Церковь

В 1753 году барон Михаил Рик приступил к строительству церкви и монастыря. В храме (один из красивейших в Латгалии) первоначально было 9 алтарей. Сейчас церковный центральный алтарь украшают восемь колонн. В левую выемку помещен алтарь Сердце Иисуса, в правую - алтарь страданий Иисуса Христа с деревянным распятием работы XVIII века, которому приписывают чудотворные способности. Интересующиеся могут осмотреть капеллу свечей, капеллы Св. Tерезы, капеллы, посвященные душам в чистилище и неродившимся детям (последняя - в церковном погребе), капеллу Креста, грот в честь Богородицы Фатимы со скульптурами пастушков Фатимы, сад Роз (Чёток), скульптуру опекуна прихода Св. Архангела Михаила и др. Об экскурсии следует заявить заранее. + 371 64662413. Монастырь закрыт для посещения.

Храм отличается нетрадиционной планировкой и расположением: алтарь находится в середине, а кафедра над алтарем. В церкви своеобразная колокольня с отлитым в 1634 году колоколом. Теперешний деревянный интерьер создали воспитанники Рижской ремесленной средней школы. Рядом с церковью находятся развалины старой церкви и усадьбы священника, где в конце XVIII века домашним учителем  работал Гарлиб Меркелис, который использовал свои наблюдения в Лиепупе в известной работе «Латыши».  

Atrodas Iecavas upes ielokā starp Rīgas un Sporta ielu. Baznīcas celtniecību uzsāka 1641. g. un pabeidza ap 1657. g. Ēka ievērojami cieta 2. Pasaules kara laikā. Pie baznīcas atrodas kapi, kuros apglabāti grāfu Pālenu dzimtas pārstāvji. To ziemeļaustrumu stūrī redzama Pālenu dzimtas kapliča. Baznīca ir it kā „sadalīta” divās daļās – vienā daļā notiek restaurācijas darbi, otrā izvietota bibliotēka. To ir vērts redzēt arī no iekšpuses.

Находятся в центре Нерете, ул. Ригас, 2. Церковь (стиль барокко с признаками поздней готики) считается одним из старших храмов Земгале. Строительство относится к 1584 - 1593 годам, по инициативе графа Вильгельма фон Эферна (перестроена в 1679 г.). В церкви находится кенотаф Вильгельма фон Эферна и надгробная плита Георга фон Эферна, обе относятся к концу 16 века (надгробная плита Г.Эферна - яркий образец художественной работы раннего северного маннеризма в Латвии),созданнаяП. Хандлером алтарная икона (1863 г.), построенный Р. Кнауфом орган (1893 г.), созданные Э.Байерманом оконные витражи (1900 г.), потолочные светильники 17 и 19 веков. Посетители церкви могут осмотреть Нерете и окрестности с высоты 38,6 м своеобразной церковной восьмиугольной башни.

Atrodas Ēdoles centrā. Dievnams tapis 17. gs. vidū, pateicoties Ēdoles pils īpašnieka - Johana Dītriha Bēra iniciatīvai, kas to veltījis sava noslepkavotā tēva piemiņai, domādams, ka tādējādi varēs izpirkt brāļa Filipa - tēva slepkavas grēkus. Lai izpirktu savējos, J. D. Bērs licis sevi paglabāt zem baznīcas durvju sliekšņa. Dievnama iekštelpas rotā sākotnējais baroka interjers, kā arī krāšņs ērģeļu prospekts un luktu apdares elementi.

Деревянную церковь возвели уже в 1766 году, а новая - каменная – была построена на месте старой и освящена в 1868 году. Благодаря своей высокой башне она служила дневным ориентиром для моряков. В 1993 году была освящена алтарная картина художницы Гунты Лиепини-Гривы «Христос и Петр на море», написанная  вместо пропавшей. 18 ноября 1923 года в находящемся поблизости поместье Мазирбского священника (ныне - центр реколлекции) был освящен сине-бело-зеленый флаг ливов. В окрестностях поместья священника можно осмотреть Мазирбские чумные камни, которые  являются свидетелями Великой чумы (1710 – 1711 г.). Текст на них на латыни повествовал о том, что прибрежных ливонцев победил Карл IX и чума. Тексты на камнях уже нельзя прочитать, однако они расшифрованы и известны. На кладбище в Мазирбе можно увидеть памятник Старому Тайзелю, памятник родителям капитана А. Бертольда и легендарную могилу оборотня. 

Находится в южной части поселка Феймани. Церковь построена в период времени с 1756-го по 1760-й год. Фреймани были собственностью рода баронов фон Корфов. Церковь принадлежала разным конфессиям в соответствии с изменением вероисповедания Корфов, перейдя из лютеранства в католичество. Стоит упомянуть, что Фейманская католическая церковь выделяется среди церквей Резекненского края наибольшим количеством памятников искусства государственного значения. Среди них стоит отметить исповедальную скамью, скамьи богомольцев, органный проспект, серебряные ковши и пятнадцать, в том числе 18-го века, резных декоров из дерева. Возле входных ворот церкви высится колокольня с четырьмя колоколами. На Страстной неделе вместо колоколов в церкви используют т.н. «колотушки», представляющие собой предметы 2 м длиной и 1 м высотой, напоминающие старинные бельевые катки. В Феймани находится одна из трех мастерских в Латвии по изготовлению знамен, в которой установлено современнейшее оборудование в Балтии. В этом месте как идейно, так и физически «родилось» знамя Латгалии.

Atrodas starp Kr. Valdemāra un Kuršu ielām. Viena no iespaidīgākajām un greznākajām pilsētas celtnēm, kas būvēta neoromantikas formās. 19. gs. beigās katoļu draudze nevarēja saņemt atļauju jauna dievnama celtniecībai, tādēļ uz vecās ēkas uzbūvēja jaunu, kur vecā baznīca tapa par lielākās ēkas sānu kapelu. Baznīcas sienas un koka griestus rotā attēli ar Bībeles sižetiem. Dievmātes kapelā saglabājies mazās baznīcas (no 18. gs.) centrālais altāris. Baznīcas griestos ir iekārts burinieka modelis, ko dāvinājuši vētras laikā izglābušies jūrnieki.

 Находитсяк северу отплощади Виенибас. Первая каменная церковь в Илуксте была построена на средства рода графов Платеров – Зибергов в 1754 - 1769 году, а теперешняя – в 1816 году. В 1861 храм г. перешел в распоряжение православного прихода, но в 1920 году был отдан католическому приходу. Церковь восстановили в 1921 году. Во время богослужений храм можно осмотреть изнутри.

Celta 1933. g. vietējai brāļu draudzei. Baznīcā atrodas glezna “Kristus” (1850. g.) un Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša 1920. g. darinātās ērģeles. Mūsdienās dievnamu izmanto Bārtas draudze. Pie baznīcas novietots akmens apkaimes represētajiem iedzīvotājiem.

Теперешняя деревянная церковь была построена на холме в 1947 г., а в настоящее время восстановлена.  Сейчас здесь находится Резекненский деканат.  В будни церковь можно осмотреть снаружи. В Дукстигалсе до 1960 года существовало две общины: Белый Дукстигалс (Шадурская) и Черный Дукстигалс (Слободская). Церковь Белого Дукстигалса была построена в 1775 году. Эту церквушку во времена советской власти в 1960 году варварски уничтожили, несмотря на то, что это здание было архитектурным памятником и старейшей деревянной церковью в Латгале - 367 лет! Оправданием было объяснение, что в одной общине не может быть двух церквей.

Свято-Духов мужской монастырь православной церкви, а также находящаяся на территории монастыря православная церковь Святого Николая Чудотворца находятся на ул. Бривибас, 200, в Екабпилсе. Построенный в византийском стиле Свято-Духов православный храм возводился с 1853 по 1886 год на месте предыдущего, построенного во второй половине 17 столетия и сгоревшего в 1773 году деревянного храма (лесоматериалы для строительства предоставил Курземский герцог Екаб). Рядом с обителью находится Свято-Духов мужской монастырь. В 1903 году на второй день Пасхи в церкви возник пожар, после которого невредимой осталась лишь икона Пресвятой Богородицы. Церковь пострадала во время Первой мировой войны, но была восстановлена в 1933 году.Рядом со Свято-Духовой православной церковью находится старейший Екабпилсский храм – построенная в 1774 году и названная именем Святого Николая Чудотворца каменная церковь.Эта церковь отличается своими небольшими размерами – 17 x 19,5 м. В настоящее время здесь действует Свято-Духов мужской монастырь православной церкви, который интересующиеся могут осмотреть и изнутри. В комплекс входит впечатляющий, нехарактерный для городской среды Латвии 17 века каменный забор.

Construction of the church began in 1830 thanks to money donated by nobleman Ludvigs Šabanskis.  The Baroque stone church is surrounded by a restored stone fence, and inside there are icons including "Heart of Jesus," "Christ's Suffering," and "St Joseph."  The church is not open to the public on a daily basis.

Построенное в простых формах одноэтажное здание, над входом в которое на крыше установлен крест. И хотя сама община Питрагса основана в 1890 году, храм построен в 1902 году, а восстанавливался в 1925 - 1926 гг. после пожара во время Первой мировой войны, а также во время независимой Латвии.

One of the most unusual houses of worship in the national park, this one has a red brick tower, and together with local residential buildings it makes up an interesting cultural landscape.  The prayer house is not open to the public.

Eine einzigartige Kirche mit einem im 17. Jh. beiseite gebauten Glockenturm.

Vienīgā baznīca nacionālā parka teritorijā. Tā atrodas Kirblas (Kirbla) ciemā – uz neliela pacēluma, kas Baltijas ledus ezera laikā bijusi sala, kuru no visām pusēm ietvēris ūdens. Kirblas baznīcas pirmsākumi ir meklējami 16. gs. un par tās celtniecību saglabājušies dažādi interesanti nostāsti. Tas ir viens no mazākajiem Igaunijas dievnamiem (29 x 11 m).

Со стороны шоссе Рига – Даугавпилс (А6) (напротив кафе «Бордертаун») стоит необычный (построенный из складывающихся конструкций) храм, который изготовлен в Одессе в 1866 году. Церковь служила передвижной церковью царской армии и стоит на этом месте с 1904 года. Раньше (с 1886 г.) она находилась в Даугавпилсе. При храме построен деревянный дом-молельня, который открыт целые сутки.

Находится в 1,2 км к югу от центра Гипки, на другой стороне дороги Юрмала – Колка (P 131). Трудно поверить, что эта церковь, выстроенная из булыжников, построена совсем недавно – после 1992 года, поскольку предыдущая сгорела в советское время – в 1979 г. Иронично обстоятельство, что в башне церкви после Второй мировой войны находился наблюдательный пожарный пост Дундагского лесничества. Во время пожара погиб великолепный алтарь и орган, но алтарную картину „Христос на кресте” удалось спасти. Теперь храм снова служит своему основному назначению.

Kaltenes luterāņu draudzes un baznīcas vēsture aizsākusies 1567. gadā, kad Kurzemes hercogs Gothards Ketlers izdevis pavēli būvēt Kurzemē jaunas baznīcas. Kā viena no tām tapusi arī baznīca Kaltenē. Tā saukusies par Svētās Katrīnas baznīcu. 1848. gadā vecās koka baznīcas vietā uzcelta baznīca no māla kleķa. 1880. gadā tai piebūvēta sakristeja, bet pati baznīcas ēka tikusi pārbūvēta un paplašināta 1896. gadā. Tā cietusi pirmā pasaules kara laikā no krievu mīnu kuģa šāviņa. Baznīca atjaunota 20.gs. divdesmito gadu pirmajā pusē. Kaltenes baznīcas altārgleznu „Kristus un Sv. Pēteris uz jūras” gleznojis M.Pols 1898. gadā (pēc R.Rihtera darba motīviem).18.gs. darinātā kancele un ērģeles, kas atrodas baznīcā ir valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi. Ērģeles būvējis ērģeļu speciālists Augusts Martins 1843. gadā, un tās sākotnēji uzstādītas Gulbenes baznīcā. 1943. gadā ērģeles pārvestas uz Kaltenes baznīcu. Šīs ērģeles ir vecākais līdz mūsdienām saglabājies A.Martina būvētais instruments. Baznīcas zvans izgatavots 2006. gadā „Liepājas Metalurgā”. 2012. - 2013. gadā pie baznīcas uzcelta jauna draudzes māja. Pie baznīcas vārtiem uzņemti pirmie kadri kinofilmai "Il­gais ceļš kāpās", kā arī "Meldru mežs". Turpat netālu atrodas mājas ar nosaukumu „Putniņi”. 1921. g. šajās mājas Kaltenē viesojies pats tā laika Kultūras ministrs Rainis. Šeit tajā laikā atradās veikals. 2. pa­saules kara laikā vācieši nodedzināja vecās Putniņu mājas. (Avots: Rojas TIC)

Baznīcas pirmā ēka celta 1641.  gadā.  Mūsdienās  saglabājies  ceturtais,  1856.  gadā mācītāja Johana Vilhelma Knīrīma laikā jaunceltais  dievnams. Tā  altāra  gleznu  Kristus  pie  krusta (Golgāta)  1856.  gadā  gleznojis  Jozeps  Millers,  paraugam izmantojot  sava  skolotāja  Pētera  Kornēliusa  radīto  altārgleznu  Minhenes  Ludviķa  baznīcā. Baznīcas patroneses baroneses Bīriņu muižas īpašnieka māsas Augustes Amālijas fon Pistolkorsas apbedījuma piemiņas sienā iemūrēta epitāfija. Torņa būve tiek pabeigta 1856. gada 11. jūnijā, par ko liecina piemiņas plāksne pie baznīcas sienas ar uzrakstu „Erbaut von August von Pistolkors 1856”.  Dievnamu iesvētīja 1864.  gadā un  pēc  gada  baznīcā  uzstādīja  Martina  firmas ērģeles ar 8 reģistriem, ko 1903. gadā paplašināja uz 14 reģistriem. Diemžēl ērģeles izpostīja 2. Pasaules kara laikā. Saulkrastu (Pēterupes) ev.lut.baznīca izdzīvo gan 2.Pasaules kara laikā, kā arī padomju gados. Šis laiks ir viens no grūtākiem, jo daudzas baznīcas apkārtnē tiek izpostītas, draudzes mācītāji atlaisti un draudzes izjukušas. Pēterupes draudze pastāvēja. Baznīca kā arhitektūras piemineklis pat padomju gados tika pie tornīša jumta remonta, kuram līdzekļus piešķīra izpildkomitejas priekšsēdētāja Ņina Manzūrova. (Avots: Saulkrastu TIC)

Atrodas Rucavas galvenās ielas malā, netālu no centra.Rucavas draudzi dibināja 1871. gadā, bet izmēros nelielo dievnamu uzcēla 1888. gadā.

Atrodas iepretim bākai. Saukta arī par Pizes (Miķeļtorņa lībiskais nosaukums) baznīcu. To uzcēla 1893. g. Padomju laikā ēkā bija izvietots pionieru nometnes klubs. Tagad tā atkal kalpo savam pamatmērķim.

Būvēta ap 1625. gadu. Vairāku gadsimtu garumā dievnams bija galvenā suitu kopienas svētvieta, - tās garīguma un identitātes atbalsts. 1882. gadā baznīcu paplašināja uz sāniem, piešķirot tai mūsdienās redzamo krusta formu. Dievnama interjerā ir apskatāmi holandiešu kokgriezēja Johana Mertensa darbi, kas tapuši ap 1715. gadu. Ērģeles ir būvējis F. Veisenborns 1893. gadā Jēkabpilī. 1910. g. tapa altārglezna. Zem baznīcas atrodas aizmūrētas Šverinu dzimtas kapenes. Dievnamu var aplūkot arī no iekšpuses, iepriekš piesakoties.

Atrodas Subates vēsturiskajā centrā. Ēka (nav torņa) celta no laukakmeņiem 1831. g. par grāfa Mihaila Zīberga – Plātera līdzekļiem. Tā priekšpusē slejas iespaidīgs zvanu tornis. Dievnamā atrodas 18. gs. beigu skulpturālā grupa “Golgāta”, krucifikss un nozīmīgs galvenā altāra cilnis – kokgriezums. Pēdējais tapis pēc slavenās Leonardo da Vinči freskas “Svētais vakarēdiens” motīviem.

Vecauces ev. lut. baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Baznīca pirmo reizi uzcelta kā koka būve 1667. gadā, bet pēc zibens spēriena 1729. gadā tā nodega. Mūra baznīca celta 1744. gadā, savukārt 1866.gadā Mēdemu valdīšanas laikā baznīcu paplašināja līdz 500 sēdvietām, izgatavoja jaunu altāri, kanceli un uzstādīja Liepājas ērģeļmeistara Kārļa Hermaņa būvētas ērģeles. meklētājiem piedāvā doties interesantā, izklaidējošā un informatīvā ekskursijā pa baznīcu, apskatot ekspozīciju "Auce pirmās Latvijas brīvvalsts laikā" un baznīcas bibliotēku (Baznīcas grāmatas (pirmās Latvijas brīvvalsts laiks – 1918.-40.g., vācu laiks, padomju laiks un šodiena)). Baznīcā izveidotajā Mākslas telpā apskatei tiek piedāvātas vairākas unikālas ekspozīcijas: skolotājas Jadvigas Kupčes grāmatu un personīgo lietu ekspozīcija, kantātes “Dievs Tava zeme deg” vārdu autora Andreja Eglīša ekspozīcija, izcilā flamenko ģitārista Andreja Kārkliņa un režisora Kārļa Pamšes ekspozīcijas.

Meklējama Kaunatas centrā.Kaunatas draudze jeb misiju punkts pastāvējusi no 1690. gada un rakstos tiek minēti dažādi gada skaitļi par pirmās baznīcas celšanas laiku. Tagadējā mūra baznīca celta 1850. gadā, kad to arī iesvētīja, godinot Jaunavas Marijas vārdu. Dievnamā ir ērģeles (lietošanas kārtībā) un apskatāma svētbilde „Svēto Elizabeti apmeklē Marija”.

Atrodas Lielvārdes parkā, blakus Andreja Pumpura Lielvārdes muzejam. Tagad redzamais dievnams atjaunots 1932. g. – iepriekšējās - 1747. g. būvētās un 1. pasaules kara laikā sabombardētās baznīcas vietā. No ēkas interjera ir jāpiemin vairāki mākslas pieminekļi: altāris, kancele, baznīcēnu soli, Kārļa Miesnieka altārglezna “Jēzus Ģetzemanes dārzā” (1939. g.). Pie baznīcas austrumu sienas apskatāms zemē daļēji iegrimis akmens krusts – t.s. Krustakmens. Uzskata, ka tas ir sens kapakmens.

Atrodas Bauskas vēsturiskajā centrā, Plūdoņa ielā 13 a un ir šīs pilsētas daļas vecākā ēka. Dievnams celts 1591. - 1594. g. vēlās gotikas stilā, bet tornis piebūvēts 1614. g. Baznīcas iekšpusē atrodas nozīmīgi mākslas pieminekļi: altāris (1699. g., pārbūvēts 1861. g., mākslinieks J. Dērings), kancele (1762. g.) un ērģeļu prospekts (1766. g.) – abi Nikolaja fon Korfa dāvinājums, draudzes soli (17. gs. vidus – 18. gs. sāk.), senākais no koka veidotais Bauskas ģerboņa attēlojums (1640. g.), deviņas 16. – 17. gs. kapu plāksnes, epitāfijas u.c. Baznīca, kurā ir vērts ieiet!

1651. g. uzcelto baznīcu ar pārtraukumiem cēla pusgadsimta garumā. Tā pilnībā pārbūvēta un mūsdienās redzamo veidolu ieguvusi 1876. gadā. Dievnamā atrodas viens no Latvijā nozīmīgākajiem sakrālā interjera priekšmetiem - valstī vecākā kancele (1590. g.), kas veidota manierisma stilā un 19. gs. uzstādītais sagrautās bruņinieku pils kapelas zvans (1450. g.), kas ir vecākais baznīcas zvans Latvijā. Vācu meistara F. Volfa darinātā altārglezna „Kristus pie krusta” tāpat kā altāris ir nesen restaurēti.

Viena no izcilākajām Latvijas katoļu baznīcām. Tagad redzamais mūra dievnams celts 1761. g. poļu baroka stilā. Saglabājies oriģināls un ļoti krāšņs interjers (18. gs.). Ik gadu šeit notiek garīgās mūzikas pasākumi un poļu kultūras dienas. Gida pavadībā var iepazīt baznīcu un citus ES pierobežas (jābūt līdzi pasei!) tūrisma objektus.

Dievnams celts no šķeltajiem laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem laikā no 1894. - 1909. g. Tajā saglabājušās vecās koka baznīcas iekārtas un 18. gs. sākumā veidots cilnis “Svētais vakarēdiens”.

Meklējama Beidas pilskalnā – stāvās Tebras (tās uzpludinājuma – Dzirnavdīķa) ielejas nogāzes augšdaļā. Baznīca celta kuršu pilskalnā, kur atradusies senās kuršu zemes Bandavas nocietinātā koka pils - Beida. Pirmā dievnama pirmsākumi ir meklējami 13. gs. otrajā pusē. Tā vairakkārt atjaunota un pārbūvēta. Tagadējo veidolu (gotika) tā ieguva 1860. g. pārbūvē un pēc 1730. g., kad uzcēla torni. Šī ir viena no vecākajām Kurzemes baznīcām. Līdz 16. gs. tā bija katoļu, pēcāk – luterāņu draudzes īpašumā. No baznīcas interjera ir jāpiemin Zauera firmas ērģeles (1904. g.), altāris (19. gs. otrā puse), Kurzemes bīskapa H. Bazedova kapa plāksne (16. gs.), zvans (1589. g.) u.c.

Viena no skaistākajām Igaunijas lauku baznīcām, ko sākotnēji izmantoja kā patveršanās vietu. Celta agrās gotikas stilā. Sienu zīmējumi no 1330. gada.

Baznīca atrodas Sodu ielā (Sodų gatve) 8. Tās pirmsākumi meklējami 1409. g. (viena no vecākajām Lietuvas baznīcām), kad Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais izveidoja Traķu apgabala baznīcu. Dievnams joprojām ir pazīstams ar 1123. g. Konstantinopolē gleznotās Traķu Dievmātes gleznu, kuru it kā Vītautam 1390. g. uzdāvinājis Bizantijas ķeizars Emanuels Paleologs II. Šis fakts gan ir jāuzskata par leģendu, ko aprakstījis vēsturnieks Albertas Vijūkas – Kojalavičius, jo 1645 g. gleznas restaurācijas laikā noskaidrojās, ka tā ir tapusi 15 gs. beigās vai 16. gs. sākumā. Traķu Dievmātes glezna ir pirmā Lietuvas pāvesta vainagotā glezna (vainagošanas ceremonija notika 1718 g.), pēc kuras brīnumus piedzīvojuši daudzi ticīgie - gan katoļi, gan pareizticīgie, gan pagāni, gan tatāri. Latvijā - Aglonas bazilikā atrodas šīs gleznas kopija, ko uzskata par svētu! Vislabākais skats uz baznīcu, Traķu ezerpili un Traķiem paveras no klaja paugura Galves (Galvė) ezera ziemeļu krastā.

Atrodas Tirgoņu un Zāļu ielas krustojumā (Zāļu ielā 12). Interesanta ar faktu, ka šī ir vienīgā padomju laikā uzbūvētā (1948. g., pēc citiem avotiem – šajā gadā atjaunota) Latvijas baznīca.

Eine der ältesten Kirchen Lettlands, gebaut im 13. Jh. nach der Eroberung von Kubesele.

Das Gotteshaus ist von 1900 bis 1903 im byzantinischen Stil als eine Kirche der Kriegsgarnison gebaut worden, bei deren Einweihung Zar Nikolai II teilgenommen hat, indem der Heilige Nikolai – der Schutzpatron der Seeleute geehrt wurde. Das prachtvolle Gebäude wurde während des Ersten Weltkriegs von den Deutschen ausgeraubt. Während der Ersten Republik Lettlands  diente die Kathedrale als das Gotteshaus der Garnisone von Liepaja. Die Sowjetarmee hat die Räume des Gotteshauses als das Kino des Sport- und Matrosenklubs und als ein Lager benutzt. Es gibt Erzählungen darüber, dass die Sowjetsoldaten aus den Heiligenbildern der Fassade Teile von Goldmosaiken herausgebrochen haben. Heute wirtschaftet in der Kirche die orthodoxe Gemeinde. Beim Bau der Kathedrale ist eine einzigartige Technologie der ununterbrochenen Betonierung verwendet worden, darum haben die Baukonstruktionen keine Stützsäulen und ihr Gewicht nur auf die Gebäudewände stützt, die die vier sich kreuzenden Bogengewölbe halten. Heute ist dieses Gotteshaus die höchste orthodoxe Kathedrale in Lettland.

Die Kirche befindet sich im Westen von Viesīte – an der Seite der Kaļķu Straße, auf dem sogenannten Hügel Vales kalniņš (eine vom Gletscher gebildete Hügelreihe). Es ist interessant, dass an diesem Ort im Jahr 1919 die Verteidiger von Viesīte die Bermondt-Armee geschlagen haben. Der Grundstein der Kirche wurde am 15. August 1937 (am Gedenktag der Helden) gelegt, im Jahr 1939 wurde die Kirche eingeweiht, aber im Jahr 1994 – erneuert. Den Bau des Gotteshauses hat der Professor Pauls Stradiņš unterstützt. In dem Gotteshaus befindet sich das von Ligita Caune geschaffene Altargemälde. Östlich von der Kirche – am Fuße des Hügels Vales kalniņš – ist ein Denkmal aufgestellt, der dem Professoren Pauls Stradiņš gewidmet ist.

Die erste katholische Kirche auf dem Kirchberg von Ludza war 1687 gebaut worden, diese fiel jedoch einem Brand zum Opfer. 1738 wurde eine neue Holzkirche im Barockstil erbaut, wegen ihres prächtigen Interieurs wurde sie als schönstes hölzernes Gotteshaus Lettlands bezeichnet. Diese verbrannte im großen Stadtbrand von 1938. Der Bau der jetzigen wurde 1939 begonnen, vollkommen fertiggestellt und restauriert wurde sie jedoch erst Anfang der 90er Jahre des letzten Jahrhunderts. 

Der Bau des Gotteshauses im neoromantischen Stil fand von 1936 – 1939 nach einem Entwurf des Architekten Pawlow statt, sie wurde bereits vor Beendigung der Bauarbeiten 1937 eingeweiht. Es ist der Gottesmutter der Schmerzen (Mater dolorosa) gewidmet, dieser Thematik ist auch der Hauptaltar geweiht. In dem Gebäude befinden sich Heiligenbilder aus dem Anfang des 20. Jh., im Garten beim Eingang steht eine Statue der Gottesmutter von Fatima.

Befindet sich am rechten Daugava-Ufer. Von verschiedenen Orten in Pedruja sind schöne Blicke auf diese Kirche. Die erste Holzkirche ist in Piedruja nach dem Befehl des Fürsten Jan Sapieha 1632 gebaut worden. 1759 ist die Kirche verbrannt worden. Die bis heute erhaltene Steinkirche im Barockstil mit zwei Türmen (wahrscheinlich, der Projektautor – ein italienischer Architekt A. Paroko) ist 1759 gebaut worden. Unter dem 27 m hohen (Höhe der Türme) Gebäude befinden sich Kellerräume. In den Türmen befinden sich drei Glocken (der größte stammt aus dem Jahr 1711, der mittlere – aus dem Jahr 1897, der kleinste – aus dem Jahr 1619). Die größte Glocke wiegt fast 0,4 Tonnen. In den Innenräumen der Kirche sind viele bedeutende kulturhistorische Gegenstände zu sehen – der Zentralaltar aus Holz mit dem Bild Maria Himmelfahrt, drei Altäre aus dem 18. Jahrhundert, die Kanzel aus dem Anfang des 19. Jahrhunderts, der St. Anton Altar, die Freske mit der Abbildung der Heiligen Dreifaltigkeit, das Kirchengerät aus dem 17. Jahrhundert u.a. Neben dem Gebäude befindet sich ein großer Garten mit einem Steinzaun und Steinbegräbniskapellen. Im Garten befinden sich die Gräber der Pfarrer Kazimirs Konvalevskis un Broņeslavs Stefanovičs. Der Pfarrer Broņeslavs Stefanovičs hatte eine große Rolle im Wiederaufbau der Kirche nach dem Ersten Weltkrieg. Die Gemeinde von Piedruja fing an, sich in der ersten Hälfte des 17. Jahrhunderts zu bilden.

Das Gebäude ist im Jahr 1800 gebaut und im Jahr 1825 umgebaut worden. Die katholische Kirche von Zosna ist eine der kleinsten hölzernen Kirchen in der Region Latgale und das älteste Gotteshaus im Nationalpark Rāzna. In dem Gebäude befindet sich ein bekanntes Altargemälde Madonna mit dem Kind. Bemerkenswert sind auch das Tor, der Zaun (aus roten Ziegelsteinen und Feldsteinen gebaut) und der Glockenturm. Unweit von der Kirche wohnt die Verwalterin der Kirche, mit der man sich über den Besuch der Kirche einigen kann.

The Lode (Apši) Lutheran Church is between Lake Bānūži and Lake Ilze. It is a unique example of wooden architecture and dates back to 1780. The log church had a straw roof until the early 20^th century, at which point a shingled roof was installed instead.

Atrodas Daugavas prospektā 10, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Kalēju ielu. Dievnams celts laikā no 1931. - 1933. g. (arhitekts: Pēteris Kundziņš). Padomju gados tajā bija izvietota Latvijas Valsts bibliotēkas grāmatu glabātava. Pateicoties draudzes aktivitātēm 1989. g., ēku atjaunoja. Tagad tā kalpo savam pamatmērķim.

Tagadējais dievnams (iepriekšējie celti 1652. un 1776. g.) būvēts laikā no 1839. - 1842. g. Vidzemē pazīstamā lībiešu būvmeistara Mārča Sāruma (1799. –1859.) vadībā. Par prototipu tam izmantoja Pievolgas vācu koloniju baznīcu veidolu. Dievnama altārī atrodas Pītera Paula Rubensa gleznas “Kristus pie krusta” kopija (oriģināls – Minhenē), ko 1887. g. baznīcai uzdāvināja Nēķena muižas īpašniece. Baznīcas remonta laikā (1928. g.) atklāja piemiņas plāksnes 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem. Blakus baznīcas atrodas viduslaiku kapsēta. Celtnes autors un būvdarbu virsuzraugs - H. fon Hagemeistars esot teicis, ka šis dievnams esot „vienīgā baznīca visā Vidzemē un varbūt arī pasaulē, kas uzcelta bez apreibināšanās”.

Roman Catholic Church of Divine Grace – On 19 April 1998, the so-called “White Sunday” or the Day of Divine Grace, Saulkrasti Roman Catholic Church of Divine Grace was consecrated. The building is 24 m long and its tower is 16 m high. The 300-seat church was designed by the architect Jānis Šrēders. The image of Christ on the altarpiece was derived from the vision of the saint, Sister Faustina, of 22 February 1931 in a monastery in Poland. The altarpiece was created by the artist Ēriks Pudzēns. 14 paintings on the walls of the church depict Christ’s path of suffering from conviction to resurrection. The altar is built of ash. On 2 August 1998, a 7.38 m tall cross was consecrated by Saulkrasti Roman Catholic Church of Divine Grace. At night this cross is illuminated. The cross is similar to the cross of Golgotha in Jerusalem where Jesus Christ was crucified.

Baznīca šajā vietā – blakus Livonijas ordeņa pilij (nav saglabājusies) atradās jau ~ 1380. gadu. Tagad redzamais dievnams (patiesībā – atliekas) tika nopostīts pēc 2. pasaules kara un uzspridzināta 20. gs. 70. gados. Tā drupas ir iekonservētas un virs altārdaļas uzstādīts balts koka krusts. Atrodas Salaspils dienviddaļā starp Rīgas HES dambi un ūdenskrātuvi.

Der Bau der Kirche wurde 1283 angefangen. In der Kirche befinden sich die Grabsteine der angesehenen Bürger aus den 15. – 16. Jh., Orgel (1886), Kanzel und Chormalerei (1730). Blick vom Turm auf die Stadt.

Varakļānu centrā, Rīgas ielas malā paceļas neliels paugurs, uz kura atrodas balta ēka ar 4 kolonnām un kupolveida jumtu, kas celta pēc Romas Panteona parauga. Kapela būvēta 1814. g. (arhitekts Vinčento Macoti), un tajā atrodas grāfu Borhu dzimtas apbedījumi. Kapelā bija novietoti arī Sv. Viktora pīšļi, kas pārvesti uz Varakļānu katoļu draudzes baznīcu.

Atrodas Grobiņas centrā, Dzērves laukuma malā. Pirmā baznīca Grobiņa bija celta jau ap 1560. g., bet nākamā – 1596. g. celtā iznīcināta 1659. g. zviedru iebrukuma laikā. Pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba Ketlera iniciatīvas 1664. g. tiek uzcelts jauns dievnams, ko atjauno 1892. gadā. Tas dedzis 2. pasaules kara laikā, bet vēlāk atkal atjaunots. Šobrīd notiek altāra restaurācijas darbi.

The Apriķi Lutheran Church is, for good reason, known as one of the most beautiful churches in Kurzeme. It was owned by the Osten-Zacken dynasty in the past, built in the 17^th century, and rebuilt in 1710. The wooden interior is in the Rococo style with elements of the Baroque, and it dates to the mid-18^th century. It is amazingly ornate. The beautiful ceiling paintings, which were produced by a Prussian painter called Rode, were painted between 1744 and 1746.

Die Kirche befindet sich gegenüber dem Landgut von Bebrene, am Rand der Straße Ilūkste – Birži. Sie wurde in einem längeren Zeitraum gebaut: Der Bau der Kirche wurde im Jahr 1797 begonnen, aber nur im Jahr 1883 beendet. Die Gestalt der Kirche hat klassizistische Züge, aber die Innenausstattung – barocke Formen. Während der Gottesdienste ist die Kirche von innen zu besichtigen.

Die Bauarbeiten leitete von 1801-1804 Baumeister Friedrich Veit aus Cēsis. Im Zentrum des Altars des Gotteshauses befindet sich das Gemälde „Christus am Kreuze“ (2. Hälfte des 19. Jh.). Die Glocke wurde 1895 gegossen, die Orgel 1914 gebaut. Vor dem Eingang der Kirche erhebt sich ein 1930 eingeweihtes Denkmal  für die im 1. Weltkrieg und im lettischen Freiheitskampf gefallenen Krieger (Bildhauer Kārlis Zāle, Architekt Aleksandrs Birznieks). Unlängst wurden Renovierungsarbeiten an der Fassade und im Innenraum abgeschlossen.

Atrodas Lielajā ielā 34 a. Vēlīnā klasicisma stilā celtā baznīca pēc muižnieka Nikolausa fon Korfa ierosmes būvēta laikā no 1828. - 1830. gadam. Dievnams ir interesants ar to, ka tajā apskatāms Vidzemes sakrālmākslā rets altāra tips – kancelaltāris (kancele un altāris ir apvienoti arhitektoniski vienotā mākslinieciskā kompozīcijā).

The Skaistkalne Roman Catholic Church is in the southern part of Skaistkalne and on the right bank of the Mēmele River valley. The Baroque church is known as the most beautiful Catholic church in Zemgale. The ornate interior and the graves of clergymen and noblemen can be toured.

Atrodas Pļaviņu HES ūdenskrātuves krastā (R. Blaumaņa ielas galā) iepretim salai, uz kuras top Likteņdārzs. Baznīca (celta 1687. g.) ir vairākkārt atjaunota (1731., 1887.). Tagad redzamais tornis tapis par Stukmaņu muižas īpašnieku atvēlētajiem līdzekļiem. Baznīcā par mācītāju kalpojis Ernests Gliks. Padomju laikos ēkā atradies Stučkas vēstures un mākslas muzejs. Apmeklētāji var uzkāpt dievnama tornī (čuguna zvans!), kā arī aplūkot mākslinieka A. Dobenberga gleznas. Baznīca ir atvērta un apskatāma arī no iekšpuses.

0,2 km austrumos no Vidsmuižas atrodas no šķeltajiem laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem celtā (1910. - 1912. g.) Vidsmuižas katoļu baznīca. Tāpat kā Riebiņos esošā, arī šī ir uzskatāma par tipisku 19. – 20. gs. mijas Latgales lauku baznīcas paraugu.

Храм неоднократно горел и строился снова. Теперешняя церковь построена в 1874 году, а после пожара 1927 года была восстановлена в 1932 году. Можно осмотреть алтарную икону«Иисус со святым причастием», две картины И. Зебериньша «Иисус у креста» и «Иисус благословляет детей» (1957 г.). Проспект органа является первым, построенным в «латышском» вкусе органом (резчик по дереву П. Планкус, 1936 г.), а сам инструмент номинирован как самая красивая и самая объемная работа лиепайского мастера Екаба Яугиеша. Трубы органа сделаны из дерева, что является редким случаем. Церковь можно осмотреть изнутри.

Церковь строилась с 1909 по 1913 год. Качество красного кирпича, используемого в строительстве храма, было плохим, поэтому с 1939 года заменено около 60 000 кирпичей! Храм считается одним из самых внушительных сакральных строений Латвии. В строительстве церкви применены декоративные элементы неоготического стиля, а в интерьере - алтарь, кафедра, хоры органа, молитвенные скамейкии изготовленные в наши дни исповедальни созданы в готических формах. Орган строился в 1931 году. Храм пострадал во время Первой мировой войны и был восстановлен в 1921 году. Осмотр церкви рекомендуется проводить в сопровождении гида.

Die Kirche befindet sich im Zentrum der kleinenOrtschaft Dviete. Die weiße Gestalt der Kirche ist schon von weitem zu sehen. Die erste Kirche aus Holz wurde hier im Jahr 1775 unter der Leitung des Landgutbesitzers J. K. Wischling gebaut. Später wurde das Gotteshaus abgerissen und in den Friedhof von Zarinki versetzt. Die heutige Gestalt (im Stil Neobarock, mit zwei Türmen) hat die katholische Kirche von Dviete im Jahr 1864 dank der Finanzierung des Grafen Kasimir Plater-Sieberg bekommen. Die Kirche wurde im Ersten Weltkrieg zerstört, darum wurde bis zu ihrem Wiederaufbau und ihrer Einweihung im Jahr 1929 als der Gebetsraum die Kornkammer des Landgutes von Dviete (mit einem Giebeldach) verwendet, die sich am Rand der Straße Dviete – Bebrene befindet und heute erneuert ist. Im Jahr 1940 wurde um die Kirche ein gemauerter Zaun mit einem Ziegeldach, aber in den 1970er Jahren – das Gemeindehaus gebaut. Das Gotteshaus hat eine besonders prachtvolle barocke Innenausstattung, die als die prachtvollste in dem ehemaligen Bezirk von Daugavpils betrachtet wird.

Es gibt eine Erzählung über einen dänischen Händler, der sich bei einem Schiffbruch am Kap von Kolka gerettet und als Dank in Kolka eine Kirche gebaut hat. In Kolka hat es mehrere Kirchen gegeben, die ihren Standort gewechselt haben. Das Fundament des heutigen aus Feldsteinen gebauten Gotteshauses hat der damalige Inhaber des Landgutes von Dundaga Karl Ludwig Ferdinand von der Osten-Sacken gelegt. Das Gotteshaus ist an der Stelle (oder in der Nähe) der hölzernen Kirche gebaut, die sehr stark im Krimkrieg gelitten hatte. Die ersten Bauarbeiten wurden von dem Baumeister Oto Zīverts im Jahr 1885 (Architekt Teodors Zeilers) angefangen. Während der Sowjetzeit wurde die Kirche gewaltsam ausgeraubt und in dem Gebäude wurde ein Lagerraum eingerichtet. Es ist wert, das moderne Altargemälde (Künstlerin Helēna Heinrihsone) zu besichtigen, dem kein anderes Altargemälde in keiner anderen Kirche ähnlich ist. Früher befand sich an der Stelle des Gemäldes ein Kreuz.

Atrodas skaistā vietā – Elernes loka ziemeļdaļā, Daugavas senielejas malā. Mūsdienās redzamais dievnams celts no tēstiem laukakmeņiem iepriekšējo vietā laikā no 1934. - 1961. gadam. Pēc baznīcas uzcelšanas padomju vara tajā izvietoja klubu, tādēļ draudze baznīcu atguva tikai 1989. gadā. Šīs vietas agrākais nosaukums – Naujene (Novene) ir lietuviešu cilmes. Savukārt, Juzefovas vārds cēlies no vietējā muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska.

Meklējama Gosporos, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Daugavu. Apjomā nelielais dievnams būvēts 1820. gadā romāņu stilā no laukakmeņiem senas kapsētas vietā. Tuvāk Daugavai ir izveidota aka, no kuras iztek Svētavots, kam piedēvē dziednieciskas īpašības. Pie baznīcas novietots dobumakmens.

Mūsdienās redzamo (pēc skaita – trešo) baznīcu cēla laikā no 1835. - 1837. g. (ampīra stilā) Mārča Sāruma vadībā. Arī šīs ēkas projektēšanā par paraugu bija ņemts Pievolgas vācu baznīcu veidols, tādēļ tā līdzīga Dzērbenes luterāņu baznīcai. Dievnama altāri rotā Otto Donnera fon Rihtera glezna “Kristus debesbraukšana” (1898. g.). E. Martina firmā būvētās 10 reģistru ērģeles (1901. g.) darbojās arī šodien. Pie Drustu baznīcas atrodas 1932. g. atklātais un formās iespaidīgais (E. Kuraua firmas veidots) granīta piemineklis 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušo piemiņai. Nelielā baznīcas sienas nišā novietota piemiņas plāksne komunisma terora upuriem.

Iespaidīga koka celtne un izcils koka arhitektūras piemērs, kuru pamanīs katrs Plateļu apmeklētājs! Plateļu baznīca ir viens no Lietuvas vecākajiem koka dievnamiem. Pašreiz redzamais ir būvēts 1744. g., bet zvanu tornis – 1899. g. Dienvidos no baznīcas plešas Plateļu muižas parks.

Die Kirche befindet sich an dem nordöstlichen Ufer des Sees Mazais Subates ezers. Das Gotteshaus ist von 1685 bis 1686 im byzantinischen Stil laut der Anweisung des Besitzers des Landgutes von Prode H. F. Osten-Sacken gebaut worden. Diese Kirche ist die einzige Kirche in Lettland, deren Architektur den Formen eines idealen protestantischen Gotteshauses aus dem Ende des 17. Jhs. ähneln, Interessant sind die kleinen Türme an den Gebäudeecken. Die Innenausstattung des Gotteshauses bilden reichlich ornamentierte und mit Skulpturen verzierte Holzschnitzereien, darunter auch der Altar aus dem 17. Jh., die Kanzel und die Beichtbank, sowie Kunstwerke aus dem 17. bis 18. Jh. und eine im Jahr 1682 gegossene Glocke. Es ist noch zu erwähnen, dass einen Teil der Innenausstattung der Kirche die Handwerker der Holzbildbauerschule aus Stelmuže hergestellt haben.

Preiļos, blakus viesu namam „Pie Pliča” (Raiņa bulvāris) ikviens var apskatīt un ieiet Latgales un Latvijas mazākajā dievnamā – kapelā.

Das Gotteshaus befindet sich in der Katedrāles Straße 1. Es ist im Jahr 1893 in den architektonischen Formen der hölzernen Kirchen von Nordrussland (Architekt Vladimirs Lunskis) gebaut worden und es ist das älteste Gotteshaus von Ķemeri. An der Kirche sind 97 im Ersten Weltkrieg gefallene russische Soldaten bestattet worden, denen im Jahr 1925 ein Denkmal – ein schwarzes Kreuz aus Marmor – enthüllt wurde. Unweit von der Kirche kann man einen Brüderfriedhof und ein Denkmal finden, die beide den im Zweiten Weltkrieg Gefallenen und den nach dem Krieg von Verletzungen Verstorbenen gewidmet sind. Laut Erzählungen wurde die Kirche ohne keinen einzigen Nagel gebaut. Die Kirche kann man während der Gottesdienste besuchen, aber die Besucher müssen geeignet angezogen sein! In anderer Zeit ist das Gebäude von außen zu besichtigen.

Das Gotteshaus befindet sich in der Sēravotu Straße 10. Das im Historismus gebaute Gebäude ist im Jahr 1899 aus Holz gebaut worden und es ist das neueste von allen drei Gotteshäusern von Ķemeri. Die Kirche kann man von innen an den Tagen besichtigen, wenn hier Gottesdienste abgehalten werden, zu anderen Zeiten – nur von außen.

Die Kirche war von 1908-1925 aus gehauenen Feldsteinen im neogothischen Tudor-Stil (nach einem Projekt des Architekten Standmanis aus Liepaja) an der Stelle der ursprünglichen Eichenbohlen - Kirche von 1621 erbaut worden. Vom Kirchturm hat man eine weite Aussicht auf die Seen um Višķi. 

Die kleinste und eine der reichtesten Kirchen Nordeuropas im Sinne der Zierelemente. Seit dem Bau im 14. Jh ist äußerlich kaum verändert worden.

Die älteste Steinkirche Estlands (Anfang der Bau in 1227). Der einzigartige Taufstein im Baltikum aus dem 13. Jh.

 Das Gotteshaus war von 1932 – 1938 an der Stelle einer alten Holzkirche nach einem Projekt von J. Cīruļis erbaut worden. Bis 1994 befand sich hier ein Filmverleih. Heute kann man in der Kirche eine Fotoausstellung über den Bau der Kirche besichtigen – „Vom Fundament bis zur Turmspitze, alte lettische Kirchenbauämter in Fotografien. Vom 37m hohen Glockenturm aus  hat man einen Blick über die Stadt .

Mūsdienās redzamais iespaidīgais dievnams tapis ilgākā laika posmā. Jau 1870. g. latviešu draudze sāka vākt ziedojumus neogotiskās baznīcas celtniecībai, ko pabeidza 1904. gadā (V. Neimaņa projekts). Ēkas iekšpusi rotā dekoratīvi zvaigžņu velvju griesti, bet tās altārdaļā izvietotasmākslinieka J. Šķērstena veidotās vitrāžas (1940. g.) un 17. gs. kristāmtrauks. Baznīcu ieskauj plašs dārzs.

Das Gotteshaus ist im Jahr 1895 gebaut, aber im Jahr 1906 umgebaut worden. Auf seinem Turm befinden sich drei Glocken, die aus Silber und Kupfer gegossen sind und von denen eine zu der größten Glocke (4832 kg) in den baltischen Staaten ernannt worden ist. Neben dem Gottsehaus befindet sich ein Museum, das mit der Kultur und dem Kirchenleben der Altgläubigen bekannt macht. Dieser Ort ist einer der seltenen Orte der Altgläubigen, der öffentlich zugänglich ist.

Die erste Kirche war hier schon am Anfang des 18. Jhs. Danach wurde die zweite und die dritte – die heutige – Kirche (1847 – 1848) gebaut. Das Gotteshaus hat sowohl im Ersten Weltkrieg, als auch während der Sowjetzeit gelitten, als sich hier von 1969 bis 1993 eine Werkabteilung für Watteherstellung befand. Heute bekommt das Gebäude langsam seine Gestalt zurück. In den 1990er Jahren war es in sehr schlechtem Zustand. Es ist noch zu erwähnen, dass von 1826 bis 1856 in diesem Gotteshaus als Küster und Orgelspieler der lettische Dichter und Übersetzer Ansis Līventāls (1803 – 1878) gearbeitet hat. Neben der Kirche befindet sich seine Grabstätte mit einem Denkmal, sowie der Friedhof der im Ersten Weltkrieg gefallenen russischen und deutschen Soldaten und das Grabdenkmal des Pfarrers und Schriftstellers Jacob Florentin Lundberg (1782 – 1857).

Wenn das Wetter sonnig ist, ist die hellweiße Kirche, die sich im Süden des Dorfes befindet, schon von weitem zu sehen. Die erste Kirche aus Holz, die dem Heiligen Peter und Paul gewidmet war, wurde hier im Jahr 1759 von den Jesuiten gebaut. Die heutige Kirche wurde ungefähr 150 Jahre später – im Jahr 1893 – gebaut. Das Gotteshaus ist von innen während des Gottesdienstes zu besichtigen. Im Kirchengarten ist der Geistliche und Holzbildbauer litauischer Herkunft Antons Rimovičs (1865 – 1933) bestattet. Gegenüber der Kirche befindet sich das Gemeindehaus.

Ein im gotischen Stil gebautes Gotteshaus wurde 1888 eingeweiht. Daneben befindet sich ein etnografischer Friedhoff aus dem 19 – 20 Jh. mit ungewöhnlichen Grabkreuzen aus Holz. In den Formen der Kreuze sind die Motiven von Pflanzen, Vögeln, Tieren zu sehen.

Meklējama pilsētas centrā - Tirgus laukumā 11. Dievnams uzcelts 1886. g. Ēkā atrodas vairāki nozīmīgi mākslas pieminekļi – gleznas, krucifikss (18. gs.) u.c. Baznīcas dārzā apskatāma skulptūra “Latgales māte” (tēlnieks B. Buls) un piemineklis politiski represēto piemiņai (tēlniece V. Dzintare). Baznīca ir apskatāma arī no iekšpuses.

Dievnams celts (1851. g.) un vēlāk (1876. g.) paplašināts. Tas tika sagrauts 2. Pasaules kara laikā un pēcāk atjaunots. Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai to izmantoja par skolas sporta zāli. Pēc draudzes darbības atsākšanas (1989. g.) sākās arī baznīcas un ar to saistīto tradīciju atdzimšana. Apskatāma no iekšpuses.

Eine erste Holzkirche wurde an dieser Stelle1252 errichtet, ein steinernes Gotteshaus wurde 1665 erbaut. Diese fiel einem Brand zum Opfer, wurde aber 1672 erneuert, in späteren Jahren auch umgebaut. Bedeutende Baudenkmäler zieren das Interieur des Gotteshauses – ein Altar, eine Kanzel, eine Orgel mit Malereien auf dem Prospekt und dem Balkon. In der Kirche ist der legendäre Herzog  Jakob Kettler getauft, hier heiratete er Prinzessin Charlotte Luise von Brandenburg. In der Sowjetzeit wurde die Kirche nur als Museum und Konzertsaal genutzt. Der Legende nach hat die Kirche ihren Namen nach einer gewissen Katharina erhalten, die Spenden für den Bau der Kirche gegeben habe, dann verleumdet und zum Tod auf dem Folterrad verurteilt worden sei  und später heilig gesprochen wurde. Zu ihrem Gedenken gibt es über dem Seiteneingang der Kirche ein Medallion, mit ihrem Abbild mit Märtyrerkrone, dem Folterrad und einem Schwert in der Hand. Motive dieser Legende sind auch im Wappen der Stadt Kuldiga  zu erkennen. Vom Kirchturm hat man einen guten Blick auf die Ziegeldächer der Altstadt. 

Das erste Gotteshaus in Vecpiebalga war 1345 erbaut worden, das nächste 1834-1845 unter der Bauleitung des  livländischen Baumeisters  Mārčis Sārums. Dieses war im Herbst 1944 zerstört und von 1995-1997 nach Plänen der Architektin Ausma Skujiņa wieder aufgebaut worden. Im Altar der Kirche befindet sich das Altargemälde „Christus wandelt im Land Piebalga“ von Jūlijs Jēgers. Neben dem Gotteshaus befindet sich ein Gedenkstein für politisch Unterdrückte. 

Daugavpils – Krāslavas (A 6) ceļa malā redzamais dievnams uzcelts ar Plāteru dzimtas pārstāvju – Vaclava un Kazimira Plātera atbalstu 1811. gadā. Dievnamu ieskauj metālkaluma un no ķieģeļiem mūrēts žogs, kā arī divi zvanu torņi. Labās puses zvanu tornī karājas vecs zvans. No baznīcas iekārtas ir jāpiemin galvenais altāris, ko rotā Dievmātes skulptūra, trīs biktskrēsli, četras evaņģēlistu sienas freskas un Lurdas Dievmātes glezna. Ikdienā apskatāma no ārpuses.