Atpūta laukos
Nr 50200
Ceļojums ar auto Autobusu braucieni Ceļojums ar sabiedrisko transportu
Ceļojums ar auto Ceļo pats Latvija

Daugavas ceļš

Kontaktinformācija

Saistītie objekti

Foto Nosaukums Apraksts
N/A

Kopš 20. gs. 70. gadiem tā ikdienā atrodas uz nelielās (0,1 km gara) Svētā Meinarda salas Rīgas HES ūdenskrātuvē. Šī vieta ir ievērojama ar to, ka redzamās ēkas atliekas ir Latvijas senākās mūra celtnes drupas. Baznīcu sāka celt 1184. g., bet pārbūvēja vairakkārt. Arī sagrāva vairakkārt, pēdējo reizi - 1916. gadā. Dievnama drupas ir iekonservētas, pāri tām izveidots metāla pārsegs, bet salas krasti nostiprināti. Uz salas uzstādīts 10 m augsts metāla krusts (mākslinieks E. Samovičs) un akmens altāris (tēlnieks J. Karlobs). Katru gadu augustā, kad pazemina Rīgas HES ūdenskrātuves līmeni, līdz salai var aiziet ar kājām pa veco ceļa vietu. Gar tā malām redzamas veco koku paliekas. 

N/A

Pēc vecmammas Alīdas receptēm ražo kafeju. Tiek ražoti vairāku veidu kafejas dzērieni, kuru sastāvā ir cigoriņi, burkāni, mieži, rudzi, ozolzīles, kaņepes un apiņi. Visas izejvielas iegūst uz vietas, no apkaimes laukiem un mežiem. Apmeklētāji var doties ekskursijā, kuras laikā piedāvā iepazīt ražošanas procesu, degustēt un iegādāties produkciju. Uzņēmums dibināts 2009 gadā. Nodarbojas arī ar dārzeņu, augļu, ogu pārstrādi un dārzeņu, ogu, sēņu, ārstniecības augu žāvēšanu.

N/A

Jānis Jaunsudrabiņš (1877. – 1962.) bija latviešu rakstnieks, gleznotājs, grāmatu ilustrators un viens no pirmajiem latviešu mākslas kritiķiem. Divus gadus rakstnieka dzīve un darbs noritējis Kaplavā, kur pieredzētais un piedzīvotais ir atklājies viņa sarakstītajā romānā „Augšzemnieki”. Kaplavā rakstniekam ir izveidota piemiņas istaba, blakus ēkai uzstādīts memoriālais akmens.

N/A
Vecākais Latvijas dendrārijs, kura stādījumus plānojis un veidojis Skrīveru muižas īpašnieks Maksimilians fon Siverss (1857. – 1919.). Jāatzīmē, ka līdz 1. pasaules karam sugu skaits parkā ir bijis divas reizes lielāks. Augu stādījumi ir grupēti pēc to dabiskās augšanas vietas – dažādiem pasaules ģeobotāniskiem rajoniem. Parkā ir izveidoti pastaigu celiņi, bet pie augiem izvietotas plāksnītes ar sugas nosaukumu latviešu un latīņu valodā. Apmeklētāji var apskatīt strūklaku, kas darbojas no otrdienas līdz svētdienai (no 11 00 – 23 00, katru pilnu stundu pusstundas garumā). Rīgas – Daugavpils šosejas otrā pusē atrodas Skrīveru Mežaparks ar pastaigu takām.
N/A

"Liepkalni" atrodas Daugavas krastā starp Stukmaņiem un Pļaviņām. Apvieno ceptuvi, veikalu un kafejnīcu. Vairāki desmiti maizes veidi, cepumi, tortes, kūkas un smalkmaizītes. Turpat var izbraukt ar Vikingu kuģi pa Daugavu un apmeklēt Pļaviņu novada TIC „Latvju spīķeris”.

Latviešu virtuve: Frikadeļu vai skābeņu zupa, zemnieku brokastis, vēršacis, cūkgaļas ribiņas, pelēkie zirņi, kartupeļu pankūkas ar lasi, plānās pankūkas, kazeņu krēms.

Īpašais ēdiens: Liepkalnu rupjmaize, maizes kvass.

N/A

Atrodas Daugavas labajā krastā pie Karikstes upītes ietekas Daugavā. Pili, no kuras mūsdienās ir saglabājusies tikai sienas drupas un pamati, Livonijas ordenis uzcēla 1224. gadā. To apdzīvoja līdz 17. gs. vidum, kad Poļu - zviedru kara laikā celtni sagrāva. Uz pilsdrupām paveras labs skats no ceļa (grantēts), kas aizlokas lejup pa Daugavas ielejas labo krastu.

N/A

Ķeguma HES ir pirmā lielākā Latvijas hidroelektrostacija, kuras būvniecību (sākotnēji - Daugavas labajā krastā) uzsāka 1936. g. (arhitekts E. Laube). Pirmais hidroagregāts (17 MW jauda - Baltijas valstīs lielākais) sāka darboties 1939. gadā. 1976. - 1979. g. notika HES otrās kārtas celtniecība, kā rezultātā Daugavas kreisajā krastā uzcēla jaunu ēku, uzstādīja trīs agregātus, palielinot HES jaudu līdz 260 MW. Vēl viena HES rekonstrukcija noritēja laikā no 1998. g.- 2001. g. Daugavas kreisajā krastā (HES – 2), kur tagad izvietots arī Enerģētikas muzejs. Tas iepazīstina ar elektrības ceļu – kā tā rodas un nonāk līdz klientam.

N/A

Krāslavas centrālai daļai, kurai raksturīga mazstāvu apbūve ar skaistām koka ēkām, piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Vislabākie skati uz vēsturisko centru paveras no autostāvlaukuma pie Adamovas takas, Karņicka kalna, tilta pār Daugavu (Prospekta iela) apkaimes un Priedaines skatu torņa Daugavas kreisajā krastā.

N/A

Krustpils vēstures avotos pirmoreiz minēta 1237. gadā saistībā ar Kreicburgas (Kreutzburg) pils celtniecību Daugavas labajā krastā. 1511. gadā Krustpils pieminēta kā miests. 1585. g. poļu karalis Stefans Batorijs Krustpili uzdāvina Nikolajam Korfam, kura dzimtas īpašumā tā paliek līdz 1920. gadam. Krustpils pievārtē 1626. g. notiek cīņas starp zviedru un poļu karaspēku. Nopostītais miests nīkuļo līdz 19. gs. vidum. Savukārt Jēkabpils izveidojās 17. gs. vidū kā Krievijas vajāto vecticībnieku apmetne - sloboda. Daugava iepretim Krustpilij un Jēkabpilij ir krāčaina, tādēļ strūdziniekiem bija jāapstājas un jāpārkrauj preces vezumos. Tā rezultātā sloboda uzplauka, un 1670. g. tai piešķīra pilsētas tiesības, nosaucot to Kurzemes hercoga vārdā. 1861. g., kad atklāj Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, sākas Krustpils, bet beidzas Jēkabpils uzplaukums. Krustpili un Jēkabpili administratīvi apvieno 1962. g., saglabājot Jēkabpils vārdu. Līdz mūsdienām Jēkabpilī ir saglabājusies 19. gs. raksturīgā vienstāvu koka apbūve, 19. un 20. gs. mijā celtām sarkano ķieģeļu ēkas, septiņi dažādu konfesiju dievnami. Daugavas kreiso krastu ieskaujošais aizsargdambis (būvniecību uzsāka 1861. g.) veidots ar mērķi pasargāt pilsētu no plūdiem. Tagad tas pārveidots par promenādi, kas ir iecienīta iedzīvotāju pastaigu un atpūtas vieta.

N/A

Atrodas Lielvārdes parkā 19. gs. sākumā celtajā Lielvārdes muižas klētī, ko vēlāk izmantoja kā dzīvojamo ēku. 1922. g. tai piebūvēja verandu. Muzejs ēkā ir izvietots kopš 1970. g., un tā krājumā ir materiāli par latviešu tautas eposu “Lāčplēsis” un tā autoru - Andreju Pumpuru (1841. – 1902.), kā arī par Lielvārdes novada vēsturi un etnogrāfiju. Blakus muzejam guļ liels akmens - Lāčplēša gulta (ap 80 t) ar atlūzu, kas ieguvusi Lāčplēša segas nosaukumu. Abi akmeņi savulaik atradušies Daugavā blakus Lielvārdes salai, kur tagad viļņojas Ķeguma HES ūdeņi. Turpat apskatāms t.s. Spīdalas koka bluķis, kas atvests no Aizkraukles. Minētie objekti atrodas pie stāva, klinšaina Daugavas krasta, kura piekājē viļņojas Daugavas plašie ūdeņi.

N/A

Ģimenes uzņēmums (izveidots 2006. gadā) no pašu izaudzētiem augļiem un ogām gatavo mājas saldējumu. Taisa gan klasiskos – plombīra, krējuma, jogurta saldējumus un sorbertus, gan arī mūsdienu modernās virtuves „brīnumus” – brētliņu, zilā siera, mārrutku un kartupeļu saldējumu ar tomātu mērci. Līdz šim pagatavotas 80 dažādas saldējumu receptes. Iepriekš piesakoties, var doties ekskursijā un izzināt visu par saldējuma gatavošanu no pašiem pavāriem. Kafejnīcā iespējams nobaudīt vairākus saldējumu ēdienus - katru ar citu saldējuma piedevu. Kafejnīcā ar prieku uzņem arī četrkājainos draugus!

Īpašais ēdiens: Mārrutku saldējums ar siļķi.

N/A

No koka vietējo amatnieku celtais dievnams par grāfu Plāteru līdzekļiem tapis laikā no 1655. - 1658. gadam kā miniatūra vienjoma bazilika. Vienreizējo kultūrvēstures pieminekli uzskata par vienu no Latgales vecākajām koka baznīcām. Tās centrālā altāra kokgriezumus barokālās formās veidojuši Stelmužes koktēlnieku skolas meistari. Sānu altārī atrodas 18. gs. vidū tapusī glezna “Sv. Marija Magdalēna”. Dievnams uz patreizējo vietu – Daugavas labajā krastā ir pārvietots 1698. gadā. Ēka vairakkārt - 1890. un 1918. g. atjaunota. Baznīcai apkārt stiepjas 17. gs. beigās būvēts mūra žogs ar 19. gs. vidū celtu brīvi stāvošu zvanu torni, kas restaurēts 2002. g. Pēc dažādiem informācijas avotiem var spriest, ka Indricas draudze ir Latgalē vecākā.

N/A

Pēc Rīgas HES ūdenskrātuves izveides – sala, pirms tam – Daugavas kreisā krasta pussala. 1. pasaules kara laikā Nāves salā norisinājās ilgstošas latviešu strēlnieku kaujas pret vācu armijas pārspēku. 1916. g. 25. decembrī vācieši pret latviešu strēlniekiem izmantoja indīgas kaujas gāzes. Lai godinātu šos notikumus, 1924. g. pēc arhitekta E. Laubes projekta Nāves salas ziemeļu krastā uzbūvēja pieminekli kritušajiem latviešu strēlniekiem. Nāves sala sasniedzama ar laivu. Ir vērts iepazīst salā esošos ierakumus un kapuvietas. Nāves salas ZR krastā ir izbūvēta laivu piestātne, bet netālu no tās - atpūtas vieta. Nesen atjaunots fragments ar ierakumiem un zemnīcām. Cīņas Nāves salā aprakstījis Aleksandrs Grīns savā leģendārajā darbā „Dvēseļu putenis”.

N/A

Sena latgaļu apdzīvota vieta. 10. gs. Krāslavas novads nonāca Polockas kņazu, bet 13. gs. - Livonijas ordeņa pakļautībā. Līdz 18. gs. sākumam tā pastāvēja kā muižas centrs. 1729. g. par 1400 dālderiem Krāslavu nopirka Johans Ludvigs Plāters. Plāteru dzimta Krāslavā valdīja divus gadsimtus. 18. gs. vidū Plāteri uzsāka Krāslavas pils celtniecību. Pēc Polijas pirmās dalīšanas 1772. g. Latgali pievienoja Krievijai. Krāslava sāka panīkt. Pēc Rīgas – Daugavpils - Vitebskas dzelzceļa izbūves (1865. g.) pilsētas saimnieciskā dzīve atkal uzplauka. Krāslavu maz skāra 2. Pasaules kara laika notikumi, tādēļ mazskarta saglabājusies 20. gs. sākuma koka apbūve.

N/A

Mūsdienās – sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē, kurai var piekļūt ar laivu. Sens sēļu pilskalns, kas bijis apdzīvots vairakkārt laikā no 6. - 12. gadsimtam. Šeit atradās Sēlijas novada politiski - militārais centrs. 1373. g. līdzīgi kā daudzos citos senču pilskalnos Livonijas ordenis uzcēla mūra pili, ko nopostīja 1704. gadā - Ziemeļu kara laikā. Līdz mūsdienām ir saglabājušās četrstūrveida torņa atliekas, sardzes telpa un 12 m augsts priekšpils uzbērums. Apmēram 0,3 km ziemeļos no Sēlpils pilskalna redzams applūdinātais Oliņkalns.

N/A

Atrodas uzpludinātās Daugavas un Pērses satekas vietā. To cēla Rīgas bīskapijas vajadzībām 1209. g. bijušās senlatviešu koka pils vietā. 14. gs. pils pagalmā bija uzbūvētas koka ēkas, kas bija piemērotas pastāvīgai dzīvošanai. 16. gs. uzcēla piebūves un divus apaļos torņus. 1701. g. šķietami nesagraujamo pili uzspridzināja sakšu karaspēks. Pie pilsdrupām darbojas apmeklētāju centrs, kur var izkalt viduslaiku monētu un noīrēt laivu braucienam pa Daugavu. Vērts doties pastaigās pa Kokneses parku (veidots 1900. g.), kurā apskatāmi 17. gs. zviedru lielgabali, viduslaiku kapu pieminekļi un atjaunotā strūklaka „Fauna galva”, kas 20. gs. 30. gados atradās netālu no Pērses ūdenskrituma (tagad zem ūdens).

N/A

Radošajā mājā biedrība „Baltaine” organizē seminārus, kursus un nodarbības par latviešu gadskārtu svētkiem, ģimenes godiem, rīko kulinārā mantojuma meistarklases, kā arī mūzikas instrumentu spēli un rāda dažādus rokdarbus – pīšanu, adīšanu, tamborēšanu un šķeterēšanu. Saimnieces gatavo gardas putras, zupas, zāļu tējas, cigoriņu kafiju un cep plātsmaizes un pīrāgus. Te var mācīties dančus, iet rotaļās un dziedāt. Piedāvā kāzu uzvedumus.

N/A

Zirgu sētā mīt gan draudzīgi Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas šķirņu zirgi (kopā 12), gan 3 omulīgi dažādu šķirņu suņi, truši, vistas, govis un kaķi. Šeit var sajust īstu lauku vidi četrās viensētās - Klajumos, Ganiņos, Ķemeros un Krastos, dabas parka "Daugavas loki" un Latvijas-Baltkrievijas pierobežas ainavas zirga mugurā. No vietējiem produktiem (dārzeņi, cūkgaļa, liellopu gaļa) gatavo Latgales ēdienus un dzērienus.

Latviešu virtuve: Sēņu šniceles, kartupeļu klimpas ar kaltētām sēnēm vai gaļu, krējuma mērci un sīpoliem, ceptas gailenes ar jaunajiem kartupeļiem, dārzeņu un sēņu sautējums, zemenes ar saldējumu, "šmakovka''.

Īpašais ēdiens: Klajumu debesmanna.

N/A

Atrodas pie Krāslavas galvenās maģistrāles – Augusta ielas 12. nama un pēc plašiem pilsētas infrastruktūras rekonstrukcijas darbiem veiksmīgi integrēts apkaimes ainavā. Lēzenā akmens garums ir 2,8 m, platums - 2,2 m, bet augstums - 0,7 m. Augusta akmens ir kalpojis kā Krāslavas pilsētas (miesta) robežakmens, kas šeit novietots 1729. g., atzīmējot notikumu, kad grāfu Plāteru dzimta savā īpašumā iegādājās Krāslavu. Tā sānos ir iekalts Plāteru dzimtas ģērbonis un jau pieminētais gada skaitlis. Nostāsti vēsta, ka pie akmens pēc medībām pusdienojis Polijas karalis Augusts II, no kura tas ieguvis savu nosaukumu.

N/A

Vecais koka tornis tika nojaukts un tā vietā tagad ir uzcelts jauns. No 2015. gadā uzceltā skatu torņa paveras viens no skaistākajiem Latvijas dabas skatiem, kas bija attēlots uz 10 latu banknotes. Skats uz šo vienu no Daugavas lokiem ir skaistākais visā upes tecējumā!

N/A

Atrodams starp Rumbulu un Salaspili un veidots vietā, kur 2. pasaules kara laikā atradās vācu nacistu izveidotā koncentrācijas nometne. Atrodamas ziņas, ka tajā iznīcināja > 50 000 okupēto Eiropas valstu iedzīvotāju. Memoriāls totalitāro upuru piemiņai, kas ir viens no lielākajiem Eiropā (25 ha), tika atklāts 1967. g. To veido lielas skulptūras un to grupas - “Māte”, “Solidaritāte”, “Nesalauztais” u.c., kuras ieskauj „Ciešanu ceļš”. Memoriāla ieejas vārtu sienā ir izveidota tematiska ekspozīcija.

N/A

Arheoloģisko izrakumu materiāli liecina, ka Ogres upes krastus ir apdzīvojuši lībieši. Ogre, kā lielāka apdzīvota vieta un nozīmīgs kūrorts, izveidojās pēc Rīgas-Daugavpils dzelzceļa izbūves 1861. g. Līdz 1. pasaules karam Ogrē savus pakalpojumus piedāvāja ~ 300 vasarnīcas, kas kara laikā g.k. tika nopostītas. Nākamais „liela mēroga" notikums norisinājās 1965. g., kad Ogrē uzcēla vienu no Eiropā lielākajiem trikotāžas kombinātiem, kurā strādāja viesstrādnieki no Vjetnamas u.c. valstīm. Mūsdienās Ogre savu kūrorta slavu vēl joprojām nav atguvusi, bet gan kļuvusi par samērā ekskluzīvu g.k. mazstāvu privātmāju apbūves vietu.

N/A

Augstākā vieta Daugavpils dienviddaļā 18. Novembra ielas apkaimē, kur salīdzinoši nelielā teritorijā, ~ 0,3 km rādiusā atrodas četru konfesiju dievnami – Daugavpils Pirmais vecticībnieku lūgšanas nams (1908. – 1928.), Daugavpils Sv. Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle (1905.), Daugavpils Dievmātes katoļu baznīca (1905.) un Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāle (1893.).

N/A

Atrodas dienvidos no Kokneses uz salas, ko apņem Pļaviņu HES ūdeņi (ir savienojums ar krastu). Fundamentālā brīvdabas objekta izveides mērķis ir to Latvijas iedzīvotāju piemiņa, kuri ir cietuši no totalitāriem režīmiem. Pirmos darbus šeit uzsāka 2008. gadā. Dārza ainavas projekta autors ir Japānas ainavu arhitekts Shunmyo Masuno. Kaut arī dārzs ir tapšanas stadijā, tas jau ir kļuvis par populāru tūrisma objektu. Ir izveidota pirmā pastāvīgā ēka - Skatu terase - ar skatu uz Kokneses pilsdrupām un luterāņu baznīcu. Tas nozīmē, ka, atbraucot pēc kāda laika, šeit atkal būs apskatāms kas jauns. Ikviens ir aicināts vest un atstāt arī savu akmeni šajā mūsu tautai nozīmīgajā vēstures piemiņas vietā.

N/A

Izveidots latviešu komponista un diriģenta Pētera Barisona (1904. – 1947.) dzimtajās mājās – „Skudrās”. Ekspozīcijā apskatāmas komponista personīgās lietas, mūzikas instrumenti, dokumenti u.c. liecības. Ekskursijas iepriekš piesakāmas.

N/A

Vienīgā vieta Latvijā, kur apmeklētāji ekskursijas laikā tiek iepazīstināti ar pagrabu, kur no bērzu sulām gatavo sīrupu, bērzu vīnu, dzirkstošo vīnu (šampanieti), limonādi un bērzu sulu stipro. Piedāvā produkcijas degustāciju un iegādi.

Piedāvā stāstījumu par Ziemeļu nektāru. Stāstījums notiek vīna pagrabā, kur produkti tiek radīti.

N/A

Atrodas Skrīveros, Daugavas ielā 58. Rakstnieka (1877. – 1970.) pirmo māju uzcēla 1908. gadā, bet tagad redzamo – 1921. gadā uz pirmās pamatiem. Ēkā izvietots muzejs, kura ekspozīcija ataino rakstnieka dzīves gājumu un radošo darbu, kā arī romāna „Zaļā zeme” tapšanas gaitu. Ēku ieskauj dārzs. 1952. g. A. Upītis māju ar dārzu uzdāvina valstij. Piedāvā ekskursijas un muzejpedagoģiskas programmas.

N/A

Atrodas augstākā, ar kokiem apaugušā – Marku upītes krastā aiz Piedrujas robežkontroles posteņa. Līdz baznīcai nonākam pa bruģētu ielu, kuru, domājams, 20. gs. sākumā veidojuši vietējie zemnieki. Nākot uz dievkalpojumu, līdzi bijis jāņem akmens, kas ieguldīts ceļa segumā. Dievnamu, kuru rotā seši kupoli, uzskata par vienu no skaistākajām tagadējā Krāslavas novadā. Ēka celta 1883. - 1885. gadā vecās koka baznīcas (jau 17. gs.) vietā saskaņā ar senkrievu Vladimiras pilsētas un bizantiešu arhitektoniskajām formām. Atrodamas ziņas, ka draudzes lielums iepriekšējos laikos sasniedzis pat tūkstoti draudzes locekļu.

N/A

Moderns un mūsdienīgs centrs apvienojumā ar vēsturisku klēts ēku veido unikālu kompleksu, kurā ir vēsturiska ekspozīcija par amatniecību, līvānu stikla muzejs, izstāžu zāle, garākā josta Latvijā, iznomājama konferenču zāle, ūdens galerija. Radošajās keramikas, stikla darbnīcās darbojas novada amatnieki, kurus var vērot darbībā un līdzdarboties. Latgales Mākslas un amatniecības centra telpās izveidota un darbojas vienīgā Latvijā publiski pieejamā stikla pūtēju darbnīca.

N/A

1973. g. dibinātais muzejs no 1989. g. atrodas Kalna Ziedu viensētas vietā. Ēka, kurā atrodas patstāvīgā ekspozīcija celta 1989. g. uz dzīvojamās ēkas pamatiem, bet krātuves ēka (1994. g.) uz kūts pamatiem. Izstāžu nams (2000. g.) tapis klēts vietā. Tādējādi no bijušās viensētas ēkām ir saglabājies tikai pagrabs, taču ēku izvietojums atbilst tipiskam Vidzemes sētas plānojumam. Muzeja krājums veltīts novada vēsturei no akmens laikmeta. Tā brīvdabas ekspozīcijā apskatāmi bišu stropi ar piederības zīmēm un Latvijā reti sastopamie riņķa krusti, kas ir viduslaiku kapu pieminekļi. 0,1 km uz ziemeļaustrumiem no muzeja atrodas Kalna Ziedu pilskalns. Kalna Ziedu Upurozola stumbrs (cilvēku un dabas stihiju postīts) 2013. gadā no Pļaviņu HES ūdenskrātuves malas pārvietots uz muzeja pagalmu, lai saglabātu to kā vēstures pieminekli nākamajām paaudzēm.

N/A

Atraktīvais podnieks aicina ciemos, piedāvā ekskursiju, darba demonstrāciju, apmeklētāju līdzdalību keramikas izstrādājumu tapšanas procesā, kā arī aicina interesentus uz cepļa atvēršanu. Podnieka izstrādājumu iegāde.

N/A

Dabas resursu, dabas, ainavas, bioloģiskās daudzveidības un kultūras pieminekļu ziņā – viens no bagātākajiem un ainaviski neparastākajiem Latvijas dabas parkiem, kura galvenā „vērtība” ir mazskartā Daugavas vidusteces ieleja ar astoņiem lieliem lokiem (garums 4 – 8 km) un tās pieteku gravām. Izcilas ainavas paveras no Daugavas ielejas stāvajiem krastiem, īpaši Slutišku un Ververu kraujām un Elernes grants kalna, kā arī citām vietām. Ielejas krastos atrodas divi desmiti dažādu arheoloģijas pieminekļu, senie senču pilskalni - Naujenes, Markovas, Vecračinas u.c., neskaitāmi dievnami - Juzefovas, Spruktu, Borovkas, Elernes, Sīķeles, Kaplavas u.c., muižas (Rozališku, Lielbornes u.c.), kā arī unikālā vecticībnieku apdzīvotā Slutišku sādža, kurā apmeklētājiem izveidota muzeja ekspozīcija. Parka teritorijā atrodas arī interesantas dabas takas, velomaršruti, var veikt pārgājienus ar zirgiem. Nesen Krāslavā uzcelts jauns un moderns skatu tornis. Saistošs ir nobrauciens pa Daugavu ar laivām. Dabas parks ietilpst lielākā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā - Augšdaugavas aizsargājamo ainavu apvidū.

N/A

Netālu no Rīgas apvedceļa Daugavas labajā krastā atrodas 1994. g. atklātais un tēlnieka Ģ. Burvja veidotais piemineklis - piemiņas zīme. Veltīts Daugavas lībiešiem un viņu Mārtiņsalas vadonim – lībietim Ako, kas 1206. gadā vadīja cīņu pret krustnešiem. Pieminekļa apkaimē gar Daugavas krastu izveidota plaša atpūtas un pastaigu vieta. Šī ir viena no ainaviskākajām vietām Daugavas lejteces krastos. Mazliet tālāk upes krastā izvietoti informatīvi stendi, kas atspoguļo Daugavas krastu vēsturi pirms Rīgas HES izbūves.

N/A

"Klajumus" ieskauj Daugavas Loku dabas parka apkārtne. Viesiem tiek piedāvāta nakšņošana trīs mājiņās. Viesiem ir pieejamas izjādes ar zirgiem. Atrodas 2 kilometru attālumā no Kaplavas un 5 kilometru attālumā no Latvijas - Baltkrievijas robežas. Krāslavas pilsēta ir 10 kilometru attālumā.

Klajumu brīvdienu namiņš – 9 vietas. Mājas jumta stāvā ir guļamzona, savukārt pirmajā stāvā ir virtuve ar kamīnu, trauki un citi piederumi ēdiena gatavošanai un ēšanai, zāļu tēja un dabīgā kafija, ledusskapis, radio un CD atskaņotājs, duša un pirts. Blakus ir sausā tualete. 

Klajumu Ķemeru brīvdienu māja. Koka guļbūve virtuvi, guļamistabu, labierīcībām.

Klajumu Ganiņu brīvdienu namiņš. Trīs istabas, virtuve, labierīcības. Namiņš piemērots arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Kopš 2018. gada renovētajā ēkā darbību uzsāka "Klajumu ķēķis", kur, pēc iepriekšēja pasūtījuma, var nogaršot Latgales kulinārā mantojuma ēdienus.

N/A

Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī ierindojas kā lielākais botāniskais dārzs Latvijā un Baltijā ar 136 hektāru lielu teritoriju. Nacionālā botāniskā dārza augu kolekciju veido apmēram 14 tūkstoši dažādu šķirņu. Vairāk nekā 5000 augu atrodami dendrārijā, tāpat te atrodamas dažādas citas ekspozīcijas, piemēram, augļu dārzs, rozārijs, krāšņumaugi.

Botāniskajā dārzā var rast iedvesmu sava dārza sortimenta papildināšanai ar jaunām augu dažādībām, kā arī gūt iespēju botānikas zināšanas apgūt dabā. Iespēja papildināt personīgo fotoarhīvu ar ekskluzīvu fonu fotogrāfijām un tuvplāniem. Botāniskā dārza teritorijā izveidota rotaļu vieta bērniem, ērti celiņi riteņbraucējiem, taciņas nūjotājiem, piknika iespējas.

N/A

Lielākā apdzīvotā vieta Latvijas dienvidaustrumos, ko no dienvidiem apskalo Daugavas ūdeņi, kas vienlaikus ir Latvijas – Baltkrievijas robeža. Valstu robežlīnija iet pa upes vidu. Piedruja sastāv no divām daļām – Piedrujas un Aleksandrovas, kuras atdala centrālā iela (V 631 ceļš). Piedruja izveidojās kā Daugavas kreisajā krastā esošās Drujas pilsētas „pārupes” teritorija. Abas daļas 17. gs. bija Lietuvas lielkņazistes magnātu Sapehu dzimtas īpašumi. Drujas mazstāvu apbūve ar pamesto dievnamu labi pārskatāma no Piedrujas krasta. Piedruju un tās apkaimi ir vērts izstaigāt ar kājām, jo mazstāvu koka apbūve vietām atgādina skatus no etnogrāfiskajos brīvdabas muzejos redzamajiem. Piedruja ir sakopta, starp abām baznīcām ir izveidots ainavisks dārzs. Ar nozīmīgākajiem objektiem – diviem dievnamiem un Daugavas akmeni - iepazīstina Piedrujas taka. Aleksandrovas daļā atrodas tūristu mītne „Piedruja”, kas piedāvā īpašu tūrisma produktu – ''večerinkas'' latgaļu, krievu un baltkrievu stilā. Pirms došanās uz Piedruju ir jāsaņem terminētās atļaujas, kas nepieciešamas uzturoties pierobežā. Robežkontroles postenis atrodas Piedrujā – Daugavas krastā, kur vēl salīdzinoši nesen darbojās viena no Daugavas pārceltuvēm.

N/A

Atrodams Daugavas krastā, Daugavpils rietumdaļā. Tas ir Ziemeļeiropā vienīgais gandrīz bez izmaiņām saglabājies 19. gs. pirmās puses cietoksnis. Tā būvi uzsāka 1810. g. Īsi pēc tam tas cieta 1812. g. karā un 1829. g. plūdos. Cietoksnis bija stratēģiski nozīmīga vieta, t.sk. cīņā pret Napoleona armiju. To iesvētīja 1833. g., bet celtniecību pabeidza turpat pusgadsimtu vēlāk - 1878. g. Daugavpils cietoksnis ir sadalīts kvartālos, kura centrālajā daļā atrodas Parādes laukums. 1897. g. cietoksnim zaudējot stratēģisko nozīmi, tajā ierīko noliktavu. Pirms 1. pasaules kara Daugavpils garnizonā dienējis ģenerālis Jānis Balodis, pulkvedis Frīdrihs Briedis u.c. Latvijas armijas virsnieki. Godinot 1812. g. kara simtgadi, 1912. g. cietokšņa parkā atklāja pieminekli. Padomju laikā te bija dislocētas armijas daļas, kā arī izvietota Augstākā tehniskā aviācijas skola. Pat šodien cietoksnis ir "pilsēta pilsētā''. Tajā atrodas dzīvojamais rajons, kura ēkas ir diezgan nolaistas. Kā ārpusē, tā arī cietokšņa iekšpusē redzami daudzi ar militāro tēmu saistīti elementi. Šobrīd notiek fundamentāli cietokšņa ēku, ūdensvada un ielu rekonstrukcijas darbi. Cietokšņa kazemātos un nocietinājumos ziemo viena no lielākajām Latvijas sikspārņu kolonijām. Sikspārņus ziemas miega laikā ir aizliegts traucēt.
Mūsdienās piedzīvojis vērienīgu restaurāciju. Cietoksnī iekārtots Marka Rotko mākslas centrs.

N/A

Atrodas Jēkabpilī, Daugavas kreisajā krastā, Filozofu ielā 6. Ar šo vietu var uzsākt Sēlijas novada kultūrvēstures padziļinātu izziņu. Muzeja izveide uzsākta 1952. g. un te apskatāma 19. gs. Sēlijas vidēji turīga zemnieka lauku sēta, kurā ir dzīvojamā ēka ar apvalkdūmeni, divas klētis, rija, pirts, vējdzirnavas un kalve, kā arī tvaika lokomobīle un kuļammašīna. Tūristu grupām te piedāvā tematiskus pasākumus: „Amatnieku darbi Sēļu sētā”, „Kad medus kūst uz mēles” un „Precības sēļu sētā”.

N/A

Izskata ziņā – visnotaļ etnogrāfisks ciems, kam ir sādžas plānojums un Latgales novadam raksturīgās ēkas ar apdarinātiem logiem un ažūrām fasādēm. Slutišķu vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. No blakus esošā Daugavas ielejas krasta paveras viena no neparastākajām Latvijas kultūrainavām. Tiem, kam patīk doties garākos pārgājienos, var aizstaigāt līdz aptuveni kilometru tālajai Slutišku kraujai, no kuras paveras ne mazāk iespaidīgi skati. Vasara 2018.

 

N/A

Ir atrodamas ziņas, ka baznīca šajā vietā atradusies 17. gadsimtā. Mūsdienās redzamais dievnams ir celts laikā no 1792. – 1794. gadam. Kupolveidīgās celtnes projekta autors bija Rīgas pilsētas galvenais būvmeistars Kristofers Hāberlands. Kupola forma nodrošina labu akustiku iekštelpās. Altāris izvietots pret ieejas durvīm. Starp ēkas kolonnām ir novietota altārglezna, kas attēlo Kristu un Pēteri viļņos apņemtajā jūrā. Kā nozīmīgi interjera priekšmeti jāmin 18. – 19. gs. vīna kausi, svečturi u.c. 2014. gadā ēka restaurēta. Dienvidos no baznīcas atrodas Katlakalna kapi, kuros apglabāts ievērojamais vācbaltu rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis (1769. – 1850.), kuram bija nozīmīga loma dzimtbūšanas atcelšanai Baltijā.

N/A

Lai mazinātu upes grīvas aizsērēšanu un regulētu tecējumu, 19. gs. vidū tika uzcelts Austrumu mols – 980 m garumā. Tā pamatu veido koka pāļu konstrukcija, kas nosegta ar akmeņiem. 2,2 km garais mols mūsdienās ir atjaunots un kalpo kā iecienīta pastaigu, atpūtas un makšķerēšanas vieta visos gadalaikos. No mola var vērot putnus, paretam var laimēties redzēt arī kādu roni. Mola sākumā apskatāmi 2 laukakmeņi, kuros iekaltais teksts vēstī, ka šo būvi apmeklējuši Krievijas imperators Aleksandrs II (1856. g.) un troņmantnieks Nikolajs Aleksandrovičs (1860. g.). Šis fakts izceļ Rīgas ostas nozīmīgumu tā laika Baltijas jūras tirdzniecības ceļu kontekstā.

N/A
368 m garā celtne ir augstākais Eiropas Savienības TV tornis. Tā skatu laukums (97 m) ir augstākais publiski pieejamais skatu punkts Latvijā. No tā paveras fantastiska Rīgas un Vecrīgas ainava līdz pat Pārdaugavai, Rīgas jūras līcim un Siguldai vismaz 50 km rādiusā.
N/A

Viena no divām šāda tipa Daugavas pārceltuvēm (otra pie Līvāniem), kas joprojām darbojas kā savā ziņā eksotisks transporta līdzeklis, pārceļot gan gājējus, velobraucējus, gan vieglos automobiļus. Pārceltuvi uz priekšu virza motors un pāri upei (platums – 0,2 km) nostiepta metāla trose. Pārceltuve ir veidota no Padomju armijas pontoniem, kas bija domāti tanku pontontiltu celšanai. Pārceltuvi izveidojuši tās īpašnieki.Daugavas kreisajā krastā paceļas Dunavas katoļu baznīca. Netālu no pārceltuves Daugavas krastā novietots piemineklis, kas veltīts Daugavas plostniekiem. 19. gs. 20. gados Līvānos bija trīs pārceltuves pār Daugavu.

N/A

Atrodas Daugavas labajā krastā. Uz baznīcu paveras labas skatu perspektīvas no dažādām Piedrujas vietām. Pirmo – koka dievnamu Piedrujā uzcēla pēc kņaza Jana Stapehas rīkojuma 1632. gadā. 1759. g. tas nodega. Mūsdienās redzamais baroka stilā celtais mūra dievnams (iespējams, projekta autors – itāļu arhitekts A. Paroko) ar diviem torņiem tapis 1759. gadā. Zem 27 m augstās (torņu augstums) celtnes atrodas pagrabtelpas. Torņos izvietoti trīs zvani (lielākais no 1711. g., vidējais – 1897. g., mazākais – no 1619. g.). Lielākais zvans sver gandrīz 0,4 tonnas. Dievnama interjerā apskatāmi daudzi nozīmīgi kultūrvēstures pieminekļi – centrālais koka altāris ar Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas gleznu, trīs 18. gs. altāri, 19. gs. sākuma kancele, Sv. Antona altāris, freska ar Sv. Trīsvienības attēlu, baznīcas trauki no 17. gs. u.c. Ēku ieskauj plašāks dārzs ar mūra žogu un mūra kapličām žogu stūros. Dārzā atrodas prāvestu Kazimira Konvalevska un Broņeslava Stefanoviča kapu vietas. Pēdējam bija liela loma dienama atjaunošanā pēc 1. pasaules kara. Piedrujas draudze ir sākusi veidoties 17. gs. pirmajā pusē.

N/A

Atrodas Pļaviņās, iepretim Kaļķu ielai, Daugavas krastā, kur no baļķiem un akmeņiem ir izveidota simboliska plosta daļa t.s. plene. Apkaimē ir izvietoti informatīvi stendi ar fotogrāfijām, kas stāsta par Daugavas plostnieku ikdienas smago darbu, pārvarot upes krāčainos posmus.

N/A

SIA "Skrīveru pārtikas kombināts" ir pirmais uzņēmums Latvijā, kas jau 1957. gadā sāka iecienīto piena konfekšu "Gotiņa" ražošanu. Kombinātā iespējams iegādāties gardās konfektes un doties ekskursijā. Pats uzņēmuma saimnieks ir arī galvenais konfekšmeistars, kas labprāt pastāsta par "Gotiņu" tapšanu.

N/A

Līdz mūsdienām saglabājušās vairākas muižas ēkas, kas celtas grāfu Plāteru laikā. Muižas vecā pils, kas atrodas Grāfu Plāteru ielas malā - Jāņupītes krastā, celta 1759. gadā (baroks, Venēcijas arhitekts Antonio Parako). Pēcāk to pārbūvēja un pēc jaunās pils uzcelšanas ēkas pirmajā stāvā atradās Plāteru dzimtas vasaras rezidence, bet otrajā un trešajā stāvā bija iekārtota bibliotēka ar ~ 20 tūkstošiem vienību. Bibliotēka, kuras lielākā daļa bija pārvesta uz citiem grāfu īpašumiem, gāja bojā 1. pasaules kara laikā. Krāslavas muižas jaunās pils (Daugavas ielejas krasta augšdaļā) celtniecību uzsāka 1765. gadā (arhitekts Domeniko Parako), sākotnēji baroka, bet 18. – 19. gs. mijā pārbūvējot klasicisma stilā. Ēkā ir atklāti unikāli rokoko stila sienu gleznojumi ar Romas skatiem, kas pēc Polijas piļu analogiem tapuši 18. gs. 60. - 70. gados. Jaunajā pilī līdz 20. gs. 70. gadiem darbojās vidusskola. Tad pils tika “pamesta” un pārvērtās par graustu. Tagad veikti apjomīgi pils fasādes renovācijas darbi, un tā ieguvusi sakoptu veidolu. Pili ieskauj 18. gs. vidū veidots romantiskais ainavu parks – Grāfu Plāteru parks, kas stādīts Daugavas ielejas un to šķērsojošo gravu nogāzēs. Tajā atjaunota mākslīgā grota un lauva – pils sargs, kāpnes to vēsturiskajā vietā, parka celiņi, pagalms.

N/A

Baznīca atrodas pilsētas centrā - Svētā Ludviga laukumā. Dievnams, ko uzskata par spilgtāko Latgales baroka pieminekli, būvēts laikā no 1755. līdz 1767. g. pēc itāliešu arhitekta Antonio Parako projekta. Ticīgo pasaulē šī ir ļoti svarīga vieta, jo 1775. g. no Romas atveda Krāslavas patrona Svētā Donāta relikvijas, kuras 1818. g. novietoja šim nolūkam speciāli celtā kapličā. Kopš 1790. gada līdz pat mūsdienām pirmajā svētdienā pēc Svētā Pētera dienas tiek svinēti Svētā Donāta svētki. Dievnamā ir 13 altāri. Centrālā altāra freskas „Svētais Ludvigs dodas krusta karā” autors ir itāļu mākslinieks F. Kastaldi. Vēlāk centrālo altāri papildināja ar tāda paša nosaukuma poļu mākslinieka J. Mateiko altārgleznu. Baznīcas pagrabos (atjaunoti) ir apskatāmas grāfu Plāteru kapenes, kas izveidotas 1775. gadā. Tās ir patiesi iespaidīgas, tādēļ dievnamu vērts izstaigāt vietējā gida pavadībā. Dievkalpojumi notiek katru dienu, tādēļ baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

N/A

Tagadējā Daugavgrīvas cietokšņa vietā pirmo nocietinājumu 1608.gadā poļu-zviedru kara laikā uzbūvēja zviedru armija. 17.gs. četrdesmitajos gados zviedru armija šeit uzbūvēja modernu cietoksni ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem. Te bija izvietoti 120 lielgabali un mortīras, zaldātu kazarmas, virsnieku dzīvokļi, garnizona baznīca, pārtikas un munīcijas noliktavas. Ziemeļu kara rezultātā 1710.gadā cietoksnis nonāca Krievijas armijas rokās. Arī pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā šeit izvietojās PSRS Jūras Kara flotes vienības. Diemžēl, bet unikālais vēstures piemineklis, kas atrodas valsts galvaspilsētā šobrīd publiski nav pieejams. Ļoti aptuvenu priekstatu par to var gūt, apskatot no ārpuses, kur redzami mūri, bastioni, cietokšņa grāvis un neliela daļa no vecās baznīcas. Blakus cietoksnim atrodas bijušā PSRS armijas daļa ar pamestām ēkām un pieminekli karavīriem, kas dienējuši zemūdenēs.

Cietoksnis publiskai apskatei pieejams sestdienās, svētdienās no plkst. 10.00 līdz 16.00.

N/A

Starp Pļaviņām un Gostiņiem - Skanstupītes kreisajā krastā pie tās ietekas Daugavā labi saskatāmas 17. gs. sākumā zviedru celto nocietinājumu - vaļņu un bastionu atliekas. 17. gs. šī bija Zviedrijai piederošās Vidzemes, Polijai piederošās Latgales un Kurzemes hercogistes (Daugavas kreisajā krastā) robeža. 1625. g. šajā vietā poļi sakāva zviedrus kā rezultātā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs gandrīz zaudējis dzīvību. Mūsdienās skansti ietver Draudzības parks un uz tās uzcelta estrāde. Gostiņos redzamā ir viena no izteiksmīgākajām Latvijas skanstīm. No rietumiem skanstis norobežo Skanstupītes dolomīta kāple, kas veido 0,7 m augsto Skanstupītes ūdenskritumu, ko daļēji (atkarībā no ūdens līmeņa) applūdinājuši Pļaviņu HES ūdeņi.

N/A

Mūsdienās redzamais Stukmaņu muižas komplekss tapis 17. un 18. gs. pārbūvju laikā, kad cietokšņa tipa celtnes vietā uzbūvēja muižas pili un pārējās saimniecības ēkas. Muižas ansambļa centrālo daļu - taisnstūrveida pagalmu aptver pils ēka un divas viena otrai pretī celtas un ar kolonnām rotātas klētis, zirgu staļļi un ratnīca. Pēdējie divi kopā ar zvanu torni un vārtu caurbrauktuvi veido vizuāli iespaidīgāko ēku daļu. Zvana skaņas kalpoja gan reliģiskiem rituāliem, gan ikdienas gaitu izziņošanai. Ēkas siluetā vērojamas asociācijas ar 18. gs. Eiropā izplatītās klosteru, rātsnamu un baznīcu jumta torņu būvmākslas paraugiem. No 1780. g. muižā saimniekojusi Karla Otto fon Levenšternu dzimta. Muiža apskatāma tikai no ārpuses. Stukmaņu muižas apkaimē izveidota pārgājienu taka.

N/A

Sena un nozīmīga tirdzniecības un amatniecības centra vieta Rīgas HES ūdenskrātuves kreisajā krastā, kas virs Daugavas paceļas ap 15 m augstumā. Uzskata, ka pie mazā strauta - Varžupītes ietekas blakus Daugmales pilskalnam - atradusies vēstures dokumentos pieminētā Zemgales osta. Pēc atrastajām senlietām var spriest, ka pilskalns un tā piekāje ar senpilsētu bijis apdzīvots līdz 12. gs. beigām, kad Daugmales nozīmi mazināja strauji augošā Rīga. Pilskalna piekāje ir nostiprināta.

N/A

Meklējams Piedrujas dienvidaustrumu daļā, Daugavas krastā. Līdz tam var nokļūt, ejot pa Piedrujas taku vai vietējo zemes ceļu. Piemiņas akmeni ir darinājis tēlnieks Vilnis Titāns, iekaļot Daugavas vārdu septiņās – latviešu, līvu, igauņu, poļu, krievu, vācu un somu valodās. No akmens labi redzama pretējā – Baltkrievijas krastā esošā Druja un liela sala, kas sadala upi divās daļās. Apmeklējot Piedruju, nepieciešama terminētā uzturēšanās atļauja pierobežas režīma zonā.

N/A

Ap 2 km garā taka izveidota 1994. g. No autostāvlaukuma tā uzlīkumo Daugavas ielejas krastā, kur mežu ieskauts ieslēpies viens no mazākajiem latgaļu pilskalniem. Tā dienviddaļu noraka 20. gs. 20. gados, kad te ieguva granti. Pilskalna plakums atrodas ~ 40 m virs Daugavas līmeņa, tādēļ pa nelielo skatu stigu vērojama iespaidīga Daugavas ielejas ainava. Takas malā netālu no Putānu strauta ir redzams stabs, kas iezīmē projektētā Daugavpils HES maksimālā ūdenslīmeņa atzīmi. Tālākajā gaitā taka aizved līdz Slutišku sādžai.

N/A

Līvānu dienviddaļā, kur Zemgales iela „atduras” pret Daugavu, ir apskatāms un joprojām izmēģināms 21. gadsimtam diezgan neparasts un eksotisks transporta līdzeklis – viena no trīs Latvijas upju pārceltuvēm. Atšķirībā no Līgatnes pārceltuves, šo darbina motora, nevis pašas upes straumes spēks. Tas tiek īstenots ar troses palīdzību, kas pārvilkta pāri Daugavai. Pārceltuve ir veidota no Padomju armijas pontoniem, kas bija domāti tanku pontontiltu celšanai. Pārceltuvi izveidojuši tās īpašnieki.

N/A

Atrodas Daugavas labajā krastā, ap puskilometru no Skrīveru Zemkopības institūta. Šajā vietā stāvo Daugavas ielejas krastu „pāršķeļ” dziļā Ašķeres strauta grava. Pilskalns bijis apdzīvots jau no 1. g. t. pr. Kr., par to liecina tajā atrastas latgaļu un lībiešu senlietas. 13. gs. pilskalnā slējās mūra pils, ko nopostīja 17. gs. Par tās esamību mūsdienās nekas vairs neliecina. No pilskalna, ko dēvē arī par Kraukļu kalniem, paveras viens no skaistākajiem Daugavas vidusdaļas skatiem. No tā (Rīgas virzienā) redzama Senbaznīcas vieta (attīrīts laukums ar baltu krustu). Gar Ašķeres strauta krastiem izveidota pastaigu taka. Tuvākā pilskalna apkārtne ir labiekārtota, kopumā ir izveidotas četras takas. Garākā no tām ir Daugavas taka (10 km).

N/A

Veidots 1900. gadā pie Pērses ietekas Daugavā (tagad – Pļaviņu HES ūdenskrātuvē) un tajā apskatāmi 17. gs. zviedru lielgabali un viduslaiku kapu pieminekļi. Parkā (pie vidusskolas) atrodas atjaunotā strūklaka „Fauna galva”, kas 20. gs. trīsdesmitajos gados atradās netālu no leģendārā Pērses ūdenskrituma (tagad zem ūdens), kura vietu upes krastā iezīmē akmens skulptūra „Pērses meitene” (autors: J. Zihmanis). Celiņš aizved gar tēlnieka Ģ. Burvja veidoto 11 m augsto koka skulptūru „Mūžībai” un koktēlnieku – brāļu Rūrānu veidoto „Pūcīti”.

N/A

Unikāls industriālā mantojuma objekts – vienīgā atvērtā munīciju ražojošā rūpnīca Baltijas valstīs, kuras teritorijā atrodas Eiropas vecākais skrošu liešanas tornis, kuru līdz pat mūsdienām izmanto minētajam mērķim. Tūristu grupas, iepriekš piesakoties, gida pavadībā var apskatīt ražotni, skrošu liešanas torni un muzeju. Šobrīd Skrošu rūpnīcā ražo 9 veida lodes gludstobra ieročiem, kā arī lodes pneimatiskajiem ieročiem. Produkciju eksportē uz kaimiņvalstīm, Vāciju u.c.

N/A

Latvijas vēsturei nozīmīga vieta, jo 12. - 13. gs. šeit atradās senās latgaļu zemes - Jersikas administratīvais un garīgais centrs ar Jersikas valdnieka Visvalža pili 18 m augstajā Daugavas krastā, kurā slējās varenais pilskalns. Pilskalna plakumu (100 x 75 m) apjoza valnis un no koka būvēta aizsardzības siena. Tā iekšpusē varēja iekļūt pa apsargātiem vārtiem, aiz kuriem bija izvietotas dzīvojamās un saimniecības ēkas un pat neliela baznīca. Pilskalnā ir veikti arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā tika atsegtas guļbūves celtņu paliekas, kā arī atrastas daudzas 10. - 13. gs. senlietas, kas liecina par plašākiem tirdzniecības sakariem, t.sk. ar seno Krievzemi. 1209. g. bīskapa Alberta karaspēks ar viltu ieņem un izposta Jersikas pili un senpilsētu. Visvalža ģimeni saņem gūstā, tādēļ latgaļu valdnieks ir spiests kļūt par bīskapa vasali. Pilskalna teritorija ietilpst privātīpašumā, tādēļ tā apmeklējums ir jāsaskaņo ar īpašnieku.

N/A

Asotes pilskalna izveidē izmantota dabiska reljefa forma – Daugavas ielejas krasta daļa, kuru šķērso Dārzupīte. Pēc 20. gs. vidū veikto arheoloģisko izrakumu rezultātiem var spriest, ka pilskalnu apdzīvoja laikā no 1. g. t. pr. Kr. līdz 13. gs. 11. gs. tā aizsargsistēma tika uzlabota un papildināta ar gredzenveida aizsargvalni. Tas ir laiks, kad Asotes pilskalns bija kļuvis par svarīgu latgaļu cilšu amatniecības, tirdzniecības un novada centru. Pilskalna plakums virs tuvējās apkaimes paceļas par 10 m, tādēļ no tā paveras labs skats (dienvidu virzienā) uz Ābeļu salu, kuras ziemeļu galā redzams neliels reljefa paaugstinājums – Kaupres pilskalns. Otrpus (ziemeļos) no Asotes pilskalna atrodas t.s. Baznīcas kalniņš – sena kulta vieta.

N/A

Naujenes pilskalns veidots līdz 25 m augstā un stāvā Daugavas ielejas krastā, ko ietver divas sānu gravas. 1275. - 1277. g. Livonijas ordeņa mestra Ernesta fon Rācenburga vadībā agrākās latgaļu koka pils vietā uzceļ mūra pili. Tajā varēja iekļūt pa paceļamu tiltu, šķērsojot ārējo un iekšējo priekšpili. Līdz 16. gs. vidusdaļai pils kalpo kā Dinaburgas komtura rezidence. 1577. g. to noposta Ivana Bargā karaspēks. Pēc šī notikuma Dinaburga zaudē savu stratēģisko nozīmi, un jaunas nocietinātās būves celtniecība tiek uzsākta vietā, kur tagad atrodas Daugavpils. Blakus ordeņa pils drupām uzstādīts samazināts pils makets, kas palīdz iztēloties, kā šeit izskatījās pirms daudziem gadsimtiem. Līdz pilskalnam no autostāvlaukuma var nokļūt pa labiekārtotu taku. No pilskalna paveras viens no skaistākajiem Daugavas loku dabas parka skatiem.

N/A

Izskata ziņā – visnotaļ etnogrāfisks ciems, kam ir sādžas plānojums un Latgales novadam raksturīgās ēkas ar apdarinātiem logiem un ažūrām fasādēm. Slutišķu vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. No blakus esošā Daugavas ielejas krasta paveras viena no neparastākajām Latvijas kultūrainavām. Tiem, kam patīk doties garākos pārgājienos, var aizstaigāt līdz aptuveni kilometru tālajai Slutišku kraujai, no kuras paveras ne mazāk iespaidīgi skati. Vasara 2018.

 

N/A

2003. gadā uzstādītā, tēlnieces Solveigas Vasiļevas darinātā piemiņas zīme Staburagam atrodas Vīgantes parkā. “Dieva auss” ir vietā, kur pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves izveides tika appludināts viens no interesantākajiem Latvijas ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem. Teikām, leģendām un plostnieku stāstiem apvītais Staburags bija 18,5 m augsta šūnakmens klints Daugavas kanjona kreisajā krastā, kas veidojusies pēc pēdējā leduslaikmeta. No Staburaga klints
izplūda Liepavots, kas arī tika appludināts. Staburags un appludinātais Daugavas karjers bija viens no populārākajiem Latvijas tūrisma objektiem.

N/A

Moderns un mūsdienīgs centrs apvienojumā ar vēsturisku klēts ēku veido unikālu kompleksu, kurā ir vēsturiska ekspozīcija par amatniecību, līvānu stikla muzejs, izstāžu zāle, garākā josta Latvijā, iznomājama konferenču zāle, ūdens galerija. Radošajās keramikas, stikla darbnīcās darbojas novada amatnieki, kurus var vērot darbībā un līdzdarboties. Latgales Mākslas un amatniecības centra telpās izveidota un darbojas vienīgā Latvijā publiski pieejamā stikla pūtēju darbnīca.

N/A

Atrodas Rīgas ielā 22 a. Ēka ar iespaidīgo būvapjomu celta pēc Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosmes 1936. - 1937. gadā (arhitekts Verners Vitands) un nominēta kā viens no Latvijas pirmās brīvvalsts izcilākajiem arhitektūras pieminekļiem. Atrodamas ziņas, ka celtne pat bijusi modernākā daudzfunkcionālā ēka Eiropā! Tagad Vienības namā darbojas Daugavpils teātris, Latgales centrālā bibliotēka, Latviešu kultūras centrs, Latviešu māja, ASV informācijas centrs, Daugavpils TIC u.c. iestādes. Blakus namam atrodas Vienības laukums. Sezonas laikā tuvākajā apkārtnē izveidotas skaistas ziedu kompozīcijas.

N/A

Muzeja krājumu veido vairāk nekā 40 tūkstoši dažādu priekšmetu, kas atspoguļo Ogres novada kultūrvēsturisko mantojumu no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Ekspozīcija "Pietura Ogre" piedāvā izsmeļošu vēstījumu par Ogres vēsturi, sākot no laika, kad Ķentes pilskalnā apmetās pirmie tā iemītnieki līdz Ogres kūrorta zelta laikiem un padomju periodam, kura laikā Ogre no peldu un atpūtas kūrorta pārvērtās par visā Austrumeiropā zināmu rūpniecības centru.

Muzeja pirmā stāva zālē izstādes mainās ik mēnesi. Tematiskās izstādes veltītas dažādiem vēstures notikumiem un norisēm, bet mākslas izstādēs sevi prezentē Latvijas un Ogres novada mākslinieki. Muzejā notiek pasākumi un koncerti, muzejpedagoģiskās programmas un radošās darbnīcas.

Iespējams pieteikt ekskursiju pa Ogres pilsētu.

N/A

Izvietots Doles muižas dzīvojamā ēkā, kas celta 1898. g. kā Lēvisu of Menāru dzimtas īpašums. Muzeja krājums ataino Daugavu kā nozīmīgu un vēsturisku ūdensceļu, un tajā apskatāmi baltu cilšu un lībiešu apģērbi, sadzīves priekšmeti u.c. Doles muižas parkā novietoti nēģu tači un rekonstruēts lašu zvejas aizsprosts. Blakus muzejam atrodas 17. gs. Kurzemes hercogistes lielgabals (atrasts Misas upē), kas liets Baldones Dzelzāmurā. Mazliet tālāk apskatāmi 4 Krievijas cara armijas lielgabali, kurus 2007. g. atrada Salaspils būvlaukumā. Ietilpst Doles salas (lielākā Daugavas sala) dabas parka teritorijā.

N/A

Atrodas Krustpilī, Rīgas ielā 216 b. Krustpils pils pirmsākumi ir meklējami 1237. g. Šajā laikā Rīgas bīskaps Nikolajs de Magdeburgs uzcēla Kreicburgas pili, kas bija pirmā krustnešu nocietinātā pils Latgalē. 16. gs. beigās tā līdz pat 20. gs. sākumam nonāk bruņinieka Nikolaja Korfa (un tālākās dzimtas) īpašumā. Neskatoties uz sekojošiem postījumiem un pārbūvēm, pils līdz mūsdienām ir saglabājusi viduslaiku pilīm raksturīgo noslēgto pagalmu. 19. gs. vidū tā iegūst historisma stila interjerus. Tajā pat laikā ir saglabājušies arī senākas apbūves elementi - vārtu tornis, korpusa pamatsienas, šaujamlūkas, velvju konstrukcijas, logailas u.c. Padomju laikos pilī atradās PSRS armijas daļa, bet tai blakus izveidojās kara pilsētiņa - mūsdienu Pils rajons, ko rietumu puses ieskauj Pils dīķis. 1994. g. ēku kompleksā iekārtots Jēkabpils vēstures muzejs, kuru var iepazīt gida pavadībā vai individuāli (ar audiogidu). Vienreizējs skats no torņa!

N/A

Viens no salīdzinoši nedaudzajiem Daugavas krastu pilskalniem, kas nav apaudzis ar kokiem un krūmiem, tādēļ apkaimes ainavā labi izceļas tā klasiskā pilskalna forma. Dignājas pilskalns bijis apdzīvots vairākos periodos, bet savu uzplaukumu sasniedza laikā no 5. līdz 9. gs., kad šajā vietā atradās nozīmīgs centrs. Atradumi liecina, ka Dignājas pilskalnā mājoja latgaļu ciltis. Pēc krustnešu invāzijas, pilskalnā uzcēla ordeņa pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Saglabājušies nostāsti, ka zem pilskalna bijusi pazemes eja. No pilskalna paveras skaista ainava uz Daugavas ieleju. Pilskalnā saglabājušies 1. pasaules kara laika ierakumi. Tā piekājē atradusies apmetne.

N/A

17. - 19. gs. valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Jelgavas un Rātūža ielu apkaimē saglabājies kādreizējais ielu plānojums, kas veido noslēgtus apbūves kvartālus. Jaunjelgavā ir luterāņu, katoļu, pareizticīgo un baptistu baznīcas. Viens no izcilākajiem arhitektūras pieminekļiem ir 1912. g. jūgendstila formās būvētais pilsētas rātsnams. Līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena no piecām sinagogām. Gar Jaunjelgavas vēsturisko centru Daugavas krastā izbūvēta krasta promenāde – iecienīta vietējo iedzīvotāju pastaigu, atpūtas un peldvieta.

N/A

Z/s “ Kurmīši“ ārstniecības augu lauki atrodas ekoloģiski tīrajā un ainavām bagātajā dabas parka “ Daugavas loki “ un Aizsargājamo ainavu apvidus “Augšdaugava” teritorijā. Lai neiznīcinātu dabiskās ārstniecības augu augšanas vietas, “Kurmīšu” laukos kopš 1994. gada tiek audzēti aptuveni 40 ārstniecības augu sugas un šķirnes. Ārstniecības augu audzēšanas entuziastiem un tūristiem piedāvā iepazīties ar ārstniecības augu audzēšanas un sagatavošanas noslēpumiem. Pēc ekskursijas iespēja nodegustēt un iegādāties „Kurmīšu” zāļu tējas, kas vislabāk garšo kopā ar medu, kuru bites ir vākušas no saimniecībā augošajiem ārstniecības augiem. Īpašu gaisotni rada bišu vaska sveces. Saimniecībā ir izveidotas atpūtas vietas, vaska sveču lietuve, var iegādāties bagātīgu, - no vaska veidotu suvenīru klāsta, iepazīt bišu dravu. Saimnieks piedāvā arī gidētas ekskursijas pa saimniecību.

N/A

Centrā darbojas vienpadsmit, t.sk. „Pūdnīku skūlas” podnieki. Šeit tiek organizētas nodarbības, meistarklases, podnieka darba demonstrējumi, apskatāmi tapušie darbi. Var pasūtīt un iegādāties gatavo produkciju.

N/A

Atrodas Lielvārde centrālajā daļā, Rīgas - Daugavpils šosejas (A 6) malā. Latvijā šobrīd vienīgais šāda veida objekts - 12. gs. senlatviešu koka pils atdarinājums, kas tapis mākslinieka Agra Liepiņa vadībā. Tās vizualizācija ir balstīta uz dažādās Latvijas vietās atrasto seno būvju atlieku izpētes rezultātiem kā autora versija par Lielvārdes novada vecākā - Uldevena rezidenci. Koka pils iekšpusē var apskatīt 12. - 13. gs. senlatviešu cietokšņa aizsargbūvju un dzīvojamo ēku imitācijas, seno tērpu rekonstrukcijas, kā arī pašiem uzcept desiņas uz ugunskura. Kāziniekiem tiek piedāvātas dažādas atrakcijas.

N/A

Dole ir lielākā no Daugavas salām. No ZA to ieskauj straujie Daugavas, bet no DR - mierīgie un pamazām aizaugošie Sausās Daugavas ūdeņi. Salai piešķirts dabas parka (īpaši aizsargājama dabas teritorija) statuss. Tas dibināts 1987. g. ar mērķi saglabāt pēc Rīgas HES celtniecības atlikušās Doles salas ainavu un kultūrvēsturiskās vērtības, kā arī retas un aizsargājamas augu un dzīvnieku sugas. Vēl viens parka izveides mērķis – veicināt sabiedrības izziņu un atpūtu. Viens no zināmākajiem Doles salas apskates objektiem ir Daugavas muzejs, kas iekārtots Doles muižas dzīvojamā ēkā. Muzeja krājumā atrodas ~ 13 000 dažādu eksponātu, - Doles salas un Daugavas krastu vēstures liecinieki - baltu un lībiešu apģērbi, darbarīki, sadzīves priekšmeti. Ekspozīcija iepazīstina ar Daugavas kā nozīmīga ūdensceļa un ar to saistīto transporta līdzekļu un plostnieku vēsturi. Doles muižas parkā izvietota muzeja brīvdabas ekspozīcija ar nēģu taču un lašu zvejas aizsprosta rekonstrukciju un zvejas rīku kolekcija. Pie muzeja stāvajā Sausās Daugavas krastā atrodas dolomīta atsegums. Salas DA daļā Daugavas krastā pie Bēčiem apskatāmas Vecdoles pilsdrupas.

N/A

Rietumu mols (pabeigts 1885. g.) iestiepjas jūrā 860 m garumā un kopā ar Austrumu molu regulē Daugavas ieteci jūrā, mazinot tās aizsērēšanu. Mola hidrotehniskās būves pamatā ir pāļu konstrukcija, kas stiprināta ar akmeņiem. Tas vairākkārt rekonstruēts un nostiprināts. 19. gs. uz mola atradies katordznieku cietums. Apmēram ½ no mola ir atjaunota, to nobetonējot. Pārējā daļa šobrīd ir diezgan bēdīgā stāvoklī! Jau 1528. g. Poļu karalis Stefans Batorijs izdeva pavēli par bākas būvniecību Daugavas grīvā. Pirmā karte, kurā attēlota bāka, datēta ar 1536. gadu. 1721. g. Krievijas bāku uzskaitē minēts, ka šeit atrodas akmeņu krāvums, uz kura dedzināta uguns. Vēlāk celti koka un akmens torņi, kas karu laikā iznīcināti. Pašreizējā Daugavgrīvas bāka celta 1957. g. un ir 35 m augsta. Tās uguns redzama 18 jūras jūdžu tālumā.

N/A

Daugavas kanjons no Pļaviņām līdz Koknesei pirms appludināšanas bija viena no izcilākajām un skaistākajām Baltijas reljefa formām, bet Oliņkalns - viens no Latvijas lielākajiem pilskalniem, kura līdz 20 m augstā klints (Andreja klints) bija Daugavas kanjona sastāvdaļa. Pie Oliņkalna Daugavā pirms appludināšanas bija stipra krāce, kas apgrūtināja plostnieku darbu. Mūsdienās Oliņkalns ir neliela sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē (zinātājs pamanīs no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6) iepretim Stukmaņiem), ko no krasta atdala 0,3 km plata upes atteka, zem kuras dzelmē dus Dūņu leja. Uz salas saglabājies neliels pilskalna valnis, estrādes paliekas un dažus metrus augsts dolomīta atsegums – Andreja klints paliekas. Uzskata, ka Oliņkalnā 13. gs. atradusies Alenes pils. Pie Daugavas iepretim Oliņkalnam ir piemiņas akmens, ko 1989. g. uzstādīja Latvijas alpīnisti.

N/A

Viena no retajām vietām, kur apskatāma un iepazīstama Sēlijas vēsturiskajam novadam raksturīga „dzīva” sēta ar tās plānojumu un tipiskām ēkām. Saimnieki kolekcionē senos sadzīves un saimniecības priekšmetus. Piedāvā ekskursiju, ārstniecības augu kolekciju, melno pirti un sēļu ēdienus. Izejvielas ražo paši un sadarbojas ar zemniekiem.

Latviešu virtuve: Plānās pankūkas, grūbu zupa, kartupeļu biezzupa, sautētas pupas īpašā mērcē, buberts, maizes zupa ar putukrējumu, tortes, zāļu tējas.

Īpašais ēdiens: Cepelīni.

N/A

Lai Daugavu iepazītu no cita skatu punkta, no „Liepkalnu maiznīcas” var doties izbraukumā ar vikingu liellaivu „Lāčplēsis”, kas vienlaicīgi var uzņemt 24 cilvēku lielu grupu. Daugava jau izsenis ir bijusi nozīmīgs pārvietošanās koridors ne tikai daudzām augu un dzīvnieku sugām, kas pa to „ienāca” tagadējā Latvijas teritorijā, bet arī cilvēkiem un ciltīm, kas dzīvoja Daugavas un Baltijas jūras krastos.