Нo 50201

На автомашине Путешествуй сам Латвия

Путь ливов

Контактная информация

Связанные объекты

Фото	Название	Описание
	Прогулка по историческим местам Калтене	В Калтене можно осмотреть следующие родные дома кораблестроителей: «Цаурнаши» – хутор семьи Бертлиньшей, «Имантас» – возле этого хутора были построены 6 парусников; «Майзитес» – хутор кораблестроителей Шталсов, здесь были построены 16 двухмачтовых и трехмачтовых гафельных шхун; хутор «Дамбекални» – здесь позднее находился один из первых консервных заводов на побережье. Со стороны моря можно найти и старые Калтенские мостки – причал для лодок. В 1936-м году причал построили мастера по фамилии Фрейc – отец с сыновьями из Рои. Длина причала составляла 200 м. У причала можно было разместить около 50 лодок. Море и время сделали свое дело и ныне здесь остались только деревянные столбы. Для ознакомления со спецификой труда, трудностями и вызовами для современного рыбака стоит вернуться в Киркрагс к местному рыбаку Эрвину Вилциньшу. Рыбак интересно расскажет о своем труде, можно будет увидеть как добывается утренний улов и позже его продегустировать. (Источник: Ройский ТИЦ)
	Овиши	Древнее поселение. В 30-е годы 20-го века здесь насчитывалось 50 дворов, а в 1990 году - всего 10. В Овиши родился ученый - энтомолог ливского происхождения Карлис Принцис (1893 - 1978), который в 1944 году эмигрировал в Швецию. Овишский маяк (1814) - старейший действующий маяк в Латвии - высотой 38 метров. С него открывается прекрасный вид. Сохранилось здание, построенное в 1905 году для рабочих маяка, в свое время в нем была обустроена станция узкоколейной железной дороги. В подсобном помещении был создан музей Овишского маяка. Рядом с маяком – металлический Аустрас кокс (дерево Аустры). Напротив Овишрагса - хорошее место для наблюдения за птицами.
	Башня Микеля (ливское название – Пизе, что означает тонкий ивовый хлыст)	Раньше - Пизе, по-ливски - Pizā. Теперешнее название произошло от построенного во времена императора маяка (Михайловский маяк), названного в честь племянника старого императора Александра II. На сегодняшний день виден третий по счету маяк Микеля, построенный в 1957 году и являющийся самым высоким в Латвии - 57 метров (можно осмотреть только снаружи). Лютеранская церковь Башни Микеля была построена в 1893 году. Здесь же видно здание трактира Пизе, датируемое 1857 годом (в плохом состоянии) c характерной для трактиров 19-го века планировкой и конструкцией – единственное подобное здание на побережье ливов. В башне Микеля родился первый ливский деятель культуры Янис Принцис (1796 - 1868), который вместе со своим сыном Янисом перевел евангелие от Матфея на западный диалект Курземского ливского языка. Я.Принцис – старший и Я.Принцис – младший были также авторами издания стихов «Святые песни и молитвы моряков» 1845 года. До этого сборник стихов на латышском языке был издан только слепым Индрикисом. В Олмани Башни Микеля родился ученик Вильгельма Пурвитиса - ливский живописец Андрейс Шульцс (1910-2006). На кладбище Башни Микеля в 1978 году был установлен памятник ливским поэтам (первый памятник, посвященный ливам). До 2019 года в центре села планируется открыть арт-объект «Век парусников», созданный художником Гиртом Бурвьем.
	«Дзирнупес», латышский сельский двор	Второй такой натуральный деревенский двор будет трудно найти не только в Видземе, но и в другом месте Латвии. Гости могут остаться на ночлег в старой клети (сохранила старинный запах), понаблюдать за тем, как хозяин работает в кузнице и самому выковать гвоздь, подоить козу, попасти гусей, а также принять участие в сельских работах - прополка, сбор сена, попробовать руку в стрельбе из лука или насладиться радостью бани.
	Саулкрасты	Как большое населенное место Саулкрасты начало образовываться в конце 19-го века, когда маленькие рыбацкие поселки – Нейбаде, Петерупе и Катринбаде стали популярным местом для отдыха и купания жителей Риги. Это вскоре поспособствовало строительству дач. На развитие курорта также повлияло открытие водного сообщения между Ригой и Саулкрасты в 1905-м году. Были построены новые курзалы, рестораны и развивалась другая инфраструктура, связанная с курортом. В летнее время отдыхающие могли развлечься на мероприятиях, баллах и концертах с участием рижских оркестров. Следующим этапом развития курорта стало шоссе и железнодорожная линия между Ригой и Саулкрасты, построенные в 30-х годах 20-го века. Советское время охарактеризовалось строительством домов отдыха, санаториев и новыми дачными домиками. Саулкрасты получают статус города. Сегодня Саулкрасты привлекают не только белым песчаным пляжем, но и различными ежегодными общественными мероприятиями, тропой Солнечного заката и Белой дюной, уникальным музеем велосипедов, Морским парком и местом для купания «Центр», площадью Саулес и другими объектами.
	Поселок Гипка	В Гипке была основана первая мореходная школа в Курземе! Это было в 1869-м году, спустя несколько лет после основания мореходной школы в Айнажи. Это была мореходная школа 2-й категории, в которой готовили штурманов дальнего плавания и капитанов судов каботажного плавания. В 1894-м году мореходную школу перенесли в Мазирбе. До открытия мореходной школы в этом здании с 1860-го года действовала школа, а в 1867-м году специально для нужд мореходной школы в здании был надстроен второй этаж. Здание сохранилось до наших дней и переоборудовано под жилой дом. Школа (в Гипке и Мазирбе) на протяжении своего 28-и летнего существования выпустила более чем 200 профессиональных моряков и содействовала кораблестроению в прибрежных ливских поселках. (Источник: Ройский ТИЦ)
	Памятник в Нейбаде	В 1877 году, отдавая дань заслугам предков в создании Нейбаде, барон Август фон Пистолкорс велел соорудить в парке памятник. После Первой мировой войны, в 30-е годы, памятник случайно был обнаружен при очистке русла реки Кишупе. Общество помощи и благоустройства Нейбаде памятник восстанавливает и в 1933 году его заново открывают. Памятник пострадал и после Второй мировой войны. В настоящее время памятник восстановлен и находится в парке эстрады.
	VEJAVAS	Дом выходного дня «Веявас» находится в 300 метрах от моря. Комнаты для гостей в отдельных домиках. В общем пользовании - деревенская баня с каминным залом и небольшой кухней. Летом беседка для торжеств на 60 человек. Палаточные места. Автостоянка.
	Голубые горы Шлитере	Берег бывшего Балтийского ледникового озера. Мы можем только представить пейзаж, открывавшийся здесь более 10 000 лет назад, когда Курземский полуостров покрывала похожая на тундру растительность и волны ледового озера, в котором плавали айсберги разных размеров, бились о крутые берега. На сегодняшний день более чем 20-километровый (в Слитерском национальном парке – участок длинной около 9 км) и высотой до 42 метров обрыв является одной из наиболее впечатляющих форм рельефа такого рода в Латвии. У его подножия находится равнина Ирвес (название переводится с ливского „īrva, īra” –“лань”) приморской низменности – бывшее дно Балтийского ледового озера. Обрыв голубых гор во многих местах пересекают небольшие ручейки и речушки (Питрагупе, Лорумупе, Калькупе, Maзупе и др.), образуя разветвленные и местами очень сложные системы оврагов, которые особенно впечатляюще выглядят в безлистный период. Во многих местах на самих обрывах, на пересекающих их оврагах и их берегах обнажаются песчаники Нарвской свиты в основном небольшого размера. Это самые старые осадочные породы в Латвии, которые в виде естественных обнажений появляются на поверхности земли. Несмотря на впечатляющие размеры, по всей длине Голубых гор есть только несколько мест с точками широкого обзора (смотровая башня у Дундаги – дороги Мазирбе, вид с маяка Шлитере, вид с Межлидуми) и места, где можно по-настоящему насладиться величием древних берегов (вид на отвесные скалы и обрывы Голубых гор у дорог Цирстес-Мазирбес, Цирстес-Риепалду, Межлидуму и Видалес-Мелнсила). Сюда стоит приехать и весной, когда склоны Голубых гор утопают в яркой зелени черемши.
	Приморский музей под открытым небом	Фонд музея (основан в 1954 г.) отображает традиции латышских и ливских рыбаков, моряков и крестьян, их среду и образ жизни. В экспозиции музея под открытым небом представлены рыбацкие дворы с будками для сетей, коптильнями и дымовыми, клетями и др. Здесь размещена коллекция рыбацких лодок и самая большая в Балтии коллекция якорей (> 100 экземпляров, крупнейший весит 22 т). Из волости Ужавас привезена ветряная мельница. В жилом доме «Смилтниеки», построенном в 19 веке, представлены к осмотру аутентичные предметы быта. Популярность завоевала поездка (с 1 мая по 31 октября) на маленьком паровозике «мазбанитис» (ширина рельсов 600 мм) по линии Кална, протяженностью 1,3 км, в конце которой находится кольцевая. Здание музея построено по образцу бывшей железнодорожной станции «Мазирбе». Часть музея входит в Приморский парк (детские игровые площадки и тропа Якорей).
	Керамическая мастерская Ингриды Жагаты "Цепли"	Умелица из глины, каменной массы и других материалов делает посуду и всевозможные предметы интерьера, обжигая их в печи с открытым огнем. Посетители могут отправиться в познавательную экскурсию, понаблюдать за работой ремесленницы и сами попробовать выточить кружечкус. Приглашает на открытие печи.
	Pastaiga pa Kaltenes veco ceļu	Pastaigājoties pa kilometru garo zemes ceļu, kas omulīgi stiepjas gar jūru, var sajust īsto ciema burvību. Labajā pusē skatu bagātina jūrā izmētātie akmeņi, miniatūri puķu dārziņi jūras krastā, aicinoši soliņi, apgāztas laivas. Krasta pusē jau vairāk kā gadsimtu stāv tagadējā Kaltenes bibliotēka. 1899. g. celta kā Nogales barona Nolkena vasarnīca – vairākkārt pārbūvēta un mainījusi savu lomu sabiedrībā. Sākotnēji no 1926. g. šeit atradusies pamatskola, pēc tam klubs, bet no 1992. gada - atkal sākumskola. Ejot pa ceļu, aplūkojamas sakoptas, skaistas kurzemnieku piejūras sētas, starp kurām var atrast arī tādas veco zvejnieku un kuģu būvētāju dzimtas mājas, kā Burliņi. Pie Žulnieku valka „Smilgās” atradusies kuģa kalēja Pētera Valdemāra smēde, kurš bijis tā laika galvenais kuģu kalējs posmā no Kaltenes līdz Upesgrīvai. (Avots: Rojas TIC)
	Saunags (Sǟnag)	Vēstures avotos minēts 1310. gadā. 1582./1583. g. Piltenes vaku reģistrā ciemā minētas astoņas sētas, bet 1731. g. Dundagas muižas vaku grāmatā – trīs. 1826. g. katrā sētā dzīvo 16 – 17 cilvēki, kopā ap 60. 1935. g. uzskaites dati liecina, ka Saunagā lībiešu valodu pratuši visi 49 lībieši, bet tikai 11 no viņiem ģimenēs runājuši lībiski. Saunaga Rūpniekos bija veikals, kura īpašniekam Kārlim Tilmanim piederēja brētliņu sālītava. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Arvīds Ludeviks (1912 - 1996). 1945. g. maijā viņš no Ventspils uz Zviedriju vadīja velkoni “Rota” ar latviešu bēgļiem. Kuģi aizturēja un kapteini izsūtīja uz Sibīriju. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis Visvaldis Feldmanis (1938 – 2017).
	Ģipkas luterāņu baznīca	Atrodas 1,2 km dienvidos no Ģipkas centra, otrpus Jūrmalas – Kolkas ceļam (P 131). Grūti noticēt, ka tagad redzamā un no laukakmeņiem būvētā baznīca ir tapusi pavisam nesen – pēc 1992. gada, jo iepriekšējā nodega padomju laikā – 1979. g. Ironisks ir apstāklis, ka baznīcas tornī pēc 2. pasaules kara atradās Dundagas mežniecības uguns novērošanas postenis. Ugunsgrēka laikā gāja bojā greznais altāris un ērģeles, taču altārgleznu „Kristus pie krusta” izglāba. Tagad dievnams atkal kalpo savam pamatmērķim.
	Līvu centrs "Kūolka"	Līvu informācijas centrā “Kūolka” ir pieejama plaša informācija par lībiešiem: dažādi drukāti izdevumi, filmas, lībiešu teicēju, dziesmu un valodas paraugu ieraksti. Skatāmas lībiešu gleznotāja Jāņa Beltes un viņa meitas Zelmas Beltes gleznas. Eksponēti sadzīves priekšmeti, zvejniecības un zivju apstrādes rīki, rokdarbi. Te apskatāmi arī slaveno kājgriežu iekārotie zābaki. Patlaban (2017.g.) pašā Kolkas centrā no jauna tiek veidots daudzfunkcionāls Līvu saieta nams, kas ietvers jau esošos Lībiešu informācijas centra piedāvājumus, saglabājot un popularizējot lībiešu materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu, gan arī attīstot neformālās izglītības iespējas. Sadarbībā ar biedrību “Domesnes”, kuras biedri daudzus gadus vākuši un saglabājuši piekrastē izskalotos veco koka kuģu fragmentus, gan atjaunotajā ēkā, gan tās apkārtnē izvietos arī zemūdens mantojuma eksponātus.
	Lauku maizes cepšana "Bērziņi"	Bērziņu mājās cep brīnumgardu kviešu un rudzu maizi pēc senām dzimtas receptēm. Garšu un smaržu maizei piedod īpašā krāsns, kurai ir vairāk nekā 70 gadi. Maizi iespējams pasūtīt vai, iepriekš piesakoties, izveidot un izcept paši savu kukulīti.
	R. Kaudzītes vasaras mājiņa	Pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” līdzautors Reinis Kaudzīte Pēterupes ciemā uzturējās kopš 1913. gada. 1913. gadā R.Kaudzīte nopērk nelielu īpašumu (šobrīd Skolas iela 17), kurā kopā ar savu mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi pavadīja mūža pēdējos gadus. Pēc R.Kaudzītes nāves Pēterupes mājā turpina saimniekot Karlīne – apkārtnē jau pazīstama un cienīta vecmāte – bērna saņēmēja. Padomju laikos māja tiek pārveidota par daudzdzīvokļu namu. Arī līdzās esošā dārza mājiņa iegūst vienistabas dzīvokļa statusu, kurā 1991. gada 11. augustā tiek atklāts Saulkrastu vēstures sabiedriskais muzejs. 2008. gadā tiek mainīta muzeja pamatideja, mājiņas iekārtojumu nolemj veidot kā piemiņas vietu Reiņa Kaudzītes dzīvei Pēterupē. Ekspozīcija veidota no Saulkrastu iedzīvotāju dāvinājumiem atbilstošām 20. gadsimta sākuma mēbelēm, traukiem, sadzīves priekšmetiem, darba rīkiem, fotogrāfijām u.c. Dārzā pie ēkas atrodas “Kaimiņu soliņš” un ceļa rādītājs ar norādēm, kur rakstnieks savulaik ceļojis. (Avots: Saulkrastu TIC)
	MUINI ŪŠI	Kolkasraga tuvums, jūras un priežu smaržas piesātināts gaiss, savdabīga vietas identitāte ir Kolkas raksturiezīmes, kuras uzsūkušas sevī arī Ūšu sēta. Viesiem atsevišķs dzīvoklītis ar divām istabām, virtuvi, dušu un WC lauku mājā. Blakus jauna brīvdienu māja (Nr. 1308).
	Ainažu jūrskolas muzejs	Muzeju (K. Valdemāra ielā 47) atklāja 1969. g. vecās jūrskolas ēkā, kuru dibināja 1864. g. pēc K. Valdemāra ierosmes. Jūrskolā tās pastāvēšanas laikā izglītību ieguva vairāk nekā 1000 tālbraucēji kapteiņi un stūrmaņi. Muzeja ekspozīcija iepazīstina ar pirmās latviešu jūrskolas darbību, kā arī burukuģu būves vēsturi Vidzemes piekrastē 19. gs. otrajā pusē - 20. gs. sākumā. Muzeja dārzā ir apskatāma enkuru kolekcija un savulaik noskalotās (restaurēta) Ainažu bākas virsdaļa.
	Vaide (Vaid)	Vēstures avotos minēta jau 1582. gadā. 1736. g. Dundagas vaku grāmatā minētas divas Vaides sētas - Lekši un Žonaki. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. g. pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. 1939. g. Vaides ciemā bija 21 sēta. Vaides Lāžos dzima Nika Polmanis (1823 - 1903) - pirmais izglītotais lībietis un visu mūžu nodzīvoja lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910 - 1993), kurš blakus sētai augošajam dižozolam veltīja dzejoli. Ar Žonakiem saistīta plašā Bertholdu dzimta: lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks - Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, Šveices ārsts Marsels Bertholds, pasaulslavenais pianists Arturs Ozoliņš (Kanādā) un Grizelda Kristiņa (1910 – 2013) – lībiešu valodas teicēja un dzejniece, kura bija pēdējā lībiešu valodas runātāja, kam tā bija dzimtā valoda. Ozolnieki arī saistās ar Bertholdu dzimtu – lībiešu tradīciju un valodas zinātāju Paulīni Kļaviņu (1918 - 2001) un viņas māti, - lībiešu teicēju Katrīnu Zēbergu. Paulīnes savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – „Dēliņu” lībiešu sētas klētī. Vaides Purvziedos apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa meža dzīvnieku ragu kolekcija.
	"Krokodils"	1995. g. darinātā (tēlnieks O. Skarainis) skulptūra novietota ceļa krustcelēs (E. Dinsberģa un Talsu ielas krustojums) pie Dundagas pienotavas. „Krokodils” ir veltīts Dundagas stiprajiem vīriem un bijušajam dundadzniekam Arvīdam Blūmentālam (1925. – 2006.), kas dzīvoja Austrālijā, bija liels dēkainis un medīja krokodilus (~ 10 000). A. Blumentāls bijis prototips slavenajā Pola Hogana filmā “Krokodilu Dandijs”.
	LŪĶI	Lauku sēta “Lūķi” ir vieta Jūrkalnē, kur būt mierā un klusumā pie dabas. Atpūtu iespējams baudīt namiņos dārzā vai lielajā mājā. Katra vieta ir iekārtota tā, lai viesi justos ērti un netraucēti. Sētā ir gadiem veidota ainava ar lieliem ozoliem, tējas dārzu, autentisku pirti un dārza nojumi. Apskatei pieejams arī salons ar seniem un mūsdienīgiem amatnieku darinājumiem. Sēta piemērota mierīgai atpūtai vai ģimenes svētkiem.
	Kolka (Kūolka)	Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši. Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas. Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.
	Rojas akmeņainā jūrmala	Rojā var apmeklēt smilšaino pludmali ar labiekārtotu infrastruktūru un Rojas akmeņaino jūrmalu. Akmeņainajā jūrmalā atrodas Rojas jūras dižakmens – aptuveni 2 m augsts un 12,5 m apkārtmērā. Jūras krastam piemīt savdabīga burvība ar izkaisītajiem akmeņiem un nesteidzīgo laika ritumu. Pie Silupītes iztekas jūrā vēl tagad var redzēt senas liellaivas koka un tā laika dzelzs naglu atliekas. Sākot no 1939. g. Roja bija “sākuma” punkts tā saucamajai “slēgtajai zonai”, kur līdz pat 1993. g. atradās Padomju armijas un flotes dislokācijas zona. Kāpās pie Krasta ielas iespējams vēl apskatīt padomju laika mantojumu. Te atrodas liels betona cilnis, no kura savulaik robežsargi novēroja jūru un ķēra robežpārkāpejus. Aiz kāpām atradās robežsargu poligons ar visu tam nepieciešamo. Rojā atradās gan robežsargu postenis, gan arī pretgaisa aizsardzības radiolokators. (Avots: Rojas TIC)
	Užavas bāka	Pirmās bākas celtniecību pabeidza 1879. g. Bāka cietusi abos pasaules karos un vairakkārt atjaunota. Ēkas augstums - 19 m, bet pieskaitot stāvo, viļņu skaloto kāpu – 46,5 m. No Užavas bākas paveras viens no skaistākajiem Baltijas jūras krasta skatiem.
	Piemiņas zīme Latvijas bēgļiem uz Zviedriju	Ošvalkos – apdzīvotā vietā starp Jūrkalni un Sārnati ir uzstādīta piemiņas zīme "Cerību bura”, kas veltīta tiem latviešu bēgļiem (1944. - 1945. g.), kas pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju devās zvejas laivās. Zīme izvietota krasta kāpās starp ceļu un jūru.
	Militāro velosipēdu kolekcija Saulkrastu velosipēdu muzejā	Kolekcija ietver piecu dažādu armiju un laiku velosipēdus, kas lietoti Latvijas teritorijā. Kā piemēri jāmin 1. pasaules kara laika cariskās Krievijas armijas velosipēds, Latvijas nacionālās armijas velosipēds, ka arī divi 2. pasaules kara Vācu armijas velosipēdi un atjaunotās Latvijas armijas (90 - to gadu) militārais velosipēds Monark (Zviedrija). Muzeja ekspozīcijā ir apskatāmas lietas, kas ir saistītas ar velosipēdu lietošanu armijā, zīmotnes, apbalvojumi, kā arī neliels ieskats par Latvijas Aizsargu velosipēdistu vienībām. Vienīgais velosipēdu tēmai veltītais muzejs Latvijā ar unikāliem eksemplāriem.
	Valdemārpils	Valdemārpils ir maza un klusa pilsētiņa, kas izvietojusies garā Sasmakas ezera krastā. Jau 17. gs. sākumā uz Sasmakas muižas zemes izveidojās amatnieku un tirgotāju miests. 19. gs. vidū Kurzemes pilsētās dzīvoja daudz ebreju tirgotāju un amatnieku, tādēļ Sasmaku tolaik dēvēja par ebreju galvaspilsētu. 1926. g. pilsētu pārdēvēja par Valdemārpili. Pilsētas vēsturiskais centrs ar 19. gs. apbūvi ir pilsētbūvniecības piemineklis. Valdemārpilī apskatāma luterāņu un pareizticīgo baznīcas, bij. Valdemārpils sinagoga, K. Valdemāram veltītais piemineklis, kā arī izcilā Valdemārpils Elku liepa.
	Baltā kāpa Saulkrastos	Baltā kāpa ir viena no raksturīgākajām Saulkrastu vietām. No tās paveras skaists skats uz jūru, Inčupes grīvu un plašo pludmali. Baltā kāpa veidojusies, vējam dzenot pludmales smiltis pāri Baltijas ledus ezera mālainajiem nogulumiem. Tās baltais, 18 m augstais smilšu atsegums senatnē kalpoja kā orientieris vietējiem zvejniekiem. Nosaukumu kāpa ieguvusi no baltajiem sacietējušo smilšu slāņiem, kas vizuāli līdzinās smilšakmenim. Saulkrastu Baltajā kāpā uzstādīti vairāki vides objekti: “Ieejas vārti”, kas veidoti kā stilizēts Baltās kāpas siluets un uz tiem izvietota informācija par jūras piekrasti un Balto kāpu, ežu mamma Frīda un zaķis Fredis, kuri mudina apmeklētājus būt tīrīgiem un nemēslot dabā, kā arī doties dabā klusi – netrokšņojot, kukaiņu ceļš, kas šķērso apmeklētājiem veidoto taciņu, pievērš uzmanību tam, ka ikdienā mums apkārt rosās ļoti aktīva dzīvība – dažādi kukaiņi, kurus bieži pat nemanām, klausīšanās ierīce taures formā, ir veidota tā, lai varētu ieklausīties niansēs, kas veidojas no jūras viļņu un priežu šalkoņas. No Baltās kāpas līdz Saulkrastu centram vijas Saulrieta taka apmēram 4 km garumā.
	Brīvdienu māja "Vējavas"	Dažāda lieluma grupām piedāvā došanos jūrā ar zvejnieku laivu un piekrastes zvejas gaitas vērošanu. Uz Svētupes taisītais nēģu tacis atšķiras no Salacas tačiem pēc uzbūves un zvejas principiem. Sezonas laikā kūpina un gatavo gardus nēģus.
	Rojas osta un moli	Par ostas izbūvi K. Valdemārs esot sapņojis jau ļoti agrā jaunībā, kā runā, - vēl bērns būdams! Taču tikai 20. gs. sākumā Rojā tika izveidota tā saucamā patversmes osta –uzbūvēts aizsargdambis jūrā 0,5 km attālumā no krasta ~ 213 m garumā. Taču tas pakāpeniski aizgāja bojā un eksistenci beidza 1933. g. 1930. gados tika uzsākti Rojas upes iztaisnošanas darbi, izmantojot Francijā ražotu zemessmēlēju “Rāpulis”, tika uzbērti vaļņi, izbūvēti akmeņu dambji un pāļu moli, kas vēlāk vairākkārtīgi pagarināti. 1932. g. zvejnieki paši saviem spēkiem izbūvēja 107 m garu molu. Ostas molu rekonstrukcija pilnībā tika pabeigta 1972. g. Kādreiz te, apvienojot piekrastes zvejnieku saimniecības, rosīgi darbojās zvejnieku kolhozs “Banga”. (Avots: Rojas TIC)
	Somu jēgeru kauju piemiņas vieta Klapkalnciemā	Somu jēgeru kauju piemiņas vieta Klapkalnciemā.
	Bijusī Ķirbižu kuģu būvētavas vieta	19. gs. otrajā pusē starp Dzeņu un Lielkalnu mājām izveidojās Vidzemes piekrastē viena no lielākajām kuģu būvniecības vietām - bijusī Ķirbižu (vēlāk – Vitrupes) kuģu būvētava, no kuras līdz mūsdienām nekas dabā vairs nav saglabājies. No 19. gs sešdesmitajiem gadiem līdz 1929. g. šajā vietā tika uzcelti 28 kuģi.
	Kolkasrags (Kūolka nanā)	Izteiktākais Latvijas piekrastes zemesrags, kur vērojama Baltijas jūras (Dižjūra) un Rīgas jūras līča (Mazjūra) viļņu saskares vieta. Vētru laikā te viens pret otru sitas līdz pat 7 metrus augsti viļņi. Rags kā zemūdens sēklis turpinās līdz 5 km attālajai Kolkas bākai. To cēla uz mākslīgas salas, ko uzbēra 1872. – 1875. g. Kad sala nosēdās, 1883. g. uz tās uzcēla tagadējo – 21 m augsto bākas torni (izgatavots Sanktpēterburgā), kas sāka darboties 1884. g. 1. jūlijā. Mūsdienās uz salas atrodas bākas uzrauga ēka un vairākas saimniecības ēkas, kā arī iespaidīgs miglas zvans. Kolkasragā uzstādīts tēlnieka Ģ. Burvja piemineklis “Jūras paņemtajiem”, apskatāms koka kuģa vraks (domājams, no 19. gs.), akmens –Eiropas sirds (K. Valdemārs šo vietu uzskatīja par Eiropas centru), K. Valdemāram veltītie informācijas stendi un kādreizējā PSRS armijas krasta apsardzes spēku bāze, ko izmanto Latvijas robežsardze. Migrāciju laikā Kolkasrags ir Ziemeļeiropas mērogā nozīmīga caurceļojošo gājputnu koncentrēšanās un atpūtas vieta. Kolkasragā izveidots apmeklētāju centrs un vasaras kafejnīca. Kolkasraga apkārtnē zem ūdens atrodas Baltijas jūras lielākā kuģu kapsēta. Peldētājiem šī ir bīstama vieta nepastāvīgo straumju un kustīgo smilšu dēļ. Kolkasraga galā apskatāmas Vecās bākas drupas – 18. gs. celtā dienvidu torņa (ziemeļu torni noskaloja 19. gs. otrajā pusē) atliekas.
	Bijušais Ģipkas krogs	19. gs. 50 gados šeit darbojusies no Žocenes pārceltā skola. Atrodas pie Ģipkas baznīcas. 1938. g. Dundagas korporatīvs te ierīkojis tirgotavu ar pirmās nepieciešamības precēm.
	Bitnieki	Skaistā lauku sētā Ventspils novadā, netālu no jūras dzīvo ģimene, kura jau vairāk kā 40 gadus nodarbojas ar biškopību. Apmeklētāju vajadzībām uzbūvēts veikaliņš un degustāciju zāle. Dažādu ziedu medus, ziedputekšņu (arī medū), propolisa (arī medū), bišu maizes, vaska sveču un suvenīru iegāde. Biškopības produktu (t.sk. medus vīna) degustācija un ekskursija. Jaunums - Bišu Dziedinātava! Brīnišķīga iespēja uzlabot gan garīgo, gan fizisko veselību ar apiterapijas - bišu dziedinošā spēka ārstniecisko iedarbību.
	Jūrmala	Jūrmalas pilsēta (piektā lielākā Latvijā) dibināta 1959. g., apvienojot Ķemeru un Slokas pilsētas ar Rīgas pilsētas Jūrmalas rajonu. Tā stiepjas 32 km garā Rīgas jūras līča piekrastes posmā. Jūrmalas kūrorts savulaik bija viens no nozīmīgākajiem šāda veida objektiem Ziemeļeiropā. To sekmēja vietējā un starpvalstu transporta un satiksmes (diližanss, tvaikoņi, vilciens) attīstība. Pirmos peldviesus uzņēma Dubultos, kur 1834. g. uzcēla pirmo viesnīcu, bet 1847. g. - pirmo kūrmāju. 19. gs. sāka darboties pirmās ārstniecības iestādes. No 1834. g. sākās strauja vasarnīcu izbūve. Kūrorta attīstību pārtrauca 1. pasaules karš. Pēc tā atkal bija vērojams straujš kūrorta uzplaukums no 12 tūkstošiem (1920. g.) līdz 32 tūkstošiem (1935. g.) atpūtnieku. Līdztekus Jūrmalai attīstījās arī Ķemeru kūrorts, kas masveida atpūtnieku raksturu ieguva padomju periodā. Mūsdienās Jūrmala ir populāra koncertu, festivālu, izstāžu, sporta sacensību u.c. publisku pasākumu norišu vieta.
	Valpenes piramīda	Ap 9 m augstais, no lieliem laukakmeņiem veidotais krāvums ir sava veida piemineklis Krišjānim Baronam un viņa veikumam latviešu tautas labā. Valpenes muižā dzīvoja K. Barona māte un nākamais Dainu tēvs. Akmeņos iekalti zudušo māju vārdi. To virziens akmeņu piramīdā norāda kādreizējo māju atrašanās vietas. Valpenes piramīdas krāvuma idejas autors bija Imants Ziedonis, bet izpildītājs - tēlnieks – Vilnis Titāns.
	Ventspils mazbānītis	Mazbānītis ir lieliska iespēja atgriezties pagātnē – laikā, kad Latvijas teritorijā „valdīja” mazbānīšu laikmets. Līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem Ziemeļkurzemes piekrastē darbojās šaursliežu dzelzceļš, kas savienoja piekrastes zvejniekciemus. Līdz mūsdienām dabā ir saglabājušās tikai vietas (tikko samanāmi koridori dabā), atsevišķas staciju ēkas vai to atliekas. Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā interesenti var izbraukt 1,4 km garo Riņķa līniju vai 3 km garo Kalna līniju, kuras galā ir griezulis. Mazbānīša lokomatīve būvēta 1916. gadā Vācijā. Apskatāma arī stacijas ēka ar visu aprīkojumu.
	Ziednīca	Ziednīca ir zāļu sievas Līgas Reiteres pirts un zāļu lapene. Piedāvā pirts procedūras lieliem un maziem. Saimniece parādīs, kā sasiet pirts slotiņas, izkurināt pirts krāsni un uzmest vieglu garu. Iespēja uzzināt, kā no savvaļas augiem uzvārīt gardu tēju vai pagatavot salātus, kā arī uzpīt skaistus kroņus un uzaust zāļu paklājus. Piedāvā meistarklases un izbraukuma pasākumus – radošās nodarbības, mācību seminārus, vakarēšanu, praktisko pēršanu. Zāļu sieva stāsta arī par valodu un tradīcijām.
	Ķemeri	Ķemeri (Kemmer) pirmo reizi rakstiskajos avotos ir pieminēti 1561. g. 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā ir labi zināmas Ķemeru sēravotu ūdeņu un purvu dūņu dziednieciskās īpašības, tādēļ uz šejieni ārstēties dodas Kurzemes augstāko aprindu pārstāvji. Viesus uzņem vietējie mežsargi. Šajā laikā notiek pirmās dūņu peldes. Jūrmalas un Ķemeru peldvietu attīstību uz kādu brīdi pārtrauc 1812. g. Tēvijas karš. Divas desmitgades vēlāk - no 1833. līdz 1835. g. Ķemeru labumus izmēģina Baltijas ģenerālgubernators grāfs K. M. Pālens, kurš vēršas pie Krievijas cara Nikolaja I pēc atbalsta kūrorta tālākai attīstībai. Lūgums tiek atbalstīts un 1836. g. cars atvēl 700 ha valsts zemes un piešķir 100 000 rubļu dziedinātavas celtniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz Slokas – Tukuma lielceļam. Divus gadus vēlāk (1938. g.) atklāj pirmo valsts peldu iestādi. Šo arī uzskata par kūrorta dibināšanas gadu. Kūrorta slava izplatās visā Krievijas impērijā un tas kļūst aizvien populārāks. Vairākos posmos tiek uzsākta Ķemeru ainavu parka izveide, kas ir nozīmīga kūrorta sastāvdaļa. 19. gs. vidū un otrajā pusē kūrorta tālāku attīstību sekmē gan tvaikoņu, gan arī 1877. g. atklātā dzelzceļa satiksme no Rīgas līdz Tukumam. 1912. g. atklāj tiešo dzelzceļa līniju Ķemeri – Maskava. Īsi pirms 1. pasaules kara pacientu skaits sasniedz 8300 cilvēkus gadā. 1. pasaules kara frontes līnija Ķemeru purvā turas vairākus gadus un kūrorts tiek pamatīgi izpostīts. Neskatoties uz to, pēc kara notiek strauja tā izaugsme un Ķemeri kļūst par iecienītu Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu un vienu no modernākajām Eiropas dziednīcām. 1924. g. Ķemeros uzceļ jaunu peldiestādi ar dūņu vannām, kas tajā laikā ir viena no modernākajām Eiropā, bet 1936. g. Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis atklāj vienu no izcilākajām pirmās neatkarīgās Latvijas laika celtnēm – viesnīcu „Ķemeri". Arī pēc 2. pasaules kara – Padomju laikos kūrorts ievērojami paplašinās un tā apkārtnē izveido gandrīz 10 sanatorijas, kur strādā ~ 100 ārstu. 1971. g. Ķemeriem piešķir Vissavienības nozīmes kūrorta statusu. Laikā no 1975. – 1985. g. Ķemeros top lielākā no sanatorijām – Līva (sākotnēji - Latvija), kurai ir divi vienpadsmit stāvu korpusi. Līvā vienlaikus varēja ārstēties līdz 1200 pacientu, bet gada laikā – pat līdz 140 000 pacientiem. Sanatoriju slēdz 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā kā nerentablu. Līdz pat 1994. g. Ķemeros darbojas piecas sanatorijas: „Čaika", „Daugava", „Dzimtene", „Ķemeri" un „Līva" (Latvija) un kūrorta poliklīnika „Ķemeri". Vēlāko laiku var uzskatīt par sava veida Ķemeru kā plaša mēroga ārstniecības kūrorta norietu.
	Limbaži	Uzskata, ka Limbažu Ķezberkalniņā bijusi Metsepoles lībiešu novada pils Lemisele. Tāpat atrodamas ziņas, ka līdz pat 16. gs. no jūras pa Svētupi un Dūņezeru līdz šejienei braukuši tirgoņi. 1223. g. bīskaps Alberts Limbažos uzbūvēja mūra pili. Limbaži tāpat kā Valmiera kļuva par Hanzas savienības locekli. 16. gs. sākumā gan tās ekonomiskā loma ievērojami samazinājās, jo Svētupe un Dūņezers kļuva kuģniecībai neizmantojami. Laikā no 16. – 18. gs. pilsēta un pilsētnieki cieta no kariem, slimībām un ugunsgrēkiem. Tā rezultātā iedzīvotāju skaits sasniedza savu visliekāko kritumu – astoņi cilvēki. 19. – 20. gs. mijā un 20. gs. sākumā saimnieciskā dzīve atkal atjaunojas.
	Sklandraušu cepšana "Ūši"	Saimniecība "Ūši" atrodas vēsturiskajā lībiešu apdzīvotajā teritorijā Latvijas ziemeļrietumos, ko mūsdienās mēdz dēvēt par Lībiešu krastu, un specializējas lībiešu tradicionālo ēdienu gatavošanā. Saimniecība piedāvā iepazīt lībiešu garšas un izzināt viņu tradicionālo ēdienu gatavošanas paradumus. Saimniece demonstrē Ziemeļkurzemes tradicionālā ēdiena - sklandrauša gatavošanas procesu, kas ir reģistrēts arī kā tradicionālais Latvijas produkts. Apmeklētājiem tiek piedāvātas sklandraušu gatavošanas meistarklases grupām līdz 10 cilvēkiem, kā arī degustācijas un tradicionālo ēdienu maltītes brīvā dabā grupām līdz 50 cilvēkiem. Tāpat iespējama ekskursija kājāmgājējiem „Pastaiga industriālās Kolkas vēsturē” ar teatralizētiem elementiem un Latvijas labāko šprotu degustāciju. Pieejamas arī nakšņošanas iespējas kempingā un brīvdienu mājā.
	Saulkrastu Romas katoļu Dieva Žēlastības baznīca	Romas katoļu Dieva Žēlastības baznīca 1998. gada 19. aprīlī – t.s. “Baltajā svētdienā” jeb Dieva Žēlastības dienā – tika iesvētīta Saulkrastu Romas katoļu Dieva Žēlastības baznīca. Celtnes garums – 24 m, torņa augstums – 16 m. Baznīcu projektējis arhitekts Jānis Šrēders. Dievnamā ir 300 vietu. Kristus tēls altārgleznā ir tāds, kādu to vīzijā 1931. gada 22. februārī Polijas klosterī redzējusi svētā klostera māsa Faustīna, un to veidojis mākslinieks Ēriks Pudzēns.14 gleznās pie baznīcas sienām attēlots ciešanu ceļš – Kristus krusta ceļš no notiesāšanas līdz augšāmcelšanās brīdim. Altāris būvēts no cēlkoka oša. 1998. gada 2. augustā pie Saulkrastu Romas katoļu Dieva žēlastības baznīcas tika iesvētīts 7,38 augsts krusts. Naktī šis krusts tiek izgaismots. Tas ir līdzinieks Golgātas krustam Jeruzalemē, pie kura bija piesists Jēzus Kristus. (Avots: Saulkrastu TIC)
	Minhauzena muzejs	Atjaunotajā ainavisko dīķu ieskautajā Duntes muižas kungu mājā izvietotā muzeja ekspozīcija iepazīstina ar leģendārā fantasta un melu karaļa barona Minhauzena piedzīvojumiem un dzīves gaitām. Muzeja pirmais stāvs veltīts baronam fon Minhauzenam un viņa stāstiem, bet otrajā stāvā iespējams apskatīt vaska figūru ekspozīciju ar Latvijas vēsturē zīmīgām personībām, kā arī aplūkot Latvijā lielāko alus kausu kolekciju. Mežā izveidoti trīs taku loki, no kuriem garākais ved līdz pašai jūrai. Pa ceļam iespējams sastapt dažādus personāžus no Minhauzena stāstiem izveidotajās koka skultpūrās. Bērniem iespējams iztrakoties Baltijā lielākajā koka atrakciju kuģī, bet pieaugušie var pārbaudīt savas mednieku prasmes Minhauzena šautuvē. Tāpat iespējams pa koka dēļu taku aizstaigāt līdz lielajam Minhauzena alus kausam.
	Melnsils	Sens lībiešu ciems, ar lībisko nosaukumu Mustanumm. Vēl 20. gs. vidū šeit dzīvoja lībieši. Melnsilā pie Baķupītes ietekas Rīgas jūras līcī, Landmaņu, Moricu un Otomeru dzimtas pārstāvji uzbūvēja trīs buriniekus. Melnsilā atrodas divas kultūrvēsturiskas vietas: senā kulta vieta - Baķu baznīckalns un jūras laupītāja Tromeļa pilskalns. (Avots: Rojas TIC)
	Rojas Jūras zvejniecības muzejs	Viens no svarīgākajiem pieturas punktiem Ziemeļkurzemes piekrastē, kur var iegūt plašu informāciju un priekšstatu par novada un piekrastes vēsturi, kultūrvēsturiskajām vērtībām, burinieku būvi, zvejniecības tradīcijām, šīs puses ļaudīm, viņu darbu un nopelniem. Muzejs Rojā dibināts 1968. gadā. Pašlaik apskatāmas patstāvīgās ekspozīcijas par Krišjāni Valdemāru, Rojas jūrskolu un burinieku būvi 19. gadsimtā. Izveidota arī ekspozīcija par zivju apstrādes vēsturi no 19. gs. līdz mūsdienām, Līvu krastu, padomju laika pienesumu piekrastes attīstībā. Bez pamatekspozīcijas apskates vēl iespējams iepazīties ar trim kurzemniecēm, kuras pārstāv dažādus vēstures posmus: Mildiņa – vienkārša zvejnieku sieva no „jūrkantes", Pauliņkundze no burinieku laikiem un Anna Petrovna no padomju laikiem. Viņas atraktīvi iepazīstina ar muzejā neeksponētiem priekšmetiem un kurzemnieku „nešpetno" humoru. (Avots: Rojas TIC)
	Vieta, no kuras Krišjānis Valdemārs ieraudzīja jūru	K. Valdemāra bibliogrāfijā ir zināms fakts, ka 1839. gada vasarā Lubezeres tautskolas skolotāji un skolēni dažas dienas pavadīja jūrmalā, - 19 verstis attālajā Rojas ciemā, kur vēlāk ar Valdemāra starpniecību tika uzcelta jūrskola. Šī pirmā satikšanās ar jūru atstāja uz zēnu elpu aizraujošu, neaizmirstamu iespaidu. „Jūras dižans izskats tik vareni sagrāba jaunekļa garu, ka tas visas trīs dienas gandrīz neko citu nedomāja kā par dižano jūru, pie kā ar bērnišķīgu drošumu jau toreiz tūlīt sataisīja plānu jeb projektu, kādā vīzē varētu Rojas upē ietaisīt dziļāku ostu, lai tur palielas laivas un mazi kuģi varētu ienākt.” Kr.Valdemārs. (Avots: Rojas TIC)
	Dieniņas	Senā stilā saglabāta zvejnieku mājiņa netālu no jūras, Bērzciemā, piedāvā mierīgai atpūtai 2 mājīgas istabiņas ar kamīnu un nelielu virtuvīti. Saimnieku ģimenē jau vairākās paaudzēs ir senas zvejnieku tradīcijas, arī zivju apstrādē un kūpināšanā. Viesiem ir iespēja iegādāties vietējos kūpinājumus – zivis no Engures ezera un Baltijas jūras.
	Zivju kūpināšana "Pie Andra Pitragā"	Apmeklētāji var piedalīties zivju (butes, arī vējzivis un brekši) kūpināšanā, degustēt produkciju un noklausīties stāstījumu par piekrastes zvejniecības tradīcijām. Sētā apskatāmi ~20 lībiešu sētām raksturīgie žogu veidi.
	Ķīšupe	Ķīšupe (garums 31 km) iztek no Lēdurgas pagasta purvājiem. Pašā liedagā Ķīšupe bieži maina gultni un ietekas vietu. Viena no Ķīšupes pietekām ir ar interesantu nosaukumu – Pupaļurga. Ķīšupes nosaukums, iespējams, cēlies no cilvēka un māju vārda. Upes tuvumā 17. gadsimtā dzīvojis kāds vīrs vārdā Ķīsis. (Avots: Saulkrastu TIC)
	Mazirbe (Irē)	1387. g. dokumentā minēta kā Minor Irva. Līdz 20. gs. vidum Mazirbe bija lielākā lībiešu apdzīvotā vieta Kurzemes jūrmalā, - zvejniekciems un kuģniecības centrs. Ciemā bija baznīca, skola, aptieka, mežniecība, vairāki veikali, pasta un telegrāfa kantoris, stacija, kokzāģētava, frizētava, maiznīca, fotodarbnīca. Brauskās darbojās ķieģeļu ceplis. 20. gs. 30. g. zvejnieku kooperatīvs uzcēla zivju pārstrādes cehu. 1923. g. šeit nodibināja Līvu savienību un 1939. g. atklāja Lībiešu tautas namu. Tam iepretim atrodas Stūrīši (Taizeļu dzimtas mājas), kur var iepazīt lībiešu sadzīves priekšmetus un, pasūtot, - nodegustēt vietējos ēdienus. Mazirbē dzīvoja pirmie Līvu savienības priekšsēdētāji – Kārlis Stalte un Mārtiņš Lepste. Kultūras darbinieks Kārlis Stalte (1870 - 1978) bija ilggadējs Mazirbes ķesteris un ērģelnieks, bet Mārtiņš Lepste - lībiešu valodas skolotājs 20. gs. 30. gados. No ārpuses apskatāma bijusī Jūrskolas ēka, kurā laikā no 1894. – 1914. g. izglītību ieguva ~ 2000 studentu. Padomju gados te atradās armijas postenis - zastava.
	Veselības augu brīvdabas ekspozīcija ''Lādezera DĀRZS''	Dārzā, kas atrodas skaistajā Lādes ezera krastā, atrodas Vidzemē plašākā ārstniecības augu brīvdabas ekspozīcija, kurā ir aptuveni trīs simti dažādu augu sugu un šķirņu. Saimnieki vada ekskursijas un dalās savā pieredzē ar tiem, kas vēlas papildināt savas zināšanas par Latvijas ārstniecības augiem, par iespējām tos izmantot pārtikā un veselības atjaunošanā. Ciemiņi var iegādāties augu stādus un jau gatavus veselības augu salikumus pulverizētā veidā atbilstoši katra individuālajām vajadzībām.
	Šlīteres bāka	Otra Latvijas vecākā (1849. – 1850. g.), visaugstāk (82 m v.j.l., t.sk. 32 m augsts tornis) esošā un iekšzemē vistālāk (5 km no jūras) celtā bāka. Tās bākuguni izslēdza 1999. g. un mūsdienās bāka kalpo kā lielisks skatu tornis un izstāžu zāle. Skaidrā laikā no bākas labi redzams Irbes šaurums un Serves rags (Sāmsalā) ar Serves bāku. Pie bākas atrodas Šlīteres dabas taka, ko var iziet tikai nacionālā parka gida pavadībā. Taka atrodas dabas rezervātā, kur 1923. g. dibināja Šlīteres dabas pieminekli. Apmeklētāji varēs iepazīt Šlīteres Zilos kalnus - Baltijas ledus ezera senkrasta stāvo krauju, nogāžu un platlapju mežus, avoksnāju, kaļķainu zāļu purvu, kā arī senas meliorācijas grāvju atliekas un satrupējušos egļu stumbrus, kurus sagāza vējš 1969. gada orkāna laikā. Takas garums 1,2 km. Dabas izglītības centrs “Slītere” ietver dabas taku, bāku, ēku ar ekspozīciju “Dzīvība kokā”, kā arī pagalmu, kur notiek dabas izglītības nodarbības.
	Saulkrastu velosipēdu muzejs	Tēva un dēla Jāņa un Gunta Sereginu velosipēdu kolekcija, kas ir vienīgā seno velosipēdu kolekcija Latvijā un lielākā Baltijā, jau vairākus gadus apskatāma pašu radītā muzejā. Seno velosipēdu kolekcija komplektēta no tehniski interesantākajiem Latvijā atrastajiem velosipēdu attīstības vēstures paraugiem. Kopumā muzejā atrodas aptuveni 70 Latvijā izgatavotu un lietotu velosipēdu. Līdz ar velosipēdiem muzejā plaši pārstāvētas dažādas lietas, kas saistītas ar velosipēdu lietošanu, riteņbraukšanas sportu, riteņbraukšanas biedrībām un velosipēdu ražošanu. Ekspozīcijā aplūkojama arī velosipēdu firmas zīmju lielākā kolekcija Austrumeiropā ar vairāk nekā 1000 emblēmu no visas pasaules. Ekskursijas pieejamas gida pavadībā.
	Saulkrasti (Peterupe) Evangelical Lutheran Church	The first building of the church was built in 1641. The fourth building of the church was only built in 1856 – during the times of Pastor Johann Wilhelm Knierim. Its altar painting – The Crucified Christ (Golgotha) was painted in 1856 by Jozeps Millers, who was influenced by the altar piece in Munich Louis Church created by his teacher Peter Cornelius. An epitaph of Baroness Auguste Amalija von Pistohlkros, the sister of the owner of Bīriņi Manor and the patroness of the church, was immured in the memorial wall. Construction of the tower was completed on 11 June 1856, as evidenced by a memorial plaque on the wall of the church with an inscription “Erbaut von August Pistolkors 1856”. The church was consecrated in 1864. And a year later an organ by Martin Company with 8 registers, which was extended to 14 registers in 1903, was installed in the church. Unfortunately, the organ was destroyed in WW2. Saulkrasti (Pēterupe) Evangelical Lutheran Church survived both World War 2 and the Soviet period. The Soviet era was one of the most difficult times for the church, because many churches in the area were destroyed, pastors were discharged and the congregation fell apart. The Pēterupe congregation remained. As an architectural monument the church was lucky enough to undergo roof repairs of the tower even during Soviet times. Funds were granted by the Chairlady of the Executive Committee Ņina Manzūrova.
	Vannuzis (Bath) in Neibade	Vannūzis (Bath) – A building of the five-building complex “Kurhaus”. During the times of the Neibāde resort, this small building used to be a bath place. In order for the guests of the resort to be able to take a dip in the sea water even in bad weather, barrels of water were delivered by horses to the bath place.
	Mahlzeit auf einem Fischerhof, Restaurant "Otra puse"	Die Gäste werden hier mit Musik und dem Hausbranntwein Dzimtenīte zur Stärkung der Tapferkeit empfangen. Danach folgt eine Fahrt mit Fischerbooten oder einem Schiff auf dem Fluss Roja oder auf der See. Nach der Fahrt kann man eine Mahlzeit mit einer auf dem Feuer gekochten Fischsuppe, Tischliedern und Tänzen genießen, sowie dem Räuchern von Fischen zuschauen und sie auch verkosten, Bier und Birkensaft trinken. Man kann hier eine Einleitung über den Beruf des Fischers und Erzählungen über das traditionelle kurländische Gericht Sklandrausis und seine Vorbereitung anhören. Lettische Küche: Frischer Fisch Der Morgenfang, Zwiebelsuppe nach lettischem Geschmack, Graupengrütze, Grützwurst, geräucherte Fische, Kartoffelpfannkuchen, Roggenbrot-Dessert, Bier, Hausbranntwein Dzimtenīte, Kräutertee, Birkensäfte, Zider. Das besondere Gericht : Hergestellt in Roja: Auslese der Fischproduktion dieser Region; Makrele in einer besonderen Gewürzmischung „Bokzāles“; Turm aus Quark in einer Erdbeersoße.
	Saulkrasti Secondary School	The roots of Saulkrasti Secondary School reach back to Pabaži, to 1912, when a young teacher – Olga Veicmane (after marriage: Cīrule) arrived from Riga to teach the sea captain Reisons’ daughter. Soon many other tutor-seekers joined her and in autumn of 1912 a school was established in Pabaži. The school had a good reputation, and pupils came from the entire surrounding area. In January of 1913, the school was moved to more spacious premises at 20 Rīgas Street. During World War I the school was ruined and its furniture and equipment were dragged away. In 1918 the school was reopened, giving an opportunity for children to enjoy many interesting and captivating activities such as choir singing, theatre group and a group of new writers. The headmaster of the school Olga Cīrule became the soul of local social life. By 1933, the number of pupils had outgrown the size of the school. Therefore in 1933, the school was moved to 3 Raiņa Street – to the premises of the former outpatient clinic. The school was named Pēterupe Primary School. In 1950, the school became Saulkrasti Secondary School and at the end of 1956 the school obtained a new and beautiful building at 6 Smilšu Street.
	Sammlung der Segelschiffe in Roja	Noch vor 20 – 30 Jahren wohnten in Roja Ilga Veidemane und LaimonisVeidemanis, die gehörlose Leute waren und schafften mit großer Liebe Segelschiffmodelle verschiedener Größe. Ein unrealisierter Traum über alte größe Schiffe und das weite Meer lag zu Grunde des Schaffens der Segelschiffmodelle. Diesen Leuten war leider nicht vergönnt, das weite Meer zu befahren. Die Segelschiffmodelle wurden mit hoher Präzision, Sorgfalt und großer Liebe gemacht, ohne irgendwo Geheimnisse des Schaffens der Segelschiffmodelle zu erlernen. Diese Sammlung hat jetzt die Enkelin von Laimonis Veidemanis geerbt, die diese wunderschöne Sammlung und das Bemühen des Großvatters einem breiten Publikum zeigen möchte. Die Gastgeberin erzählt den Besuchern über das Schaffen der Segelschiffmodelle. (Die Quelle: Roja TIZ)
	Pitrags (Pitrõg)	Zum ersten Mal wurde das Dorf im Jahr 1582 urkundlich erwähnt. Auf den Sandbänken in der Nähe von Pitrags liegen viele versunkene Schiffe. Im Jahr 1826 wurden in Pitrags elf Bauernhöfe und 190 Einwohner registriert. Um die Mitte des 19. Jh. wurde hier ein Wirtshaus eröffnet. 1937 gab es im Dorf 12 alte Bauernhöfe und 38 Fischerhöfe (vor allem neue Bauernhöfe). Im Dorf gab es mehrere Fischverarbeitungsstellen. In Pitrags lebte die hervorragende Erzählerin der livischen Sprache Marija Šaltjāre (Bertholde, 1860–1930), die mehr als 200 Märchen und Sagen, mehr als 90 Lieder, Spiele, etc. veröffentlicht hat. Das Baptisten-Gebetshaus von Pitrags wurde 1902 erbaut. Während des Ersten Weltkriegs brannte es aus, wurde 1925 wiederhergestellt und Ende des 20. Jh. renoviert. Im Zentrum von Pitrags im Bauernhof Krogi sind 27 Muster der Zäune von der Livischen Küste ausgestellt und hier werden auch Fischräucherei und Verkostung angeboten.
	The smithy, museum and workshop of Kaspars Auza	The workshop offers a look at lanterns, candelabras, hinges, fireplace tools, stair railings and gates that have been manufactured there, as well as several exhibits from the 18^th century. You can produce your own nail, and the blacksmith will also “test” young couples. He also accepts orders for products.
	The “Strand” Complex	The “Strand” Complex – it was the largest and most luxurious recreational complex in Neibāde. It consisted of three buildings, a dance pavilion and a park. Only one building of the hotel, the same as what was once Saulkrasti outpatient clinic at 17 Ainažu Street, has survived until nowadays.
	DZIRNUPES	Ein Bauernhof 14 km von Limbaži entfernt. Gäste haben die Möglichkeit, die Arbeiten im Bauernhof mitzumachen sowie eine richtige Landsauna mit Kräuterreisigen zu erleben. Die Übernachtungsmöglichkeiten sind in dem Haus der Gastgeber bzw. in einem eingerichteten Zimmer in der Scheune vorhanden.
	Outpatient Clinic in Peterupe	In 1888, the building, provided for a doctor’s needs, was donated by Baron Alexander Alexei von Pistohlkors to the parish of Pēterupe Lutheran Church. Along with the building, Baron Pistohlkors also donated 6 hectares of land and 10 000 roubles for the doctor’s use. Arvēds von Engelhards became the first medical doctor in Pēterupe. In 1890, the first pharmacy was opened in one room of the clinic, serving people from a wide area; it remained in the building until 1895. This outpatient clinic was the very first stone building in Saulkrasti, the first health authority in a wide area, as well as the first pharmacy. Through its entire lifetime, the house was maintained from voluntary donations – at first by Alexander Alexei von Pistohlkors, then by churchgoers of Pēterupe Parish – therefore by the money of the villagers. This house also played a role as the place of establishment of the Saulkrasti development society, which was actively supported by many celebrities such as the opera singer Herberts Ozolītis, actresses Tija Banga, Mirdza Šmithene, Lilija Štengele and Malda Gruzevska, composer Alfrēds Kalniņs and many other cultural professionals, artists and writers of that time, who used to spend summers in Saulkrasti. In 1933, the parish converted the outpatient clinic for the needs of a school. Saulkrasti Primary School was transferred to the building of the former outpatient clinic.
	Даугавгрива	Das ist eines der am interessantesten geschützten Territorien der Stadt Riga und sein Ziel besteht im Schutz der Küstenbiotope – Dünen und Küstenwiesen und die Vögel und Pflanzen, die hier gefunden werden (unter ihnen 29% der Orchideenarten). Es gibt einen markierten Informationspfad mit einem Vogelbeobachtungsturm. Es ist der einzige Aussichtsturm in Lettland im Freien, der für Rollstuhlfahrer geeignet ist.
	Memorial to the Feliksberga Maritime School	3 km to the south of the centre of Jūrkalne, near the old (gravelled) road between Liepāja and Jūrkalne, is the place where the three-year Feliksberga Maritime School existed between 1871 and 1902. The building is long gone, and the memorial has involves an oaken boat with two wooden poles on which old ownership signs have been engraved.
	Limbazu Tine	SIA "Limbažu Tīne" ir vilnas pārstrādes uzņēmums ar senām mājas tekstila tradīcijām, kas dibināts jau 1914. gadā. Šobrīd uzņēmumā tiek ražota vilnas dzija, austi augstvērtīgi vilnas un linu audumi, segas, parklāji, pledi, galdauti, dvieļi, lakati un citi tekstilizstrādājumi. Limbažu Tīne ražo etnogrāfiskos audumos pēc autentiskajām Baltijas reģiona kultūrvēsturiskā mantojuma paraugiem.
	Fischerhof DIENINAS	Die Wirte sind Fischer schon in der dritten Generation. Gruppen von Touristen werden hier Kulturveranstaltungen mit Verkostungen von nahrhaften Fischen angeboten: Stiefelwerfen am Strand, Erzählungen von Fischerfrauen, eine theatralische Vorführung, Räuchern von Fischen. Lettische Küche: Getrocknete und geräucherte Fische, heiß geräucherte Aalmutter und andere Fische, die nach den in der Familie geerbten lokalen Rezepten vorbereitet sind.
	Dundaga Castle	One of the largest castles in Kurzeme, this building has been preserved in fairly good shape. Work on its began in the mid-13th century, and it was commissioned by the heads of the Dome Cathedral in Rīga. In 1434, the estate was bought by the bishop of Kurzeme. The Maidel and Osten-Sacken dynasties owned it from the 16th to the 20th century. The Dundaga Castle burned down twice and has been rebuilt many times. The last reconstruction was in 1905, after the castle was burned down during the revolution. Of interest on both sides of the castle’s door are stone carvings of a knight and a bishop. In recent years, the hotel in the castle has been renovated, as has the second floor hallway and a terrace that is popular for weddings. There are many legends about the castle, including one about a wedding of elves and another about the Green Lady. Today the building houses the Dundaga School of Music and Art, a hotel, party rooms, the Dundaga Tourism Information Centre and various exhibitions. It is worth finding a guide to tour the castle. Groups of tourists can also order tastings of local foods.
	Skulte Port and Zvejniekciems	In the 19th century at the seaside of Skulte, a small village formed, which was inhabited by fishermen. The name “Zvejniekciems” (Fishermen’s village) arose from the population's main activity. In 1967 the Skulte part of Zvejniekciems was added to the Saulkrasti township. Nowadays Zvejniekciems is the home of Skulte Port, and the rocky beach of Zvejniekciems is located between the port and Saulkrasti Beach, while the village itself can be proud of the creative heritage left by the architect Marta Staņa (1913–1972).
	Wallburg des Seeräubers Trommel	Unweit von der Mündung des Flusses Kilmiņupe ins Meer befindet sich die sagenhafte Wallburg des Seeräubers Trommel – eine mittelalterliche Befestigungsanlage. Die ist etwa 100 m vom Hof „Kraujas” zu finden. Die 1977 hier während der archäologischen Ausgrabungen gefundenen Ziegelteile und Scherben von Ofentöpfen zeugen, dass die Befestigung schon im Mittelalter existierte. Dieser Ort ist mit den Sagen über den Seeräuber Trommel verbunden, der hier das Raubgut vergraben hat, deswegen sind an der Düne viele von den illegalen Archäologen ausgegrabene Gruben zu sehen. Eine Sage erzählt über den Seeräuber Trommel, der mit seinen Leuten die Schiffe in der Rigaer Meeresbucht von der Kurlands Küste bis zu der Insel Roņu raubte. Im Altertum ankerten hier viele Schiffe, die auf den günstigen Fahrwind warteten, um das Kap von Kolka umzugehen, aber der Seeräuber nutzte es mit einem eigensüchtigen Ziel aus. Er sammelte auch die Güter von den versunkenen Schiffen. Die Burg von Trommel wurde aus Stein gebaut. (Die Quelle: Roja TIZ)
	Das Daugava Museum	Die Sammlung des Museums stellt die Daugava als bedeutenden historischen Wasserweg dar, hier sind auch Kleidungstücke und Gebrauchsgegenstände baltischer Stämme und der Liven zu sehen. Neben dem Museum steht eine Kanone aus dem Herzogtum Kurland (gefunden im Fluss Misa), die in der Eisenhütte Baldone (Baldones Dzelzāmurā) gegossen worden ist. Nicht weit davon sind vier Kanonen der russischen Zarenarmee zu sehen, die 2007 auf einer Baustelle in Salaspils gefunden worden sind.
	Kirsteins garden and Tuja cascade	You will feel the beauty, power and energy of nature here, ensuring harmony with nature and a good sense of the energy of rocks, plants, Latvian plants and underground streams. Rocks here decorate the garden, which offers a good view of the sea and a cascade of waterfalls that are delightful in the spring and the fall. During the summer, it is a rock river. The site is one km to the north of the bus stop in Tūja and has 28 types of coniferous trees, 14 decorative shrubs, 13 kinds of rhododendrons, and winter plants. The interesting collection of stones may mean that there is an energy field, and the garden is quite esoteric. The rocky seashore of Vidzeme is nearby, and the garden has received many prizes from the Salacgrīva Administrative District and Latvia as such.
	Memorial sign “Svetakmens" or “Cult Stone”	On 14 June 1991, this sign sculpted by Zezostrs Ķēde in memory of the repressions of 1941 and 1949 was unveiled in the garden of Pēterupe Church.
	Hotel und Restaurant LIEPUPES MUIZA	Im Landgut sind große Rekonstruktionsarbeiten durchgeführt worden. Das Landgut ist an 5-Sterne-Standard angepasst worden, aber es ist gelungen, auch den Atem der alten Zeiten und die prachtvolle ländliche Romantik zu erhalten. Die Zimmer werden von Holzöfen und Kaminen verziert. Bei den Spa-Behandlungen wird das Beste in der Welt mit dem Reichtum aus der Natur Lettlands zusammengesetzt. Im Restaurant werden Speisen für Feinschmecker angeboten. Im Angebot:: Restaurant Wine & Dine, Weinkeller, Meisterkurs zum Brotbacken, Spa-Programme.
	Kosrags (Kuostrõg)	Košrags wird als das jüngste livische Dorf des Küstengebietes angesehen (im 17. Jahrhundert gegründet). Im Jahr 1826 gab es in Košrags 78 Einwohner. Im Jahr 1832 wurde in Žoki die erste Leseschule für livische Kinder in den Küstendörfern der Region Dundaga eröffnet, in der als Lehrer der erste fachlich ausgebildete Live Nick Polmanis arbeitete, der im östlichen Dialekt das Evangelium nach Matthäus übersetzt hat. In Košrags gab es eine Windmühle, eine Wassermühle und Bootswerften. Im Frühjahr legten hier Boote mit den Arbeitssuchenden von der Insel Saaremaa an. 1932 wurde der Hafen ausgebaut und 1938 eine Mole zur Sammlung von Seetang errichtet. In den 30er Jahren des vergangenen Jahrhunderts wurde Košrags regelmäßig von finnischen und estnischen Linguisten besucht, die hier die meisten Einheiten livischer Folklore gesammelt haben. Das Haus Norpiedagas wurde vom gesellschaftlichen Arbeiter livischer Abstammung, Didriķis Volganskis (1884–1968), erbaut. Dort wurde sein Sohn geboren, livischer Kulturarbeiter, Pfarrer (Finnland) Edgar Vaalgamaa (Volganskis, 1912–2003), der das Epos „Lāčplēsis“ (Bärenreißer) von A. Pumpurs ins Finnische übersetzt hat. Heute ist Sīkrags ein nationales Kulturdenkmal.
	Lutherische Kirche von Kaltene	Die Geschichte der lutherischen Kirche und Gemeinde von Kaltene began 1567, als der Herzog von Kurland Gotthard Kettler befahl neue Kirchen in Kurland zu bauen. Eine davon war eine Kirche in Kaltene – die St. Katharinen Kirche. 1848 wurde anstelle der alten Holzkirche eine Lehmkirche errichtet. 1880 wurde eine Sakristei zugebaut, aber das Gebäude der Kirche 1896 umgebaut und vergrößert wurde. Die Kirche wurde während des Ersten Weltkriegs von einem Geschoß eines russischen Torpedoboots zerstört. Die Kirche wurde in der ersten Hälfte der 20er Jahre des 20. Jahrhunderts renoviert. Das Altarbild der Kirche von Kaltene „Christus und St. Peter am Meer” hat 1898 M. Pols geschafft (nach Motiven von R. Richter). Die im 18. Jahrhundert errichtete Kanzel und die Orgel der Kirche sind Kulturdenkmäler und stehen unter Staatsschutz. Die Orgel wurde von einem Orgelmeister Augusts Martins 1843 gebaut und befand sich ursprünglich in einer Kirche in Gulbene. 1943 wurde die Orgel in die Kirche von Kaltene umgesetzt. Diese Orgel ist die älteste erhaltene der vom Orgelmeister Augusts Martins gebauten Orgeln. Die Kirchenglocke wurde 2006 auf dem Betrieb „Liepājas Metalurgs” gegossen. 2012 – 2013 wurde neben der Kirche ein neues Gemeindehaus gebaut. Bei den Kirchentoren wurden die ersten Szenen der Lauffilmes “Der lange Weg in den Dünen”, sowie “Schilfwald” gedreht. Unweit befindet sich der Hof „Putniņi”. 1921 besuchte dieser Hof in Kaltene der damalige Kulturminister Rainis. Hier befand sich damals ein Geschäft. Während des Zweiten Weltkriegs wurde der alte Hof „Putniņi” von den deutschen Truppen verbrannt. (Die Quelle: Roja TIZ)
	Лужня (ливское название - Луж)	Длинное село по обе стороны реки Лужня. В 1937 году здесь было 36 домов и 2 лодочных причала. В 60-х годах 19-го века Лужня стала одним из судостроительных мест, а в годы советской оккупации поблизости находились военные базы. В 30-е годы 20-го века сюда многократно приезжали финский лингвист Лаури Кетунен и эстонский студент Оскар Лоритс, которые составили словарь ливского языка. В Лужне жил первый ливский художник Янис Белте (1893 - 1946). Двор Лужненского рыбака и земледельца «Делини» можно осмотреть в Латвийском этнографическом музее под открытым небом.
	Peterupe Rectory ("Ligotnes")	The first mention of Pēterupe Rectory goes back to the late 17th century. The Manor Park and the buildings have partially survived to the present day, including a linden alley at the end of Smilšu Street, planted by the pastor Jānis Neilands in 1879 and the grand oak planted by Johann Wilhelm Knierim in 1869. After the fire of 1908, the Rectory was restored and partially rebuilt. In Soviet times, the property was removed from the parish and the house was named “Līgotnes”. During German times the Rectory was occupied by legionnaires. After the war, the building of the Rectory was turned into a hospital, then into a secondary school and later it was transformed into a block of flats for teachers. Now the building again belongs to the parish and it is inhabited by a priest of the parish and his family.
	Peterupe Village	On the right bank of the River Pēterupe is one of the historical areas of Saulkrasti – Pēterupe Village. It is believed that the village began to form around a chapel during the so-called Swedish or Catholic times. The chapel was named after the Apostle St. Peter, and therefore the river and the village also carries his name. Pēterupe Village can be considered the oldest village in the Saulkrasti region. The oldest witnesses of the origin of Pēterupe Village are: Rectory, Pēterupe Evangelical Lutheran Church, Outpatient Clinic and the wooden buildings in the old village centre.
	Церковная гора Бакю	Возможно, что церковная гора Бакю была древним культовым местом. Сегодня она представляет собой дюнное возвышение, которое лишь немногим превышает по размерам остальные дюны. Об этом месте ходит легенда о провалившейся церкви. Места с легендами о провалившейся церкви могут свидетельствовать о том, что на конкретном месте когда-то находилось какое-нибудь христианское или языческое место для молитвы. (Источник: Роя ТИЦ)
	ООО «Калтенес зивис»	Местное предприятие, производящее прекрасную рыбную кулинарную продукцию. Благодаря широкому и качественному ассортименту предприятие завоевало стабильное место на латвийском рынке. Предприятие предлагает более 50 различных видов рыбной кулинарии – маринованную рыбу, рыбу в желе, рыбные салаты, а также мороженую рыбу и филе. (Источник: Ройский ТИЦ)
	Вентспилсский замок Ливонского ордена	Замок возводился как военный стратегический объект, поэтому за время своего существования пережил разные власти и времена. Строение (впервые упомянуто в конце 13 века), невзирая на опустошительные войны, с небольшими изменениями сохранило свой основной объем и сущность замка Ордена, что является уникальным для Латвии случаем! Считается старейшим замком средневековья в Латвии. С 2001 года в здании располагается Вентспилсский музей - один из современнейших в Латвии.
	"Pie Andra Pitraga"	Коттедж, домик отдыха и место для кемпинга «У Андриса в Питраге» расположены в домах «Крогу» в поселке Питрага Колкского округа Дундагского района. И дом отдыха, и место для кемпинга расположены в тихом лесу, в уединенном месте, всего в 800 метрах от моря. Место для кемпинга может вместить 50 палаток и 3 трейлера.
	Пекарня Н. Бомиса LIELEZERS	Общество с ограниченной ответственностью SIA N. Bomja maiznīca Lielezers – это предприятие одного владельца, Нормунда Бомиса (Normunds Bomis), основанное в 1991 году, которое находится в 3 км от Лимбажи. В этой пекарне пекут подслащенный ржаной хлеб, мучная опара для которого сутки созревает в осиновых бадейках и заквашивается дрожжами. Подслащенный ржаной хлеб занесен в Схему качества продуктов питания ЕС как изделие с гарантированными традиционными свойствами. Руководят выпечкой хлеба опытные мастера-пекари Ласма Боме (Lāsma Bome) и Валтерс Канопа (Valters Kanopa).
	Трактир Igates pils Dzirnavu krodzins	Корчма на шоссе Рагана – Лимбажи, недалеко от Игатского замка. Построен на фундаменте мельницы господской усадьбы, сохранив при этом колесо мельницы. Сотрудничают с местными крестьянам. Латышская кухня: Суп из боровиков, ячменная каша с мясом, ячменные лепешки, кровяная колбаса с брусничным соусом, тонкие блины с повидло, картофельные блины, жареная камбала или судак, слойка из черного хлеба. Особое блюдо: Кролик в маринаде и фаршированное филе индейки.
	Рагациемский привоз	Очень интересный памятник истории рыболовства. Лодочные причалы - когда-то пристани для рыбацких, где рыбаки строили хижины сетей и хранили свой инвентарь. Лодочные причалы играли и социальную роль - здесь собрались мужи, рассуждали о дальнейшей работе, а жены и дети плели сети. В ходе времени хижины для сетей лодочных причалов Бигауньциемса подмыты в море, а лодочные причалы Рагациемса - частично погибли. Находящиеся в Лапмежциемсе сохранились лучше всего. Одна из хижин для сетей восстановлена, но остальные находятся в очень плохом состоянии. Это может быть причиной тому, почему, идя вдоль берега моря, им следует уделить внимание и сделать какое-то «историческое» фото.
	Аллея К. Валдемара в Рое	Здесь установлен памятный камень К. Валдемару, говорящий о его заслугах на благо создания и развития Латвийского государства. На этом месте когда-то находилась Ройская или Лубэзерская мореходная школа, рядом с которой находился учительский дом, сохранившийся до наших дней. Сейчас здесь расположена Ройская частная практика семейных врачей. Мореходная школа просуществовала с 1873-го по 1915-й годы, но во время Первой мировой войны она была разрушена. Мореходная школа готовила штурманов каботажного плавания. Здесь можно было учиться бесплатно и учебный материал освоить на латышском языке. Латышские моряки были известны в России и за границей, даже на американском континенте. Их уважали за знание дела, добропорядочность и преданность. (Источник: Ройский ТИЦ)
	Природный парк "Лауму"	В «Лаумас» вам предлагают почувствовать себя пчеловодом-бортником – понаблюдать за жизнью пчел в улье (в одежде для пасечника), пройти по Пчелиной тропе и забраться на дерево при помощи снастей для лазания, добычи меда. Здесь можно отлить восковые свечи и купить продукты пчеловодства (мед, пыльца и др.). Латышская кухня: Фасолевый суп и суп с фрикадельками, блины с вареньем, домашний лимонад, травяные чаи. Особое блюдо: «Букстиньпутра в лаумасском вкусе».
	Калтенское каменистое взморье	Береговые образования древней стадии Балтийского моря – Литоринового моря – в природе проявляются небольшим и пологим обрывистым берегом, образовавшимся примерно 4500 – 5000 лет назад. Материал береговых отложений – галька и гравий – содержат богатейший комплекс остатков фауны, характерный для Литоринового моря. Лучше всего обрыв древнего моря можно проследить возле хутора «Добели» в Калтене. Обрыв древнего берега в Калтене вляется одним из немногих участков на побережье Рижского залива, где во времена Литоринового моря был абразионный берег. Мелкие морские заливы полюбили птицы, которые здесь кормятся и отдыхают во время миграций. (Источник: Ройский ТИЦ)
	Дом „Форстей” или „Лесной дом”	Ранее дом назывался „Форстей” (в переводе означает «дом лесничего»). Его построили, используя старые бревна замка Бирини. Первым владельцем здания был барон поместья Бириню Александр Алексей фон Пистолкорсс. В нем жил главный лесничий имения Паулс Молтрехтс; это было место работы и проживания главного лесничего и охотничий домик поместья. Здание неоднократно перестраивалось. Вид, наиболее близкий теперешнему, в том числе символические рога оленя, оно приобретает в 1891 году. Во времена независимой Латвии дом получил латышское название – «Межа мая» («Лесной дом»). Несколько раз менялись также его владельцы. В 30-е годы дом становится местом отдыха работников культуры и искусства. Здесь в 1937 году летние каникулы провел композитор Альфред Калниньш, работая над интерпретацией партитуры ко второй постановке первой латышской оперы “Банюта”. В послевоенный период с 1945 по 1956 год в здании находился Сельский Совет Саулкрасты, а во время Саулкрастского района - Отдел народного образования. Затем в это здание из Юрмалы был перенесен детский санаторий „Костер”, который позднее был переименован в честь Саулкрасты. В настоящее время здание является частной собственностью.
	Заколы для миног в Салацгриве	Одно из редких мест в мире, где по-прежнему в промышленном масштабе ловят миногу, используя старинный метод, которому более 150 лет – закол, т.е. через реку построены мостки с мережами. На Салаце таких три. В сопровождении местного рыбака можно увидеть процесс рыбной ловли, отведать и на месте приобрести жареную миногу.
	Парк Нейбаде, эстрада	С созданием курорта Нейбаде в 1823 году, началась забота об отдыхе гостей. Парк, разбитый в английском стиле, создал садовник Акерберг, которого барон Август фон Пистолкорсс привез из Эстонии. В 20-30-х годах 20 века Общество помощи и благоустройства Нейбаде заботилось о восстановлении разрушенного во время войны курортного памятника и парка, об уходе за ними, об украшении Саулкрасты, организовывало мероприятия, создало театр и хор, которым руководила Ольга Цируле. На эстраде в Саулкрасты всегда проводились праздники. Особо стоит упомянуть 16 июля 1933 года, когда на эстраде отмечали переименование Нейбаде и Петерупе в Саулкрасты. Эстрада была многократно перестроена и улучшена. Как в советское время, так и позже эстрада является местом встречи местных жителей, как в радостные минуты, так и во времена перемен, и в памятные даты. Здесь было положено начало созданию Саулкрастского отделения Народного фронта. Сейчас эстрада стала местом проведения досуга на летние выходные, посещая различные мероприятия. Ежегодно здесь происходит Саулкрастский городской праздничный концерт.
	Трактир MEKE	С 21 июня 2011 года на пятьдесят первом километре шоссе Таллин – Рига открыт «МЕКЕС КРОГС». Обычно корчма обустраивается в доме на обочине дороги, в замках, ригах и мельницах - эта корчма обустроена в 104-летнем хлеву. Рядом с корчмой стоит горделивый, построенный в 1907 году из красных кирпичей дом Туйского волостного управления. Латышская кухня: Щавелевая похлебка с крупами, холодный суп, говяжья отбивная котлета, баранина и овощная похлебка, перловка с копченным мясом и грибами, селедка с творогом, хлебный суп. Особое блюдо: Букстиньпутра со шкварками и Меккские пряные колбасы.
	Памятник Карлису Бауманису	Авторы памятника скульпторы З. Рапа и Ю. Рапа. Памятник был открыт 16-го мая 1998-го года, когда в Лимбажи отмечали 775-й День рождения города.
	Калтенские калвы	В Калтенском лесу можно увидеть овитое преданиями чудо природы – Калтенские калвы или Валовые калвы. Происхождение нагромождений камней в в лесу в 2–3 км от моря связано с береговыми образованиями Балтийского ледникового озера. Велна калва – самое большое нагромождение. В свое время Велна калва было красивым нагромождением камней, такое огромное, что «достигало верхушек деревьев». На более ранних картах обозначена абсолютная высота нагромождения над уровнем моря – 20 м. В нагромождении было много камней своеобразной формы. Среди них много полностью шарообразных, а также камней тарельчатой формы. Это нагромождение почти полностью было разрушено в 1960 – 1970 годах, раздробив камни на щебень для строительства дорог. До наших дней осталась только относительно небольшая нижняя часть нагромождения, длина которого примерно 300 м, а высота 2 м. Ученые высказывают также мнение, что калвы в древности могли быть святыми местами, так как о них сохранилось много преданий. Для осмотра оборудована благоустроенная природная тропа с мостками, информационными стендами и небольшой площадкой для стоянки автомашин. (Источник: Ройский ТИЦ)
	Царникавское кладбище	Кладбище на этом месте (Сигули) существует уже с 1773-го года. На Царникавском кладбище покоится выдающийся народный поэт Оярс Вациетис (1933 – 1983), где ему поставлен памятник. Можно также осмотреть каплицу Царникавского имения, построенную в 18-м веке и надгробие арендатора имения Фалка.
	Овишский маяк	38-метровая башня стены Овишского маяка (сигнальный фонарь расположен на высоте 33 метров) построена в 1814 году и без особых изменений функционирует до сегодняшнего дня. Это самый старый действующий маяк Латвии, в котором размещена экспозиция, посвященная Латвийским маякам.
	Трактир SIDRABINI	Трактир обосновался в старинном срубе неподалеку от Лиелпупской церкви. В старом амбаре рядом с трактиром по рецептам предков делают мясные и колбасные изделия, которые можно купить в мясной и колбасной лавке Sidrabiņi. Предлагаются экскурсии и дегустация продукции.
	Сикрагс (Sikrõg)	Одна из старейших ливских деревень, которая упоминается уже в 1387 году. Древняя дорога из усадьбы Дундага в Сикрагс существовала уже в средневековые времена. В 17-ом веке в Сикрагсе был один из самых важных малых портов в северном Курземе, в который заходили корабли из Англии, Голландии и Любека, перевозящие уголь, зерно и другие товары. До Первой мировой войны действовали пять производств по переработке рыбы (кильки), в 20-30 годы 20-го века в деревне рыбной ловле занимались около 55 рыбаков. В Сикрагсе родилась деятель культуры ливского происхождения Хильда Грива (Цербаха, 1910-1984), капитан дальнего плавания Карлис Анбакс (1884-1937), баптистский священник Карлис Лацеклис (1904-1970), знаток ливского языка и традиций Петерис Дамбергс (1909-1987), родилась художник-график Байба Дамберга (1957). Сегодня Сикрагс является национальным памятником культуры. Деревню пересекает велосипедный маршрут узкоколейной железной дороги с мемориальным камнем на месте станции. Сикрагс, как и следующие деревни в восточном направлении, расположен в Национальном парке Слитере.
	Neunaugenverarbeitungsbetrieb KRUPIS	In Carnikava, an der Mündung des Flusses Gauja ins Meer, werden seit alten Zeiten die Traditionen des Fischens und der Verarbeitung von Neunaugen gepflegt. Bei einer Führung erfährt man über Neunaugen und deren Verarbeitung und kann auf Kohlen gegrillte Neunaugen, Neunaugen im Gelee und Neunaugen-Sushi verkosten. Lettische Küche: Auf ein Gitter gebackene Neunaugen, Neunaugen in Gelee, Neunaugenbrötchen.