Baznīcas

Находится в центре старого города - на перекрестке Латгальской и Церковной улиц. Церковь строили в период с 1843 – 1845 годы в стиле русского классицизма. Недавно восстановлена роспись потолков и стен. В башне храма располагается колокол весом 1667 кг.

The building was built in 1800 and rebuilt in 1825. Zosna Catholic Church is one of the smallest wooden churches in Latgale and the oldest church of the Rāzna National Park. The building is famous for the altarpiece "Madonna with a child". Noteworthy is also the gate, fence (built from red bricks and boulders) and the bell tower. Not far from the church there lives a manager with whom you can agree on seeing the church from the inside.

Находится в 50 м к западу от Лудзенской католической церкви. Построена в 1738 году в форме восьмиугольной ротонды и служила местом отдыха графов Карницких. Небольшое здание с дощатой обшивкой, деревянным потолком и кирпичным полом. Возле капеллы установлена скульптура Девы Марии (1934 г.) работы лудзенского художника Леона Томашицкого - королевы земли Мары.

Traķu pirmsākumi ir meklējami Senajos Traķos, kas atrodas 4 km dienvidaustrumos no Traķu centra. Uzskata, ka Senos Traķus ir dibinājis Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins (~ 1275. – 1341.) 14. gs. pirmajā pusē. 14. gs. otrajā pusē šeit uzcēla mūra pili, no kuras līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nostāvināti zemes vaļņi. Laikā no 1345. – 1382. g. tajā valdīja Ģedimina dēls – Ķēstutis (1297. – 1382.). Senajos Traķos dzimis arī viens no izcilākajiem viduslaiku Lietuvas valdniekiem – Ķēstuta dēls - Vītauts Dižais. Kā pilij, tā arī tās valdniekiem bija nozīmīga loma sekojošajos krusta karos un cīņās. 1391. g. pils tika sagrauta cīņas laikā ar Vācu ordeni, kādēļ arī zaudēja savu stratēģisko nozīmi. 1405. g. benediktīniešu mūki šajā vietā uzcēla baznīcu, bet 18. gs. beigās - jaunu un lielāka apjoma klosteri, kura vienu no korpusiem 1889. g. pārbūvēja par baznīcu.

Eine einzigartige Kirche mit einem im 17. Jh. beiseite gebauten Glockenturm.

В1699 в центре Нюкши Пасиенские доминиканские монахи построили часовню, на месте которой в 1765 году помещик Хилзен возвел новую церковь. Помещения были маленькие, и в 1922 - 1926 гг. на фундаменте старой церкви строится новая и большая – теперешняя церковь, которую называют одним из самых красивейших деревянных храмов Латгалии. В здании находится центральный алтарь работы второй четверти XVIII века и два боковых алтаря работы примерно 1700 г. Церковь можно осмотреть изнутри.

Vecauces ev. lut. baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Baznīca pirmo reizi uzcelta kā koka būve 1667. gadā, bet pēc zibens spēriena 1729. gadā tā nodega. Mūra baznīca celta 1744. gadā, savukārt 1866.gadā Mēdemu valdīšanas laikā baznīcu paplašināja līdz 500 sēdvietām, izgatavoja jaunu altāri, kanceli un uzstādīja Liepājas ērģeļmeistara Kārļa Hermaņa būvētas ērģeles. meklētājiem piedāvā doties interesantā, izklaidējošā un informatīvā ekskursijā pa baznīcu, apskatot ekspozīciju "Auce pirmās Latvijas brīvvalsts laikā" un baznīcas bibliotēku (Baznīcas grāmatas (pirmās Latvijas brīvvalsts laiks – 1918.-40.g., vācu laiks, padomju laiks un šodiena)). Baznīcā izveidotajā Mākslas telpā apskatei tiek piedāvātas vairākas unikālas ekspozīcijas: skolotājas Jadvigas Kupčes grāmatu un personīgo lietu ekspozīcija, kantātes “Dievs Tava zeme deg” vārdu autora Andreja Eglīša ekspozīcija, izcilā flamenko ģitārista Andreja Kārkliņa un režisora Kārļa Pamšes ekspozīcijas.

Atrodas Celtnieku un Z. Mauriņas ielu krustojumā. Dievnams uzcelts 2000. gadā modernās arhitektūras formās (arhitekti Aija un Andris Kokini), kas simbolizē Noasa šķirstu vai zviedru laivas, kas atnesušas kristīgo ticību.

The church was built from 1801 until 1804 by Fridrihs Veits from Cēsis.  At the centre of the altar is a painting, “Christ on the Cross,” which dates to the latter half of the 19th century.  The bell was cast in 1895, and the organ was built in 1914.  In front of the church is a 1930 monument to those who fell during World War I and Latvia’s liberation battles (sculptor Kārlis Zāle, architect Aleksandrs Birzenieks).  Restoration of the façade and interior of the church was finished quite recently.

Ein im gotischen Stil gebautes Gotteshaus wurde 1888 eingeweiht. Daneben befindet sich ein etnografischer Friedhoff aus dem 19 – 20 Jh. mit ungewöhnlichen Grabkreuzen aus Holz. In den Formen der Kreuze sind die Motiven von Pflanzen, Vögeln, Tieren zu sehen.

Ein hervorragendes Sakralensemble im Barockstil (17 – 18 Jh.), eine Kirche und ein tätiger Nonnenkloster.

Atrodas nomaļā vietā, 0,7 km no Daugavpils – Krāslavas (A 6) ceļa, Daugavas virzienā. Dievnams celts 1933. – 1938. gadā koka kapelas vietā pēc Prāvesta Vaclava Kozlovska projekta, kurš pats arī vadījis celtniecības darbus. Dievnams celts no lieliem cementa ķieģeļiem. Tā lielajā altārī novietota Svētā Antona glezna, bet sānu altārī – Jaunavas Marijas statuja. Gan glezna, gan statuja ir pārvesta no Izvaltas baznīcas. Ikdienā baznīca apskatāma no ārpuses.

Eine der größten Kirchen Osteuropas (bis 16. Jh.) un die einzige mittelalterliche Kirche Estlands mit zwei Türmen. Wurde in 13. – 16. Jh. gebaut, zerstört im Laufe des Livländischen Kriegs. Im Chorteil der Kirche befindet sich das Museum der Universität Taru (früher – eine Bibliothek). Die Türme sind renoviert und in denen sind die Aussichtsplätze eingerichtet.

Since the 1970s, these ruins have been on a small (100 m long) island that is part of the reservoir of the Rīga hydroelectric power plant.  The island is named after St Meinhard and the ruins are part of the oldest stone building in Latvia.  Work on the church began in 1184, but it was rebuilt and sacked several times, most recently in 1916.  The ruins have been conserved and are protected by a metal cover.  The shores of the island have been strengthened.  The 10 metre metal cross on the island was designed by E. Samovičs, while the stone altar was sculpted by J. Karlobs.

Двигаясь по дороге Нерете – Илуксте, храм виден издалека. Церковь построена в 1805 году, а отреставрирована - в 1888 г. Внутри церкви сохранился первоначальный алтарь, кафедра и фасад органа. У церкви захоронены немецкие солдаты, павшие во время Первой мировой войны. На западной стене здания помещены две мемориальные доски в память погибших во время Первой мировой войны и репрессированных в советское время жителей Лашу.

Atrodas Rucavas galvenās ielas malā, netālu no centra.Rucavas draudzi dibināja 1871. gadā, bet izmēros nelielo dievnamu uzcēla 1888. gadā.

Atrodas Pļaviņu HES ūdenskrātuves krastā (R. Blaumaņa ielas galā) iepretim salai, uz kuras top Likteņdārzs. Baznīca (celta 1687. g.) ir vairākkārt atjaunota (1731., 1887.). Tagad redzamais tornis tapis par Stukmaņu muižas īpašnieku atvēlētajiem līdzekļiem. Baznīcā par mācītāju kalpojis Ernests Gliks. Padomju laikos ēkā atradies Stučkas vēstures un mākslas muzejs. Apmeklētāji var uzkāpt dievnama tornī (čuguna zvans!), kā arī aplūkot mākslinieka A. Dobenberga gleznas. Baznīca ir atvērta un apskatāma arī no iekšpuses.

Nelielā izmēra ēka (balts ķieģeļu mūris, ar dēļiem apšūts zems tornis) atrodas Liepājas – Klaipēdas šosejas (A 11) malā. 20. gadsimta sākumā tā kalpojusi kā lūgšanu nams, taču tā paša gadsimta vidū pārbūvēta, uzceļot torni.

Находится на правом берегу Даугавы. С разных мест Пиедруи на церковь открывается красивый вид. Первую деревянную церковь в Пиедруе построили по приказу князя Льва Сапеги в 1632-м году, но в 1759-м году она сгорела. Нынешний барочный каменный костел (возможно, автор проекта итальянский архитектор А. Пароко) с двумя башнями был построен в 1759-м году. Под 27-и метровым строением (высота башен) находятся подвальные помещения. На башнях находятся три колокола (самый большой с 1711-го года, средний – 1897-го года, малый – с 1619-го года). Самый большой колокол весит почти 0,4 тонны. В интерьере костела находятся многие значимые культурно-исторические памятники – центральный деревянный алтарь с картиной, изображающей Успение Пресвятой Девы Марии, три алтаря 18-го века, кафедра начала 19-го века, алтарь Св. Антона, фреска с изображением Св. Троицы, церковная утварь с 17-го века и др. К костелу прилегает обширный сад с каменной оградой и каменными каплицами. В саду находятся могилы настоятелей Казимира Конвалевского и Бронеслава Стефановича. Последний сыграл большую роль в восстановлении костела после Первой мировой войны. Пиедруйская община начала образовываться в первой половине 17-го века.

Rīgas - Daugavpils šosejas (A6) malā (iepretim kafejnīcai Bordertauna) atrodas neparasts dievnams (nesen nokrāsots), kas sastāv no saliekamām metāla konstrukcijām, kas izgatavotas Odesā 1866. gadā. Baznīca kalpoja kā cara armijas pārvietojamā baznīca un šajā vietā stāv kopš 1904. gada. Līdz tam tā atradusies (no 1886. g.) Daugavpilī. Blakus baznīcai ir uzcelta koka lūgšanas kapela, kas atvērta visu diennakti.

Baznīca atrodas pašā pilsētas centrā. Tā celta laikā no 1781. līdz 1788. gadam un tās celšanas iniciators bija Alūksnes muižas īpašnieks Oto Hermanis fon Fītinghofs, tās arhitekts – Kristofs Hāberlands. Noskatītā vieta, netālu no ezera, bijusi purvaina. Tādēļ uzbērts uzkalniņš un baznīcas pamatiem izmantoti divi tūkstoši ozolkoka pāļu. Tā būvēta klasicisma stilā no vietējā laukakmens. Baznīcas apmeklētāji var aplūkot gan grezno interjeru, gan uzkāpt 55,5 m augstajā torni, no kura paveras skaists pilsētas skats.

Baznīcas apmeklējums ir jāpiesaka iepriekš.

Baznīca šajā vietā – blakus Livonijas ordeņa pilij (nav saglabājusies) atradās jau ~ 1380. gadu. Tagad redzamais dievnams (patiesībā – atliekas) tika nopostīts pēc 2. pasaules kara un uzspridzināta 20. gs. 70. gados. Tā drupas ir iekonservētas un virs altārdaļas uzstādīts balts koka krusts. Atrodas Salaspils dienviddaļā starp Rīgas HES dambi un ūdenskrātuvi.

Viens no savdabīgākajiem nacionālā parka dievnamiem, kas ar zvanu torni (celts no sarkanajiem ķieģeļiem) un tuvējām dzīvojamām ēkām veido interesantu kultūrainavas kompleksu. Apskatāms no ārpuses.

Atrodas starp Kr. Valdemāra un Kuršu ielām. Viena no iespaidīgākajām un greznākajām pilsētas celtnēm, kas būvēta neoromantikas formās. 19. gs. beigās katoļu draudze nevarēja saņemt atļauju jauna dievnama celtniecībai, tādēļ uz vecās ēkas uzbūvēja jaunu, kur vecā baznīca tapa par lielākās ēkas sānu kapelu. Baznīcas sienas un koka griestus rotā attēli ar Bībeles sižetiem. Dievmātes kapelā saglabājies mazās baznīcas (no 18. gs.) centrālais altāris. Baznīcas griestos ir iekārts burinieka modelis, ko dāvinājuši vētras laikā izglābušies jūrnieki.

Dievnams celts no šķeltajiem laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem laikā no 1894. - 1909. g. Tajā saglabājušās vecās koka baznīcas iekārtas un 18. gs. sākumā veidots cilnis “Svētais vakarēdiens”.

Latvijas katolicisma centrs un pasaules nozīmes svētvieta. Tās pirmsākumi meklējami 1699. g., kad dominikāņu ordenis nodibina klosteri, bet gadu vēlāk uzceļ pirmo koka baznīcu. 1768. - 1800. g. top mūsdienās redzamā Sv. Dominika mūra baznīca un klostera ēkas. Baroka stilā celtais dievnams izceļas ar diviem 60 m augstiem torņiem. Kancele, ērģeļu prospekts, ērģeles, biktssols un soli ir darināti 18. gs., sānu altāri - 19. gs. sākumā. Centrālajā altārī atrodas glezna “Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte” (17. gs.), kam piedēvētas dziednieciskas īpašības, tādēļ to atklāj tikai nozīmīgāko pasākumu laikā. Pirms Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes Latvijā (1993. g.) tika veikti lieli kompleksa pārbūves un restaurācijas darbi. 15. augustā Aglonā ierodas svētceļnieki, lai atzīmētu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu. 0,1 km no bazilikas atrodas Aglonas Svētavots.

Находится на северо-восточном берегу Малого Субатского озера. Храм построен в 1685 – 1686 гг. в византийском стиле по распоряжению владельца господской усадьбы «Проде» Х. Ф. Остена - Закена. Это единственная церковь Латвии, архитектура которой напоминает характерные для конца 17 века идеальные формы храмов протестантов. Интерес представляют размещенные в углах здания маленькие башенки. Внутри храма находится богато орнаментированный и украшенный резьбой по дереву скульптурный ансамбль, в т.ч. - алтарь 17 века, кафедра и исповедальня, а также художественные работы 17 - 18 веков и отлитый в 1682 году колокол. Следует упомянуть, что часть церковного интерьера создали ремесленники Стелмужской школы скульпторов по дереву.

Находится в стороне от площади Куршу, ул. Э.Венденбаума, д. 1. Старейшая церковь города, сведения о которой сохранились с 1508 года. Первый храм на этом месте был построен из дерева. После неоднократных перестроек (последняя – в 1893 г. под руководством архитектора Лиепаи Пауля Макса Берчи) храм приобрел теперешний вид в неоготическом стиле с башней высотой около 60 м. Церковный интерьер славится одним из самых выдающихся шедевров времен барокко в Латвии – алтарем (резчик по дереву Николя Сефренс младший), который в 2012 году отметил свое 350-летие.Алтарь считается одной из самых выдающихся работ Восточной Европы того времени. Ретабло алтаря (5,8 x 9,7 м) известно тематическим циклом страданий Иисуса. В храме находится третий по величине орган Латвии, который построен по эскизам композитора и органиста Альфреда Калниньша. Церковь можно осмотреть изнутри и подняться на колокольню.

Jau pēc dievnama veidola var spriest, ka vēl ne tik sen – padomju laikos ēka bija izmantota citām vajadzībām. Pēc 2. pasaules kara to atsavināja draudzei, bet torni – uzspridzināja, dievnamā ierīkojot noliktavu. 20. gs. deviņdesmitajos gados draudze uzsāka baznīcas atjaunotni un tagad tā kalpo savam pamatmērķim.

The Kaltene Lutheran Church dates back to 1567, when Duke Gotthard Kettler of Courland ordered the construction of new churches in Kurzeme.  One of them was in Kaltene, and was known as the Church of St Catherine.  In 1848, a clay church was built in place of the old wooden church.  A sacristy was added in 1880, and the church was rebuilt and expanded in 1896.  It suffered much damage during World War I because a Russian mine ship attacked it.  The church was restored during the first half of the 1920s.  The altar painting, “Christ and St Peter on the Sea” was painted in 1898 by M Pohl after a panting by R. Richter.  The pulpit and organ date back to the 18th century and are cultural monuments of national importance.  The organ was built by August Martin in 1843, and it was initially in a church in Gulbene.  The instrument was brought to Kaltene in 1943 and is the oldest surviving instrument by Martin.  The bell was manufactured in 2006 by the Liepājas Metalurgs company, and a new building for the congregation was built in 2012 and 2013.  The first scenes of the feature film “Long Road to the Dunes” and the film “Forest of Bulrush” were filmed outside the gates of the church.  Nearby is the Putniņi homestead.  In 1921, Culture Minister Rainis visited the homestead.  At that time there was a store there.  The Germans burned down the homestead during World War II. (Source: Roja TIC)

Atrodas pie Līvānu dzelzceļa stacijas, Dzelzceļa ielā 17. Tā kā Līvānos nebija luterāņu baznīcas, draudze dievkalpojumus noturēja ugunsdzēsēju depo. 1929. gadā ielika dievnama pamatakmeni un pēc trīs gadiem pabeidza pašas ēkas celtniecību. Saglabājušās ziņas, ka padomju laikā baznīcā bija plānots iekārtot sporta zāli un noliktavu, taču tas neticis īstenots. Jāpiemin, ka baznīca ir celta uz bijušās korķu fabrikas pamatiem. Dievnama zvana iegādei līdzekļus sarūpēja kara ministrs – ģenerālis Jānis Balodis u.c.

Meklējama Nīcgalē, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Daugavas krastu. Baznīcu cēla (neogotikas stils) pēc muižnieka Henriha Plātera - Zīberga iniciatīvas 1862. - 1863. g., veltot to Jaunavas Marijas dzimšanai. Kā jau daudzas citas baznīcas, arī šī ēka un tās interjera priekšmeti cieta 1. pasaules kara laika notikumos. To atjaunoja 1922. gadā. Baznīcas iekārta ir saglabājusies no 19. gs. 60. gadiem, bet, centrālā altāra augšdaļu pārbūvēja 1957. gadā. Dažus gadus vēlāk - 1961. g. uzstādīja ērģeles.

Koka baznīcu uzcēla jau 1766. g., bet jauno - mūra - cēla vecās vietā un iesvētīja 1868. gadā. Augstā torņa dēļ tā kalpoja kā dienas orientieris kuģotājiem. 1993. g. iesvētīja mākslinieces Guntas Liepiņas-Grīvas altārgleznu „Kristus un Pēteris uz jūras”, ko uzgleznoja pazudušās vietā. 1923. g. 18. novembrī blakus esošajā Mazirbes mācītājmuižā (tagad – rekolekciju centrs) iesvētīja zilibaltizaļo lībiešu karogu. Mācītājmuižas apkārtnē var uzmeklēt Mazirbes mērakmeņus - Lielā mēra (1710., 1711.) lieciniekus. Teksts latīņu valodā uz tiem vēstījis, ka piekrastes lībiešus pieveicis Kārlis IX un mēris. Teksti akmeņos vairs nav izlasāmi, taču ir atšifrēti un zināmi. Mazirbes kapos apskatāms Vecā Taizeļa piemineklis, piemineklis kapteiņa A. Bertholda vecākiem un leģendārais Vilkača kaps. 

Atrodas Cesvaines ziemeļdaļā. Dievnams celts 1879. g. (neogotikas stils) no plēstiem laukakmeņiem (arhitekts M. P. Berči). Pēcāk tas divas reizes atjaunots - 1929. g. un 20. gs. 90. gadu sākumā. Baznīcā atrodas J. Bīnes altārglezna “Kristus pie krusta” (1923. g.).

Pirmo koka baznīcu šajā vietā cēla 1252. gadā, bet mūra dievnams ticis uzbūvēts 1665. g. Tas nodega, un to atkal atjaunoja 1672. g., bet vēlākajos gados pārbūvēja. Dievnamā interjeru rotā nozīmīgi mākslas pieminekļi – altāris, kancele, ērģeles ar prospektu un luktu gleznojumiem. Baznīcā kristīts leģendārais Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers (1610. – 1682) un laulāts ar Brandenburgas princesi Šarloti Luīzi. Padomju laikos baznīcā atradās muzejs un koncertzāle. Leģenda vēsta, ka baznīcas nosaukums cēlies no kādas Katrīnas, kas ziedojusi baznīcas celtniecībai, apmelota, sodīta uz moku rata un pēcāk pasludināta par svēto. Viņas piemiņai virs baznīcai sānu ieejas izveidots medaljons ar mocekļa kroni galvā, moku ratu un zobenu rokās. Stāsta elementi redzami arī Kuldīgas ģerbonī. No baznīcas torņa paveras labs skats uz senlaicīgās vecpilsētas jumtiem.

Atrodas Feimaņu dienviddaļā. Dievnams celts laikā no 1756. – 1760. gadam. Feimaņi bija muižnieku Korfu dzimtas īpašums. Baznīca mainīja savu konfesiju atbilstoši Korfu ticības maiņai, pārejot no luterāņu uz katoļu konfesiju. Vērts pieminēt, ka Feimaņu katoļu baznīca starp dievnamiem Rēzeknes novadā izceļas ar vislielāko valsts nozīmes mākslas pieminekļu daudzumu. Starp tiem jāmin biktssols, baznīcēnu soli, ērģeļu prospekts, sudraba kausi un piecpadsmit triju altāru kokgriezumi no 18.gs. Pie baznīcas ieejas vārtiem slejas zvanu tornis ar četriem zvaniem. Klusajā nedēļā zvanu vietā baznīcā lieto t.s. „klabatas”, kas ir ap 2 m gari un 1 m augsti priekšmeti, kas atgādina senlaicīgus veļas ruļļus. Feimaņos atrodas viena no Latvijas trim karogu darbnīcām, kurā darbojas Baltijā modernākās iekārtas. Šajā vietā gan idejiski, gan fiziski „dzima” Latgales karogs.

Vienīgā baznīca nacionālā parka teritorijā. Tā atrodas Kirblas (Kirbla) ciemā – uz neliela pacēluma, kas Baltijas ledus ezera laikā bijusi sala, kuru no visām pusēm ietvēris ūdens. Kirblas baznīcas pirmsākumi ir meklējami 16. gs. un par tās celtniecību saglabājušies dažādi interesanti nostāsti. Tas ir viens no mazākajiem Igaunijas dievnamiem (29 x 11 m).

Построенная около 1625-го года, она на протяжении нескольких сотен лет была главным святилищем общины суйтов, опорой ее духовности и идентичности. В 1882-м году церковь была расширена в сторону, что придало ей теперешнюю форму креста. Здесь вы можете осмотреть работы голландского резчика по дереву Иоганна Мертенса. Церковный орган, созданный в 1893-м году в Екабпилсе, был построен Ф. Вейзенборном. Под церковью находится замурованное родовое захоронение Шверинов.

Расположена между озерами Банужи и Илзес. Считаетсяобразцом неповторимого деревянного строительства. Построена в 1780 г. Церковь возведена в технике строительства сруба и вплоть до начала 20 в. имеласоломенную крышу, которуюзаменили деревянной гонтовой крышей.

Находится в южной части поселка Гудениеки. Храм, который можно видеть сегодня, возводился в период с 1930 по 1947 гг. Составная часть алтаря – созданное на рубеже XVII – XVIII вв. украшение суббатскими мастерами – скульптуры ангелов (единственные такие в декоративной скульптуре барокко Курземских церквей), которые прикреплены к стенам здания по обе стороны алтаря. Возможно, что и фигура Спасителя на кресте с лежащим у ног агнцом является работой этих мастеров. Как церковь приобрела работы суббатских мастеров – неизвестно. Храм можно осмотреть изнутри.

Gebaut am Ende des 13. Jh. als eine dreischiffige Basilika im romanischen Stil mit gotischen Elementen. 1853 wurde der 65 m hohe Turm aufgebaut (Aussichtsplatz). In der Kirche befinden sich die Grabsteine der livonischen Bischöfe, Kanzel (1748), Altar aus Eichenholz (1858), Altarbild (1862), Buntglasfenster und eine der besten Orgeln Lettlands (1907).

Расположен напротив поместья «Бебрене», на обочине дороги Илуксте – Биржи. Строительство костела затянулось: началось в 1797 году, а закончилось только в 1883 году. В архитектуре храма наблюдаются формы классицизма, а в интерьере – стиля барокко. Во время богослужения костел можно осмотреть изнутри.

Atrodas Līvānu ziemeļdaļā, Baznīcas ielā 17. Dievnams uzbūvēts 1861. g. un paplašināts 1880. gadā. Pēc nopostīšanas 1. pasaules kara laikā to atjaunoja 1918. gadā. No interjera ievērības cienīgas ir ērģeles (uzstādītas 1936. g.), glezna „Svētais Jānis Kristītājs” (mākslinieks Šēnbergs) un 14 Krusta ceļa gleznas, kas ir vācu mākslinieka Fogela gleznu kopijas (19. gs. pirmā puse). Kopš 20. gadsimta sākuma bez izmaiņām ir saglabājies tikai Ostrabramas Dievmātes altāris ēkas labajā pusē. 2007. gadā nokrāsoja dievnama fasādi. Šo darbu laikā, no ēkas sienas izņēma nesprāgušu artilērijas lādiņu, kas bija iestrēdzis 1. pasaules kara laikā.

Mūsdienās redzamais iespaidīgais dievnams tapis ilgākā laika posmā. Jau 1870. g. latviešu draudze sāka vākt ziedojumus neogotiskās baznīcas celtniecībai, ko pabeidza 1904. gadā (V. Neimaņa projekts). Ēkas iekšpusi rotā dekoratīvi zvaigžņu velvju griesti, bet tās altārdaļā izvietotasmākslinieka J. Šķērstena veidotās vitrāžas (1940. g.) un 17. gs. kristāmtrauks. Baznīcu ieskauj plašs dārzs.

Находятся в центре Нерете, ул. Ригас, 2. Церковь (стиль барокко с признаками поздней готики) считается одним из старших храмов Земгале. Строительство относится к 1584 - 1593 годам, по инициативе графа Вильгельма фон Эферна (перестроена в 1679 г.). В церкви находится кенотаф Вильгельма фон Эферна и надгробная плита Георга фон Эферна, обе относятся к концу 16 века (надгробная плита Г.Эферна - яркий образец художественной работы раннего северного маннеризма в Латвии),созданнаяП. Хандлером алтарная икона (1863 г.), построенный Р. Кнауфом орган (1893 г.), созданные Э.Байерманом оконные витражи (1900 г.), потолочные светильники 17 и 19 веков. Посетители церкви могут осмотреть Нерете и окрестности с высоты 38,6 м своеобразной церковной восьмиугольной башни.

Varakļānu centrā, Rīgas ielas malā paceļas neliels paugurs, uz kura atrodas balta ēka ar 4 kolonnām un kupolveida jumtu, kas celta pēc Romas Panteona parauga. Kapela būvēta 1814. g. (arhitekts Vinčento Macoti), un tajā atrodas grāfu Borhu dzimtas apbedījumi. Kapelā bija novietoti arī Sv. Viktora pīšļi, kas pārvesti uz Varakļānu katoļu draudzes baznīcu.

Находится в Крустпилсе, на правом берегу Малой Даугавы, ул. Ригас, 211а. Теперешняя каменная церковь (ранее здесь были две других) возводилась с 1818 по 1820 г., а освящение состоялось в 1824 году. Храм значительно пострадал во время Первой мировой войны. В 1924 г. церковь была восстановлена. В храме находится несколько достойных внимания памятников культуры – алтарная икона «Моление Иисуса ХриставГефсиманском саду», орган (трубы изготовлены в Германии) и др. В 1999 году храму, который считается одним из наиболее ярких в Латвии образцов стиляампир в архитектуре, вручен синий флаг Европейского культурного наследия. Сохранились предания о секретных подземных ходах к расположенному на западе Даугавсале. В будни церковь можно осмотреть снаружи. Недалеко от церкви установлены два памятника – памяти жертвам политических репрессий и памяти национальных партизан.

Tā kā Stāmerienas muižas īpašnieka, Johana Gotlība fon Volfa sieva, krieviete Sofija Potjomkina, bija pareizicīgā, dievnama celtniecību Stāmerienā uzsāka 1902. gadā, bet pabeidza un iesvētīja divus gadus vēlāk. Baznīcastorņa krusti pazīstami ar saviem kalnu kristāliem, kas bija baronu Borisa un Paula Volfu dāvana. Iepriekš piesakoties, baznīcu var apskatīt no iekšpuses.
 

Atrodas 2,5 km no Bārtas centra, Bārtas upes labajā krastā. Mūsdienīgais dievnams tapis 2002. gadā (arhitekte: A. Siliņa).

Lai arī dievnama pirmsākumi meklējami 18. gs. sākumā, tā celtniecību (arhitekts Johanns Eduards de Vite) pabeidza viena gada laikā 1834. – 1835. g. (vēlīnā klasicisma stils). Būvniecības darbus finansēja Krievijas cars. Gan baznīcas atrašanās piejūrā, gan arī tās nosaukums liecina, ka tā celta, godinot Svēto Nikolaju, kas ir visu jūrnieku un zvejnieku aizbildnis. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses, kur uzmanība jāpievērš ērģelēm un altārgleznai (1888. g.).

Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas Romas katoļu baznīcu, kas veidota baroka stilā, uzskata par skaistāko Zemgales katoļu dievnamu. Baznīcas (iesvētīta 1692. g.) un blakus esošā klostera vēsture iesākas 17. gs. beigās, kad Skaistkalnē savu darbību uzsāk Jezuītu ordenis. 2. pasaules kara laikā tika sagrauti divi piecstāvu toņi. Līdz mūsdienām ir saglabājies sākotnējais interjers un iekārta: 12 m augsts ar kokgriezumiem rotāts centrālais altāris (17. gs.), divi sānu altāri (18. un 19. gs.), kancele (17. gs.), ērģeļu prospekts, biktssoli, kā arī marķīzes Vilhelmīnes Pauluči kapakmens (1824. g.). Sānu altārī atrodas Dievmātes Brīnumdarītājas – Latvijas Ģimeņu Aizbildnes svētbilde. Pagrabā izvietotas garīdznieku un muižnieku kapenes. Kopš 1786. g. augusta pirmajā svētdienā te norisinās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem veltīts dievkalpojums. Baznīcu un kapenes var apskatīt no iekšpuses. Blakus klosterim atrodas veca karsta kritene.

2021. gadā, izstrādājot un papildinot Sv. Jēkaba maršrutu Latvijā, pievienojot Sv. Meinarda etapu, Skaistkalnes Romas katoļu baznīca ir iekļauta kā etapa galapunkts - Latvijas pusē svētceļnieku maršrutam noslēdzoties un turpinoties kaimiņzemē Lietuvā.

Daugavpils – Krāslavas (A 6) ceļa malā redzamais dievnams uzcelts ar Plāteru dzimtas pārstāvju – Vaclava un Kazimira Plātera atbalstu 1811. gadā. Dievnamu ieskauj metālkaluma un no ķieģeļiem mūrēts žogs, kā arī divi zvanu torņi. Labās puses zvanu tornī karājas vecs zvans. No baznīcas iekārtas ir jāpiemin galvenais altāris, ko rotā Dievmātes skulptūra, trīs biktskrēsli, četras evaņģēlistu sienas freskas un Lurdas Dievmātes glezna. Ikdienā apskatāma no ārpuses.

A. Upīša ielā 18. Baznīca celta 1897. g. neogotikas formās (arhitekts H. Šēls) un tā ir viena no nedaudzajām 19. gs. pilsētas ķieģeļu ēkām. Dievnamā atrodas I. Zeberiņa altārglezna “Kristus izdziedina slimos” (1943. g.). Baznīcu no iekšpuses var apskatīt dievkalpojumu laikā, vai iepriekš piesakoties. Pie baznīcas apskatāms E. Laubes projektēts piemineklis (1926. g.) 80 latviešu strēlniekiem, kuri krituši 1. pasaules karā un apglabāti tuvāk Vēršupītei esošajos Brāļu kapos. Pie baznīcas apglabāti arī 1919. g. 18. maija Kauguru kaujas dalībnieki J. Kārkliņš un F. Siliņš. Iepriekš piesakoties, tūristu grupas baznīcu var apskatīt no iekšpuses.

Atrodas 2,5 km ziemeļos no Krūtes. Neliela izmēra guļkoku ēka ar dēļu apšuvumu, sākotnēji celta 1642. gadā. Tās no ķieģeļiem celtais tornis atjaunots pēc 2. pasaules kara. Baznīcas iekārta – altāris (17. gs. 2. puse), nezināma autora altārglezna „Kristus pie krusta” (17. gs.) un bagātīgi ornamentētā kancele (1642. g.) ir nozīmīgi manierisma laika pieminekļi.

Saulainā laikā spilgti baltā celtne, kas atrodas ciema dienviddaļā, pamanāma jau pa lielāku gabalu. Pirmo koka baznīcu sv. Pētera un Pāvila godam šeit 1759. g. uzcēla jezuīti. Mūsdienās redzamā baznīca ir tapusi gandrīz pusotru gadsimtu vēlāk - 1893. g. Dievnams no iekšpuses apskatāms dievkalpojuma laikā. Baznīcas dārzā apbedīts lietuviešu izcelsmes garīdznieks un koktēlnieks Antons Rimovičs (1865. – 1933.). Iepretim baznīcai atrodas draudzes nams.

Meklējama Beidas pilskalnā – stāvās Tebras (tās uzpludinājuma – Dzirnavdīķa) ielejas nogāzes augšdaļā. Baznīca celta kuršu pilskalnā, kur atradusies senās kuršu zemes Bandavas nocietinātā koka pils - Beida. Pirmā dievnama pirmsākumi ir meklējami 13. gs. otrajā pusē. Tā vairakkārt atjaunota un pārbūvēta. Tagadējo veidolu (gotika) tā ieguva 1860. g. pārbūvē un pēc 1730. g., kad uzcēla torni. Šī ir viena no vecākajām Kurzemes baznīcām. Līdz 16. gs. tā bija katoļu, pēcāk – luterāņu draudzes īpašumā. No baznīcas interjera ir jāpiemin Zauera firmas ērģeles (1904. g.), altāris (19. gs. otrā puse), Kurzemes bīskapa H. Bazedova kapa plāksne (16. gs.), zvans (1589. g.) u.c.

When you travel along the northern shore of Lake Sauka where the road to Klauce crosses your road, you will see the Sauka Lutheran Church among the trees. This is the third church at this location. It was opened in 1827 and can mostly be viewed from the outside. The altar is decorated with sculptures of St Peter and St Paul, as well as the altar painting “Jesus on the Cross with Mary and John,” which is by J. Doering. The organ was built by craftsmen in Jelgava, and the pipes were manufactured in Sauka.

The Archangel Michael Catholic Church of Subate is in the historical centre of Subate. The building, which does not have a tower, was built of fieldstones in 1831, with financing from Count Mikhail Sieberg-Plater. An impressive bell tower was built in front of it. The church contains a sculptural group, “Golgotha,” from the late 18^th century, along with a crucifix and a major altar relief that is made of carved wood. It is based on the globally famous Leonardo da Vinci fresco “The Holy Supper.”

A bit less than one kilometre from the Aizkraukle castle hill, the church can be seen from the Rīga-Daugavpils highway (A6).  The church was built in 1688 on the steep banks of the Daugava River Valley, and old Daugavpils road can still be spotted.  Between 1896 and 1899 the church was rebuilt in Neo-Gothic forms.  Inside is an important altar painting by Augusts Annuss, “Lord Help Us, We are Sinking.” There are memorials to local people such as Col Jorģis Zemitāns and Archbishop Arnolds Lūsis.  A legend says that the steeple of the church is crooked because it was hit by a German military plane during World War II.

Meklējama Gosporos, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Daugavu. Apjomā nelielais dievnams būvēts 1820. gadā romāņu stilā no laukakmeņiem senas kapsētas vietā. Tuvāk Daugavai ir izveidota aka, no kuras iztek Svētavots, kam piedēvē dziednieciskas īpašības. Pie baznīcas novietots dobumakmens.

The church has a non-traditional design and layout: the altar is in the middle but the pulpit- above the altar. The church has also an original bell tower with a bell casted in 1634. The present wooden interior was created by the students of Riga Crafts High School. Next to the church there are ruins of the old church and the rectory where at the end of the 18th century as a tutor worked Garlieb Merkel who in Liepupe observed events used in his famous book "Latvians".

It is said that after a shipwreck near Cape Kolka, a rescued Danish tradesman financed the building of a church in Kolka in thanks for his rescue.  There are several churches in Kolka which have changed their location.  The stone worship house that can be seen today has foundations that were laid by the former owner of the Dundaga Estate, Karl Ludwig Ferdinant von der Osten-Zaken.  The church was built at or near the site of an old wooden church which suffered much damage during the Crimean War.  The work on the church was begun by builder Oto Zīverts in 1885 on the basis of a design by the architect T. Zeiler.  During the Soviet era, the church was vandalised, and a warehouse was installed there.  It is worth looking at the modernist altar painting by Helēna Heinrihsone.  It is said that there is no similar painting in any other church.  Before the painting was hung, a cross hung at its location.

Atrodas Daugavas prospektā 10, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Kalēju ielu. Dievnams celts laikā no 1931. - 1933. g. (arhitekts: Pēteris Kundziņš). Padomju gados tajā bija izvietota Latvijas Valsts bibliotēkas grāmatu glabātava. Pateicoties draudzes aktivitātēm 1989. g., ēku atjaunoja. Tagad tā kalpo savam pamatmērķim.

Gebaut als ein Gebäude des Festungstyps. Wurde in der Zeit des Livländischen Kriegs und des Nordkriegs zerstört. 1865 wurde der heutige Turm gebaut. Die von J. V. Rabe gebaute Kanzel mit Spindeltreppe.

19 апреля 1998 года Римско-католическая церковь Милости Божией – в т.н. “Белое воскресенье” или день Милости Божией – была освящена Римско-католическая церковь Милости Божией в Саулкрасты. Длина здания –24 метра, высота башни – 16 метров. Церковь проектировал архитектор Янис Шредерс. Церковь рассчитана на 300 мест. Образ Христа на алтарной картине изображен таким, каким его в своем видении 22 февраля 1931 года узрела святая монахиня польского монастыря Фаустина, и создан художником Эриком Пудзенсом. В 14 картинах на стенах церкви изображен путь страданий – крестный путь Христа от суда до момента воскрешения. Алтарь сделан из благородного дерева ясеня. 2 августа 1998 года около Римско-католической церкви Милости Божией в Саулкрасты был освящен крест высотой 7,38 метра. Ночью этот крест освещен подсветкой. Этот крест является копией креста на Голгофе в Иерусалиме, на котором был распят Иисус Христос.

Находитсярядом с мостом через Лиелупе(ул. Академияс, 1). В 2009 году началась реконструкция церковной башни, и сейчас здесь создан один из лучших интерактивных музеев Латвии (дружественный для детей) и застекленная смотровая платформа.

Построена (1932 – 1938 годы) в стиле неоготики на месте старой деревянной церкви (проект Я.Цирулиса). Вплоть до 1994 года в здании располагался пункт проката кинофильмов. Теперь в кирхе можно осмотреть выставку „От фундамента до башенного шпиля, древние Латгальские строительные ремесла в фотографиях”, где задокументирован процесс строительства церкви. С колокольной башни (высота 37 м) можно осмотреть Резекне.
 

Первая церковь в Пиньки была деревянной. Идея о строительстве новой церкви возникла уже в 50-х годах 19-го века, но первый камень в основание новой церкви (архитектор И. Д. Фельско) был заложен 25-го мая 1872-го года. Строительство церкви продолжалось с 1872-го по 1874-ый год. Орган с девятью регистрами был изготовлен известным органных дел мастером Вильгельмом Зауэром в 1890-м году. 17-го июля 1916-го года пятый батальон латышских стрелков, направлявшийся на линию фронта возле Смарде, остановился возле имения Пиньки. В упомянутый день в церкви в Пиньки полковник Юкум Вациетис прочитал проповедь (насчет этого факта у историков разное мнение), которая вошла в историю Латвии как одно из самых значимых событий того времени. Историческое событие побудило Александра Чака увековечить его в своей поэме «Проповедь в церкви в Пиньки». Церковь (является памятником культуры) можно осмотреть и изнутри. В темное время суток она подсвечивается. Возле церкви находится камень, установленный в память о латышских стрелках.

Celta 1933. g. vietējai brāļu draudzei. Baznīcā atrodas glezna “Kristus” (1850. g.) un Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša 1920. g. darinātās ērģeles. Mūsdienās dievnamu izmanto Bārtas draudze. Pie baznīcas novietots akmens apkaimes represētajiem iedzīvotājiem.

Atrodas skaistā vietā – Elernes loka ziemeļdaļā, Daugavas senielejas malā. Mūsdienās redzamais dievnams celts no tēstiem laukakmeņiem iepriekšējo vietā laikā no 1934. - 1961. gadam. Pēc baznīcas uzcelšanas padomju vara tajā izvietoja klubu, tādēļ draudze baznīcu atguva tikai 1989. gadā. Šīs vietas agrākais nosaukums – Naujene (Novene) ir lietuviešu cilmes. Savukārt, Juzefovas vārds cēlies no vietējā muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska.

Колкская Евангелическая – лютеранская церковь.Сохранилось предание, что спасшийся во время одного из кораблекрушений у Колкасрага датский купец в знак благодарности  построил в Колке  церковь. В Колке было несколько церквей, которые меняли свое местонахождение. Фундамент храма, построенного из валунов и наблюдаемого в наши дни, заложил  бывший владелец Дундагской господской усадьбы Карл Людвиг Фердинанд фон дер Остен – Сакен.

Храм построен на месте деревянной церкви (или вблизи), которая сильно пострадала во время Крымской войны. Первым начал строительство  в 1885 году мастер строительных работ Отто Зивертс (архитектор T.Зейлер). В советское время церковь была разгромлена, и в ней был обустроен склад. Непременно стоит увидеть выполненную в современном стиле алтарную икону (художник Хелена Хейнрихсоне), которой нет равных ни в одной другой церкви. На этом месте до иконы находился крест.

Православная церковь в честь Рождества Христова в Колке.Сведения о принятии ливами православия содержались в документе, найденном во время реставрационных работ (девяностые годы прошлого столетия) на колокольне Колкской лютеранской церкви (см. далее), который находился здесь с момента строительства храма - 1885 года.  В документе сообщалось, что переход ливов в православие или в так называемую царскую веру «не связан с вероисповеданием, но это служит средством, как получить земельное преимущество или наслаждение». Православный приход в 1885 году приобретает землю от барона Остен - Сакена. На ней в 1890 году строится церковь, дом священника и здание школы. Все строения сохранились до наших дней. Церковь имеет свой приход, и богослужения проводятся раз в месяц. Имеются сведения, что Колка – это единственный прибрежный поселок ливов, где в девяностых годах XIX века построили православную церковь. Церковный колокол занял свое место в 1936 году. В советское время церковь использовали как часовню, а в наши дни она играет свою первоначальную роль.

Dievnama mūri kā svētvieta glabā ne tikai svētuma starojumu, mierinājumu, bet arī smagus, rūgtus un iznīcinošus notikumus. Vairākkārt pārbūvēta, sagrauta, dedzināta, un tomēr atjaunota.

Храм построен в 1766 г., а колокольня возводилась в 1897 году. Орган, построенный в 1859 году органным мастером Ансисом Динсбергсом, считается старейшим органом Латвии работы латышского мастера. Запрестольный образ «Пасхальное утро» создан Янисом Розенталсом в 1912 году. Церковь можно осмотреть изнутри.

The church was built of fieldstones between 1908 and 1925 in the Tudor Neo-Gothic style (designed by the Liepāja-based architect Stadmann).  It replaced a wooden church that dated back to 1621, and its steeple offers a lovely view of lakes that surround the village of Višķi.

The Rēzekne Old Believer Prayer House of St Nicholas is in the southern part of the city, at Siņicina Street 4. The house of worship was built in 1895 and rebuilt in 1906. Its tower has three silver and brass bells (restored), and one of them is thought to be the largest bell in Latvia (4,832 kg with a tongue that weighs 200 kg in and of itself). Alongside is a museum which features the cultural and religious environment of the Old Believers.

This is a simple one-story building with a cross on its roof.  The Pitrags congregation was established in 1890, but the church was built in 1902.  It was restored after a World War I fire in 1925 and 1926, and restored again during the period of Latvia's restored period of independence.

Atrodas Tirgoņu un Zāļu ielas krustojumā (Zāļu ielā 12). Interesanta ar faktu, ka šī ir vienīgā padomju laikā uzbūvētā (1948. g., pēc citiem avotiem – šajā gadā atjaunota) Latvijas baznīca.

The first building of the church was built in 1641. The fourth building of the church was only built in 1856 – during the times of Pastor Johann Wilhelm Knierim. Its altar painting – The Crucified Christ (Golgotha) was painted in 1856 by Jozeps Millers, who was influenced by the altar piece in Munich Louis Church created by his teacher Peter Cornelius. An epitaph of Baroness Auguste Amalija von Pistohlkros, the sister of the owner of Bīriņi Manor and the patroness of the church, was immured in the memorial wall. Construction of the tower was completed on 11 June 1856, as evidenced by a memorial plaque on the wall of the church with an inscription “Erbaut von August Pistolkors 1856”. The church was consecrated in 1864. And a year later an organ by Martin Company with 8 registers, which was extended to 14 registers in 1903, was installed in the church. Unfortunately, the organ was destroyed in WW2. Saulkrasti (Pēterupe) Evangelical Lutheran Church survived both World War 2 and the Soviet period. The Soviet era was one of the most difficult times for the church, because many churches in the area were destroyed, pastors were discharged and the congregation fell apart. The Pēterupe congregation remained. As an architectural monument the church was lucky enough to undergo roof repairs of the tower even during Soviet times. Funds were granted by the Chairlady of the Executive Committee Ņina Manzūrova.