu māju (neobaroka stils) laikā no 1764. – 1771. g. cēla Šlēsvigas – Holšteinas – Zodenburgas – Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs. Vēlākajos laikos tā pieder vairākiem citiem īpašniekiem. Pēc mūsdienās atrodamām liecībām varam spriest, ka muižas kungu māja 20. gs. sākumā bija vienstāvu ēka ar barokālu tornīti un divstāvu blakuskorpusu. Tā bija piemērota kā vasarnīca un medību izpriecu vieta. 1918. g. ēku nodedzina. Divus gadus vēlāk Valmiermuižā ierīko karagūstekņu nometni. Vēlāk kungu mājas piebūvi atjauno un izmanto kā pamatskolu. 1936. gadā ēkā izveido cietumu, kas 2. pasaules kara laikā kļūst par karagūstekņu ieslodzījuma vietu. Pēcāk ēka nodeg, un drupas tiek nojauktas. Līdz mūsdienām ir saglabājies Valmiermuižas tornis, kura telpu griestu gleznojumi tāpat kā parks ir kultūras piemineklis. Mūsdienās blakus vēsturiskajai vietai izveidota Valmiermuižas alusdarītava, un Valmiermuiža ir atguvusi otro elpu.

Entstanden als eine 6 km entfernte Arbeiterstadt des schon geschlossenen Ignalina-Atomkraftwerks. In der Stadtbebauung dominieren die für die Sowjetzeit typischen architektonischen Formen und Monumentalbauten.

По дороге в Турайду определенно следует остановиться  у пещеры Гутманя. Это самая широкая (12 м), высокая (до 10 м), с точки зрения объема, и одна из самых огромных пещер (пещерообразная ниша) Латвии, место, имеющее культурно-историческое значение, овитое преданиями (популярнейшее о Турайдской Розе), со старинными надписями, оставленными на стенах и потолке (самые давние относятся к концу XVII в.). Из пещеры вытекает ручей, обладающий целебными свойствами. В месте, где правый коренной берег древней долины Гауи раскалывают несколько глубоких оврагов с мелкими ручьями, стоит Турайдский музей-заповедник с выдающимися памятниками Балтийского масштаба, история которых уходит в далекое 1000-летнее прошлое. Ознакомление можно начать с осмотра Турайдской усадьбы (впервые упомянута в XVI в.), которая служит отличным примером Видземской господской усадьбы. До наших дней сохранилось 21 строение, которые были построены в период с XVIII до начала XX столетия. Посетители могут осмотреть конюшню господской усадьбы, тележный сарай, баню, кузницу, рыбный погреб, клеть, дом старосты, жилой дом управляющего,  жилой дом прислуги господской усадьбы, сушилку и др. Следуя в направлении Турайдского замка, подойдем к могиле Турайдской Розы, с которой связана легенда о Турайдской Майе, которая пожертвовала своей жизнью ради любви. Рядом с могилой растет величавая липа (в плохом состоянии), которая как будто бы склоняется над могилой Майи. Стоящая дальше Турайдская лютеранская церковь является третьим подряд храмом и самым старым (1750 г.) памятником деревянного зодчества в Латвии – односекционный деревянный сруб с башенкой в стиле барокко. Здесь представлен к осмотру алтарь и кафедра (середина XVIII в.), алтарная икона «Голгофа»  (конец XVII - начало XVIII вв.) и историческая экспозиция.

На Горе Дайн раскинулся Парк народных песен, создание которого началось в 1985 году, отмечая 150-летний юбилей отца латышских дайн - Кришьяниса Баронса. В настоящее время в парке установлено более 26 каменных скульптур, созданных скульптором И. Ранка. Ежегодно здесь проводятся фольклорные мероприятия. Перед строительством каменного Турайдского замка (началось в 1214 г.) на его месте находился построенный из дерева замок ливов. Турайдский замок принадлежал Рижскому епископу. Он простоял очень долго - вплоть до 1776 года, пока не сгорел. В 1953 году здесь развернулись масштабные реставрационные работы по восстановлению верхний этаж Главной башни, здания клети (экспозиция о Сигулдском крае), полукруглую башню и южный корпус комплекса замка. Теперь в помещениях замка создана экспозиция музея, рассказывающая об исторических событиях окрестностей.

Памятник градостроительства 17-19 веков государственного значения. В окрестностях улиц Елгавас и Ратужа сохранилась прежняя планировка улиц, образующих закрытые застройки кварталов. В Яунелгаве действуют лютеранская, католическая, православная и баптистская церкви. Одним из выдающихся архитектурных памятников является городская ратуша, построенная в 1912-м году в стиле модерн. До нашего времени не сохранилась ни одна из пяти синагог. Вдоль исторического центра Яунелгавы по берегу Даугавы проложен променад – любимое место для прогулок, отдыха и купания местных жителей.

Один из необыкновенных городов Латвии, который как поселок торфяной фабрики образовался в 50 - 60 годах 20 века. Его планировали по «яркому» образцу советской архитектуры, с центральной площадью (с памятником вождя) и радиально уходящими улицами. Стоит увидеть Дом культуры (в конце улицы Узварас) - образец архитектуры сталинского классицизма.

On the right bank of the River Pēterupe is one of the historical areas of Saulkrasti – Pēterupe Village. It is believed that the village began to form around a chapel during the so-called Swedish or Catholic times. The chapel was named after the Apostle St. Peter, and therefore the river and the village also carries his name. Pēterupe Village can be considered the oldest village in the Saulkrasti region. The oldest witnesses of the origin of Pēterupe Village are: Rectory, Pēterupe Evangelical Lutheran Church, Outpatient Clinic and the wooden buildings in the old village centre.

Кошрагс считается самым молодым из ливских прибрежных селений (образовалось в 17-ом веке). В 1826 году в Кошрагсе было 78 жителей. В 1832 году в Жоках была открыта первая в приморских деревнях Дундаги школа чтения для ливских детей, где учителем работал первый получивший профессиональное образованние представитель ливов  Ника Полманис, который перевел Евангелие от Матфея на восточный диалект ливского языка. В Кошрагсе была ветряная мельница, водяная мельница, судоверфь. Весной сюда причаливали лодки с ищущими работу эстонцами с острова Сааремаа. В 1932 году здесь был построен порт, в 1938 году – мол (волнорез) для сбора морской грязи. В 30-е годы прошлого века Кошрагс регулярно посещали финские и эстонские лингвисты, которые собрали здесь наибольшее количество единиц ливского фольклора. Дом Норпиедагу строил общественный деятель ливов – Дидрикис Волганскис (1884-1968). Там родился его сын – деятель культуры ливов, священник (в Финляндии) Эдгарc Валгама (Волганскис, 1912-2003), который перевел эпос A.Пумпурса «Лачплесис» на финский язык. В настоящее время Кошрагс является национальным памятником культуры.

Название города впервые упоминается в исторических источниках в 1224 году. В 1340 г. Рижский архиепископ на месте латгальского городища построил каменный замок (теперь - лютеранская церковь). В 1802 г. (в собственности до 1920 г.) господскую усадьбу Вецгулбене купил барон Г. Вольф. Окрестности господской усадьбы Гулбене и Вецгулбенский замок сильно пострадали  во время революции 1905 года и во время дальнейших исторических событий. В наши дни существенно изменился пейзаж города, особенно окрестности Белого замка, где в последние годы происходили масштабные реставрационные работы. Во всяком случае, Гулбене - место, в которое следует отправиться за новыми впечатлениями и знаниями.