Pilis un muižas

Druvienas muižas pirmsākumi ir meklējami 17. gs. beigās. Tagad redzamā apbūve ir veidojusies 19. – 20. gs. Līdz mūsdienām ir saglabājusies muižas pils (1898. g.) un saimniecības ēkas – klētis, kūtis, kalpu mājas. Muižas pilī 20. gs. 50. gados izvietoja pamatskolu. Diemžēl sākotnējie ēkas interjeri nav saglabājušies. Pili ieskauj parks. Šobrīd ēkā atrodas Druvienas Latviskās dzīvesziņas centrs, kas piedāvā dažādas aktivitātes un radošās darbnīcas. 

Biržu muiža atrodas Kuldīgas novada Gudenieku pagasta Basos, 20 km no novada centra. Muiža celta 19. gs. 1905. gadā tā tika nodedzināta, taču vēlāk to atjaunoja. Biržu muižas apbūvē saglabājusies bijusī kalpu dzīvojamā ēka, senā magazīna klēts un 4,5 ha liels parks. Viss šis komplekss ir vietējās nozīmes kultūrvēstures piemineklis.
Biržu muižas klēts 2009.g.-2010.g. pilnībā rekonstruēta ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu, un tagad tur iekārtots Basu tautas nams. Šeit tiek organizēti izglītojoši un kultūras pasākumi, koncerti, izstādes u.c. 2019. gadā Basu tautas namā ir plānots atvērt interaktīvu ekspozīciju par suitu godiem Gudeniekos – kristībām, kāzām, bērēm u.c. 

Vilces upes gleznainajā krastā 18. gs. 50. gados muižas kompleksu uzcēla viens no baronu Mēdemu dzimtas pārstāvjiem – Kristofs Dītrihs fon Mēdems, kurš bija laulājies ar grāfa Keizerlinga meitu Annu fon Keizerlingu. Pateicoties šīm laulībām līdz pat šodienai Vilces muižas ieejas portālu rotā Mēdemu - Keizerlingu alianses ģerbonis.

Vilces muiža tika pārbūvēta 19. gs., kad muiža kļuva par Johana Frīdriha Vilhelma fon Hāna īpašumu.
Pēc agrārās reformas, kad muižkungiem bija jāpamet savas muižas, 1921. gadā Vilces muižas ēkā iekārtojās Vilces pamatskola un darbojas līdz pat mūsdienām.
Šobrīd Vilces muižā atrodas skola, tūrisma informācijas punkts un vēstures ekspozīcija. Muižu ieskauj parks, kas tālāk ieved dabas parkā "Vilce" 144 ha platībā ar Zemgalei neraksturīgo pauguraino reljefu. Dabas parka senatnīgā daļa robežojas ar Vilces upītes stāvkrastiem, kur var veldzēties pie Lielmātes avotiņa, pavasaros priecāties par zilo un balto vizbulīšu paklāju, vasarās sajust liepu ziedu smaržu, rudeņos meklēt ozolzīles un kastaņus, bet ziemās baudīt dabas balto skaistumu. Šeit var izjust un priecāties par katra gadalaika pārvērtībām, izstaigāt Barona taku līdz senajam Vilces pilskalnam, izpētīt Rukūzes un Vilces upes krastus, kuros pavīd smilšakmens atsegumi, bet pilskalna pakājē, kur plešas Zaķu pļava, atpūsties sportiskās aktivitātēs.

Ļoti savdabīga vieta, ko nekādi nevar dēvēt par tūrisma objektu. Vidsmuiža bija viena no Latgales lielākajām muižām, kuras dominante bija 18. gs. celtā un vēlāk pārbūvētā grāfu Borhu muižas kungu māja. Tagad redzamais muižas kompleksa veidols tapis 19. gs. otrajā pusē. Tajā ietilpst kūtis, staļļi, kalpu māja, klētis, sarga mājiņas, kas izvietotas ap parādes pagalmu. Pēdējais tagad ir stipri aizaudzis. Vecākā saimniecības ēka ir mūra klēts (iespaidīga!), ko cēla 18. gs. Regulāra plānojuma muižas parku veidoja 18. gs. franču dārzu stilā. Kungu māja ir „pamesta” un apskatāma tikai no ārpuses.

Atrodas Ciblas centrā. Eversmuižas centrālā dominante ir 1680. klasicisma stilā celtā kungu māja (vēlākos laikos – pārbūvēta), kalpu māja, vārtu ēka un saimniecības ēkas, kas ir sliktā stāvoklī. Muižas parku ieskauj mūra žogs. Kopš 17. gadsimta muiža gandrīz divu gadsimtu garumā piederēja poļu muižnieku fon Karņicku dzimtai. Vēlāk muiža nonāk dažādu īpašnieku rokās. Mūsdienās kungu mājā izvietots Ciblas internāts, iekārtots Ciblas novadpētniecības muzejs, kur piedāvā ekskursijas. Ilžas upītes krastos izveidota Eversmuižas kultūrvēsturiskā taka.

Oleru muižas vietas aizsākumi meklējami 16. gadsimtā, 17. gadsimtā te saimniekoja fon Engelhartu dzimta un no 1836. gada – fon Krīdeneru dzimta. Sākotnēji muižas apbūvi veidoja no koka celta kungu māja un saimniecības ēkas. Jaunu muižas centru uzcēla 18. gs. beigās agrīnā klasicisma stilā. Pēc agrārās reformas muižas dzīvojamā ēkā izvietoja pamatskolu. Oleru muižas kungu ēka cieta ugunsgrēkā 2000. g., taču pēc ugunsnelaimes tika uzsākta tās atjaunošana, kurā liels ieguldījums bija un joprojām ir biedrībai „Oleru muiža”. Kungu māja pazīstama ar agrā klasicisma sienu gleznojumiem, no kuriem unikāla ir t.s. „Medaljonu telpa”. Kungu māju ieskauj romantisks ainavu parks. Oleru muiža pazīstama ar kamermūzikas koncertiem. Netālu no muižas atrodas Oleru purvs ar laipu un skatu tornīti.

Apmeklējums iepriekš jāpiesaka!

Lūznavas muižas apbūve sākusies 1905. – 1911.g. romantiskajā jūgendstilā. Lūznavas muižas īpašnieks bija Krievijas inženieru korpusa ģenerālis, profesors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, pēc tautības polis, Staņislavs Kerbedzs (1810.-1899.), kurš pēc profesijas bija dzelzceļu inženieris. S.Kerbedzs bija pirmais Krievijas inženieris, kurš izstrādāja tiltu arhitektoniskā risinājuma principus, pēc kuriem vadījās 19. gs. otrajā pusē. Viņa vadībā cēla Blagoveščenskas tiltu pāri Ņevai Sanktpēterburgā. S.Kerbedza meita Jevgenija bija pazīstama kā mākslas mīļotāja, kura no Itālijas vedusi dažādus mākslas priekšmetus. Tādejādi Lūznavas muiža vasarās kļuva par iecienītu mākslinieku atpūtas vietu. Te viesojies slavenais lietuviešu gleznotājs un komponists M.K.Čurļonis. Mūsdienās Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 7 dīķu sistēmu. Netālu no muižas –  parkā atrodas Madonnas skulptūra. Īstais skulptūras autors īsti nav zināms, viena no versijām, ka skulptūra ir gatava atvesta no Itālijas un uzstādīta, otra versija, ka skulptūras autore varēja būt poļu tēlniece Jūlija Stabrovska, kura vasarās ir ciemojusies Lūznavas muižā. 20.gs. 50.gados skulptūra tika nogāzta no pjedestāla un iegrūsta dīķī. 1991.gadā tika uzstādīta un iesvētīta jaunā skulptūra. Muiža un parks ir apskatāma gan individuāli, gan gida pavadībā.

Baisogalos muiža ir viena no senākajām muižām – saukta karaliskā, jo piederēja Lietuvas lielajam kunigaitim. Līdz mūsdienām saglabājušies greznie, vēlīnā klasicima stila (ampīra) muižas nami celti 19.gs. vidū. 12 ha ainaviskais Baisogalos parks izveidots 19.gs. pirmajā pusē. No ciemata puses uz muižu ved kastaņu aleja. No vārtiem centrālā aleja ved caur diviem līkumotām ūdens krātuvēm, pār tiltiņu ar lauvu figūrām. Aiz muižas dažādi koki aptver līkumotās alejas un šaurus parka celiņus. Abu parka aleju pusēs atrodas pa ūdens krātuvei, parka dziļumā – dīķis ar salu.

Rakstiskajos avotos Vihulas muiža pirmo reizi ir pieminēta 1501. g. Ziemeļu kara laikā to nopostīja, tādēļ mūsdienās redzamais muižas komplekss tapis pēc 1810. g., kad to iegādājās Aleksandrs fon Šūberts. Historisma stilā celto muižas pili pabeidza 1880. g. Šobrīd muižas kompleksā izveidota ekskluzīva viesnīca, SPA komplekss, restorāns u.c. To ieskauj parks. Muižas ēkas ir apskatāmas no ārpuses.

Astravo muižas saimniecība – viena no izteiksmīgākajām 19.gs. romantisma arhitektūras saimniecībām Lietuvā. Tā atrodas Astravā, Širvēnu ezea pussalā, kājām viegli sasniedzama no Biržiem pār garāko Lietuvā koka gājēju – Širvenos ezera tiltu. 18 ha jaukta plāna parks iekopts 1851. – 1862. Gadados. Parkā aug vietējie augi – egles, mazlapu liepas, priedes.

Siguldā, Gaujas senlejas kreisā pamatkrasta augšdaļas izvirzījumā starp Paparžu gravu un gravu, pa kuru Gaujas senlejā nolaižas Siguldas – Turaidas ceļš, atrodas Zobenbrāļu ordeņa pils drupas. Pils celtniecību uzsāka 1207. g. Trīs desmitgades vēlāk – 1236. g. pili pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta karos, kas norisinājās 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. sākumā. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Tagad pilsdrupas ir restaurētas. Aiz pils konventa ēkas dienvidrietumu korpusa un galveno vārtu torņa skatam paveras iekšējā priekšpils, kur izveidota brīvdabas estrāde (notiek ikgadējie Siguldas Opermūzikas svētki un citi publiski pasākumi) un iespaidīgs skats uz Gaujas senleju, Krimuldu un Turaidu. 

Bruknas muiža ir negaidīts pārsteigums šajā vietā un laikā. Muižas pils celtniecību uzsāka 18. gs. vidū un vēl pēc gadsimta - pārbūvēja. 20. gs. pirmajā pusē muižas pilī izvietoja pamatskolu, bet Padomju laikā - iekārtoja dzīvokļus. Tagad muižas pils ir atdzimusi jaunā kvalitātē – gan pēc formas, gan satura, - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Te darbojas sabiedriskā organizācija „Kalna Svētību kopiena”, vasarās notiek bērnu un jauniešu nometnes u.c. pasākumi. Ēkas iekšpusē ir saglabājušās vecās vītņu koka kāpnes, logu aiļu slēģi un misiņa durvju viras. Tiek celta baznīca. Iepazīstams ir no kultūraugiem veidotais renesanses stila dārzs. Iepriekš piesakoties, ēkas un arī netālu, pašu iemītnieku rokām uzcelto baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses, vietējo iemītnieku pavadībā, kas izstāsta arī muižas un dārza vēsturi un notikumus. 300 m dienvidrietumos no muižas atrodas Bruknas pilskalns, taču to dabā ir grūti atpazīt un vēl grūtāk sasniegt. 

Vieta, ko nekādi nevar uzskatīt par tūrisma objektu, bet tajā pat laikā tas ir Latvijas mērogā nozīmīgs kultūras un vēstures piemineklis, ko nevar nepieminēt! Laikā no 1923. – 1943. gadam muižas pilī atradās Latvijā zināmākā mājturības skola, kurā mācījās izslavētās kaucmindietes! Tagad muižas pils ir pamesta, avārijas stāvoklī un apskatāma tikai no ārpuses un „pa gabalu”. Ap 1780. gadu celtā pils, kas 1909. – 1912. g. tika pārbūvēta pusloka būvapjomā, ir Latvijai diezgan unikāls arhitektūras paraugs.

Latvijas baroka un rokoko stila „pērle”. Celta kā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona (1690. – 1772.) vasaras rezidence, ko projektēja izcilais itāļu arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Tās būvniecība notika laikā no 1736. - 1740. g. un 1764. - 1766. g. Interjeru autori (18. gs. vidus) ir tēlnieks Johans Mihaels Grafs, gleznotāji Frančesko Antonio Martini un Karlo Cuki. 18. gs. vidū uzsāka regulārā franču stila dārza iekopšanu. Pils pēdējo divu gadsimtu laikā ir vairākkārt restaurēta, bet nozīmīgākie darbi veikti 20. gs. beigās. Pilī izveidots muzejs ar greznām zālēm, apartamentiem un bagātīgu mākslas pieminekļu kolekciju. Atjaunots Baltijā lielākais baroka stila franču dārzs, kas īpaši iespaidīgs ir rožu ziedēšanas laikā. Ap 200 gadus vecajā pils kalpu mājā - Baltā mājā var ieturēt maltīti.

Dabiskā zemesragā starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru 14. gs. beigās slejās seno latgaļu koka pils, kuras vietā Livonijas ordenis uzcēla Latgales varenāko mūra pili. Tā bija iespaidīga trīsstāvu celtne kvadrāta formā ar sešiem torņiem, trīs vārtiem un divām priekšpilīm. Pēc krievu iebrukuma Latgalē 1481. g., Ludzas pili atjaunoja 1525. g. 1654. g. to atkal izposta Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks. Jau 18. gs. no pils bija palikušas tikai drupas, kas arī mūsdienās ir ļoti iespaidīgas un ainaviskas (ar skatu uz Lielo Ludzas ezeru un baznīcu torņiem).

Šilutes muižu mūsdienās mēdz saukt tā pēdējā saimnieka vārdā – Hugo Šoja muiža. Šilutes muižnieks, parka izveidotājs Hugo Šojs (Scheu) muižu iegādājās 1889.gadā. Viņš atjaunoja muižas ēkas un apkaimi, tāpat izveidoja 2 parkus: muižas un par “kraukļu mežu” saukto meža parkus. Muižai blakus izveidoja angļu tipa parku ar pastaigu takām. Meža parks, veltīts iedzīvotāju pastaigām, izveidots abās Šišos līkumotās upes pusēs, ko savieno gājēju tilti. Parkā, kas izpleties gar Šišes upi līdz senajam dzelzceļa tiltam,  atrodamas ap 150 augu sugas. Šobrīd parkā ir 40 koku sugas un krūmi.

Līdzmūsdienām ir saglabājusies vecā - 18. gs. vidū klasicisma stilā celtā vecā kungu māja (šobrīd netiek izmantota, skaisti sīkrūšu logi!) un tai iepretim - pēc 1905. g. ugunsgrēka atjaunotā (1912. – 1913. g., neoklasicisma stils) jaunā pils, kurā atrodas Īvandes pagasta pārvalde, bibliotēka un jauniešu tūristu mītne. Ēkā saglabājušies atsevišķi interjera elementi – parketa grīdas, koka kāpnes u.c. Muižas parkā joprojām zaļo Baltijā lielākā Eiropas baltegle. Tās augstums pārsniedz 32 m, apkārtmērs - 4 m. Parkā izveidota atpūtas vieta.

Atrodas uz Pilssalas starp Lielupi un Driksu. 1738. g. Livonijas ordeņa pils vietā uzsāka jaunas pils celtniecību, kas noritēja laika posmā no 1738. - 1740. g. un 1762. - 1772. gada. Barokālā stilā būvēto pili projektēja itāļu arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli (viņa agrīnā radošā perioda nozīmīgākais darbs). Celtne ir piedzīvojusi ugunsgrēku, postīta un pārbūvēta. 1937. g. tiek uzcelts (E. Laubes projekts) pils rietumu spārns, kā rezultātā tā iegūst noslēgta četrstūra formu. Mūsdienās pilī atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitāte. 1968. g. te izveidoja muzeju. Pils DA spārna cokolstāvā apskatāmas Kurzemes un Zemgales valdnieku - Ketleru un Bīronu dzimtas kapenes (laika posms no 1569. – 1791. g.) ar 18 restaurētiem sarkofāgiem.

Matsalu muiža pirmoreiz vēsturiskajos avotos ir minēta 1560. g., kad tā ietilpa Lihulas bīskapijas sastāvā. Tagad redzamās ēkas ir celtas laikā no 18. gs. otrās puses līdz 20. gs. sākumam. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados te plānoja izveidot Matsalu rezervāta centru, taču „veiksmīgā loze” tika netālu esošajai Penijē muižai (sk. iepriekš). Mūsdienās muižas pils, citas ēkas un parks (tajā dīķis ar salu) atrodas kritiskā stāvoklī. Taču kā nozīmīgu vēstures liecinieku arī šo muižu var iekļaut apskatāmo objektu sarakstā. Muižas komplekss atrodas pa ceļam uz Kēmu (Keemu) putnu vērošanas torni.

Celta 1835. g. kā baronu fon Firksu dzimtas īpašums pēc baroneses Teas fon Firksas pasūtījuma. 1883. g. pēc pārbūves ēka ieguva greznu manierisma un renesanses formu dekoratīvo apdari un lielāku būvapjomu. 1905. g. 15. decembrī muižas ēku nodedzināja revolucionāri. Atjaunošanas darbi arhitekta L. Reinīra vadībā tika uzsākti trīs gadus vēlāk. Muižas pilī apskatāma Svētku zāle ar diviem marmora kamīniem, atsevišķās telpās - 20. gs. sākumā liktais parkets un ārdurvju vērtnes ar metālkalumiem. 1938. g. pili pārbūvē. 2. pasaules kara laikā ēkā atrodas vācu armijas karavīru hospitālis, pēckara gados – mežu darbinieku skola. No 1962. g. pilī izvieto Rudbāržu skolu, kas nosaukta Oskara Kalpaka vārdā. Pie ēkas novietota piemiņas plāksne, kas veltīta Kalpaka bataljona gaitām. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. g. 22. janvārī lielinieki bija ieņēmuši Skrundu. Septiņas dienas vēlāk O. Kalpaka bataljons no Rudbāržu muižas devās Skrundas virzienā. Pēc trīs stundu ilgas cīņas tas guva uzvaru, ieņemot stratēģisko līniju Ventas krasta tuvumā. Šī bija kalpakiešu pirmā uzvara pēc daudzkārtējas atkāpšanās, kas tiem deva iedvesmu turpmākajās cīņās. Rudbāržu muižas Varoņu zāle, kas stāsta par nozīmīgiem posmiem Latvijas Brīvības cīņās, restaurēta 2016. gadā.

1342.gadā lielākajā no Alūksnes ezera salām – Pilssalā – Livonijas ordenis pabeidza mūra pils celtniecību. Pili iesvētīja Marijas pasludināšanas dienā, tāpēc šī vieta ieguva sev jaunu nosaukumu Marienburga. Alūksnieši joprojām piemin Alūksnes meiteni Mariju, kura it kā iemūrēta vienā no pils sienām, tāpēc salu dēvē gan par Pilssalu, gan Marijas salu. Gadsimtu laikā mainījās pils valdnieki, tā piederēja gan krieviem, gan zviedriem, gan poļiem.

Ir atjaunots Livonijas ordeņa pils priekšpils Dienvidu tornis– vienīgais no senās viduslaiku pils astoņiem torņiem, kas būtiskā vēsturiskā apjomā ir saglabājies līdz mūsdienām.

Šobrīd Dienvidu tornī apskatāma mūzikas un gaismas ekspozīcija "MARIENBURGAS astotais brālis”, kas ir iztēli rosinošs un emocijām piesātināts piedzīvojums. Ekspozīcijas tapšanas procesā apvienojušies vairāki izcili mākslinieki: dramaturgs Lauris Gundars, komponisti Mārtiņš Brauns un Artūrs Maskats, skaņas dizaineris Sigvards Kļava un dizaina birojs H2E. Teiksmu ar Ojāra Vācieša vārdiem iedzied Latvijas Radio koris.

Pieejamība: Dabas objekts ir pieejams cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām.

Atrodas Grobiņas parkā iepretim Grobiņas ūdenskrātuvei, kas ir Ālandes upes uzpludinājums. 1253. g. šajā vietā no ķieģeļiem un kaltiem laukakmeņiem Livonijas ordenis uzcēla fogta pili, kas bija 72 x 40 m būve ar trīsstāvu dzīvojamo korpusu un vārtu torni vidū. 14. gs. apkārt nocietinātajai sienai otrā stāva augstumā gar šaujamlūkām izveidoja karavīru eju, bet 16. - 17. gs. tai blakus uzbēra vaļņus un uzbūvēja četrus bastionus. Nostāsti vēsta par pils sienā iemūrētu bruņinieku meitu un slepenu pazemes eju uz 200 m attālo luterāņu baznīcu. Parkam piekļaujas promenāde „Senais jūras krasts”. Uz tās izvietotas plāksnes ar Zentas Mauriņas un Jāņa Raiņa citātiem. No promenādes paveras labi skatu punkti uz Grobiņas pilsdrupām un Skābaržkalnu. Ūdenskrātuves sašaurinājumā pāri Ālandei ved neliels tiltiņš - bijušā Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa tilta ferma.

Atrodas Preiļu dienviddaļā. Padomju laikā pilī izvietoja dažāda tipa iestādes, līdz 1978. g. izcēlās ugunsgrēks, kā rezultātā cieta ēkas augšējā daļa. Līdz pat šodienai pils nav atjaunota un apskatāma no ārpuses. To ieskauj viens no izcilākajiem Latvijas ainavu parkiem (19. gs. vidus). Muižas kompleksu ir vērts izstaigāt Irēnas Kjarkužas pavadībā, kas ekskursijas laikā stāsta interesantas teikas un dzied latgaļu valodā!

Naujasodžo ciemā izveidotais Alantas muižas komplekss: neoklasicisma stila muižas ēkas, 19.gs. parks (gobas, liepas, bērzi, ozoli, ievas), palīgēkas. Itāļu villu atgādinošā, neoromantisma stilā izveidotā muižas parkā iekoptas koku alejas, izrakti trīs dažādu formu dīķi. Koki sastādīti tā, lai augšanas procesā to stumbri savienotos un izveidotu varenu pušķi. Bez vietējiem kokiem netrūkst arī eksotisku augu. Uz parka robežas uzceltas ažūra lapenes, pāris metru augsts balts obelisks, tuvāk muižai – Venēras un Jupitera skulptūras no balta marmora.

Atrodas 0,9 km ziemeļrietumos no Dzērbenes centra. Tagadējais muižas komplekss veidojies 14. gs. celtās un 1577. g. nopostītās mūra pils vietā. Muižas pils (18. gs. beigas, klasicisma stils) savā pastāvēšanas laikā piedzīvojusi vairākkārtīgu nopostīšanu (1905. g., Pirmajā pasaules karā) un tai sekojošu atjaunotni. 19. gs. beigās tai tapa piebūve – iespaidīgs četrstūru neogotikas stila tornis. Laikā no 1927. - 1975. g. pilī darbojās lauksaimniecības skola, tagad - Dzērbenes pagasta pārvalde, Tautas nams un mūzikas skola. Pili ieskauj parks ar septiņu dīķu kaskādi. No kādreiz iespaidīgā laukakmeņu žoga saglabājušies vien pils vārtu stabi. Dažādā stāvoklī (arī avārijas) atrodas citas muižas ēkas. 2010. gadā tika veikta pils iekštelpu un ārējās fasādes restaurācija. Iepriekš piesakoties, tiek piedāvāta gida vadīta ekskursija un piedzīvojums muižā iekārtotajā spoku kambarī.

Atrodas Vecpiebalgas dienvidaustrumdaļā aiz baznīcas. 1340. - 1365. g. Rīgas arhibīskaps šeit uzcēla pili - cietoksni, ko apjoza aizsarggrāvji (atliekas redzamas arī mūsdienās). Pils ziemeļu pusē atradās priekštilta nocietinājumi, bet austrumdaļā - pils galvenā ieeja un tornis. Pili postīja 1577. g., bet pilnībā sagrāva 18. gs.

Buses (Matkules) pilskalns atrodas Imulas veidotā krastu ielokā. No pilskalna, gan pretējā Imulas krasta atklājas vieni no skaistākajiem Kurzemes mazo upju skatiem. Tos gan vislabāk vērot bezlapu periodā, kad ainavas neaizsedz krasta augājs. Apkaimē izveidotas takas kājāmgājējiem. 
 

Mūra pils vēsture iesniedzas 13. gadsimtā. Pils pagraba zālēs ir izvietoti pastāvīgo ekspozīciju stendi, kas iepazīstina ar Sāmsalas dabu un vēsturi. No maija līdz augustam pilī ir atvērtas meistardarbnīcas (smēde, stiklinieku, keramikas, akmenskaļu darbnīca), kas mudina darboties pašiem. Te var šaut ar loku un izkalt monētas. No Sāmsalas muzeju filiālēm var apmeklēt Miķeļa lauku muzeju (Viki ciems, Kihelkonnas pagasts; +372 454 6613, www.saaremaamuuseum.ee) Sāmsalas rietumos.

Zvārtavas pils aicina ceļotājus un dabas draugus, kultūras un mākslas cienītājus iepazīties ar Zvārtavas pili un citiem muižas kultūrvēsturiskiem objektiem, izbaudīt parku un ezeru, izzināt novada vēsturi un apskatīt mākslas darbus, kuri radīti šeit plenēros un rezidencēs, gan LMS muzeja kolekcijas ekspozīcijas un aktuālās izstādes.

Skaistā Zvārtavas pils celta 1881.gadā un ir viena no spilgtākajiem neogotikas stila arhitektūras pieminekļiem Latvijā, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Pašlaik pils pieder Latvijas Mākslinieku savienībai, un tieši šis fakts ir pamats pils unikalitātei. Pilī ir saglabājušies neogotikas interjeri, koka kolonas vestibilā, oriģinālās parketa grīdas, mēbeles un stikla kupols ar vitrāžām, caur kurām gaisma dažādos toņos, veido zīmējumus uz sienām un grīdas.
Pils parka nogāzē atrodas gleznainais Zvārtavas ezers, kur iespējams peldēties, makšķerēt un vizināties ar laivām. Ir pieejamas telts vietas.
Zvārtavas pilī – Starptautiskajā Mākslas un izglītības centrā tiek organizēti mākslas simpoziji, izstādes, darbnīcas un citi pasākumi, tādejādi rosinot šajā vietā īpašu radošo auru.
Pils telpās ir iespējams rīkot seminārus, konferences, simpozijus, sarīkojumus un pieņemšanas un citas svinības. Lielajā zālē šiem pasākumiem ir 30 vietu, savukārt ēdamzālē – līdz 30. Piedāvā arī ekskursijas, radošās darbnīcas, laivu īri, un peldvietu.  
 

Līdz 1724. g. t.s. Cecinas pusmuiža piederēja Hilzenu dzimtai. Kad Hilzena meita Jadviga aprecējās ar Janu Šadurski, kā Malnavas muiža tā dokumentos ir pieminēta 1774. gadā. Vēlāk muiža piederējusi vairākiem īpašniekiem. Muižas galvenā ēka ir celta klasicisma stilā ar barokālām iezīmēm. Pagalma vienā pusē ir klēts, bet tā noslēgumā – kungu nams. 1920. g. agrārās reformas laikā Malnavas muiža bija viena no lielākajām Latvijas muižām, kuras zemju platības aizņēma 12,4 tūkstošus hektāru. Kungu māja postīta Otrā pasaules kara laikā un pēc pārbūves sākotnējā interjeru apdare nav saglabājusies. No saimniecības ēkām saglabājusies 19. gadsimta pirmajā pusē celtā klēts klasicisma stilā, ar diviem četru kolonnu portikiem galvenajā fasādē, kā arī vairākas saimniecības ēkas. Muižas kompleksu papildina parks, kurā vēl joprojām saglabājušies eksotiski krūmi un koki, piemēram, Amūras korķkoki, kā arī divi dzelzsbetona bunkuri, kur īsu brīdi uzturējies Hitlers. Muižas teritorijā atrodas arī Latgales šmakovkas dedzinātava, kur apmeklētājus iepazīstina ar degvīna ražošanas procesu no senatnes līdz mūsdienām.
 

Celta 18. gs. beigās agrīnā klasicisma stilā kā grāfu Mellīnu dzimtas īpašums. Mākslinieciski vērtīgi K. V. Kalopkas zāles dekorējumi (1792. g.) un krāsnis (19. gs. beigas). Parks.

Līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas Šlīteres pusmuižas ēkas: kalpu māja (19. gs. beigas), pumpja māja (19. gs. vidus) un kūpinātava (19. gs. vidus), kūts u.c. 1936. gadā šeit uzcēla mežniecības ēku (2010. g. restaurēta), kurā kopš 2009. gada nogales atpakaļ no Dundagas atnāca Slīteres nacionālā parka administrācija – tagad Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija. Iepretim administrācijas ēkai aug divas īves, bet ražena efeja noklājusi kalpu mājas sienas ziemeļu pusi. Parastā īve un Baltijas efeja ir sava veida Šlīteres simboli, kurus šeit var apskatīt un nofotografēt vienuviet, „netraucējot" tās dabiskajā dzīves vidē. Pumpja mājā no Šlīteres pusmuižas laikiem ir saglabājusies Latvijas mērogā unikāla – 34 m dziļa aka (gandrīz visu Šlīteres Zilo kalnu augstumā!), kas it kā darbojusies pat līdz 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem un apgādājusi mežniecības kompleksu ar ūdeni. Akas groda mūra fragments redzams kā pumpja mājas sienas daļa. Pusmuižas kompleksu ieskauj nelieli parka fragmenti ar iespaidīgu ošu aleju. Mežniecības ēkā vienā no telpām savulaik medību laikā esot nakšņojis K. Ulmanis.

Muiža rakstos pirmoreiz minēta 17. gs. sākumā, taču klasicisma stilā celtās pils veidols tapis 1835. gadā. Penijē muižas būtisks likteņa pavērsiens (atšķirībā no daudzām citām muižām) bija apstāklis, ka tajā izveidoja Matsalu rezervāta (pirms nacionālā parka izveides) apmeklētāju centru. 2000. gadā muižas pili restaurēja un tajā ierīkoja nelielu ekspozīciju. Apmeklētāju centrs te pastāv joprojām, tādēļ šeit var iegūt nepieciešamo informāciju. No ārpuses var apskatīt arī citas muižas saimniecības ēkas.

Peltsamā mūra pils tika uzcelta 13. gadsimtā. 16. gadsimtā šajā nocietinājumā atradās Livonijas karaļa Magnusa rezidence. Pils sētas pusē ir iekārtots tūrisma informācijas punkts un Peltsamā muzejs, vīna pagrabs kopā ar pārtikas muzeju, Igaunijas Mediju muzejs, galerija pART, keramikas un rokdarbu darbnīcas. Peltsamā ir izveidots brīnišķīgs rožu dārzs, ko var apskatīt gida pavadībā.

Līdz mūsdienām saglabājušās vairākas muižas ēkas, kas celtas grāfu Plāteru laikā. Muižas vecā pils, kas atrodas Grāfu Plāteru ielas malā - Jāņupītes krastā, celta 1759. gadā (baroks, Venēcijas arhitekts Antonio Parako). Pēcāk to pārbūvēja un pēc jaunās pils uzcelšanas ēkas pirmajā stāvā atradās Plāteru dzimtas vasaras rezidence, bet otrajā un trešajā stāvā bija iekārtota bibliotēka ar ~ 20 tūkstošiem vienību. Bibliotēka, kuras lielākā daļa bija pārvesta uz citiem grāfu īpašumiem, gāja bojā 1. pasaules kara laikā. Krāslavas muižas jaunās pils (Daugavas ielejas krasta augšdaļā) celtniecību uzsāka 1765. gadā (arhitekts Domeniko Parako), sākotnēji baroka, bet 18. – 19. gs. mijā pārbūvējot klasicisma stilā. Ēkā ir atklāti unikāli rokoko stila sienu gleznojumi ar Romas skatiem, kas pēc Polijas piļu analogiem tapuši 18. gs. 60. - 70. gados. Jaunajā pilī līdz 20. gs. 70. gadiem darbojās vidusskola. Tad pils tika “pamesta” un pārvērtās par graustu. Tagad veikti apjomīgi pils fasādes renovācijas darbi, un tā ieguvusi sakoptu veidolu. Pili ieskauj 18. gs. vidū veidots romantiskais ainavu parks – Grāfu Plāteru parks, kas stādīts Daugavas ielejas un to šķērsojošo gravu nogāzēs. Tajā atjaunota mākslīgā grota un lauva – pils sargs, kāpnes to vēsturiskajā vietā, parka celiņi, pagalms.

Ceļš, kas ved uz Biksēres muižu, atgādina šauru kalnu ceļu ar dziļu upītes gravu. Biksēres muižas patiesais nosaukums ir Libes muiža, kuras tagad redzamās ēkas piederējušas muižkungam Magnusam. Muižas kungu mājas neogotiskā stila tornīti mākslas zinātāju aprindās sauc par arhitektonisku kuriozu. Kungu mājā, kas šobrīd tiek atjaunota, atrodas Sarkaņu pagasta pārvalde. Muižas klētī vietējais entuziasts Andris Trečaks ir savācis seno priekšmetu kolekciju. Pie klēts paveras ļoti plašs skats uz Lubāna līdzenumu.

Hāpsalu bīskapa pils ir viena no nedaudzajām Igaunijā, kas labi saglabājusies līdz pat mūsdienām. Šeit atrodas konventa ēka ar muzeja kompleksu, izstāžu zāles ar izrakumos atrastajiem priekšmetiem un velvēti pagrabi. Bīskapa pils pagalma vaļņa grāvī ir izveidots bērnu parks ar viduslaiku rotaļu atrakcijām. Viduslaiku Pils Doma baznīca (1279) ir lielākā vienjoma baznīca Ziemeļvalstīs un Baltijā. Augusta pilnmēness naktī pils logā parādās Igaunijas slavenākais spoks – Baltā dāma.

Kaunas Castle is the oldest stone castle in Lithuania and interestingly enough, the museum that is inside is also the oldest one in Lithuania. It's possible to take a tour to get know more about Kaunas Castle and also visit the museum where there's not only information about the castle but also about the city of Kaunas itself and much more.

Viena no lielākajām Kurzemes pilīm, kas līdz mūsdienām saglabājusies salīdzinoši labā stāvoklī. 13. gs. vidū Rīgas domkapituls uzsāka tās būvniecību. 1434. g. Dundagas muižas īpašumus iegādājas Kurzemes bīskaps. Laikā no 16. - 20. gs. te saimnieko muižnieku Maidelu un Ostenu - Zakenu dzimtas pārstāvji. Dundagas pils ir divas reizes nodegusi un daudzkārt pārbūvēta. Pēdējā pārbūve notika pēc 1905. g. dedzināšanas. Interesantas ir pie pils durvīm iemūrētās akmens stēlas ar bruņinieka (kreisajā pusē) un bīskapa (labajā pusē) tēliem. Pēdējos gados atjaunota viesnīca, otrā stāva gaitenis un kāzinieku iecienītā pils terase. Pils apvīta ar daudzām teikām, no kurām zināmākās ir par rūķīšu kāzām un Zaļo jumpravu. Mūsdienās pilī atrodas Dundagas mūzikas un mākslas skola, viesnīca un viesību zāles, Dundagas TIC un dažādas ekspozīcijas. Pili noteikti vērts izstaigāt vietējā gida pavadībā. Tūristu grupas var pasūtīt arī vietējo produktu degustācijas.

Raudondvario muiža (Raudondvario pils) atrodas Neveža upes labajā krastā Raudondvarē. Būvēta 16. gs., muiža kopā ar 3,8 ha parka teritorijā esošām divām ēkām, oranžēriju, zirgu staļļiem un pagrabu veido kopējo muižas ansambli. Blakus muižai 1834.gadā bija iekārtots pils parks, kas rekonstruēts 20.gs. Parka teritorijā bija atjaunoti apstādījumi un ziedu dobes, kurās krāšļojas muižas atgūtās senās rožu šķirnes. Ziemeļu parka krasts pārtop mežā. Te aug sarkanā kļava, veimuta priede, krūmliepa, pavasarī plaukstošie ēdelveisi. Parka taciņas ved uz Neveža upes krasta liegumu.

Braucot cauri Kaives ciemam, var pievērst uzmanību Kaives muižas „atliekām”. Vietas vēsture ir sena, jo jau 1440. gadā Livonijas ordeņa mestrs piešķīra šeit īpašumu Johanam Kaivenam. Kungu māja gāja bojā 1905. gadā, bet pārvaldnieka ēku nopostīja 2. pasaules kara laikā. 1956. g. nodega kalte, bet pirms trijām desmitgadēm - muižas krogs. Līdz mūsdienām palikusi tikai 1861. gadā celtā magazīna (sarkana ķieģeļu ēka) pakalnā un tai blakus esošais parks, kurā izveidots neliels skulptūru dārzs, estrāde un atpūtas vieta.

Plateļu dienviddaļā plešas sakoptais Plateļu muižas (muižas vēsture ir zināma, no 16. gs.) parks, kura centrā aug Raganu osis – dižkoks 7,2 m apkārtmērā. Parkā un tā tuvākajā apkārtnē ir redzamas muižas saimniecības ēkas. Vienā no tām – atjaunotajā zirgu stallī ir izveidots muzejs, kurā var apskatīt unikālas 250 vietējo meistaru darinātās maskas. Pašreiz šī ir lielākā šāda veida masku kolekcija Baltijas valstīs. Plateļu ezerā ir atrastas trīs no ozolkoka taisītas vienkoča laivas. Viena no tām (darināta 16. gs.) atrodas Lietuvas Jūras muzejā. Otra (15. gs.) ir apskatāma atjaunotajā Plateļu muižas graudu glabātavas pagrabā (Didžioji gatve 22), jo šobrīd tiek restaurēta. Trešā laiva arī izlikta apskatei kā muzeja eksponāts.

Ances muiža ir būvēta kā tēva dāvana dēlam Ulriham Johannam fon Bēram. Pie muižas bija izveidots grezns franču dārzs. Pēc 1766.gada ēka tiek pārbūvēta un grezni izrotāta, ēkai šajā laikā ir divi stāvi, kuriem ir lieli logi un parketi. Visas durvis, koka griesti un paneļi bija darināti no ozolkoka un bronzas dekorēti. Skaisti kroņlukturi, marmora kamīns un liels skaits spoguļu papildināja iekārtojumu. Ap 19 gs.10.gadiem tajā iemitinās franču kareivji un nodara tai lielus postījumus. Tādēļ mazliet vēlāk otro stāvu nojauc un veicot plašus remontdarbus muižu pielāgo pārvaldnieka un ierēdņu dzīvokļiem. 1920.gadā Ances muiža tiek atsavināta tās pēdējam īpašniekam Georgam Bēram un nonāk valsts īpašumā.

Tagad ēku apsaimnieko pašvaldība un tas izveidots par Ances pagasta sabiedrisko centru. Atjaunotajā ēkā saimnieko rokdarbnieku kopa „Paukers”, var iegādāties dažādus amatnieku izstrādājumus vai kopā ar  Ances Sklandraušu cepšanas asociācijas meistariem izcept sklandraušus.

Kolgas muiža ar savu iespaidīgo teritoriju, daudzajām ēkām un visur jaušamo senatnes elpu neatstās vienaldzīgu! Pirmās ziņas par to ir atrodamas jau no 13. gs, taču mūsdienās redzamo pili cēla baroka stilā 17. – 18. gs., bet 19. gs. 20. gados pārbūvēja klasicisma stilā. Saimniecības ēkas ir celtas g.k. 18. – 19. gs. Laikā no 17. gs. beigām līdz 20. gs. šī bija lielākā Igaunijas muiža. Šobrīd muižas kompleksa ēkās ir iekārtota viesnīca, restorāns, konferenču centrs un muzejs. Interesenti var izmantot vietējo gidu pakalpojumus.

Muižas dzīvojamā ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies. Šodien Dvietes muižas parkā ir apskatāmas muižas pārvaldnieka māja un trīs mūra saimniecības ēkas. 19. gs. veidots ainavu parks ar laukakmeņu mūrējuma tiltu. Parkā atrodas Dvietes muižas ēkas.

Atrodas Gatartas centrā uz reljefa virsmas paaugstinājuma. Muižas pili cēla laikā no 1823. - 1824. g. (fasāde - klasicisma stilā). Tās ieeju vēl pavisam nesen rotāja divi (postīti) lauvu tēli. Par muižas kompleksa varenību liecina vēl 20 citas ēkas (dažādā stāvoklī, g.k. – sliktā!) – ļoti iespaidīgs ledus pagrabs, dārznieka un kalēja māja, klēts, magazīna, alus brūzis, Kundziņkrogs, kas atrodas plašākā teritorijā. Daļēji saglabājies 19. gs. veidotais parks. Drustu muižas īpašnieks – vācbaltietis un pētnieks Ludvigs Kārlis Augusts fon Hāgemeisters (1780. – 1833) 1806. g. organizēja un vadīja Krievijas ekspedīciju uz Aļasku. Šobrīd muižas pils ir privātīpašums un apskatāma no ārpuses.

Piltenes bīskapijas laikā - 13. gs. - vidū tika uzcelta konventa tipa pils. Vēlākās pils piebūves radās 16. un 19. gs., un izveidojās tai raksturīgais iekšējais pagalms. 19. gs. 30. gados pils fasāde ieguva mūsdienās redzamās neogotiskās formas. Laikā no 16. gs. līdz 1920. g. Ēdoles pils bija baronu Bēru dzimtas īpašums. Pēc 1905. g. dedzināšanas, pili divu gadu laikā atjaunoja. Pazīstama gan ar spoku stāstiem, gan ar rūķīšu kāzām, gan ar asins traipu pils Sarkanajā istabā, kas parādījies slepkavības vietā. Lai to noslēptu, tika uzbūvēts kamīns, taču traips parādījies atkal. Pēc privatizācijas ir atjaunoti interjeri, zāles, pagrabi, kas izdekorēti ar pilij raksturīgajiem elementiem. Pils telpas un skatu tornis ir pieejams apmeklētājiem. Parkā apskatāma Mīlestības aleja un Rūķīšu ozola vieta.

Muzejs atrodas Ūe - Varblas muižas ēkā. Tas vēsta par apkārtnes dzīvi pagājušā gadsimta pirmajā pusē un Varblas pagasta vēsturi. Muzejā ir ierīkota arī rokdarbu istaba. Muižas graudu klētī var aplūkot senus darbarīkus un lauksaimniecības mašīnas. Ievērības cienīga ir agrīnā klasicisma stilā 1797. gadā no koka celtā galvenā muižas ēka. Katru gadu jūlijā šeit notiek tradicionālais rokdarbu gadatirgus.

Mostes muiža ir izvietojusies Mostes ezera krastā. Apkārtni grezno ne tikai kungu māja, bet arī vērienīgais historicisma stilā būvētais palīgēku komplekss. Muižas kompleksā ietilpst angļu stilā ierīkotais parks. Kungu mājā tagad atvērta skola, savukārt, atjaunotajā muižas kokapstrādes darbnīcā Mostes muižas viesu nams, bet bijušajā zirgu stallī darbojas Restauratoru darbnīca. Muižas pārvaldnieka mājā atrodas Mākslas un sociālās prakses centrs, bet bijusī lopu kūts ir pārveidota par koncertzāli.

Valmieras pils celtniecību uzsāka 1283. gadā. Ziemeļu kara laikā (1702. g.) pili nodedzināja, bet 17. gs. beigās nojauca pilsētas ārējos mūrus. Saglabājušās pils drupas un citas viduslaiku nocietinājumu paliekas.

Lodes muižas ēkas izvietojušās t.s. Lodes – Taurenes subglaciālās iegultnes (cauri tek Gauja) austrumu nogāzē. Muižas apbūve tapusi 19. gs. pirmajā pusē, bet kungu māju (klasicisma stils) cēla 1815. g. Pēdējie īpašnieki, kas šeit saimniekoja (līdz 1939. g.) – bija Šmidtu dzimta. Mūsdienās muižas pilī vasarās dzīvo LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes studenti, kuriem šeit ir lauku prakšu norises vieta. Kungu māja apskatāma no ārpuses.

Atrodas Daugavas labajā krastā pie Karikstes upītes ietekas Daugavā. Pili, no kuras mūsdienās ir saglabājusies tikai sienas drupas un pamati, Livonijas ordenis uzcēla 1224. gadā. To apdzīvoja līdz 17. gs. vidum, kad Poļu - zviedru kara laikā celtni sagrāva. Uz pilsdrupām paveras labs skats no ceļa (grantēts), kas aizlokas lejup pa Daugavas ielejas labo krastu.

Jakiškju muiža vēsturiskajos avotos pieminēta, sākot no 16.gs. beigām. Muiža – ar klasicisma arhitektūras iezīmēm. No bijušajām muižas ēkām līdz mūsdienām saglabājušās vien galvenā ēka, ledus pagrabs, tvaika dzirnavas. Muiža nav restaurēta, tamdēļ joprojām autentiska – māksliniecisko dvēseli tajā saglabā dažādi priekšmeti, kas palikuši no muižnieku Koškoļu un padomju laikiem. Blakus muižas ēkai saglabājušies daži muižas parka fragmenti (ap 2 ha plašumā): senu liepa aleja, iebraucot saimniecībā, vērtīgas senās lapegles, apses, priedes, kā arī neliels dīķis.

No 15. gs. Priekulē valdījusi baronu Korfu dzimta. Viens no viņiem - Johans Albrehts Korfs (1697. – 1766.) bijis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents (1734. - 1740. g.), diplomāts un literāts, kas pētījis Kurzemes vēsturi. Priekules pils atrodas rietumos no Aizputes ielas, Virgas upītes ielejas krastā. Sākotnēji Priekules muižas pili cēla 18. gs., taču 19. gs. beigās notika lielāki ēkas pārbūves darbi, kuru projekta autors bija pazīstamais Liepājas arhitekts Pauls Makss Berči (1840. – 1911.). Mūsdienās ēkā atrodas Priekules vidusskola. Nepilnus 100 m austrumos no ēkas koku ieskāvumā slejas muižas skatu tornis (celts 19. gs. beigās), kurā plīvo Latvijas valsts karogs.

Mākoņkalnā atradusies 13. gs. celtā praktiski neieņemamā Livonijas ordeņa Volkenbergas pils - viens no pirmajiem Latgales nocietinājumiem, no kuras līdz mūsdienām saglabājušies tikai pils mūra  fragmenti. Arhitekts Pēteris Blūms uzskata, ka šajā vietā bijis īpašs mūra tips t.s. vairogmūris. Teikas vēstī, ka pēc Volkenbergas pilskunga un viņa sievas nāves plašie pilsnovada īpašumi esot sadalīti viņu trim meitām - Rozei, Lūcijai un Marijai. Katra no māsām uz mantotās zemes uzcēlusi jaunu pili: Roze - Rēzekni, Lūcija - Ludzu, bet Marija - Viļaku. Mākoņkalna pakājē atklāta piemiņas plāksne, kas vēsta par Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa Latgales apmeklējumu 1938. gadā.

Atrodas Viļānu dienviddaļā, Maltas upītes krastos, kuras tecējumu pārtrauc Viļānu HES. Par muižu atrodamas ziņas jau no 15. gs. beigām, kad tā piederēja bruņiniekam J. Loem. Līdzīgi kā Vidsmuiža, arī šī bija viena no Latgales lielākajām muižām, kurai piederēja zemes > 49 000 ha platībā. 18. - 19. gs. mijā ap muižu sāka veidoties Viļānu miests. Muižas dzīvojamo ēku, kas apskatāma tikai no ārpuses, ieskauj parks.

Krogus un Brengūža ezeru un Drustu parka ieskāvumā samērā plašā teritorijā „izmētātas” Drustu muižas ēkas. Muižas kungu māja celta 1787. g. Līdz mūsdienām dažādā stāvoklī ir saglabājusies pārvaldnieka māja (19. gs.), klēts (ar kolonnām), krejotava, brūzis, smēde, magazīna, sķūņi u.c. ēkas. Muižas Kavalieru namā ierīkots viesu nams. Interesanti, kāda izskatītos Latvijas lauku ainava, ja tajā šodien nebūtu saglabājušās muižu kompleksi, kas tiek izmantoti vēl joprojām?

Dzīvojamā ēka celta 18. gs. sākumā, bet 19. gs. vidū pārbūvēta. Joprojām notiek mācītājmuižas un tās kompleksa atjaunošanas darbi. No 2009. gada septembra mācītājmuižas kompleksā darbojas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas trīs Rekolekciju centra atpūtas mājas. Blakus tām redzamas vecā staļļa drupas.

Pirms Turaidas mūra pils celtniecības (to uzsāka 1214. g.) tās vietā atradās lībiešu no koka celtā pils. Turaidas pils piederēja Rīgas bīskapam. Tā pastāvēja ilgu laiku - līdz pat 1776. g., kad pils nodega. Pils galvenajā tornī sākotnējā ieeja atradās 9 m augstumā, tādēļ 1936. g. izveidoja izlauzumu torņa pirmajā stāvā un iekārtoja skatu laukumu 27 m augstumā. Otra tāda skata, kāds paveras no Turaidas pils, Latvijā vairs neatrast! 1953. g. Turaidas pilī uzsāka restaurācijas darbus - atjaunoja torņa augšējo stāvu un uzcēla jumtu. Atjaunoja arī bijušo klēts ēku (arhitekts G. Zirnis), kur izvietoja ekspozīciju par Siguldas novadu, pusapaļo torni (arhitekts G. Jansons) un pils kompleksa dienvidu korpusu ar vēsturiskā interjera rekonstrukciju. No 1976. – 2001. g. pils apkārtnē noritēja arheoloģiskie izrakumi, kā rezultātā lielu pils kompleksa daļu atjaunoja. Pils telpās izveidota muzeja ekspozīcija par apkārtnes vēsturiskajiem notikumiem. Turaidas pils ietilpst Turaidas muzejrezervāta teritorijā (aprakstu sk. iepriekš pie Nr. 18.)

Skaisto celtni (1797. - 1802. g.) uzskata par Latvijas spilgtāko klasicisma stila pieminekli. Šīs, tāpat kā Elejas pils metu veidoja Krievijas galma arhitekts Džakomo Kvarengi, bet projektēja Johans Georgs Ādams Berlics. Bagātīgie pils interjeri izcēlās ar tiem laikiem Kurzemē vēl neredzētu modernismu. Krievijas ķeizariene Katrīna II Mežotnes pili uzdāvināja Šarlotei fon Līvenai (1742. – 1828.) par viņas nopelniem, kad tā laikā no 1783. g. strādāja par ķeizarienes mazbērnu guvernanti. No 1921. - 1941. g. pilī darbojās lauksaimniecības skola, bet 2. pasaules kara laikā to stipri izpostīja un pēcāk izlaupīja. Pils restaurācijas darbus atsāka vēlāk, kad pilī atradās Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacija. Tagad skaisto ēku (iekārtota viesnīca) var aplūkot arī no iekšpuses. Ap pili Lielupes krastos plešas viens no skaistākajiem Latvijas angļu stila parkiem, kas ir laba pastaigu vieta.

Muiža vēsturiskajos dokumentos pirmoreiz ir pieminēta 16. gs. Tagad redzamā vienstāva kungu māja ir vairākreiz pārbūvēta laikā no 17. – 19. gs. 1997. g. ēku vēlreiz atjaunoja un tagad tajā atrodas viesu nams un Vilsandi nacionālā parka apmeklētāju centrs, kur var iegūt ne tikai vērtīgu informāciju, bet arī apskatīt Vilsandi apkārtnē atrastās fosilijas. No Lonas muižas var uzsākt pārgājienu uz Vilsandi salu. Vienā no muižas ēkām ir izveidota Vilsandi nacionālajam parkam veltīta ekspozīcija.

Skaistā ēka atrodas Lizuma centrā. Lizuma muižas īpašumi piederējuši dažādām dzimtām – vācbaltiešiem Tīzenhauzeniem, Malamiem un Volfiem. 1836. g. muižu iegādājas barons Otto Gotlībs fon Volfs, kura laikā muižas pils iegūst tagadējo veidolu – Tjudoru neogotikas stilu ar poligonālu torni. Jau no 1937. g. pilī izvietojusies Lizuma skola, kas ir viens no iemesliem, kādēļ saglabājusies ne tikai pati ēka, bet arī atsevišķi interjera elementi kāpņu telpā, Zilajā (Mednieku) zālē u.c. Pili ieskauj parks, kur atrodas muižas saimniecības ēkas – mūra klēts (te kultūras nams), 1876. g. celtais zirgu stallis (sporta halle), kalpu un dārznieka namiņš u.c. Bijušajā spirta brūzī ražo Gotiņas konfektes. Pils tornī izveidots Lizuma vidusskolas veidotais novadpētniecības muzejs.

Pils apmeklētāji varēs iegremdēties 16. gadsimta tematiskā parka gaisotnē un jauki pavadīt dienu kopā ar ģimeni, uz laiku iejusties bruņinieku un karavīru lomā. Piedāvājumā ir arī izjādes, šaušana ar loku un arbaletu, varēs izmēģināt roku kalēju un namdaru darbos, zelta un šaujampulvera taisīšanā, monētu kalšanā. Atvērts vīna pagrabs, moku kambaris, nāves istaba, viduslaiku bordelis, bārddziņa un alķīmiķa darba istaba, astronoma darba telpa. Turpat Šenkenberga krogā var nobaudīt pēc viduslaiku receptēm gatavotus ēdienus.

Atrodas Liepājas ielas – senā Livonijas – Prūsijas ceļa malā. Aizputes simbols, kas attēlots tās ģerbonī un karogā. Aizputes pils celtniecību uzsāka 1248. g. (pastāv dažādas versijas) ordeņmestra Dītriha fon Greningena laikā. To būvēja kā kastelas tipa mūra pili ar stūra torni un koka ēkām pagalmā. Viduslaikos Aizputē atradās Kurzemes bīskapijas centrs. Pēc Livonijas kara 16. gs. otrajā pusē pils vairs netika izmantota, līdz 17. gs. sākumā to atkal atjaunoja, uzceļot piebūves. Ar pārtraukumiem pili apdzīvoja līdz pat pagājušā gadsimta. 70. gadiem, kad tās vienā daļā atradās dzīvokļi. Pilsdrupas ir daļēji iekonservētas, taču kāpelēšana pa tām ir aizliegta un bīstama. Aizpute ir viena no vecākajām Latvijas pilsētām un pirmās ziņas par to ir atrodamas no 1378. gada. 100 m austrumos no pilsdrupām atrodas Akmens tilts pār Tebru - viens no jaunākajiem Latvijā celtajiem mūra tiltiem. Tā akmens margas ir barona Karla fon Manteifeļa dāvinājums (celts 1907. gadā) Aizputei. Tilta ziemeļu puses margās ir iemūrēta granīta plāksne ar Manteifeļu dzimtas ģerboni, kas gan ir vāji izšķirami.

Olustveres muižas komplekss ir viens no nedaudzajiem Igaunijā, kas ir pilnībā saglabājies līdz mūsdienām. To ieskauj angļu stila parks un vecu koku alejas. Vairākās ēkās ir izstādītas putnu izbāžņu, koka zirdziņu un antīko mēbeļu kolekcijas. Šeit ir atvērta rokdarbu un vilnas radošā darbnīca, smēde, ceplis, keramikas un stikla darbnīca, kā arī vīna darītava. Interesenti radošajās darbnīcās var pārbaudīt prasmes dažādu priekšmetu darināšanā. Muižas galvenajā ēkā atrodas tūrisma informācijas centrs.

Virgas muiža kā lēnis tikusi piešķirta Livonijas ordeņa vasalim – Konrādam Noldem. Līdz mūsdienām saglabājusies Virgas muižas pils, kurā no 1935. gada līdz pat mūsdienām izvietojusies skola. Pilī atrodas baroneses trīs ar skaistiem kokgriezumiem rotātas durvis ar Noldes dzimtas ģērboni un baronu ģīmetnēm. Nedaudz nostāk no muižas centra (ciema ziemeļaustrumos) apskatāmas 19. gs. vidū celtās Holandes tipa vējdzirnavas, kas pēdējo reizi malušas 1939. gadā. Bijušā muižas klētī 1983. g. ierīkots Tradīciju nams, kas kalpo kā kultūras nams. Virgas muižu ieskauj parks, kurā uzmeklējama Barona Noldes un baroneses kapa vieta ar pieminekli.