Foto | Nosaukums | Apraksts |
---|---|---|
Savā ziņā unikāls un Baltijas valstīs vienīgais šāda veida 17. - 18. gs. mazpilsētas apbūves komplekss, kas izvietojies mazās Alekšupītes krastos. Dažviet upīte tek gar ēku sienām. Šī pilsētvide ar tiltiņiem radījusi apzīmējumu – „Latvijas Venēcija”. Interesantiem kultūras pieminekļiem bagātas ir Baznīcas, Liepājas, Kalna u.c. ielas. |
||
Renda ir sena apdzīvota vieta, kas vēstures avotos minēta jau 1230. gadā. 13. gs. Renda bija viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kad 1235. gadā notika Kursas dalīšana, Rendas novads nonāca vācu ordeņa īpašumā, un rendinieki bija spiesti piedalīties ordeņa iniciētajos karagājienos. Kurzemes hercogistes laikā (1562. – 1795.), neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, sevišķi hercoga Jēkaba (1642. – 1682.) valdīšanas laikā. 17. gs. Renda kļuva par attīstītu manufaktūru centru, kurā attīstījās kokapstrāde, bija ierīkoti un darbojās kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linaustuves, stikla fabrika, salpetra un ziepju vārītava. Te darināja vīnu, parfimērijas izstrādājumus, mucas, lēja čugunu, taisīja naglas un daudz ko citu. Rendā darināto skābeno vīnu ar baudu dzēra Jelgavas pilī. Iepriekš minētais tika izpostīts Ziemeļu kara laikā (1700. – 1721.). 19. gs. nodedzinātās Rendas pils vietā tika uzcelta ķīmisko vielu ražošanas fabrika, strādāja viena no Kurzemes lielākajām ādas manufaktūrām un terpentīna ražotne. Paralēli tam sāka attīstīties kultūras dzīve. Rendiniekus nesaudzēja abi 20. gadsimta pasaules kari un pēcāk sekojošās represijas, kā rezultātā izveidojās t.s. Kureliešu bataljons – mežabrāļi, kas cīnījās pret padomju varu. Mūsdienās Renda ir mazs un kluss ciems, kurā apskatāma Lielrendas muiža, Rendas baznīca, Velna laiva pie Abavas un Īvandes ūdenskritumi. |
||
Alsungas vecajā muižas rijā ir iekārtots suvenīru veikals, kur var iegādāties Suitu novadā ražotus praktiskus suvenīrus „Tapis Suitos” un citas noderīgas lietas: lakatus, cimdus, zeķes, traukus, zāļu tējas u.c. Bērniem te organizē radošās darbnīcas. Rijā var satikties (iepriekš piesakoties) ar Suitu sievām, uzzināt par suitu tradīcijām, dziedāt un iet rotaļās. „Rijai” piešķirta kultūras zīme „Latviskais mantojums”. |
||
Pilsētai nozīmīgākais periods ir saistāms ar laiku no 1561. - 1795. g., kad Jelgavas novads ietilpst Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Kad Jelgava iegūst hercoga rezidences (1567. g.) un hercogistes galvaspilsētas (1616. g.) statusu, sākās strauja pilsētas attīstība, kas visaugstāko punktu iegūst hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Pēdējo divu Kurzemes hercogu - Ernsta Johana Bīrona un viņa dēla Pētera valdīšanas laikā tiek dibināta (1775. g.) Pētera akadēmija (Academia Petrina) - pirmā Latvijas augstskola, 1816. g. dibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, 1822. g. iznāk pirmā avīze latviešu valodā "Latviešu Avīzes", 1802. g. top Latvijā pirmā teātra ēka, bet 1898. g. - pirmā muzejam domātā ēka. 1937. g. Jelgavas pilī izvieto Latvijas lauksaimniecības kameru, bet pēc diviem gadiem atklāj Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. 1944. g. vasarā gāja bojā gandrīz visa pilsētas vēsturiskā apbūve un mākslas vērtības. Pēc 2. pasaules kara Jelgavu atjaunoja. Tikko kā ir atjaunots arī Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kurā šobrīd ir izveidots viens no Latvijas labākajiem interaktīvajiem muzejiem (ļoti draudzīgs ģimenēm ar bērniem). |
||
Saimniecība atrodas ļoti skaistā vietā - Talsu pauguraines rietumu nogāzē, no kuras paveras skats uz Talsiem un to apkaimi. Atvērta saimniecība, kurā audzē un pārstrādā ābolus (žāvēti, ābolu čipsi, sulas). Viesus gaida izzinoša ekskursija, produkcijas iegāde un degustācija. Atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā – Talsu pauguraines dabas parkā. Vasaras sezonā ceļotājiem piedāvā telšu vietas. Rāda, kā veidot augļkoku vainagu. Saimniecības dārzos, kas plešas Talsu pauguraines nogāzēs, ir savāktas dažādas ābeļu šķirnes - saimniece veido un attīsta vietējo šķirņu kolekciju. Pie saimniecības uzstādīts arī informatīvs stends, kas iepazīstina ar Talsu pauguraines dabas parka nozīmīgākajām vērtībām. Saimniecības teritorijā tiek piedāvāta svinību un ceremoniju vieta; pieejama stikla oranžērijas un teritorijas noma pasākumiem. Piedāvājums jaunlaulātajiem - ābeles stādīšana “Kurzemnieku” paradīzes dārzā, foto sesijas. |
||
Saglabājusies tikai neliela daļa no varenajiem zariem, no kuriem resnākie ir atbalstīti ar stutēm, bet ozola dobo vidu no lietus un sniega ūdeņiem aizsargā jumtiņš. Latvijas un Baltijas resnākais parastais ozols (Quercus robur) un resnākais Baltijas koks. Viens no Ziemeļeiropas resnākajiem ozoliem. Ainavisks. Netālu no ozola atrodas autostāvlaukums, informācijas stends.
|
||
Blakus Lestenes luterāņu baznīcai esošajos kapos ir pārapbedīti vairāk nekā deviņi simti 2. pasaules karā kritušo karavīru, galvenokārt Kurzemes cietokšņa, Zemgales un Vidzemes kaujās kritušie. Karavīru piemiņai uzstādīts tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis “Dzimtene Māte – Latvija”. Lestenes brāļu kapi ir otrā lielākā 2. pasaules kara laikā kritušo latviešu karavīru apbedījumu vieta Latvijā aiz Rīgas Brāļu kapiem. Uz kapu plāksnēm ir iegravēti ~ 11 000 karavīru vārdu, taču domā, ka to skaits nākotnē pieaugs līdz 20 000. |
||
Kā vēsta sens nostāsts, pirmās baznīcas laikā, kad vētrā noticis dievkalpojums un pie vecajiem kapiem jūrā grimis kuģis, mācītājs ar draudzes locekļiem – brīvprātīgajiem devies airu laivā glābt kuģa komandu. Daļu no tās izdevās izglābt, bet pārējos izskaloja krastā. Godinot no vienas puses traģisko, bet no otras – laimīgo notikuma atrisinājumu, kuģa kapteinis šo vietu nosauca par Feliksbergu jeb laimīgo krastu. To vēlāk nomainīja Pilsbergas nosaukums, bet tagadējo nosaukumu – Jūrkalne apdzīvotā vieta ieguva 1925. gadā. |
||
Pret dienvidiem vērsta Abavas senlejas krasta nogāze, kur jau hercoga Jēkaba laikā audzēja vīnogas, no kurām darināja skābenos Kurzemes vīnus. Vīnogu audzēšanas (tālākais ziemeļu punkts Eiropā) tradīcijas šeit turpina arī mūsdienās. |
||
Piltenes bīskapijas laikā - 13. gs. - vidū tika uzcelta konventa tipa pils. Vēlākās pils piebūves radās 16. un 19. gs., un izveidojās tai raksturīgais iekšējais pagalms. 19. gs. 30. gados pils fasāde ieguva mūsdienās redzamās neogotiskās formas. Laikā no 16. gs. līdz 1920. g. Ēdoles pils bija baronu Bēru dzimtas īpašums. Pēc 1905. g. dedzināšanas, pili divu gadu laikā atjaunoja. Pazīstama gan ar spoku stāstiem, gan ar rūķīšu kāzām, gan ar asins traipu pils Sarkanajā istabā, kas parādījies slepkavības vietā. Lai to noslēptu, tika uzbūvēts kamīns, taču traips parādījies atkal. Pēc privatizācijas ir atjaunoti interjeri, zāles, pagrabi, kas izdekorēti ar pilij raksturīgajiem elementiem. Pils telpas un skatu tornis ir pieejams apmeklētājiem. Parkā apskatāma Mīlestības aleja un Rūķīšu ozola vieta. |
||
Lauku sēta “Lūķi” ir vieta Jūrkalnē, kur būt mierā un klusumā pie dabas. Atpūtu iespējams baudīt namiņos dārzā vai lielajā mājā. Katra vieta ir iekārtota tā, lai viesi justos ērti un netraucēti. Sētā ir gadiem veidota ainava ar lieliem ozoliem, tējas dārzu, autentisku pirti un dārza nojumi. Apskatei pieejams arī salons ar seniem un mūsdienīgiem amatnieku darinājumiem. Sēta piemērota mierīgai atpūtai vai ģimenes svētkiem. |
||
Ar malku kurināmā krāsnī, izmantojot vecās receptes un vietējās izejvielas (nesatur ĢMO), cep maizi, cepumus un citus gardumus. Nelielām grupām piedāvā doties ekskursijā, izzināt maizes cepšanas arodu, degustēt un iegādāties maiznīcas izstrādājumus. |
||
Atrodas iepretim Sv. Trīsvienības baznīcas tornim. Piemineklis (autore A. Dumpe) veltīts pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem (1859. – 1927.).To atklāja 2003. g. 14. novembrī, kas sakrita ar laiku pirms 81 gada, kad valstsvīru ievēlēja nozīmīgajā amatā. |
||
Ziednīca ir zāļu sievas Līgas Reiteres pirts un zāļu lapene. Piedāvā pirts procedūras lieliem un maziem. Saimniece parādīs, kā sasiet pirts slotiņas, izkurināt pirts krāsni un uzmest vieglu garu. Iespēja uzzināt, kā no savvaļas augiem uzvārīt gardu tēju vai pagatavot salātus, kā arī uzpīt skaistus kroņus un uzaust zāļu paklājus. Piedāvā meistarklases un izbraukuma pasākumus – radošās nodarbības, mācību seminārus, vakarēšanu, praktisko pēršanu. Zāļu sieva stāsta arī par valodu un tradīcijām. |
||
Muižas ansamblis Milzkalnē - Slocenes upītes krastā ir sācis veidoties 15. gs. kā franku tipa slēgts komplekss ordeņa saimniecības vajadzībām un mūsdienās ir vienīgais saglabājies šāda tipa nocietinātas muižas (kā muižnieku patvēruma vieta uzbrukuma gadījumā) paraugs Latvijā. 17. gs. beigās tika uzcelti vārtu torņi ar grezniem vējrāžiem, bet 18. - 19. gs. - arī saimniecības ēkas. No sākotnējās apbūves saglabājies mūris ar šaujamlūkām. Vienā no kompleksa spārniem ir izvietots Latvijas Ceļu muzejs. Muižas galvenajā ēkā izveidotas naktsmītnes, te piedāvā ekskursijas un lauku labumu degustāciju. |
||
Atrodas t.s. Katoļu kvartālā starp Liepājas, Baznīcas, Tirgus un Raiņa ielām. Dievnams celts 1640. – 1642. g. kā Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera uzticības apliecinājums Polijas karalim. Tajā saglabājies biktssols ar alegoriskiem gleznojumiem (1691. g.), trīs ar rokoko stilā veidotiem kokgriezumiem rotāti altāri, 16. gs. skulptūra “Madonna ar bērnu” u.c. Iepriekš piesakoties, baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses. |
||
Muzejā var noklausīties stāstu par šokolādes vēsturi, iepazīt procesu no iegūšanas līdz gatavai produkcijai, kā arī radošajā darbnīcā pašiem sagatavot un nodegustēt šokolādi. Rada bagātīgas, dabīgām izejvielām dekorētas Beļģu šokolādes trifeles. Blakus esošajā veikaliņā var nopirkt gatavo produkciju. |
||
Atrodas pie tilta (Akadēmijas iela 1) pār Lielupi. 1574. g. pēc Kurzemes – Zemgales hercoga Gotharda Ketlera pavēles uzsāk jaunas baznīcas celtniecību. Dievnama tornis tapa laikā no 1686. g. – 1688. g., bet 1862. g. to paaugstināja līdz 80,5 m. Baznīca nodega padomju aviācijas uzlidojuma laikā 1944. g. 27. jūlijā. 1954. g. Padomju armijas sapieri uzspridzināja ēkas atliekas. 2009. g. sākās baznīcas torņa rekonstrukcija, un šobrīd tajā izveidots izcils interaktīvais muzejs (īpaši draudzīgs bērniem) un stiklota skatu platforma. |
||
Das heute zu sehende Gebäude im späten Barokstil und frühem Klassizismus, enstand auf die Initiative von Herzog Peter Biron von Kurland und Semgallen nach Plänen des dänischen Architekten Severin Jensen an der Stelle, an der sich das Schloss der Herzogin Anna befunden hatte. 1775 wurde hier die erste lettische Hochschule gegründet, die Academia Petrina, und 1782 wurde das erste Observatorium errichtet. Zur Zeit des russischen Imperiums befand sich hier ein Gymnasium. Zu dessen Absolventen gehören Krišjānis Barons (der berühmte lettische Volksliedersammler), Juris Alunāns (der Begründer der lettischen Sprachwissenschaft), Jānis Čakste (der erste Präsident des neugegründeten lettischen Staates), Antanas Smetona (litauischer Staatspresident) und andere mehr. 1952 wurde in diesem Haus das Museum für Geschichte und Kunst Jelgava eingerichtet, 1975 erhielt es den Namen des Malers Ģederts Eliass (1887-1975). Die Sammlung des Museums zeigt die Geschichte der Stadt und ihrer Umgebung zur Zeit des Herzogtums Kurland und Semgallen und danach. Neben dem eindrucksvollen Gebäude sind vier Kanonen aus der Zeit des Herzogtums Kurland aufgestellt, ein Denkmal, das Ģederts Eliass gewidmet ist, (1987. Künstler: Jānis Zariņš), sowie eine Skulptur des Bildhauers Kārlis Jansons (restauriert durch dessen Sohn Andrejs Jansons), das den Befreiern der Stadt Jelgava gewidmet ist. Es stellt ein Fragment aus einem lettischen Heldenepos dar und trägt den Namen “Lāčplēsis und der schwarze Ritter”. |
||
Die einzige Stelle in Lettland, an der man alte Orgeln erneuert und neue Orgeln, sowie die Drehorgeln baut. Die Meister erzählen den interessierten Gruppen über die Geschichte des Orgelbaus, die Prinzipien, einen Wirkmechanismus der Musikinstrumente. Die Werkstatt wurde 2004 in einem ehemaligen Stall des Pastorats eingerichtet. Der Besitzer und Leiter der Werkstatt ist Jānis Kalniņš. |
||
Eine erste Holzkirche wurde an dieser Stelle1252 errichtet, ein steinernes Gotteshaus wurde 1665 erbaut. Diese fiel einem Brand zum Opfer, wurde aber 1672 erneuert, in späteren Jahren auch umgebaut. Bedeutende Baudenkmäler zieren das Interieur des Gotteshauses – ein Altar, eine Kanzel, eine Orgel mit Malereien auf dem Prospekt und dem Balkon. In der Kirche ist der legendäre Herzog Jakob Kettler getauft, hier heiratete er Prinzessin Charlotte Luise von Brandenburg. In der Sowjetzeit wurde die Kirche nur als Museum und Konzertsaal genutzt. Der Legende nach hat die Kirche ihren Namen nach einer gewissen Katharina erhalten, die Spenden für den Bau der Kirche gegeben habe, dann verleumdet und zum Tod auf dem Folterrad verurteilt worden sei und später heilig gesprochen wurde. Zu ihrem Gedenken gibt es über dem Seiteneingang der Kirche ein Medallion, mit ihrem Abbild mit Märtyrerkrone, dem Folterrad und einem Schwert in der Hand. Motive dieser Legende sind auch im Wappen der Stadt Kuldiga zu erkennen. Vom Kirchturm hat man einen guten Blick auf die Ziegeldächer der Altstadt. |
||
Die Ordensburg Jaunpils, gebaut im Jahre 1301, hat ursprüngliches Aussehen bis heute erhalten. Die Burg bietet den Gästen eine Erholung in schönen Appartements des Barons oder in einfacheren Zimmern an. In einem mittelalterlichen Wirtshaus der Burg kann man mittelalterliche Gerichte sowohl mit Holzlöffel als auch mit Händen essen. Es werden Exkursionen und verschiedene mittelalterliche Aktivitäten angeboten.
|
||
Der Bauernhof „Caunītes“, ein Ort, der alle einläd, die eine lettische Atmosphäre und Gesellschaft genießen wollen.Als sie diesen Hof einrichteten, verfolgten die Besitzer das Ziel, eine Verbindung von traditionellem und modernem lettischen Milieu zu schaffen. Das Zentrum des Bauernhofes ist derzeit die Scheune mit einem Brotofen. Es werden verschiedene Aktivitäten der entsprechenden Jahreszeit angeboten, unter anderem auch Bildungsveranstaltungen. Zu einem Besuch muss man sich vorher anmelden! |
||
Ökologischer Milchhof. Für Schüler und andere interessierte Gruppen wird eine Führung mit dem Thema „Weg der Milch“ angeboten, bei der jeder die Möglichkeit hat, selbst Butter zu stampfen und sich mit der Herstellung weiterer Milchprodukte bekannt zu machen. |
||
Piltene ist eine der kleinsten und ältesten Städte in Lettland. Historisch wurde Piltene das erste Mal 1295 erwähnt, aber Stadtrechte erhielt Piltene im Jahr 1557. Vom 14. bis zum 16. Jahrhundert war Piltene ein Verwaltungszentrum des Kurländischen Bistums. Auf den historischen Straßen, die halbrund die Burgruinen umschließen, ist die Holzbebauung der ersten Hälfte des 19. Jahrhunderts erhalten. Die Bischofsburg von Piltene wurde am Ende des 13. und Anfang des 14. Jahrhunderts gebaut und bis zum 16. Jahrhundert genutzt. Bis heutzutage sind nur die Grundlage und die Turmfragmente am Ufer des Flusses Vecventa erhalten geblieben. |
||
Das Geburtshaus des einstigen lettischen Premierministers und späteren Staatspräsidenten Karlis Ulmanis (1877–1942), in dem seit 1993 ein Museum eingerichtet ist. Karlis Ulmanis war besonders unter den Landwirten sehr beliebt, denn dank seiner erreichte Lettland ein hohes wirtschaftliches Niveau. Auf dem Hof sind das Wohnhaus, ein Wirtschaftsgebäude mit Stallungen und Scheune sowie ein Speicher erhalten. In den Gebäuden gibt es eine Gedenkausstellung für K. Ulmanis, zusätzlich eine große Sammlung landwirtschaftlicher Geräte. |
||
Alsunga wurde ursprünglich als Region Bandava schon 1230 in einem Vertrag des päpstlichen Gesandten mit dem Stamm der Kuren genannt. 1341 war Alsunga (deutsch: Alswangen, Kurisch: alšu vanga = Erlenlichtung) als „ein festes Haus“ benannt, 1372 begann der Bau einer aus Steinen gemauerten Burg in Form eines Vierecks, in dem der Fürst des Livonischen Ordens lebte, der dem Komtur von Kuldiga unterstand. Anfänglich wurde der östliche Korpus als Wohntrakt genutzt, der südliche als Wirschaftsflügel. Später, im 15. – 18. Jh. entstanden die Wehrtürme und die übrigen Teile des Schlosses. Die Ausmaße des Schlosses im Barockstil waren eindrucksvoll genug. Heute beherbergt es die Stadtverwaltung, ein Museum, ein Touristeninformtionszentrum und noch weitere Einrichtungen. |
||
Der Name von Dobele ist in den historischen Quellen im Jahr 1254 erwähnt worden. Dobele war einer der am besten befestigten Orte der Semgallen, darum hat dieser Ort von 1279 bis 1289 sechs Einfälle der Kreuzritter überlebt. Doch im Jahr 1289 waren die Semgallen gezwungen zurückzutreten. Im Jahr 1335 haben die Eroberer an der Stelle der Burg von Semgallen mit dem Bau einer neuen – gemauerten Burg begonnen. Am gegenüberliegenden – am linken Ufer des Flusses Bērze begann sich eine Ortschaft der Händler und Handwerker zu bilden. Die Stadt hat sehr stark im Nordischen Krieg und in der darauf folgenden Pestzeit gelitten. Ein bedeutendes Ereignis im wirtschaftlichen Leben der Stadt war das Jahr 1927, als die Eisenbahnlinie Liepāja – Glūda ausgebaut wurde. Nach dem Ersten Weltkrieg kamen nach Dobele Militärpersonen der Sowjetarmee, die einen der größten Panzerschießplätze der UdSSR Dobele-2 gebaut haben. Jetzt können die Besucher von Dobele interessante Sehenswürdigkeiten besichtigen. |
||
The Buse (Matkule) castle hill is near the Imula River. From the castle hill and from the opposite shore of the river, you can find one of the loveliest views of Kurzeme’s small rivers. Their appearance is best when trees and other flora are bare and the view is unimpeded. A wonderful view of the Imula valley is also seen on the road to the castle hill – near the Buse homestead.
|
||
Zusammen mit Kindern kann man auf diesem Hof Haustiere kennenlernen, eine Sammlung von alten Haushaltsgegenständen besichtigen, eine Sauna mit Massagen mit Birken- und Wacholderzweigen genießen, sowie Kräutertees trinken. Im Sommer können die Gäste in der Kornkammer oder im ersten Stock im Saunahaus übernachten. |
||
Das Schloss wurde in 1738 – 1740 un 1762 – 1772 gebaut. Der Autor des Entwurfes im Barockstil war der italienische Architekt F.B. Rastrelli. Heute befindet sich im Schloss die Lettische Landwirtschaftliche Universität. Im Untergeschoß des südostlichen Teils des Schlosses sind die Grabstätten der Herzoge von Kurland und Semgallen, des Adelsgeschlechtes Kettler und des Adelgeschlechtes Biron (1569 – 1791. mit 18 restauerierten Sarkophagen zu besichtigen. |
||
An den Uferhängen residieren das ganze Jahr über wilde Kühe. Über etwa 200 Stufen kann man zum Ufer des Flusstales hinuntersteigen, von dort hat man einen herrlichen Ausblick. Es empfiehlt sich, den Abstieg in Begleitung eines örtlichen Führers vorzunehmen. |
||
Seinen Namen erhielt das quadratische Bauwerk mit den 2 Meter dicken Mauern in der Zeit Herzog Jakobs, denn hier wurde Schießpulver gelagert. Möglicherweise befand sich dort das Brunnenhäuschen, denn das Grundwasser reicht an dieser Stelle sehr nahe an die Oberfläche. Den Pulverturm verband eine 12 m lange Brücke auf einem einzigen Pfeiler mit dem Vogtgang des Schlosses.Heute ist der Turm nur von außen zu besichtigen. |
||
Die in 1991 vom Bildhauer Ojārs Feldbergs auf den Plätzen der ehemaligen Landgüter Firkspedvāle und Briņķpedvāle am rechten Ufer des Abava-Urstromtals gegründete Freilichtausstellung der Kunstwerke. Das einzige Objekt solcher Art in Lettland. |
||
Tukums ist in den historischen Quellen zum ersten Mal im Jahr 1253 in dem Vertrag über die Teilung der Region Kursa zwischen dem Livländischen Orden und dem Bischof erwähnt worden. Wenn der Name der Stadt aus der livischen Sprache übersetzt wird, dann bedeutet er Sandhaufen, Sandberge. Am Anfang des 14. Jhs. hatte sich an der gemauerten Burg des Livländischen Ordens eine Siedlung der deutschen Händler und Handwerker herausgebildet, die dank der nahen Straße Riga – Preußen aufblühte. Später beeinflusste die Entwicklung der Stadt der Ausbau der Eisenbahn Riga – Tukums im Jahr 1877. Während der Sowjetzeit befanden sich östlich von Tukums der im Baltikum größte Flugplatz und die sogenannte Kriegsstadt der Armee der UdSSR. Heute ist die Stadt Tukums das Zentrum des gleichnamigen Kreises mit einem breiten Angebot an Dienstleistungen für Touristen. |
||
Hier kann man die traditionellen kurländischen Gerichte genießen: Sklandrausis und Vorort gebackenes Sauerbrot. Im Sommer können Gruppen von Touristen am Kamin im Außenbereich bei der Vorbereitung der Gerichte von Suiti (Knödel, geräucherte Rippen u.a.) teilnehmen oder schon an gedeckten Tischen in der Art von Suiti das Essen, sowie den eindrucksvollen Vortrag (den einzigartigen Gesang Burbons) der Suiti-Frauen genießen. Lettische Küche: Sauerbrot, Knödel, geräucherte Rippen. Das besondere Gericht: Selbstgebackenes, traditionelles Gericht Sklandrausis. |
||
Ein Bauernhof bei Valdeķi. Den Gästen stehen Zimmer im Haus der Gastgeber zur Verfügung. Bei uns haben sie die Möglichkeit, das Hofleben zu erleben. Wir haben eine Landsauna und bieten Birken- und Wacholderreisige sowie Kräutertees für Saunagänge an. Volleyballplatz. 10 Zeltplätze.
|
||
Atrodas Ventas kreisajā krastā aiz Kuldīgas Senā ķieģeļu tilta, Pils ielā 4. Par būvmateriāliem ēkas celtniecībai (1735. g.) kalpoja izpostītās hercoga pils laukakmeņi, bet pašu namiņu uzbūvēja uz terases, kas ir pēdējā līdz mūsdienām palikušā Kuldīgas pils mūra fragmenta palieka. Pils sarga namiņu (saukts arī par Bendes namiņu) pārbūvēja 19. gs. Apskatāms no ārpuses. |
||
Platākais Baltijas ūdenskritums - ~ 249 m plats un līdz 1,75 m augsts. Šis ir ne tikai unikāls dabas, bet arī kultūrvēsturisks objekts, jo saistīts ar dažādiem notikumiem un teikām. Te jāpiemin Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera izgudrotā zivju ķeramā iekārta, kas bija nostiprināta uz ūdenskrituma klinšu kāples. Tā radies stāsts par pilsētu, kur lašus (migrējošie laši un vimbas leca pāri rumbai un iekļuva tīklos) ķer gaisā! Lai Ventā nodrošinātu kuģu satiksmi, jau hercoga Jēkaba laikos iesāka rakt kanālu ap rumbu. 18. gs. sākumā virmoja ideja par Baltijas un Melnās jūras savienošanu pa Ventu, Nemunu un Dņepru. Šī iemesla dēļ turku karagūstekņiem bija jāturpina kanāla rakšana, ko traucēja dolomīta klints. Pēc spridzināšanas apkaimes ēku sienas saplaisāja, tādēļ darbus pārtrauca. Iespaidīgais grāvis redzams arī mūsdienās. Lai atvieglotu rumbas apskati, 2012. gadā Ventas labajā krastā ir izveidota koka laipa. Šeit ir vērts ierasties dažādos gadalaikos – vimbu (pavasaris) un lašu (rudens) migrācijas laikā. |
||
Vieta, kas apceļojot Suitu novadu, noteikti jāapmeklē un jāiepazīst gida pavadībā. Alsungas muzejs dibināts 1967. gadā. Tas atrodas vecajā skolas ēkā Skolas ielā 11 a. Muzejā apskatāma suitu dzīvojamā istaba un virtuve, katoļu priesteru liturģiskie tērpi, izstāžu zālē mainīgās izstādes un etnogrāfiskā ansambļa “Suitu sievas” veidošanās vēsture un šodiena. Īpašs piedāvājums ir Suitu sievu, suitu vīru un suitu dūdenieku priekšnesumi. Muzeja ēkā atrodas Alsungas tūrisma informācijas centrs, keramikas un aušanas darbnīcas. Priekšnesumi un meistarklases ir iepriekš jāpiesaka. |
||
Построенную в 1651-м году церковь с перерывами строили на протяжении полувека. Она полностью перестроена и современный вид обрела в 1876-м году. В церкви находится один из самых значимых сакральных предметов интерьера в Латвии – самая старая в государстве церковная кафедра (1590-й год) в стиле маньеризма и установленный в 19-м веке колокол капеллы (1450-й год) разрушенного рыцарского замка, являющийся самым древним церковным колоколом в Латвии. Алтарная картина «Христос на кресте» немецкого мастера Ф. Вольфа, а также алтарь были недавно отреставрированы. |
||
Находится на правом берегу реки Сакас – ул. Дзинтару, д. 1. Музей разместился в первом каменном здании Павилосты (из красных кирпичей и валунов) , которое было построено как лоцманский дом в 1879 году. Музейный фонд посвящен истории края и прибрежному рыболовству и мореходству. В качестве экспонатов представлены найденные в Сакской волости каменные и костяные топоры, кованые бронзовые сакты и пояса, а также уникальный экспонат - пресс для медовых сот. Рядом находится дом лодок с крупногабаритными экспонатами. В 2012 году открыта мансарда, где планируется проведение выставок и тематических мероприятий. + 371 63498276. Заслуживает внимания и старейшая часть Павилосты - Акьгалс, которая является типичным образцом застройки прибрежного поселка XIX – XX вв. |
||
Институт садоводства является ведущим исследовательским центром плодоводства и овощеводства в Латвии, который занимается не только селекцией и внедрением сортов растений, подходящих для агроклиматических условий Прибалтики, но и производит из выращенного в садах института богатые клетчаткой продукты питания с высокой пищевой ценностью. Во время весеннего цветения гости Добеле могут прогуляться по одному из крупнейших сиреневых садов в Европе, в котором растут 240 различных сортов сирени. В мае / июне гости сада Института садоводства могут насладиться пышным цветением абрикосов, вишни, слив, яблонь, груш и айвы. |
||
Сохранившаяся на данный момент историческая застройка вокруг старой Рыночной площади образовалась после пожара 1881 года. Характерную для Кандавы городскую среду образуют ограды с хозяйственными постройками, закрытыми дворами, сквозными проездами и стенами из грубого камня. Такую застройку можно увидеть на улицах Талсу и Сабилес. Нетипичной для Латвийского ландшафта является также Большая улица. У подножья Рыцарского городища можно осмотреть установленный недавно (2010 г.) макет замка Ливонского ордена. Участок дороги Екаба от Кандавы до Ренды входит в природный парк “Древняя долина Абавы”. |
||
В письменах название Кандава впервые упомянуто в 1230 году. В 1253 году в верхней части крутого берега древней долины Абавы Ливонский орден построил каменный замок, у подножья которого образовалось поселение. В XVII веке Кандава стала важным торговым центром. Эпидемия чумы и события Первой мировой войны тяжело отразились на городке и его населении. Права города Кандава получила в 1917 году. В советское время спортивный комплекс Яункандавского сельскохозяйственного техникума стал популярным местом для проведения тренировок. |
||
В 1242 году на этом месте немецкий орден построил каменный замок, от которого до сегодняшнего времени сохранились только отдельные фрагменты стен и свод подвала, в котором по предварительной договоренности можно заказать дегустацию вина местного производства. В более поздние времена здесь находился замок герцога Курземе, который был разрушен во время Северной войны (1701 год). В результате проекта реконструкции парка созданы деревянные мостки, информационные стенды, построена беседка и фонтан. В парке возведены отдельные скульптуры и их группы (22 скульптуры, автор Ливия Разевска). |
||
В доме «Берзини» выпекают чудесный на вкус пшеничный и ржаной хлеб по старинным родовым рецептам. Вкус и аромат хлебу придает особая печь, которой более 70 лет. Хлеб можно заказать, или, договорившись заранее, сделать и испечь самому свою буханку. |
||
Сохранились сведения, что первая мельница в этом месте была построена одновременно со строительством замка в 13 веке. Во времена герцога Екаба здесь изготавливали порох. Позже это было первое место в Курземе, где изготавливали бумагу. Теперешний свой облик здание приобрело в 19 веке. |
||
На берегу Венты возвышается настоящая жемчужина деревянной архитектуры – окутанная романтическими историями и легендами, недавно восстановленная "Вилла Бангерта". Говорят, что это здание в качестве подарка своей невесте в Париже купил некий капитан Бангерт. С 1940 года в здании находится краевой музей Кулдиги. После реконструкции в музее восстановлены уникальные росписи стен и другие детали интерьера, устроена экспозиция - квартира семьи Бангертов, которая позволяет узнать, как жили зажиточные жители Кулдиги в начале 20 века. Здесь можно осмотреть часть коллекции карточных игр коллекционера Яниса Метры. |
||
В 3 км к югу от центра Юркалне, у старой (гравийной) дороги Лиепая – Юркалне находится место, где располагалась бывшая Феликсбергская трехлетняя мореходная школа (1871 - 1902 г.). Так как от здания ничего не сохранилось, ее место обозначено сколоченной из дуба лодкой и двумя деревянными столбами, на которых вырезаны древние знаки рыбацкой собственности. |
||
Находится на ул. Базницас, д. 5. Здание, покрашенное в темные тона, строилось в XVII в., а в его подвалах размещалась первая городская тюрьма. Находящаяся рядом историческая ратушная площадь была главным местом сбора горожан и местом исполнения наказания, так как в юго-восточном углу площади был установлен позорный столб. Сегодня здесь разместился Кулдигский ТИЦ и ткацкая мастерская, где можно приобрести выпускаемые в Курземе товары и сувениры, а в мастерской понаблюдать за ткацким процессом. В окрестностях ратушной площади снимались кадры кинофильма «Проделки Эмиля». |