Tās celtniecību uzsāka 1830. g. par muižkunga Ludviga Šabanska ziedotajiem līdzekļiem. No laukakmeņiem celtajā baroka stila dievnamā, kuru apjož atjaunots akmens žogs, atrodas svētbildes „ Jēzus sirds", „Kristus ciešanas", „Svētais Jāzeps". Ikdienā apskatāma no ārpuses.

Atraktīvais amatnieks ir viens no "Pūdnīku skūlas" podniekiem, kas izmanto senču uzkrātās zināšanas. Darbnīcā "Malny Wylky" var redzēt tradicionālo darbu tapšanas procesu no virpošanas ar kājminamo virpu līdz to apdedzināšanas bedres tipa malkas ceplī svēpējuma tehnikā. Darbu apskate un iegāde. Vēsma Ušpele savukārt glezno eļļas tehnikā un parādīs savus darbus.

Rubeņu ziemeļdaļā – Dzirnavupītes krastos ir izveidots (veidošana uzsākta 20. gs. 50. gados) parks ar ainaviskiem dīķiem, estrādi, akmensdārzu un bērnu spēļu laukumiem. Pie parkā esošā kultūras nama novietots 1969. g. Dzejas dienu laikā atklātais Raiņa piemineklis (autors, tēlnieks Kārlis Baumanis).

Celta 19. gs. pirmajā pusē Tjūdoru neogotikas formās. Pils pirmais īpašnieks bija barons Johans Gotlībs fon Volfs. Tā paša gadsimta 70. - 80. gados to pārbūvēja franču neorenesanses stilā. Revolūcijas laikā (1905. g.) pili nodedzināja, bet to atjaunoja, ieviešot tās veidolā jūgendstila formas. Gulbenes novada pašvaldība pēdējo divu gadu laikā ir veikusi atjaunošanas un restaurācijas darbus Stāmerienas pils fasādei, jumtam un logiem. Pils ir atvērta apmeklētājiem. Katru dienu noteiktās stundās uz pils ziemeļu fasādes ir skatāma multimediāla ekspozīcija par par Volfu dzimtu.

Moderns un mūsdienīgs centrs apvienojumā ar vēsturisku klēts ēku veido unikālu kompleksu, kurā ir vēsturiska ekspozīcija par amatniecību, Līvānu stikla muzejs, izstāžu zāle, garākā josta Latvijā, iznomājama konferenču zāle, ūdens galerija. Radošajās keramikas, stikla darbnīcās darbojas novada amatnieki, kurus var vērot darbībā un līdzdarboties. Centra telpās izveidota un darbojas vienīgā Latvijā publiski pieejamā stikla pūtēju darbnīca.

Jau no 1820. gada cilvēki ir brūvējuši igauņu alu, izmanotojot vietējās izejvielas, kā ūdeni, rauhu un citus. Nosaukums - Saku Alus Darītava - ir nācis no iepriekšējās darītavas, kas darbojās līdz 1992. gadam. Šeit atrodas arī muzejs, kur var apskatīt, kā alus ceļš ir mainījies cauri gadiem. ir iespējams arī degustēt tikko brūvētu alu. Nepilngadīgajiem piedalīšanās tūrē ir aizliegta.

Setomaa has been inhabited for about 8,400 years, which makes it one of the oldest human settlements in Estonia. It is located on the border of Eastern and Western civilisations, bordering Russia, Latvia and Estonia. Setomaa is famous for its well-preserved traditions and culture. For centuries the local handicraft skills have been passed down within families. Seto polyphonic singing (Seto leelo) is inscribed on the UNESCO List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity. Setos have distinctive national costumes, rich in detail and unique to each family. Perhaps most impressive is the distinctive array of Seto jewellery. These visually striking pieces not only reflect the social standing of the wearer but are also worn as a safeguard from misfortune. To this day, the Seto lifestyle remains closely tied to nature. It is common practice for the Seto not only to enjoy the natural beauty of the forest but to also use its gifts. Berries and mushrooms are picked freely in their seasons.

It is best to start the tour from Võru and finish in Tartu.

Dzūkijas Nacionālais parks dibināts 1991. gadā. Tā ir lielākā Lietuvas īpaši aizsargājamā dabas teritorija un viens no mežainākajiem valsts apvidiem. Nacionālais parks ir bagāts ar upēm, kuru krastos nereti redzami iespaidīgi nogulumiežu atsegumi, kā arī simtiem avotu un avoksnāju. Starp vērtīgiem biotopiem pieminamas arī pļavas un palieņu pļavas, purvi u.c. mitrāji. Kopumā parkā konstatētas gandrīz 2000 augu sugas un 2108 dzīvnieku sugas, kukaiņus u.c. ieskaitot. Viena no nozīmīgākajām kultūrvēstures vērtībām ir etnogrāfiskie ciemi un saglabātās biškopības, amatniecības, arhitektūras, kulinārās u.c. Cilvēki izsenis dzīvojuši saskaņā ar dabu un izmantojuši tās bagātības – ogas, sēnes, bišu medu, tīro avotu un upju ūdeni un piekopuši dažādu amatu un biškopības tradīcijas. Pazīstama Dzūku tradīcija ir sēņu un ogu vākšana plašajos mežos. Parkā ir izveidoti kājāmgājēju, velotūrisma un ūdenstūrisma maršruti. Apmeklētāju centri atrodas Merķines (Merkinė) pilsētā un Marcinkoņa (Marcinkonys) ciemā.

Līvānu kā lielākas apdzīvotas vietas pirmsākumi ir saistāmi ar 1533. g., kad toreizējais zemes īpašnieks Līvens izveidoja muižu un nosauca to savā vārdā par Līvenhofu. 1678. g. šeit tapa pirmā katoļu baznīca. Pilsēta būtiski cieta abu pasaules karu laikā. Līvānu vārds saistās ar stikla izstrādājumiem. 1887. g. šeit dibināja stikla fabriku, kas mūsdienās ir pārtraukusi savu darbību.