<p>Terra Mariana jeb Māras zeme ir tā pati Livonija, kuru pāvests tās pirmsākumos velta Vissvētākajai Jaunavai Marijai.<br />
Latvijas austrumu daļa, Zilo ezeru zeme, Māras zeme, šķiet, visspilgtāk parāda, kā dažādas tautības un ticības ir Laika ratā kopā kausētas. Tās dzīvo viena otrai blakus, kaimiņos. Ludzā, blakus 19. gadsimta koka apbūvei, slejas gan katoļu, gan pareizticīgo dievnami. Debesis ir vienādi zilas virs abiem. No gleznainajām pilsdrupām un augstā pils uzkalna paveras skaists skats uz Lielo Ludzas ezeru un pilsētu, kas uzaugusi tā krastos. Arheoloģiskie atradumi tur pat netālajā Odukalnā apliecina, ka cilvēki jau sen te dzīvojuši, tirgojušies, nodarbojušies ar amatniecību un daudz ko citu. Šie atradumi tagad rotā ne vien Latvijas, bet arī Helsinku, Pēterburgas un citu muzeju krātuves. <br />
Netālu ir Rēzekne, kuru dēvējam par visas Latgales sirdi, jo tā visos laikos bijusi Latgales kultūras un izglītības centrs. Arī šobrīd pilsēta var lepoties ar jaunu un izcilu koncertzāli <em>Gors</em>, tāpat ar arhitektoniski interesantu un modernu skolēnu interešu centru <em>Zeimuļs</em>. <br />
1939. gadā Rēzeknē par tautas saziedotiem līdzekļiem atklāj pieminekli <em>Latgales Māra</em>, tas veltīts Brīvības cīņu kareivjiem un Latgales atbrīvošanai. Tas kļūst ne vien par Rēzeknes, bet visas Latgales simbolu, jo apliecina arī Māras zemes katolisko identitāti. Nākamajām varām tas gan nešķiet simpātisks, tās pieminekli demontē un aizvieto ar citu. Latgales Māru atjauno 1992. gada 13. augustā, Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienā. Šajā dienā vēl joprojām uz Aglonu, kur debesīs kāpj divas sniegbaltas dievnama smailes, dodas neskaitāmi svētceļnieku pulki, lai kopā slavētu un godātu Mariju. Arī tas joprojām ir viens no Terra Mariana eksistences apliecinājumiem, šī zeme vēl eksistē pāri laikiem. Tā nav palikusi Livonijā un aizmirsta.<br />
Tepat, blakus daudziem citiem, viļņus krastā dzen Rāznas ezers, otrs lielākais Latvijā. Stāsti par milzīgajiem lomiem un brangajiem zušiem nav tikai tukša pagājības leģenda, ir vēl zvejnieki un zuši arīdzan! Mierīgā laikā ezera viļņos spoguļojas Padebešu jeb Mākoņkalns, bet Volkenbergas pilsdrupas liecina, ka te bijis viens no pirmajiem cietokšņiem Latgales pusē. Lielā Liepu kalna virsotnē uzcelts teju augstākais koka tornis Latvijā, paverot tālu skatu uz Māras zemes pakalniem un ezeriem. Viens no skaistākajiem, starp citu, te ir Ežezers ar savām 26 salām. Lai aizsargātu apkārtējo dabu un kultūrvēsturisko ainavu, 2007. gadā šeit izveidots Rāznas nacionālais parks. <br />
Apceļojot šo pusi, var pamanīt, ka slavenie podniekmeistari un Latgales māla brīnumainie izstrādājumi nav zuduši, ir vēl pratēji. Tā nav tikai pagātnē aizgājusi leģenda. Jaunie nāk kopā un sevi rāda, piemēram, Birķeneļu pusmuižiņā, Raiņa muzejā. Raiņa <em>Jaunu dienu zeme</em> iedvesmo, muzejs ir aktīvs un dzīvīgs, tā nav visu aizmirsta un klusa atmiņu vieta. Te viss ir dzīvs un mudina augt, tiekties augšup. Un iespējas ir – blakus atrodas Latvijas otrā lielākā pilsēta, Daugavpils. Izglītības, kultūras, rūpniecības un sporta centrs. <br />
Daugavpils ir spērusi milzīgu soli uz priekšu, atjaunojot savu unikālo cietoksni un radot Rotko muzeju. Ne mazāk interesanta vieta ir Daugavpils skrošu rūpnīca, kurā joprojām darbojas vecākais skrošu liešanas tornis Eiropā. Kur nu vēl tik dažādie dažādu ticību dievnami, vēsturiskās apbūves, cauri plūstošā likteņupe Daugava. <br />
Ludza, Rēzekne, Daugavpils – sena tirdzniecības ceļa sastāvdaļas, kas senlaikos savienoja Lietuvas senās galvaspilsētas Kauņu un Viļņu ar Pleskavu. 19.gs. tā jau bija daļa no maģistrāles Pēterburga – Varšava. Un tajā Māras zemei bija atvēlēta svarīga un nozīmīga loma! </p>
1-12
