| Nr | Nosaukums | Apraksts |
|---|---|---|
|
Amatnieki no dabiskiem materiāliem izgatavo grabuļus, vēja zvanus un citus mūzikas instrumentus, bet bērniem māca taisīt niedru stabules. Aleksandrs demonstrē ap 100 dažādu instrumentu lielo kolekciju un spēlē tos. Interesenti var pasūtīt un iegādāties amatnieku darinājumus. |
||
|
Ķesteri – lībiešu kultūras darbinieka un ērģelnieka Kārļa Staltes (1870.–1947.)
dzimtās mājas.
|
||
|
Teritorija veidota aizsargājamu tauriņu sugu un to populāciju aizsardzībai. Nīcgales mežos atrodas arī populārs tūrisma objekts – Nīcgales lielais akmens, kas pēc tilpuma ir lielākais Latvijas dižakmens - ģeoloģisks un ģeomorfoloģisks dabas piemineklis. Tā tilpums ir ap 170 m3, apkārtmērs 31,1 m, augstums 3,5 m, garums 10,5 m, platums 10,4 m. |
||
|
Picērija atrodas Kuldīgā netālu no pilsētas vēsturiskā centra. Stender’s picērijas jaukā, mājīgā vidē piedāvā īpašās Stender’s picas, kuras ir pagatavotas ievērojot senās picas cepēju tradīcijas apvienojot ar mūsdienu labākajām atziņām. Bez šaubām neiztikt bez pankūkām un podiņiem, kā arī otrajiem ēdieniem. |
||
|
Rojā var apmeklēt smilšaino pludmali ar labiekārtotu infrastruktūru un Rojas akmeņaino jūrmalu. Akmeņainajā jūrmalā atrodas Rojas jūras dižakmens – aptuveni 2 m augsts un 12,5 m apkārtmērā. Jūras krastam piemīt savdabīga burvība ar izkaisītajiem akmeņiem un nesteidzīgo laika ritumu. Pie Silupītes iztekas jūrā vēl tagad var redzēt senas liellaivas koka un tā laika dzelzs naglu atliekas. Sākot no 1939. g. Roja bija “sākuma” punkts tā saucamajai “slēgtajai zonai”, kur līdz pat 1993. g. atradās Padomju armijas un flotes dislokācijas zona. Kāpās pie Krasta ielas iespējams vēl apskatīt padomju laika mantojumu. Te atrodas liels betona cilnis, no kura savulaik robežsargi novēroja jūru un ķēra robežpārkāpejus. Aiz kāpām atradās robežsargu poligons ar visu tam nepieciešamo. Rojā atradās gan robežsargu postenis, gan arī pretgaisa aizsardzības radiolokators. (Avots: Rojas TIC) |
||
|
Saimniecība specializējas uz dažādu dekoratīvo stādu audzēšanu nelielos apjopmos. Sezonas laikā pieejamas arī svaigas krūmmellenes, smiltsērkšķi, cidonijas, augļi un ogas. |
||
|
Amatnieka darbiem raksturīgas lakoniskas formas, atturīgs rotājums un tie pielietojami praktiskām ikdienas vajadzībām. Ekskursija pa darbnīcu, cepļa apskate, demonstrācijas un iespēja darboties ar mālu pašiem. Gatavo darbu iegāde, bišu dravas apskate, medus degustācija un iegāde. |
||
|
Klinšu smilšakmens ieži veidojušies, ūdens straumēm sanesot smilšainas, mālainas iežu daļiņas. Tās lēnām nogulsnējās un sablīvējās, topot par vareniem dabas veidojumiem! Līgatnes pagrabu alas savām rokām radījuši senie iedzīvotāji. Šī neparastā vieta ļāvusi daudzām paaudzēm izdzīvot, jo alās bija iespēja uzglabāt nepieciešamās pārtikas rezerves. Alām ir nemainīga temperatūra, kas padara tās par drošu pārtikas produktu un dzērienu glabātuvi. |
||
|
Skolēniem līdz 6.klasei tiek piedāvātas ekskursijas, kuru laikā iepazīstina ar dzīvniekiem, ļauj tos pabarot un glaudīt. Vecākiem skolēniem stāsta par zirgu evolūciju un bioloģiju, darbu ar zirgiem. Tāpat tiek piedāvāti tūristu pārgājieni pa apkārtni (viegls maršruts). |
||
|
Koktēlnieks no koka veido politiķu, kultūras darbinieku un populāru cilvēku saržus, kurus var iegādāties. Var pasūtīt no koka darinātus brīvdabas dekoratīvus priekšmetus. Mākslinieks taisa arī krucifiksus. Māksliniece eļļas tehnikā glezno kluso dabu, meistarīgi izmantojot gaismas un ēnu spēles. Darbu iegāde.
|
||
|
Baltijā lielākās HES celtniecību uzsāka 1961. g., bet pabeidza 1966. g. Tajā uzstādīto 10 hidroagregātu projektētā jauda bija 825 MW. Pļaviņu HES tiek uzskatīta par unikālu, jo pirmoreiz HES būvniecības praksē tā konstrukcija tika balstīta uz mālsmilts un smilšmālu gruntīm ar maksimālo spiedienaugstumu - 40 m! Pļaviņu HES ēka ir apvienota ar ūdens pārgāzi, zem kuras atrodas Latvijas garākais tunelis - Enerģētiķu iela. 20. gs. deviņdesmitajos gados Pļaviņu HES rekonstruēja un tagad tās jauda ir sasniegusi 870 MW. Apmeklētāji var iepazīt mašīnzāli, skatu laukumus un HES maketu. |
||
|
Zemnieku saimniecība "Sprogas" ir Tīcu ģimenes dārzkopības uzņēmums, kura saknes veidojušās 90-to gadu sākumā, bet strauju attīstību tas ieguvis pēdējo desmit gadu laikā. Jau iepriekš "Sprogās" saimniekots ar vērienu – audzētas zemenes, narcises, lefkojas. Saimniecības vadītājs Ivars Tīcs darbošanās prieku dārzniecības jomā mantojis vairākās paaudzēs. "Sprogas" nodarbojas ar vasaras puķu stādu, augļu koku, dekoratīvo stādu, augļu un ogu audzēšanu. |
||
|
"Pie Jāņa" ir viena no senākajām kafejnīcām ceļā no Rīgas uz Ventspili, tā atrodas Pūrē, A10 šosejas malā. Šeit pasniedz uz vietas pēc pasūtījuma gatavotus ēdienus. Vasarās iespējams baudīt ēdienus uz āra terases. |
||
|
Atrodas Burtnieku ezera D krastā, kur plašā apkārtnē regulāri applūstošas palieņu pļavas - nozīmīgs griezes un citu putnuuzturēšanās un ligzdošanas vieta. Atrodas Burtnieku ezera pļavu dabas liegumā, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Iepazīstina ar Burtnieku parku un Burtnieku muižas kungu māju. |
||
|
Viena no augstākajām Latvijas kāpām. Gan pati kāpa, gan arī tās apkārtnē esošās kāpas ir apaugušas ar skujkoku mežu (mežainas jūrmalas kāpas). Atrodas Bernātu dabas parkā. |
||
|
Viena no jaunākajām Latvijas pilsētām, 2013. g. tā svinēs divdesmit gadu jubileju. Salaspilī atrodas vairākas Latvijas mērogā nozīmīgas zinātniskās institūcijas (padomju laikā to veidoja kā zinātnes centru) - Bioloģijas institūts, Neorganiskās ķīmijas institūts, Fizikas institūts, Nacionālais botāniskais dārzs, padomju laikā nu jau bijušais Salaspils atomreaktors un Mežzinātnes institūts “Silava”. Pēdējo desmit gadu laikā pilsētā attīstījusies infrastruktūra, izveidojušies plaši savrupmāju rajoni. 1996. g. Salaspilī uzcēla jaunu katoļu baznīcu. Pēc būtības – Rīgas guļamrajons. |
||
|
Ļoļu Velna pēdas akmens atrodas Mākoņkalna pagasta teritorijā. Atrodas nelielā meža pļaviņā,
pārdesmit metru no grāvja, kas iezīmē Rēzeknes un Krāslavas novada robežu. Tas ir ap 1,9 m augsts
noapaļots konuss ar pamata perimetru 1,8 m. Kādreiz akmenī esot bijis pakava nospiedums, tagad rēgojas
nenoteiktas formas izdrupums. Bet lielisku pakava zīmi kāds „mākslinieks” tīšuprāt sabojājis. Pirmo reizi
akmens kā ģeoloģisks piemineklis reģistrēts 20. gs. trīsdesmitajos gados. Toreiz citā administratīvā teritorijā
– Rēzeknes apriņķa Andrupenes pagastā.
|
||
|
Atrodas 50 m rietumos no Ludzas katoļu baznīcas. Kapela celta 1738. g. astoņskaldņu rotondas formā un kalpoja kā grāfu Karņicku atdusas vieta (velvēti pagrabi zem kapelas). Nelielai ēkai ir dēļu apšuvums, koka griesti un ķieģeļu grīda. Pie kapelas novietota Ludzas mākslinieka Leona Tomašicka 1934. g. darinātā Svētās Marijas - Māras zemes karalienes statuja. |
||
|
Koka baznīcu uzcēla jau 1766. g., bet jauno - mūra - cēla vecās vietā un iesvētīja 1868. gadā. Augstā torņa dēļ tā kalpoja kā dienas orientieris kuģotājiem. 1993. g. iesvētīja mākslinieces Guntas Liepiņas-Grīvas altārgleznu „Kristus un Pēteris uz jūras”, ko uzgleznoja pazudušās vietā. 1923. g. 18. novembrī blakus esošajā Mazirbes mācītājmuižā (tagad – rekolekciju centrs) iesvētīja zilibaltizaļo lībiešu karogu. Mācītājmuižas apkārtnē var uzmeklēt Mazirbes mērakmeņus - Lielā mēra (1710., 1711.) lieciniekus. Teksts latīņu valodā uz tiem vēstījis, ka piekrastes lībiešus pieveicis Kārlis IX un mēris. Teksti akmeņos vairs nav izlasāmi, taču ir atšifrēti un zināmi. Mazirbes kapos apskatāms Vecā Taizeļa piemineklis, piemineklis kapteiņa A. Bertholda vecākiem un leģendārais Vilkača kaps. |
||
|
Nomaļa vieta pašā Latvijas – Lietuvas pierobežā – 5 km dienvidrietumos no Neretas, kur vēstures mīļiem noteikti ir vērts aizdoties. Kādēļ? Viens no iemesliem ir fakts, ka muižas graudu kalte (pamazām tiek atjaunota) un graudu žāvēšanas krāsns (daļa no vecajām koka daļām vēl ir saglabājusies) ir vienīgā tāda Latvijā. No muižas kompleksa palicis ir arī stallis un kalpu māja, kas tagad tiek apdzīvota. Ēkas celtas 18. gs. Saimnieks zina stāstīt interesantus atgadījumus, kas saistīti ar šīs vietas vēsturi. |
||