Ancient historical sites

This set of buildings represents a homestead for a fisherman and a farmer.  The house was built in 1926, and the ancillary buildings all date back to the first half of the 20th century.  The homestead can be seen from the road.

The Narūta River which flows out of Lake Ežezers is approximately 1 km long and ends at the small Obiteļi windmill lake.  On the right bank of the river is a windmill that was built around 1900.  Today the site has the Obiteļa leisure centre with a sauna and banquet facilities.

Šis ir viens no retajiem ceļiem, kurš saglabājies kā notikumu liecinieks. Ceļš ved no Krimuldas uz Siguldu. Jau vācbaltu apgaismotāja novadpētnieka – mākslinieka Johana Kristofa Broces 1794. gada zīmējumā "Siguldas un Krimuldas pilsdrupas" redzams lauku ceļš gar Krimuldas pili, pa kuru iet zemnieks un darba ratus velk zirgs. Lai braukšana pa Gaujas senlejas nogāzi ar zirga pajūgu būtu droša, ceļu izveidoja līkloča formā, tā uzbrauktuvi padarot daudz lēzenāku. Domājams, ka ceļš atjaunots 19 gs., kad Krievijas cars Aleksandrs otrais un viņa sieva ieradušies uz vizīti siguldā. Pāri ceļam bijuši vairāki mazi tiltiņi, ko iedzīvotāji dēvējuši par velna tiltiem. Tagad serpentīna ceļš kļuvis par romantisku pastaigu vietu.

Der Turm war der Eckturm der mittelalterlichen Stadtmauer von Pärnu. Der Turmhof ist ein beliebter Ort für Kunsthandwerkermärkte und ein Veranstaltungsort.

(V-1279) linked Kuldīga and Alsunga before a new road was built.  The lovely gravel road weaves through forests and farmland.  During appropriate weather, it can be used as an alternative road to learn about the landscapes of the Suiti region.  You can also bike down the road.

This partly forested hillock stands 40 metres above the surrounding area and offers impressive views.  The fact that this was once a castle hill is attested by the presence of a moat and remnants of defensive fortifications.  It is thought that Lettigalian tribes settled here in the 10th century AD.  You can climb the hillock to take a look at the surrounding landscapes.

The Vējupīte ravine is meant for those who are not afraid of long and steep wooden stairs of the type that lead you up and down the ravine. From the Līvkalns guesthouse, you can climb the stairs downward, where you will find a shallow (3.6 m) but high (6.1 m) cave – the Pēters Cave. It is something of a gap or a niche. Another 10 minutes or so downstream (toward the Gauja) will lead you to the deep Pūces ravine and its Kraukļupīte River. The Satezele castle hill is at the confluence of the two rivers (90 x 75 m). A wooden castle was there during the feudal era in the early 13th century. Its main entrance was on the western side of the castle hill. You can get to the hill from the depths of the ravine via a wooden staircase. The Kraukļi ravine, in turn, is accessible if you climb down the same stairs and continue on your way toward the Gauja. The ravine is found on the left bank of the Vējupīte, and its sandstone walls are up to 11 m high. The Kraukļi cave, which is 5.2 m deep, is on the wall. Another 10-15 minutes (crossing the Vējupīte on a wooden bridge), and you will find another staircase leading you to Paradīze Hill (see the description above).

This is a very interesting monument to the history of fishing in the region.  These areas had docks and areas where fishermen built huts to store their nets and other inventory.  The areas also had a social role – men came together to discuss work that had to be done, while women and children wove nets.  The huts at Bigauņciems were eventually washed into the sea, and the areas at Ragaciems have been partly destroyed.  The ones at Lapmežciems are the ones which are best preserved.  One of the net huts has been restored, but the others are in very poor condition, indeed.  That may be why you should focus on these huts as you walk along the beach.  Make sure that you take some pictures of this historic location.

Atrodas Vārtājas ielejas labajā krastā un labi saskatāms no Priekules – Grobiņas (P106) ceļa. Senās kuršu zemes – Piemares pilskalns, kas vēstures avotos pirmo reizi minēts 1253. gadā – līgumā starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni. Viens no lielākajiem Dienvidkurzemes pilskalniem. Iespējams, ka iepriekš – arī sens kulta kalns. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados veiktajos arheoloģiskajos izrakumos konstatēts, ka pilskalns bijis apdzīvots jau vidējā dzelzs laikmetā. Pie tā konstatēta liela senspilsētas vieta.

The memorial stone to Augusts Muižulis,a recipient of the Lāčplēsis Military Order, is placed in the Lapmežciems, at the edge of the road (P 128, Jūrmala-Talsi) at the marker for the 9th kilometre. A. Muižulis, (189 –1941) was a lieutenant colonel in the No. 4 Valmiera Infantry Brigade. The adjacent Tuteņi homestead is his native home.

Lullemē atrodas blakus parka robežai, bet arī šo vietu ir vērts pieminēt kā vienu no apskates objektiem. Lullemē uzmanību piesaista viena otrai blakus stāvošās baznīcas. Mūsdienās redzamās 15. gs. celtās Sv. Marijas baznīcas drupas ir liecinieks 2. pasaules kara notikumiem, kad 1944. g. baznīcu sagrāva. Jaunā baznīca ir celta 1997. gadā. Ciema rietumdaļā uzstādīts piemineklis, kas veltīts brīvības cīņās (1919. – 1920.) kritušajiem.

Beliebte und eine der ältesten Straßen in Jurmala zwischen Dzintari und Majori. Die 1,1 km lange Straße mit Wirtshäusern, Sommercafés und Souvenirladen.

Kaltene features several homes where shipbuilders used to live – Caurnāši, which was home to the Bertliņi family, Ilmati, where six ailing ships were built, Maizītes, where the Stahl family of ship builders built 16 two-mast and three-mast ships, and Dambekalni, which was once one of the first canned fish factories on the coastline.  To the side of the sea are the old boat piers of Kaltene.  In 1936, a board pier was built by the Freijs family from Roja.  It was 200 m long and had room for some 50 boats.  All that is left are wooden poles that have been eaten away by the sea and time.  If you want to learn about the specifics, difficulties and challenges of fishermen today, visit Ervīns Vilciņš in Ķirķrags.  He will tell interesting stories on the basis of his experience.  You can watch as he fishes in the morning and then taste the fish that he has caught. (Source: Roja TIC)

During the latter half of the 19th century, one of the largest ship building facilities was located here between the Dzeņi and Lielkalni homesteads.  It was known as the Ķirbiži and then the Vitrupe shipyard, though nothing remains of it.  28 ships were built here between the 1860s and 1929.

Neliela apdzīvota un ainaviska vieta plašajā Skrobļa (Skroblus) strauta ielejā. Ciema austrumu pusē atrodas Lietuvas mērogā unikāls objekts – klēts - rija, kur no 1929. g. vietējie cilvēki uzveda un skatījās lauku teātra izrādes. Netālu no tās (uz abiem objektiem ir norādes) atrodas Skrobļa avoti (Skroblaus versmės), kas iztek no dziļas starppauguru ieplakas. Avotu gan ir appludinājis bebru uzceltais dambis. Dienvidos no ciema atrodas vecs grants karjers, kas ir viena no retajām vietām Baltijā, kur dabā ir atrodami krama ieža gabali, kas atnesti ar ledāju.

Svētkalnā atradusies krustnešu nocietinātā pils. Zemgaļiem to nebija pa spēkam ieņemt, tādēļ, nodedzinādami savu pili Tērvetes pilskalnā (1286. g.), tie aizgāja uz Raktes (Žagares) novadu Lietuvā. Kad Svētkalna nocietinājumi bija zaudējusi savu militāro nozīmi, krustneši to nojauca. 1701. g. Ziemeļu kara laikā Svētkalnā atradās zviedru armijas nocietinātā apmetne, no kā arī cēlies vietvārds. Domājams, ka pirms tam šajā vietā atradusies seno zemgaļu svētvieta. No Svētkalna paveras viena no skaistākajām un biežāk fotografētajām Tērvetes ainavām.

Musteikas pirmsākumi ir meklējami jau 18. gs. Līdz Musteikai no Marcinkones puses var nokļūt pa grantētu ceļu, kas ved gar bijušajiem kolhoza zivju dīķiem. Automašīnu var atstāt ciema sākumā un izstaigāt to ar kājām, izjūtot veco ēku smaržu un šarmu. Musteikā atrodas Dzūkijas biškopības vēsturei veltīts „dzīvs” muzejs, kur stropos dzīvo bites, bet tā saimnieks ir biškopis pēc aicinājuma un būtības. Ja palūgsiet, viņš demonstrēs – kā ar krama, metāla un posas piepes palīdzību senos laikos ieguva uguni.

Altja village in Lahemaa National Park was first recorded in writing in 1465. It is a typical seaside village with houses along one street. Traditional farmsteads of Uustalu and Toomarahva from the late 19th C are open to visitors. Renovated fishnet sheds are located on Altja Cape. The village has a swing and a tavern (Altja Kõrts) providing national food 

The Strūves Park is toward the northwest of Jēkabpils, on the left bank of the Daugava, and opposite the Ādamsona (Krustpils) island. The park was established in the 19^th century as a place where the city’s residents could relax and hold celebrations. It can be said with absolute certainty that this is a place of global importance, because the park contains a memorial stone to Professor Friedrich Georg Wilhelm Struwe (1793-1864) from the University of Tartu. He was an astronomer and geodesist. The stone is at a place where Struwe completed his land survey of the Vidzeme Province of the Russian Empire. The meridian location which Struwe identified (and other points related to those locations are found in many other European countries) is on the UNESCO list of world heritage.

Vāldamõ – a residential building that is yellow and has natural roofing materials.  It was built as a new farm at the beginning of the last century.  Virgo is the next homestead to the North from Vāldamõ, and it was established as a new farm in the 1920s.  The house (1930) features interesting wood carvings.  Next to the North is Fīlmaņi, which has a building that appears antique, but was built in the early 20th century as a single roof.  Silkalni is the homestead that we find if we turn to the right toward Pitrags at the crossroads.  The yellow building was built around 1906 as a single room.  Norpiedagi is to the South from Silkalni – a brown and larger house than the previous one.  The home was built around 1906 as a one-room granary by the active Liv public activist and boat builder Diriķis Volganskis (1884-1968).  His son, Edgars Valgamā, who was also a Liv cultural activist and worked as a pastor in Finland, was born here.  Anduļi can be found at the aforementioned crossroads.  This is one of the largest old farms in the village, and it is owned by the village elder.  The history of the homestead was first recorded in 1680, when it was called Kūkiņi.  The homestead includes a residential building (c. 1909), a threshing barn (1905), a granary (mid-19th century), and a smokehouse made of a boat that was cut in two.  Under the part of the threshing barn which is on the back of the dune, there is the medieval, so-called Plague cemetery.  Žoki is a homestead that is on the other side of the road from Anduļi.  The building that is there now was built on the foundation of an older one.  In the mid-19th century, Žoki was home to the first reading school for Liv children from the seashore villages of the Dundaga region.  Liv Nika Polmanis (1823-1903) worked there as a teacher.  Next to the North of Žoki is the Tilmači homestead, with several buildings that were built in the late 19th and early 20th century – a brown residential building, a stable and part of a granary.  When the residential building was restored, the owner found a board reading "1825. Kurlyandskaya gubernya."  The seven historical homesteads and buildings were at one time considered for listing on the UNESCO list of world heritage.

This is an ancient and important place for trade and craftsmanship on the left shore of the Rīga hydroelectric power plant reservoir.  It rises some 15 m above the Daugava River.  The Zemgale port that is described in historical documents is thought to have been located alongside the castle hill and at the mouth of the little Varžupīte stream.  Antiquities that have been dug up here suggest that the castle hill and its adjoining ancient settlement were populated until the late 12th century, when the importance of Daugmale began to shrink because of rapidly growing Rīga.  The foundations of the castle hill have been shored up.

This is one of comparatively few castle hills along the banks of the Daugava River that is not overgrown with trees and bushes, which means that it has a classical castle hill form that is part of the local landscape.  The Dignāja castle hill was settled during several periods, particularly between the 5th and the 9th century AD, when it was an important centre.  Archaeologists have found that Lettigalian tribes lived here.  After the Holy Crusade invasion, the Livonian Order built a castle on the hill that has not survived.  It is said that there was once an underground passageway under the hill.  The hill itself offers a lovely view of the Daugava River valley.  World War I trenches have been preserved the area.  There was once a settlement at the foot of the hill.

One of the biggest castle hills in Estonia, which is surrounded by walls built of stone. It is mentioned in Livonian Chronicle of Henry as one of the best fortifications at that time.

The biography of Krišjānis Valdemārs tells us that during the summer of 1839, teachers and students from the Lubezere school spent a few days on the coastline in Roja, where Valdemārs would later help to build a maritime school.  The area was breath-taking and unforgettable for the little boy.  “The noble appearance of the sea grabbed the spirit of the young man so powerfully that during those three days, I thought about nothing other than the noble sea, with childish courage that allowed me to prepare a plan for a deeper port in the Roja River so that larger boats and small ships could enter it,” Valdemārs wrote. (Source: Roja TIC)

Ap 6 km garš un vienmuļš ceļa posms starp Ragaciemu un Klapkalnciemu, kur pēc nostāstiem senos laikos ceļiniekiem mēdza uzbrukt laupītāji. Apmēram 1,5 km pirms Klapkalnciema (dodoties no Ragaciema puses) kāpā pie jūras atrodas Somu jēgeru kaujām veltīts piemiņas akmens. To atklāja 1997. g. 9. decembrī. Akmens „atceļojis” no Somijas dienvidaustrumu daļas, kur 1940. g. tas kalpojis kā prettanku nocietinājums. Piemineklī ir iegravēts teksts: „Šeit 1. pasaules kara laikā, no 1916. gada augusta līdz decembrim cīnījās somu jēgeri”. Savukārt, Klapkalnciemā uzstādīts piemiņas akmens, kur apglabāti pieci somu karavīri.

 Atrodas Lašos, 0,2 km no Vecumnieku – Ilūkstes ceļa. Sens sēļu pilskalns, kas ir bijis apdzīvots laikā no 1. g. t. pr. Kristus līdz 10. – 12. gadsimtam. Mūsdienās pilskalnā ir redzamas niecīgas atliekas no bijušās Veclašu (Tīzenhauzenu) muižas (iespaidīgais kungu nams bija celts neogotikas stilā, 19. gs. beigās) kompleksa paliekas, no kurām saglabājušās saimniecības ēka, muižas pils pamati, vārtu fragmenti un parks. Līdz 1920. gadam muiža piederēja grāfu Pšezdzecku dzimtai (pirms tam – Tīzenhauzeniem, Fītinghofiem). Pirms dodieties uz šo vietu, tīmeklī ir jāsameklē senie kungu nama fotoattēli. Diemžēl pēdējo 20 gadu laikā šis kultūras piemineklis nav piedzīvojis kādus nozīmīgus labiekārtošanas darbus.

Atrodas ziemeļrietumos (jūras virzienā) no Pitraga baptistu baznīcas. Kurgati ir zvejnieka un zemkopja saimniecība, kas celta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ienesot lībiešu apdzīvotajā piekrastē jaunus būvelementus – nošķeltu jumta galu, kas nebija raksturīgs lībiešu ciemu ēkām.

Atrodas 0,5 km ziemeļaustrumos no Dzērbenes baznīcas, ceļa otrajā pusē. Vizuāli izteiksmīgs pilskalns ar 50 x 50 m lielu plakumu, kura kultūrslānī atrastas vēlā dzelzs laikmeta apmetnes atliekas. Pilskalna rietumu nogāzē ir izveidots ceļš, pa kuru nonāksim līdz tā plakumam ar estrādi.

Patvērums daudziem vecticībniekiem, apkārtnē 5 baznīcas. Mustvē ciemā jau gadsimtus notiek gadatirgi. Šis ir arī tradicionāls zvejnieku ciems.

Peipusa ezera piekrastē ir sastopami arī citi gar vienīgo ielu sarindoti ciemati – Kolkja un Varnja, kas izveidojās pirms vairākiem gadsimtiem, kad, glābdamies no Krievijas valdības vajāšanas, šeit patvērumu rada vecticībnieki. Kolkjā ir apmeklējams vecticībnieku muzejs (www.hot.ee/kolkjamuuseum) un Sūr-Kolkjas vecticībnieku lūgšanu nams. Ciemā darbojas vecticībnieku baznīca un Varnjas Dzīvās vēstures muzejs (www.starover.ee). Muzeja eksponāti uzskatāmi stāsta par Peipusa vecticībnieku dzīves stilu vairāk nekā 350 gadus ilgā laika posmā.

Litenes vārds saistās ar vienu no traģiskām Latvijas vēstures lapaspusēm. 20. gs. 20. - 30. gados netālu no tās atradās Latvijas armijas vasaras nometne, kur 1941. g. vasarā pret latviešu virsniekiem tika vērsts komunistiskā režīma terors: gandrīz pustūkstoti latviešu armijas virsnieku aizsūtīja uz Noriļsku Sibīrijā, daļu nošāva un slepus apraka tuvējā mežā. 1941. g. vasaras beigās hitleriskās Vācijas armija te nošāva ap 300 civiliedzīvotājus, g.k. ebrejus. Mūsdienās, godinot bojā gājušo piemiņu, izveidotas atceres un piemiņas vietas.

Taisnā Celtnieku iela ir bijušās Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa (celta 1900. gadā, 49 km gara) līnijas „trase”, kuras malā (Celtnieku ielā 50) redzama bijusī dzelzceļa stacijas ēka.

Vēl netālu no Kilmiņupes ietekas jūrā atrodas nostāstiem apvītais Tromeļa pilskalns – viduslaiku nocietinājuma vieta. Tā meklējama ap 100 m attālumā no „Krauju” mājām. Šeit 1977. gadā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrastās ķieģeļu un krāsns podiņu lauskas liecina, ka nocietinājums izmantots viduslaikos. Vieta saistīta ar nostāstiem par jūras laupītāju Trommeli, kurš te esot noracis salaupītās bagātības, tāpēc kāpā redzamas daudzas mantraču saraktās bedres. Teika stāsta par jūras laupītāju Trommeli, kurš ar saviem ļaudīm aplaupījis kuģus Rīgas jūras līcī no Kurzemes piekrastes līdz Roņu salai. Senatnē šajā piekrastē noenkurojušies daudzi kuģi, kas gaidījuši labvēlīgāku ceļa vēju, lai varētu apbraukt Kolkas ragu, taču jūras laupītājs to izmantoja savtīgiem nolūkiem. Tas arī savācis bojā gājušo kuģu mantas. Trommeļa pils esot bijusi celta no mūra. (Avots: Rojas TIC)

Viens no Harju apriņķa (Harjumaa) lielākajiem pilskalniem, kas atrodas uz dabiskas Ziemeļigaunijas glinta pacēluma daļas. Pastāv dažādas versijas par tā izmantošanas veidiem un laiku, kurā tas noticis. Saglabājušies arī nostāsti, ka šeit tāpat kā Kolkasragā laupītāji ir kurinājuši viltus ugunskurus, lai garām braucošos kuģus izvilinātu seklumā. No Mūksi pilskalna paveras skats uz Kolgas līci (Kolga laht). Tā augšdaļā ir novietota metāla plāksne ar shematisku Igaunijas pilskalnu karti un trīsdaļīgs granīta piemineklis (uzstādīts 1994. g.), kas veltīts Igaunijas brīvības cīņu un 2. pasaules kara laika dalībnieku un ar tiem saistīto notikumu piemiņai.

Ičas apmetnes ciems ir sena dzīvesvieta Ičas upes krastos. Apmetne atklāta 1937. gadā. Tā bijusi apdzīvota neolītā (4500 - 1500 pr.Kr.) un bronzas laikmetā (1500 - 500 pr.Kr.). Apmetnē dzīvojuši amatnieki, zvejnieki, mednieki. 

Blakus Lestenes luterāņu baznīcai esošajos kapos ir pārapbedīti vairāk nekā deviņi simti 2. pasaules karā kritušo karavīru, galvenokārt Kurzemes cietokšņa, Zemgales un Vidzemes kaujās kritušie. Karavīru piemiņai uzstādīts tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis “Dzimtene Māte – Latvija”. Lestenes brāļu kapi ir otrā lielākā 2. pasaules kara laikā kritušo latviešu karavīru apbedījumu vieta Latvijā aiz Rīgas Brāļu kapiem. Uz kapu plāksnēm ir iegravēti ~ 11 000 karavīru vārdu, taču domā, ka to skaits nākotnē pieaugs līdz 20 000.

19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. 

Taisna iela, kas stiepjas cauri Ķemeriem ziemeļrietumu – dienvidaustrumu virzienā. Ielas nosaukums ir apliecinājums, ka tā ir kādreizējā Vidzemes un Kurzemes vēsturisko novadu robeža. Robežu un Tukuma ielas krustojuma tuvumā ir redzama bijusī aptiekas ēka – atmiņas no kādreizējā Vissavienības nozīmes kūrorta. Uz tās sienas saglabājusies ar aptieku saistītā simbolika.

Atrodas Baznīcas ielā 17. Mūsdienās redzamo ēku cēla 17. gs. kā Kuldīgas birģermeistara dzīvojamo māju. 1701. gadā tajā uzturējies Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš tās priekštelpā atstāja lielu lādi (2 x 2,5 m), kas pēc restaurācijas joprojām ir brīvi apskatāma. Kā to izdarīt? Jāatver durvis un jāieiet priekšnamā, kur lāde redzama no abām pusēm. Tā kalpojusi kā karaļa apģērba glabāšanas vieta.

Mūsdienās – sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē, kurai var piekļūt ar laivu. Sens sēļu pilskalns, kas bijis apdzīvots vairakkārt laikā no 6. - 12. gadsimtam. Šeit atradās Sēlijas novada politiski - militārais centrs. 1373. g. līdzīgi kā daudzos citos senču pilskalnos Livonijas ordenis uzcēla mūra pili, ko nopostīja 1704. gadā - Ziemeļu kara laikā. Līdz mūsdienām ir saglabājušās četrstūrveida torņa atliekas, sardzes telpa un 12 m augsts priekšpils uzbērums. Apmēram 0,3 km ziemeļos no Sēlpils pilskalna redzams applūdinātais Oliņkalns.

Āraišu ezerpils ir Eiropas mērogā nozīmīga 9. - 10. gs. seno latgaļu nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija. Āraišu Arheoloģisko parku iespējams apmeklēt gan individuāli, gan grupās. Tiek piedāvātas ekskursijas gida pavadībā, dažādas izglītojošas nodarbības, kā arī programma jaunlaulātajiem. Tāpat tiek rīkoti dažādi tematiski pasākumi un amatu demonstrācijas.

Parkā izveidots arī apmeklētāju centrs, kurā skatāma pastāvīga ekspozīcija. Tajā izzinošā veidā pirmo reizi kopš izrakumu veikšanas ir iespējams iepazīties ar tajos iegūtajām oriģinālajām liecībām, kā arī ar Jāņa Apala dzīves un ezerpils pētniecības stāstu.

Celta pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Meklējama Tukuma ielā 30. Laikā no 1940. gada pastā darbojās automātiskā telefonu centrāle. Pasts vairs nestrādā un ēka apskatāma no ārpuses.

In the 1960s, the Soviet Union banned individual fishing in the sea, and the motor boats which had no other purpose were simply beached in the dunes.  It is said that members of the Border Guard often set the boats on fire.  Another story is that the Border Guard banned an ancient tradition of burning old boats on Summer solstice Eve.  Along the road to the cemetery is the old net barn, which is a residential building today.

Divas mazas apdzīvotas vietas nacionālā parka dienvidrietumu daļā. No kādreiz piecām Kolski ciema saimniecībām līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viena. Kolski iedzīvotājus līdzīgi kā citviet Baltijas valstīs pēc 2. pasaules kara deportēja uz Sibīriju. Kolski apkārtnē redzamie mājdzīvnieki „apsaimnieko” šejienes pļavas, neļaujot tām aizaugt ar mežu. Tādējādi tiek uzturēta apkaimes vēsturiskā ainava. 3 km dienvidrietumos meklējams Kobasāres ciems. Tā nosaukums (koopa no igauņu valodas nozīmē ala, saar – sala) atgādina par Ziemeļu kara notikumiem, kura laikā cilvēki slēpušies pašu raktās alās. Kobasārē un tam blakus esošajā Apjas (Apja) ciemā var izbaudīt patiesi 21. gadsimtam nepierastas lauku ainavas.

In Metsanurme Village Centre you can see restored old threshing barn, limestone barn oven and few tools that were used ages ago. You could be also interested in seeing an outdoor exhibition which focuses on historical agricultural tools. All of this is made to look interesting to not only locals but also visitors.

Vijciema čiekurkalte ir viena no retajām vēsturiskajām čiekurkaltēm Eiropā, kas celta 19. gadsimtā, un ir ne vien teicami saglabājusies līdz mūsdienām, bet arī, izmantojot vairāk nekā 100 gadus senas iekārtas, čiekurkaltē arvien tiek žāvēti čiekuri, lai iegūtu augstas kvalitātes meža sēklas.

Pateicoties ēkas bagātajai vēsturei un senajām čiekuru žāvēšanas tradīcijām, Vijciema čiekurkalte ir iecienīts tūristu objekts, kas piesaista vēstures, dabas un tehnoloģiju interesentus.

Vijciema čiekurkaltes apmeklētājiem ir iespēja doties izzinošā ekskursijā gan individuāli, gan grupās. Ekskursijas laikā ir iespēja atklāt čiekurkaltes vēsturi, skatīt čiekuru apstrādes cikla demonstrāciju, kā arī uzzināt, kur, kā un kāpēc čiekuri tiek lasīti.

Ekskursijas un individuālos apmeklējumus iepriekš jāpiesaka, zvanot 26478620.

Cena

• Pieaugušajiem >10 cilvēki –  EUR 3.00
• Pieaugušajiem <10 cilvēki – EUR 2.00
• Bērniem, pensionāriem – EUR 1.50