Замки и усадьбы

Бириньский замок построен в 1857 - 1860 гг. как родовое поместье графов Пистолькорсов. Замок в неоготическом стиле спроектировал архитектор Риги Ф. В. Гесс. Имеется информация о том, что после возведения это было самое роскошное и современное строение историзма в Видземе. В ансамбль Бириньского замка входит просторный парк и лесопарк XIX века с посадками чужеземных пород растений, искусственно созданное озеро Бирини, построенная в 1814 г. гробница с надгробным памятником графам  Мелиным (примерно 1835 г.), водяная мельница, дом управляющего, конюшни  и др. постройки. Около замка установлены обелиски A. и Н. Пистолькорсам. До наших дней в замке сохранилась ценная второй половины XIX века декоративная отделка внутренних помещений. Бириньский замок перестраивался в начале XX века по проекту архитектора Р. Х. Цирквица. С1926 по 1995 гг. здесь размещался санаторий. В наши дни комплекс замка используется для проведения различных мероприятий, здесь обустроена гостиница, ресторан и музей.

Музей расположен в здании мызы Ууэ-Варбла. Экспозиция отражает местный уклад жизни в первой половине прошлого столетия и историю волости Варбла. В музее есть и мастерская. В зерновом амбаре мызы Вы сможете познакомиться со старинными ручными инструментами и машинами. Особой достопримечательностью является возведённое в 1797 году основное деревянное здание мызы в стиле раннего классицизма.Традиционным мероприятием является организуемая в июле ярмарка ремесел.

Atrodas Viļānu dienviddaļā, Maltas upītes krastos, kuras tecējumu pārtrauc Viļānu HES. Par muižu atrodamas ziņas jau no 15. gs. beigām, kad tā piederēja bruņiniekam J. Loem. Līdzīgi kā Vidsmuiža, arī šī bija viena no Latgales lielākajām muižām, kurai piederēja zemes > 49 000 ha platībā. 18. - 19. gs. mijā ap muižu sāka veidoties Viļānu miests. Muižas dzīvojamo ēku, kas apskatāma tikai no ārpuses, ieskauj parks.

Atrodas Taurenē, Gaujas labajā krastā. Muižas apbūve, kurā ietilpst pils (19. gs. 80. gadi, arhitekts – R. G. Šmēlings, historisma un neoklasicisma stils), senie alus pagrabi, klēts, vecā pils un parks, veidojies 19. - 20. gs. Šobrīd muižas pilī atrodas Taurenes pagasta pārvalde un kultūras nams. Muižas kompleksā ietilpst ēka, kurā atrodas Vecpiebalgas novada tūrisma informācijas punkts un Taurenes novadpētniecības ekspozīcija (senajā ledus pagrabā). Parkā (ziemeļos no pils) uzmeklējams piemiņas akmens, kas veltīts komunistiskā terora upuriem. Pie Nēķena muižas sākās 0,4 km garā Cieres dabas taka, kas iepazīstina ar Gaujas krastu mitrājiem.

The Volkenberga Castle was built in the 13th century by the Livonian Order, and it was practically impregnable, as it was on top of Mākoņkalns hill.  These were among the first fortifications in Latgale, and only fragments of the castle remain today.  Architect Pēteris Blūms has said that this was a special type of fortification.  Legends say that after the lord and lady of the castle died, the property was divided up among their three daughters – Roze, Lūcija and Marija.  Each sister built a new castle on the land which she inherited – Roze built Rēzekne, Lūcija built Ludza, and Marija built Viļaka.  A memorial plaque at the foot of Mākoņkalns hill recalls the visit which pre-war Latvian President Kārlis Ulmanis paid to Latgale in 1938.

Усадьба Брукнас является неожиданным сюрпризом в этом месте и в это время. Строительство здания поместья началось в середине 18-го века, а столетие спустя – перестроено. В первой половине 20-го века в здании усадьбы была размещена начальная школа, а в советское время - обустроены квартиры. Сейчас здание усадьбы возродилось в новом качестве - как по форме, так и по содержанию - как в прямом, так и в переносном смысле. Здесь действует общественная организация "Сообщество горных благословений", летом проводятся детские и молодежные лагеря и другие мероприятия. Внутри здания сохранилась старая деревянная резная лестница, оконные ставни и латунные дверные петли. Возводится церковь. Можно осмотреть сад из культурных растений в стиле ренессанс. По предварительной записи, здание усадьбы, а также церковь, построенную местными обитателями, можно осмортеть также изнутри, в сопровождении обитатетелей усадьбы, которые расскажут также об истории и событиях усадьбы и сада. В 300 метрах к юго-западу от усадьбы находится городище Брукны, однако его трудно распознать и еще труднее до него добраться.

Kaunas Castle is the oldest stone castle in Lithuania and interestingly enough, the museum that is inside is also the oldest one in Lithuania. It's possible to take a tour to get know more about Kaunas Castle and also visit the museum where there's not only information about the castle but also about the city of Kaunas itself and much more.

Skaisto celtni (1797. - 1802. g.) uzskata par Latvijas spilgtāko klasicisma stila pieminekli. Šīs, tāpat kā Elejas pils metu veidoja Krievijas galma arhitekts Džakomo Kvarengi, bet projektēja Johans Georgs Ādams Berlics. Bagātīgie pils interjeri izcēlās ar tiem laikiem Kurzemē vēl neredzētu modernismu. Krievijas ķeizariene Katrīna II Mežotnes pili uzdāvināja Šarlotei fon Līvenai (1742. – 1828.) par viņas nopelniem, kad tā laikā no 1783. g. strādāja par ķeizarienes mazbērnu guvernanti. No 1921. - 1941. g. pilī darbojās lauksaimniecības skola, bet 2. pasaules kara laikā to stipri izpostīja un pēcāk izlaupīja. Pils restaurācijas darbus atsāka vēlāk, kad pilī atradās Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacija. Tagad skaisto ēku (iekārtota viesnīca) var aplūkot arī no iekšpuses. Ap pili Lielupes krastos plešas viens no skaistākajiem Latvijas angļu stila parkiem, kas ir laba pastaigu vieta.

Oleru muižas vietas aizsākumi meklējami 16. gadsimtā, 17. gadsimtā te saimniekoja fon Engelhartu dzimta un no 1836. gada – fon Krīdeneru dzimta. Sākotnēji muižas apbūvi veidoja no koka celta kungu māja un saimniecības ēkas. Jaunu muižas centru uzcēla 18. gs. beigās agrīnā klasicisma stilā. Pēc agrārās reformas muižas dzīvojamā ēkā izvietoja pamatskolu. Oleru muižas kungu ēka cieta ugunsgrēkā 2000. g., taču pēc ugunsnelaimes tika uzsākta tās atjaunošana, kurā liels ieguldījums bija un joprojām ir biedrībai „Oleru muiža”. Kungu māja pazīstama ar agrā klasicisma sienu gleznojumiem, no kuriem unikāla ir t.s. „Medaljonu telpa”. Kungu māju ieskauj romantisks ainavu parks. Oleru muiža pazīstama ar kamermūzikas koncertiem. Netālu no muižas atrodas Oleru purvs ar laipu un skatu tornīti.

Apmeklējums iepriekš jāpiesaka!

Pussalas pils pirmsākumi ir meklējami 14. gs. Tajā laikā minētā pils bija viena no lielākajām šāda tipa aizsardzības pilīm. Pēc Traķu un Viļņas ieņemšanas 1382. g. pils kļuva par Ķēstutu (Kęstutis) - Lietuvas dižkunigaišu dzimtas dzīves un valdīšanas vietu. 1655. g. Polijas – Lietuvas lielvalsts un Krievijas kara laikā pili nopostīja. Līdz mūsdienām no iespaidīgās celtnes (aizņēma 4 ha platību) saglabājušās tikai no laukakmeņiem celtā aizsargmūra un torņu paliekas. Tās iekšpagalmā ir apskatāma efektīvā viduslaiku ieroča – katapultas atdarinājums.

Baronu Osten – Zakenu dzimtai piederošā muiža būvēta no jauna 1856. – 1857. gadā, jo veco muižu Krimas kara (1853. – 1856.) laikā nopostīja. Izrādās, ka minētā kara sākumā angļu kuģi Krievijas cara iebiedēšanas nolūkos apšaudīja Latvijas piekrasti un kuģus, t.sk. arī Kolku, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Pēc muižas sagraušanas tās vietā uzbūvēja t.s. Balto namu ar saimniecības ēkām. Tā otrajā stāvā uzcēla manteļskursteni medījumu kūpināšanai (saglabājies līdz mūsdienām). Muižnieku īpašumā muiža atradās līdz 1919. gadam, kad tās pēdējo īpašnieku Kristianu fon Osten – Zakenu nošauj Tukumā. 1929. g. Baltajā namā ierīko pamatskolu, ko turpmāk sauc par Kolkas skolu. Tā darbojas līdz 1961. g. (tika uzcelta jauna skola), bet līdz 1989. g. ēkā notiek darbmācības stundas. Tajā laikā to dēvē par Veco vai Mazo skolu. No 1991. gada Kolkas Vecā skola ir Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes īpašums, kurā ik gadu (no 1994. gada) norisinās studentu vasaras prakses.

Mūsdienās redzamais Stukmaņu muižas komplekss tapis 17. un 18. gs. pārbūvju laikā, kad cietokšņa tipa celtnes vietā uzbūvēja muižas pili un pārējās saimniecības ēkas. Muižas ansambļa centrālo daļu - taisnstūrveida pagalmu aptver pils ēka un divas viena otrai pretī celtas un ar kolonnām rotātas klētis, zirgu staļļi un ratnīca. Pēdējie divi kopā ar zvanu torni un vārtu caurbrauktuvi veido vizuāli iespaidīgāko ēku daļu. Zvana skaņas kalpoja gan reliģiskiem rituāliem, gan ikdienas gaitu izziņošanai. Ēkas siluetā vērojamas asociācijas ar 18. gs. Eiropā izplatītās klosteru, rātsnamu un baznīcu jumta torņu būvmākslas paraugiem. No 1780. g. muižā saimniekojusi Karla Otto fon Levenšternu dzimta. Muiža apskatāma tikai no ārpuses. Stukmaņu muižas apkaimē izveidota pārgājienu taka.

Gārsene – Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera  kroņa muižu Gārseni 1583. gadā nopirka no Vestfāles ienākušais Gorhards Beninghauzens – Budbergs. Viņa dzimta Gārsenē valdīja 340 gadus. Gārsene – Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera  kroņa muižu Gārseni 1583. gadā nopirka no Vestfāles ienākušais Gorhards Beninghauzens – Budbergs. Dzimta Gārsenē valdīja 340 gadus. Gārsenes pils - celta 1856. - 1860.g. neogotikas stilā. Pēc fon Budbergu dzimtas vēstures materiāliem, sākumā uzcelta pils divstāvīgā daļa, bet otrs, zemākais spārns, uzcelts 1885.g. 1939.g. ēka pārbūvēta skolas vajadzībām, un no 1940.g. līdz 2015.g. tajā atradās Gārsenes pamatskola. Pilī atrodas muzejs un ekspozīcija par baronu Budbergu dzimtu, Gārsenes vēsturi, un pamatskolas vēsturi. Pils telpās apskatāma podiņu krāsns, kas ir kultūrvēstures piemineklis. Krāsns fasādi grezno Holandē ražoti, ar jūras un vējdzirnavu ainavām apgleznoti zilbalti podiņi. 2016.gada maijā tika veikta podiņu krāsns restaurācija. Pils kompleksu ieskauj 4ha liels parks, dzirnavu dīķi un meža parkā atjaunotas un uzlabotas barona laika pastaigu takas, kas vijas gar Dienvidsusējas krastiem. Visas sezonas garumā pilī apskatāmas mākslas un izzinošās izstādes.

Līdzmūsdienām ir saglabājusies vecā - 18. gs. vidū klasicisma stilā celtā vecā kungu māja (šobrīd netiek izmantota, skaisti sīkrūšu logi!) un tai iepretim - pēc 1905. g. ugunsgrēka atjaunotā (1912. – 1913. g., neoklasicisma stils) jaunā pils, kurā atrodas Īvandes pagasta pārvalde, bibliotēka un jauniešu tūristu mītne. Ēkā saglabājušies atsevišķi interjera elementi – parketa grīdas, koka kāpnes u.c. Muižas parkā joprojām zaļo Baltijā lielākā Eiropas baltegle. Tās augstums pārsniedz 32 m, apkārtmērs - 4 m. Parkā izveidota atpūtas vieta.

Bebrenes muižas ansamblis (baroka stils)veidojies 19. gs. beigās - 20. gs. sākumā. Tā galvenā dominante ir 1896. g. celtā (arhitekts L. J. L. Markoni) grāfu Plāteru - Zībergu pils, kuras telpās izvietojusies Bebrenes vidusskola. Līdz mūsdienām saglabājušies grezni vārti un neierasta izskata mūra žogs. Muižu ieskauj parks ar regulāra plānojuma parteru un bagātīgu svešzemju kokaugu sugu stādījumiem.

Der Bau der Valmiera–Burg wurde 1283 angefangen. Im Laufe des Nordkrieges (1702) wurde die Burg verbrennt, aber am Ende des 17. Jh. wurden die Außenmauern der Stadt abgebaut. Es sind die Ruinen der Burg und die Reste der anderen mittelalterlichen Befestigungsanlagen erhalten.

The first mention of Pēterupe Rectory goes back to the late 17th century. The Manor Park and the buildings have partially survived to the present day, including a linden alley at the end of Smilšu Street, planted by the pastor Jānis Neilands in 1879 and the grand oak planted by Johann Wilhelm Knierim in 1869. After the fire of 1908, the Rectory was restored and partially rebuilt. In Soviet times, the property was removed from the parish and the house was named “Līgotnes”. During German times the Rectory was occupied by legionnaires. After the war, the building of the Rectory was turned into a hospital, then into a secondary school and later it was transformed into a block of flats for teachers. Now the building again belongs to the parish and it is inhabited by a priest of the parish and his family. 

Krogus un Brengūža ezeru un Drustu parka ieskāvumā samērā plašā teritorijā „izmētātas” Drustu muižas ēkas. Muižas kungu māja celta 1787. g. Līdz mūsdienām dažādā stāvoklī ir saglabājusies pārvaldnieka māja (19. gs.), klēts (ar kolonnām), krejotava, brūzis, smēde, magazīna, sķūņi u.c. ēkas. Muižas Kavalieru namā ierīkots viesu nams. Interesanti, kāda izskatītos Latvijas lauku ainava, ja tajā šodien nebūtu saglabājušās muižu kompleksi, kas tiek izmantoti vēl joprojām?

Lodes muižas ēkas izvietojušās t.s. Lodes – Taurenes subglaciālās iegultnes (cauri tek Gauja) austrumu nogāzē. Muižas apbūve tapusi 19. gs. pirmajā pusē, bet kungu māju (klasicisma stils) cēla 1815. g. Pēdējie īpašnieki, kas šeit saimniekoja (līdz 1939. g.) – bija Šmidtu dzimta. Mūsdienās muižas pilī vasarās dzīvo LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes studenti, kuriem šeit ir lauku prakšu norises vieta. Kungu māja apskatāma no ārpuses.

Zvārtavas pils aicina ceļotājus un dabas draugus, kultūras un mākslas cienītājus iepazīties ar Zvārtavas pili un citiem muižas kultūrvēsturiskiem objektiem, izbaudīt parku un ezeru, izzināt novada vēsturi un apskatīt mākslas darbus, kuri radīti šeit plenēros un rezidencēs, gan LMS muzeja kolekcijas ekspozīcijas un aktuālās izstādes.

Skaistā Zvārtavas pils celta 1881.gadā un ir viena no spilgtākajiem neogotikas stila arhitektūras pieminekļiem Latvijā, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Pašlaik pils pieder Latvijas Mākslinieku savienībai, un tieši šis fakts ir pamats pils unikalitātei. Pilī ir saglabājušies neogotikas interjeri, koka kolonas vestibilā, oriģinālās parketa grīdas, mēbeles un stikla kupols ar vitrāžām, caur kurām gaisma dažādos toņos, veido zīmējumus uz sienām un grīdas.
Pils parka nogāzē atrodas gleznainais Zvārtavas ezers, kur iespējams peldēties, makšķerēt un vizināties ar laivām. Ir pieejamas telts vietas.
Zvārtavas pilī – Starptautiskajā Mākslas un izglītības centrā tiek organizēti mākslas simpoziji, izstādes, darbnīcas un citi pasākumi, tādejādi rosinot šajā vietā īpašu radošo auru.
Pils telpās ir iespējams rīkot seminārus, konferences, simpozijus, sarīkojumus un pieņemšanas un citas svinības. Lielajā zālē šiem pasākumiem ir 30 vietu, savukārt ēdamzālē – līdz 30. Piedāvā arī ekskursijas, radošās darbnīcas, laivu īri, un peldvietu.  
 

Die Geschichte der Bischofsburg reicht bis zum 13. Jahrhundert zurück. In den Kellerräumen sind ständige Expositionen über Natur und Geschichte der Insel Saaremaa untergebracht. Von Mai bis August sind in der Burg verschiedene Handarbeitswerkstätten tätig (Schmiede, Glas-und Keramikwerkstatt, Steinwerkstatt), wo die Gäste auch selbst mitmachen können. In der Nähe befindet sich Bogenschiessplatz. Dort gibt es ausser Bogenschiessen die Möglichkeit, Münzen zu schlagen.
Von den Museen Saaremaa empfehlen wir das Bauernmuseum Mihkli zu besuchen (Dorf Viki, Gemeinde Kihelkonna; +372 454 6613, www.saaremaamuuseum.ee), das sich in West-Saaremaa befindet und sehenswert wegen Architektur und Kulturerbe ist.

Atrodas Vecpiebalgas dienvidaustrumdaļā aiz baznīcas. 1340. - 1365. g. Rīgas arhibīskaps šeit uzcēla pili - cietoksni, ko apjoza aizsarggrāvji (atliekas redzamas arī mūsdienās). Pils ziemeļu pusē atradās priekštilta nocietinājumi, bet austrumdaļā - pils galvenā ieeja un tornis. Pili postīja 1577. g., bet pilnībā sagrāva 18. gs.

Helmes ordeņa pilsdrupas slienas stāva paugura galā pie Pērnavas - Valgas lielceļa. Laika gaitā te ir saimniekojuši vācieši, krievi, lietuvieši un zviedri, kas 1658. gadā šo pili arī sagrāva. Pils pakājes gravā tek Arstiallikas (Ārsta avots), kura ūdens palīdzot pret septiņām kaitēm. Pilsdrupu ziemeļu pusē atrodas Helmes alas, kas veco ļaužu valodās ir pazīstamas ar nosaukumu Põrgu(Elle). Apskatīšanai pieejamas divas zāles. Helmes ciemā atrodas novadpētniecības muzejs.

Celta 19. gs. pirmajā pusē Tjūdoru neogotikas formās. Pils pirmais īpašnieks bija barons Johans Gotlībs fon Volfs. Tā paša gadsimta 70. - 80. gados to pārbūvēja franču neorenesanses stilā. Revolūcijas laikā (1905. g.) pili nodedzināja, bet to atjaunoja, ieviešot tās veidolā jūgendstila formas. Gulbenes novada pašvaldība pēdējo divu gadu laikā ir veikusi atjaunošanas un restaurācijas darbus Stāmerienas pils fasādei, jumtam un logiem. Pils ir atvērta apmeklētājiem. Katru dienu noteiktās stundās uz pils ziemeļu fasādes ir skatāma multimediāla ekspozīcija par par Volfu dzimtu.

Atrodas Krustpilī, Rīgas ielā 216 b. Krustpils pils pirmsākumi ir meklējami 1237. g. Šajā laikā Rīgas bīskaps Nikolajs de Magdeburgs uzcēla Kreicburgas pili, kas bija pirmā krustnešu nocietinātā pils Latgalē. 16. gs. beigās tā līdz pat 20. gs. sākumam nonāk bruņinieka Nikolaja Korfa (un tālākās dzimtas) īpašumā. Neskatoties uz sekojošiem postījumiem un pārbūvēm, pils līdz mūsdienām ir saglabājusi viduslaiku pilīm raksturīgo noslēgto pagalmu. 19. gs. vidū tā iegūst historisma stila interjerus. Tajā pat laikā ir saglabājušies arī senākas apbūves elementi - vārtu tornis, korpusa pamatsienas, šaujamlūkas, velvju konstrukcijas, logailas u.c. Padomju laikos pilī atradās PSRS armijas daļa, bet tai blakus izveidojās kara pilsētiņa - mūsdienu Pils rajons, ko rietumu puses ieskauj Pils dīķis. 1994. g. ēku kompleksā iekārtots Jēkabpils vēstures muzejs, kuru var iepazīt gida pavadībā vai individuāli (ar audiogidu). Vienreizējs skats no torņa!

Muiža vēsturiskajos avotos ir minēta jau 1560. gadā. Tagad redzamā kungu māja ir celta no akmens 1805. g. Padomju laikos tajā atradās Matsalu rezervāta administrācija, bet mūsdienās ēkā ir izveidota viesnīca. Līdz muižai nokļūstam pa skaistu aleju, kuras apkaimē ir redzamas citas muižas kompleksa ēkas.

Matsalu muiža pirmoreiz vēsturiskajos avotos ir minēta 1560. g., kad tā ietilpa Lihulas bīskapijas sastāvā. Tagad redzamās ēkas ir celtas laikā no 18. gs. otrās puses līdz 20. gs. sākumam. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados te plānoja izveidot Matsalu rezervāta centru, taču „veiksmīgā loze” tika netālu esošajai Penijē muižai (sk. iepriekš). Mūsdienās muižas pils, citas ēkas un parks (tajā dīķis ar salu) atrodas kritiskā stāvoklī. Taču kā nozīmīgu vēstures liecinieku arī šo muižu var iekļaut apskatāmo objektu sarakstā. Muižas komplekss atrodas pa ceļam uz Kēmu (Keemu) putnu vērošanas torni.

Ances muiža ir būvēta kā tēva dāvana dēlam Ulriham Johannam fon Bēram. Pie muižas bija izveidots grezns franču dārzs. Pēc 1766.gada ēka tiek pārbūvēta un grezni izrotāta, ēkai šajā laikā ir divi stāvi, kuriem ir lieli logi un parketi. Visas durvis, koka griesti un paneļi bija darināti no ozolkoka un bronzas dekorēti. Skaisti kroņlukturi, marmora kamīns un liels skaits spoguļu papildināja iekārtojumu. Ap 19 gs.10.gadiem tajā iemitinās franču kareivji un nodara tai lielus postījumus. Tādēļ mazliet vēlāk otro stāvu nojauc un veicot plašus remontdarbus muižu pielāgo pārvaldnieka un ierēdņu dzīvokļiem. 1920.gadā Ances muiža tiek atsavināta tās pēdējam īpašniekam Georgam Bēram un nonāk valsts īpašumā.

Tagad ēku apsaimnieko pašvaldība un tas izveidots par Ances pagasta sabiedrisko centru. Atjaunotajā ēkā saimnieko rokdarbnieku kopa „Paukers”, var iegādāties dažādus amatnieku izstrādājumus vai kopā ar  Ances Sklandraušu cepšanas asociācijas meistariem izcept sklandraušus.

Muižas vēsture aizsākās 19. gadsimtā. Tagad šeit no vietējiem lauksaimniecības produktiem par mērenu cenu tiek gatavoti garšīgi ēdieni nacionālā gaumē. Dienas ēdienkarti vienmēr var sameklēt norādītajā tīmekļa vietnē. Laipni gaidīti kā individuālie apmeklētāji, tā arī grupas.

Uzcelta 1610. gadā, vēlāk – pārbūvēta. Viena no Lietuvas izcilākajām renesanses laika būvēm. Viļņas Mākslas akadēmijas ekspozīcija. Skatu tornis.

Plateļu dienviddaļā plešas sakoptais Plateļu muižas (muižas vēsture ir zināma, no 16. gs.) parks, kura centrā aug Raganu osis – dižkoks 7,2 m apkārtmērā. Parkā un tā tuvākajā apkārtnē ir redzamas muižas saimniecības ēkas. Vienā no tām – atjaunotajā zirgu stallī ir izveidots muzejs, kurā var apskatīt unikālas 250 vietējo meistaru darinātās maskas. Pašreiz šī ir lielākā šāda veida masku kolekcija Baltijas valstīs. Plateļu ezerā ir atrastas trīs no ozolkoka taisītas vienkoča laivas. Viena no tām (darināta 16. gs.) atrodas Lietuvas Jūras muzejā. Otra (15. gs.) ir apskatāma atjaunotajā Plateļu muižas graudu glabātavas pagrabā (Didžioji gatve 22), jo šobrīd tiek restaurēta. Trešā laiva arī izlikta apskatei kā muzeja eksponāts.

Līdz mūsdienām saglabājušās vairākas muižas ēkas, kas celtas grāfu Plāteru laikā. Muižas vecā pils, kas atrodas Grāfu Plāteru ielas malā - Jāņupītes krastā, celta 1759. gadā (baroks, Venēcijas arhitekts Antonio Parako). Pēcāk to pārbūvēja un pēc jaunās pils uzcelšanas ēkas pirmajā stāvā atradās Plāteru dzimtas vasaras rezidence, bet otrajā un trešajā stāvā bija iekārtota bibliotēka ar ~ 20 tūkstošiem vienību. Bibliotēka, kuras lielākā daļa bija pārvesta uz citiem grāfu īpašumiem, gāja bojā 1. pasaules kara laikā. Krāslavas muižas jaunās pils (Daugavas ielejas krasta augšdaļā) celtniecību uzsāka 1765. gadā (arhitekts Domeniko Parako), sākotnēji baroka, bet 18. – 19. gs. mijā pārbūvējot klasicisma stilā. Ēkā ir atklāti unikāli rokoko stila sienu gleznojumi ar Romas skatiem, kas pēc Polijas piļu analogiem tapuši 18. gs. 60. - 70. gados. Jaunajā pilī līdz 20. gs. 70. gadiem darbojās vidusskola. Tad pils tika “pamesta” un pārvērtās par graustu. Tagad veikti apjomīgi pils fasādes renovācijas darbi, un tā ieguvusi sakoptu veidolu. Pili ieskauj 18. gs. vidū veidots romantiskais ainavu parks – Grāfu Plāteru parks, kas stādīts Daugavas ielejas un to šķērsojošo gravu nogāzēs. Tajā atjaunota mākslīgā grota un lauva – pils sargs, kāpnes to vēsturiskajā vietā, parka celiņi, pagalms.

Hāpsalu bīskapa pils ir viena no nedaudzajām Igaunijā, kas labi saglabājusies līdz pat mūsdienām. Šeit atrodas konventa ēka ar muzeja kompleksu, izstāžu zāles ar izrakumos atrastajiem priekšmetiem un velvēti pagrabi. Bīskapa pils pagalma vaļņa grāvī ir izveidots bērnu parks ar viduslaiku rotaļu atrakcijām. Viduslaiku Pils Doma baznīca (1279) ir lielākā vienjoma baznīca Ziemeļvalstīs un Baltijā. Augusta pilnmēness naktī pils logā parādās Igaunijas slavenākais spoks – Baltā dāma.

No arhitektoniskā viedokļa Zosnas muiža ir ļoti interesants objekts, jo tās kungu māja ir celta pildrežģa tehnikā, kas ir Latgalē reti sastopams gadījums. Muižas pašreizējā apbūve veidojusies 19. gs. beigās un muižas kungu māja celta 1870. g. historisma stilā pēc kņazu Goļicinu pasūtījuma. Ēkā ir daļēji saglabājies interjers - durvis, griestu rozetes un gaiteņu flīžu segums. 1820. g. celtā kučiera māja ir vecākā muižas kompleksa ēka. Vēl nesen šeit atradās Lūznavas pagasta bibliotēka, bet šobrīd muižas ēkas apskatāmas tikai no ārpuses. Zosnas muižu ieskauj neliels parks, kas stiepjas līdz pat Rāznas ezera krastam, līdz kuram varam nokļūt pa senām akmens kāpnēm un turpināt nelielu pastaigu pa kokiem ieskautu taku.

Muiža vēsturiskajos dokumentos pirmoreiz ir pieminēta 16. gs. Tagad redzamā vienstāva kungu māja ir vairākreiz pārbūvēta laikā no 17. – 19. gs. 1997. g. ēku vēlreiz atjaunoja un tagad tajā atrodas viesu nams un Vilsandi nacionālā parka apmeklētāju centrs, kur var iegūt ne tikai vērtīgu informāciju, bet arī apskatīt Vilsandi apkārtnē atrastās fosilijas. No Lonas muižas var uzsākt pārgājienu uz Vilsandi salu. Vienā no muižas ēkām ir izveidota Vilsandi nacionālajam parkam veltīta ekspozīcija.

Braucot cauri Kaives ciemam, var pievērst uzmanību Kaives muižas „atliekām”. Vietas vēsture ir sena, jo jau 1440. gadā Livonijas ordeņa mestrs piešķīra šeit īpašumu Johanam Kaivenam. Kungu māja gāja bojā 1905. gadā, bet pārvaldnieka ēku nopostīja 2. pasaules kara laikā. 1956. g. nodega kalte, bet pirms trijām desmitgadēm - muižas krogs. Līdz mūsdienām palikusi tikai 1861. gadā celtā magazīna (sarkana ķieģeļu ēka) pakalnā un tai blakus esošais parks, kurā izveidots neliels skulptūru dārzs, estrāde un atpūtas vieta.

Viena no skaistākajām Latvijas pilīm (eklektisma stils), ko pils saimnieks Ādolfs fon Vulfs esot uzdāvinājis savai sievai. Pēc arhitekta H. Grīzebaha projekta amatnieki to uzcēla laikā no 1893. - 1896. g. Šobrīd norit pils atjaunošanas darbi. Pie pils Sūlas upītes krastos plešas Cesvaines parks, kur atrodas ar mežu apaugušais Cesvaines pilskalns ar pils īpašnieka Ādolfa fon Vulfa kapu. Pili ir vērts izstaigāt gidu pavadībā.

Cesvaines Pils jumta pārbūves darbi ir noslēgušies. Pils ir pieejama apmeklētājiem Cesvaines Tūrisma centra speciālistu pavadībā, piesakoties pa tālr. 26172637 vai Pils ielā 2.  

Traķu ezerpils ir vienīgā Austrumeiropas pils, kas celta uz nelielas ezera salas. Domājams, ka pils būvniecību uzsāka 14. gs. beigās Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina dēls Ķēstutis, bet 15. gs. sākumā pabeidza Ķēstuta dēls – Vītauts Dižais. Citi avoti vēsta, ka pils būvniecība un remontdarbi turpinājušies vēl arī 15. gs. 30. gados. Pēc Grīnvaldes kaujas 1410. g., kad Polijas un Lietuvas apvienotais karaspēks karaļa Jagaiļa vadībā sagrāva Vācu ordeņa karaspēku, pils zaudēja savu stratēģiski -militāro nozīmi un kļuva par Lietuvas valdnieku dzīves vietu. Mūsdienās Traķu ezerpils ir viens no visvairāk apmeklētajiem Lietuvas tūrisma objektiem. Tajā izvietots vēstures muzejs, kura ekspozīcija iepazīstina par Traķu vēsturi. Līdz pilij nokļūsim pa diviem tiltiem.

Atrodas Lielvārdes parkā pie Rumbiņas ietekas Daugavā. Līdzīgi kā citur, arī šeit 13. gs. pirmajā pusē bīskapa pili cēla nodedzinātās lībiešu koka pils vietā. Mūra pili nopostīja Livonijas kara laikā - 1577. g. Tikai 1987. g. notika drupu konservācija. Lielvārdes parka veidošanu uzsāka 19. gs. beigās Lielvārdes muižas barona Artura fon Vulfa vadībā. Sagaidot eposa „Lāčplēsis” simtgadi tajā izvietoja sešpadsmit no ozolkoka veidotas skulptūras (t.s. Skulptūru dārzs) (autori V. Ansavs, P. Mellis, Ē. Delpers, A. Dauvarte). Aiz pilsdrupām Daugavas krastā ir stāva krauja ar dolomīta iežuatsegumu. Līdz HES ūdenskrātuvei var nokļūt pa kāpnēm. Lielvārdes muižas pils līdz mūsdienām nav saglabājusies.

Virgas muiža kā lēnis tikusi piešķirta Livonijas ordeņa vasalim – Konrādam Noldem. Līdz mūsdienām saglabājusies Virgas muižas pils, kurā no 1935. gada līdz pat mūsdienām izvietojusies skola. Pilī atrodas baroneses trīs ar skaistiem kokgriezumiem rotātas durvis ar Noldes dzimtas ģērboni un baronu ģīmetnēm. Nedaudz nostāk no muižas centra (ciema ziemeļaustrumos) apskatāmas 19. gs. vidū celtās Holandes tipa vējdzirnavas, kas pēdējo reizi malušas 1939. gadā. Bijušā muižas klētī 1983. g. ierīkots Tradīciju nams, kas kalpo kā kultūras nams. Virgas muižu ieskauj parks, kurā uzmeklējama Barona Noldes un baroneses kapa vieta ar pieminekli.

Kaut arī muiža sāka veidoties 16. gs., tagad redzamais komplekss tapis g.k. laikā no 1897. – 1902. g. un bijis grāfa Jozefa Tiškeviča un viņas sievas īpašums, kas tāpat kā daudzi citi, pēc 1940. g. tika nacionalizēti. Arī muižas liktenis līdzinās daudzu Baltijas valstu muižu piedzīvotajam. Sākumā te bija sanatorija, pēc tam – pionieru nometne, bet vēlāk - valstij piederošs tūrisma uzņēmums. 1995. g. muižas kompleksu savā pārraudzībā pārņēma nacionālā parka administrācija. Neorenesanses stilā celtā pils ir labi redzama pāri Galves (Galvė) ezeram no Traķu ezerpils puses. Užutraķu muiža ir iecienīta dažādu kultūras un mākslas pasākumu norises vieta. 2011. g. šeit notika vērienīgi muižas un skaistā parka ar dīķiem un skatu laukumiem (veidojis franču biologs E. F. Andrē) rekonstrukcijas darbi. No Traķu centra līdz Užutraķu muižai var ērti nokļūt ar divriteni.

1671. g. celtā pils vairākkārt pārbūvēta un pašreizējo skatu (klasicisma stils) ieguva 1820. - 1923. gadā. To ieskauj 19. gs. sākumā veidots parks ar rotondu un akmens tiltu. Tematiskas izstādes.

Pirmie dokumenti par Kokmuižu atrodami 1601. gada zemes revīzijas pierakstos. Tur sniegtā informācija vēsta, ka Kokmuiža pastāvējusi jau 1560. gadā. Taču 1880. gadā vācu muižnieks sākas celt kungu māju neobaroka stilā. 20. gs. sākumā tā tika izpostīta, bet 1937. gadā to pārveidoja par skolu.

Kokmuižā kādreiz atradusies alus darītava. Tas bija laika periodā no 17.- 20. gs. Tā bija viena no slavenākajām alusdarītavām visā Vidzemes guberņā.

Mūsdienās var izstaigāt muižu pats vai gida pavadībā. Var aplūkot kungu māju, staļļu ēkas, muižas pārvaldnieka namu, bibliotēku, ekspozīciju, abas klētis un alus darītavas pagrabu, kā arī sfērisko saules pulksteni.

Popes muižā viena no vecākajām kompleksa ēkām ir vecā pils jeb medību pils, kas celta 1653. gadā un atrodas aiz dīķa ar nostiprinātiem krastiem. Kungu māja celta 1608. vai 1620. gadā. Vēlāk tai piecelta virtuves ēka, tā daļēji kalpo kā virtuves ēka šodien, taču tolaik bijis vāgūzis.
17. gs. beigās, lai arī pārbūvēta, pils vēl arvien ir vienstāvu ēka. Uz gadsimtu robežas ēka vēlreiz kapitāli pārbūvēta, kā rezultātā ēka kļuvusi par lepnu pili. 1840. gadā piebūvēts neogotisks lievenis. Kungu mājā saglabājušies 18. gs. un 19. gs. 3. ceturkšņa interjeru apdare - koka paneļi, kasetēti koka griesti, griestu plastiskā apdare, klasicisma ārdurvis, rokoko krāsns. Diemžēl, 2018. g. ugunsgailis nopostīja vienu no senākajām ēkām - muižas pārvaldnieka māju, taču kopumā muižas komplekss nav cietis un arī zaudējis savu skaistumu. Šeit ieradušos priecē plašais un smaržīgais flokšu dārzs muižas priekšpusē un iespaidīgie dižozoli. Vērts izstaigāt arī nogāzi aiz muižas galvenās ēkas, - netālu no tās savulaik kursēja šaursliežu dzelzceļš (Popes stacija). Popes pacēlums, uz kura atrodas muižas komplekss pēc leduslaikmeta, kad apkaimē viļņojās Baltijas ledus ezers, kādu brīdi bija sala. Pārējās muižas ēkas atrodas samērā plašā teritorijā, tādēļ vērts atlicināt dažas stundas un izstaigāt visu Popes ciemu. Popes kungu mājā izveidota ekspozīcija par muižas vēsturi.
 

Muižas ēka tikusi restaurēta, taču tā celta 1732. gadā. Muižas kompleksu veido – kungu māja, bijušās skolas ēka, pārvaldnieka māja, klēts, saimniecības ēka, kā arī tējas namiņš, kas atrodas senajā ozolu parkā, no kura takas tālāk aizvijas uz Meža parku. Ungurmuižas  iekštelpās ir grezni zīmējumi (grenadieri, ziedu motīvi, zīmētas tapetes, drapēri, ainas no barona karagājieniem un ceļojumiem) kuru autors ir Limbažu gleznotājs Georgs Dītrihs Hinšs. Ungurmuižā par seno auru rūpējas katrs gleznojums, zīmējums un katrs nostūris.

Возвышается на правом берегу реки Берзес, в западной части Добеле. Городище с укрепленным форбургом было обжито уже в 10 – 13 веке, а у его подножия (площадка между улицей Терветес и Лиепайским шоссе) находился древний город. Как это „обычно” и случалось, то и на этом городище предков (земгалов) в период с 1335 – 1347 года Ливонский орден построил каменный замок. Замок был разрушен в 18 веке, а сохранившиеся от него весьма впечатляющие и живописные развалины сейчас законсервированы. В руинах выстроена смотровая площадка.

Находится ~ в 1 км на восток от центра Априки. Дворец господской усадьбы (стиль барокко) строился с 1742 по 1745 гг., а башня неоготического стиля как пристройка возводилась в конце XIX века. На фронтоне главного фасада дворца выполнен рельеф из песчаника с гербом родов баронов Остен – Сакенов и Корфов, который является самым роскошным элементом среди подобного рода имений Латвии. В здании сохранились и первоначальные элементы интерьера (осматриваются в сопровождении гида) – дверные створки, расписанная голландская печь, оконные дубовые ставни, коробки, чеканные металлические детали и паркет. В комплекс господской усадьбы входит дом управляющего, дом прислуги, хозяйственные постройки и парк. С 1920 года во дворце господской усадьбы действует школа и устроен музей края, который непременно следует посетить! Сейчас в музее выставлена коллекция этикеток производимого в Латвии хлеба. В 1901 году господскую усадьбу приобрел Карл Густав Маннергейм (1867 - 1951), который был президентом государства Финляндии и легендарным автором системы фортификации линий Маннергейма - Зимняя война (1939 - 1940).

Сигулдский Новый замок строился в период с 1878 по 1881 год (строительством руководил Я.Меньгелис), а владельцем замка был князь Кропоткин. В 1937 году  башня перестраивалась, в результате чего стала выше (архитектор A. Биркханс).  С 1923 по 1940 гг. в здании находился Дворец писателей (хозяином дворца было Общество журналистов Латвии), а в Советское время - санаторий кардиологии. В 1993 году в замке разместилась Сигулдская городская дума, а с 2003 г. здесь находится Сигулдская краевая дума. В комплексе усадьбы сохранилось деревянное жилое здание (середина XIX века), в котором находился дом семьи Кропоткина, клеть (рубеж XVIII - XIX вв.), дом садовника (XIX век) и каменная стена (XIX век). Сигулдский Новый замок так же, как и развалины Сигулдского и Кримулдского замка, Кримулдское имение и Турайдский замок входит в комплекс исторических центров Сигулды, Турайды и Кримулды.

Усадьба Биржу расположена в Баси Гудениекской волости Кулдигского края, в 20-ти километрах от краевого центра. Усадьба была построена в 19 веке. В 1905 году она была сожжена, но позже восстановлена. В застройке усадьбы Биржу сохранились бывший жилой дом для слуг, древний магазинный амбар и большой парк размером 4,5 га. Весь этот комплекс является памятником культурного наследия местного значения.
Амбар усадьбы Биржу в 2009 - 2010 годах был полностью реконструирован при софинансировании Европейского Союза, и теперь в нем расположен Басский народный дом.В 2019 году в Басском народном доме планируется открыть интерактивную экспозицию о суйтских торжествах в Гудениеках – о крестинах, свадьбах, похоронах и т.д.

Palmse Manor is known to be considered as one of the most beautiful manors in Estonia. The manor has been mentioned first in 1510 as a property of women's monastery. In later centuries it belonged to Palenu family. Manor was built in 1697 but it was made the way we see it nowadays in 18th century. It has been renovated one more time in 1970-1980's. Around the building is a big and scenic park with several ponds. Inside the manor you can become familiar with its interior and visit the basement as well as buy Estonian wine.

Замок поместья Вилце возводили в середине 18 века (родовое имущество баронов Медемов) как охотничьий замок. Позже – в начале 19 века – его перестроили, построив второй этаж. В сводчатых погребах поместья находится кухня, где готовили еду и доставляли в верхние этажи на лифте. Входной портал в замок (позднее барокко) и мраморный рельеф над ним с гербами альянса Медемов и Кейзерлингов – это один из наиболее ценных памятников искусства такого типа в 18 веке. Сохранились также многочисленные хозяйственные постройки – овин, амбар и кузница, а также парк. Перед замком растет дуб, посаженный, возможно, К.Улманисом. В замке поместья с 1837 года расположилась начальная школа Вилцес. 

Buses (Matkules) pilskalns atrodas Imulas veidotā krastu ielokā. No pilskalna, gan pretējā Imulas krasta atklājas vieni no skaistākajiem Kurzemes mazo upju skatiem. Tos gan vislabāk vērot bezlapu periodā, kad ainavas neaizsedz krasta augājs. Apkaimē izveidotas takas kājāmgājējiem. 
 

No 15. gs. Priekulē valdījusi baronu Korfu dzimta. Viens no viņiem - Johans Albrehts Korfs (1697. – 1766.) bijis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents (1734. - 1740. g.), diplomāts un literāts, kas pētījis Kurzemes vēsturi. Priekules pils atrodas rietumos no Aizputes ielas, Virgas upītes ielejas krastā. Sākotnēji Priekules muižas pili cēla 18. gs., taču 19. gs. beigās notika lielāki ēkas pārbūves darbi, kuru projekta autors bija pazīstamais Liepājas arhitekts Pauls Makss Berči (1840. – 1911.). Mūsdienās ēkā atrodas Priekules vidusskola. Nepilnus 100 m austrumos no ēkas koku ieskāvumā slejas muižas skatu tornis (celts 19. gs. beigās), kurā plīvo Latvijas valsts karogs.

Šī vairāk ir uzskatāma par vēsturisku vietu, nekā tūrisma objektu, jo muižas pils atrodas avārijas stāvoklī un apskatāma no ārpuses! Mūsdienās redzamais muižas komplekss ir veidojies 19. - 20. gs. mijā, bet muižas pils (vēlīnais klasicisms) - 19. gs. pirmajā pusē. Vēlāk tai piebūvēja neobarokālus torņus abos ēkas galos. Vienā no tiem atradās kapela, otrā – bibliotēka. 19. gs. tika uzsākta ainavu parka un dendrārija izveide. 19. gs. beigās pilī norisinājās plaši remontdarbi, un tās īpašnieki – Kerbedzu dzimta ēku līdz pat 1. pasaules karam atvēlēja māksliniekiem. No 1920. - 1975. g. muižā darbojās pamatskola, tad ēkas kā noliktavu izmantoja kolhozs.

Piltenes bīskapijas laikā - 13. gs. - vidū tika uzcelta konventa tipa pils. Vēlākās pils piebūves radās 16. un 19. gs., un izveidojās tai raksturīgais iekšējais pagalms. 19. gs. 30. gados pils fasāde ieguva mūsdienās redzamās neogotiskās formas. Laikā no 16. gs. līdz 1920. g. Ēdoles pils bija baronu Bēru dzimtas īpašums. Pēc 1905. g. dedzināšanas, pili divu gadu laikā atjaunoja. Pazīstama gan ar spoku stāstiem, gan ar rūķīšu kāzām, gan ar asins traipu pils Sarkanajā istabā, kas parādījies slepkavības vietā. Lai to noslēptu, tika uzbūvēts kamīns, taču traips parādījies atkal. Pēc privatizācijas ir atjaunoti interjeri, zāles, pagrabi, kas izdekorēti ar pilij raksturīgajiem elementiem. Pils telpas un skatu tornis ir pieejams apmeklētājiem. Parkā apskatāma Mīlestības aleja un Rūķīšu ozola vieta.

Ceļš, kas ved uz Biksēres muižu, atgādina šauru kalnu ceļu ar dziļu upītes gravu. Biksēres muižas patiesais nosaukums ir Libes muiža, kuras tagad redzamās ēkas piederējušas muižkungam Magnusam. Muižas kungu mājas neogotiskā stila tornīti mākslas zinātāju aprindās sauc par arhitektonisku kuriozu. Kungu mājā, kas šobrīd tiek atjaunota, atrodas Sarkaņu pagasta pārvalde. Muižas klētī vietējais entuziasts Andris Trečaks ir savācis seno priekšmetu kolekciju. Pie klēts paveras ļoti plašs skats uz Lubāna līdzenumu.

Restaurētās Alatskivi pils trijos stāvos varat iepazīties ar muižnieku ģimenes dzīvi un muižas vēsturi. Te var noklausīties vietējā gida stāstījumā un pagatavot sev suvenīrus. AlatskiviKivi jeb Akmens krogs piedāvā no vietējiem pārtikas produktiem gatavotus nacionālos ēdienus.

Находится в центре Инеши, в 5 км к югу от Вецпиебалги. Истоки поместья следует искать во второй половине 17 века – 19 веке, когда на берегах реки Орисаре в 1786 году был построен замок графов Шереметьевых. Во время беспорядков 1905 года замок был сожжен, а четыре года спустя его вновь восстановили. Усадебный комплекс окружает живописный регулярный парк. Вецпиебалгское поместье послужило прототипом Слатавского поместья в знаменитом романе братьев Каудзите „Времена землемеров”. В 1992 году в винном погребе разместился Пиебалгский краевой музей. В свою очередь, в замке находится Инешский волостной совет и Студия росписи по фарфору. Все желающие могут отправиться на экскурсию по имению и прилегающей к нему территории.
 

Жилое здание построено в начале XVIII в., а в середине XIX в. было перестроено. В самой усадьбе священника и в комплексе все еще ведутся восстановительные работы.  С сентября 2009 года в комплексе имения священника работают три дома отдыха реколекционного центра  Латвийской Евангелическо-лютеранской церкви. Рядом виднеются  развалины старой конюшни.

До наших дней почти полностью сохранился комплекс застройки господской усадьбы (> 12 строений) и парк. Замковая усадьба построена в 40 годах XIX века на довольно большом острове овальной формы, который со всех сторон окружен рвом. Такое расположение господского дома имитировало образец укрепленных замков средневековья. Сейчас в господском доме расположено волостное управление, библиотека и почта. Интересующиеся могут отправиться в познавательную экскурсию по усадьбе и ее ближайшим окрестностям. С Веселавской усадьбой связаны легенды о бароне и красивой девушке – Каусуле Расе, которая подобно Турайдской Розе не подчинилась прихоти помещика. Чтобы полностью услышать эту легенду, надо приехать в Веселаву. 

Muiža rakstos pirmoreiz minēta 17. gs. sākumā, taču klasicisma stilā celtās pils veidols tapis 1835. gadā. Penijē muižas būtisks likteņa pavērsiens (atšķirībā no daudzām citām muižām) bija apstāklis, ka tajā izveidoja Matsalu rezervāta (pirms nacionālā parka izveides) apmeklētāju centru. 2000. gadā muižas pili restaurēja un tajā ierīkoja nelielu ekspozīciju. Apmeklētāju centrs te pastāv joprojām, tādēļ šeit var iegūt nepieciešamo informāciju. No ārpuses var apskatīt arī citas muižas saimniecības ēkas.

Один из крупнейших замков Курземе, сохранившийся до наших дней в сравнительно хорошем состоянии. В середине XIII века Рижский домский капитул приступил к строительству замка.В 1434 году Дундагское поместье купил епископ Курляндии. В период с XVI –XX вв. здесь хозяйничали представители рода Майделов и Остен-Сакен.Дундагский замок дважды сгорал и многократно перестраивался. Последний раз замок перестраивался после сожжения в 1905 году. Интерес представляют две стелы из песчаника по обе стороны входных дверей с фигурными рельефами рыцаря (с левой стороны) и епископа (с правой стороны). Замок известен легендами о свадьбе гномов и Зеленой деве. Сегодня в замке находится Дундагская музыкальная и художественная школа, гостиница и зал для торжеств, Дундагский ТИЦ и представлены разные экспозиции. Осмотр замка рекомендуется в сопровождении местного гида. Замок окружает парк, истоки которого относятся к XVII веку. Через парк течет речушка Паце, запруда на которой образует Дундагский пруд. С искусственного острова в пруду видно городище Калнадарзс. В парке по-прежнему зеленеет (некоторые большие ветки обломались) так называемый «Рублёвый дуб», изображение которого находилось на выпущенном в 1919 году денежном знаке – латвийские сто рублей.

Atrodas Gatartas centrā uz reljefa virsmas paaugstinājuma. Muižas pili cēla laikā no 1823. - 1824. g. (fasāde - klasicisma stilā). Tās ieeju vēl pavisam nesen rotāja divi (postīti) lauvu tēli. Par muižas kompleksa varenību liecina vēl 20 citas ēkas (dažādā stāvoklī, g.k. – sliktā!) – ļoti iespaidīgs ledus pagrabs, dārznieka un kalēja māja, klēts, magazīna, alus brūzis, Kundziņkrogs, kas atrodas plašākā teritorijā. Daļēji saglabājies 19. gs. veidotais parks. Drustu muižas īpašnieks – vācbaltietis un pētnieks Ludvigs Kārlis Augusts fon Hāgemeisters (1780. – 1833) 1806. g. organizēja un vadīja Krievijas ekspedīciju uz Aļasku. Šobrīd muižas pils ir privātīpašums un apskatāma no ārpuses.

Ļoti savdabīga vieta, ko nekādi nevar dēvēt par tūrisma objektu. Vidsmuiža bija viena no Latgales lielākajām muižām, kuras dominante bija 18. gs. celtā un vēlāk pārbūvētā grāfu Borhu muižas kungu māja. Tagad redzamais muižas kompleksa veidols tapis 19. gs. otrajā pusē. Tajā ietilpst kūtis, staļļi, kalpu māja, klētis, sarga mājiņas, kas izvietotas ap parādes pagalmu. Pēdējais tagad ir stipri aizaudzis. Vecākā saimniecības ēka ir mūra klēts (iespaidīga!), ko cēla 18. gs. Regulāra plānojuma muižas parku veidoja 18. gs. franču dārzu stilā. Kungu māja ir „pamesta” un apskatāma tikai no ārpuses.

Atrodas 0,9 km ziemeļrietumos no Dzērbenes centra. Tagadējais muižas komplekss veidojies 14. gs. celtās un 1577. g. nopostītās mūra pils vietā. Muižas pils (18. gs. beigas, klasicisma stils) savā pastāvēšanas laikā piedzīvojusi vairākkārtīgu nopostīšanu (1905. g., Pirmajā pasaules karā) un tai sekojošu atjaunotni. 19. gs. beigās tai tapa piebūve – iespaidīgs četrstūru neogotikas stila tornis. Laikā no 1927. - 1975. g. pilī darbojās lauksaimniecības skola, tagad - Dzērbenes pagasta pārvalde, Tautas nams un mūzikas skola. Pili ieskauj parks ar septiņu dīķu kaskādi. No kādreiz iespaidīgā laukakmeņu žoga saglabājušies vien pils vārtu stabi. Dažādā stāvoklī (arī avārijas) atrodas citas muižas ēkas. 2010. gadā tika veikta pils iekštelpu un ārējās fasādes restaurācija. Iepriekš piesakoties, tiek piedāvāta gida vadīta ekskursija un piedzīvojums muižā iekārtotajā spoku kambarī.