Contact information
Saistītie objekti
| Photo | Name | Description |
|---|---|---|
 |
Kaltene features several homes where shipbuilders used to live – Caurnāši, which was home to the Bertliņi family, Ilmati, where six ailing ships were built, Maizītes, where the Stahl family of ship builders built 16 two-mast and three-mast ships, and Dambekalni, which was once one of the first canned fish factories on the coastline. To the side of the sea are the old boat piers of Kaltene. In 1936, a board pier was built by the Freijs family from Roja. It was 200 m long and had room for some 50 boats. All that is left are wooden poles that have been eaten away by the sea and time. If you want to learn about the specifics, difficulties and challenges of fishermen today, visit Ervīns Vilciņš in Ķirķrags. He will tell interesting stories on the basis of his experience. You can watch as he fishes in the morning and then taste the fish that he has caught. (Source: Roja TIC) |
|
 |
In a document from 1387, the village is named Minor Irva. Until the mid-20th century, Mazirbe was the largest Livonian village on the coast of Kurzeme. It was a fishing village and a centre for fishing. The village had a church, school, pharmacy, forestry company, several stores, a post and telegraph office, train station, barber shop, bakery and photo workshop, as well as a brick kiln. During the 1930s, a local fishing co-operative built a fish processing plant here. The Livonian Association was established here in 1923, and the Livonian People's Centre was opened in 1939. Oppoite the centre is the Stūrīši homestead (the home of the Taizel dynasty), where you can learn about everyday household objects and, by ordering it advance, taste local foods. The first chairmen of the Livonian Association, Kārlis Stalte and Māritņš Lepste, lived in Mazirbe. Cultural worker Kārlis Stalte (1870-1978) spent man years as the verger and organist of a church in Mazirbe. Mārtiņš Lepste was a Livonian language teacher in the 1930s. The former Maritime School building can be viewed from the outside. Some 2,000 students attended the school between 1894 and 1914. During Soviet years, the army had a base here. |
|
 |
This collection contains bicycles from five different armies and five different eras in the history of Latvia. They include a World War I bicycle from the Russian Empire, a bicycle from the Latvian army, two World War II German bicycles, and a Monark-brand military bicycle from Sweden that was donated to the renewed Latvian army in the 1990s. The exhibition also features items that are related to the use of military bicycles – seals, awards, and information about the bicycle units of Latvia’s Home Guard.
This is the only bicycle museum in Latvia, and its exhibits are unique, as well.
|
|
 |
This is an ancient populated area. There were 50 homesteads here during the 1930s, with only ten remaining in 1990. The Livonian scholar and entomologist Kārlis Princis (1893-1978) was born in Oviši. In 1944, he emigrated to Sweden. The Oviši lighthouse (1814) is 38 metres high and is the oldest functioning lighthouse in Latvia. There are lovely views from the top of the lighthouse. The building in which employees of the lighthouse used to live was erected in 1905 and has been preserved. A narrow-gauge train station was in the building at one time. The Oviši Lighthouse Museum is nearby, as is the metal Tree of Austra. Opposite Cape Oviši is a great place for bird watching. |
|
 |
Valdemārpils is a small and quiet town along the shore of Lake Sasmaka. A village of craftsmen and merchants was established on the land of the Sasmaka Estate in the 17th century. There were quite a few Jewish merchants and craftsmen in towns in Kurzeme during the mid-19th century, and Sasmaka was known as their capital city. The city was named Valdemārpils in 1926. Its historical 19th century centre is a monument to urban construction. The town has a Lutheran church, an Orthodox church, a former synagogue, a monument to Krišjānis Valdemārs, and an outstanding linden tree. |
|
 |
The White Dune is one of the landmarks of Saulkrasti, on the Vidzeme gulf coast. The dune offers a splendid view of the sea, the mouth of the Inčupe River and the vast beach. The White Dune formed as the wind drove beach sand over the clay silt of Baltic Ice Lake. Its white 18 meters high sand outcrop once helped local fishermen find their way home. The dune got its name from its white, hardened layers of sand which look like sandstone. |
|
 |
(formerly Pize and Pizā in Livonian). The current name of the village comes from a lighthouse (Mihailovskii majak) that was built during the age of the Russian Empire and named for the nephew of Tsar Alexander II. The lighthouse that is there now is the third one to be built on the site. It was built in 1957 and is the highest lighthouse in Latvia (57 m, can only be viewed from the outside). The Lutheran church in Mikeļtornis was built in 1893, and nearby is the Pize Saloon (1857), which is terrible condition. The saloon has a typical design from the 19th century and is the only venue of its type on the Livonian coastline. The first Livonian cultural activist, Jānis Princis (1796-1868), was born in Miķeļtornis, and he and son Jānis translated the Gospel of Matthew into the Western Livonian language. The two of them also wrote a collection of poetry, "Holy Songs and Prayers for Sailors." The only poetry book in Latvia prior to that was published by Blind Indriķis. A student of Vilhelms Purvītis, Livonian painter Andrejs Šulcs (1910-2006), was born at the Olmaņi homestead in Miķeļtornis. A monument to Livonian poets was installed at the local cemetery in 1978 and was the first monument dedicated to Livonians. There are plans to open an environmental object by artist Ģirts Burvis, "Century of Sailing Ships", in 2019. |
|
 |
Open-air functional exhibition of medicinal plants introduces you to a “green pharmacy”. There are more than 300 different plants. Every healthy lifestyle enthusiast can find the secrets of fitotherapy and learn how to use the plants in many different ways – making sauna besoms, aromatic pillows, healthy teas, bath scrubs etc. |
|
 |
is seen as the newest village along the Livonian coastline. It was established during the 17th century. Košrags had 78 residents in 1826. The first reading school for Livonian children in the Dundaga seashore villages was opened at the Žoki homestead in 1832. One of the teachers was Nika Polmanis, who was the first Livonian to have completed a professional education. He also translated the Gospel of Matthew into the Eastern Livonian dialect. Košrags had a windmill, water mill and boat building facility. During the spring, job seekers from Saaremaa stopped here. A port was installed in 1932, and a breakwater to collect sea fertiliser followed in 1938. During the 1930s, Košrags was regularly visited by Finnish and Estonian linguists to study the folklore of the Livonians. The Norpiedagi homestead was built by Livonian activist Didriķis Volganskis (1884-1968). His son, Livonian cultural worker and pastor (in Finland) Edgars Vālgamā (Volganskis, 1912-2003) was born there. He translated the Andrejs Pumpurs epic "Lāčplēsis" into Finnish. Košrags today is a cultural monument of national importance. |
|
 |
This is an organic farm, and visitors are invited to join in the fieldwork - gather hay, make sauerkraut, pull weeds, milk a goat, watch the geese, catch some fish and then smoke them in accordance with the farmer’s own recipe. Visitors can also help to bake bread. There’s a sauna where you can inhale the aroma of healthy grasses and drink some medicinal teas.
|
|
 |
The Kaltene Lutheran Church dates back to 1567, when Duke Gotthard Kettler of Courland ordered the construction of new churches in Kurzeme. One of them was in Kaltene, and was known as the Church of St Catherine. In 1848, a clay church was built in place of the old wooden church. A sacristy was added in 1880, and the church was rebuilt and expanded in 1896. It suffered much damage during World War I because a Russian mine ship attacked it. The church was restored during the first half of the 1920s. The altar painting, “Christ and St Peter on the Sea” was painted in 1898 by M Pohl after a panting by R. Richter. The pulpit and organ date back to the 18th century and are cultural monuments of national importance. The organ was built by August Martin in 1843, and it was initially in a church in Gulbene. The instrument was brought to Kaltene in 1943 and is the oldest surviving instrument by Martin. The bell was manufactured in 2006 by the Liepājas Metalurgs company, and a new building for the congregation was built in 2012 and 2013. The first scenes of the feature film “Long Road to the Dunes” and the film “Forest of Bulrush” were filmed outside the gates of the church. Nearby is the Putniņi homestead. In 1921, Culture Minister Rainis visited the homestead. At that time there was a store there. The Germans burned down the homestead during World War II. (Source: Roja TIC) |
|
 |
A long village stretching along both banks of the Lūžņa River. In 1937, there were 36 houses and two boat piers here. During the 1860s, ships were built here, but during the Soviet occupation, there were military bases there. During the 1930s, the village was visited several times by the Finnish linguist Lauri Ketunen and Estonian student Oskar Lorits. They were working on a Livonian dictionary. Another resident of Lūžņa was the first Livonian artist, Jānis Belte (1893-1946). The "Dēliņi" fisherman's homestead has been transferred to the Latvian Ethnographic Open-Air Museum and can be seen there. |
|
 |
The largest town in the region dates back to the 19th century, when three local fishing villages – Neibāde, Pēterupe and Katrīnbāde – became a popular location for leisure and swimming. This led to the construction of many summer homes, and the development of the spa was facilitated by the opening of a rail line between Rīga and Saulkrasti in 1905. New spas and restaurants were opened, and the spa infrastructure was developed. During the summer there were various entertainments, including balls and concerts featuring orchestras from Rīga. Also facilitating the development of the spa was a road and railroad line between Rīga and Saulkrasti that were installed during the 1930s. During the Soviet occupation, leisure homes, sanatoriums and new summer homes were built in Saulkrasti, which was given the status of a city. Today Saulkrasti is attractive because of its white sand beach, as well as various annual events, the Saulriets trail, the White Dune, the unique bicycle museum, Sea Park, the “Centrs” swimming facility, Sun Square, etc. |
|
 |
Ģipka is a village that once was the site of the first maritime school in Kurzeme. It was opened in 1869, just a few years after a similar school in Ainaži. This was a Category 2 maritime school, which trained helmsmen for long-distance trips and captains for short-distance trips. The school was moved to Mazirbe in 1894. Before the maritime school, the building housed a different kind of school, and a second floor was added in 1867 specifically for the maritime school. Today this is a residential building. During 28 years, the school trained more than 200 professional sailors, and it was of great importance in facilitating ship building in shoreline Liv villages. (Source: Roja TIC) |
|
 |
is the second oldest navigation structure in Latvia and the only one that is five kilometres from the shore, at the upper edge of the ancient Lake Baltic Ice. Since 2000 the lighthouse has not served its initial purpose, and now it is the home to the Nature Education Centre "Slītere" of the Slītere National Park. The centre offers exhibitions about lighthouses in Latvia and the history of the Baltic Sea. From the upper floor (102 m above sea level) one can see the coast of Saaremaa (approximately 33 km away). Alongside the lighthouse is the 1.2 km Šlītere nature trail. |
|
 |
It is the bicycle collection of father and son Jānis and Guntis Seregins, which is the only collection of antique bicycles in Latvia. They have been collecting cycles since 1977 when they joined the Antique Automobile Club and became fascinated with Latvia’s cycling traditions. The collection’s core is formed from technically unusual bicycles. In total, the museum has approximately 70 Latvian-made and used bicycles. Besides bicycles there are many other pieces of cycling ephemera relating to sport, cycle clubs and bicycle production. The museum has an extensive collection of bicycle brands, bringing together 1000 badges from all over the world. Guided excursions available. |
|
 |
The owner offers groups of various sizes a chance to go to the sea in a fisherman’s boat and to watch shoreline fishing, as well. The lamprey eel weirs that are on the Svētupe River differ from those on the Salaca River in terms of their structure and the fishing principles. During the season, the owner prepares tasty smoked lamprey eels. |
|
 |
The first mention of Pēterupe Rectory goes back to the late 17th century. The Manor Park and the buildings have partially survived to the present day, including a linden alley at the end of Smilšu Street, planted by the pastor Jānis Neilands in 1879 and the grand oak planted by Johann Wilhelm Knierim in 1869. After the fire of 1908, the Rectory was restored and partially rebuilt. In Soviet times, the property was removed from the parish and the house was named “Līgotnes”. During German times the Rectory was occupied by legionnaires. After the war, the building of the Rectory was turned into a hospital, then into a secondary school and later it was transformed into a block of flats for teachers. Now the building again belongs to the parish and it is inhabited by a priest of the parish and his family. |
|
 |
The first building of the church was built in 1641. The fourth building of the church was only built in 1856 – during the times of Pastor Johann Wilhelm Knierim. Its altar painting – The Crucified Christ (Golgotha) was painted in 1856 by Jozeps Millers, who was influenced by the altar piece in Munich Louis Church created by his teacher Peter Cornelius. An epitaph of Baroness Auguste Amalija von Pistohlkros, the sister of the owner of Bīriņi Manor and the patroness of the church, was immured in the memorial wall. Construction of the tower was completed on 11 June 1856, as evidenced by a memorial plaque on the wall of the church with an inscription “Erbaut von August Pistolkors 1856”. The church was consecrated in 1864. And a year later an organ by Martin Company with 8 registers, which was extended to 14 registers in 1903, was installed in the church. Unfortunately, the organ was destroyed in WW2. Saulkrasti (Pēterupe) Evangelical Lutheran Church survived both World War 2 and the Soviet period. The Soviet era was one of the most difficult times for the church, because many churches in the area were destroyed, pastors were discharged and the congregation fell apart. The Pēterupe congregation remained. As an architectural monument the church was lucky enough to undergo roof repairs of the tower even during Soviet times. Funds were granted by the Chairlady of the Executive Committee Ņina Manzūrova. |
|
 |
In 1877, Baron August von Pistohlkors, celebrating the merits of his ancestors in the foundation and development of Neibāde, ordered a monument to be erected in the park. After World War I, in the early 1930s, the monument was accidentally found during the cleaning of the bed of the River Ķīšupe. The monument was renovated by the Neibāde Aid and Improvement Society and officially reopened in 1933. The monument also suffered damage after World War II. Now the monument is restored and located in the park of the open-air stage. |
|
 |
It is said that Krišjānis Valdemārs began to dream about a port at this location when he was a child, but a so-called protective port was only established in Roja in the early 20th century, with a protective dam 500 metres from the shore that was 213 m long. The dam gradually disappeared, and the port was shut down in 1933. Work on straightening the Roja River began in the 1930s, using a French machine to create berms and build rock dams and pile-based breakwaters that were subsequently extended several times. In 1932, fishermen built a 107 m breakwater. Reconstruction of the breakwaters was completed in 1972. The fishing kolkhoz Banga used to be active here, merging shoreline fishermen’s homesteads. (Source: Roja TIC) |
|
 |
Vannūzis (Bath) – A building of the five-building complex “Kurhaus”. During the times of the Neibāde resort, this small building used to be a bath place. In order for the guests of the resort to be able to take a dip in the sea water even in bad weather, barrels of water were delivered by horses to the bath place. |
|
 |
Klusā vietā 300 no jūras pie Svētupes grīvas atrodas Vējavas. Tur jūs varat apmesties lauku mājā, klētiņā, ābeļdārza vai lauku namiņos. Visas naktsmītnes ir labiekārtotas un mājīgas. Brīvdienu mājas rīcībā ir kamīnzāle 20 personām, aprīkota virtuve katrā ēkā, lapene 50 personām. Jūs priecēs īsta lauku pirts ar lapu slotiņām, bet veldzēs - dīķis pagalma vidū. Aktīviem tūristiem piedāvājam nakšņošanu vasaras tipa istabā, kā arī telšu vietas ar autostāvvietu Svētupes krastā. |
|
 |
Ģimenes veidots un vadīts uzņēmums Ziemeļkurzemes piekrastē, kas piedāvā ieskatu zvejniecības un latviskā dzīvesstila tradīcijās. Tiek popularizēti vietējie produkti, kas nākuši no jūras un apkārtnes mežiem, sagatavojot un pasniedzot tos gan senās tradicionālās, gan mūsdienu latviešu virtuves interpretācijās. Piedāvājumā gan pastāvīga ēdienkarte, gan sezonāls piedāvājums. Pasākumu organizēšana grupām ''Mielasts zvejnieku sētā'' (piekrastes tradīcijas, zivju mielasts, izbrauciens ar zvejas laivām), kā arī baudāmas un izzinošas meistarklases ''Ražots Rojā'' (Rojas novada zivju pārstrādes uzņēmumu produkcijas un restorāna virtuves zivju ēdienu degustācijas un iespēja pašiem pagatavot), ''Nacionālās virtuves īpatnības'' (sezonālie latviešu ēdieni - zivis ( kūpināšana, nēģu sagatavošana u.c.), Jāņu siers, bukstiņputra, sklandu rauši u.c. pēc viesu vēlmēm un pieprasījuma), ''Reņģēdāju dzīres'' (zivs, tās sagatavošana, ēdienu pagatavošana un degustēšana),''Dižraušu dzīres'' (sklanda rausis - oriģinālās un inovatīvās versijas, to gatavošana, degustēšana). Piedāvājumā vietējo uzņēmumu produkciju - plašs zivju konservu klāsts, Sabiles vīns un sidrs, augļu un ogu sukādes, pašu saimniecībā spiesta EKO ābolu sula u.c. |
|
 |
Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā. |
|
 |
Somu jēgeru kauju piemiņas vieta Klapkalnciemā. |
|
 |
Muzeja (dibināts 1954. g.) krājums atspoguļo latviešu un lībiešu zvejnieku, jūrnieku un zemnieku tradīcijas, viņu dzīves vidi un veidu. Brīvdabā apskatāmas zvejnieku sētas ar tīklu būdām, dūmnamiem un kūpinātavām, klētīm u.c. Te izvietota zvejas laivu un Baltijā lielākā enkuru (> 100 eksemplāri, lielākais 22 t) kolekcija. Vējdzirnavas atvestas no Užavas pagasta. 19. gs. dzīvojamā „Smiltnieku” mājā apskatāmi autentiski sadzīves priekšmeti. Muzeja jaunākais eksponāts ir gandrīz 100 gadus vecais Lielirbes Baptistu lūgšanas nams. Popularitāti ir ieguvis brauciens (1. maijs – 31. oktobris) ar mazbānīti (sliežu platums 600 mm) pa 1,3 km garo Kalna līniju, kuras galā ir izveidots griezulis. Muzejēka ir uzcelta pēc bijušās Mazirbes dzelzceļa stacijas parauga. Muzeja daļa ietilpst Jūrmalas parkā (bērnu rotaļlaukumi un Enkuru taka). |
|
 |
Pēterupes labajā krastā atrodas Saulkrastu vēsturiskā teritorija Pēterupes ciems. Domājams, ka ciems sācis veidoties ap lūgšanu namu (kapelu) tā sauktajos zviedru jeb katoļu laikos. Lūgšanu nams bija nosaukts apustuļa Svētā Pētera vārdā, tādēļ arī upei un ciemam dots tāds nosaukums. Pēterupes ciemu varam uzskatīt par vecāko ciemu Saulkrastu novadā. Pēterupē vecākie laikmeta liecinieki ir Mācītājmuiža, Pēterupes ev.luteriskā baznīca, doktorāts un vecais koka apbūves centrs. (Avots: Saulkrastu TIC) |
|
 |
19. gs. otrajā pusē starp Dzeņu un Lielkalnu mājām izveidojās Vidzemes piekrastē viena no lielākajām kuģu būvniecības vietām - bijusī Ķirbižu (vēlāk – Vitrupes) kuģu būvētava, no kuras līdz mūsdienām nekas dabā vairs nav saglabājies. No 19. gs sešdesmitajiem gadiem līdz 1929. g. šajā vietā tika uzcelti 28 kuģi. |
|
 |
Izteiktākais Latvijas piekrastes zemesrags, kur vērojama Baltijas jūras (Dižjūra) un Rīgas jūras līča (Mazjūra) viļņu saskares vieta. Vētru laikā te viens pret otru sitas līdz pat 7 metrus augsti viļņi. Rags kā zemūdens sēklis turpinās līdz 5 km attālajai Kolkas bākai. To cēla uz mākslīgas salas, ko uzbēra 1872. – 1875. g. Kad sala nosēdās, 1883. g. uz tās uzcēla tagadējo – 21 m augsto bākas torni (izgatavots Sanktpēterburgā), kas sāka darboties 1884. g. 1. jūlijā. Mūsdienās uz salas atrodas bākas uzrauga ēka un vairākas saimniecības ēkas, kā arī iespaidīgs miglas zvans. Kolkasragā uzstādīts tēlnieka Ģ. Burvja piemineklis “Jūras paņemtajiem”, apskatāms koka kuģa vraks (domājams, no 19. gs.), akmens –Eiropas sirds (K. Valdemārs šo vietu uzskatīja par Eiropas centru), K. Valdemāram veltītie informācijas stendi un kādreizējā PSRS armijas krasta apsardzes spēku bāze, ko izmanto Latvijas robežsardze. Migrāciju laikā Kolkasrags ir Ziemeļeiropas mērogā nozīmīga caurceļojošo gājputnu koncentrēšanās un atpūtas vieta. Kolkasragā izveidots apmeklētāju centrs un vasaras kafejnīca. Kolkasraga apkārtnē zem ūdens atrodas Baltijas jūras lielākā kuģu kapsēta. Peldētājiem šī ir bīstama vieta nepastāvīgo straumju un kustīgo smilšu dēļ. Kolkasraga galā apskatāmas Vecās bākas drupas – 18. gs. celtā dienvidu torņa (ziemeļu torni noskaloja 19. gs. otrajā pusē) atliekas. |
|
 |
Iespējams, ka Baķu baznīckalns ir bijusi sena kulta vieta. Mūsdienās tā ir kāpās esošs kalniņš, kas izmēros ir nedaudz lielāks par pārējiem. Par šo vietu ir zināms nostāsts, ka kalnā nogrimusi baznīca. Vietas ar nostāstiem par nogrimušu baznīcu var liecināt, ka konkrētajā vietā kādreiz atradusies kāda kristīga vai arī pagāniska lūgšanu vieta. (Avots: Rojas TIC) |
|
 |
Vietējais uzņēmums, kas gatavo lielisku zivju kulinārijas produkciju. Ar savu plašo un kvalitatīvo sortimentu tas ir iekarojis stabilu vietu Latvijas tirgū. Piedāvā vairāk kā 50 dažāda veida zivju kulināriju - marinētas zivis, zivis želejā, zivju salātus, gan arī saldētas zivis un filejas. (Avots: Rojas TIC) |
|
 |
Amatniece no māla, akmens masas u.c. materiāliem veido traukus un dažādus interjera priekšmetus, apdedzinot tos atklātā uguns ceplī. Apmeklētāji var doties izzinošā ekskursijā, vērot amatnieci darbībā un paši pamēģināt roku krūzītes izvirpošanā. Aicina uz cepļa atvēršanu. |
|
 |
19. gs. 50 gados šeit darbojusies no Žocenes pārceltā skola. Atrodas pie Ģipkas baznīcas. 1938. g. Dundagas korporatīvs te ierīkojis tirgotavu ar pirmās nepieciešamības precēm. |
|
 |
Pastaigājoties pa kilometru garo zemes ceļu, kas omulīgi stiepjas gar jūru, var sajust īsto ciema burvību. Labajā pusē skatu bagātina jūrā izmētātie akmeņi, miniatūri puķu dārziņi jūras krastā, aicinoši soliņi, apgāztas laivas. Krasta pusē jau vairāk kā gadsimtu stāv tagadējā Kaltenes bibliotēka. 1899. g. celta kā Nogales barona Nolkena vasarnīca – vairākkārt pārbūvēta un mainījusi savu lomu sabiedrībā. Sākotnēji no 1926. g. šeit atradusies pamatskola, pēc tam klubs, bet no 1992. gada - atkal sākumskola. Ejot pa ceļu, aplūkojamas sakoptas, skaistas kurzemnieku piejūras sētas, starp kurām var atrast arī tādas veco zvejnieku un kuģu būvētāju dzimtas mājas, kā Burliņi. Pie Žulnieku valka „Smilgās” atradusies kuģa kalēja Pētera Valdemāra smēde, kurš bijis tā laika galvenais kuģu kalējs posmā no Kaltenes līdz Upesgrīvai. (Avots: Rojas TIC) |
|
 |
Saulkrastu vidusskolas pirmsākumi meklējami Pabažos 1912. gadā, kad no Rīgas uz jūras kapteiņa Reisona mājām atbrauc jauna skolotāja Olga Veicmane (vēlāk precējusies Cīrule), lai skolotu kapteiņa meitu. Apkārtnē radās citi privātstundu gribētāji un jau 1912. gada rudenī Pabažu jūrmalā tiek nodibināta skola. Skolai bija laba slava, un skolēni nāca no plašās apkārtnes. 1913. gada janvārī skola pārgāja uz plašākām telpām Rīgas ielā 20. |
|
 |
Skaistā lauku sētā Ventspils novadā, netālu no jūras dzīvo ģimene, kura jau vairāk kā 40 gadus nodarbojas ar biškopību. Apmeklētāju vajadzībām uzbūvēts veikaliņš un degustāciju zāle. Dažādu ziedu medus, ziedputekšņu (arī medū), propolisa (arī medū), bišu maizes, vaska sveču un suvenīru iegāde. Biškopības produktu (t.sk. medus vīna) degustācija un ekskursija. Jaunums - Bišu Dziedinātava! Brīnišķīga iespēja uzlabot gan garīgo, gan fizisko veselību ar apiterapijas - bišu dziedinošā spēka ārstniecisko iedarbību. |
|
 |
Jūrmalas pilsēta (piektā lielākā Latvijā) dibināta 1959. g., apvienojot Ķemeru un Slokas pilsētas ar Rīgas pilsētas Jūrmalas rajonu. Tā stiepjas 32 km garā Rīgas jūras līča piekrastes posmā. Jūrmalas kūrorts savulaik bija viens no nozīmīgākajiem šāda veida objektiem Ziemeļeiropā. To sekmēja vietējā un starpvalstu transporta un satiksmes (diližanss, tvaikoņi, vilciens) attīstība. Pirmos peldviesus uzņēma Dubultos, kur 1834. g. uzcēla pirmo viesnīcu, bet 1847. g. - pirmo kūrmāju. 19. gs. sāka darboties pirmās ārstniecības iestādes. No 1834. g. sākās strauja vasarnīcu izbūve. Kūrorta attīstību pārtrauca 1. pasaules karš. Pēc tā atkal bija vērojams straujš kūrorta uzplaukums no 12 tūkstošiem (1920. g.) līdz 32 tūkstošiem (1935. g.) atpūtnieku. Līdztekus Jūrmalai attīstījās arī Ķemeru kūrorts, kas masveida atpūtnieku raksturu ieguva padomju periodā. Mūsdienās Jūrmala ir populāra koncertu, festivālu, izstāžu, sporta sacensību u.c. publisku pasākumu norišu vieta. |
|
 |
Vēl pirms 20 - 30 gadiem Rojā dzīvoja Laimonis un Ilga Veidemaņi, kuri bija nedzirdīgi cilvēki un ar lielu mīlestību veidoja dažāda lieluma buru kuģu modeļus. Buru kuģu modeļu veidošanas pamatā bija neizsapņotais sapnis par lielajiem sentēvu kuģiem un plašajām jūrām, kuras nebūs lemts izkuģot. Buru kuģu modeļi tika darināti ar lielu precizitāti, rūpību un mīlestību, nekur nemācoties kuģu modeļu gatavošanas noslēpumus. Buru kuģu kolekciju tagad mantojusi Laimoņa Veidemaņa mazmeita, kura vēlas brīnišķīgo kolekciju un vectēva rūpīgo darbu parādīt plašākai publikai. Mājas saimniece apmeklētājus sagaidīs un pastāstīs savu stāstu par to, kā tapa kuģi. (Avots: Rojas TIC) |
|
 |
Pili cēla kā militāri stratēģisku objektu, tādēļ tā savā pastāvēšanas laikā ir piedzīvojusi dažādus laikus un varas. Celtne (pirmoreiz pieminēta 13. gs. beigās), neskatoties uz postošajiem kariem, ar minimālām izmaiņām ir saglabājusi savu ordeņa pils pamatapjomu un būtību, kas ir Latvijai unikāls gadījums! Dēvēta arī par Latvijas vecāko viduslaiku cietoksni. Kopš 2001. gada ēkā ir izveidots Ventspils muzejs – viens no modernākajiem Latvijā. |
|
 |
Pirmo reizi dokumentos minēts 1582. gadā. Pitraga sēkļos guļ daudzi nogrimuši kuģi. 1826. g. Pitragā uzskaitītas vienpadsmit sētas un 190 iedzīvotāji. 19. gs. vidū te atvēra krogu. 1937. g. ciemā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības (g.k. jaunsaimniecības). Ciemā bija vairākas zivju apstrādes vietas - kūres. Pitragā dzīvoja izcilā lībiešu valodas teicēja Marija Šaltjāre (Bertholde, 1860 - 1930), kura dalījusies ar vairāk nekā 200 pasakām un teikām, vairāk par 90 dziesmām, rotaļām u.c. Pitraga baptistu lūgšanu nams uzcelts 1902. gadā. Pirmā pasaules karā tas izdega, 1925. g. – to atjaunoja, bet 20. gs. beigās remontēja. Pitraga centrā Krogu mājās saimnieks izveidojis 27 seno lībiešu krasta žogu paraugus un piedāvā zivju kūpināšanu un degustāciju. |
|
 |
Ap 9 m augstais, no lieliem laukakmeņiem veidotais krāvums ir sava veida piemineklis Krišjānim Baronam un viņa veikumam latviešu tautas labā. Valpenes muižā dzīvoja K. Barona māte un nākamais Dainu tēvs. Akmeņos iekalti zudušo māju vārdi. To virziens akmeņu piramīdā norāda kādreizējo māju atrašanās vietas. Valpenes piramīdas krāvuma idejas autors bija Imants Ziedonis, bet izpildītājs - tēlnieks – Vilnis Titāns. |
|
 |
Brīvdienu namiņš "Pie Andra Pitragā" atrodas Dundagas novada Kolkas pagasta Pitraga ciemā "Krogu" mājās. Gan brīvdienu namiņš, gan kempinga laukums atrodas klusa meža ielokā, netraucētā atmosfērā no pārējās apkārtnes tikai kādus 800 m no jūras piekrastes. Kempinga laukumā var uzņemt ap 50 teltīm un 3 treileriem. Ir arī iespēja aplūkot visdažādākos senatnīgo žogu veidus vienuviet, kā arī pastaigāties pa 1 km garo meža taku. |
|
 |
Vēstures avotos minēts 1310. gadā. 1582./1583. g. Piltenes vaku reģistrā ciemā minētas astoņas sētas, bet 1731. g. Dundagas muižas vaku grāmatā – trīs. 1826. g. katrā sētā dzīvo 16 – 17 cilvēki, kopā ap 60. 1935. g. uzskaites dati liecina, ka Saunagā lībiešu valodu pratuši visi 49 lībieši, bet tikai 11 no viņiem ģimenēs runājuši lībiski. Saunaga Rūpniekos bija veikals, kura īpašniekam Kārlim Tilmanim piederēja brētliņu sālītava. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Arvīds Ludeviks (1912 - 1996). 1945. g. maijā viņš no Ventspils uz Zviedriju vadīja velkoni “Rota” ar latviešu bēgļiem. Kuģi aizturēja un kapteini izsūtīja uz Sibīriju. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Visvaldis Feldmanis (1938 – 2017). |
|
 |
Atrodas 1,2 km dienvidos no Ģipkas centra, otrpus Jūrmalas – Kolkas ceļam (P 131). Grūti noticēt, ka tagad redzamā un no laukakmeņiem būvētā baznīca ir tapusi pavisam nesen – pēc 1992. gada, jo iepriekšējā nodega padomju laikā – 1979. g. Ironisks ir apstāklis, ka baznīcas tornī pēc 2. pasaules kara atradās Dundagas mežniecības uguns novērošanas postenis. Ugunsgrēka laikā gāja bojā greznais altāris un ērģeles, taču altārgleznu „Kristus pie krusta” izglāba. Tagad dievnams atkal kalpo savam pamatmērķim. |
|
 |
Mazbānītis ir lieliska iespēja atgriezties pagātnē – laikā, kad Latvijas teritorijā „valdīja” mazbānīšu laikmets. Līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem Ziemeļkurzemes piekrastē darbojās šaursliežu dzelzceļš, kas savienoja piekrastes zvejniekciemus. Līdz mūsdienām dabā ir saglabājušās tikai vietas (tikko samanāmi koridori dabā), atsevišķas staciju ēkas vai to atliekas. Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā interesenti var izbraukt 1,4 km garo Riņķa līniju vai 3 km garo Kalna līniju, kuras galā ir griezulis. Mazbānīša lokomatīve būvēta 1916. gadā Vācijā. Apskatāma arī stacijas ēka ar visu aprīkojumu. |
|
 |
Līvu centrs "Kūolka"
*Objekts neaktīvs*
|
Līvu informācijas centrā “Kūolka” ir pieejama plaša informācija par lībiešiem: dažādi drukāti izdevumi, filmas, lībiešu teicēju, dziesmu un valodas paraugu ieraksti. Skatāmas lībiešu gleznotāja Jāņa Beltes un viņa meitas Zelmas Beltes gleznas. Eksponēti sadzīves priekšmeti, zvejniecības un zivju apstrādes rīki, rokdarbi. Te apskatāmi arī slaveno kājgriežu iekārotie zābaki. |
 |
SIA N. Bomja maiznīca „Lielezers” atrodas Limbažos. Uzņēmums dibināts 1991. gadā. Maiznīca piedāvā dažāda veida rudzu maizes, kviešu maizes un konditorejas izstrādājumus. Maiznīcas “Lielezers“ lepnums ir īsta rudzu maize un sadskābmaize, kas ceptas pēc ilgas un darbietilpīgas tehnoloģijas. Pašu dzirnavās tiek malti Latvijā audzēti rudzu un kviešu milti, bet plaucējumi tiek diennakti nogatavināti pašu darinātajos apses koka kubuliņos un raudzēti ar ieraugu. Klaipus dala un veido tikai ar rokām. Maizes ražošanu vada pieredzes bagāti maiznieka amata meistari ar palīgiem - maiznieka amata zeļļiem. Tiek piedāvāts ražotnes apmeklējums un tikko ceptas maizes degustācija. |
|
 |
Igates pils "Dzirnavu krodziņš" atrodas klusā un gleznainā vietā, netālu no Limbažiem, 76 km attālumā no Rīgas. Šeit ir viegli nokļūt gan ar sabiedrisko, gan arī ar personīgo transportu. |
|
 |
Kalēja darbnīcā apskatāmi darbi – lukturi, svečturi, eņģes, kamīna rīki, kāpņu margas, vārti, kā arī eksponāti no 18. gs. Skolēnu un tūristu grupām piedāvā ekskursiju un stāstu par senlietām un kalēju darbu. Apmeklētāji var paši izkalt naglu. Jauno pāru „pārbaudes” pie kalēja un sava laimes pakava kalšana. Pieņem pasūtījumus. |
|
 |
Ziednīca
*Objekts neaktīvs*
|
Ziednīca ir zāļu sievas Līgas Reiteres pirts un zāļu lapene. Piedāvā pirts procedūras lieliem un maziem. Saimniece parādīs, kā sasiet pirts slotiņas, izkurināt pirts krāsni un uzmest vieglu garu. Iespēja uzzināt, kā no savvaļas augiem uzvārīt gardu tēju vai pagatavot salātus, kā arī uzpīt skaistus kroņus un uzaust zāļu paklājus. Piedāvā meistarklases un izbraukuma pasākumus – radošās nodarbības, mācību seminārus, vakarēšanu, praktisko pēršanu. Zāļu sieva stāsta arī par valodu un tradīcijām. |
 |
„Strand” komplekss bija lielākais un greznākais Neibādē. Tas sastāvēja no trim ēkām, deju paviljona un parka. Mūsdienās saglabājusies tikai viesnīcas ēka, kurā bija iekārtota Saulkrastu ambulance – Ainažu ielā Nr. 17. (Avots: Saulkrastu TIC) |
|
 |
Ļoti interesants zvejniecības vēstures piemineklis. Sedumi ir kādreizējās zvejas laivu piestātnes, kurās zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja savu inventāru. Sedumiem bija arī sociāla loma – tajos pulcējās vīri, sprieda par turpmākajiem darbiem, bet sievas un bērni taroja tīklus (lasīja zivis ārā no tīkla, kad tas pilns ar lomu). Bigauņciema sedumu tīklu būdas laika gaitā ir ieskalotas jūrā, bet Ragaciema sedumi – daļēji gājuši bojā. Lapmežciemā esošie ir vislabāk saglabājušies. Viena no tīklu būdām ir atjaunota, bet pārējās atrodas ļoti sliktā stāvoklī. Tas varbūt ir arī iemesls, kādēļ, ejot gar jūras krastu, tām ir jāpievērš uzmanība un jāuztaisa kāda „vēsturiska" foto. |
|
 |
Ķemeri (Kemmer) pirmo reizi rakstiskajos avotos ir pieminēti 1561. g. 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā ir labi zināmas Ķemeru sēravotu ūdeņu un purvu dūņu dziednieciskās īpašības, tādēļ uz šejieni ārstēties dodas Kurzemes augstāko aprindu pārstāvji. Viesus uzņem vietējie mežsargi. Šajā laikā notiek pirmās dūņu peldes. Jūrmalas un Ķemeru peldvietu attīstību uz kādu brīdi pārtrauc 1812. g. Tēvijas karš. Divas desmitgades vēlāk - no 1833. līdz 1835. g. Ķemeru labumus izmēģina Baltijas ģenerālgubernators grāfs K. M. Pālens, kurš vēršas pie Krievijas cara Nikolaja I pēc atbalsta kūrorta tālākai attīstībai. Lūgums tiek atbalstīts un 1836. g. cars atvēl 700 ha valsts zemes un piešķir 100 000 rubļu dziedinātavas celtniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz Slokas – Tukuma lielceļam. Divus gadus vēlāk (1938. g.) atklāj pirmo valsts peldu iestādi. Šo arī uzskata par kūrorta dibināšanas gadu. Kūrorta slava izplatās visā Krievijas impērijā un tas kļūst aizvien populārāks. Vairākos posmos tiek uzsākta Ķemeru ainavu parka izveide, kas ir nozīmīga kūrorta sastāvdaļa. 19. gs. vidū un otrajā pusē kūrorta tālāku attīstību sekmē gan tvaikoņu, gan arī 1877. g. atklātā dzelzceļa satiksme no Rīgas līdz Tukumam. 1912. g. atklāj tiešo dzelzceļa līniju Ķemeri – Maskava. Īsi pirms 1. pasaules kara pacientu skaits sasniedz 8300 cilvēkus gadā. 1. pasaules kara frontes līnija Ķemeru purvā turas vairākus gadus un kūrorts tiek pamatīgi izpostīts. Neskatoties uz to, pēc kara notiek strauja tā izaugsme un Ķemeri kļūst par iecienītu Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu un vienu no modernākajām Eiropas dziednīcām. 1924. g. Ķemeros uzceļ jaunu peldiestādi ar dūņu vannām, kas tajā laikā ir viena no modernākajām Eiropā, bet 1936. g. Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis atklāj vienu no izcilākajām pirmās neatkarīgās Latvijas laika celtnēm – viesnīcu „Ķemeri". Arī pēc 2. pasaules kara – Padomju laikos kūrorts ievērojami paplašinās un tā apkārtnē izveido gandrīz 10 sanatorijas, kur strādā ~ 100 ārstu. 1971. g. Ķemeriem piešķir Vissavienības nozīmes kūrorta statusu. Laikā no 1975. – 1985. g. Ķemeros top lielākā no sanatorijām – Līva (sākotnēji - Latvija), kurai ir divi vienpadsmit stāvu korpusi. Līvā vienlaikus varēja ārstēties līdz 1200 pacientu, bet gada laikā – pat līdz 140 000 pacientiem. Sanatoriju slēdz 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā kā nerentablu. Līdz pat 1994. g. Ķemeros darbojas piecas sanatorijas: „Čaika", „Daugava", „Dzimtene", „Ķemeri" un „Līva" (Latvija) un kūrorta poliklīnika „Ķemeri". Vēlāko laiku var uzskatīt par sava veida Ķemeru kā plaša mēroga ārstniecības kūrorta norietu. |
|
 |
Bērziņu mājās cep brīnumgardu kviešu un rudzu maizi pēc senām dzimtas receptēm. Garšu un smaržu maizei piedod īpašā krāsns, kurai ir vairāk nekā 70 gadi. Maizi iespējams pasūtīt vai, iepriekš piesakoties, izveidot un izcept paši savu kukulīti. |
|
 |
Uzskata, ka Limbažu Ķezberkalniņā bijusi Metsepoles lībiešu novada pils Lemisele. Tāpat atrodamas ziņas, ka līdz pat 16. gs. no jūras pa Svētupi un Dūņezeru līdz šejienei braukuši tirgoņi. 1223. g. bīskaps Alberts Limbažos uzbūvēja mūra pili. Limbaži tāpat kā Valmiera kļuva par Hanzas savienības locekli. 16. gs. sākumā gan tās ekonomiskā loma ievērojami samazinājās, jo Svētupe un Dūņezers kļuva kuģniecībai neizmantojami. Laikā no 16. – 18. gs. pilsēta un pilsētnieki cieta no kariem, slimībām un ugunsgrēkiem. Tā rezultātā iedzīvotāju skaits sasniedza savu visliekāko kritumu – astoņi cilvēki. 19. – 20. gs. mijā un 20. gs. sākumā saimnieciskā dzīve atkal atjaunojas. |
|
 |
Tradicionāla Vidzemes lauku sēta 15 km attālumā no Limbažiem, kur viesiem ir iespēja nakšņot romantiskā klētiņā. 1924. gadā celtā labības klēts pārtapusi par klētiņu viesu uzņemšanai. "Dzirnupes" ir piemērota atpūtai divatā vai atpūtai ar bērniem. Klēts ēkā atrodas arī pirts. Teritorijā atrodas dīķis un upīte makšķerēšanai vai romantiskam izbraucienam ar laivu un āra nojume. |
|
 |
Saimniecība "Ūši" atrodas vēsturiskajā lībiešu apdzīvotajā teritorijā Latvijas ziemeļrietumos, ko mūsdienās mēdz dēvēt par Lībiešu krastu, un specializējas lībiešu tradicionālo ēdienu gatavošanā. Saimniecība piedāvā iepazīt lībiešu garšas un izzināt viņu tradicionālo ēdienu gatavošanas paradumus. Saimniece demonstrē Ziemeļkurzemes tradicionālā ēdiena - sklandrauša gatavošanas procesu, kas ir reģistrēts arī kā tradicionālais Latvijas produkts. Apmeklētājiem tiek piedāvātas sklandraušu gatavošanas meistarklases grupām līdz 10 cilvēkiem, kā arī degustācijas un tradicionālo ēdienu maltītes brīvā dabā grupām līdz 50 cilvēkiem. Tāpat iespējama ekskursija kājāmgājējiem „Pastaiga industriālās Kolkas vēsturē” ar teatralizētiem elementiem un Latvijas labāko šprotu degustāciju. Pieejamas arī nakšņošanas iespējas kempingā un brīvdienu mājā. |
|
 |
Romas katoļu Dieva Žēlastības baznīca 1998. gada 19. aprīlī – t.s. “Baltajā svētdienā” jeb Dieva Žēlastības dienā – tika iesvētīta Saulkrastu Romas katoļu Dieva Žēlastības baznīca. Celtnes garums – 24 m, torņa augstums – 16 m. Baznīcu projektējis arhitekts Jānis Šrēders. Dievnamā ir 300 vietu. Kristus tēls altārgleznā ir tāds, kādu to vīzijā 1931. gada 22. februārī Polijas klosterī redzējusi svētā klostera māsa Faustīna, un to veidojis mākslinieks Ēriks Pudzēns.14 gleznās pie baznīcas sienām attēlots ciešanu ceļš – Kristus krusta ceļš no notiesāšanas līdz augšāmcelšanās brīdim. Altāris būvēts no cēlkoka oša. 1998. gada 2. augustā pie Saulkrastu Romas katoļu Dieva žēlastības baznīcas tika iesvētīts 7,38 augsts krusts. Naktī šis krusts tiek izgaismots. Tas ir līdzinieks Golgātas krustam Jeruzalemē, pie kura bija piesists Jēzus Kristus. (Avots: Saulkrastu TIC) |
|
 |
Šeit uzstādīts piemiņas akmens K. Valdemāram, kas vēsta par viņa nopelniem Latvijas valsts attīstībā un veidošanā. Šajā vietā kādreiz atradās Rojas, jeb Lubezeres jūrskola, kurai blakus atradās skolotāju māja, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Pašreiz te ierīkota Rojas ģimeņu ārstu privātprakses. Jūrskola pastāvēja laikā no 1873 – 1915. gadam, bet 1. pasaules kara laikā to sagrāva. Jūrskolā sagatavoja tuvbraucējus stūrmaņus. Šeit varēja mācīties bez maksas un mācību vielu apgūt latviešu valodā. Latviešu jūrnieki bija pazīstami Krievijā un ārzemēs, pat Amerikas kontinentā. Viņi tika cienīti lietpratības, krietnuma un uzticības dēļ. (Avots: Rojas TIC) |
|
 |
1888. gadā barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss dāvināja Pēterupes luterāņu draudzei doktorāta ēku ārsta vajadzībām. Kopā ar ēku Pistolkorss pēterupiešiem dāvāja 6 ha zemes un 10 000 rubļu lielu naudas summu, kura bija paredzēta ārsta uzturēšanai. Kā pirmais Pēterupes ārsts šeit sāka strādāt Arvēds fon Engelhards. 1890.gadā doktorāta vienā istabā tiek atvērta pirmā aptieka plašā apkārtnē, kura šinī ēkā atradās līdz 1895.gadam. Doktorāts ir pati pirmā mūra ēka Saulkrastos, pirmā veselības aizsardzības iestāde plašā apkārtnē, kā arī pirmā aptieka. Tā ir māja, kura visu mūžu tika uzturēta no brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem – vispirms Aleksandra Alekseja fon Pistolkorsa, pēc tam Pēterupes draudzes baznīcēnu, tātad ciema iedzīvotāju naudas. |
|
 |
Atpūtas parks Laumas
*Objekts neaktīvs*
|
Saimnieki piedāvā iejusties bitenieka arodā – vērot bišu dzīvi stropā (bitenieka tērpā), iziet bišu taku un kāpt kokā ar dzeiņa palīdzību. Te var liet vaska sveces un iegādāties biškopības produktus (medus, ziedputekšņi u.c.). Vasarā darbojas kafejnīca. Piknika vietas. Latviešu vistuve: Pupiņu un frikadeļu zupa, pankūkas ar ievārījumu, mājas limonāde, zāļu tējas. Īpašais ēdiens: „Bukstiņputra laumiņu gaumē”. |
 |
Senās Baltijas jūras stadijas - Litorīnas jūras krasta veidojumi dabā izpaužas kā neliels un lēzens stāvkrasts, kas veidojies aptuveni pirms 4500 - 5000 gadiem. Krasta nogulumu materiāls – oļi un grants satur bagātīgu Litorīnas jūrai raksturīgu faunas atlieku kompleksu. Vislabāk senā jūras krauja izsekojama pie Dobeļu mājām, Kaltenē. Senā krasta krauja Kaltenē, ir viens no nedaudzajiem posmiem Rīgas jūras līča piekrastē, kur Litorīnas jūras laikā ir bijis abrāzijas krasts. Seklos jūras līčus ir iecienījuši putni, kas te barojas un atpūšas migrāciju laikā. (Avots: Rojas TIC) |
|
 |
Pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” līdzautors Reinis Kaudzīte Pēterupes ciemā uzturējās kopš 1913. gada. |
|
 |
Atjaunotajā ainavisko dīķu ieskautajā Duntes muižas kungu mājā izvietotā muzeja ekspozīcija iepazīstina ar leģendārā fantasta un melu karaļa barona Minhauzena piedzīvojumiem un dzīves gaitām. Muzeja pirmais stāvs veltīts baronam fon Minhauzenam un viņa stāstiem, bet otrajā stāvā iespējams apskatīt vaska figūru ekspozīciju ar Latvijas vēsturē zīmīgām personībām, kā arī aplūkot Latvijā lielāko alus kausu kolekciju. Mežā izveidoti trīs taku loki, no kuriem garākais ved līdz pašai jūrai. Pa ceļam iespējams sastapt dažādus personāžus no Minhauzena stāstiem izveidotajās koka skultpūrās. Bērniem iespējams iztrakoties Baltijā lielākajā koka atrakciju kuģī, bet pieaugušie var pārbaudīt savas mednieku prasmes Minhauzena šautuvē. Tāpat iespējams pa koka dēļu taku aizstaigāt līdz lielajam Minhauzena alus kausam. |
|
 |
Kolkasraga tuvums, jūras un priežu smaržas piesātināts gaiss, savdabīga vietas identitāte ir Kolkas raksturiezīmes, kuras uzsūkušas sevī arī Ūšu sēta. Viesiem atsevišķs dzīvoklītis ar divām istabām, virtuvi, dušu un WC lauku mājā. Blakus jauna brīvdienu māja (Nr. 1308). |
|
 |
Agrākais mājas nosaukums bija „Forstei” (tulkojumā nozīmē mežziņa māja). Tā celta, izmantojot vecās Bīriņu pils baļķus. Ēkas pirmais īpašnieks bija Bīriņu muižas barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss. Tajā dzīvoja muižas virsmežzinis Pauls Moltrehts, vienlaicīgi tā bija virsmežziņa darba, dzīves vieta un muižas medību māja. Ēka vairākkārt pārbūvēta. Līdzīgu izskatu patreizējam un arī simboliskos brieža ragus tā iegūst 1891. gadā. Neatkarīgās Latvijas laikā mājai tika latviskots nosaukums – „Meža māja”. Vairākkārt mainījušies arī tās īpašnieki. 30. gados tā kļūst par kultūras un mākslas darbinieku atpūtas mītni. Šeit 1937. gadā vasaru pavadīja komponists Alfrēds Kalniņš, strādājot pie pirmās latviešu operas “Baņuta” partitūras interpretācijas otrajam iestudējumam. Pēckara periodā No 1945.gad līdz 1956. gadam ēkā atradās Saulkrastu Ciema Padome, Saulkrastu rajona laikā Tautas izglītības nodaļa. Pēc tam uz ēku no Jūrmalas tika pārcelta bērnu sanatorija „Ugunskurs”, kura vēlāk pārdēvēta Saulkrastu vārdā. Šobrīd ēka ir privātīpašums. (Avots: Saulkrastu TIC) |
|
 |
Viena no interesantākajām Rīgas īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kas veidota piekrastes biotopu – kāpu un jūrmalas pļavu un tajā ligzdojošo putnu un augu sugu (atrodas 29 % no orhideju sugu) aizsardzībai. Dabas liegumā izveidota marķēta izziņas taka ar putnu vērošanas torni - Latvijā vienīgo brīvdabas skatu torni, kas pielāgots cilvēkiem ar ratiņkrēsliem.
|
|
 |
Muzeju (K. Valdemāra ielā 47) atklāja 1969. g. vecās jūrskolas ēkā, kuru dibināja 1864. g. pēc K. Valdemāra ierosmes. Jūrskolā tās pastāvēšanas laikā izglītību ieguva vairāk nekā 1000 tālbraucēji kapteiņi un stūrmaņi. Muzeja ekspozīcija iepazīstina ar pirmās latviešu jūrskolas darbību, kā arī burukuģu būves vēsturi Vidzemes piekrastē 19. gs. otrajā pusē - 20. gs. sākumā. Muzeja dārzā ir apskatāma enkuru kolekcija un savulaik noskalotās (restaurēta) Ainažu bākas virsdaļa. |
|
 |
3 km dienvidos no Jūrkalnes centra, pie vecā (grantētā) Liepājas – Jūrkalnes ceļa atrodas bijušās Feliksbergas trīsgadīgās jūrskolas (1871. - 1902. g.) vieta. Tā kā no ēkas nekas nav saglabājies, tās vieta iezīmēta ar tēstu ozola laivu un diviem koka stabiem, kuros ir izgrieztas senās zvejnieku īpašumu zīmes. |
|
 |
Viena no retajām vietām pasaulē, kur joprojām nēģus rūpnieciskā mērogā zvejo, izmantojot > 150 gadu senu metodi – taci, kas ir pāri upei uzcelta laipa ar murdiem. Uz Salacas ir trīs tači. Vietējā zvejnieka pavadībā var iepazīt zvejas procesu, nobaudīt un iegādāties uz vietas ceptus nēģus. |
|
 |
Līdz ar kūrorta Neibāde izveidi 1823. gadā, aizsākās rūpes par viesu atpūtu. Parku, kas veidots angļu stilā, radīja dārznieks Akerbergs, kuru barons Augusts fon Pistolkorss atveda no Igaunijas. 20.gadsimta 20.-30. gados Pēterupes – Neibādes jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrība rūpējās par karā nopostītā kūrorta pieminekļa un parka rūpīgu atjaunošanu un kopšanu, Saulkrastu izdaiļošanu, organizēja sarīkojumus, nodibināja teātri un kori, kuru vadīja Olga Cīrule. Saulkrastu estrādē vienmēr ir notikuši svētki. Īpaši izceļams 1933. gada 16. jūlijs, kad estrādē atzīmēja Neibādes un Pēterupes pārdēvēšanu par Saulkrastiem. Estrāde vairākkārt tika pārbūvēta un uzlabota. Gan padomju laikā, gan arī vēlāk šī vieta ir vietējo cilvēku satikšanās vieta gan priecīgos brīžos, gan pārmaiņu brīžos, gan atceres brīžos. Estrādē ir meklējami pirmsākumi Tautas Frontes Saulkrastu nodaļas veidošanai. Šobrīd estrāde ir pulcēšanās vieta vasarā nedēļas nogalēs apmeklējot dažādus pasākumus. Katru gadu šeit notiek Saulkrastu pilsētas svētku koncerts. (Avots: Saulkrastu TIC) |
|
 |
SIA "Limbažu Tīne" ir vilnas pārstrādes uzņēmums ar senām mājas tekstila tradīcijām, kas dibināts jau 1914. gadā. Šobrīd uzņēmumā tiek ražota vilnas dzija, austi augstvērtīgi vilnas un linu audumi, segas, parklāji, pledi, galdauti, dvieļi, lakati un citi tekstilizstrādājumi. Limbažu Tīne ražo etnogrāfiskos audumos pēc autentiskajām Baltijas reģiona kultūrvēsturiskā mantojuma paraugiem. |
|
 |
Mekes krogs atvērts Tallinas un Rīgas šosejas piecdesmit pirmajā kilometrā. Krogi mēdza atrasties ceļmalas krogus mājās, pilīs, rijās un dzirnavās - šis krogs ierīkots 110 gadus vecā kūtī. Blakus krodziņam atrodas lepnais, 1907. gadā no Tūjas sarkanajiem ķieģeļiem celtais pagastnams. Ēdienu klāstā — mūsdienu latviskā virtuve. Vasaras sezonā ģimenes ar bērniem priecē kazlēni un truši. Ir rotaļlaukums un šūpoles lieliem un maziem. Piedāvā nakšņošanu viesnīcā "Meke". |
|
 |
Limbažos, Cēsu un Dailes ielu krustojumā atrodas Latvijas himnas autoram veltītais piemineklis. Pieminekļa autori ir tēlnieki Z. Rapa un J. Rapa. Pieminekli atklāja 1998. gada 16. maijā, kad Limbažos svinēja 775 gadu jubileju. |
|
 |
Saimnieki nodarbojas ar zvejniecības arodu jau trešajā paaudzē. Ikviens garāmbraucējs var iegādāties kūpinātas vietējās zivis. Tūristu grupas var piedalīties aktīvās atpūtas un kultūras pasākumā ar sātīgu zivju smeķēšanu (zābaka mešana pie jūras, zvejnieku sievu stāstījums un teatrāls priekšnesums, zivju kūpināšanas process, degustācijas). |
|
 |
Sens lībiešu ciems, ar lībisko nosaukumu Mustanumm. Vēl 20. gs. vidū šeit dzīvoja lībieši. Melnsilā pie Baķupītes ietekas Rīgas jūras līcī, Landmaņu, Moricu un Otomeru dzimtas pārstāvji uzbūvēja trīs buriniekus. Melnsilā atrodas divas kultūrvēsturiskas vietas: senā kulta vieta - Baķu baznīckalns un jūras laupītāja Tromeļa pilskalns. (Avots: Rojas TIC) |
|
 |
Viena no lielākajām Kurzemes pilīm, kas līdz mūsdienām saglabājusies salīdzinoši labā stāvoklī. 13. gs. vidū Rīgas domkapituls uzsāka tās būvniecību. 1434. g. Dundagas muižas īpašumus iegādājas Kurzemes bīskaps. Laikā no 16. - 20. gs. te saimnieko muižnieku Maidelu un Ostenu - Zakenu dzimtas pārstāvji. Dundagas pils ir divas reizes nodegusi un daudzkārt pārbūvēta. Pēdējā pārbūve notika pēc 1905. g. dedzināšanas. Interesantas ir pie pils durvīm iemūrētās akmens stēlas ar bruņinieka (kreisajā pusē) un bīskapa (labajā pusē) tēliem. Pēdējos gados atjaunota viesnīca, otrā stāva gaitenis un kāzinieku iecienītā pils terase. Pils apvīta ar daudzām teikām, no kurām zināmākās ir par rūķīšu kāzām un Zaļo jumpravu. Mūsdienās pilī atrodas Dundagas mūzikas un mākslas skola, viesnīca un viesību zāles, Dundagas TIC un dažādas ekspozīcijas. Pili noteikti vērts izstaigāt vietējā gida pavadībā. Tūristu grupas var pasūtīt arī vietējo produktu degustācijas. |
|
 |
Viens no svarīgākajiem pieturas punktiem Ziemeļkurzemes piekrastē, kur var iegūt plašu informāciju un priekšstatu par novada un piekrastes vēsturi, kultūrvēsturiskajām vērtībām, burinieku būvi, zvejniecības tradīcijām, šīs puses ļaudīm, viņu darbu un nopelniem. Muzejs Rojā dibināts 1968. gadā. Pašlaik apskatāmas patstāvīgās ekspozīcijas par Krišjāni Valdemāru, Rojas jūrskolu un burinieku būvi 19. gadsimtā. Izveidota arī ekspozīcija par zivju apstrādes vēsturi no 19. gs. līdz mūsdienām, Līvu krastu, padomju laika pienesumu piekrastes attīstībā. Bez pamatekspozīcijas apskates vēl iespējams iepazīties ar trim kurzemniecēm, kuras pārstāv dažādus vēstures posmus: Mildiņa – vienkārša zvejnieku sieva no „jūrkantes", Pauliņkundze no burinieku laikiem un Anna Petrovna no padomju laikiem. Viņas atraktīvi iepazīstina ar muzejā neeksponētiem priekšmetiem un kurzemnieku „nešpetno" humoru. (Avots: Rojas TIC) |
|
 |
K. Valdemāra bibliogrāfijā ir zināms fakts, ka 1839. gada vasarā Lubezeres tautskolas skolotāji un skolēni dažas dienas pavadīja jūrmalā, - 19 verstis attālajā Rojas ciemā, kur vēlāk ar Valdemāra starpniecību tika uzcelta jūrskola. Šī pirmā satikšanās ar jūru atstāja uz zēnu elpu aizraujošu, neaizmirstamu iespaidu. „Jūras dižans izskats tik vareni sagrāba jaunekļa garu, ka tas visas trīs dienas gandrīz neko citu nedomāja kā par dižano jūru, pie kā ar bērnišķīgu drošumu jau toreiz tūlīt sataisīja plānu jeb projektu, kādā vīzē varētu Rojas upē ietaisīt dziļāku ostu, lai tur palielas laivas un mazi kuģi varētu ienākt.” Kr.Valdemārs. (Avots: Rojas TIC) |
|
 |
Senā stilā saglabāta zvejnieku mājiņa netālu no jūras, Bērzciemā, piedāvā mierīgai atpūtai 2 mājīgas istabiņas ar kamīnu un nelielu virtuvīti. Saimnieku ģimenē jau vairākās paaudzēs ir senas zvejnieku tradīcijas, arī zivju apstrādē un kūpināšanā. Viesiem ir iespēja iegādāties vietējos kūpinājumus – zivis no Engures ezera un Baltijas jūras. |
|
 |
19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. |
|
 |
Vēstures avotos minēta jau 1582. gadā. 1736. g. Dundagas vaku grāmatā minētas divas Vaides sētas - Lekši un Žonaki. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. g. pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. 1939. g. Vaides ciemā bija 21 sēta. Vaides Lāžos dzima Nika Polmanis (1823 - 1903) - pirmais izglītotais lībietis un visu mūžu nodzīvoja lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910 - 1993), kurš blakus sētai augošajam dižozolam veltīja dzejoli. Ar Žonakiem saistīta plašā Bertholdu dzimta: lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks - Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, Šveices ārsts Marsels Bertholds, pasaulslavenais pianists Arturs Ozoliņš (Kanādā) un Grizelda Kristiņa (1910 – 2013) – lībiešu valodas teicēja un dzejniece, kura bija pēdējā lībiešu valodas runātāja, kam tā bija dzimtā valoda. Ozolnieki arī saistās ar Bertholdu dzimtu – lībiešu tradīciju un valodas zinātāju Paulīni Kļaviņu (1918 - 2001) un viņas māti, - lībiešu teicēju Katrīnu Zēbergu. Paulīnes savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – „Dēliņu” lībiešu sētas klētī. Vaides Purvziedos apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa meža dzīvnieku ragu kolekcija. |
|
 |
1995. g. darinātā (tēlnieks O. Skarainis) skulptūra novietota ceļa krustcelēs (E. Dinsberģa un Talsu ielas krustojums) pie Dundagas pienotavas. „Krokodils” ir veltīts Dundagas stiprajiem vīriem un bijušajam dundadzniekam Arvīdam Blūmentālam (1925. – 2006.), kas dzīvoja Austrālijā, bija liels dēkainis un medīja krokodilus (~ 10 000). A. Blumentāls bijis prototips slavenajā Pola Hogana filmā “Krokodilu Dandijs”. |
|
 |
Vēl netālu no Kilmiņupes ietekas jūrā atrodas nostāstiem apvītais Tromeļa pilskalns – viduslaiku nocietinājuma vieta. Tā meklējama ap 100 m attālumā no „Krauju” mājām. Šeit 1977. gadā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrastās ķieģeļu un krāsns podiņu lauskas liecina, ka nocietinājums izmantots viduslaikos. Vieta saistīta ar nostāstiem par jūras laupītāju Trommeli, kurš te esot noracis salaupītās bagātības, tāpēc kāpā redzamas daudzas mantraču saraktās bedres. Teika stāsta par jūras laupītāju Trommeli, kurš ar saviem ļaudīm aplaupījis kuģus Rīgas jūras līcī no Kurzemes piekrastes līdz Roņu salai. Senatnē šajā piekrastē noenkurojušies daudzi kuģi, kas gaidījuši labvēlīgāku ceļa vēju, lai varētu apbraukt Kolkas ragu, taču jūras laupītājs to izmantoja savtīgiem nolūkiem. Tas arī savācis bojā gājušo kuģu mantas. Trommeļa pils esot bijusi celta no mūra. (Avots: Rojas TIC) |
|
 |
Kaltenes mežā apskatāms nostāstiem apvīts dabas brīnums - Kaltenes kalvas, jeb Valna kalvas. Akmens krāvumu 2 - 3 km attālumā no jūras, mežā, izcelsme saistīta ar Baltijas ledus ezera krasta veidojumiem. Velna kalva ir lielākā no kalvām. Savulaik Velna kalva bijis skaists akmeņu krāvums, tik milzīgs, ka „sniedzies līdz koku galotnēm”. Agrākajās kartēs atzīmēts tās absolūtais augstums vjl. - 20 m. Tajā bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to vidū daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi. Šī kalva tika gandrīz pilnīgi iznīcināta 1960 – 1970 – jos gados ceļu būvei iegūstot šķembas. Līdz mūsdienām palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 m, augstums 2 m. Zinātnieki izsaka arī domu, ka kalvas senatnē varēja būt svētvietas, jo par tām saglabājušās daudz teikas un nostāsti. Kalvu apskates nolūkā ir izveidota labiekārtota dabas taka ar pastaigu laipām, informācijas stendiem un nelielu stāvlaukumu. (Avots: Rojas TIC) |
|
 |
Apmeklētāji var piedalīties zivju (butes, arī vējzivis un brekši) kūpināšanā, degustēt produkciju un noklausīties stāstījumu par piekrastes zvejniecības tradīcijām. Sētā apskatāmi ~20 lībiešu sētām raksturīgie žogu veidi. |
|
 |
Lauku sēta “Lūķi” ir vieta Jūrkalnē, kur būt mierā un klusumā pie dabas. Atpūtu iespējams baudīt namiņos dārzā vai lielajā mājā. Katra vieta ir iekārtota tā, lai viesi justos ērti un netraucēti. Sētā ir gadiem veidota ainava ar lieliem ozoliem, tējas dārzu, autentisku pirti un dārza nojumi. Apskatei pieejams arī salons ar seniem un mūsdienīgiem amatnieku darinājumiem. Sēta piemērota mierīgai atpūtai vai ģimenes svētkiem. |
|
 |
Kapsēta šajā vietā (Siguļi) pastāv jau no 1773. gada. Carnikavas kapos dus izcilais latviešu tautas dzejnieks Ojārs Vācietis (1933. – 1983.), kur tam uzstādīts piemineklis. Apskatāma arī 18. gs. celtā Carnikavas muižas kapliča un muižas nomnieka Falka kapakmens. |
|
 |
38 m augstais Ovišu bākas mūra tornis (signāluguns - 33 m augstumā) celts 1814. g. un bez ievērojamām izmaiņām darbojas arī mūsdienās. Šī ir mūsu valsts vecākā funkcionējošā bāka. |
|
 |
Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši. Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas. Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus. |
|
 |
Krogs „Sidrabiņi” atrodas Rīgas – Tallinas ceļa malā, netālu no Jelgavkrastiem. Tas iekārtots, atjaunojot vēsturisku koka ēku. Blakus krodziņam izveidots gaļas pārstrādes cehs, kurā top pašu kūpināti gaļas izstrādājumi. Viesiem galdā tiek celti tādi gardi ēdieni kā bukstiņu putra ar čurkstinātu pašu kūpinātu cūkas krūtiņu, pašmāju pelēkie zirņi, putraimdesa ar ceptu speķi un āboliem, pašu kūpināts, sutināts cūkas stilbs ar sinepēm, mārrutkiem un tepat uz vietas skābētiem, štovētiem kāpostiem. |
|
 |
Viens no vecākajiem lībiešu ciemiem, kas pieminēts jau 1387. g. Senais ceļš no Dundagas muižas uz Sīkragu pastāvējis jau viduslaikos. 17. gs. Sīkragā bija viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemē, kurā ienākuši kuģi no Anglijas, Holandes un Lībekas, vedot ogles, labību u.c. preces. Pirms Pirmā pasaules kara darbojās piecas ķilavu kūres, 20. gs. 20. - 30. gados ciemā zvejoja ap 55 zvejnieku. Sīkragā dzimusi lībiešu kultūras darbiniece Hilda Grīva (Cerbaha, 1910 - 1984), tālbraucējs kapteinis Kārlis Anbanks (1884 – 1937), baptistu mācītājs Kārlis Lāceklis (1904 - 1970), lībiešu valodas un tradīciju zinātājs Pēteris Dambergs (1909 - 1987), dzimusi grafiķe Baiba Damberga (1957). Mūsdienās Sīkrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Ciemu šķērso Mazbānīša velomaršruts ar piemiņas akmeni stacijas vietā. Sīkrags tāpat kā nākamie ciemi austrumu virzienā atrodas Slīteres Nacionālajā parkā. |
|
 |
Rojā var apmeklēt smilšaino pludmali ar labiekārtotu infrastruktūru un Rojas akmeņaino jūrmalu. Akmeņainajā jūrmalā atrodas Rojas jūras dižakmens – aptuveni 2 m augsts un 12,5 m apkārtmērā. Jūras krastam piemīt savdabīga burvība ar izkaisītajiem akmeņiem un nesteidzīgo laika ritumu. Pie Silupītes iztekas jūrā vēl tagad var redzēt senas liellaivas koka un tā laika dzelzs naglu atliekas. Sākot no 1939. g. Roja bija “sākuma” punkts tā saucamajai “slēgtajai zonai”, kur līdz pat 1993. g. atradās Padomju armijas un flotes dislokācijas zona. Kāpās pie Krasta ielas iespējams vēl apskatīt padomju laika mantojumu. Te atrodas liels betona cilnis, no kura savulaik robežsargi novēroja jūru un ķēra robežpārkāpejus. Aiz kāpām atradās robežsargu poligons ar visu tam nepieciešamo. Rojā atradās gan robežsargu postenis, gan arī pretgaisa aizsardzības radiolokators. (Avots: Rojas TIC) |
|
 |
Pirmās bākas celtniecību pabeidza 1879. g. Bāka cietusi abos pasaules karos un vairakkārt atjaunota. Ēkas augstums - 19 m, bet pieskaitot stāvo, viļņu skaloto kāpu – 46,5 m. No Užavas bākas paveras viens no skaistākajiem Baltijas jūras krasta skatiem.
|
|
 |
Izvietots Doles muižas dzīvojamā ēkā, kas celta 1898. g. kā Lēvisu of Menāru dzimtas īpašums. Muzeja krājums ataino Daugavu kā nozīmīgu un vēsturisku ūdensceļu, un tajā apskatāmi baltu cilšu un lībiešu apģērbi, sadzīves priekšmeti u.c. Doles muižas parkā novietoti nēģu tači un rekonstruēts lašu zvejas aizsprosts. Blakus muzejam atrodas 17. gs. Kurzemes hercogistes lielgabals (atrasts Misas upē), kas liets Baldones Dzelzāmurā. Mazliet tālāk apskatāmi 4 Krievijas cara armijas lielgabali, kurus 2007. g. atrada Salaspils būvlaukumā. Ietilpst Doles salas (lielākā Daugavas sala) dabas parka teritorijā. |
|
 |
Šajā vietā var izjust dabas skaistumu, tās spēku, enerģiju, būt harmonijā ar dabu, kā arī izjust ne tikai akmeņu, augu, latvju zīmju un āderu enerģiju, bet akmeņi te ir kā rota dārzam. Daiļdārzs ir ar skatu uz jūru un ūdenskritumu kaskādi, kura priecē pavasarī un rudenī, bet vasarā tā ir akmens upe. Tas atrodas 1 km uz ziemeļiem no Tūjas autobusa pieturas. Dārzā apskatāmas 28 skujeņu, 14 dekoratīvo krūmu, kā arī 13 rododendru šķirnes, alpenārijs un ziemcietes. Ir interesanta akmeņu kolekcija, iespējama to enerģētiskā lauka noteikšana, dārzs ar ezotēriku. Apskatāma Vidzemes akmeņainā jūrmala. Daiļdārzs daudzkārt godalgots Salacgrīvas novada un Latvijas valsts mērogā. |
|
 |
Ošvalkos – apdzīvotā vietā starp Jūrkalni un Sārnati ir uzstādīta piemiņas zīme "Cerību bura”, kas veltīta tiem latviešu bēgļiem (1944. - 1945. g.), kas pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju devās zvejas laivās. Zīme izvietota krasta kāpās starp ceļu un jūru. |
|
|
|
1991. gada 14. jūnijā Pēterupes draudzes baznīcas dārzā atklāta tēlnieka Zezostra Ķēdis piemiņas zīme represētajiem 1941. un 1949. gadā. (Avots: Saulkrastu TIC) |
|
 |
Ķīšupe (garums 31 km) iztek no Lēdurgas pagasta purvājiem. Pašā liedagā Ķīšupe bieži maina gultni un ietekas vietu. Viena no Ķīšupes pietekām ir ar interesantu nosaukumu – Pupaļurga. Ķīšupes nosaukums, iespējams, cēlies no cilvēka un māju vārda. Upes tuvumā 17. gadsimtā dzīvojis kāds vīrs vārdā Ķīsis. (Avots: Saulkrastu TIC) |
|
 |
Atrodas Carnikavā starp dzelzceļa staciju un Vecgauju. Saimnieki iepazīstina ar Gaujas apkārtnes nēģu ķeršanas un gatavošanas tradīcijām. Nēģus piedāvā trīs veidos- grilletus uz oglēm, nēģus želejā un nēģu suši. Iespējama produkcijas degustāciju un iegāde, kā arī ekskursija. Ekskursija ietilpst informācija par nēģiem un iepazīšanās ar saimnieku sporta slavas zāli un keramikas varžu kolekcijas apskati. |
|
 |
Viesnīca Liepupes muiža ir izvietota skaistā 18. gadsimta muižas ēku kompleksā, kuru ieskauj parks un kurā tiek piedāvāti 16 izsmalcināti numuri 2 ēkās – muižas galvenajā Kungu ēkā un blakus esošajā Pārvaldnieka ēkā. Viesiem, kas nakšņo Pārvaldnieka (Baltajā) ēkā, ir pieejami arī Suite apartamenti (2) ar āra burbuļvannu un terasi ar brīnišķīgi skatu uz ezeru. Apartamenti ir ieturēti romantiski elegantā lauku stilā – sienas grezno ekskluzīvā britu zīmola Sanderson tapetes, istabās ir īstu koka dēļu grīda. Izsmalcinātas detaļas ir it visā – to var baudīt gan ērtajos matračos ar satīna gultas veļu, gan vannasistabās ar īstām čuguna vannām un tām pieskaņotu ekskluzīvu aprīkojumu. Restorāns piedāvā apvienot garšas baudās mūsdienīgu pilsētas kulinārijas izsmalcinātību ar senām lauku ēdienu gatavošanas tradīcijām. Maltītes pamatā ir svaigi sezonāli produkti, kurus piegādājuši vietējie lauksaimnieki vai kuri izaudzēti pašas muižas ekoloģiskajā garšaugu dārzā. |
