| Foto | Nosaukums | Apraksts |
|---|---|---|
|
Kafejnīca "Krūziņi" atrodas Dundagas centrā, viesu namā „Krūziņi”. Latviešu virtuve: Skābu kāpostu zupa, pelēkie zirņi ar rūgušpienu, cepta bute vai menca, skābzupa ar kartupeli. Īpašais ēdiens: „Biezpiena tornītis” vai krēms no Dundagas pienotavas produktiem. |
||
|
Lokveida taku var iziet tikai Slīteres nacionālā parka gida pavadībā, jo tā izveidota dabas rezervāta zonā. Pa stāvajām kāpnēm, kas izveidotas Baltijas ledus ezera senkrastā, nokāpsim citā pasaulē, kur var iepazīt nogāžu un platlapju mežus, avoksnāju, kaļķainu zāļu purvu (visi – aizsargājami biotopi), kā arī senas meliorācijas grāvju atliekas un trupējošus egļu stumbrus (svarīgi sugu daudzveidībai), kas saglabājušies no 1969. gada orkāna laikiem. Taka sākas pie Šlīteres bākas. |
||
|
JAUNTILMAČI *Objekts neaktīvs*
|
Lauku māja Jauntilmači atrodas Košragā 400 m attālumā no jūras. Viesiem piedāva divas istabas. Atsevišķā ēkā blakus mājai atrodas pirts. Ir iespējams pasutīt kūpinātas zivis.
|
|
|
Teikām un spoku stāstiem apvīta vieta Veco kapu kalniņā pie Mazirbes baznīcas – sens ar akmeņiem apkrauts kaps – it kā vienīgā Latvijā zināmā vilkača kapa vieta. |
||
|
Izteiktākais Latvijas piekrastes zemesrags, kur vērojama Baltijas jūras (Dižjūra) un Rīgas jūras līča (Mazjūra) viļņu saskares vieta. Vētru laikā te viens pret otru sitas līdz pat 7 metrus augsti viļņi. Rags kā zemūdens sēklis turpinās līdz 5 km attālajai Kolkas bākai. To cēla uz mākslīgas salas, ko uzbēra 1872. – 1875. g. Kad sala nosēdās, 1883. g. uz tās uzcēla tagadējo – 21 m augsto bākas torni (izgatavots Sanktpēterburgā), kas sāka darboties 1884. g. 1. jūlijā. Mūsdienās uz salas atrodas bākas uzrauga ēka un vairākas saimniecības ēkas, kā arī iespaidīgs miglas zvans. Kolkasragā uzstādīts tēlnieka Ģ. Burvja piemineklis “Jūras paņemtajiem”, apskatāms koka kuģa vraks (domājams, no 19. gs.), akmens –Eiropas sirds (K. Valdemārs šo vietu uzskatīja par Eiropas centru), K. Valdemāram veltītie informācijas stendi un kādreizējā PSRS armijas krasta apsardzes spēku bāze, ko izmanto Latvijas robežsardze. Migrāciju laikā Kolkasrags ir Ziemeļeiropas mērogā nozīmīga caurceļojošo gājputnu koncentrēšanās un atpūtas vieta. Kolkasragā izveidots apmeklētāju centrs un vasaras kafejnīca. Kolkasraga apkārtnē zem ūdens atrodas Baltijas jūras lielākā kuģu kapsēta. Peldētājiem šī ir bīstama vieta nepastāvīgo straumju un kustīgo smilšu dēļ. Kolkasraga galā apskatāmas Vecās bākas drupas – 18. gs. celtā dienvidu torņa (ziemeļu torni noskaloja 19. gs. otrajā pusē) atliekas. |
||
|
1843. g. Kubalu skola bija pirmā un 28 gadus arī vienīgā zemnieku bērnu skola Dundagas muižā. Tas ir senākais līdz mūsdienām saglabājies guļbūves konstrukcijā veidotais skolas nams Latvijā. Klasē Jūs sagaida senie skolas soli, tāfelītes, tinte, rakstāmspalva, 19.gs. tapušie skolēnu proves raksti. Mācīties tik senā skolā, kaut nedaudz, var vienmēr. Jumtistabu dzīvoklī var iepazīt skolotāja, rakstnieka E.Dinsberga darbus, gara darbinieka mūžā piedzīvoto. Atjaunotā saimniecības ēkā piedāvā ieskatu skolas sētas vēsturē, muzeja etnogrāfisko priekšmetu krājuma kolekcijā. Pastaigu takas, iezīmējot skolas zemes lietojumu muižas laikā, piedāvā iepazīt skolas sētas ainavu un atpūtas brīdi katram ceļotājam. Muzeja teritorijā ir iekārtota ugunskura vieta un ir pieejama viesību telpa lietus gadījumā. Pēc iepriekšējas pieteikšanās tiek novadītas stundas senajā klasē. Muzejs atvērts apmeklētājiem no otrdienas līdz sestdienai no plkst 10:00 - 16:00. Svētku dienās slēgts. Grupu apmeklējumi pēc iepriekšēja pieteikuma. |
||
|
Mazirbes kāpās, ziemeļaustrumos no Lielā tīklu šķūņa (tagad vasaras dzīvojamā māja) vienkopus iegūlušas vecās zvejas laivas, kuras šeit atvilka pagājušā gadsimta 50. – 60. gados. Iemesls šādai rīcībai bija individuālās zvejas aizliegums pierobežas režīma zonas dēļ. Mazirbē redzamais ir vienīgais šāda veida „objekts” Latvijas piekrastē. |
||
|
JAUNLĪDUMI *Objekts neaktīvs*
|
Skaista brīvdienu māja Dundagas novada Lapmežciemā, netālu no Slīteres Nacionāla parka. Nakšņošanai piedāvā sešas guļvietas otrajā stāvā, apakšā izvelkams dīvāns 2 personām, 4 papildvietas uz matračiem, pēc pieprasījuma arī bērnu gultiņu. Telts vietas. Viesiem, kuri apmetas brīvdienu mājā, atļauts pacienāties ar ekoloģiski tīriem lauksaimniecības produktiem no Jaunlīdumu dārza. Telpas banketiem un svinībām, kamīns, pirts. Atpūta pie dabas. Tuvumā atrodas Slīteres Nacionālais parks. Blakus ir Baltijas jūras senais krasts, turpīnās līdz Slīteres bākai. Jaunlīdumi atrodas 13 km no jūras. Kad kokiem nav lapas, redzama Baltijas jūra. Skaidrā laikā var redzēt arī Sāmsalu. |
|
|
Rakstnieka Marģera Zariņa stāstā un lugā
aprakstītā vecā Taizeļa prototipa – zvejnieka Nika Freimaņa (1845. – 1908.) kaps.
|
||
|
2020. gadā atjaunots gājēju tilts pāri Irbes upei, tādējādi nodrošinot ērtāku velosipēdistu un kājāmgājēju pārvietošanos pa kādreizējā Mazbānīša stigu ciemu joslā starp jūru un asfaltēto šoseju. |
||
|
Muzeja (dibināts 1954. g.) krājums atspoguļo latviešu un lībiešu zvejnieku, jūrnieku un zemnieku tradīcijas, viņu dzīves vidi un veidu. Brīvdabā apskatāmas zvejnieku sētas ar tīklu būdām, dūmnamiem un kūpinātavām, klētīm u.c. Te izvietota zvejas laivu un Baltijā lielākā enkuru (> 100 eksemplāri, lielākais 22 t) kolekcija. Vējdzirnavas atvestas no Užavas pagasta. 19. gs. dzīvojamā „Smiltnieku” mājā apskatāmi autentiski sadzīves priekšmeti. Muzeja jaunākais eksponāts ir gandrīz 100 gadus vecais Lielirbes Baptistu lūgšanas nams. Popularitāti ir ieguvis brauciens (1. maijs – 31. oktobris) ar mazbānīti (sliežu platums 600 mm) pa 1,3 km garo Kalna līniju, kuras galā ir izveidots griezulis. Muzejēka ir uzcelta pēc bijušās Mazirbes dzelzceļa stacijas parauga. Muzeja daļa ietilpst Jūrmalas parkā (bērnu rotaļlaukumi un Enkuru taka). |
||
|
Neliela guļbaļķu mājiņa meža ielokā, klusā vietā, Dundagas novada Dūmelē, Slīteres nacionālā parka pievārtē, 7 km attālumā no jūras. Mājiņā četras istabiņas, viesistaba ar virtuvi un pirti. Pieejami arī pirtnieka pakalpojumi, SPA procedūras, klasiskā masāža, īpašā Dūmeles augu masāža, u.c. Piedāvājam iespēju makšķerēt un pašiem nokūpināt iegūto lomu. Pieejama arī laivas un velosipēdu noma. Jūs varēsiet mierā un klusumā ogot un sēņot, relaksēties gan garīgi, gan fiziski. |
||
|
This is an artificial body of water that was dug in the 1960s to obtain ice for fish processing plants in Kolka. |
||
|
Das Dorf liegt auf beiden Seiten des Flusses Irbe (Dižirve, Īra) an der Mündung des Flusses in die Ostsee („Meeresseite“ und „Landseite“). Die Irbe wurde zum ersten Mal 1310 in einem Grenzvertrag zwischen dem Kurländischen Bischof und dem Rigaer Domkapitel erwähnt, der Name Lielirbe (Irvemünde) erschien zum ersten Mal 1387 in einem Dokument des Schiedsgerichts. Ende des 19. Jh. war der kleine Hafen von Lielirbe ein aktives Holzhandel- und Verkehrszentrum. Ende des 19. Jh. und Anfang des 20. Jh. wurde hier die größte Anzahl von Segelschiffen unter den Dörfern der kurländischen Westküste gebaut. 1939 gab es im Dorf ca. 300 Einwohner, mehr als 70 Häuser und eine Baptistenkirche (jetzt im Freilichtmuseum von Ventspils). Durch das Dorf verlief eine Schmalspurbahn, es gab ein Post- und Telegrafenamt, zwei Lebensmittelgeschäfte, eine Grundschule der ersten Stufe, Chor und Blaskapelle. Lielirbe war eines der größten Dörfer, die nach dem Zweiten Weltkrieg verschwanden. In Lielirbe wurde die Kulturhistorikerin Valda Marija Šuvcāne (1923–2007) geboren, deren Arbeit durch ihre Tochter Baiba Šuvcāne fortgesetzt wird, die wichtige Werke über das Leben an der Livischen Küste schreibt. Bis 2019 ist geplant, die Seilbrücke über den Fluss Irbe erneut zu errichten. |
||
|
Piedāvā izbraucienu ar zvejnieku laivu līdz Kolkas bākai. Iespējama iepazīšanās ar zvejas procesu. Iepriekš saskaņojot, iespējams jūrā sagaidīt saullēktu vai saulrietu. |
||
|
Das ist ein langgestrecktes Gebiet zwischen der Ostsee und der Straße Kolka – Ventpils. Es beginnt an der Mündung des Flusses Irbe und endet in Ovīšrags. Das Territorium wurde vor allem eingerichtet, um den trockenen Koniferenwald, die Graudünen, Feuchtbegiete zwischen den Dünen, andere Landschaftserscheinungen, Pflanzen und Tiere in dem Gebiet zu schützen. Touristen lieben die sandigen und ruhigen Strände in dieser Gegend, die Leuchttürme von Miķeļbāka und Ovīši und die lutherische Kirche in Miķeļbāka. Hier gibt es auch noch einige Hinterlassenschaften des sowjetischen Militärsystems, die nicht touristisch genutzt werden.
|
||
|
Eine Hafenstadt. In der Altstadt ist das älteste Straßennetz erhalten. Holzbebauung des 19. Jh. im Stadtbezirk Ostgals. Die Promenade der Ostas Straße mit der Burg des Livländischen Ordens, dem Ausflugsschiff „Hercogs Jēkabs”, dem Denkmal für Kr. Valdemars und den kleinen architektonischen Formen. |
||
|
Der ehemalige Panzerweg für Versuchsfahrten, der durch die Wälder der Küste von nördlichen Teil von Ventspils (von Panzerabteilung im nördlichen Teil) bis zu Oviši führte. Heutzutage ist hier ein breiter, sandiger und zuwachsender Durchhau erhalten geblieben.
|
||
|
Eine alte livische Siedlung. Der livische Name der Siedlung lautet Mustanumm. Noch in der Mitte des 20. Jahrhunderts wohnten hier die Liven. Die Vertreter der Familien Landmaņis, Morics un Otomers haben in Melnsils bei der Mündung des Flusses Baķupīte in die Rigaer Bucht drei Segelschiffe gebaut. In Melnsils befinden sich zwei kulturhistorische Orte: der Kirchenberg Baķu – einen alten Sakralort und die Wallburg des Seeräubers Trommel. (Die Quelle: Roja TIZ) |
||
|
Zum ersten Mal wurde Kolkaurkundlich als Domesnes 1387 erwähnt und war mit diesem Namen bis zum Anfang des 20. Jh. bekannt. Nach den Angaben des Kirchenbuches von Irbe – Ģipka gab es 1770 in Kolka 4 Bauernhöfe: Krogi, Ūši, Vecvagari und Kabriki. 1844 wurde in Kolka eine Küsterschule eröffnet, in der Nika Polmanis als Lehrer gearbeitet hat, das erste Schulgebäude von Kolka wurde 1881 erbaut. Fast ein halbes Jahrhundert arbeitete dort als Lehrer der Live Kārlis Bernšteins (1881–1951). Als Führer des Aufstandes von Dundaga, der 1859 begann, ist der Sohn des Bauern von Sārnasti in Kolka, der Live Nika Šūbergs (1833–1884) anzusehen. Ende des 19. Jh. gab es in Kolka 392 Einwohner, aber 1935 sind von 343 Einwohnern 145 Liven gewesen. In den 30er Jahren des 20. Jh. sprachen in Kolka 13 Liven fließend livisch. Kolka ist das einzige Dorf an der livischen Küste, das sich auch während der sowjetischen Regelung des Küstengebietes weiter entwickelte, da es zu einem Zentrum der Fischerkolchose wurde. In den 50er–60er Jahren nahm die Bevölkerungszahl schnell zu, es wurden neue Häuser, eine Schule, ein Gesellschaftshaus, ein Kindergarten und Fischverarbeitungsfabriken gebaut. Heute ist Kolka mit 700 Einwohnern das größte Dorf an der livischen Küste. Hier gibt es die Fischverarbeitungsfabrik Līcis-93, lokale Fischer und Fischräuchereien, das Livische Zentrum „Kūolka“ und die livische Musikgruppe „Laula“. Im Bauernhof Ūši kann man livische Gerichte verköstigen. |
||
|
Das Wohnhaus ist am Anfang des 18. Jhs. gebaut und in der Mitte des 19. Jhs. umgebaut worden. Immer noch werden die Erneuerungsarbeiten des Pfarrhofkomplexes durchgeführt. Seit September 2009 arbeiten in dem Pfarrhofkomplex drei Erholungshäuser des Rekollektionszentrums der Evangelisch-Lutherischen Kirche Lettlands. Neben den Häusern kann man die Reste des alten Pferdestalls sehen. |
||
|
Geschlungener Pfad durch eine Landschaft von Dünenformationen mit Mooren, Formationen, die alte geologische Stadien der Ostsee anzeigen, das Hochmoor von Pēterezers und Überreste der alten Schmalspurbahn. Durch das Moor führen uns durch die Feuchtgebiete Holzstege. Die langgestreckten, parallel verlaufenden Dünen (kangari) und die sumpfigen Streifen dazwischen (vigas), die vom Pfad zu sehen sind, waren eng mit dem täglichen Leben der Liven verbunden, und jede von ihnen verfügt über einen eigenen livischen Ortsnamen. Der 3,5 km lange Pfad führt in die in Europa einzigartige Landschaft von kangari und vigas, die sich vor ca. 6000 Jahren gebildet hat, während das Meer zurücktrat. |
||
|
One of the 15 semi-estates of the former Dundaga Castle, Vecmuiža, has a private collection of historical materials. |
||
|
Koka skatu tornis atrodas blakus Kolkasraga priežu takai. No tā redzama ar priedītēm aizaugusi „stiga” – t.s. Šautuve, kuru padomju laikā izmantoja šaušanas apmācībām. No torņa skatu platformas labi saskatāma Kolkas bāka, kas atrodas 5 km attālumā no Kolkasraga. |
||
|
Summer cafe "Divjurinas" is located at Kolkasrags, open from May to October. |
||
|
Eine Jugendherberge am Teich im Zentrum von Dundaga gelegen. Die Unterkunft bietet Saal für Feierlichkeiten, Konferenzraum mit technischer Ausrüstung und Verpflegung auf Anfrage.
|
||
|
Der Campingplatz mit Bungalows „Pie Andra Pitragā“ befindet sich im Bezirk Dundaga, im Dorf Pitrags, auf dem Hof „Krogi“. Sowohl die Bungalows als auch der Campingplatz selbst sind von Wald umgeben und bis zum Strand sind es nur 800 Meter. Auf den Zeltplatz passen bis zu 50 Zelte und 3 Wohnmobile. |
||
|
Der älteste funktionierende Leuchtturm in Lettland (1814). Hier befindet sich eine Ausstellung über die Geschichte der Leuchttürme. |
||
|
Ein neuer Campingplatz in der Siedlung Košrags, 800m vom Meer. 6 Häuschen, Zeltplätze, Anschlussmöglichkeiten für 3 Wohnmobile. WC/Duschen befinden sich in einem separaten Gebäude. Im Gästehaus sind fünf Zimmer, eine Küche und eine Sauna vorhanden.
|
||
|
Das Herrenhaus in Ance wurde als Geschenk des Vaters an seinen Sohn Ulrich Johann von Baehr errichtet. Neben dem Herrenhaus wurde ein prächtiger französischer Garten angelegt. Nach 1766 wurde das Gebäude umgebaut und prunkvoll dekoriert. Zu Beginn des 19. Jahrhunderts wurden französische Truppen in dem Gut einquartiert und das Herrenhaus geplündert. Einige Zeit später wurde die zweite Etage abgerissen und nach langer Reparatur wurde das Gebäude umgewidmet als Wohnhaus für den Gemeindevorsteher und weitere Beamte. 1920 wurde der Gutshof Ance verstaatlicht. |
||
|
Auf dem Stein stand früher (heutzutage nicht
mehr zu sehen) eine Aufschrift, die besagte, dass die Liven vom schwedischen König
Karl IX und der Pest besiegt wurden. Vor Kurzem wurde noch ein Stein (der kleinere)
draufgestellt, der eine Zeit bei dem Haus Pakalni stand und dessen Aufschrift auch
verblichen ist. Die Steine befinden sich auf einer Grabstelle der Opfer der Pest.
|
||
|
Der Slītere Nationalpark (2000 gegründet) ist praktisch ein Freilichtmuseum, welches die Entstehungsgeschichte der Ostsee erzählt. Die geologische Entwicklung kann man in den Blauen Bergen (Zilie Kalni) von Slītere sehen, die 20 bis 30 m höher sind als die Küste des Baltischen Eissees von vor 10.000 Jahren. Die Stiebri Berge
(Stiebru kalni) entstanden vor 8 bis 9.000 Jahren, während das Litorina-Meer Europas größte Dünenwälle mit Talsenken dazwischen schuf. Das geschah vor 4.000 bis 7.000 Jahren. Das milde Klima von Nordkurzeme ist der Grund, warum es so viele seltene Pflanzen in dem Naturpark gibt – mehr als 860 insgesamt. Von gewissem Wert für die Bewahrung dieser Schätze war die Sowjetische Militärmaschinerie, sie lagen verlassen hinter Armeebasen und anderen militärischen Objekten in diesem Gebiet. Die Anwesenheit des Militärs bedeutete, daß das Gebiet des heutigen Slītere Nationalparks für 50 Jahre größtenteils ungestört blieb. Im Nationalpark befindet sich eins der beliebtesten touristischen Ziele in Kurzeme – das Kap Kolka, das jedes Jahr von mehr als 50.000 Touristen besucht wird. Während des Frühjahrsvogelzugs durchziehen stündlich mehr als 60.000 Vögel das Kap. Entlang der Küste der Ostsee befindet sich die sogenannte Livenküste, die sich von Kolka über Sīkrags bis nach Ovīši erstreckt. Fischerdörfer und andere Kulturdenkmäler, die von der weltweit kleinsten ethnischen Minderheit, den Liven, geschaffen wurden, findet man hier. Touristen können interessante Naturpfade, Fahrradrouten, Aussichtstürme usw. erkunden. Das Besucherzentrum befindet sich im Slītere Leuchtturm. |
||
|
In Ģipka wurde die erste Seefahrtschule in Kurland gegründet! Es geschah 1869 – einige Jahre nach der Gründung der Seefahrtschule in Ainaži. Diese Seefahrtschule war der 2. Kategorie, die die Steuermänner auf großer Fahrt und Kapitäne der Küstenschifffahrt vorbereitete. 1894 wurde die Schule nach Mazirbe verlegt. Vor der Eröffnung der Seefahrtschule befand sich seit 1860 in diesem Gebäude eine Schule, aber 1867 wurde für die Bedürfnisse der Seefahrtschule einen zweiten Stock gebaut. Das Gebäude ist bis heutzutage erhalten geblieben und ist in ein Wohnhaus umgebaut. Die Seefahrtschule (in Ģipka und Mazirbe) hat während ihrer 28-jahrigen Existenz mehr als 200 professionelle Seeleute vorbereitet und den Schiffbau in den livischen Küstensiedlungen gefördert. (Die Quelle: Roja TIZ) |
||
|
Die Holzkirche wurde 1766 erbaut, die neue Mauerkirche wurde anstelle der alten Kirche 1868 errichtet und eingeweiht. Der hohe Turm diente während der Tageszeit als Orientierungspunkt für Schiffe. 1993 wurde das Altarbild der Künstlerin Gunta Liepiņa-Grīva „Christus und Petrus auf dem Meer“ eingeweiht, das anstelle des verlorenen Gemäldes gemalt wurde. Am 18. November 1923 wurde im nebenliegenden Pfarrhaus von Mazirbe (heute das Zentrum für Rekollektion) die blau-grün-weiße livische Flagge eingeweiht. In der Umgebung des Pfarrhauses kann man Messsteine von Mazirbe, Zeugen des Schwarzen Todes (1710, 1711), finden. Der lateinische Text auf den Steinen deutete, dass die Liven des Küstengebietes durch Karl IX. und Pest überwältigt wurden. Der Text auf den Steinen ist nicht mehr lesbar, wurde jedoch entschlüsselt und ist bekannt. Auf dem Friedhof von Mazirbe ist das Denkmal des Alten Taizelis, ein Denkmal für die Eltern des Kapitäns A. Bertholds und die Grabstätte des legendären Werwolfs, zu sehen. |
||
|
Ein Campingplatz am Meer, nicht weit von Ventspils. Gut eingerichtete Campinghäuschen für 2 und 4 Personen, Zelt- und Wohnmobilplätze, eine Sauna, ein multifunktioneller Sportplatz, ein Kinderspielplatz, eine gemeinschaftliche Küche, ein Autoparkplatz. Der Campingplatz ist das ganze Jahr geöffnet. Das Meer ist nur 400 m entfernt.
|
||
|
Das ehemalige Gebäude der Meeresschule – in der Meeresschule (1894-1914)
haben mehr als 1000 Studenten die Ausbildung erhalten. In der Sowjetzeit befand
sich hier ein Grenzschutzpunkt der sowjetischen Armee. Der Turm vom Grenzschutz
ist immer noch erhalten. Auf dem Weg zur Meeresschule kann man mit Wald
bewachsene Dünen sehen, die mit kleinen verstreuten Hütten eine interesante
Küstenlandshaft gestaltet. Den Weg, der die Meeresschule mit dem Meer verbindet,
hat man früher als Kapitänsallee oder den Weg der Kapitäne genannt.
|
||
|
Es ist ein langes Dorf, das sich zu beiden Seiten des Flusses Lūžņa befindet. 1937 befanden sich hier 36 Häuser und zwei Bootsanlegestellen. In den 60er Jahren des 19. Jh. wurde Lūžņa zu einem Ort des Schiffbaus, während der sowjetischen Besatzung wurden in der Nähe Militärbasen errichtet. In den 30er Jahren des 20. Jh. besuchte diese Ortschaft mehrmals der finnische Linguist Lauri Kettunen zusammen mit dem estnischen Studenten Oscar Loorits, die das Wörterbuch der livischen Sprache erarbeiteten. In Lūžņa lebte der erste livische Künstler Jānis Belte (1893–1946). Der Bauernhof „Dēliņi“ eines livischen Fischers und Bauern ist im lettischen Ethnographischen Freilichtmuseum zu besichtigen. |
||
|
Košragu uzskata par jaunāko lībiešu jūrmalas ciemu (veidojies 17. gs.). 1826. g. Košragā bija 78 iedzīvotāji. 1832. g. Žokos atvēra Dundagas jūrmalas ciemos pirmo lasītmācīšanas skolu lībiešu bērniem, kur par skolotāju strādāja pirmais profesionālo izglītību ieguvušais lībietis Nika Polmanis, kurš austrumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. Košragā bija vējdzirnavas, ūdensdzirnavas, laivu būves vieta. Pavasaros te piestāja laivas ar darba meklētājiem no Sāmsalas. 1932. g. izbūvēja ostu, 1938. g. - molu mudas (jūras mēslu) vākšanai. Pagājušā gs. 30. gados Košragu regulāri apmeklēja somu un igauņu valodnieki, kuri te savāca visvairāk lībiešu folkloras vienību. Norpiedagu mājas cēla lībiešu sabiedriskais darbinieks - Didriķis Volganskis (1884 - 1968). Tur piedzima viņa dēls - lībiešu kultūras darbinieks, mācītājs (Somijā) Edgars Vālgamā (Volganskis, 1912 - 2003), kurš lībiski pārtulkoja A. Pumpura eposu „Lāčplēsis” somu valodā. Mūsdienās Košrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. |
||
|
Atpūta pie jūras visos gadalaikos. Miers, klusums un privāta vide vienā no apburošākajām vietām Baltijas jūras krastā – Mazirbē, Slīteres nacionālā parka teritorijā. Iespēja izvēlēties atpūtu kādā no 4 brīvdienu mājām, kā arī izmantot plašo konferenču zāli (95m2), kas paredzēta dažāda veida korporatīvajiem pasākumiem (optimāli 30 personām) vai nelielām svinībām (līdz 50 personām).
Slīteres nacionālais parks piedāvā izstaigāt sakoptās meža takas un ievilkt krūtīs priežu silu spirgto gaisu vai izbaudīt kādu no sagatavotajiem velo maršrutiem. Tuvējos lībiešu ciemos var uzzināt, kā dzīvojuši lībieši, iepazīstot viņu tradīcijas. |
||
|
Baznīcas mūra ēka uzcelta 1835. g. Tās lepnums ir ērģeles, ko 1854.g. darinājis Karls Bitners, bet 2005.g. restaurējis Ugāles ērģeļmeistars Jānis Kalniņš. Arī mācītājmuiža tiek atjaunota. Baznīcas iekštelpu apskate jāpiesaka iepriekš. |
||
|
Par valgumu jeb sedumu sauca šauro smilšaino piekrastes joslu starp kāpu un ūdeni. Katram ciemam bija vairāki valgumi – laivu piestātnes ar vabām tīklu žāvēšanai. Valgumiem 20.gs. 20.-30.gados bija liela nozīme līvu valodas un etniskās apziņas uzturēšanā. Tolaik lībiešu ciemos jau dzīvoja daudz latviešu, taču viņi maz darbojās zvejniecībā, tādējādi valgumos joprojām galvenā saziņas valoda bija lībiešu. |
||
|
Pirmo reizi dokumentos minēts 1582. gadā. Pitraga sēkļos guļ daudzi nogrimuši kuģi. 1826. g. Pitragā uzskaitītas vienpadsmit sētas un 190 iedzīvotāji. 19. gs. vidū te atvēra krogu. 1937. g. ciemā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības (g.k. jaunsaimniecības). Ciemā bija vairākas zivju apstrādes vietas - kūres. Pitragā dzīvoja izcilā lībiešu valodas teicēja Marija Šaltjāre (Bertholde, 1860 - 1930), kura dalījusies ar vairāk nekā 200 pasakām un teikām, vairāk par 90 dziesmām, rotaļām u.c. Pitraga baptistu lūgšanu nams uzcelts 1902. gadā. Pirmā pasaules karā tas izdega, 1925. g. – to atjaunoja, bet 20. gs. beigās remontēja. Pitraga centrā Krogu mājās saimnieks izveidojis 27 seno lībiešu krasta žogu paraugus un piedāvā zivju kūpināšanu un degustāciju. |
||
|
Kempings "Melnsils" atrodas Melnsilā, Rojas novadā, pašā jūras krastā. Piedāvā atpūsties divvietīgās un četrvietīgās mucu mājiņās, viesu mājā, kas iekārtota senā, autentiskā zvejnieku saimniecības ēkā, katrs numuriņš un interjers ir veidots, balstoties uz vēsturisku notikumu un senatnīgu vietu stāstiem, ko papildina unikālā piejūras dabas klātesamība. Nakšņošanai piedāvā arī Brīvdienu māju, Pirts māju, Mīlas buduāru, Kuģa klāju, Pludmales namiņu. Iespēja aktīvi atpūsties ārpus pilsētas – maršruta pastaigas velobraucieniem vai nūjošanas priekiem, iespējams doties piedzīvojumā ar SUP, laivām un kajakiem pa jūru un Melnsila upi, uzrīkot badmintona vai novusa mačus. |
||
|
Ziemeļaustrumos no Mazirbes baznīcas, - starp dievnamu un Pakalnu mājām laukā redzami divi mēra akmeņi. Uz lielākā virsmas bijis (šobrīd izdzisis) teksts par lībiešiem, kurus pieveicis Zviedrijas karalis Kārlis IX un mēris. Pie lielākā akmens sāna atbalstīts otrs (vismazākais) mēra akmens, kas savulaik atradies pie Pakalnu mājām. Izdzisušais teksts stāstījis par armijām, kas staigājušas pa Kurzemi, badu un mēri. Trešais – Lielais mēra akmens atrodas aiz Mazirbes mācītājmuižas. Tajā iekaltais teksts (nedaudz saskatāms) ir vēstījums nākamajām paaudzēm par vietējo mācītāju (mira no mēra) un pastorāta izveidi Sīkragā. Vienlaikus tas ir arī piemineklis sešiem plašākas apkārtnes draudzes mācītājiem. Visi trīs mēra akmeņi „stāsta” par 1710. gada Lielo mēri un teksti tajos iegravēti laikā no 1711. - 1734. gadam. |
||
|
Otra Latvijas vecākā (1849. – 1850. g.), visaugstāk (82 m v.j.l., t.sk. 32 m augsts tornis) esošā un iekšzemē vistālāk (5 km no jūras) celtā bāka. Tās bākuguni izslēdza 1999. g. un mūsdienās bāka kalpo kā lielisks skatu tornis un izstāžu zāle. Skaidrā laikā no bākas labi redzams Irbes šaurums un Serves rags (Sāmsalā) ar Serves bāku. Pie bākas atrodas Šlīteres dabas taka, ko var iziet tikai nacionālā parka gida pavadībā. Taka atrodas dabas rezervātā, kur 1923. g. dibināja Šlīteres dabas pieminekli. Apmeklētāji varēs iepazīt Šlīteres Zilos kalnus - Baltijas ledus ezera senkrasta stāvo krauju, nogāžu un platlapju mežus, avoksnāju, kaļķainu zāļu purvu, kā arī senas meliorācijas grāvju atliekas un satrupējušos egļu stumbrus, kurus sagāza vējš 1969. gada orkāna laikā. Takas garums 1,2 km. Dabas izglītības centrs “Slītere” ietver dabas taku, bāku, ēku ar ekspozīciju “Dzīvība kokā”, kā arī pagalmu, kur notiek dabas izglītības nodarbības. |
||
|
Atrodas iepretim bākai. Saukta arī par Pizes (Miķeļtorņa lībiskais nosaukums) baznīcu. To uzcēla 1893. g. Padomju laikā ēkā bija izvietots pionieru nometnes klubs. Tagad tā atkal kalpo savam pamatmērķim. |
||
|
Vaides Purvziedos lībiešu pēctecis, mežsargs Edgars Hausmanis iekārtojis lielisku meža dzīvnieku ragu muzeju. Ekspozīciju veido vairāk nekā 600 ragu, no tiem aptuveni 350 aļņu ragu. Kolekcijas eksponāti nav medību trofejas, bet atrasti ilggadējās mežsarga gaitās. Vēl apskatāma dabas aizsardzības ekspozīcija. Mājās arī šodien saimnieko senas lībiešu dzimtas pēcteči. |
||
|
Kolkasraga galā ir redzamas viļņu noskalotās
vecās, 16. gs. celtās un vairākkārt pārbūvētās bākas drupas, kas pēc katras
lielākas vētras un aukstas ziemas (ledi!) paliek aizvien mazākas. Drupas
kādreiz atradušās krietnu gabalu sauszemē, tagad tās pamazām pazūd
zem ūdens.
|
||
|
Salīdzinoši liela teritorija dienvidos starp Irbes un Stendes upi, kas unikāla ar mazskartajiem mežu masīviem, kāpu veidojumiem, Irbes vecupju sistēmu un iegareno, piekrastei paralēli izvietoto Dižpurvu. Irbe pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par samērā populāru ūdenstūrisma galamērķi, taču tās krastos, diemžēl vēl aizvien ir nepietiekama ar tūrismu saistītā infrastruktūra. Tā kā liegumu caurauž blīvs meža ceļu tīkls, tā ir potenciāla vieta dažādām dabas un izziņas tūrisma aktivitātēm. |
||
|
Ģimenes veidots un vadīts uzņēmums Ziemeļkurzemes piekrastē, kas piedāvā ieskatu zvejniecības un latviskā dzīvesstila tradīcijās. Tiek popularizēti vietējie produkti, kas nākuši no jūras un apkārtnes mežiem, sagatavojot un pasniedzot tos gan senās tradicionālās, gan mūsdienu latviešu virtuves interpretācijās. Piedāvājumā gan pastāvīga ēdienkarte, gan sezonāls piedāvājums. Pasākumu organizēšana grupām ''Mielasts zvejnieku sētā'' (piekrastes tradīcijas, zivju mielasts, izbrauciens ar zvejas laivām), kā arī baudāmas un izzinošas meistarklases ''Ražots Rojā'' (Rojas novada zivju pārstrādes uzņēmumu produkcijas un restorāna virtuves zivju ēdienu degustācijas un iespēja pašiem pagatavot), ''Nacionālās virtuves īpatnības'' (sezonālie latviešu ēdieni - zivis ( kūpināšana, nēģu sagatavošana u.c.), Jāņu siers, bukstiņputra, sklandu rauši u.c. pēc viesu vēlmēm un pieprasījuma), ''Reņģēdāju dzīres'' (zivs, tās sagatavošana, ēdienu pagatavošana un degustēšana),''Dižraušu dzīres'' (sklanda rausis - oriģinālās un inovatīvās versijas, to gatavošana, degustēšana). Piedāvājumā vietējo uzņēmumu produkciju - plašs zivju konservu klāsts, Sabiles vīns un sidrs, augļu un ogu sukādes, pašu saimniecībā spiesta EKO ābolu sula u.c. |
||
|
Saimniecība "Ūši" atrodas vēsturiskajā lībiešu apdzīvotajā teritorijā Latvijas ziemeļrietumos, ko mūsdienās mēdz dēvēt par Lībiešu krastu, un specializējas lībiešu tradicionālo ēdienu gatavošanā. Saimniecība piedāvā iepazīt lībiešu garšas un izzināt viņu tradicionālo ēdienu gatavošanas paradumus. Saimniece demonstrē Ziemeļkurzemes tradicionālā ēdiena - sklandrauša gatavošanas procesu, kas ir reģistrēts arī kā tradicionālais Latvijas produkts. Apmeklētājiem tiek piedāvātas sklandraušu gatavošanas meistarklases grupām līdz 10 cilvēkiem, kā arī degustācijas un tradicionālo ēdienu maltītes brīvā dabā grupām līdz 50 cilvēkiem. Tāpat iespējama ekskursija kājāmgājējiem „Pastaiga industriālās Kolkas vēsturē” ar teatralizētiem elementiem un Latvijas labāko šprotu degustāciju. Pieejamas arī nakšņošanas iespējas kempingā un brīvdienu mājā. |
||
|
Akmenī iekaltais teksts (vēl nedaudz saskatāms) ir vēstījums nākamajām paaudzēm par tā laika vietējo mācītāju (kurš mira no mēra), par pastorāta izveidi Sīkragā, ko drīz vien pārcēla uz Mazirbi. Tas ir arī piemineklis sešiem plašākas apkārtnes draudzes mācītājiem. Visi trīs (sk. iepriekš) mēra akmeņi vēstī par 1710. gada Lielo mēri un teksti akmeņos iegravēti Mazirbes mācītāja Petrsona laikā no 1711. līdz 1734. gadam. |
||
|
Vienkāršās formās celta vienstāvu ēka, virs kuras ieejas uz jumta novietots krusts. Kaut arī pati Pitraga draudze ir dibināta 1890. gadā, dievnams celts 1902. gadā, bet atjaunots 1925. – 1926. g. pēc ugunsgrēka 1. pasaules kara laikā un arī neatkarīgās Latvijas laikā. |
||
|
Labiekārtota dabas taka iepazīstina ar vienu no retajiem Rīgas jūras līča stāvkrastiem - Ēvažu stāvkrastu (līdz 15 m augsts, no skatu platformas paveras viens no skaistākajiem līča skatiem) un piekrastes mežiem. Pa kāpnēm, kas atjaunotas pēc 2005. g. postošā orkāna, var nokāpt līdz neparastajai pludmalei ar šauru smilšu liedagu, kas vētru laikā pazūd jūras viļņos. Takas garums ir 0,3 km (turp un atpakaļ – 0,6 km), iziešanai nepieciešamais laiks - 0,3 h. Kolkas – Jūrmalas ceļa malā iekārtots autostāvlaukums (atrodas pie Slīteres nacionālā parka robežas). |
||
|
Kājāmgājēju un velosipēdistu tiltiņš pār Ķikanupi (Slīteres nacionālā parka robežu) ciemu joslā starp Sīkragu un Jaunciemu. |
||
|
KRŪZIŅI *Objekts neaktīvs*
|
Viesu māja Dundagas pilsētā. Pirmajā stāvā kafejnīca - restorāns, otrajā - divvietīgas un četrvietīgas istabiņas. Banketu zāle pasākumiem. Vasarā kafejnīca darbojas arī Kolkas raga stāvvietā, kur iespējams nobaudīt zivju zupu un sklandraušus. |
|
|
Šis avots ir pazīstams kopš seniem laikiem. Kalpo kā laba dzeramā ūdens ņemšanas vieta. |
||
|
Eksotiskajā dzīvnieku parkā var apskatīt dažādus dzīvnieciņus, t.sk. lamas, alpakas, mini ponijus, pundurcūciņas, briedi, hailanderu, pundurkaziņas, aitu cūkas, dažādus trušus, Āfrikas melnos strausu, un kur nu bez divkupru kamieļa un Latvijas zilās govs, un dažnedažādiem putniem! Tas būs skaisti pavadīts brīvais laiks dzīvnieku sabiedrībā, vērojot viņu dzīves ritmu , barojot ar saimniecības sarūpētu barību. |
||
|
Zivju kūpināšana pie Edija Dobiļa *Objekts neaktīvs*
|
Zvejnieku sētā kūpina butes, vimbas, brekšus un asarus. Šeit var vērot – kā tiek sagatavotas un kūpinātas zivis, iegādāties tās un degustēt. |
|
|
Atrodas Mazirbes centrā iepretim Lībiešu Tautas namam, 600m attālumā no Dižjūras. Saimnieki nāk no senas lībiešu – Taizeļu dzimtas, par ko zināmi interesanti nostāsti. Arī pašas mājas saimnieku īpašumā ir jau vairāku paaudžu garumā. Ikviens te apskatāmais priekšmets ir ar savu stāstu un vietējo izcelsmi - pārdzīvojis karus, deportāciju un okupāciju laikus, bet mūsdienās cītīgi un ar mīlestību atjaunots. Saimnieki piedāvā latviešu un lībiešu tradicionālo ēdienu degustāciju ar papildinājumu mūsdienu stilā. Ēdienu sastāvdaļas ir izaudzētas vai ievāktas tuvākajā apvidū, vai iegādātas sadarbībā ar vietējiem lauksaimniekiem, zvejniekiem un ar citiem tradicionālo vietējo produktu gatavotājiem, tai skaitā bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Sadzīves priekšmetu kolekciju var apskatīt saimnieku pavadībā. |
||
|
Viesu nams, kempings "Mazirbes kalēji" atrodas tikai 700 m no jūras. Viesiem piedāvā nakšņošanu viesu namā (3 2-vietīgas istabas) un 2-4-vietīgas kempinga mājiņās ar dušu un WC un nelielu virtuves stūri, pirti, telts vietas, sporta laukumus, kā arī velo nomu. |
||
|
Kempings Kolkas pagasta Vaidē, pašā jūras krastā piedāvā, 2 četrvietīgas mājiņas, pirti, makšķerēšanu, piknika vietas, sporta laukumu, kā arī apskatīt Kolkas raga mežos atrasto ragu kolekciju "Ragu muzejā". |
||
|
Viens no vecākajiem lībiešu ciemiem, kas pieminēts jau 1387. g. Senais ceļš no Dundagas muižas uz Sīkragu pastāvējis jau viduslaikos. 17. gs. Sīkragā bija viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemē, kurā ienākuši kuģi no Anglijas, Holandes un Lībekas, vedot ogles, labību u.c. preces. Pirms Pirmā pasaules kara darbojās piecas ķilavu kūres, 20. gs. 20. - 30. gados ciemā zvejoja ap 55 zvejnieku. Sīkragā dzimusi lībiešu kultūras darbiniece Hilda Grīva (Cerbaha, 1910 - 1984), tālbraucējs kapteinis Kārlis Anbanks (1884 – 1937), baptistu mācītājs Kārlis Lāceklis (1904 - 1970), lībiešu valodas un tradīciju zinātājs Pēteris Dambergs (1909 - 1987), dzimusi grafiķe Baiba Damberga (1957). Mūsdienās Sīkrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Ciemu šķērso Mazbānīša velomaršruts ar piemiņas akmeni stacijas vietā. Sīkrags tāpat kā nākamie ciemi austrumu virzienā atrodas Slīteres Nacionālajā parkā. |
||
|
Apmeklētāji var piedalīties zivju (butes, arī vējzivis un brekši) kūpināšanā, degustēt produkciju un noklausīties stāstījumu par piekrastes zvejniecības tradīcijām. Sētā apskatāmi ~20 lībiešu sētām raksturīgie žogu veidi. |
||
|
Guest House & Campsite "Pizā" is located in Kurzeme region, close to Miķeļbāka lighthouse. Guest house can accommodate 20 people, there are 7 rooms. Available place for tents in camping area, picnic tables and bonfire places. |
||
|
Atrodas Dundagas centrā, Talsu un Pils ielas krustojumā. Bistro tipa ēdināšanas uzņēmums, ko iecienījuši vietējie iedzīvotāji un pilsētas viesi. |
||
|
The Liv People’s Centre – a building erected in 1939 which represents the identity
of the Liv people and houses a photographic exhibition devoted to the Liv people.
|
||
|
Kolka Evangelical Lutheran Church. A story has survived of one Danish trader saved in a shipwreck at Kolkasrags who in gratitude built a church in Kolka. The church had changed its location for three times in Kolka. The foundation of the church visible nowadays and built of boulders was laid by Karl Ludwig Ferdinand von der Osten-Zaken, the former owner of the Dundaga estate. It was built instead of the wooden church (or close to it) which was heavily damaged during the Crimean War. The first construction works were started in 1885 by the construction foreman Otto Sievert (Architect: T. Zeiler). In the Soviet time, the church was vandalized and it was used as a warehouse. It is worth to see the modern- style altarpiece |
||
|
This is the only factory in Latvia that offers the full processing of wool, and it has been open since the late 19th century. There is a workshop in Dundaga where woollen blankets and pillows are sewn. |
||
|
A country house near Dundaga. A room for celebrations with a firelplace (for 30 people), a sauna with a swimming pool and a tub. Bedrooms with WC and shower. On the lawn there are places for tents and a campfire. A small island for the moorage of boats in the Dundaga pond. Driving trips by an army car GAZ – 66. |
||
|
This is an ancient populated area. There were 50 homesteads here during the 1930s, with only ten remaining in 1990. The Livonian scholar and entomologist Kārlis Princis (1893-1978) was born in Oviši. In 1944, he emigrated to Sweden. The Oviši lighthouse (1814) is 38 metres high and is the oldest functioning lighthouse in Latvia. There are lovely views from the top of the lighthouse. The building in which employees of the lighthouse used to live was erected in 1905 and has been preserved. A narrow-gauge train station was in the building at one time. The Oviši Lighthouse Museum is nearby, as is the metal Tree of Austra. Opposite Cape Oviši is a great place for bird watching. |
||
|
It is said that after a shipwreck near Cape Kolka, a rescued Danish tradesman financed the building of a church in Kolka in thanks for his rescue. There are several churches in Kolka which have changed their location. The stone worship house that can be seen today has foundations that were laid by the former owner of the Dundaga Estate, Karl Ludwig Ferdinant von der Osten-Zaken. The church was built at or near the site of an old wooden church which suffered much damage during the Crimean War. The work on the church was begun by builder Oto Zīverts in 1885 on the basis of a design by the architect T. Zeiler. During the Soviet era, the church was vandalised, and a warehouse was installed there. It is worth looking at the modernist altar painting by Helēna Heinrihsone. It is said that there is no similar painting in any other church. Before the painting was hung, a cross hung at its location. |
||
|
The Liv Centre (Kuolka) *Object Inactive*
|
The Kolka group of the Liv Association (est. 1989) established the Liv Centre in 1993, and it features a collection of Liv ethnographic objects. The centre hosts exhibitions and various thematic events. The work of the centre is based mostly on volunteers, and it is mostly open during the tourism season. |
|
|
To the East of the Ezermuiža-Dūmele road you will find the bed of the ancient Lake Dieviņezers. It was one of the largest lakes in Kurzeme in the past, being 7.5 km long and 1.6 km wide. A canal was dug in 1838 (Melnsilupe River today), and the water from the lake was siphoned to the sea so as to create fertile farmland. Residents of Ezermuiža have been involved in forestry work since the age when barons ruled the land. Dūmele is connected to Košrags by a lonely forest road that is known as the Bottom Road. A bike route runs down it. The Ziedkalni weekend house is in Dūmele. The "Ziedkalni" homestead in Dūmele offers spa services, cod fishing and accommodations. |
||
|
The radio telescope at Irbene was at one time used for anti-espionage purposes. There were various military units and objects in Irbene, including a military housing estate that has now been abandoned. The radio telescope is now run by the Radio Astronomy Centre of the Latvian Academy of Sciences for scientific purposes. Guided tours of the object are available.
|
||
|
A new cottage 30 km from Ventspils, in a lightly populated location near Miķeļtornis. The open sea behind the dunes. Double bedrooms with amenities, kitchen, living room, sauna in house.
|
||
|
The Hostel „Vītoli” is situated 3 km from the Cape Kolka, where the Riga Bay meets the open sea – the Irbe Strait, within the territory of the Slītere National Park. Offer light and cosy double rooms to guests, also a two bedroom option for a family. There is a fire place to spend a chilly evening at with a cup of hot tea or coffee. In case you would wish to prepare a light meal – there is a kitchen with a gas stove, a fridge and some essential dishes. There is a common shower and WC. A home terrace with tables, a grill and a campfire in the yard, tables for lunch, and room for five or six tents. |
||
|
In a document from 1387, the village is named Minor Irva. Until the mid-20th century, Mazirbe was the largest Livonian village on the coast of Kurzeme. It was a fishing village and a centre for fishing. The village had a church, school, pharmacy, forestry company, several stores, a post and telegraph office, train station, barber shop, bakery and photo workshop, as well as a brick kiln. During the 1930s, a local fishing co-operative built a fish processing plant here. The Livonian Association was established here in 1923, and the Livonian People's Centre was opened in 1939. Oppoite the centre is the Stūrīši homestead (the home of the Taizel dynasty), where you can learn about everyday household objects and, by ordering it advance, taste local foods. The first chairmen of the Livonian Association, Kārlis Stalte and Māritņš Lepste, lived in Mazirbe. Cultural worker Kārlis Stalte (1870-1978) spent man years as the verger and organist of a church in Mazirbe. Mārtiņš Lepste was a Livonian language teacher in the 1930s. The former Maritime School building can be viewed from the outside. Some 2,000 students attended the school between 1894 and 1914. During Soviet years, the army had a base here. |
||
|
This village appears in historical documents from 1310. A census in 1582 and 1583 recorded eight farms in the village, while a 1731 census conducted by the Dundaga Estate found only three. In 1826, each farm had 16 or 17 people, with some 60 in total. A census in 1935 showed that all 49 Livonians in Saunags spoke the Lithuanian language, but only 11 of them spoke the language at home. There was a store that was owned by Kārlis Tilmanis, who also owned a factory where sprats were salted. Also born in Saunags was the seafaring captain Arvīds Ludeviks (1912-1996). In May 1945, he captained a tugboat, the Rota, in an attempt to bring Latvian refugees to Sweden. The ship was detained, and the captain was sent to Siberia. Another seafaring captain from Saunags was Visvaldis Feldmanis (1938-2017). |
||
|
Today there’s a single-family farm and not much else, but at one time Olmaņi was the site of two important coastal batteries collectively known as “Krastnoflotskaya.” Until 1955, the one to the South of Olmaņi, there were four 152-mm Kane type cannons, which were manufactured during World War I and were widely used to protect the coastal territory of the Baltic Soviet republics of Latvia and Estonia during the rule of the Soviet regime. Small concentric ramparts of earth are all that’s left there today. After 1955, to the North of Olmaņi, another battery was installed with four MY-2 152-mm cannons. They had a range of 25 km. The battery remained in battle readiness until 1975, when it was turned into a reserve facility. It’s not easy to find, but it’s worth the search. The platforms for the cannons and the subterranean bunkers are still there. This was indeed one of the most impressive coastal batteries along the shores of the Baltic Sea.
|
||
|
By the sea, between Kolka and Ventspils. Cottages, 50 places for trailers, 1000 places for tents. WC, bonfire places with firewood, barbecue, tables, sports grounds, childrens' playgroung, car parking. In the season, a cafe is open offering beer and snacks. Meal services upon prior request. |
||
|
One of the largest castles in Kurzeme, this building has been preserved in fairly good shape. Work on its began in the mid-13th century, and it was commissioned by the heads of the Dome Cathedral in Rīga. In 1434, the estate was bought by the bishop of Kurzeme. The Maidel and Osten-Sacken dynasties owned it from the 16th to the 20th century. The Dundaga Castle burned down twice and has been rebuilt many times. The last reconstruction was in 1905, after the castle was burned down during the revolution. Of interest on both sides of the castle’s door are stone carvings of a knight and a bishop. In recent years, the hotel in the castle has been renovated, as has the second floor hallway and a terrace that is popular for weddings. There are many legends about the castle, including one about a wedding of elves and another about the Green Lady. Today the building houses the Dundaga School of Music and Art, a hotel, party rooms, the Dundaga Tourism Information Centre and various exhibitions. It is worth finding a guide to tour the castle. Groups of tourists can also order tastings of local foods. |
||
|
was first mentioned in written form in 1582. A census in 1736 found two farms, Lekši and Žonaki. A census in 1935 found that there were 106 people in Vaide, including 40 Livonians, 60 Latvians and a few Estonians and Germans. In 1939, there were 21 homesteads in the village. Nika Polmanis (1823-1903) was born at the Lāži homestead. He was the first educated Livonian and lived in the region for all his life. Livonian poet Alfons Bertholds (1910-1993) wrote a poem about a noble oak tree that grows alongside the homestead. The vast Berthold family is linked to Žonaki -- Livonian storyteller Marija Šaltjāre, yacht captain Andrejs Bertholds (USA), his son, library scholar Artūrs Benedikts Bertholds (USA), Livonian poet Alfons Bertholds, Livonian language specialists Paulīne Kļaviņa and Viktors Bertholds, Swiss doctor Marsels Bertholds, globally renowned pianist Arturs Ozoliņš (Canada), and Livonian language storyteller and poet Grizelda Kristiņa (1910-2013), who was the last native speaker of Livonian. The Ozolnieki homestead is also linked to the Bertholds family. Paulīne Kļaviņa (1918-2001), a specialist in the fields of Livonian traditions and language, and her mother, Livonian storyteller Katrīna Zēberga, both lived there. Paulīne collected ethnographic objects that can be seen at the Latvian Ethnographic Open Air Museum in the granary of the Livonian Dēliņi farm. The Purvziedi homestead in Vaide is owned by forest ranger Edgars Hausmanis, who has a collection of forest animal horns and antlers. |
||
|
The Kolka lighthouse is on an artificial island which was created
between 1872 and 1875. The original lighthouse was made of wood, and
its light was first lit in June 1875. As the island settled into the sea, the
current tower was built. It began operations on July 1, 1884. Today the
lighthouse is six kilometres from Kolkasrags at the end of its sandy
shallows (back when it was built, it was just five kilometres away). The
island still has the building for the lighthouse supervisor, as well as
several outhouses. The metal lighthouse which is there now was built in
St Petersburg. It has been an automated lighthouse since 1979.
|
||
|
Jaunciems has always been a small village, and only a few homes are populated today. Nearby there are leisure locations on the right bank of the Irbe River. Jaunciems is linked to Sīkrags by the former tracks of the narrow-gauge train. There is also a bridge for hikers and bicyclists. |
||
|
The Miķeļbāka lighthouse was built in 1957 and is the highest one in Latvia. Standing 58 m tall, it can only be viewed from the outside. |
||
|
Die Steilküste von Ēvaži mit ihren Küstenwäldern ist eine der wenigen Steilküsten an der Rigaer Bucht. Über die nach dem letzten schweren Sturm erneuerten Treppen gelangt man an den ungewöhnlichen, schmalen Sandstrand, der bei Stürmen unter den Wellen verschwindet.
|
||
|
Ein Hotel im Zentrum der Siedlung Kolka, 500m vom Kap Kolka. Zimmer mit allem Komfort. Im Erdgeschoss befindet sich ein Restaurant, nebenan-ein Geschäft.
|
||
|
Früher Pize, livisch Pizā. Der jetzige Name stammt von dem während der Kaiserzeit erbauten Leuchtturm (Michailowski Majak), der im Namen des Neffen des alten Kaisers Alexander II. genannt wurde. Der heute bestehende Leuchtturm – insgesamt der dritte – Miķeļbāka wurde 1957 erbaut und ist der höchste Leuchtturm in Lettland : 57 m hoch (nur von außen zu besichtigen). Die lutherische Kirche von Miķeļtornis wurde 1893 erbaut. In der Nähe kann man das 1857 erbaute Gebäude des Wirtshauses von Pize (in schlechtem Zustand) mit der für das 19. Jahrhundert typischen Planung und Konstruktion sehen, das als einziges an der Livischen Küste gilt. In Miķeļtornis wurde der erste livische Kulturarbeiter Jānis Princis (1796–1868) geboren, der zusammen mit seinem Sohn Jānis das Evangelium nach Matthäus in den westlichen Dialekt der kurländisch-livischen Sprache übersetzt hat. J. Princis Senior und J. Princis Junior waren auch Autoren der 1845 herausgegebenen Dichtung „Geistliche Lieder und Gebete der Seemänner“. Vorher wurde ein lettisches Dichtungsbuch nur vom Blinden Indrick herausgegeben. Auf dem Bauernhof Olmaņi in Miķeļtornis wird ein Schüler des Künstlers Vilhelms Purvītis, der livische Maler Andrejs Šulcs (1910–2006), geboren. Auf dem Friedhof von Miķeļtornis wird 1978 ein Denkmal für livische Dichter (das erste Denkmal für Liven) eröffnet. Es ist geplant, bis 2019 im Dorfzentrum das Kunstobjekt des Künstlers Ģirts Burvis „Jahrhundert der Segelschiffe“ zu eröffnen. |
||
|
Хозяин создал специальный комплекс курсов и процедур, которые посвящены здоровому образу жизни. Обучение для групп, массажи, лекции, практические занятия и т.п. |
||
|
Die Nähe zum Kap Kolka und die Luft mit dem Geruch von Kiefern und Meer geben diesem Platz das für die Region Kolka typische Flair, wie man es auf dem Hof „Ūši“ finden kann. Die Gäste werden hier in einer separaten Wohnung mit Dusche und WC untergebracht. |
||
|
Ein der wichtigen Haltepunkte an der Küste von Nordkurland, wo man viele Informationen und eine Vorstellung über die Geschichte des Bezirks und der Küste, die kulturhistorischen Werte, den Segelschiffbau, die Fischereitraditionen, die Leute dieser Region, ihre Arbeit und Verdienste erhalten kann. Das Museum in Roja wurde 1968 gegründet. Zurzeit ist eine ständige Ausstellung über Krišjāns Valdemārs, die Seefahrtschule von Roja und den Segelschiffbau im 19. Jahrhundert zu besichtigen. Es ist auch eine Exposition über die Geschichte der Fischverarbeitung vom 19. Jahrhundert bis auf den heutigen Tag, die Livische Küste, den sowjetischen Beitrag zur Entwicklung der Küste zu besichtigen. Ohne der Besichtigung der ständigen Ausstellung kann man auch drei Frauen aus Kurland kennenlernen, die verschiedene Perioden der Geschichte vorstellen: Mildiņa – eine einfache Fischersfrau von der Küste, Frau Pauliņa aus der Zeit der Segelschiffe und Anna Petrowna aus der Sowjetzeit. Sie machen spannend mit den Gegenständen, die nicht im Museum ausgestellt werden und einem galligen Humor der Bewohner von Kurland bekannt. (Die Quelle: Roja TIZ) |