Контактная информация
Связанные объекты
| Фото | Название | Описание |
|---|---|---|
 |
Находятся на горе Кайбену (226 м н.у.м.) - в 7 км к западу от Инеши. Номинирован как старший мемориальный музей Латвии (с 1929 г.). Здание «Кална Кайбени» построено в период с 18 по 19 вв.. Здесь представлены экспонаты, рассказывающие о вкладе народного учителя и писателя Рейниса (1839 - 1920) и Матиса (1848 - 1926.) Каудзитес. Аутентичный хутор окружает сад, посаженный писателями, с образами из романа «Времена землемеров», созданными скульптором по дереву K. Кугры. |
|
 |
В мастерской ремесленников делают славную, очень полезную и практичную утварь для бани - ушаты, шайки, запарники, ванны и ванночки, а также банные веники, льняные изделия и срубы для бани. Предлагают осмотреть мастерскую, принять участие в работе ремесленника, покупка и заказы на банные вещи. |
|
 |
Проживая в Алуксне, немецкий пастор Эрнст Глик сделал одну из важнейших работ в своей жизни – перевел Библию на латышский язык. В 1685 году он закончил перевод Нового Завета, а в 1689 году - перевод Ветхого Завета. В память о выполненной работе до сих пор зеленеют два посаженных священником дуба. |
|
 |
Музей посвящен священнику и просветителю Э. Глюку (1652 – 1705) – первому переводчику Библии на латышский язык. Единственный музей в Латвии и Балтии, в котором хранится первое издание библии переведенной на латышский язык. В экспозиции можно ознакомиться с различными изданиями Библии на 38-и языках с 1694-го года до наших дней, проповедей и другой христианской литературой. Cоздан в 1990-м году. Находится в здании торгового павильона, построенного в начале 20-го века. |
|
 |
С мая 2016 года в большом здании Сарканской школы работает Открытое хранилище этнографии и предметов быта Мадонского краеведческого и художественного музея. Здесь есть возможность увидеть, искать и найти прошедшее время, о чем рассказывают предметы, расположенные в уже оборудованных помещениях. Здесь можно увидеть предметы, которые еще не выставлялись в музейных экспозициях и выставках, а школьники, студенты, ремесленники, любой желающий может ознакомиться с ними в исследовательских целях (автор: Инесе Сударе). |
|
 |
Открыт в 1977 году в старинном деревенском доме, покрытым тростниковой крышей. Экспозиция музея рассказывает о выдающихся людях этой области, событиях, истории и традициях. |
|
 |
Строительство храма велось в период с 1801 – 1804 годы. В центре алтарной части церкви находится картина второй половины 19 века “Христос на кресте”. Колокол отлит в 1895 году, а орган построен в 1914 году. Перед входом в церковь возвышается памятник павшим во время Первой мировой войны и в боях за независимость Латвии (скульптор К.Зале, архитектор А. Бирзниекс), который был открыт в 1930 году. Совсем недавно завершены работы по реставрации фасада и интерьера церкви. |
|
 |
Первую церковь в Вецпиебалге построили в 1345 году, а следующую – в 1839 – 1845 году под руководством ливского строительного предпринимателя Марциса Сарума. Ее уничтожили осенью 1944 года и восстановили в 1995 - 1997 годах (архитектор А. Скуйиня). В алтарной части церкви расположена картина Ю.Егера "Христос ходит по земле Пиебалги". Рядом с храмом расположен камень в память о политически репрессированных. |
|
 |
Посетители могут познакомиться с мастерской, понаблюдать за мастером во время работы, сделать сами, а также приобрести глиняные изделия (в т.ч. садовую керамику) и осмотреть красивый сад. |
|
 |
Поскольку супругой владельца Стамериенского поместья - Йогана Готлиба фон Вольфа – Софья Потемкина была православной, в Стамиерене в 1902 году было начато, а двумя годами позже и закончено, строительство и освещение храма. Кресты церковной башни известны своими горными кристаллами – подарками баронов Бориса и Паула Вольфов. Предварительно согласовав, церковь можно осмотреть изнутри. |
|
 |
Pilnībā atjaunots 19. gs. muižas komplekss Gulbenes pilsētas vēsturiskajā centrā. Atjaunotajā zirgu manēžas ēkā atrodas viesnīca ar 14 labiekārtotiem numuriem un 10 hosteļa numuriem, kā arī vairākas zāles, restorāns un bārs. Muižas kompleksā ir arī apartamenta māja "Siernīca" ar diviem numuriem un nelielu kamīnzāli. Viesiem pieejams SPA centrs ar džakuzi, saunu un turku pirti. Piedāvā dažādu pasākumu un svinību organizēšanu. |
|
 |
Šaursliežu dzelzceļa līnijas posms ar sliežu platumu 750 mm, kas savieno Alūksni un Gulbeni, ir daļa no kādreizējā Stukmaņu–Valkas dzelzceļa līnijas. Šobrīd tas ir Latvijā vienīgais funkcionējošais regulārās pasažieru satiksmes šaursliežu dzelzceļš. Bānītis kursē katru dienu. Alūksnes dienviddaļā celto Alūksnes stacijas ēku atklāja 1903. g. 33 km garo līniju, kurā ir 10 stacijas un pieturas punkti, bānītis veic ~ pusotras stundas laikā. Populāri ir ikgadējie Bānīša svētki, kas pulcina mazbānīša entuziastus. Vasaras sezonā tiek piedāvāti speciālie tvaika reisi ar restaurēto tvaika lokomotīvi “Ferdinands”. |
|
 |
Pirmās ziņas par Tirzas svētavotu atrodamas 18. gs. vidū, taču avots izmantots jau daudz agrāk. Pēc apmazgāšanās vai ūdens ņemšanas, cilvēki esot avotam ziedojuši. 19. gs. pirmajā pusē Tirzas barons un baznīca uzsāka cīņu pret pagānisko tradīciju, kas nebija visai sekmīga. Mūsdienās pāri avotam uzbūvēta nojume, un pēc avota ūdens cilvēki brauc joprojām. |
|
 |
Atrodas Inešu centrā, 5 km uz dienvidiem no Vecpiebalgas. Muižas pirmsākumi meklējami 17. gs. otrajā pusē - 19. gs., kad Orisāres (Orizāre, Arisa) upītes krastos 1786. g. tapusi klasicisma stilā celtā grāfu Šeremetjevu pils. 1905. g. nemieros to nodedzināja, bet četrus gadus vēlāk atkal atjaunoja. Muižas kompleksu ieskauj regulāra plānojuma ainavu parks. Pirms došanās uz šejieni, pārlasām „Mērnieku laikus”, jo Vecpiebalgas muiža kalpojusi par Slātavas muižas prototipu. 1992. g. vīna pagrabā izveidoja Piebalgas novada muzeju. Savukārt muižas pilī darbojas arī Inešu pagasta padome un Porcelāna apgleznošanas studija. Interesanti var doties organizētā ekskursijā pa muižu un tās apkaimi. |
|
 |
Atrodas Druvienas – Liezēres ceļa malā. Vēsturiskajā skolas ēkā 1964. g. iekārtots muzejs. Skolas vārds ir saistīts ar latviešu rakstnieku Jāni Poruku (1871. – 1911.), kuram izveidota piemiņas istaba. Otrajā stāvā var apskatīt klasi un pasēdēt senajos skolas solos. Te ir sena tāfele, globuss un skolas zvans. Guļamtelpā redzamas skolēnu gultas un ēdiena lādes, kā Poruka stāstu varoņu - Cibiņa un Buņģa laikos. Muzejā ik gadu atzīmē J. Poruka dzejas dienas un Lieldienas. |
|
 |
Viena no skaistākajām Latvijas pilīm (eklektisma stils), ko pils saimnieks Ādolfs fon Vulfs esot uzdāvinājis savai sievai. Pēc arhitekta H. Grīzebaha projekta amatnieki to uzcēla laikā no 1893. - 1896. g. Šobrīd norit pils atjaunošanas darbi. Pie pils Sūlas upītes krastos plešas Cesvaines parks, kur atrodas ar mežu apaugušais Cesvaines pilskalns ar pils īpašnieka Ādolfa fon Vulfa kapu. Pili ir vērts izstaigāt gidu pavadībā. Cesvaines Pils jumta pārbūves darbi ir noslēgušies. Pils ir pieejama apmeklētājiem Cesvaines Tūrisma centra speciālistu pavadībā, piesakoties pa tālr. 26172637 vai Pils ielā 2. |
|
|
|
Apmeklētāji var iepazīt darbnīcu, vērot meistaru darbībā, veidot paši, kā arī iegādāties māla izstrādājumus (t.sk. dārza keramiku) un apskatīt skaisto dārzu. |
|
 |
Ziemeļos no Cesvaines pils plešas parks, kuru šķērso ašā Sūlas upīte. Tās ziemeļu krastā slejas ap 15 m augstais un ar mežu apaugušais Cesvaines pilskalns ar pils īpašnieka Ādolfa fon Vulfa kapu. Saglabājies nostāsts par viņa vēlēšanos tapt aizvilktam uz kapu vietu ragaviņās. Neskatoties uz vasaras laiku, tas ticis īstenots. Parkā ir liela koku un krūmu sugu daudzveidība. Daļu no tiem no saviem ceļojumiem bija atvedis pats pils saimnieks. |
|
 |
Lejasciema kapusvētki *Objekts neaktīvs*
|
Lejasciems ir savā ziņā unikāla vieta, kur ik gadus vasaras vidū sabrauc cilvēki no visām Latvijas malām, lai svinētu kapu svētkus. |
 |
Podnieki nodarbojas gan ar dažādu laikmetu tradicionālo podniecību, gan mēģina izzināt senās formas, materiālus un metodes, ar kurām darbojušies senči iepriekšējos gadsimtos. Ekskursija, cepļa apskate, darbošanās ar mālu, keramikas darbu iegāde, seno darbarīku un keramikas kolekcijas apskate. Aicina uz cepļa atvēršanu. |
|
 |
Smeceres krogs atrodas netālu no Madonas pie Smeceres sila. 17. gadsimtā celtajā kroga ēkā atrodas viesu nams, krogs - kafejnīca un mūzikas klubs. Kafejnīcas piedāvājumā gan latviešu, gan mūsdienu pasaules virtuves ēdieni. Vasarā darbojas āra terase. Iespējama banketu rīkošana un apkalpošana. |
|
 |
Atrodas paaugstinājumā - skaistā vietā – Alūksnes ezera krastā pie Pleskavas ielas (P 40). Pieminekli 1923. gada 20. jūnijā atklāja Valsts prezidents Jānis Čakste. Tas celts pēc tēlnieka J. Miesnieka meta. Pieminekļa centrā ir attēlots vairogs ar krustotu zobenu, bet pamatnes daļā – uzraksts „Par Latviju kritušiem 7. Siguldas p. Karavīriem. 1919. – 1920”. Tā otrā pusē ir uzraksts: „Labāk manu galvu ņēma, nekā mūsu tēvu zemi”. Padomju laikā (1953. g.) pieminekli nojauc. To atjauno 2009. gadā. |
|
 |
Izcili ainaviska saimniecība latviski etnogrāfiskā lauku sētā ar augstas dabas vērtības zemkopības sistēmu iepazīšanu un gājputnu tirgus redzējumu pavasaros. Aldara prasmju pārmantošana ar vasaras saulgriežu svinēšanu. |
|
 |
Celta 19. gs. pirmajā pusē Tjūdoru neogotikas formās. Pils pirmais īpašnieks bija barons Johans Gotlībs fon Volfs. Tā paša gadsimta 70. - 80. gados to pārbūvēja franču neorenesanses stilā. Revolūcijas laikā (1905. g.) pili nodedzināja, bet to atjaunoja, ieviešot tās veidolā jūgendstila formas. Gulbenes novada pašvaldība pēdējo divu gadu laikā ir veikusi atjaunošanas un restaurācijas darbus Stāmerienas pils fasādei, jumtam un logiem. Pils ir atvērta apmeklētājiem. Katru dienu noteiktās stundās uz pils ziemeļu fasādes ir skatāma multimediāla ekspozīcija par par Volfu dzimtu. |
|
 |
"Piebalgas medus" atrodas Vecpiebalgas novadā, nogriežoties no autoceļa Cēsis–Vecpiebalga–Madona (P30). Biškopība, apiterapija un stāstījums "Par un ap bitēm". Biškopības produkcijas degustācija un iegāde. Apmeklētājiem ir pieejama sveču darbnīca. Īpaši ar to, ka dravo tikai ar Latvijas stāvstropiem. |
|
 |
Alūksnes Jaunā pils celta 19. gs. vidū, viens no ievērojamākajiem vēlās Tjūdoru neogotikas arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Pils iekštelpas sevī slēpj dažādu arhitektūras stilu mākslinieciskos sienu un griestu gleznojumus, no kuriem daļa ir atsegta. Pils telpās ir iekārtots un Alūksnes muzejs ar ekspozīcijām par pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma īpatnībām un tā daudzveidību un Dabas muzejs “Vides labirints”. Pie pilis piegulošais Muižas parks ir veidots kā dabisks ainavu parks, kas kalpo kā lieliska izvēle mierpilnai pastaigai. Tas ieskauj tādus mazās arhitektūras meistardarbus, kā Aleksandra paviljons, sengrieķu Vēju dieva Eola templis, Putnu paviljons, granīta obelisks, Pomonas templis, baronu dzimtas mauzolejs un no viena granīta gabala veidots strūklakas baseins un granīta soli. |
|
 |
1342.gadā lielākajā no Alūksnes ezera salām – Pilssalā – Livonijas ordenis pabeidza mūra pils celtniecību. Pili iesvētīja Marijas pasludināšanas dienā, tāpēc šī vieta ieguva sev jaunu nosaukumu Marienburga. Alūksnieši joprojām piemin Alūksnes meiteni Mariju, kura it kā iemūrēta vienā no pils sienām, tāpēc salu dēvē gan par Pilssalu, gan Marijas salu. Gadsimtu laikā mainījās pils valdnieki, tā piederēja gan krieviem, gan zviedriem, gan poļiem. Ir atjaunots Livonijas ordeņa pils priekšpils Dienvidu tornis– vienīgais no senās viduslaiku pils astoņiem torņiem, kas būtiskā vēsturiskā apjomā ir saglabājies līdz mūsdienām. Šobrīd Dienvidu tornī apskatāma mūzikas un gaismas ekspozīcija "MARIENBURGAS astotais brālis”, kas ir iztēli rosinošs un emocijām piesātināts piedzīvojums. Ekspozīcijas tapšanas procesā apvienojušies vairāki izcili mākslinieki: dramaturgs Lauris Gundars, komponisti Mārtiņš Brauns un Artūrs Maskats, skaņas dizaineris Sigvards Kļava un dizaina birojs H2E. Teiksmu ar Ojāra Vācieša vārdiem iedzied Latvijas Radio koris. Pieejamība: Dabas objekts ir pieejams cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām. |
|
 |
Muzejs (dibināts 1944. g.) atrodas Skolas ielā 10. Tas ir viens no vecākajiem Vidzemes muzejiem, kura interesantākie eksponāti ir atradumi no vidējā un jaunākā dzelzs laikmeta, kas daļa ir nākuši no Lubānas ezera apkārtnes. Muzeja darbinieki organizē gan tematiskas izstādes, kas saistītas ar novada kultūrvēsturi, gan mākslas izstādes. Muzejs izvietots bijušās Biržu muižas vēsturiskajās ēkās. |
|
 |
Ceļš, kas ved uz Biksēres muižu, atgādina šauru kalnu ceļu ar dziļu upītes gravu. Biksēres muižas patiesais nosaukums ir Libes muiža, kuras tagad redzamās ēkas piederējušas muižkungam Magnusam. Muižas kungu mājas neogotiskā stila tornīti mākslas zinātāju aprindās sauc par arhitektonisku kuriozu. Kungu mājā, kas šobrīd tiek atjaunota, atrodas Sarkaņu pagasta pārvalde. Muižas klētī vietējais entuziasts Andris Trečaks ir savācis seno priekšmetu kolekciju. Pie klēts paveras ļoti plašs skats uz Lubāna līdzenumu. |
|
 |
Iepretim Marijas salai (Pilssalai) paceļas ap 30 m augstais un stāvais (nogāzes mākslīgi nostāvinātas) Tempļa kalns - ar sānu gravām norobežots sens latgaļu pilskalns. Ap 80 m garajā un līdz 40 m platajā pilskalnā izšķirami vairāki mākslīgi veidoti vaļņi. Viena no senākajām Tempļa kalna apkaimes apdzīvotības liecībām ir atrastais cirvis, kas datēts ar 2. – 3. gadu tūkstoša miju pr. Kristus. Arheologi uzskata, ka šajā laikā cilvēki dzīvojuši Pilssalā. 10. – 11. gs. pilskalnā atradusies latgaļu pils, kuru 1225. g. nopostīja krustneši. Pilskalna virsma ir pārveidota arī salīdzinoši nesenā laikā - 1807. g. - granīta rotondas būvniecības laikā. Rotonda celta, godinot krievu feldmaršalu Šeremetjevu un zviedru kapteini Vulfu. Skats no Tempļa kalna uz Alūksnes ezeru un pilsētu ir viens no skaistākajiem Vidzemē. Ievērības cienīgs ir 1937. g. celtais Saules tilts. No Tempļa kalna ir vērts aiziet līdz netālu esošajam 37,8 m augstajam koka skatu tornim. Asāku izjūtu cienītājiem tiek piedāvāts gaisa trošu nobrauciens “Zzzippp” pāri Alūksnes ezeram. |
|
 |
Baznīca atrodas pašā pilsētas centrā. Tā celta laikā no 1781. līdz 1788. gadam un tās celšanas iniciators bija Alūksnes muižas īpašnieks Oto Hermanis fon Fītinghofs, tās arhitekts – Kristofs Hāberlands. Noskatītā vieta, netālu no ezera, bijusi purvaina. Tādēļ uzbērts uzkalniņš un baznīcas pamatiem izmantoti divi tūkstoši ozolkoka pāļu. Tā būvēta klasicisma stilā no vietējā laukakmens. Baznīcas apmeklētāji var aplūkot gan grezno interjeru, gan uzkāpt 55,5 m augstajā torni, no kura paveras skaists pilsētas skats. Baznīcas apmeklējums ir jāpiesaka iepriekš. |
|
 |
Atrodas ceļa malā starp Jaunpiebalgu un Vecpiebalgu. „Jāņaskolā” muzejs atvērts 1969. gadā. Tā ekspozīcija ataino divu ievērojamu Latvijas cilvēku – Emīla Dārziņa (1875 – 1910) un Jāņa Sudrabkalna (1894 – 1975) dzīves gājumu un ar to saistītos notikumus. Muzejā piedāvā E. Dārziņa mūzikas skanējuma noklausīšanos, ekskursijas individuāliem apmeklētājiem un grupām, kā arī tematiskus un muzikālus sarīkojumus. |
|
 |
"Saulrietos" (3 km no Vecpiebalgas centra), kas atrodas ainaviskā vietā - Incēnu kalnā, ir izveidots leģendārās latviešu pasakas "Kaķīša dzirnavas" autora Kārļa Skalbes (1879 - 1945) memoriālais muzejs. Tas atrodas 1926. g. celtajā dzejnieka un prozaiķa vasaras namā (pavadīja vasaras laikā no 1926. - 1944.g.) un darbojas kopš 1987. g. Blakus esošā Vaktskalna rietumu nogāzē (skaists skats uz Alaukstu) 1992. g. pārabedīja urnu ar Zviedrijā mirušā Kārļa Skalbes un viņa dzīvesbiedres - Lizetes Skalbes pelniem, kur izveidots savdabīgs piemineklis akmens laivas formā. |
|
 |
Lai nokļūtu Silmačos, jābrauc cauri Pērļa silam un maz apdzīvotām vietām. Silmači atrodas ap 1 km uz rietumiem no Pērļa – nelielas apdzīvotas vietas. Te ir izveidota (20. gs. 80. gados) brīvdabas estrāde (celta tikai vienai izrādei, ko Latvijas Nacionālais teātris spēlēja 1986. g. Līgo svētkos), kur Jāņu laikā spēlē Rūdolfa Blaumaņa izcilo lugu „Skroderdienas Silmačos”. Pie estrādes izveidots attiecīgajai tematikai veltīts muzejs (arī 1986. g. un arī par godu vienai izrādei), kurā līdztekus citiem eksponātiem apskatāms lugas manuskripts (1902. g.). |
|
 |
Muzejs Egļavā stāsta par mežsaimniecību Latvijā pirmskara un pēckara periodā. Eksponēti ir ne tikai mežsaimniecības darbarīki un piederumi, bet gan apskatāmi ir arī bijušā Balvu rajona teritorijā tapušie tekstīliji, keramikas un kokamatniecības paraugi. Bijušajā mežniecības mājā pieejamas guļamistabas viesu izmitināšanai. |
|
 |
Alūksnes muižas parks atrodas pilsētas austrumu daļā un aizņem 25,54 hektārus lielu platību. Tas ir atzīts par skaistāko parku Vidzemē un ikviens, kas tajā pabijis, ir sajutis parka burvību un skaistumu. Parkā ir saglabājušās vairākas mazās arhitektūras formas. Ieeja parkā ir no Alūksnes Jaunās pils puses. (Avots: Alūksnes TIC) |
|
 |
Vecpiebalgas pagasta „Lejas Kaikašos”, rakstnieka Antona Austriņa (1884–1934) dzimtajās mājās, kopš 1990. gada durvis ver piemiņas muzejs. Šeit var iedziļināties viņa dzīvē un literārajā mantojumā, kā arī sajust laikmeta garu, kas veidojis viņa personību. „Mūsmāja nav tikai pajumte, patvērums pret lietu un vēju, viņā uzglabājies arī kāds |
|
 |
Atrodas vecā Alūksnes – Apes ceļa malā, netālu no Karvas. Pieminekli atklāja 1937. g. 12. novembrī. Tas veidots pēc arhitekta V. Vitanda meta. Pieminekļa cokolā ir iegravēts teksts: „Latvijas Atbrīvošanas cīņās 1919. g. kritušie Valmieras pulka karavīri. Uz ežiņas galvu liku, sargāj’ savu tēvu zemi”. Pieminekli nopostīja 1975. g., bet atjaunoja 1994. gadā. |
|
 |
Bišu drava "Kalnu Medus" atrodas Vidzemes augstienē, un vasaras sezonā ir iespējams doties ekskursijā pa dravu, degustēt biškopības produktus, kā arī doties tējzāļu ievākšanas tūrē. Piedāvā svaigi sviestu dabīgu bioloģisku medu un plašu svaigu ziedputekšņu klāstu. |
|
 |
Atrodas 7 km uz ziemeļiem no Vecpiebalgas centra. Te apskatāmas 19. gs. Piebalgas lauku ainavai raksturīgas zemnieku un amatnieku sētas ar darbarīkiem un sadzīves priekšmetiem, kā arī nesen atjaunotās vējdzirnavas. „Vēveros” joprojām dzīvo arī daži vietējie cilvēki. Ieteicama muzeja apskate vietējā gida pavadībā!
|
|
 |
Vieta, kas īpaša ar savu Vidzemes lauku sētas burvību, un apmeklētājiem piedāvā ne tikai apskatīt mūsu senču senos darba rīkus, bet arī pamēģināt pašiem tos darbībā. Ekspozīcijā ir vairāk nekā 4000 priekšmetu, kas izvietoti senajā latviešu zemnieka sētā ar 11 dažādām ēkām. Tradicionāli, ik gadu otrajā septembra sestdienā muzejā notiek gada lielākais pasākums – Pļaujas svētki, kas pulcē seno darbu prasmju demonstrētājus, amatniekus un mājražotājus. |
|
 |
Vienīgais Alūksnes novada keramikas amata meistars, kurš veido Vidzemei raksturīgās podniecības formas ar Latgales krāsu gammu. Darbnīcā ir iespēja iepazīties ar keramiķa darbiem un ieklausīties stāstos par pirmajiem darinājumiem. Katrs interesents varēs atklāt sevī jaunas prasmes un talantu, līdzdarbojoties māla veidošanā, apgleznošanā un dedzināšanā. Darbnīcā iespējams iegādāties keramiķa darinātos māla izstrādājumus. Uģis Puzulis ir saņēmi kultūras zīmi “Latviskais mantojums”- par podniecības kā tradicionālas amata prasmes daudzināšanu. |
|
 |
Atrodas blakus Vecpiebalgas kultūras namam. Pieminekļa arhitekte ir A. Skujiņa, tēlniece M. Eņģele. |
