Matsalu muiža pirmoreiz vēsturiskajos avotos ir minēta 1560. g., kad tā ietilpa Lihulas bīskapijas sastāvā. Tagad redzamās ēkas ir celtas laikā no 18. gs. otrās puses līdz 20. gs. sākumam. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados te plānoja izveidot Matsalu rezervāta centru, taču „veiksmīgā loze” tika netālu esošajai Penijē muižai (sk. iepriekš). Mūsdienās muižas pils, citas ēkas un parks (tajā dīķis ar salu) atrodas kritiskā stāvoklī. Taču kā nozīmīgu vēstures liecinieku arī šo muižu var iekļaut apskatāmo objektu sarakstā. Muižas komplekss atrodas pa ceļam uz Kēmu (Keemu) putnu vērošanas torni.

Uzņēmums nodarbojas ar dabas tūrisma pasākumu organizēšanu: vasarā laivošana ar kajakiem jūrā, rudenī – pārgājieni ar sniega kurpēm pa purvu, ziemā – pārgājieni ar sniega kurpēm, un pavasarī – laivošana ar kanoe laivām pa upēm.

Dabas draugiem piedāvā tematiskas ekskursijas: pavasarī – lāču vērošanas safari un putnu vērošana, rudenī – aļņiem, roņiem un vilkiem veltīti tematiskie pasākumi.

Atrodas galvenās Kuldīgas gājēju ielas – Liepājas ielas malā. Kafejnīca ar senām ēdināšanas tradīcijām.
Latviešu virtuve: Aukstā zupa, siļķe ar biezpienu, cūkgaļas ribiņas, kartupeļu pankūkas, rupjmaizes kārtojums.

Viena no retajām vietām Latvijā, kur savvaļā aug divas retas un aizsargājamas augu sugas – parastā īve un Baltijas efeja (sk. arī Rucavas īvju audzi). Teritorija nav labiekārtota un piemērota apskatei kā tūrisma objekts, kā arī dabā nav atpazīstamas tās robežas (nav informatīvo zīmju), tādēļ apmeklētājs bez botāniskām zināšanām šeit redzēs tikai „parastu” mežu. Austrumos no lieguma vairāku kilometru garumā stiepjas neliels valnis – bijušā šaursliežu dzelzceļa (600 mm, 41 km garš) līnija Dubeņi – Rucava, ko Pirmā Pasaules kara laikā būvēja vācu armija ar mērķi – izvest kokmeteriālus.

Trīs dienu ilgais maršruts ļaus iepazīt ne tikai vienu no ainaviski neparastākajiem Baltijas dabas veidojumiem - Kuršu kāpām, bet arī dažām interesantām teritorijām tepat Latvijā - Papes dabas parku un Liepājas Karaostsu. Pēdējo vērts apskatīt, kamēr tā vēl nav zaudējusi savu "padomju šarmu". Ne mazums jaunu un nepiedzīvotu iespaidu radīsies arī apmeklējot divas savdabīgas cilvēku darinātus veidojumus - "Akmeņu pilsētu" un "Absurda pilsētu”, kurām nav līdzīgu veidojumu ne tikai Baltijas, bet arī daudz plašākā mērogā.

Puises „centrā” uz vienstāvu koka mājiņas jumta izveidota skatu platforma. No tās paveras laba ainava uz ciemu, ostu un piekrastes kadiķu laukiem.

Braucot no Kopgaļa uz Jodkranti (Juodkrantė), autoceļš „uzskrien" Lāča galvas kāpā (Meškos galvos kopa), kur kreisajā (austrumu) pusē paveras dīvains skats ar sausiem kalnu priežu Pinus montana stumbriem, kas atgādina spocīgu pasaku mežu. Šeit 2006. g. pavasarī notika t.s. gadsimta ugunsgrēks, kā rezultātā izdega simtgadīgs priežu mežs 235 ha platībā. Vietas apskatei ir izveidota koka laipa.

 Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns atrodas Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka, paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu. Esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijas Valsts nacionālā karoga dzimtene ir Cēsis, tomēr jāuzsver, ka tas karogs, par kuru runā Cēsis un ko piemin hronika, ir tapis Cēsīs 1279. gadā kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, tomēr pirmā nacionālā karoga stāsts nāk tieši no Valmieras – tas ir šūts un izgatavots Valmierā 1916. gadā!
 

Jēkabpils Vēstures muzeja izglītojošās programmas „Siera stāsts” ietvaros var iepazīties ar ikdienā lietojamo pārtikas produktu - sieru, kam ir tūkstošgadīga vēsture, noklausīties izzinošus stāstus par siera gatavošanas vēsturi un Krustpils pils īpašnieku – baronu Korfu siera lietošanas tradīcijām. Minimālais cilvēku skaits grupā – 10.