Vēsturiskie un mūsdienu centri

Siguldas iepazīšanu var sākt ar Siguldas pilsdrupu apmeklējumu. Pils celtniecību uzsāka Zobenbrāļu ordenis 1207. g., bet 1236. g. to pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma karos. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Šodien ir apskatāms pils konventa ēkas dienvidrietumu korpuss un galveno vārtu tornis, aiz kura atrodas iekšējā priekšpils ar brīvdabas estrādi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Šobrīd notiek pilsdrupu rekonstrukcijas darbi. Dienvidos esošās Siguldas Jaunās pils celtniecība (īpašnieks - kņazs Kropotkins) norisinājās laikā no 1878. - 1881. g. No 1923. - 1940. g ēkā bija Rakstnieku pils, bet Padomju gados - kardioloģijas sanatorija. Kopš 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Ja no Jaunās pils dosimies ziemeļaustrumu virzienā, pēc nepilniem 2 km nonāksim pie Vējupītes gravas. Tajā apskatāma seklā (3,6 m), bet augstā (6,1 m) Pētera ala un dziļā Pūču grava ar Kraukļupīti. Abu upīšu gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās līvu zemes vadoņa (vecākā) - Dabreļa ozolkoka pils. Netālu meklējama Kraukļu aiza - Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar 11 m augstām smilšakmens sienām un 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vējupītes gravas un Gaujas senlejas saskares vietā slejas Paradīzes (Gleznotāju) kalns - ļoti ainaviska vieta, kas gleznota un fotografēta kopš seniem laikiem. Līdz Paradīzes kalnam var nokļūt arī ar elektromobili. Siguldas rietumdaļā var apmeklēt Panorāmas ratu (darbojas vasaras laikā) un Gaisa trošu ceļu (tramvajs) - Baltijas valstīs vienīgo (celts 1969. g.) šāda tipa transporta līdzekli. Tā nesošā trose stiepjas 1060 m garumā un bez atbalstiem savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ~ 40 m augstumā virs Gaujas. Te paveras izcili skati! Siguldas dienvidrietumu daļā var aizstaigāt līdz varenajai Beites kraujai, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Gravas rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu uz Krimuldu un Turaidas pili. Skatu vietu šeit iekārtoja jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Gravas austrumu pusē novietots no koka veidotais Ķeizarkrēsls.

Košragu uzskata par jaunāko lībiešu jūrmalas ciemu (veidojies 17. gs.). 1826. g. Košragā bija 78 iedzīvotāji. 1832. g. Žokos atvēra Dundagas jūrmalas ciemos pirmo lasītmācīšanas skolu lībiešu bērniem, kur par skolotāju strādāja pirmais profesionālo izglītību ieguvušais lībietis Nika Polmanis, kurš austrumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. Košragā bija vējdzirnavas, ūdensdzirnavas, laivu būves vieta. Pavasaros te piestāja laivas ar darba meklētājiem no Sāmsalas. 1932. g. izbūvēja ostu, 1938. g. - molu mudas (jūras mēslu) vākšanai. Pagājušā gs. 30. gados Košragu regulāri apmeklēja somu un igauņu valodnieki, kuri te savāca visvairāk lībiešu folkloras vienību. Norpiedagu mājas cēla lībiešu sabiedriskais darbinieks - Didriķis Volganskis (1884 - 1968). Tur piedzima viņa dēls - lībiešu kultūras darbinieks, mācītājs (Somijā) Edgars Vālgamā (Volganskis, 1912 - 2003), kurš lībiski pārtulkoja A. Pumpura eposu „Lāčplēsis” somu valodā. Mūsdienās Košrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Arheoloģisko izrakumu materiāli liecina, ka Ogres upes krastus ir apdzīvojuši lībieši. Ogre, kā lielāka apdzīvota vieta un nozīmīgs kūrorts, izveidojās pēc Rīgas-Daugavpils dzelzceļa izbūves 1861. g. Līdz 1. pasaules karam Ogrē savus pakalpojumus piedāvāja ~ 300 vasarnīcas, kas kara laikā g.k. tika nopostītas. Nākamais „liela mēroga" notikums norisinājās 1965. g., kad Ogrē uzcēla vienu no Eiropā lielākajiem trikotāžas kombinātiem, kurā strādāja viesstrādnieki no Vjetnamas u.c. valstīm. Mūsdienās Ogre savu kūrorta slavu vēl joprojām nav atguvusi, bet gan kļuvusi par samērā ekskluzīvu g.k. mazstāvu privātmāju apbūves vietu.

Sena latgaļu apdzīvota vieta. 10. gs. Krāslavas novads nonāca Polockas kņazu, bet 13. gs. - Livonijas ordeņa pakļautībā. Līdz 18. gs. sākumam tā pastāvēja kā muižas centrs. 1729. g. par 1400 dālderiem Krāslavu nopirka Johans Ludvigs Plāters. Plāteru dzimta Krāslavā valdīja divus gadsimtus. 18. gs. vidū Plāteri uzsāka Krāslavas pils celtniecību. Pēc Polijas pirmās dalīšanas 1772. g. Latgali pievienoja Krievijai. Krāslava sāka panīkt. Pēc Rīgas – Daugavpils - Vitebskas dzelzceļa izbūves (1865. g.) pilsētas saimnieciskā dzīve atkal uzplauka. Krāslavu maz skāra 2. Pasaules kara laika notikumi, tādēļ mazskarta saglabājusies 20. gs. sākuma koka apbūve.

Kretoņu (Kretuonas) ezera dienvidu krastā (ezeru gan neredz aizauguma dēļ) meklējams Kretoņu ciems. Šķiet, ka šī vieta ir „aizķērusies" pagātnē. Cauri ciemam iet viena iela, kurai abās pusēs izvietojušās 19. – 20. gs. mijā (dažas pat mazliet agrāk – 19. gs. vidū) celtās saimniecības. Te redzamas gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkas, kuras rada etnogrāfiska brīvdabas muzeja sajūtu. Dažas no tām gan ir „padevušās" laika zobam. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem, kuru pa „galveno ielu" vērts izstaigāt visā garumā. Šim, tāpat kā pārējiem etnogrāfiskajiem ciemiem ir piešķirts kultūras mantojuma objekta statuss.

Pļaviņu un Stukmaņu apkaime bijusi apdzīvota jau ap 3. gs. Poļu-zviedru kara laikā (1600.-1629. g.) pie Aiviekstes ietekas Daugavā bija izvietojusies zviedru kara nometne, no kuras saglabājušies nocietinājumi - skanstis. Tās ir vienas no iespaidīgākajiem šāda veida militārajiem veidojumiem Latvijā. Pļaviņas kā lielāka apdzīvota vieta sāka veidoties 19. gs. 90. gados un 20. gs. sākumā pēc dzelzceļa izbūves. Šodien Pļaviņas vairāk pazīstamas kā dolomīta šķembu ražotnes un pavasara plūdu vieta.

Vēstures avotos minēts 1310. gadā. 1582./1583. g. Piltenes vaku reģistrā ciemā minētas astoņas sētas, bet 1731. g. Dundagas muižas vaku grāmatā – trīs. 1826. g. katrā sētā dzīvo 16 – 17 cilvēki, kopā ap 60. 1935. g. uzskaites dati liecina, ka Saunagā lībiešu valodu pratuši visi 49 lībieši, bet tikai 11 no viņiem ģimenēs runājuši lībiski. Saunaga Rūpniekos bija veikals, kura īpašniekam Kārlim Tilmanim piederēja brētliņu sālītava. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Arvīds Ludeviks (1912 - 1996). 1945. g. maijā viņš no Ventspils uz Zviedriju vadīja velkoni “Rota” ar latviešu bēgļiem. Kuģi aizturēja un kapteini izsūtīja uz Sibīriju. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Visvaldis Feldmanis (1938 – 2017).

Krustpils vēstures avotos pirmoreiz minēta 1237. gadā saistībā ar Kreicburgas (Kreutzburg) pils celtniecību Daugavas labajā krastā. 1511. gadā Krustpils pieminēta kā miests. 1585. g. poļu karalis Stefans Batorijs Krustpili uzdāvina Nikolajam Korfam, kura dzimtas īpašumā tā paliek līdz 1920. gadam. Krustpils pievārtē 1626. g. notiek cīņas starp zviedru un poļu karaspēku. Nopostītais miests nīkuļo līdz 19. gs. vidum. Savukārt Jēkabpils izveidojās 17. gs. vidū kā Krievijas vajāto vecticībnieku apmetne - sloboda. Daugava iepretim Krustpilij un Jēkabpilij ir krāčaina, tādēļ strūdziniekiem bija jāapstājas un jāpārkrauj preces vezumos. Tā rezultātā sloboda uzplauka, un 1670. g. tai piešķīra pilsētas tiesības, nosaucot to Kurzemes hercoga vārdā. 1861. g., kad atklāj Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, sākas Krustpils, bet beidzas Jēkabpils uzplaukums. Krustpili un Jēkabpili administratīvi apvieno 1962. g., saglabājot Jēkabpils vārdu. Līdz mūsdienām Jēkabpilī ir saglabājusies 19. gs. raksturīgā vienstāvu koka apbūve, 19. un 20. gs. mijā celtām sarkano ķieģeļu ēkas, septiņi dažādu konfesiju dievnami. Daugavas kreiso krastu ieskaujošais aizsargdambis (būvniecību uzsāka 1861. g.) veidots ar mērķi pasargāt pilsētu no plūdiem. Tagad tas pārveidots par promenādi, kas ir iecienīta iedzīvotāju pastaigu un atpūtas vieta.

1869. g., dažus gadus pēc Ainažu jūrskolas dibināšanas, Ģipkā tika dibināta pirmā jūrskola Kurzemē. Šī bija 2. kategorijas jūrskola, kurā sagatavoja tālbraucējus stūrmaņus un tuvbraucējus kapteiņus. 1894. g. jūrskolu pārcēla uz Mazirbi. Pirms jūrskolas atvēršanās šajā ēkā no 1860. g. darbojās skola, bet 1867. g. speciāli jūrskolai, ēkai tika uzcelts otrais stāvs. Tā ir saglabājusies līdz pat mūsdienām un pārveidota par dzīvojamo māju. Skola (Ģipkā un Mazirbē) savas pastāvēšanas 28 gados devusi vairāk kā 200 profesionālu jūrnieku un tai bija liela nozīme kuģu būves veicināšanā piekrastes lībiešu ciemos. (Avots: Rojas TIC)

Palūšē atrodas nacionālā parka administrācija (izveidota neliela ekspozīcija) un tūrisma informācijas centrs, kempings, nesen atjaunotā laivu bāze un viens no biežāk apmeklētajiem parka objektiem – Palūšes baznīca (Palūšės bažnyčia), kas celta 1757. gadā. 2008. g. No dievnama apkārtnes paveras jauks skats uz Lūšu (Lūšiai) ezeru, īpaši saulrietos, kad baznīca iegūst teiksmainu nokrāsu. Blakus baznīcas žogam aug vecais Palūšes ozols. Uzskata, ka tā vecums varētu būt ~ 350 – 400 gadi.

Renda ir sena apdzīvota vieta, kas vēstures avotos minēta jau 1230. gadā. 13. gs. Renda bija viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kad 1235. gadā notika Kursas dalīšana, Rendas novads nonāca vācu ordeņa īpašumā, un rendinieki bija spiesti piedalīties ordeņa iniciētajos karagājienos. Kurzemes hercogistes laikā (1562. – 1795.), neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, sevišķi hercoga Jēkaba (1642. – 1682.) valdīšanas laikā. 17. gs. Renda kļuva par attīstītu manufaktūru centru, kurā attīstījās kokapstrāde, bija ierīkoti un darbojās kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linaustuves, stikla fabrika, salpetra un ziepju vārītava. Te darināja vīnu, parfimērijas izstrādājumus, mucas, lēja čugunu, taisīja naglas un daudz ko citu. Rendā darināto skābeno vīnu ar baudu dzēra Jelgavas pilī. Iepriekš minētais tika izpostīts Ziemeļu kara laikā (1700. – 1721.). 19. gs. nodedzinātās Rendas pils vietā tika uzcelta ķīmisko vielu ražošanas fabrika, strādāja viena no Kurzemes lielākajām ādas manufaktūrām un terpentīna ražotne. Paralēli tam sāka attīstīties kultūras dzīve. Rendiniekus nesaudzēja abi 20. gadsimta pasaules kari un pēcāk sekojošās represijas, kā rezultātā izveidojās t.s. Kureliešu bataljons – mežabrāļi, kas cīnījās pret padomju varu. Mūsdienās Renda ir mazs un kluss ciems, kurā apskatāma Lielrendas muiža, Rendas baznīca, Velna laiva pie Abavas un Īvandes ūdenskritumi.

Liela meža masīva vidū gleznainās Būkas (Būka) upes krastos starp kokiem ieslēpies teiksmainais Vaišnoriškes ciems. Šis ir viens no skaistākajiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Vaišnoriške kā apdzīvota vieta sākusi veidoties 1756. g., kad šeit sena vēsturiska ceļa malā darbojies krogs. Pirmā viensēta ciematā ir zināma no 1830. g. Šodien redzamā apbūve ir tapusi g.k. 20. gs. sākumā. Ciems ir palicis cilvēku atmiņās ar liepu medu, jo meža velšu vākšana un biškopība bija viena no galvenajām šejieniešu nodarbēm. Tagad ciemā ir piecas sētas. No Vaišnoriškes var uzsākt laivu braucienu pa seklo un dzidro Būku.

Smārde ir sena vieta, kas minēta jau 13. gs. dokumentos. Mūsdienās tas ir neliels ciemats ar dzelzceļa staciju un veikalu. Ziemeļaustrumos no Smārdes - Smārdes purvā atrodas bijušās kūdras ieguves vietas. 1. pasaules kara laikā netālu no Smārdes atradās frontes līnija, par ko liecina arī apkārtnē esošās piemiņas vietas.

Rožu laukuma pirmsākumi meklējami 1911. - 1913. gadā, kad šajā vietā izveidoja atklātu dārzu ar > 500 rožu krūmiem. Padomju laikos Rožu laukumam blakus esošajā laukumā bija novietots Ļeņina piemineklis. 2000. g. atjaunoto laukumu ieskauj Liepājas Pedagoģijas akadēmija, viesnīca “Līva”, biznesa un darījumu centrs „De Rome” (celta 19. gs., arhitekts Pauls Makss Berči, bijusī Romas viesnīca) un Liepājas Latviešu biedrības nams (1934., pamatakmeni licis Kārlis Ulmanis). Uz rožu dobes apmales ir izvietotas Liepājas sadraudzības pilsētu piemiņas zīmes. Rožu laukumam piekļaujas Zivju iela, kas nosaukumu ieguvusi no kādreizējā zivju tirgus. Zivju ielā meklējama Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām, bet piecas - nu jau aizsaulē aizgājušajiem. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra.

Pilsētas rajons dienvidos no Ventas grīvas, kura mūsdienās redzamā mazstāvu koka apbūve sāka veidoties 19. gs. vidū. Ostgala pirmsākumi meklējami 1836. g., kad Krievijas valdība, solot priekšrocības, aicināja apkārtnes zvejniekus apdzīvot smilšaino un kustīgo kāpu pārņemto piekrastes daļu. Ostgals ir atzīts par valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli.

Dagda vēsturiskajos avotos minēta 17. gs. kā tirgotāju miests. 1772. g. Dagdas novadu iekļāva Pleskavas guberņas, bet 1802. g. - Vitebskas guberņas sastāvā. 1905. g. šeit notika plaši zemnieku nemieri, kuru laikā tika nopostīti daudzi nozīmīgi arhitektūras pieminekļi. Pilsētu nesaudzēja arī abi pasaules kari. Ko skatīt tūristam? Dagdas centrā ir saglabājusies 20. gs. vēsturiskā apbūve – nami, kas celti no sarkanajiem ķieģeļiem – t.s. „ebreju tirgotāju nami". Dagda ir arī vienīgā vieta Latvijā, kur ik gadus pilsētas parkā svin Annu dienu!

Saaremaa salas galvaspilsēta. Populārs kūrorts. Baroka stilā celts rātsnams.

Pilsētai nozīmīgākais periods ir saistāms ar laiku no 1561. - 1795. g., kad Jelgavas novads ietilpst Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Kad Jelgava iegūst hercoga rezidences (1567. g.) un hercogistes galvaspilsētas (1616. g.) statusu, sākās strauja pilsētas attīstība, kas visaugstāko punktu iegūst hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Pēdējo divu Kurzemes hercogu - Ernsta Johana Bīrona un viņa dēla Pētera valdīšanas laikā tiek dibināta (1775. g.) Pētera akadēmija (Academia Petrina) - pirmā Latvijas augstskola, 1816. g. dibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, 1822. g. iznāk pirmā avīze latviešu valodā "Latviešu Avīzes", 1802. g. top Latvijā pirmā teātra ēka, bet 1898. g. - pirmā muzejam domātā ēka. 1937. g. Jelgavas pilī izvieto Latvijas lauksaimniecības kameru, bet pēc diviem gadiem atklāj Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. 1944. g. vasarā gāja bojā gandrīz visa pilsētas vēsturiskā apbūve un mākslas vērtības. Pēc 2. pasaules kara Jelgavu atjaunoja. Tikko kā ir atjaunots arī Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kurā šobrīd ir izveidots viens no Latvijas labākajiem interaktīvajiem muzejiem (ļoti draudzīgs ģimenēm ar bērniem).

Mazstāvu koka dzīvojamo ēku apbūve ir tapusi 19. gs. Te apskatāmi Latgalei raksturīgie noslēgtie pagalmi, verandas, koka apdare un dekori. Pilsētas koka apbūve ievērojami cieta 1866. un 1938. g. ugunsgrēkos. Par Ludzas vēsturisko centru var uzskatīt Tirgus laukuma vietu, bet Ludzas pilskalnu - par galveno dominanti, kuram apkārt veidojies pilsētas ielu tīkls. Ludzas pilskalnā slejas Ludzas pilsdrupas. 14. gs. beigās te atradās seno latgaļu koka pils, kuras vietā Livonijas ordenis uzcēla Latgales varenāko mūra pili. 1654. g. to izposta Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks. Ludzas TIC gidi piedāvā ekskursijas.

Mūsdienās redzamā vēsturiskā apbūve ap veco Tirgus laukumu ir veidojusies pēc 1881. g. ugunsgrēka. Kandavai raksturīgo pilsētvidi veido sētas ar saimniecības ēkām, noslēgtiem pagalmiem, caurbrauktuvēm un laukakmeņu mūriem. Tas aplūkojams Talsu un Sabiles ielās. Latvijas ainavai neierasta ir arī Lielā iela. Bruņinieku pilskalna piekājē ir apskatāms nesen (2010. g.) izveidotais Livonijas ordeņa pils makets.

17. - 19. gs. valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Jelgavas un Rātūža ielu apkaimē saglabājies kādreizējais ielu plānojums, kas veido noslēgtus apbūves kvartālus. Jaunjelgavā ir luterāņu, katoļu, pareizticīgo un baptistu baznīcas. Viens no izcilākajiem arhitektūras pieminekļiem ir 1912. g. jūgendstila formās būvētais pilsētas rātsnams. Līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena no piecām sinagogām. Gar Jaunjelgavas vēsturisko centru Daugavas krastā izbūvēta krasta promenāde – iecienīta vietējo iedzīvotāju pastaigu, atpūtas un peldvieta.

Dobeles vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts 1254. g. Dobele bija viena no visvairāk nocietinātajām zemgaļu vietām, tādēļ laikā no 1279. - 1289. g. pārdzīvoja sešus vācu krustnešu uzbrukumus. 1289. g. zemgaļi tomēr bija spiesti atkāpties. 1335. g. iekarotāji zemgaļu pils vietā uzsāka jaunas mūra pils celtniecību. Bērzes pretējā kreisajā krastā sāka veidoties tirgotāju un amatnieku miests. Pilsēta ļoti cieta Ziemeļu kara un tam sekojošā mēra laikā. Nozīmīgs notikums pilsētas saimnieciskajā dzīvē bija 1927. g., kad izbūvēja Liepājas-Glūdas dzelzceļa līniju. Pēc 2. pasaules kara Dobelē un tās apkaimē ieradās padomju militāristi, kas izbūvēja vienu no lielākajiem PSRS tanku poligoniem „Dobele-2". Tagad Dobeles apceļotājiem tiek piedāvāts interesants apmeklējamo objektu klāsts.

Valmiera vēstures avotos pirmo reizi minēta 1323. g. Līdz 13. gs. šī vieta atradās latgaļu apdzīvotajā Tālavā. Valmieras viduslaiku pils celtniecība tika uzsākta 13. gs. sākumā, bet 1283. g. starp Gauju un Rātes upi sāka slieties baznīca. Apdzīvotās vietas ekonomisko attīstību sekmēja atrašanās pie Pleskavas un Tērbatas-Novgorodas tirdzniecības ceļiem. 14.- 16. gs. Valmiera ietilpa Hanzas savienībā. Tā ievērojami cieta no 16.-18. gs. kariem, epidēmijām un ugunsgrēkiem. 19. gs. otrajā pusē atkal sākās pilsētas saimnieciskais uzplaukums. To sekmēja arī 1866. g. uzbūvētais koka tilts pār Gauju un 1899. g. atklātais Rīgas-Pleskavas dzelzceļš. 1944. g. tiek sagrauts pilsētas vēsturiskais centrs. Pēckara gados pilsētā funkcionē lieli rūpniecības uzņēmumi, piemēram, - Valmieras stikla šķiedras rūpnīca (arī mūsdienās). Mūsdienās Valmiera ir Vidzemes ekonomiskais, izglītības un sporta centrs.

Dundagas barons savulaik bijis viens no lielākajiem zemju īpašniekiem Kurzemē, tādēļ 19. gs. otrajā pusē ap muižu izveidojās saimnieciskās un sabiedriskās dzīves centrs. Dundagas centrālā laukuma dominante ir ūdenstornis, aiz kura sākas Dakterleja, kur no 1844. līdz 1854. g. doktorātā strādājis viens no pirmajiem latviešu tautības ārstiem un valodnieks J. Bārs. Līdz pat 20. gs. 60. gadiem no Dundagas cauri Mazirbei un zvejniekciemiem uz Ventspili kursēja mazbānītis. Mūsdienās Dundaga piesaista tūristus ar savu iespaidīgo pili, luterāņu baznīcu, Krokodila skulptūru, keramiķes Eizenbergas darbnīcu u.c. objektiem.

Ķemeri (Kemmer) pirmo reizi rakstiskajos avotos ir pieminēti 1561. g. 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā ir labi zināmas Ķemeru sēravotu ūdeņu un purvu dūņu dziednieciskās īpašības, tādēļ uz šejieni ārstēties dodas Kurzemes augstāko aprindu pārstāvji. Viesus uzņem vietējie mežsargi. Šajā laikā notiek pirmās dūņu peldes. Jūrmalas un Ķemeru peldvietu attīstību uz kādu brīdi pārtrauc 1812. g. Tēvijas karš. Divas desmitgades vēlāk - no 1833. līdz 1835. g. Ķemeru labumus izmēģina Baltijas ģenerālgubernators grāfs K. M. Pālens, kurš vēršas pie Krievijas cara Nikolaja I pēc atbalsta kūrorta tālākai attīstībai. Lūgums tiek atbalstīts un 1836. g. cars atvēl 700 ha valsts zemes un piešķir 100 000 rubļu dziedinātavas celtniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz Slokas – Tukuma lielceļam. Divus gadus vēlāk (1938. g.) atklāj pirmo valsts peldu iestādi. Šo arī uzskata par kūrorta dibināšanas gadu. Kūrorta slava izplatās visā Krievijas impērijā un tas kļūst aizvien populārāks. Vairākos posmos tiek uzsākta Ķemeru ainavu parka izveide, kas ir nozīmīga kūrorta sastāvdaļa. 19. gs. vidū un otrajā pusē kūrorta tālāku attīstību sekmē gan tvaikoņu, gan arī 1877. g. atklātā dzelzceļa satiksme no Rīgas līdz Tukumam. 1912. g. atklāj tiešo dzelzceļa līniju Ķemeri – Maskava. Īsi pirms 1. pasaules kara pacientu skaits sasniedz 8300 cilvēkus gadā. 1. pasaules kara frontes līnija Ķemeru purvā turas vairākus gadus un kūrorts tiek pamatīgi izpostīts. Neskatoties uz to, pēc kara notiek strauja tā izaugsme un Ķemeri kļūst par iecienītu Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu un vienu no modernākajām Eiropas dziednīcām. 1924. g. Ķemeros uzceļ jaunu peldiestādi ar dūņu vannām, kas tajā laikā ir viena no modernākajām Eiropā, bet 1936. g. Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis atklāj vienu no izcilākajām pirmās neatkarīgās Latvijas laika celtnēm – viesnīcu „Ķemeri". Arī pēc 2. pasaules kara – Padomju laikos kūrorts ievērojami paplašinās un tā apkārtnē izveido gandrīz 10 sanatorijas, kur strādā ~ 100 ārstu. 1971. g. Ķemeriem piešķir Vissavienības nozīmes kūrorta statusu. Laikā no 1975. – 1985. g. Ķemeros top lielākā no sanatorijām – Līva (sākotnēji - Latvija), kurai ir divi vienpadsmit stāvu korpusi. Līvā vienlaikus varēja ārstēties līdz 1200 pacientu, bet gada laikā – pat līdz 140 000 pacientiem. Sanatoriju slēdz 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā kā nerentablu. Līdz pat 1994. g. Ķemeros darbojas piecas sanatorijas: „Čaika", „Daugava", „Dzimtene", „Ķemeri" un „Līva" (Latvija) un kūrorta poliklīnika „Ķemeri". Vēlāko laiku var uzskatīt par sava veida Ķemeru kā plaša mēroga ārstniecības kūrorta norietu.

Palanga is known to be the biggest by-the-sea resort in Lithuania because of its seacoast's main attractions - dunes and white sand. And because Palanga is a resort there are plenty of cafes, restaurants, bars and more for those who would like to enjoy a meal or a drink, for those who like active sport - there is possibility to cycle, go horseback riding, swim and much more. 

Vom 6. – 8. Jh. befand sich an der Stelle der heutigen Stadt Grobiņa die größte in den baltischen Ländern bekannte skandinavische Händler- und Soldatenkolonie. Die Einwanderer aus Gotland und Schweden hatten ihre Inlandsiedlung auf einem Hügel eingerichtet, der sich am Ufer des damals schiffbaren Flusses Ālande befand. Es wird angenommen, dass sich genau hier die in den Chroniken aus dem 9. Jh. erwähnte Burg der Kuren – Seeburg – befand. Nach dem Bau der Ordensburg im 13. Jh. wurde Grobiņa zu einem Kreiszentrum. Die älteste Bebauung der Stadt hat sich um die Lielā Straße, sowie um die Saules Straße und Parka Straße herausgebildet.

Die Stadt Madona ist möglicherweise die einzige Stadt in Lettland, auf deren Gebiet sich im 9. Jh. eine Wassersiedlung befand. Die Reste dieser Siedlung haben sich unter Wasser im Norden des Sees Salas ezers / Baznīcezers (Inselsee oder Kirchensee) erhalten. Bis zum Ende des 19. Jhs. befand sich an der Stelle der heutigen Stadt ein kleines Landgut, das denselben Namen Madona hatte und das die Letten Birži genannt haben. Im Jahr 1898 wurde mit dem Bau der Schmalspurbahn zwischen Stukmaņi (Pļaviņas) und Valka begonnen. Mit der Entwicklung der Eisenbahn entwickelte sich auch die Stadt selbst. Heute ist die Stadt Madona eine gepflegte Stadt mit ihrem der Kleinstadt charakteristischen Charme. Es ist interessant, dass diese Stadt als eine der am höchsten ü.d.M. gelegene Stadt in Lettland angesehen werden kann.

Eine kleine Ortschaft mit einer Schule, einer Bibliothek und einem Geschäft. Nördlich von Vīdale kann man die Reste einer Windmühle besichtigen. Wenn man die Richtung Rigaer Bucht nimmt, kreuzt die Straße die Blauen Berge von Šlītere mit Sandsteinwänden und mit eindrucksvollen Aussichten in den Jahreszeiten, wenn die Bäume keine Blätter haben. Auf der linken Seite kann man die Quelle der Blauen Berge sehen, wo eine Stelle zum Wassernehmen eingerichtet ist. Die Straße, die von Vīdale nach Melnsils führt, nennen die Einheimischen den Damm Knipeldambis. Die Straße soll von der Deutschen Armee während des Ersten Weltkriegs gebaut worden sein, indem auf dem Weg Rundhölzer gelegt und mit Kies beschüttet wurden.

 Ventspils Vecpilsētas vēsturiskais centrs. Nelielā Rātslaukuma (40 x 60 m) rietumu malā atrodas Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja, kas ierīkota 18. gs. dzīvojamā ēkā ar baroka un klasicisma iezīmēm (19. gs. vidū te atradās pilsētas Rātsnams), bet austrumu malā – vēlīnā klasicisma stilā celtā evaņģēliski luteriskā Nikolaja baznīca. Iepretim baznīcai atrodas modernā stilā pārbūvētā Ventspils Galvenā bibliotēka un Digitālais centrs, kas ierīkots greznā 19. gs. savrupmājā.

Die größte Ortschaft im Südosten Lettlands, die vom Süden vom Fluss Daugava umgeströmt wird. Der Fluss ist gleichzeitig die Grenze zwischen Lettland und Weißrussland. Die Mitte des Flusses ist die Grenze zwischen zwei Ländern. Piedruja besteht aus zwei Teilen – Piedruja und Aleksandrova, die von der Zentralstraße (Straße V 631 ) getrennt sind. Piedruja hat sich als ein gegenüberliegendes Territorium der Stadt Druja entwickelt, die sich am linken Daugava-Ufer befindet. Zwei Teile gehörten im 17. Jahrhundert dem Hochadelgeschlecht Sapieha des Großfürstentums Litauens. Die Häuser mit wenig Stockwerken von Druja und eine zerstörte Kirche sind gut vom Piedruja-Ufer zu sehen. Es lohnt sich, Piedruja und die Umgebung, zu Fuß zu gehen, weil die Holzhäuser mit wenig Stockwerken stellenweise an die Häuser in den Freilichtmuseen erinnern. Piedruja sieht gepflegt aus, zwischen zwei Kirchen ist ein malerischer Garten angelegt. Mit bedeutenden Objekten – mit zwei Kirchen und Daugava-Stein macht der Piedruja-Pfad bekannt. Im Teil Aleksandrova befindet sich das Hotel „Piedruja”, das ein besonderes touristisches Produkt anbietet – eine Abendunterhaltung im lettgallischen, russischen und weißrussischen Stil. Vor der Reise nach Piedruja muss man die Aufenthaltserlaubnis fürs Grenzgebiet erhalten. Eine Grenzkontrollstelle befindet sich in Piedruja am Daugava-Ufer, wo noch relativ vor nicht langer Zeit eine der Überfahrten über den Fluss Daugava in Betrieb war.

В исторических источниках Тукумс упоминается в договоре 1253 года Ливонского ордена и епископа о разделе Курсы. Если название города переводить с ливского языка, то получается «кучи песка, горы».  В начале XIV столетия рядом с каменным замком Ливонского ордена образовалось поселение немецких торговцев и ремесленников, расцвету которого способствовала близость дороги Рига - Пруссия. Позднее на развитие города существенно повлияло строительство в 1877 году железной дороги Рига – Тукумс. В советское время у восточных ворот Тукумса был построен крупнейший в Балтии  военный аэродром СССР и военный городок. Современный Тукумс является краевым центром  с таким же названием и широким спектром предлагаемых  туристических услуг.  

История Лигатне неразрывно связана с Лигатненской бумажной фабрикой. В конце XIX начале XX столетия здесь построили дома для рабочих, школу, роддом, больницу, клуб, гостевой дом и другие здания, которые сохранились и по сей день. В советское время Лигатненская бумажная фабрика выпускала, главным образом, школьные тетради, по которым учились во всех республиках СССР.   В наши дни главным сырьем является макулатура, из которой производится упаковочная бумага. Лигатненская бумажная фабрика является единственным функционирующим в Латвии подобного рода предприятием. Ознакомиться с производством можно в сопровождении местного гида. Историческому центру Лигатненской бумажной фабрики присвоен статус памятника культуры. В северной части Лигатне, в Гауясмале, определенно следует побывать на  единственной функционирующей в наши дни и единственной речной переправе в Балтии - переправе Гауяс, которая работает на силе течения. Переправа – это транспортное средство местного масштаба. К западу от Лигатне находятся Лигатненские природные тропы, где в приближенных к естественной среде условиях (лучший объект такого рода в Балтии) живут благородные олени, косули, кабаны, лисы и рыси. На территории Лигатненских природных троп создана плотная сеть прогулочных троп и асфальтированный авто – веломаршрут, которая зимой превращается в трассу для катания на дистанционных лыжах. Здесь расположен современный центр для посетителей. К востоку от Лигатне, в реабилитационном центре «Лигатне» находится уникальное в масштабе Европы место - бывший секретный бункер советских времен, который был построен как место работы и проживания главный высших военных и гражданских лиц на случай применения ядерного или химического оружия. Бункер был обнаружен в 2003 году, поэтому до наших дней он сохранился в первозданном виде. По дороге из Аугшлигатне в Лигатне следует посетить парк Виенкочу (парк Колод), где можно увидеть созданные скульптором Рихардом Высоцким скульптуры их деревянных колод, осмотреть макеты всевозможных зданий, дом Песка, а также поучаствовать в тематических мероприятиях.

Tāpat kā Ventspils Rātslaukums, arī Tirgus laukums ir uzskatāms par pilsētas vēsturiskā centra nozīmīgu daļu, kura apkaimē ir saglabājies senais ielu plānojums. Kādreizējā Rātsnama vietā tagad slejas kariljonu zvana pulksteņu tornis. Tas zvana katru stundu, bet 12:33:44 un 00:33:44 ar īpašu melodiju ieskandina astronomisko Ventspils laiku. Tirgus laukumā ir aka, kas saulainā laikā darbojas arī kā Saules pulkstenis. Monētu automātā var izkalt īpašu piemiņas monētu.

В исторических документах Салдус уже упомянут в 1253 году. До XIII века здесь находился старинный замок куршей Salden (Салден), который отображен на гербе города. Примерно в 1341 году недалеко от городища куршей построил замок Ливонский орден, вокруг которого образовались поселение. Своего расцвета, подобно другим населенным местам Курземе, город достиг во времена герцога Екаба, в 1642 - 1682 гг. В качестве года  основания Салдуса  упоминается 1856 год, когда начались работы по восстановлению разоренного Северной войной места. В конце Второй мировой войны у города проходили тяжелые бои, и вплоть до 8 мая 1945 года город оставался в оккупированной немецкой армией части Латвии. Современный Салдус привлекает своими мероприятиями - днями города, фестивалем музыки «Салдус саулес» («Салдусское солнце»), а также многими туристическими объектами, среди  которых упоминается а/о «Друвас партика», где можно  наблюдать за процессом приготовления мороженого, и Салдусский пищекомбинат, где можно попробовать вкусные конфеты «Коровка» и понаблюдать за производственным процессом. 

Madonas centrālais laukums, kas vēl 20. gs. sākumā bija tirgus laukums. Pēc apjomīgās restaurācijas tas ir kļuvis par ievērības cienīgu pilsētvides objektu. Laukuma ziemeļu pusē atrodas pilsētas un novada pašvaldība un Madonas novada TIC.

Впервые упомянут в документах в 1582 году. На мелях Питрагса лежит много затонувших кораблей. В 1826 году в Питрагсе было насчитано 11 дворов и 190 жителей. В 19-ом веке здесь был открыт трактир. В 1937 году в селе находилось 12 старохозяйств и 38 рыбных хозяйств (в основном – новохозяйства). В селе было несколько мест переработки рыбы - куры. В Питрагсе жила великолепная сказительница ливского языка Мария Шалтьяре (Бертольде, 1860 - 1930), которая поделилась более чем 200 сказками и преданиями, более 90 песнями, играми и т. д. Молитвенный дом баптистов в Питрагсе был построен в 1902 году. В Первую мировую войну он сгорел, в 1925 году был восстановлен, а в конце 20-ого века - отремонтирован. В центре Питрагса в доме Крогу  хозяин создал коллекцию из 27 образцов старинных ограждений (заборов) ливского берега, предлагает копчение и дегустацию рыбы.

Талси называют городом на девяти холмах. Историческая застройка города вокруг Базницкалнса, Талси и Вилкмуйжских озер образовалась, главным образом, в 19 столетии. Одна из наикрасивейших – улица Лиела с малоэтажной (два - три этажа) застройкой (двускатные крыши). Красивые пейзажи открываются с окрестностей озера Талси и Кенинькалнса.

Центральной части Краславы, для которой характерна красивая невысокая деревянная застройка, присвоен статус памятника культуры. Лучшие виды на исторический центр города открываются с автостоянки у тропы Адамова, горы Карницкого, прилегающей территории к мосту через Даугаву (улица Проспекта) и смотровой вышки Приедайне на левом берегу Даугавы.

Как древняя Альшванга этот населенный пункт был впервые упомянут в 1231 году в договоре папского вице-легата Балдуина Альнского с куршами. Ливонский орден управлял здесь до 1561 года, а с 1573 по 1738 год замок ордена перешел к происходящей из Померании семье Шверина. Именно во время правления семьи Шверинов в Алсунге был воздвигут каменный храм в честь святого архангела Михаила и начато обращение местных жителей в католичество. Алсунга становится центром католической церкви в Курземе, ее обитатели - суйтами (свита Шверинов).
Алсунга уже почти 400 лет является историческим центром края Суйтов. Как самая консервативная область в Латвии, она хорошо известна своими необычными песнями, яркими народными костюмами, живыми традициями и поверьями. У суйтов есть язык (говор, диалект), блюда и многое другое, что было потеряно или забыто в других регионах. Здесь религия тесно срослась с народным в одно уникальное целое.
Сегодня Алсунгский край занимает территорию 191 км2 с населением около 1500 жителей.

Небольшой городок по дороге из Риги в Бауску. Название города впервые упоминается в письменных источниках в 1492 г. Объекты для осмотра: лютеранская церковь и парк бывшей господской усадьбы.

История Лигатне неразрывно связана с бумажной фабрикой, которая является единственным подобного вида предприятием, функционирующим в Латвии (экскурсии в сопровождении гида). В конце 19 - начале 20 вв. для работников Лигатненской фабрики построили жилые здания, школу, родильный дом, больницу, клуб, гостевой дом и другие здания, сохранившиеся и по сей день. Интересны подвальные пещеры (> 200), которые по-прежнему используются как вещевые склады и овощехранилища.

Ближайший к берегу ливов город, в котором действует Вентспилсское отделение Сообщества ливов, ансамбль ливов «Рандалист» («Rāndalist»), а в соседнем Таргале – ансамбли ливов «Кандла» («Kāndla») и «Пишки кандла» («Piški kāndla»). 

The Capital of Latvia. The Old Town of Riga (included in UNESCO Cultural Heritage list) - an excellent medieval building monument. The pearl of Art Noveau in Europe. The former city of Hanza.

Как большое населенное место Саулкрасты начало образовываться в конце 19-го века, когда маленькие рыбацкие поселки – Нейбаде, Петерупе и Катринбаде стали популярным местом для отдыха и купания жителей Риги. Это вскоре поспособствовало строительству дач. На развитие курорта также повлияло открытие водного сообщения между Ригой и Саулкрасты в 1905-м году. Были построены новые курзалы, рестораны и развивалась другая инфраструктура, связанная с курортом. В летнее время отдыхающие могли развлечься на мероприятиях, баллах и концертах с участием рижских оркестров.

Следующим этапом развития курорта стало шоссе и железнодорожная линия между Ригой и Саулкрасты, построенные в 30-х годах 20-го века. Советское время охарактеризовалось строительством домов отдыха, санаториев и новыми дачными домиками. Саулкрасты получают статус города. Сегодня Саулкрасты привлекают не только белым песчаным пляжем, но и различными ежегодными общественными мероприятиями, тропой Солнечного заката и Белой дюной, уникальным музеем велосипедов, Морским парком и местом для купания «Центр», площадью Саулес и другими объектами.

Old fishermen village, which was first mentioned in 1429. Before WW2 Juodkrante was popular resort in Europe and it still has its traditions nowadays. Village has an unique scenery with its wooden houses, promenade, Lutheran Church (1885), Lithuania's Art Museum Hall and much more.

Mulgima or Mulgi is a cultural and historical region in the south of Estonia. The part of Viljandi county located south of the rivers Raudna and Tenasilma was considered to be region of Mulgimaa.

In ancient times, Mulgi farmers were famous for their sharp minds and determination, which helped to buy land from German-Baltic nobles and become rich farmers. The icons of Mulgi culture - the dialect, the well-known men's long black jacket and the traditional Mulgi porridge - have survived to this day.

Aizputes pilsdrupas, akmens tilts pār Tebru, Jaunā pilsmuiža, ūdensdzirnavas un Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kā arī 19. gs. beigās celtās koka ēkas starp Jāņa, Katoļu un Atmodas ielu veido neparastu pilsētbūvniecības kompleksu, kam piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Staigājot pa vēsturisko centru, uzmanība jāpievērš ēku durvīm un to vērtnēm, logu ailēm, balkonu margām u.c. elementiem.

Diese Stadt ist das Herz der Region Latgale, wo vom 9. bis 12. Jh. eine hölzerne Burg der Letgallen sich erheben hat. Im Jahr 1285 hat der Livländische Orden begonnen, an der Stelle dieser Burg eine gemauerte Burg zu bauen. Nach dem Zerfall des Livländischen Ordensstaates verkümmerte die Stadt (Rēzekne war ein Teil von Polen). Das wirtschaftliche Leben wurde in der zweiten Hälfte des 18. Jhs. wieder aktiv. Nach dem Ausbau der Straße (1836) und der Eisenbahn (1861) zwischen St. Petersburg und Warschau wurde Rēzekne zu einem Reiseziel für Urlauber aus St. Petersburg. Während des Zweiten Weltkriegs wurde die Bebauung der Stadt wesentlich zerstört. Heute ist die Stadt ein bedeutendes Zentrum für Wirtschaft und Kultur der Region Latgale.

Eine der neuesten Städte in Lettland. Im Jahr 2013 wird die Stadt ihr 20. Jubiläum feiern. In Salaspils befinden sich mehrere in Lettland bedeutende wissenschaftliche Institutionen (während der Sowjetzeit wurde die Stadt zu einem Zentrum für Wissenschaft gebildet): Institut für Biologie, Institut für anorganische Chemie, Institut für Physik, der Nationale Botanische Garten. Während der Sowjetzeit befanden sich hier der ehemalige Kernreaktor von Salaspils und das Institut für Forstwissenschaft Silava. In den letzten zehn Jahren hat sich die Infrastruktur der Stadt entwickelt, es sind mehrere große Bezirke mit Einfamilienhäusern entstanden. Im Jahr 1996 wurde in Salaspils eine neue katholische Kirche gebaut. Ihrem Wesen nach ist die Stadt ein Schlafbezirk der Hauptstadt Riga.

Die Hauptstadt Litauens. Eine der größten Altstädte Osteuropas, ist in die UNESCO Liste des Weltkulturerbes aufgenommen worden. In der Altstadt sind verschiedene architektonische Stile dargestellt: Klassizismus, Barock, Gotik, Renaissance u.a.

Der Name Ainaži ist untrennbar von der lettischen Seefahrtsgeschichte. Im Jahr 1864 wurde hier die erste Seefahrtsschule gegründet, in der auch die Kinder der lettischen Bauern lernen konnten. Es ist gesetzmäßig, dass Ainaži zu einem bedeutenden Zentrum für den Bau von Schiffen für Küstenschifffahrt und zu einem Hafen wurde. Das wirtschaftliche Leben der Stadt hat die im Jahr 1913 eröffnete Schmalspurbahnlinie Smiltene-Valmiera-Ainaži begünstigt. Heute ist die Stadt Ainaži eine kleine und stille lettische Stadt, die mit mehreren interessanten Sehenswürdigkeiten an der Grenze zu Estland liegt.

Es wird angenommen, dass sich auf dem Hügel Ķezberkalniņš die Burg Lemisele der Liven des Kreises Metsepole befand. Genauso kann man Angaben darüber finden, dass bis zum 16. Jh. aus dem Meer über den Fluss Svētupe und den See Dūņezers bis hier Händler gefahren sind. Im Jahr 1223 hat der Bischof Albert in Limbaži eine gemauerte Burg gebaut. Die Stadt Limbaži wurde wie die Stadt Valmiera zum Mitglied der Hanse. Am Anfang des 16. Jhs. verringerte sich die wirtschaftliche Rolle der Stadt, weil der Fluss Svētupe und der See Dūņezers für die Schifffahrt nicht mehr nutzbar waren. In der Zeit zwischen dem 16. – 18. Jh. haben die Stadt und die Einwohner unter verschiedenen Kriegen, Krankheiten und Bränden gelitten. Im Ergebnis ist die Einwohnerzahl auf acht Menschen gefallen. In der Jahrhundertwende 19.-20. Jh. und am Anfang des 20. Jhs. erneuerte sich hier das wirtschaftliche Leben.

Die ehemalige Stadt Memel. Die einzige Hafenstadt Litauens mit einer Altstadt.

Das einzige Baukomplex aus dem 17. – 18. Jh. solcher Art im Baltikum, entstanden an den Ufern eines kleinen Flusses. Stellenweise fließt der Fluss entlang den Hauswänden. Das lettische Venedig.

Die Stadt Kuldīga hat es verdient, als die schönste mittelalterliche Stadt in Lettland angesehen zu werden. An ihrer Stelle befand sich schon vor dem 13. Jh. das Zentrum des alten kurischen Landes Bandava. Im Jahr 1242 hat der Livländische Orden an der Stromschnelle des Flusses Venta mit dem Bau einer gemauerten Burg begonnen. An der Burg bildete sich eine Siedlung aus, die als erste in Kurland (1378) Stadtrechte erlangt hat. Eine bedeutende Rolle spielte auch ihre Mitgliedschaft der Hanse. Von 1561 – 1795 war Kuldīga die Hauptstadt des Herzogtums von Kurland. Es ist gesetzmäßig, dass in der ersten Hälfte des 17. Jhs. die Stadt einen schnellen wirtschaftlichen Aufschwung erlebte, der mit dem Nordischen Krieg und mit dem Anfang der Pestzeit endete. Der Stolz der Kurländer und das Fehlen von industriellen Objekten ist ein Grund dafür, dass während der Sowjetzeit keine größere Massen von Einwanderern in die Stadt gekommen sind, darum ist heute Kuldīga eine der lettischsten Städte von Kurland. Es ist wert, in Kuldīga mehr als einen Tag zu verbringen, weil hier es sehr viel zu tun gibt. Naturliebhaber können hier fliegende Fische beobachten, aber die Forscher der Kulturgeschichte haben hier ein breites Arbeitsfeld.

Ein bedeutender Ort der lettischen Geschichte, denn hier befand sich im 12. und 13. Jh. das amtliche und auch kulturelle Zentrum des alten lettgalischen Landes Jersika mit der Burg des Herrschers Visvaldis am 18m hohen  Ufer der Daugava, wo sich der mächtige Burghügel erhebt.
Die obere Fläche des Hügels (100m x75m  umgrenzte ein Wall und eine aus Holz gebaute Wehrmauer. Hinein kam man durch ein bewachtes Tor, hinter dem sich mehrere Wohn- und Wirtschaftsgebäude und sogar eine kleine Kirche befanden. Bei archäologischen Ausgrabungen wurden Überreste von Blockhäusern freigelegt, es wurden viele Gegenstände aus dem 10.- 13. Jh. gefunden,  die von weitreichenden Handelsbeziehungen, unter anderem mit dem alten Russland zeugen. 1209 nahmen die Streitkräfte Bischof Alberts mit List die Burg und die alte Siedlung ein und zerstörten sie. Visvaldis Familie wurde gefangen genommen und der lettgalische Herrscher war gezwungen, zum Vasallen Bischof Alberts zu werden. Heute ist der Burghügel in Privatbesitz, eine Besichtigung muss mit dem Eigentümer abgesprochen werden.  

Es ist eines der ältesten livischen Dörfer, das bereits 1387 erwähnt wurde. Die alte Straße vom Landgut Dundaga (Dondangen) nach Sīkrags bestand bereits im Mittelalter. Im 17. Jh. war Sīkrags einer der wichtigsten kleinen Häfen in Nordkurland, zu dem Schiffe aus England, Holland und Lübeck kamen, die Kohle, Getreide und andere Güter hereinführten. Vor dem Ersten Weltkrieg wurden hier Sprotten umfangreich produziert. In den 20er–30er Jahren des 20. Jh. waren im Dorf ca. 55 Fischer tätig. In Sīkrags wurden die livische Kulturarbeiterin Hilda Grīva (Cerbaha, 1910–1984), Kapitän auf hoher See Kārlis Anbanks (1884–1937), Baptistenpastor Kārlis Lāceklis (1904–1970), Pfleger der livischen Sprache und Traditionen Pēteris Dambergs (1909–1987), Grafikerin Baiba Damberga (1957) geboren. Heute ist Sīkrags ein nationales Kulturdenkmal. Durch das Dorf verläuft die Fahrradstrecke der Schmalspurbahn mit einem Gedenkstein an der Stelle des ehemaligen Bahnhofs. Sīkrags ebenso wie die weiteren Dörfer in Richtung Ost liegen im Nationalpark Slītere.

Die evangelisch-lutherische Kirche von Krimulda wird als eines der ältesten Gotteshäuser von Lettland angesehen. Die Anfänge der Kirche sind im Anfang des 13. Jhs. gleich nach der Eroberung von Kubesele zu suchen, später wurde die Kirche mehrmals umgebaut. Neben der Kirche ist das Labyrinth für Meditationen Lilijas zieds (Lilienblüte) eingerichtet. Als im Jahr 1217 im Kampf von Viljandi der livische Häuptling Kaupo gefallen ist, wurden seine Aschen laut Erzählungen in der Kirche beigesetzt. Als die Grabstätte von Kaupo wird im Volke ein kleiner Hügel neben dem kleinen Fluss Runtiņupīte (Runtiņš) genannt, an dessen rechten Ufer sich die ungefähr 7 m lange und künstlich gegrabene Höhle Kubeseles ala (Runtiņala) befindet. Am linken Ufer des Flusses Runtiņupīte erhebt sich der Burgberg von Kubesele. An der Kirche beginnt der Naturpfad von Kubesele. Wenn man den Pfad folgt, gelangt man bis zum Fluss Gauja, an dessen Ufer der Stein Lielais (Runtiņa) akmens liegt. Hier kann man auch die von den Flößern von Gauja aufgestellten Ankerklötze besichtigen. Die mittelalterliche Burg von Krimulda (4 km östlich von der Kirche von Krimulda) wurde in der zweiten Hälfte des 13. Jhs. an der Stelle gebaut, wo der Grundufer des Urstromtales von Gauja von dem Tal Vikmestes grava durchgespaltet wird. Die Burg, in der das Domkapitel von Riga – der Rat der Erzbischöfe von Riga – gewirtschaftet hat, war ein eindrucksvolles Gebäude, dessen breiter Innenhof von einer 1,5 m dicken Schutzmauer eingeschlossen war. Im Jahr 1601 hat der schwedische Feldherr Heinrich von Lieven die Burg beim Zurückziehen gesprengt. Heute kann man auf dem von den Wäldern bewachsenen Hügel einige Burgreste besichtigen. Neben den Burgresten befindet sich die Luftseilbahn und beginnt der Serpentinweg von Krimulda. Unweit befindet sich das Landgut von Krimulda, das in den schriftlichen Quellen zum ersten Mal schon im 15. Jh. erwähnt worden ist. Das heutige Schloss des Landgutes wurde im 19. Jh. im Neoklassizismus (der Inhaber – Baron on Lieven) gebaut. In den 1920er Jahren gelang das Schloss nach der Enteignung im Eigentum des Roten Kreuzes, das dort ein Sanatorium für Kinder eingerichtet hat. Heute befindet sich in diesem Schloss das Rehabilitationskrankenhaus Krimulda, aber von den wirtschaftlichen Häusern des Landgutes haben sich die Ställe, das Haus der Diener und der Verwalter und das sogenannte Haus der Schweiz, sowie der Park erhalten. Hier werden thematische Führungen angeboten. Wenn man eine Bootsfahrt auf dem Fluss Gauja unternimmt, kann man in der Nähe die 15 m hohe Steilwand Velnalas klintis (Felsen der Teufelshöhle) besichtigen. Die Steilwand kann man sehr gut auch aus dem anderen – dem linken – Ufer des Flusses Gauja besichtigen, wo ein Picknickplatz eingerichtet ist. In der Mitte der Steilwand befindet sich die ungefähr 19 m tiefe und 4,7 m hohe Höhle Velnala (Teufelshöhle) von Krimulda. Wenn wir von dieser Steilwand das rechte Grundufer des Flusses Gauja Richtung Turaida am unten gehen, können wir die Sandstein-Steilwand von Piķene besichtigen. Unten an der Steilwand ist der ungefähr 1 km lange Biberpfad von Piķene eingerichtet. Am Rande des Pfades befindet sich die 5 m lange Höhle Mazā Velna ala (die kleine Teufelshöhle) mit der Quelle Gudrības avotiņš (Quelle der Weisheit), sowie die genauso lange Höhle Aunapieres ala. Hier kann man auch einige zugewachsene Nebenflüsse sehen.

Zum ersten Mal ist der Name von Kandava in den schriftlichen Quellen im Jahr 1230 erwähnt worden. Im Jahr 1253 hat der Livländische Orden auf dem steilen Ufer des Urstromtales des Flusses Abava eine gemauerte Burg gebaut, an deren Fuß sich eine Siedlung herausgebildet hat. Im 17. Jh. wurde Kandava zu einem bedeutenden Handelszentrum. Die Stadt und ihre Einwohner haben schwer unter der Pest und den Ereignissen des Ersten Weltkriegs gelitten. Die Stadtrechte hat Kandava im Jahr 1917 erlangt. Während der Sowjetzeit wurde der Sportkomplex der Landwirtschaftlichen Fachschule von Jaunkandava zu einem bekannten Ort für Training.

Jeder, der Lettland bereist, kennt die Ortschaft Ēdole bei ihrem Schloss. Die Anfänge des Schlosses sind im 13. Jh. zu suchen, aber die Anbauten des Schlosses sind im 16. und 19. Jh. entstanden, als der Innenhof eingerichtet wurde. Während der Umbauten, die in den 1830er Jahren durchgeführt wurden, hat die Fassade des Schlosses die heutige – neogotische Gestalt bekommen. Ab dem 16. Jh. bis zum Jahr 1920 befand sich das Schloss von Ēdole im Besitz der Familie der Barone von Behr. In den Aufständen von 1905 wurde das Schloss niedergebrannt, aber im Jahr 1907 – erneuert. Das Schloss von Ēdole ist mit vielen Legenden und Spukgeschichten verbunden.

Der älteste und größte Kurort Litauens (seit 1794). Mikroklima (Luft der Umgebungswälder), salzhaltigee Quellen, Heilschlamm. Die Altstadt ist ein städtebauliches Denkmal.

Befindet sich südlich der Stadt Koknese auf einer Insel mit einem Verbindungsweg zum Ufer, die von den Stauwässern des Wasserkraftwerkes Pļaviņas umgeben ist. Das fundamentale Objekt unter freiem Himmel wurde zum Gedenken an all jene Bewohner Lettlands errichtet, die unter den totalitären Regimen gelitten haben. Die ersten Arbeiten erfolgten hier 2008. Der Autor dieses Garten-Landschaft Projektes ist der japanische Landschaftsarchitekt Shunmyo Masuno. Obwohl der Garten noch nicht fertig gestellt ist, wurde er schnell zu einem beliebten Touristik-Objekt. Das erste eigenständige Bauwerk, das hier errichtet wurde, ist die Aussichtsterasse mit Blick auf die Burgruine Koknese und die lutherische Kirche. Durch dieses offene Konzept kann man bei jedem wiederholten Besuch hier etwas Neues entdecken. So entsteht hier ein wichtiger historischer Gedenkort des lettischen Volkes, an dem sich auch Besucher beteiligen dürfen, wenn sie einen Stein mitbringen und ihn dort niederlegen.  

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.

No vēsturiskā un arhitektoniskā viedokļa – interesants 17. - 19. gs. pilsētbūvniecības piemineklis. Vecliepāja atrodas Vecā tirgus un Kuršu laukuma rajonā, kur no 16. gs. 60. gadiem notikusi tirdzniecība. Līdz 1792. g. Kuršu laukums bija arī soda izpildes vieta. 1910. g. tam līdzās izveidoja tagadējo Pētertirgus paviljonu. Palūkojoties kartē redzams, ka ielu tīkls līdz pat mūsdienām ir daļēji saglabājis viduslaiku pilsētu centriem raksturīgo haotiskumu.

Kaut arī Cēsis ģeogrāfiski atrodas Gaujas nacionālā parka vidienē, pilsētai nav nacionālā parka statusa. Taču Cēsīs ir daudzi interesanti apskates objekti, kurus ir vērts redzēt un izzināt tuvāk. Noteikti ir jāiepazīst Cēsu vecpilsēta! Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns meklējams Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz Pils parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils (aprakstu sk. tālāk pie Nr. 44.) bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. To iecienījuši vecāki ar bērniem, jo te izveidots rotaļlaukums. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. Dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu.

Centrālā un arī skaistākā Traķu iela, kas ved cauri Traķu pussalas ziemeļu daļai, ko kādreiz sauca arī par „Mazo pilsētu”. Ielas abās pusēs ir redzami visdažādāko krāsu koka namiņi. Te jāatceras, ka tipiskai karaīmu mājai uz ielas pusi ir vērsti trīs logi! Karaīmu ielas rietumu pusē (Karaīmu 30) atrodas viens no retajiem pasaules karaīmu lūgšanas dievnamiem – kenēze (kenesa) – vienstāva koka ēka ar zilganu jumtu. Savukārt, ēkā Karaīmu ielā 22 ir izveidota etnogrāfiska izstāde (Karaimų etnografine paroda).

Ceļā uz Turaidu noteikti ir jāpiestāj pie Gūtmaņa alas. Tā ir platākā (12 m), augstākā (līdz 10 m) un apjoma ziņā – viena no varenākajām Latvijas alām (alveidīga niša), kas ir arī nozīmīga kultūrvēsturiska un nostāstiem (populārākais par Turaidas Rozi) apvīta vieta ar seniem sienu un griestu uzrakstiem (vecākie no 17. gs. beigām). No alas iztek avots, kam piemītot dziednieciskas īpašības. Vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ vairākas mazu strautu dziļās gravas, izvietojies Turaidas muzejrezervāts ar Baltijas mērogā izciliem pieminekļiem, kuru vēsture iestiepjas 1000 gadu tālā pagātnē. To iepazīšanu var sākt ar Turaidas muižas (pirmoreiz minēta 16 gs.) apskati, kas ir izcils Vidzemes muižas parauga piemērs. Līdz mūsdienām ir saglabājusies 21 ēka, kas celta no 18. gs. līdz 20. gs. sākumam. Apmeklētāji var apskatīt muižas stalli, ratnīcu, pirti, smēdi, zivju pagrabu, klēti, vagara māju, muižkunga veco dzīvojamo ēku, muižas kalpotāju dzīvojamo ēku, kalti u.c. Ejot Turaidas pils virzienā, nonāksim pie Turaidas Rozes kapa, ar ko saistīta leģenda par Turaidas Maiju, kas ziedoja savu dzīvību mīlestības vārdā. Blakus kapam aug diža liepa (sliktā stāvoklī), kas it kā dēstīta uz Maijas kapa. Tālāk esošā Turaidas luterāņu baznīca ir pēc kārtas trešais dievnams un viena no vecākajām (1750. g.) Latvijas koka baznīcām - vienjoma koka guļbūve ar barokālu tornīti. Tajā apskatāms altāris un kancele (18. gs. vidus), altārglezna "Golgāta" (17. gs. beigas – 18. gs. sākums) un vēstures ekspozīcija. Dainu kalnā plešas Tautasdziesmu parks, kura izveidi uzsāka 1985. g., atzīmējot latviešu dainu tēva - Krišjāņa Barona 150 gadu jubileju. Šobrīd tajā ir izvietotas vairāk nekā 26 tēlnieka I. Rankas darinātās akmens skulptūras. Te notiek arī ikgadēji folkloras pasākumi. Pirms Turaidas mūra pils celtniecības (uzsāka 1214. g.) tās vietā atradās lībiešu no koka celtā pils. Turaidas pils piederēja Rīgas bīskapam. Tā pastāvēja ilgu laiku - līdz pat 1776. g., kad nodega. 1953. g. te uzsāka plašākus restaurācijas darbus, atjaunojot Galvenā torņa augšējo stāvu, klēts ēku (ekspozīcija par Siguldas novadu), pusapaļo torni un pils kompleksa dienvidu korpusu. Tagad pils telpās ir izveidota muzeja ekspozīcija, kas vēsta par apkārtnes vēsturiskajiem notikumiem.