Līvu ceļš

Kaltenē apskatāmas sekojošas kuģu būvētāju dzimtu mājas: „Caurnāši”- Bertliņu dzimtas mājas, „Ilmati” – pie šīm mājām tika uzbūvēti 6 burinieki; „Maizītes” - kuģu būvētāju Štālu dzimtas mājas, - šeit uzbūvēja 16 divmastu un trīsmastu gofelšonerus; „Dambekalnu” mājas, - šeit vēlāk atradās arī viena no pirmajām zivju konservu fabrikām piekrastē. Jūras pusē var atrast arī Kaltenes vecos steķus - laivu piestātni. 1936. gadā piestātni būvēja tēvs ar dēliem no Rojas – Freiji. Laivu piestātnes garums bija 200 m. Tajā varēja novietot ap 50 laivas. Mūsdienās šeit ir palikuši tikai jūras un laika zoba skarti koka stabi. Lai iepazītos ar mūsdienu zvejnieka darba specifiku, grūtībām un izaicinājumiem, vērts iegriezties Ķirķragā pie vietējā zvejnieka Ervīna Vilciņa. Zvejnieks padalīsies ar interesantiem stāstiem no savas zvejnieka pieredzes, varēsiet paskatīties kā top šī rīta loms un vēlāk to nodegustēt. (Avots: Rojas TIC)

Agrāk Pize, lībiski Pizā. Tagadējo nosaukumu ieguva no ķeizara laikos uzceltās bākas (Mihailovskij majak), ko nosauca vecā ķeizara Aleksandra II brāļadēla vārdā. Tagad redzamā – pēc kārtas trešā Miķeļbāka būvēta 1957. g. un ir augstākā Latvijā – 57 m (apskatāma tikai no ārpuses). Miķeļtorņa luterāņu baznīca celta 1893. g. Turpat redzama 1857. g. celtā Pizes krogus ēka (sliktā stāvoklī) ar 19. gs. krogiem raksturīgo plānojumu un konstrukciju – vienīgā tāda Lībiešu krastā. Miķeļtornī dzimis pirmais lībiešu kultūras darbinieks Jānis Princis (1796 - 1868), kurš kopā ar dēlu Jāni Kurzemes lībiešu valodas rietumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. J. Princis seniors un J. Princis juniors bija arī autori 1845. g. dzejas izdevumam “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”. Pirms tam dzejas grāmata latviski bija iznākusi tikai Neredzīgajam Indriķim. Miķeļtorņa Olmaņos dzimis Vilhelma Purvīša skolnieks – lībiešu gleznotājs Andrejs Šulcs (1910 - 2006). Miķeļtorņa kapos 1978. g. uzstādīja pieminekli (pirmais lībiešiem veltītais piemineklis) lībiešu dzejniekiem. Līdz 2019. g. ciema centrā paredzēts atklāt mākslinieka Ģirta Burvja veidoto vides objektu “Burinieku gadsimts”. 

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.

1877.  gadā, atzīmējot senču nopelnus Neibādes dibināšanā un izveidē, barons Augusts fon Pistolkorss  lika  parkā uzcelt pieminekli. Pēc Pirmā pasaules kara, 30. gadu sākumā, piemineklis nejauši tiek atrasts, tīrot Ķīšupes gultni. Neibādes palīdzības un labierīcības biedrība pieminekli atjauno un 1933. gadā no jauna atklāj. Piemineklis cieš arī pēc Otrā pasaules kara. Šobrīd piemineklis ir atjaunots un atrodas estrādes parkā. (Avots: Saulkrastu TIC)

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.

Amatniece no māla, akmens masas u.c. materiāliem veido traukus un dažādus interjera priekšmetus, apdedzinot tos atklātā uguns ceplī. Apmeklētāji var doties izzinošā ekskursijā, vērot amatnieci darbībā un paši pamēģināt roku krūzītes izvirpošanā. Aicina uz cepļa atvēršanu.

Vēstures avotos minēts 1310. gadā. 1582./1583. g. Piltenes vaku reģistrā ciemā minētas astoņas sētas, bet 1731. g. Dundagas muižas vaku grāmatā – trīs. 1826. g. katrā sētā dzīvo 16 – 17 cilvēki, kopā ap 60. 1935. g. uzskaites dati liecina, ka Saunagā lībiešu valodu pratuši visi 49 lībieši, bet tikai 11 no viņiem ģimenēs runājuši lībiski. Saunaga Rūpniekos bija veikals, kura īpašniekam Kārlim Tilmanim piederēja brētliņu sālītava. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Arvīds Ludeviks (1912 - 1996). 1945. g. maijā viņš no Ventspils uz Zviedriju vadīja velkoni “Rota” ar latviešu bēgļiem. Kuģi aizturēja un kapteini izsūtīja uz Sibīriju. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Visvaldis Feldmanis (1938 – 2017).

Līvu informācijas centrā “Kūolka” ir pieejama plaša informācija par lībiešiem:  dažādi drukāti izdevumi, filmas, lībiešu teicēju, dziesmu un valodas paraugu ieraksti. Skatāmas lībiešu gleznotāja Jāņa Beltes un viņa meitas Zelmas Beltes gleznas. Eksponēti sadzīves priekšmeti, zvejniecības un zivju apstrādes rīki, rokdarbi. Te apskatāmi arī slaveno kājgriežu iekārotie zābaki.
Patlaban (2017.g.) pašā Kolkas centrā no jauna tiek veidots daudzfunkcionāls Līvu saieta nams, kas ietvers jau esošos Lībiešu informācijas centra piedāvājumus, saglabājot un popularizējot lībiešu materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu, gan arī attīstot neformālās izglītības iespējas. Sadarbībā ar biedrību “Domesnes”, kuras biedri daudzus gadus vākuši un saglabājuši piekrastē izskalotos veco koka kuģu fragmentus, gan atjaunotajā ēkā, gan tās apkārtnē izvietos arī zemūdens mantojuma eksponātus.

Pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” līdzautors Reinis Kaudzīte Pēterupes ciemā uzturējās kopš 1913. gada. 
1913. gadā R.Kaudzīte nopērk nelielu īpašumu (šobrīd Skolas iela 17), kurā kopā ar savu mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi pavadīja mūža pēdējos gadus. Pēc R.Kaudzītes nāves Pēterupes mājā turpina saimniekot Karlīne – apkārtnē jau pazīstama un cienīta vecmāte – bērna saņēmēja. Padomju laikos māja tiek pārveidota par daudzdzīvokļu namu. Arī līdzās esošā dārza mājiņa iegūst vienistabas dzīvokļa statusu, kurā 1991. gada 11. augustā tiek atklāts Saulkrastu vēstures sabiedriskais muzejs. 2008. gadā tiek mainīta muzeja pamatideja, mājiņas iekārtojumu nolemj veidot kā piemiņas vietu Reiņa Kaudzītes dzīvei Pēterupē. Ekspozīcija veidota no Saulkrastu iedzīvotāju dāvinājumiem atbilstošām 20. gadsimta sākuma mēbelēm, traukiem, sadzīves priekšmetiem, darba rīkiem, fotogrāfijām u.c. 
Dārzā pie ēkas atrodas “Kaimiņu soliņš” un ceļa rādītājs ar norādēm, kur rakstnieks savulaik ceļojis. (Avots: Saulkrastu TIC)

Muzeju (K. Valdemāra ielā 47) atklāja 1969. g. vecās jūrskolas ēkā, kuru dibināja 1864. g. pēc K. Valdemāra ierosmes. Jūrskolā tās pastāvēšanas laikā izglītību ieguva vairāk nekā 1000 tālbraucēji kapteiņi un stūrmaņi. Muzeja ekspozīcija iepazīstina ar pirmās latviešu jūrskolas darbību, kā arī burukuģu būves vēsturi Vidzemes piekrastē 19. gs. otrajā pusē - 20. gs. sākumā. Muzeja dārzā ir apskatāma enkuru kolekcija un savulaik noskalotās (restaurēta) Ainažu bākas virsdaļa.

1995. g. darinātā (tēlnieks O. Skarainis) skulptūra novietota ceļa krustcelēs (E. Dinsberģa un Talsu ielas krustojums) pie Dundagas pienotavas. „Krokodils” ir veltīts Dundagas stiprajiem vīriem un bijušajam dundadzniekam Arvīdam Blūmentālam (1925. – 2006.), kas dzīvoja Austrālijā, bija liels dēkainis un medīja krokodilus (~ 10 000). A. Blumentāls bijis prototips slavenajā Pola Hogana filmā “Krokodilu Dandijs”.

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.

Baltā kāpa ir viena no raksturīgākajām Saulkrastu vietām. No tās paveras skaists skats uz jūru, Inčupes grīvu un plašo pludmali. Baltā kāpa veidojusies, vējam dzenot pludmales smiltis pāri Baltijas ledus ezera mālainajiem nogulumiem. Tās baltais, 18 m augstais smilšu atsegums senatnē kalpoja kā orientieris vietējiem zvejniekiem. Nosaukumu kāpa ieguvusi no baltajiem sacietējušo smilšu slāņiem, kas vizuāli līdzinās smilšakmenim.
Saulkrastu Baltajā kāpā uzstādīti vairāki vides objekti: “Ieejas vārti”, kas veidoti kā stilizēts Baltās kāpas siluets un uz tiem izvietota informācija par jūras piekrasti un Balto kāpu, ežu mamma Frīda un zaķis Fredis, kuri mudina apmeklētājus būt tīrīgiem un nemēslot dabā, kā arī doties dabā klusi – netrokšņojot,  kukaiņu ceļš, kas šķērso apmeklētājiem veidoto taciņu, pievērš uzmanību tam, ka ikdienā mums apkārt rosās ļoti aktīva dzīvība – dažādi kukaiņi, kurus bieži pat nemanām, klausīšanās ierīce taures formā, ir veidota tā, lai varētu ieklausīties niansēs, kas veidojas no jūras viļņu un priežu šalkoņas. No Baltās kāpas līdz Saulkrastu centram vijas Saulrieta taka apmēram 4 km garumā. 

Par ostas izbūvi K. Valdemārs esot sapņojis jau ļoti agrā jaunībā, kā runā, - vēl bērns būdams! Taču tikai 20. gs. sākumā Rojā tika izveidota tā saucamā patversmes osta –uzbūvēts aizsargdambis jūrā 0,5 km attālumā no krasta ~ 213 m garumā. Taču tas pakāpeniski aizgāja bojā un eksistenci beidza 1933. g. 1930. gados tika uzsākti Rojas upes iztaisnošanas darbi, izmantojot Francijā ražotu zemessmēlēju “Rāpulis”, tika uzbērti vaļņi, izbūvēti akmeņu dambji un pāļu moli, kas vēlāk vairākkārtīgi pagarināti. 1932. g. zvejnieki paši saviem spēkiem izbūvēja 107 m garu molu. Ostas molu rekonstrukcija pilnībā tika pabeigta 1972. g. Kādreiz te, apvienojot piekrastes zvejnieku saimniecības, rosīgi darbojās zvejnieku kolhozs “Banga”. (Avots: Rojas TIC)

19. gs. otrajā pusē starp Dzeņu un Lielkalnu mājām izveidojās Vidzemes piekrastē viena no lielākajām kuģu būvniecības vietām - bijusī Ķirbižu (vēlāk – Vitrupes) kuģu būvētava, no kuras līdz mūsdienām nekas dabā vairs nav saglabājies. No 19. gs sešdesmitajiem gadiem līdz 1929. g. šajā vietā tika uzcelti 28 kuģi.

19. gs. 50 gados šeit darbojusies no Žocenes pārceltā skola. Atrodas pie Ģipkas baznīcas. 1938. g. Dundagas korporatīvs te ierīkojis tirgotavu ar pirmās nepieciešamības precēm.

Jūrmalas pilsēta (piektā lielākā Latvijā) dibināta 1959. g., apvienojot Ķemeru un Slokas pilsētas ar Rīgas pilsētas Jūrmalas rajonu. Tā stiepjas 32 km garā Rīgas jūras līča piekrastes posmā. Jūrmalas kūrorts savulaik bija viens no nozīmīgākajiem šāda veida objektiem Ziemeļeiropā. To sekmēja vietējā un starpvalstu transporta un satiksmes (diližanss, tvaikoņi, vilciens) attīstība. Pirmos peldviesus uzņēma Dubultos, kur 1834. g. uzcēla pirmo viesnīcu, bet 1847. g. - pirmo kūrmāju. 19. gs. sāka darboties pirmās ārstniecības iestādes. No 1834. g. sākās strauja vasarnīcu izbūve. Kūrorta attīstību pārtrauca 1. pasaules karš. Pēc tā atkal bija vērojams straujš kūrorta uzplaukums no 12 tūkstošiem (1920. g.) līdz 32 tūkstošiem (1935. g.) atpūtnieku. Līdztekus Jūrmalai attīstījās arī Ķemeru kūrorts, kas masveida atpūtnieku raksturu ieguva padomju periodā.

Mūsdienās Jūrmala ir populāra koncertu, festivālu, izstāžu, sporta sacensību u.c. publisku pasākumu norišu vieta.

Mazbānītis ir lieliska iespēja atgriezties pagātnē – laikā, kad Latvijas teritorijā „valdīja” mazbānīšu laikmets. Līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem Ziemeļkurzemes piekrastē darbojās šaursliežu dzelzceļš, kas savienoja piekrastes zvejniekciemus. Līdz mūsdienām dabā ir saglabājušās tikai vietas (tikko samanāmi koridori dabā), atsevišķas staciju ēkas vai to atliekas. Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā interesenti var izbraukt 1,4 km garo Riņķa līniju vai 3 km garo Kalna līniju, kuras galā ir griezulis. Mazbānīša lokomatīve būvēta 1916. gadā Vācijā. Apskatāma arī stacijas ēka ar visu aprīkojumu.

Ķemeri (Kemmer) pirmo reizi rakstiskajos avotos ir pieminēti 1561. g. 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā ir labi zināmas Ķemeru sēravotu ūdeņu un purvu dūņu dziednieciskās īpašības, tādēļ uz šejieni ārstēties dodas Kurzemes augstāko aprindu pārstāvji. Viesus uzņem vietējie mežsargi. Šajā laikā notiek pirmās dūņu peldes. Jūrmalas un Ķemeru peldvietu attīstību uz kādu brīdi pārtrauc 1812. g. Tēvijas karš. Divas desmitgades vēlāk - no 1833. līdz 1835. g. Ķemeru labumus izmēģina Baltijas ģenerālgubernators grāfs K. M. Pālens, kurš vēršas pie Krievijas cara Nikolaja I pēc atbalsta kūrorta tālākai attīstībai. Lūgums tiek atbalstīts un 1836. g. cars atvēl 700 ha valsts zemes un piešķir 100 000 rubļu dziedinātavas celtniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz Slokas – Tukuma lielceļam. Divus gadus vēlāk (1938. g.) atklāj pirmo valsts peldu iestādi. Šo arī uzskata par kūrorta dibināšanas gadu. Kūrorta slava izplatās visā Krievijas impērijā un tas kļūst aizvien populārāks. Vairākos posmos tiek uzsākta Ķemeru ainavu parka izveide, kas ir nozīmīga kūrorta sastāvdaļa. 19. gs. vidū un otrajā pusē kūrorta tālāku attīstību sekmē gan tvaikoņu, gan arī 1877. g. atklātā dzelzceļa satiksme no Rīgas līdz Tukumam. 1912. g. atklāj tiešo dzelzceļa līniju Ķemeri – Maskava. Īsi pirms 1. pasaules kara pacientu skaits sasniedz 8300 cilvēkus gadā. 1. pasaules kara frontes līnija Ķemeru purvā turas vairākus gadus un kūrorts tiek pamatīgi izpostīts. Neskatoties uz to, pēc kara notiek strauja tā izaugsme un Ķemeri kļūst par iecienītu Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu un vienu no modernākajām Eiropas dziednīcām. 1924. g. Ķemeros uzceļ jaunu peldiestādi ar dūņu vannām, kas tajā laikā ir viena no modernākajām Eiropā, bet 1936. g. Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis atklāj vienu no izcilākajām pirmās neatkarīgās Latvijas laika celtnēm – viesnīcu „Ķemeri". Arī pēc 2. pasaules kara – Padomju laikos kūrorts ievērojami paplašinās un tā apkārtnē izveido gandrīz 10 sanatorijas, kur strādā ~ 100 ārstu. 1971. g. Ķemeriem piešķir Vissavienības nozīmes kūrorta statusu. Laikā no 1975. – 1985. g. Ķemeros top lielākā no sanatorijām – Līva (sākotnēji - Latvija), kurai ir divi vienpadsmit stāvu korpusi. Līvā vienlaikus varēja ārstēties līdz 1200 pacientu, bet gada laikā – pat līdz 140 000 pacientiem. Sanatoriju slēdz 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā kā nerentablu. Līdz pat 1994. g. Ķemeros darbojas piecas sanatorijas: „Čaika", „Daugava", „Dzimtene", „Ķemeri" un „Līva" (Latvija) un kūrorta poliklīnika „Ķemeri". Vēlāko laiku var uzskatīt par sava veida Ķemeru kā plaša mēroga ārstniecības kūrorta norietu.

Saimniecība "Ūši" atrodas vēsturiskajā lībiešu apdzīvotajā teritorijā Latvijas ziemeļrietumos, ko mūsdienās mēdz dēvēt par Lībiešu krastu, un specializējas lībiešu tradicionālo ēdienu gatavošanā. Saimniecība piedāvā iepazīt lībiešu garšas un izzināt viņu tradicionālo ēdienu gatavošanas paradumus. Saimniece demonstrē Ziemeļkurzemes tradicionālā ēdiena - sklandrauša gatavošanas procesu, kas ir reģistrēts arī kā tradicionālais Latvijas produkts.

Apmeklētājiem tiek piedāvātas sklandraušu gatavošanas meistarklases grupām līdz 10 cilvēkiem, kā arī degustācijas un tradicionālo ēdienu maltītes brīvā dabā grupām līdz 50 cilvēkiem. Tāpat iespējama ekskursija kājāmgājējiem „Pastaiga industriālās Kolkas vēsturē” ar teatralizētiem elementiem un Latvijas labāko šprotu degustāciju. Pieejamas arī nakšņošanas iespējas kempingā un brīvdienu mājā.

Atjaunotajā ainavisko dīķu ieskautajā Duntes muižas kungu mājā izvietotā muzeja ekspozīcija iepazīstina ar leģendārā fantasta un melu karaļa barona Minhauzena piedzīvojumiem un dzīves gaitām. Muzeja pirmais stāvs veltīts baronam fon Minhauzenam un viņa stāstiem, bet otrajā stāvā iespējams apskatīt vaska figūru ekspozīciju ar Latvijas vēsturē zīmīgām personībām, kā arī aplūkot Latvijā lielāko alus kausu kolekciju. Mežā izveidoti trīs taku loki, no kuriem garākais ved līdz pašai jūrai. Pa ceļam iespējams sastapt dažādus personāžus no Minhauzena stāstiem izveidotajās koka skultpūrās. Bērniem iespējams iztrakoties Baltijā lielākajā koka atrakciju kuģī, bet pieaugušie var pārbaudīt savas mednieku prasmes Minhauzena šautuvē. Tāpat iespējams pa koka dēļu taku aizstaigāt līdz lielajam Minhauzena alus kausam.

Viens no svarīgākajiem pieturas punktiem Ziemeļkurzemes piekrastē, kur var iegūt plašu informāciju un priekšstatu par novada un piekrastes vēsturi, kultūrvēsturiskajām vērtībām, burinieku būvi, zvejniecības tradīcijām, šīs puses ļaudīm, viņu darbu un nopelniem. Muzejs Rojā dibināts 1968. gadā. Pašlaik apskatāmas patstāvīgās ekspozīcijas par Krišjāni Valdemāru, Rojas jūrskolu un burinieku būvi 19. gadsimtā. Izveidota arī ekspozīcija par zivju apstrādes vēsturi no 19. gs. līdz mūsdienām, Līvu krastu, padomju laika pienesumu piekrastes attīstībā. Bez pamatekspozīcijas apskates vēl iespējams iepazīties ar trim kurzemniecēm, kuras pārstāv dažādus vēstures posmus: Mildiņa – vienkārša zvejnieku sieva no „jūrkantes", Pauliņkundze no burinieku laikiem un Anna Petrovna no padomju laikiem. Viņas atraktīvi iepazīstina ar muzejā neeksponētiem priekšmetiem un kurzemnieku „nešpetno" humoru. (Avots: Rojas TIC)

Senā stilā saglabāta zvejnieku mājiņa netālu no jūras, Bērzciemā, piedāvā mierīgai atpūtai 2 mājīgas istabiņas ar kamīnu un nelielu virtuvīti. Saimnieku ģimenē jau vairākās paaudzēs ir senas zvejnieku tradīcijas, arī zivju apstrādē un kūpināšanā. Viesiem ir iespēja iegādāties vietējos kūpinājumus – zivis no Engures ezera un Baltijas jūras.

Ķīšupe (garums 31 km) iztek no Lēdurgas pagasta purvājiem. Pašā liedagā Ķīšupe bieži maina gultni un ietekas vietu. Viena no Ķīšupes pietekām ir ar interesantu nosaukumu – Pupaļurga. Ķīšupes nosaukums, iespējams, cēlies no cilvēka un māju vārda.  Upes tuvumā 17.  gadsimtā dzīvojis kāds vīrs vārdā Ķīsis. (Avots: Saulkrastu TIC)

Dārzā, kas atrodas skaistajā Lādes ezera krastā, atrodas Vidzemē plašākā ārstniecības augu brīvdabas ekspozīcija, kurā ir aptuveni trīs simti dažādu augu sugu un šķirņu. Saimnieki vada ekskursijas un dalās savā pieredzē ar tiem, kas vēlas papildināt savas zināšanas par Latvijas ārstniecības augiem, par iespējām tos izmantot pārtikā un veselības atjaunošanā. Ciemiņi var iegādāties augu stādus un jau gatavus veselības augu salikumus pulverizētā veidā atbilstoši katra individuālajām vajadzībām.

Tēva un dēla Jāņa un Gunta Sereginu velosipēdu kolekcija, kas ir vienīgā seno velosipēdu kolekcija Latvijā un lielākā Baltijā, jau vairākus gadus apskatāma pašu radītā muzejā. Seno velosipēdu kolekcija komplektēta no tehniski interesantākajiem Latvijā atrastajiem velosipēdu attīstības vēstures paraugiem. Kopumā muzejā atrodas aptuveni 70 Latvijā izgatavotu un lietotu velosipēdu. Līdz ar velosipēdiem muzejā plaši pārstāvētas dažādas lietas, kas saistītas ar velosipēdu lietošanu, riteņbraukšanas sportu, riteņbraukšanas biedrībām un velosipēdu ražošanu. Ekspozīcijā aplūkojama arī velosipēdu firmas zīmju lielākā kolekcija Austrumeiropā ar vairāk nekā 1000 emblēmu no visas pasaules. Ekskursijas pieejamas gida pavadībā.

Vannūzis – ēka no „Kurhaus” piecu ēku kompleksa. Šī nelielā ēka Neibādes kūrorta laikā ir bijis vannūzis. Uz šejieni no jūras ar zirgiem mucās tika vests ūdens, lai kūrorta viesi sliktos laika apstākļos varētu veldzēties jūras ūdenī. Šobrīd ēku var apskatīties tikai no ārpuses. (Avots: Saulkrastu TIC)

Saulkrastu vidusskolas pirmsākumi meklējami Pabažos 1912. gadā, kad no Rīgas uz jūras kapteiņa Reisona mājām atbrauc jauna skolotāja Olga Veicmane (vēlāk precējusies Cīrule), lai skolotu kapteiņa meitu. Apkārtnē radās citi privātstundu gribētāji un jau 1912. gada rudenī Pabažu jūrmalā tiek nodibināta skola. Skolai bija laba slava, un skolēni nāca no plašās apkārtnes. 1913. gada janvārī skola pārgāja uz plašākām telpām Rīgas ielā 20. 
Pirmā pasaules kara laikā skolu izpostīja, inventāru izvazāja. 1918. gadā skola atsāk savu darbību. Skolas dzīve bija neparasti interesanta un dzīva. Tika noorganizēts koris un teātra pulciņš, darbojās jauno literātu pulciņš. Skolas pārzine Olga Cīrule bija apkārtējās sabiedriskās dzīves dvēsele. Līdz 1933. gadam skolēnu skaits bija jau tik liels, ka telpas kļuva pa šaurām. 1933. gadā skola tiek pārcelta uz Raiņa ielu 6, bijušajās doktorāta telpās. Skolu nosauca par Pēterupes pamatskolu. No 1950. gada skola kļūst par Saulkrastu vidusskolu un 1956. gada nogalē skola saņem jaunas, skaistas telpas Smilšu ielā 6. (Avots: Saulkrastu TIC)

Pirmo reizi dokumentos minēts 1582. gadā. Pitraga sēkļos guļ daudzi nogrimuši kuģi. 1826. g. Pitragā uzskaitītas vienpadsmit sētas un 190 iedzīvotāji. 19. gs. vidū te atvēra krogu. 1937. g. ciemā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības (g.k. jaunsaimniecības). Ciemā bija vairākas zivju apstrādes vietas - kūres. Pitragā dzīvoja izcilā lībiešu valodas teicēja Marija Šaltjāre (Bertholde, 1860 - 1930), kura dalījusies ar vairāk nekā 200 pasakām un teikām, vairāk par 90 dziesmām, rotaļām u.c. Pitraga baptistu lūgšanu nams uzcelts 1902. gadā. Pirmā pasaules karā tas izdega, 1925. g. – to atjaunoja, bet 20. gs. beigās remontēja. Pitraga centrā Krogu mājās saimnieks izveidojis 27 seno lībiešu krasta žogu paraugus un piedāvā zivju kūpināšanu un degustāciju.

„Strand” komplekss bija lielākais un greznākais Neibādē. Tas sastāvēja no trim ēkām, deju paviljona un parka. Mūsdienās saglabājusies tikai viesnīcas ēka, kurā bija iekārtota Saulkrastu ambulance – Ainažu ielā Nr. 17. (Avots: Saulkrastu TIC)

In 1888, the building, provided for a doctor’s needs, was donated by Baron Alexander Alexei von Pistohlkors to the parish of Pēterupe Lutheran Church. Along with the building, Baron Pistohlkors also donated 6 hectares of land and 10 000 roubles for the doctor’s use. Arvēds von Engelhards became the first medical doctor in Pēterupe. In 1890, the first pharmacy was opened in one room of the clinic, serving people from a wide area; it remained in the building until 1895. This outpatient clinic was the very first stone building in Saulkrasti, the first health authority in a wide area, as well as the first pharmacy. Through its entire lifetime, the house was maintained from voluntary donations – at first by Alexander Alexei von Pistohlkors, then by churchgoers of Pēterupe Parish – therefore by the money of the villagers.
This house also played a role as the place of establishment of the Saulkrasti development society, which was actively supported by many celebrities such as the opera singer Herberts Ozolītis, actresses Tija Banga, Mirdza Šmithene, Lilija Štengele and Malda Gruzevska, composer Alfrēds Kalniņs and many other cultural professionals, artists and writers of that time, who used to spend summers in Saulkrasti. In 1933, the parish converted the outpatient clinic for the needs of a school.
Saulkrasti Primary School was transferred to the building of the former outpatient clinic.

3 km to the south of the centre of Jūrkalne, near the old (gravelled) road between Liepāja and Jūrkalne, is the place where the three-year Feliksberga Maritime School existed between 1871 and 1902.  The building is long gone, and the memorial has involves an oaken boat with two wooden poles on which old ownership signs have been engraved.

Die Wirte sind Fischer schon in der dritten Generation. Gruppen von Touristen werden hier Kulturveranstaltungen mit Verkostungen von nahrhaften Fischen angeboten: Stiefelwerfen am Strand, Erzählungen von Fischerfrauen, eine theatralische Vorführung, Räuchern von Fischen.

Lettische Küche: Getrocknete und geräucherte Fische, heiß geräucherte Aalmutter und andere Fische, die nach den in der Familie geerbten lokalen Rezepten vorbereitet sind.

In the 19th century at the seaside of Skulte, a small village formed, which was inhabited by fishermen. The name “Zvejniekciems” (Fishermen’s village) arose from the population's main activity. In 1967 the Skulte part of Zvejniekciems was added to the Saulkrasti township. Nowadays Zvejniekciems is the home of Skulte Port, and the rocky beach of Zvejniekciems is located between the port and Saulkrasti Beach, while the village itself can be proud of the creative heritage left by the architect Marta Staņa (1913–1972).

Die Sammlung des Museums stellt die Daugava als bedeutenden historischen Wasserweg dar, hier sind auch Kleidungstücke und Gebrauchsgegenstände baltischer Stämme und der Liven zu sehen. 
Neben dem Museum steht eine Kanone aus dem Herzogtum Kurland (gefunden im Fluss Misa), die in der Eisenhütte Baldone (Baldones Dzelzāmurā) gegossen worden ist. Nicht weit davon sind vier Kanonen der russischen Zarenarmee zu sehen, die 2007 auf einer Baustelle in Salaspils gefunden worden sind. 

On 14 June 1991, this sign sculpted by Zezostrs Ķēde in memory of the repressions of 1941 and 1949 was unveiled in the garden of Pēterupe Church.

Košrags wird als das jüngste livische Dorf des Küstengebietes angesehen (im 17. Jahrhundert gegründet). Im Jahr 1826 gab es in Košrags 78 Einwohner. Im Jahr 1832 wurde in Žoki die erste Leseschule für livische Kinder in den Küstendörfern der Region Dundaga eröffnet, in der als Lehrer der erste fachlich ausgebildete Live Nick Polmanis arbeitete, der im östlichen Dialekt das Evangelium nach Matthäus übersetzt hat. In Košrags gab es eine Windmühle, eine Wassermühle und Bootswerften. Im Frühjahr legten hier Boote mit den Arbeitssuchenden von der Insel Saaremaa an. 1932 wurde der Hafen ausgebaut und 1938 eine Mole zur Sammlung von Seetang errichtet. In den 30er Jahren des vergangenen Jahrhunderts wurde Košrags regelmäßig von finnischen und estnischen Linguisten besucht, die hier die meisten Einheiten livischer Folklore gesammelt haben. Das Haus Norpiedagas wurde vom gesellschaftlichen Arbeiter livischer Abstammung, Didriķis Volganskis (1884–1968), erbaut. Dort wurde sein Sohn geboren, livischer Kulturarbeiter, Pfarrer (Finnland) Edgar Vaalgamaa (Volganskis, 1912–2003), der das Epos „Lāčplēsis“ (Bärenreißer) von A. Pumpurs ins Finnische übersetzt hat. Heute ist Sīkrags ein nationales Kulturdenkmal.

Es ist ein langes Dorf, das sich zu beiden Seiten des Flusses Lūžņa befindet. 1937 befanden sich hier 36 Häuser und zwei Bootsanlegestellen. In den 60er Jahren des 19. Jh. wurde Lūžņa zu einem Ort des Schiffbaus, während der sowjetischen Besatzung wurden in der Nähe Militärbasen errichtet. In den 30er Jahren des 20. Jh. besuchte diese Ortschaft mehrmals der finnische Linguist Lauri Kettunen zusammen mit dem estnischen Studenten Oscar Loorits, die das Wörterbuch der livischen Sprache erarbeiteten. In Lūžņa lebte der erste livische Künstler Jānis Belte (1893–1946). Der Bauernhof „Dēliņi“ eines livischen Fischers und Bauern ist im lettischen Ethnographischen Freilichtmuseum zu besichtigen.

On the right bank of the River Pēterupe is one of the historical areas of Saulkrasti – Pēterupe Village. It is believed that the village began to form around a chapel during the so-called Swedish or Catholic times. The chapel was named after the Apostle St. Peter, and therefore the river and the village also carries his name. Pēterupe Village can be considered the oldest village in the Saulkrasti region. The oldest witnesses of the origin of Pēterupe Village are: Rectory, Pēterupe Evangelical Lutheran Church, Outpatient Clinic and the wooden buildings in the old village centre.

Ein örtliches Unternehmen, das eine schöne kulinarische Fischproduktion herstellt. Dank der breiten und qualitativen Auswahl errang das Unternehmen einen stabilen Platz auf dem lettischen Markt. Bietet mehr als 50 verschiedene Arte der Fischkulinarie – marinierter Fisch, Fisch in Gelee, Fischsalate, sowie Gefrierfisch und Fischfilet. (Die Quelle: Roja TIZ)

Der Campingplatz mit Bungalows „Pie Andra Pitragā“ befindet sich im Bezirk Dundaga, im Dorf Pitrags, auf dem Hof „Krogi“. Sowohl die Bungalows als auch der Campingplatz selbst sind von Wald umgeben und bis zum Strand sind es nur 800 Meter. Auf den Zeltplatz passen bis zu 50 Zelte und 3 Wohnmobile.

Die Schänke befindet sich am Rande der Straße Murjani – Limbazi (P9). Sie ist auf den Fundamenten der Mühle des Landgutes gebaut worden, dabei wurde das Mühlenrad erhalten. Die Schänke arbeitet mit den lokalen Bauern zusammen.

Lettische Küche: Steinpilzsuppe, Gerstengrütze mit Fleisch, Gerstenfladen, Grützwurst mit Preiselbeersoße, dünne Pfannkuchen mit Marmelade, Kartoffelpfannkuchen, gebratene Flunder oder gebratener Zander, geschichtetes Roggenbrot-Dessert.

Das besondere Gericht: Geschmortes Kaninchen und gefülltes Truthahnfilet.

Hier befindet sich ein Gedenkstein für K. Valdemārs, der von den Verdiensten von K. Valdemārs für den Werdegang und die Entwicklung der Republik Lettland zeugt. An dieser Stelle befand sich einst die Seefahrtschule von Roja bzw. Lubezere und neben der Schule – ein Lehrerhaus, das bis heutzutage erhalten ist. Jetzt sind hier die Privatpraxen der Familienärzte von Roja. Die Seefahrtschule existierte vom Jahr 1873 bis zum Jahr 1915, aber während des Ersten Weltkriegs vernichtet wurde. Die Seefahrtschule bereitete die Steuermänner der Küstenschifffahrt vor. Hier konnte man kostenlos und auf Lettisch lernen. Lettische Seeleute waren in Russland und im Ausland sogar auf dem amerikanischen Kontinent bekannt. Sie wurden wegen der Sachkenntnis, Ehrsamkeit und Ergebenheit geehrt. (Die Quelle: Roja TIZ)

Die Küstenbildungen des alten Ostseestadiums – Littorina-Meer treten in Natur als eine nicht große und flache Steilküste auf, die sich etwa vor 4500 – 5000 Jahren bildete. Ein Material der Küstenablagerungen – Geröll und Kies beinhalten ein für das Littorina-Meer kennzeichnendes reichstes Komplex der Faunareste. Am Besten ist der alte Meeres-Steilhang bei dem Hof “Dobeļi” in Kaltene zu beobachten. Der Steilhang der alten Küste in Kaltene ist einer der wenigen Abschnitte an der Küste der Rigaer Bucht, wo während des Littorina-Meeres eine Abrasionsküste war. In den flachen Meeresbuchten nähren sich und erholen sich die Zugvögel. (Die Quelle: Roja TIZ)

Die Flüsse Salaca und Svētupe sind zu den einzigen Orten auf der Welt ernannt, wo man beim industriellen Fischfang der Neunaugen immer noch eine mehr als 150 Jahre alte Methode benutzt: den Fischzaun (einen über den Fluss gebauten Steg mit Fischreusen, insgesamt drei Fischzäune). Unter der Leitung der örtlichen Fischer kann man die Fischzäune besichtigen, den Fischfang beobachten und Vorort gegrillte Neunaugen probieren.

Das authentisch aussehende Wirtshaus ist in einem 105 Jahre alten Stall eingerichtet. Im Angebot des Wirtshauses sind solche Gerichte und Getränke, die früher viel gegessen wurden, z.B. Graupengrütze, Sauerampfersuppe, dickflüssige Kürbissuppe, graue Erbsen, Piroggen mit Speck und Hausbranntwein!

Lettische Küche: Ampfersuppe mit Grützen, kalte Suppe, Rindfleischklops, Gericht aus Lammfleisch und Gemüsen, Graupen mit geräuchertem Fleisch und Pilzen, Hering mit Quark, Brotsuppe.

Das besondere Gericht: Graupengrütze mit gebratenem Speck und die würzigen Würste von Meke.

Im Wald von Kaltene ist ein sagenumwobenes Naturwunder – Kalvas von Kaltene bzw. von Valna  zu besichtigen. Das Entstehen dieser Anhäufung im Wald,  2 – 3 km von der Küste entfernt ist mit den Küstenbildungen des Baltischen Eissees verbunden. Die größte Anhäufung ist Velna kalva (Teufels-Kalva). Seinerzeit war Velna kalva eine schöne Anhäufung, so große, dass “sich bis Gipfeln der Bäume streckte”. Auf den früheren Karten wurde die absolute Höhe dieser Anhäufung angegeben – 20 m. Diese Anhäufung bestand aus Steinen verschiedener Formen. Die Steine waren sowohl voll kugelförmig als auch in einer Tellerform. Diese Anhäufung wurde fast vollständig in den 1960er – 1970er Jahren vernichtet, da daraus die Schotter für Straßenbau gewonnen wurde. Heutzutage ist nur ein ziemlich kleines Fragment des Unterteils von Kalva erhalten geblieben. Die Länge dieses Fragments beträgt ca. 300 m, aber die Höhe – 2 m. Die Wissenschaftler äußern eine Meinung, dass diese Anhäufungen im Altertum Sakralorte sein könnten, da viele Sagen und Legenden sind darüber geblieben. Um die Anhäufung zu besichtigen, wurde einen Naturpfad mit den Informationsständen und einem nicht großen Parkplatz errichtet. (Die Quelle: Roja TIZ)

Der älteste funktionierende Leuchtturm in Lettland (1814). Hier befindet sich eine Ausstellung über die Geschichte der Leuchttürme.

Es ist eines der ältesten livischen Dörfer, das bereits 1387 erwähnt wurde. Die alte Straße vom Landgut Dundaga (Dondangen) nach Sīkrags bestand bereits im Mittelalter. Im 17. Jh. war Sīkrags einer der wichtigsten kleinen Häfen in Nordkurland, zu dem Schiffe aus England, Holland und Lübeck kamen, die Kohle, Getreide und andere Güter hereinführten. Vor dem Ersten Weltkrieg wurden hier Sprotten umfangreich produziert. In den 20er–30er Jahren des 20. Jh. waren im Dorf ca. 55 Fischer tätig. In Sīkrags wurden die livische Kulturarbeiterin Hilda Grīva (Cerbaha, 1910–1984), Kapitän auf hoher See Kārlis Anbanks (1884–1937), Baptistenpastor Kārlis Lāceklis (1904–1970), Pfleger der livischen Sprache und Traditionen Pēteris Dambergs (1909–1987), Grafikerin Baiba Damberga (1957) geboren. Heute ist Sīkrags ein nationales Kulturdenkmal. Durch das Dorf verläuft die Fahrradstrecke der Schmalspurbahn mit einem Gedenkstein an der Stelle des ehemaligen Bahnhofs. Sīkrags ebenso wie die weiteren Dörfer in Richtung Ost liegen im Nationalpark Slītere.