Churches

The first Catholic church in Ludza was built in 1687 and burned down.  A new wooden Baroque church was built in 1738, and because of its colourful interior it became known as the loveliest wooden house of worship in Latvia.  The church burned down during a great conflagration in 1938.  Work on the church that is there began in 1939, but it was only completed in the early 1990s.

Located at 1 Katedrāles Street. The oldest church in Ķemeri was built in 1893 in the style of the wooden churches of the Northern Russia. (Architect V. Lunskis). Near the church, there are buried 97 Russian soldiers killed in World War I for whom in 1925, a monument was unveiled-a black marble cross. Not far from the church you can find the Brethren's Cemetery and a monument to the Soviet soldiers who died from the wounds in World War II and after the war. This is the oldest church in Ķemeri. According to legends, it is built without a single nail. You can see the church during the worship but the visitors must be appropriately dressed! During the rest of the time, the building can be viewed from the outside.

The Aknīste Catholic Church was built between 1937 and 1940, and its design is based on the Kaunas Church of the Resurrection in Lithuanian. The building features the rectangular and geometric forms that were typical of the age of Functionalism. Inside is a large wooden altar, along with a pulpit and two side altars (from the early 19^th century) which were once found at the Rokišķi church. They were brought to the Aknīste church when the one in Rokišķi was redesigned. In 1997 the church was granted the Blue Flag of European cultural heritage. Alongside the church are the red brick gates of an old Catholic church, which date back to the latter half of the 19^th century. Also there is the Selonian Park.

Целостное здание церкви строилось в 1780 – 1781 гг. во времена барона Х.Ф. Бера, а перестраивалось в 1876 и 1888 гг. Церковь известна своим алтарем и кафедрой, выполненными в стиле рококо, и построенным в первой половине XVIII века органом. Церковь можно осмотреть изнутри.

The Sarkaņi Catholic Church is on the western shore of Lake Cirms, and it was built of field stones in 1830. The church is famous for a painting of the Virgin Mary which is said to be miraculous. This is a popular destination for pilgrims as a result of this fact.

Храм построен в 1766 г., а колокольня возводилась в 1897 году. Орган, построенный в 1859 году органным мастером Ансисом Динсбергсом, считается старейшим органом Латвии работы латышского мастера. Запрестольный образ «Пасхальное утро» создан Янисом Розенталсом в 1912 году. Церковь можно осмотреть изнутри.

The Nereta Lutheran Church is in the centre of Nereta at Rīgas Street 2. The Baroque church features elements of the late Gothic period, and it is seen as one of the oldest churches in Zemgale. It was built between 1584 and 1893 at the initiative of Count Wilhelm von Effern and rebuilt in 1679. There are gravestone reliefs in the church dedicated to Wilhelm and Georg von Effern which date back to the late 16^th century. The gravestone for Georg Effern is the most distinguished artwork in the style of early Nordic Mannerism in Latvia. The altar painting was painted in 1863 by P. Handler. The organ was built by R. Knauff in 1893, and the stained glass windows were produced by E. Baiermann in 1900. The chandeliers on the ceiling date back to the 17^th and 19^th centuries. Visitors can view Nereta and its surroundings from the unique eight-corner tower of the church, which is 38.6 m high.

Atrodas Rīgas ielā 39. Dievnams celts 1848. – 1849. g. klasicisma stilā (arhitekts A. Štauberts), bet laikā no 1924. – 1934. g. pārbūvēts (A. Vizuļa projekts). Dievnama izskatu salīdzina ar Svētā Pētera katedrāles veidolu Vatikānā. Blakus baznīcai atrodas Rīgas ielas gājējiem domātā daļa.

was built between 1930 and 1947.  On both sides of the altar are sculptures of angels that date back to the late 17th century and were sculpted in Subate.  They are the only elements of this kind in the Baroque decorative sculpture in churches in Kurzeme.  It may be that the figure of the Saviour on the cross with a sleeping lamb at his feet was produced by the same artists.  No one knows how the artworks arrived in Subate.  The organ with its wooden pipes was manufactured by Juris Bokums.  During the season, the interior of the church can be toured, and if you contact the church in advance, you can arrange for organ music performances. 

Находится в 2,5 км к северу от Круте. Небольшое здание из деревянных бревен с дощатой обшивкой первоначально было построено в 1642 году, а кирпичная башня восстановлена после Второй мировой войны. Интерьер церкви – алтарь (вторая половина XVII века), алтарная икона неизвестного автора «Иисус у креста» (XVII в.) и богато орнаментированная кафедра (1642 г.) являются важными памятниками времен маньеризма.

Atrodas Iecavas upes ielokā starp Rīgas un Sporta ielu. Baznīcas celtniecību uzsāka 1641. g. un pabeidza ap 1657. g. Ēka ievērojami cieta 2. Pasaules kara laikā. Pie baznīcas atrodas kapi, kuros apglabāti grāfu Pālenu dzimtas pārstāvji. To ziemeļaustrumu stūrī redzama Pālenu dzimtas kapliča. Baznīca ir it kā „sadalīta” divās daļās – vienā daļā notiek restaurācijas darbi, otrā izvietota bibliotēka. To ir vērts redzēt arī no iekšpuses.

To pamatoti dēvē par vienu no Kurzemes skaistākajām baznīcām. Dievnamu, kas bija Osten – Zakenu dzimtas īpašums, cēla 17. gs. un pārbūvēja 1710. g. Tā kokā darinātais interjers (rokoko ar baroka iezīmēm, 18. gs. vidus) pārsteidz ar savu košumu un dažādību. Pieminēšanas vērta ir kungu loža, ērģeļu luktas (1710. g.), ērģeles (1856. g.), altāris, kancele, biktssols (18. gs. vidus) u.c. Griestu gleznojumi tapuši laikā no 1744. - 1746. g. un tos veidojis Prūsijas gleznotājs I. F. Rode. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses.

Labi aplūkojama (neliela izmēra vienstāvu ēka) no Klajumu vējdzirnavu puses. Baptistu draudze Jūrmalciemā dibināta 1933. gadā.

Ēka uzcelta 1800. g. un pārbūvēta 1825. g. Zosnas katoļu baznīca ir viena no mazākajām Latgales koka baznīcām un vecākais Rāznas nacionālā parka dievnams. Ēkā atrodas slavena altārglezna “Madonna ar bērnu’’. Ievērības cienīgi ir arī vārti, žogs (celti no sarkanajiem ķieģeļiem un laukakmeņiem) un zvanu tornis. Netālu no baznīcas dzīvo pārvaldniece, ar kuru var vienoties par baznīcas apskati.

Unikāla ar savu 17. gs. attālāk no baznīcas celto zvanu torni.

Atrodas t.s. Baznīcu kalnā – 18. novembra ielā 66. Apjoma ziņā – lielākais Daugavpils luterāņu dievnams, kuru cēla laikā no 1891. - 1893. g. neogotiskā stilā no sarkanajiem ķieģeļiem (arhitekts Vilhelms Neimanis). 1941. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks un gāja bojā lielākā daļa no tās sākotnējās iekārtas. Turpmāko divu gadu laikā baznīcu daļēji atjaunoja, taču vēlāk tajā izveidoja noliktavu u.c. baznīcai „nepiederīgas” iestādes. 1985. g. ēka vēlreiz cieta ugunsgrēkā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā uzsāka baznīcas atjaunošanas darbus, uzstādīja solus un altāri, kas ir Ogres Amatniecības vidusskolas audzēkņu darinājums.

Tāda paša nosaukuma ciema dienviddaļā paceļas no koka (zaļā krāsā) 19. gs. celtais dievnams, kas apskatāms no ārpuses.

Apskatāmas iespaidīgās ap 1500. g. celtās baznīcas drupas. Ēka cieta pēc 1941. g. aviācijas uzlidojuma.

Atrodas Pļaviņu HES ūdenskrātuves krastā (R. Blaumaņa ielas galā) iepretim salai, uz kuras top Likteņdārzs. Baznīca (celta 1687. g.) ir vairākkārt atjaunota (1731., 1887.). Tagad redzamais tornis tapis par Stukmaņu muižas īpašnieku atvēlētajiem līdzekļiem. Baznīcā par mācītāju kalpojis Ernests Gliks. Padomju laikos ēkā atradies Stučkas vēstures un mākslas muzejs. Apmeklētāji var uzkāpt dievnama tornī (čuguna zvans!), kā arī aplūkot mākslinieka A. Dobenberga gleznas. Baznīca ir atvērta un apskatāma arī no iekšpuses.

 Atrodas Mazā Subates ezera ziemeļaustrumu krastā.Dievnams celts 1685. – 1686. g. bizantiskā stilā pēc Prodes muižas īpašnieka H. F. Ostena - Zakena rīkojuma. Šī ir vienīgā Latvijas baznīca, kuras arhitektūra atgādina 17. gs. beigām raksturīgās ideālā protestantu dievnamu formas. Interesanti ir ēkas stūros izvietotie mazie tornīši. Dievnama iekšpusē atrodas bagātīgi ornamentēts un skulptūrām rotāts kokgriezumu ansamblis, t.sk. - 17. gs altāris, kancele un biktssols, kā arī 17. - 18. gs. mākslas darbi un 1682. g. atliets zvans. Jāpiemin, ka daļu no baznīcas interjera ir veidojuši Stelmužes koktēlnieku skolas amatnieki.

Lai arī dievnama pirmsākumi meklējami 18. gs. sākumā, tā celtniecību (arhitekts Johanns Eduards de Vite) pabeidza viena gada laikā 1834. – 1835. g. (vēlīnā klasicisma stils). Būvniecības darbus finansēja Krievijas cars. Gan baznīcas atrašanās piejūrā, gan arī tās nosaukums liecina, ka tā celta, godinot Svēto Nikolaju, kas ir visu jūrnieku un zvejnieku aizbildnis. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses, kur uzmanība jāpievērš ērģelēm un altārgleznai (1888. g.).

Meklējama starp Bānūžu un Ilzes ezeriem. Vienreizējs koka celtniecības paraugs, kas tapis iepriekšējā dievnama vietā - 1780. g. Baznīca celta guļbūves tehnikā un līdz pat 20. gs. sākumam ēkai bijis salmu jumts, ko pēcāk nomainīja ar koka šķindeļiem. Torni piebūvēja 1911. g. 1994. g. atjaunoja baznīcas torni. Unikāli ir baznīcas logi, kas saglabājušies no 18. gs. Altāris, kancele un ērģeļu prospekts izgatavots 1893. g. Pie baznīcas uzņemtas mākslas filmas “Aija” ainas. Apskatāma arī no iekšpuses.

Atrodas nomaļā vietā, 0,7 km no Daugavpils – Krāslavas (A 6) ceļa, Daugavas virzienā. Dievnams celts 1933. – 1938. gadā koka kapelas vietā pēc Prāvesta Vaclava Kozlovska projekta, kurš pats arī vadījis celtniecības darbus. Dievnams celts no lieliem cementa ķieģeļiem. Tā lielajā altārī novietota Svētā Antona glezna, bet sānu altārī – Jaunavas Marijas statuja. Gan glezna, gan statuja ir pārvesta no Izvaltas baznīcas. Ikdienā baznīca apskatāma no ārpuses.

Atrodas t.s. Baznīcu kalnā - A. Pumpura ielā 11 a. Varenais neobaroka stilā celtais dievnamu tapis 1905. g. Pastāv viedoklis, ka par šīs baznīcas prototipu izmantotas Aglonas vai Krāslavas bazilikas, kā arī Rietumeiropas baznīcu paraugi. Tās interjeru rotā divstāvīgs altāris, kurā novietota spāņu gleznotāja B. E. Muriljo pazīstamās gleznas “Svētā Dievmāte” kopija. 1909. g. baznīcā uzstādīja poļu meistara Ādolfa Hofmana būvētās ērģeles.No būvniecības laika saglabājusies arī pārējā baznīcas iekārta.

No sarkanajiem ķieģeļiem gotiskajā stilā celtais dievnams iesvētīts 1888. gadā. Padomju laikā ēkā atradās Kuršu kāpu vēstures muzejs, bet tagad baznīca kalpo savam pamatmērķim. Tās iekšpusē ir apskatāmas izcilas ērģeles, altārglezna, trīs griestu lustras un vitrāžas. Blakus baznīcai atrodas unikāla 19. – 20. gs. etnogrāfiskā kapsēta ar ļoti neparastiem no koka veidotiem kapu krustiem, kuru formās atdarinātas augu, putnu, sirds uz zirga galvas. Koka krusti mūsdienās ir atjaunoti. Kapi ar šādiem koka krustiem ir apskatāmi arī Preilā.

Viena no izcilākajām Latvijas katoļu baznīcām. Tagad redzamais mūra dievnams celts 1761. g. poļu baroka stilā. Saglabājies oriģināls un ļoti krāšņs interjers (18. gs.). Ik gadu šeit notiek garīgās mūzikas pasākumi un poļu kultūras dienas. Gida pavadībā var iepazīt baznīcu un citus ES pierobežas (jābūt līdzi pasei!) tūrisma objektus.

Nelielā izmēra ēka (balts ķieģeļu mūris, ar dēļiem apšūts zems tornis) atrodas Liepājas – Klaipēdas šosejas (A 11) malā. 20. gadsimta sākumā tā kalpojusi kā lūgšanu nams, taču tā paša gadsimta vidū pārbūvēta, uzceļot torni.

Baznīca atrodas pašā pilsētas centrā. Tā celta laikā no 1781. līdz 1788. gadam un tās celšanas iniciators bija Alūksnes muižas īpašnieks Oto Hermanis fon Fītinghofs, tās arhitekts – Kristofs Hāberlands. Noskatītā vieta, netālu no ezera, bijusi purvaina. Tādēļ uzbērts uzkalniņš un baznīcas pamatiem izmantoti divi tūkstoši ozolkoka pāļu. Tā būvēta klasicisma stilā no vietējā laukakmens. Baznīcas apmeklētāji var aplūkot gan grezno interjeru, gan uzkāpt 55,5 m augstajā torni, no kura paveras skaists pilsētas skats.

Baznīcas apmeklējums ir jāpiesaka iepriekš.

Atrodas augstākā, ar kokiem apaugušā – Marku upītes krastā aiz Piedrujas robežkontroles posteņa. Līdz baznīcai nonākam pa bruģētu ielu, kuru, domājams, 20. gs. sākumā veidojuši vietējie zemnieki. Nākot uz dievkalpojumu, līdzi bijis jāņem akmens, kas ieguldīts ceļa segumā. Dievnamu, kuru rotā seši kupoli, uzskata par vienu no skaistākajām tagadējā Krāslavas novadā. Ēka celta 1883. - 1885. gadā vecās koka baznīcas (jau 17. gs.) vietā saskaņā ar senkrievu Vladimiras pilsētas un bizantiešu arhitektoniskajām formām. Atrodamas ziņas, ka draudzes lielums iepriekšējos laikos sasniedzis pat tūkstoti draudzes locekļu.

Located in the Lielvārde Park and alongside the Andrejs Pumpurs Museum, the church was restored in 1932 on the foundations of a church that was built in 1747 and bombarded during World War I.  Inside the church are several artistic monuments, including the altar, the pulpit, the pews and an altar painting by Kārlis Miesnieks, “Jesus in the Garden of Gethsemane” (1939).  On the eastern wall of the church is a stone cross that has partly sunk into the ground.  Specialists believe that it is an old gravestone.

Es gibt eine Erzählung über einen dänischen Händler, der sich bei einem Schiffbruch am Kap von Kolka gerettet und als Dank in Kolka eine Kirche gebaut hat. In Kolka hat es mehrere Kirchen gegeben, die ihren Standort gewechselt haben. Das Fundament des heutigen aus Feldsteinen gebauten Gotteshauses hat der damalige Inhaber des Landgutes von Dundaga Karl Ludwig Ferdinand von der Osten-Sacken gelegt. Das Gotteshaus ist an der Stelle (oder in der Nähe) der hölzernen Kirche gebaut, die sehr stark im Krimkrieg gelitten hatte. Die ersten Bauarbeiten wurden von dem Baumeister Oto Zīverts im Jahr 1885 (Architekt Teodors Zeilers) angefangen. Während der Sowjetzeit wurde die Kirche gewaltsam ausgeraubt und in dem Gebäude wurde ein Lagerraum eingerichtet. Es ist wert, das moderne Altargemälde (Künstlerin Helēna Heinrihsone) zu besichtigen, dem kein anderes Altargemälde in keiner anderen Kirche ähnlich ist. Früher befand sich an der Stelle des Gemäldes ein Kreuz.

Храм неоднократно горел и строился снова. Теперешняя церковь построена в 1874 году, а после пожара 1927 года была восстановлена в 1932 году. Можно осмотреть алтарную икону«Иисус со святым причастием», две картины И. Зебериньша «Иисус у креста» и «Иисус благословляет детей» (1957 г.). Проспект органа является первым, построенным в «латышском» вкусе органом (резчик по дереву П. Планкус, 1936 г.), а сам инструмент номинирован как самая красивая и самая объемная работа лиепайского мастера Екаба Яугиеша. Трубы органа сделаны из дерева, что является редким случаем. Церковь можно осмотреть изнутри.

Es gibt eine Erzählung über einen dänischen Händler, der sich bei einem Schiffbruch am Kap von Kolka gerettet und als Dank in Kolka eine Kirche gebaut hat. In Kolka hat es mehrere Kirchen gegeben, die ihren Standort gewechselt haben. Das Fundament des heutigen aus Feldsteinen gebauten Gotteshauses hat der damalige Inhaber des Landgutes von Dundaga Karl Ludwig Ferdinand von der Osten-Sacken gelegt. Das Gotteshaus ist an der Stelle (oder in der Nähe) der hölzernen Kirche gebaut, die sehr stark im Krimkrieg gelitten hatte. Die ersten Bauarbeiten wurden von dem Baumeister Oto Zīverts im Jahr 1885 (Architekt Teodors Zeilers) angefangen. Während der Sowjetzeit wurde die Kirche gewaltsam ausgeraubt und in dem Gebäude wurde ein Lagerraum eingerichtet. Es ist wert, das moderne Altargemälde (Künstlerin Helēna Heinrihsone) zu besichtigen, dem kein anderes Altargemälde in keiner anderen Kirche ähnlich ist. Früher befand sich an der Stelle des Gemäldes ein Kreuz.

Orthodoxe Christi Geburt-Kirche von Kolka. Die Angaben darüber, dass die Liven den orthodoxen Glauben angenommen haben, beweist eine Urkunde, die in den 1990er Jahren während der Restaurationsarbeiten im Turm der evangelisch-lutherischen Kirche (siehe auch weiter) gefunden und dort beim Bau der Kirche im Jahr 1885 hineingelegt wurde. Diese Urkunde erzählt, dass der Übertritt der Liven zum orthodoxen Glauben, dem sogenannten Glauben des Kaisers, „nicht mit der Glaubensüberzeugung verbunden ist, aber das ist ein Mittel, wie man an Vorteile für Grundstücke und an Genüsse gelangen kann.” Die orthodoxe Gemeinde hat schon im Jahr 1885 ein Grundstück vom Baron Osten-Sacken gekauft, auf dem im Jahr 1890 die Kirche, das Priesterhaus und ein Schulgebäude gebaut wurden. Alle Gebäude haben sich bis heute erhalten. Die Kirche hat ihre eigene Gemeinde und die Gottesdienste werden hier einmal im Monat abgehalten. Man kann Angaben darüber finden, dass Kolka das einzige Dorf an der livischen Küste war, wo in den 1890er Jahren eine orthodoxe Kirche gebaut wurde. Die Glocke hat ihren Platz im Jahr 1936 gefunden. Während der Sowjetzeit wurde die Kirche als eine Leichenhalle benutzt, aber heute dient sie ihrem ursprünglichen Ziel.

Befindet sich im Zentrum der Altstadt, auf der Kreuzung Latgales iela - Baznīcas iela. Das Gotteshaus ist 1834-1845 im klassizistischen russischen Stil erbaut. Vor nicht allzu langer Zeit wurden Decken und Wandmalereien erneuert. Im Turm des Gotteshauses befindet sich eine 1667 kg schwere Glocke.

Atrodas Labraga – Apriķu ceļa malā. Kāds nostāsts vēsta, ka to 1896. gadā cēlis vietējais muižkungs, kurš vēlējies, lai viņa meitas laulības notiktu baznīcā. Dievnamā atrodas altārglezna "Kristus pie krusta un Sv. Marija Magdalēna", kas gleznota 19. gadsimtā (autors T. Šprengels).

Die heutige Kirche aus Holz wurde auf diesem Hügel im Jahr 1947 gebaut, aber sie ist erneuert worden. Heute befindet sich in der Kirche das Dekanat von Rēzekne. Die Kirche kann man von außen besichtigen. Im Dorf Dukstigals waren bis zum Jahr 1960 zwei Gemeinden: Das Weiße Dukstigals (von Šadurskis) und das Schwarze Dukstigals (von Slobodskis). Im Weißen Dukstigals wurde eine Kirche im Jahr 1775 gebaut. Diese Kirche hat die Sowjetmacht im Jahr 1960 gewalttätig zerstört. Und das wurde trotz der Tatsache gemacht, dass diese Kirche ein Baudenkmal und die älteste Kirche (367 Jahre alt) in der Region Latgale war! Eine Rechtfertigung war die Erklärung, dass sich in einer Gemeinde zwei Kirchen nicht befinden dürfen.

Atrodas skaistā vietā – Elernes loka ziemeļdaļā, Daugavas senielejas malā. Mūsdienās redzamais dievnams celts no tēstiem laukakmeņiem iepriekšējo vietā laikā no 1934. - 1961. gadam. Pēc baznīcas uzcelšanas padomju vara tajā izvietoja klubu, tādēļ draudze baznīcu atguva tikai 1989. gadā. Šīs vietas agrākais nosaukums – Naujene (Novene) ir lietuviešu cilmes. Savukārt, Juzefovas vārds cēlies no vietējā muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska.

 Das Gotteshaus war von 1932 – 1938 an der Stelle einer alten Holzkirche nach einem Projekt von J. Cīruļis erbaut worden. Bis 1994 befand sich hier ein Filmverleih. Heute kann man in der Kirche eine Fotoausstellung über den Bau der Kirche besichtigen – „Vom Fundament bis zur Turmspitze, alte lettische Kirchenbauämter in Fotografien. Vom 37m hohen Glockenturm aus  hat man einen Blick über die Stadt .

Atrodas Rucavas galvenās ielas malā, netālu no centra.Rucavas draudzi dibināja 1871. gadā, bet izmēros nelielo dievnamu uzcēla 1888. gadā.

Baznīca atrodas Sodu ielā (Sodų gatve) 8. Tās pirmsākumi meklējami 1409. g. (viena no vecākajām Lietuvas baznīcām), kad Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais izveidoja Traķu apgabala baznīcu. Dievnams joprojām ir pazīstams ar 1123. g. Konstantinopolē gleznotās Traķu Dievmātes gleznu, kuru it kā Vītautam 1390. g. uzdāvinājis Bizantijas ķeizars Emanuels Paleologs II. Šis fakts gan ir jāuzskata par leģendu, ko aprakstījis vēsturnieks Albertas Vijūkas – Kojalavičius, jo 1645 g. gleznas restaurācijas laikā noskaidrojās, ka tā ir tapusi 15 gs. beigās vai 16. gs. sākumā. Traķu Dievmātes glezna ir pirmā Lietuvas pāvesta vainagotā glezna (vainagošanas ceremonija notika 1718 g.), pēc kuras brīnumus piedzīvojuši daudzi ticīgie - gan katoļi, gan pareizticīgie, gan pagāni, gan tatāri. Latvijā - Aglonas bazilikā atrodas šīs gleznas kopija, ko uzskata par svētu! Vislabākais skats uz baznīcu, Traķu ezerpili un Traķiem paveras no klaja paugura Galves (Galvė) ezera ziemeļu krastā.

Das Gotteshaus befindet sich in der Sēravotu Straße 10. Das im Historismus gebaute Gebäude ist im Jahr 1899 aus Holz gebaut worden und es ist das neueste von allen drei Gotteshäusern von Ķemeri. Die Kirche kann man von innen an den Tagen besichtigen, wenn hier Gottesdienste abgehalten werden, zu anderen Zeiten – nur von außen.

Meklējama Gosporos, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Daugavu. Apjomā nelielais dievnams būvēts 1820. gadā romāņu stilā no laukakmeņiem senas kapsētas vietā. Tuvāk Daugavai ir izveidota aka, no kuras iztek Svētavots, kam piedēvē dziednieciskas īpašības. Pie baznīcas novietots dobumakmens.

Varakļānu centrā, Rīgas ielas malā paceļas neliels paugurs, uz kura atrodas balta ēka ar 4 kolonnām un kupolveida jumtu, kas celta pēc Romas Panteona parauga. Kapela būvēta 1814. g. (arhitekts Vinčento Macoti), un tajā atrodas grāfu Borhu dzimtas apbedījumi. Kapelā bija novietoti arī Sv. Viktora pīšļi, kas pārvesti uz Varakļānu katoļu draudzes baznīcu.

Eine der ältesten Kirchen Lettlands, gebaut im 13. Jh. nach der Eroberung von Kubesele.

Atrodas t.s. Baznīcu kalnā - Tautas ielā 2. Šo uzskata par vienu no krāšņākajiem Latvijas pareizticīgo dievnamiem, kura ārējo veidolu izrotā daudzo torņu kupoli. Tā celta 1905. g. kā Dinaburgas garnizona baznīca ar daudziem nozīmīgiem mākslas pieminekļiem interjerā, t.sk. 19. gs. ikonām. Dievnams ir ikdienā atvērts un apskatāms no iekšpuses.

Atrodas Raiņa ielā 18. Baznīca celta 1911. - 1912. g. pēc Stukmaņu muižas nomnieka barona R. Noldes iniciatīvas. 1. pasaules karā cietušo baznīcu atjaunoja un no jauna iesvētīja 1921. g. Baznīcā apskatāma altārglezna “Kristus augšāmcelšanās”. Dievnams tāpat kā daudzas citas pilsētas ēkas ir būvētas no apkaimē sastopamā izejmateriāla – dolomīta. Interesanti, ka tornis būvēts ēkas vienā malā – asimetriski.

Atrodas Līvānu ziemeļdaļā, Baznīcas ielā 17. Dievnams uzbūvēts 1861. g. un paplašināts 1880. gadā. Pēc nopostīšanas 1. pasaules kara laikā to atjaunoja 1918. gadā. No interjera ievērības cienīgas ir ērģeles (uzstādītas 1936. g.), glezna „Svētais Jānis Kristītājs” (mākslinieks Šēnbergs) un 14 Krusta ceļa gleznas, kas ir vācu mākslinieka Fogela gleznu kopijas (19. gs. pirmā puse). Kopš 20. gadsimta sākuma bez izmaiņām ir saglabājies tikai Ostrabramas Dievmātes altāris ēkas labajā pusē. 2007. gadā nokrāsoja dievnama fasādi. Šo darbu laikā, no ēkas sienas izņēma nesprāgušu artilērijas lādiņu, kas bija iestrēdzis 1. pasaules kara laikā.

Atrodas ziemeļos no Vienības laukuma. Pirmo mūra baznīcu Ilūkstē uzcēla par grāfu Plāteru – Zībergu dzimtas līdzekļiem 1754. - 1769. g., bet tagadējo - 1816. g. 1861. g. dievnams pārgāja pareizticīgo, bet 1920. g. atgriezās katoļu draudzes rīcībā. Baznīcu atjaunoja 1921. g. Dievkalpojumu laikā tā apskatāma no iekšpuses.

 Sv. Gara pareizticīgo baznīca un vīriešu klosteris, kā arī klostera teritorijā esošā Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca atrodas Jēkabpilī, Brīvības ielā 200. Bizantiešu stilā celtā Sv. Gara pareizticīgo baznīca tapusi laikā no 1853. - 1886. g. iepriekšējās - 17. gs. otrajā pusē celtās un 1773. g. nodegušā koka (kokmateriālus tās celtniecībai bija piešķīris Kurzemes hercogs Jēkabs) dievnama vietā. Pie baznīcas atradies Sv. Gara vīriešu klosteris. 1903. g. Otrajās Lieldienās baznīcā izcēlās ugunsgrēks, pēc kura nesadega vienīgi Jaunavas Marijas glezna. Baznīca cieta 1. pasaules kara laikā un to atkal atjaunoja 1933. g. Blakus Sv. Gara pareizticīgo baznīcai atrodas Jēkabpils vecākais dievnams - 1774. g. celtā mūra baznīca, kas nosaukta Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā. Šī baznīca izceļas ar saviem nelielajiem izmēriem – 17 x 19,5 m. Mūsdienās te darbojas Sv. Gara pareizticīgo baznīcas klosteris, ko interesenti var apskatīt arī no iekšpuses. Kompleksu ietver iespaidīgs, Latvijas pilsētvidei neraksturīgs 17.gs. mūra žogs.

Atrodas pilsētas dienviddaļā, Siņicina ielā 4. Dievnams celts 1895. g., bet pārbūvēts 1906. g. Tā tornī atrodas trīs no sudraba un vara lieti zvani (restaurēti), no kuriem viens ir nominēts par Baltijas valstīs lielāko (4832 kg smags, zvana mēle sver 200 kg). Blakus atrodas muzejs, kas iepazīstina ar vecticībnieku kultūrvidi un baznīcas dzīvi.

Koka baznīcu uzcēla jau 1766. g., bet jauno - mūra - cēla vecās vietā un iesvētīja 1868. gadā. Augstā torņa dēļ tā kalpoja kā dienas orientieris kuģotājiem. 1993. g. iesvētīja mākslinieces Guntas Liepiņas-Grīvas altārgleznu „Kristus un Pēteris uz jūras”, ko uzgleznoja pazudušās vietā. 1923. g. 18. novembrī blakus esošajā Mazirbes mācītājmuižā (tagad – rekolekciju centrs) iesvētīja zilibaltizaļo lībiešu karogu. Mācītājmuižas apkārtnē var uzmeklēt Mazirbes mērakmeņus - Lielā mēra (1710., 1711.) lieciniekus. Teksts latīņu valodā uz tiem vēstījis, ka piekrastes lībiešus pieveicis Kārlis IX un mēris. Teksti akmeņos vairs nav izlasāmi, taču ir atšifrēti un zināmi. Mazirbes kapos apskatāms Vecā Taizeļa piemineklis, piemineklis kapteiņa A. Bertholda vecākiem un leģendārais Vilkača kaps. 

Dievnams celts no šķeltajiem laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem laikā no 1894. - 1909. g. Tajā saglabājušās vecās koka baznīcas iekārtas un 18. gs. sākumā veidots cilnis “Svētais vakarēdiens”.

Celta ~ 1560. g. vietā, kur agrāk atradusies Sakas osta. Dievnamā apskatāms > 170 gadus vecs kuģa modelis. Vietējie ticēja, kas tas aizsargā jūrniekus un bojāejas. Šāda tradīcija Latvijā ir novērojama tikai dažās baznīcās. Baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

Atrodas t.s. Katoļu kvartālā starp Liepājas, Baznīcas, Tirgus un Raiņa ielām. Dievnams celts 1640. – 1642. g. kā Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera uzticības apliecinājums Polijas karalim. Tajā saglabājies biktssols ar alegoriskiem gleznojumiem (1691. g.), trīs ar rokoko stilā veidotiem kokgriezumiem rotāti altāri, 16. gs. skulptūra “Madonna ar bērnu” u.c. Iepriekš piesakoties, baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

Atrodas 2,5 km no Bārtas centra, Bārtas upes labajā krastā. Mūsdienīgais dievnams tapis 2002. gadā (arhitekte: A. Siliņa).

Vienīgā baznīca nacionālā parka teritorijā. Tā atrodas Kirblas (Kirbla) ciemā – uz neliela pacēluma, kas Baltijas ledus ezera laikā bijusi sala, kuru no visām pusēm ietvēris ūdens. Kirblas baznīcas pirmsākumi ir meklējami 16. gs. un par tās celtniecību saglabājušies dažādi interesanti nostāsti. Tas ir viens no mazākajiem Igaunijas dievnamiem (29 x 11 m).

Atrodas ciema ziemeļdaļā. Neliela vienstāvu ēka ar svaigi nomainītu jumtu. Pēc vieniem avotiem celta 1883. gadā, citiem – pamatakmens ielikts 1933. g. 1. maijā. Tā tapusi pēc vietējo iedzīvotāju ziedojumiem uz Pirču māju zemes (saimnieks zemi atdevis dievnama celtniecībai). Baznīcas iekārta 2. pasaules kara laikā gāja bojā, tādēļ mūsdienās redzamā ir tapusi 20. gs. otrajā pusē.

Atrodas Ganību ielā 120. Celta (iesvētīta 2001. g.) mūsdienu modernās arhitektūras formās un interesanta ar faktu, ka sākotnēji bijusi Vatikāna paviljons Pasaules izstādē “Expo 2000” Hannoverē. To pārbūvēja un uz Liepāju pārcēla par Vācijas katoļu saziedotajiem līdzekļiem. Ēkā darbojas katoļu draudzes centrs.

Центр католицизма Латвии исвятое место мирового значения. Первые упоминания о базилике относятся к 1699 г., когда орден доминиканцев основал монастырь, а год спустя возводится первая деревянная церковь. С 1768 по 1800 гг. строится наблюдаемая сегодня каменная церковь Святого Доменика и здания костела. Построенный в стиле барокко храм выделяется двумя 60-метровыми башнями. Кафедра, проспект органа, орган, исповедальня и скамьи работы XVIII века, боковые алтари – начала XIX века. В центральном алтаре находится икона «Аглонская Чудотворная Богоматерь» (XVII в.), обладающая целебными свойствами, поэтому она открывается только во время проведения важных мероприятий. Перед визитом в Латвию Папы Римского Иоанна Павла II (1993 г.) были проведены существенные работы по перестройке и реставрации комплекса. 15 августа в Аглону стекаются паломники, чтобы отметить праздник Вознесения Святой Девы Марии.

Куремяэский монастырь основан в 1891-ом году, сегодня это единственный в Эстонии действующий женский православный монастырь. В древние времена в Курумяэ было святое место для эстов, и под горой был жертвенный родник, который сегодня известен как «святой источник» благодаря целебным свойствам своей воды. Монастырь открыт для посетителей, во время прогулки можно познакомиться с жизнью и бытом его обитателей. Для ознакомления со всем комплексом монастыря можно заказать экскурсию у монахинь.

Находится в южной части поселка Феймани. Церковь построена в период времени с 1756-го по 1760-й год. Фреймани были собственностью рода баронов фон Корфов. Церковь принадлежала разным конфессиям в соответствии с изменением вероисповедания Корфов, перейдя из лютеранства в католичество. Стоит упомянуть, что Фейманская католическая церковь выделяется среди церквей Резекненского края наибольшим количеством памятников искусства государственного значения. Среди них стоит отметить исповедальную скамью, скамьи богомольцев, органный проспект, серебряные ковши и пятнадцать, в том числе 18-го века, резных декоров из дерева. Возле входных ворот церкви высится колокольня с четырьмя колоколами. На Страстной неделе вместо колоколов в церкви используют т.н. «колотушки», представляющие собой предметы 2 м длиной и 1 м высотой, напоминающие старинные бельевые катки. В Феймани находится одна из трех мастерских в Латвии по изготовлению знамен, в которой установлено современнейшее оборудование в Балтии. В этом месте как идейно, так и физически «родилось» знамя Латгалии.

Находится в стороне от площади Куршу, ул. Э.Венденбаума, д. 1. Старейшая церковь города, сведения о которой сохранились с 1508 года. Первый храм на этом месте был построен из дерева. После неоднократных перестроек (последняя – в 1893 г. под руководством архитектора Лиепаи Пауля Макса Берчи) храм приобрел теперешний вид в неоготическом стиле с башней высотой около 60 м. Церковный интерьер славится одним из самых выдающихся шедевров времен барокко в Латвии – алтарем (резчик по дереву Николя Сефренс младший), который в 2012 году отметил свое 350-летие.Алтарь считается одной из самых выдающихся работ Восточной Европы того времени. Ретабло алтаря (5,8 x 9,7 м) известно тематическим циклом страданий Иисуса. В храме находится третий по величине орган Латвии, который построен по эскизам композитора и органиста Альфреда Калниньша. Церковь можно осмотреть изнутри и подняться на колокольню.

 Находится в центре небольшого Двиете.Белый образ костела виден издалека. Первую деревянную церковь здесь построили в 1775 году под руководством владельца местной господской усадьбы графа И.К.Вишлинга. Позднее церковь снесли и перевезли на Заринкское кладбище. Строительство современного Двиетского Римско-католического костела (в стиле необарокко) с двумя башнями в 1864 году осуществлялось при помощи финансирования, предоставленного графом Казимиром Платером – Зибергом. Храм был разрушен во время Первой мировой войны, поэтому до его восстановления и освящения в 1929 г. в качестве моленной использовался магазинный амбар (двускатная гонтина) господской усадьбы «Двиете», который находится со стороны дороги Двиете – Бебрене и теперь восстановлен. В 1940 году вокруг церкви построили каменный забор, покрытый черепицей, а в 70-х годах 20 столетия построили приходской дом. В храме особенный роскошный интерьер сакрального барокко, который считается самым роскошным в бывшем Даугавпилсском районе.

Iespaidīgais un monumentālais dievnams uzcelts 1816. gadā. No baznīcas nozīmīgākajām interjera detaļām ir saglabājušās ērģeles, altārglezna, lustra un kroņlukturis. Jāpiebilst, ka baznīca savā pastāvēšanas laikā nav pārtraukusi savu darbību.

Построенная около 1625-го года, она на протяжении нескольких сотен лет была главным святилищем общины суйтов, опорой ее духовности и идентичности. В 1882-м году церковь была расширена в сторону, что придало ей теперешнюю форму креста. Здесь вы можете осмотреть работы голландского резчика по дереву Иоганна Мертенса. Церковный орган, созданный в 1893-м году в Екабпилсе, был построен Ф. Вейзенборном. Под церковью находится замурованное родовое захоронение Шверинов.

The first building of the church was built in 1641. The fourth building of the church was only built in 1856 – during the times of Pastor Johann Wilhelm Knierim. Its altar painting – The Crucified Christ (Golgotha) was painted in 1856 by Jozeps Millers, who was influenced by the altar piece in Munich Louis Church created by his teacher Peter Cornelius. An epitaph of Baroness Auguste Amalija von Pistohlkros, the sister of the owner of Bīriņi Manor and the patroness of the church, was immured in the memorial wall. Construction of the tower was completed on 11 June 1856, as evidenced by a memorial plaque on the wall of the church with an inscription “Erbaut von August Pistolkors 1856”. The church was consecrated in 1864. And a year later an organ by Martin Company with 8 registers, which was extended to 14 registers in 1903, was installed in the church. Unfortunately, the organ was destroyed in WW2. Saulkrasti (Pēterupe) Evangelical Lutheran Church survived both World War 2 and the Soviet period. The Soviet era was one of the most difficult times for the church, because many churches in the area were destroyed, pastors were discharged and the congregation fell apart. The Pēterupe congregation remained. As an architectural monument the church was lucky enough to undergo roof repairs of the tower even during Soviet times. Funds were granted by the Chairlady of the Executive Committee Ņina Manzūrova. 

Сведения о принятии ливами православия содержались в документе, найденном во время реставрационных работ (девяностые годы прошлого столетия) на колокольне Колкской лютеранской церкви (см. далее), который находился здесь с момента строительства храма - 1885 года.  В документе сообщалось, что переход ливов в православие или в так называемую царскую веру «не связан с вероисповеданием, но это служит средством, как получить земельное преимущество или наслаждение». Православный приход в 1885 году приобретает землю от барона Остен - Сакена. На ней в 1890 году строится церковь, дом священника и здание школы. Все строения сохранились до наших дней. Церковь имеет свой приход, и богослужения проводятся раз в месяц. Имеются сведения, что Колка – это единственный прибрежный поселок ливов, где в девяностых годах XIX века построили православную церковь. Церковный колокол занял свое место в 1936 году. В советское время церковь использовали как часовню, а в наши дни она играет свою первоначальную роль.

С 70 годов ХХ столетия находятся на небольшом (длиной 0,1 км) острове Святого Мейнарда в водохранилище Рижской ГЭС. Видимые остатки здания - развалины древнейшей каменной постройки Латвии. Строительство церкви началось в 1184 году, в дальнейшем церковь неоднократно перестраивалась. Неоднократно подвергалась разрушению, последний раз в 1916 году. Развалины храма законсервированы, над ними установлено металлическое перекрытие, берега острова укреплены. На острове установлен 10-метровый металлический крест и каменный алтарь. Каждый год в августе, когда понижают уровень воды в водохранилище Рижской ГЭС, до острова можно дойти пешком по старой дороге. Вдоль дороги видны остатки старых деревьев.

Atrodas pilsētas centrā, Atbrīvošanas alejā 98. Dievnamu sāka celt 1840. g. (iesvētīja 1846. g.) un tas uzskatāms par pilsētas vecāko sakrālo būvi. Nekvalitatīvu būvniecības materiālu izmantošana un cēlāju pieredzes trūkums bija iemesls, kādēļ 1854. g. to nācās pārbūvēt. Pie baznīcas atrodas 1867. g. būvēta Sv. A. Ņevska kapliča, kas veltīta cara Aleksandra II paglābšanās faktam vilciena katastrofā un stikla mauzolejs, kurā apbedīts baznīcas mecenāts ģenerālis Karaulovs (šobrīd tiek restaurēts). Dievnams ir atvērts arī apmeklētājiem.

Die Kirche hat einen 1800 gebauten einzigartigen achteckigen Glockenturm. Blick auf den Lūšiai-See.

Atrodas Daugavas prospektā 10, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Kalēju ielu. Dievnams celts laikā no 1931. - 1933. g. (arhitekts: Pēteris Kundziņš). Padomju gados tajā bija izvietota Latvijas Valsts bibliotēkas grāmatu glabātava. Pateicoties draudzes aktivitātēm 1989. g., ēku atjaunoja. Tagad tā kalpo savam pamatmērķim.

Saulainā laikā spilgti baltā celtne, kas atrodas ciema dienviddaļā, pamanāma jau pa lielāku gabalu. Pirmo koka baznīcu sv. Pētera un Pāvila godam šeit 1759. g. uzcēla jezuīti. Mūsdienās redzamā baznīca ir tapusi gandrīz pusotru gadsimtu vēlāk - 1893. g. Dievnams no iekšpuses apskatāms dievkalpojuma laikā. Baznīcas dārzā apbedīts lietuviešu izcelsmes garīdznieks un koktēlnieks Antons Rimovičs (1865. – 1933.). Iepretim baznīcai atrodas draudzes nams.

Atrodas pilsētas centrā - Tirgus laukuma malā. Dievnams tapis 1495. g., pēc Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga (~ 1450. – 1535.) pavēles. Gadsimtiem ritot, ēka pārbūvēta un tagad redzamais tornis celts 1907. g. Baznīcā apskatāmi nozīmīgi kultūrvēstures pieminekļi: altārglezna “Golgāta” - H. Kīperta darināta kopija (pēc K. Arnoldi Kandavas luterāņu baznīcas oriģināla (1864. g.)), muižniekam Fīlipam Drahenfelsam veltīta epitāfija (B. Bodekers, 16. un 17. gs. mija), A. D. Tīzenhauzenas kapu plāksne (1648. g.), kristāmtrauka pamatne (18. gs.) un piemiņas plāksne 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem (1925. g.). Ap Tirgus laukumu (atjaunots, jauka strūklaka) izvietojies Dobeles vēsturiskais centrs.

 Zasas parka ziemeļdaļā atrodas 1750. g. celtā un būvapjomā nelielāZasas luterāņu baznīca. Mūsdienās ir atjaunotas dievnama ērģeles, kas ir ievērojamā ērģeļbūves meistara Andreja Sūnāksļa darbs. Pie baznīcas atrodas 1. pasaules karā kritušo vācu karavīru kapi.

Dievnams celts (1851. g.) un vēlāk (1876. g.) paplašināts. Tas tika sagrauts 2. Pasaules kara laikā un pēcāk atjaunots. Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai to izmantoja par skolas sporta zāli. Pēc draudzes darbības atsākšanas (1989. g.) sākās arī baznīcas un ar to saistīto tradīciju atdzimšana. Apskatāma no iekšpuses.

Meklējama Kaunatas centrā.Kaunatas draudze jeb misiju punkts pastāvējusi no 1690. gada un rakstos tiek minēti dažādi gada skaitļi par pirmās baznīcas celšanas laiku. Tagadējā mūra baznīca celta 1850. gadā, kad to arī iesvētīja, godinot Jaunavas Marijas vārdu. Dievnamā ir ērģeles (lietošanas kārtībā) un apskatāma svētbilde „Svēto Elizabeti apmeklē Marija”.

Braucot pa Neretas – Ilūkstes ceļu, dievnams saskatāms jau pa lielāku gabalu. Tas celts 1805. g., bet restaurēts - 1888. g. Baznīcas iekšpusē ir saglabājies sākotnējais altāris, kancele un ērģeļu prospekts. Pie tās apbedīti 1. pasaules karā kritušie vācu karavīri. Uz ēkas rietumu sienas novietotas divas piemiņas plāksnes, kas godina 1. pasaules karā kritušos Lašu pagasta iedzīvotājus un padomju laikos represētos.

Būvēta 13. gs. beigās kā romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem. 1853. g. uzcelts 65 m augstais tornis (skatu laukums). Dievnamā atrodas Livonijas bīskapu kapa plāksnes, kancele (1748.), ozolkoka altāris – (1858.), altārglezna (1862.), vitrāžas un ērģeles (1907.), kas ir vienas no labākajām Latvijā.

 Pirmā baznīca šeit bijusi jau 18. gs. sākumā. Tad tapusi otrā un trešā (1847. – 1848.) – tagad redzamā. Dievnams cieta gan 1. pasaules kara, gan padomju laikā, kad no 1969. – 1993. gadam te bija izvietots vatelīna cehs. Šobrīd ēka pamazām atgūst savu veidolu. Jāpiebilst, ka laikā no 1826. – 1856. g. dievnamā par ķesteri un ērģelnieku strādājis latviešu dzejnieks un tulkotājs Ansis Līventāls (1803. – 1878.). Viņa kaps ar pieminekli atrodas blakus baznīcai. Turpat arī 1. pasaules karā kritušo vācu un krievu karavīru kapi un mācītāja un rakstnieka Jakoba Florentīna Lundberga (1782. – 1857.) kapa piemineklis.

A. Upīša ielā 18. Baznīca celta 1897. g. neogotikas formās (arhitekts H. Šēls) un tā ir viena no nedaudzajām 19. gs. pilsētas ķieģeļu ēkām. Dievnamā atrodas I. Zeberiņa altārglezna “Kristus izdziedina slimos” (1943. g.). Baznīcu no iekšpuses var apskatīt dievkalpojumu laikā, vai iepriekš piesakoties. Pie baznīcas apskatāms E. Laubes projektēts piemineklis (1926. g.) 80 latviešu strēlniekiem, kuri krituši 1. pasaules karā un apglabāti tuvāk Vēršupītei esošajos Brāļu kapos. Pie baznīcas apglabāti arī 1919. g. 18. maija Kauguru kaujas dalībnieki J. Kārkliņš un F. Siliņš. Iepriekš piesakoties, tūristu grupas baznīcu var apskatīt no iekšpuses.

Celta kā cietokšņa tipa ēka. Cietusi Livonijas un Ziemeļu kara laikā. 1865. g. tapis mūsdienās redzamais tornis. J. V. Rabes darinātā kancele ar vītņkāpnēm.