Контактная информация
Связанные объекты
| Фото | Название | Описание |
|---|---|---|
 |
Место, где во время Второй мировой войны в 1916 году прошли так называемые Рождественские бои между войсками Германии и России, после которых слава о мужестве и героизме латышских стрелков прозвучала далеко за пределами страны. На Пулеметной горке создано мемориальное место латышским стрелкам и восстановлена смотровая вышка. С нее хорошо просматривается болото Мазтиреля с линией бывшей немецкой узкоколейной железной дороги, которая пересекает его в северо-южном направлении. Здесь можно прогуляться как в сопровождении гида, так и без него, посетить дом Мангали музея Рождественских боев, рядом с которым был создан особый познавательный маршрут, поучаствовать в тематических образовательных мероприятиях и в постановках боев. Можно осмотреть памятники, захоронения воинов, траншеи, фортификации, землянки и многое другое. Также можно осмотреть так называемый «Немецкий вал» - реконструированный участок оборонной системы – блиндаж и часть передовой линии немецкой обороны. |
|
 |
С исторической и архитектурной точки зрения – интересный памятник градостроительства 17-19 веков. Старый город Лиепаи находится в районе Старой рыночной площади и площади Куршу, где торговля велась с 60-х годов 16 века. До 1792 г. площадь Куршу была также местом исполнения наказаний. В 1910 году рядом с ней был построен теперешний павильон рынка Петра (Петертиргус). При взгляде на карту видно, что сеть улиц вплоть до наших дней сохранила частичную хаотичность средневековых городских центров. |
|
 |
Находитсярядом с мостом через Лиелупе(ул. Академияс, 1). В 2009 году началась реконструкция церковной башни, и сейчас здесь создан один из лучших интерактивных музеев Латвии (дружественный для детей) и застекленная смотровая платформа. |
|
 |
Здесь можно наблюдать за работой разных ремесленников (обработка янтаря, ювелиры, ткачи, портные и др.) и приобрести работы мастеров. Представлены самые длинные в мире янтарные бусы (123 м, 19 кг!), которые сделаны из подаренного жителями города кусочков янтаря. Дети могут принять участие в творческих мастерских. |
|
 |
Канал военного порта и размещенная там база военного флота и подводная база были вырыты по приказу Российского царя еще перед Первой мировой войной. Территория подводного порта в настоящее время закрыта и используется для хозяйственных нужд. Канал военного порта просматривается со стороны улицы Пулвера и восстановленного моста Калпака.
|
|
 |
Находится на обочине автодороги А9 в полукилометре от поворота на Лестене в направлении Риги. Камень (автор O. Фелдберг) установлен в 1991 году (на месте бывшего дома „Румбу”) в память о защитниках Курземской крепости, которые, выдержав десятикратное превосходство советской армии, дали возможность ~ 300 000 латвийским военным беженцам эмигрировать от следовавшего за этим советского террора. |
|
 |
Название Добеле впервые упоминается в исторических источниках в 1254 году. Добеле было одним из наиболее укрепленных земгальских мест, поэтому в период с 1279 по 1289 гг. пережило шесть нападений немецких крестоносцев. В 1289 году земгальцы вынуждены были отступить. В 1335 году завоеватели на месте земгальского замка приступили к строительству нового, каменного замка. На противоположном левом берегу Берзе начался образовываться посад торговцев и ремесленников. Город сильно пострадал во время Северной войны и последующей эпидемии чумы. Важное событие в хозяйственной жизни города произошло в 1927 году, когда была построена железнодорожная линия Лиепая - Глудас. После Второй мировой войны в Добеле и окрестности города пришли советские военные, которые построили один из крупнейших танковых полигонов СССР «Добеле-2». Сейчас путешествующим по Добеле предлагается интересный выбор посещаемых объектов. |
|
 |
Самое большое братское кладбище воинов Первой мировой войны в Латвии. На нем похоронены 1800 латышских стрелков и в 30-е годы прошлого века перезахоронены 2000 солдат, служившие в разных частях Российской армии. В центре кладбища установлен памятник. |
|
 |
Наиболее значимый для города период связан с периодом с1561 по 1795 гг., когда Елгавский край входил в состав Курземского и Земгальского герцогства. Как только Елгава получила статус резиденции герцога (1567 г.) и столицы герцогства (1616 г.), началось быстрое развитие города, которое достигло наивысшей точки во времена правления герцога Екаба. Во время правления двух последних Курземских герцогов – Эрнста Иоганна Бирона и его сына Петра учреждается (1775 г.) Академия Петра (Academia Petrina) - первый Латвийский университет, в 1816 году создается Курземское Литературное и художественное общество, в 1822 г. выходит в свет первая газета на латышском языке «Латвиешу Авизес» («Латышские Газеты»), в 1802 г. строится первое здание театра в Латвии, а в 1898 г. – первое предусмотренное для музея здание. В 1937 г. в Елгавском замке размещается Латвийская Сельскохозяйственная камера, а через два года открывается Елгавская Сельскохозяйственная академия. Летом 1944 года погибает почти вся историческая застройка города и художественные ценности. По окончании Второй мировой войны Елгаву восстановили. Не так давно восстановлена башня церкви Святой Троицы, в которой в настоящее время создан один из лучших интерактивных музеев Латвии (очень дружественный по отношению к семьям с детьми). |
|
 |
The Karosta prison cannot be described, it must be experienced and survived. That’s an opportunity for everyone. This is the best example in Latvia as to how the military heritage can be used for tourism purposes. Others can learn from this site. |
|
 |
The monument is at the location where the P100 road to Ozolnieki and Jelgava splits away from the A8 highway. The monument is dedicated to soldiers from the 6th Rīga Infantry Company who perished or disappeared during battles against the army of Bermont on November 17, 1919, near the former Skuju Elementary School. The monument was designed by Nikolajs Voits, the bas relief was designed by Mārtiņš Šmalcs, and the consultant for the project was the great sculptor Kārlis Zāle. The monument was unveiled on October 24, 1937, and restored in 2009. |
|
 |
This hill in the Tīreļpurvs swamp is an historical object of national importance – the only area in Latvia that is restricted for cultural and historical purposes. There is unique evidence here of World War I fortifications and the so-called Christmas Battle that was fought here.
|
|
 |
The monument is on the side of Rīgas Street in the centre of Piņķi. It is dedicated to May 22, 1919, when, after a pause of nearly two months, a brigade commanded by Col Balodis headed for Rīga to rid the capital city of the Bolsheviks. The brigade was supposed to receive support from the German Landeswehr, the German Iron Division, and the units of Prince Lieven from Russia. The first monument was unveiled by Latvian President Kārlis Ulmanis on May 23, 1939. It was destroyed by the Soviet regime in 1951, but a copy was installed in 2003 (sculptor J. Briedis, copy by O. Skarainis). |
|
 |
The first church in Piņķi was made of wood. The idea of building a new church emerged in the 1850s, and the cornerstone for a design by the architect J.D. Felsco was laid on May 25, 1872. The church that is there today was completed in 1874. The nine-register organ was built by the distinguished organ builder Wilhelm Sauer in 1890. On July 17, 1916, the 5th Latvian Riflemen’s Battalion was on its way to the front lines at Smārde and stopped at the Piņķi Estate. Col Jukums Vācietis delivered a sermon at the church on that date (though not all historians agree that he did so), and that has gone down in history as one of the most important events of the day. The historical even inspired Aleksandrs Čaks to write the poem “Sermon at the Piņķi Church.” The church is a cultural monument and can be toured. It is lit up at night. Alongside the stone is a rock that was installed in commemoration of the Latvian riflemen. |
|
 |
On the right bank of the Bērze River and in the western part of Dobele, the castle hill and its fortified forecastle were occupied between the 10th and 13th centuries, with an ancient town at its foot (currently the square between Tērvetes Street and the Liepāja highway). As was common, the Livonian Order used this ancient Semigallian castle hill to build a brick castle between 1335 and 1347. The castle was sacked during the 18th century, and its fairly impressive and beautiful ruins have been conserved. A viewing platform is part of the charm. |
|
 |
In addition to the Northern Forts, coastal batteries and Karosta district of Liepāja that are all mentioned in this database, there are other impressive elements of the former fortifications system – Lunete (the southern part of Lake Tosmare), the Central Fort (between Grīzupes Street and 14 November Boulevard), the Eastern Fort (to the South of Brīvības Street and the North of Lake Liepāja), the Southern Fort (at the Pērkone canal), and the Old Forts at the Olimpija stadium. All of these locations are freely accessible, but be careful if you go inside the former forts – they were blown up at one time and may remain dangerous.
|
|
 |
This is a collection of cinema and photography items collected by the owner of the Ziķu homestead in the Zirņi Parish, which is in the Saldus Administrative District. The collection includes antique film cameras and objects that demonstrate the process of taking pictures and films. The exhibition is in a log building that the owner built – one that resembles bee cells. Please contact the owner in advance for a tour. |
|
 |
An impressive set of military structures between the Baltic Sea and Lake Liepāja and Lake Tosmare. Construction of the fortress began in the late 19th century on the basis of a decree by Russian Tsar Alexander III, and it cost 45 million gold roubles. The fortress includes accommodations and elements of fortifications – sites for cannons, trenches, gunpowder cellars, systems of canals, a narrow-gauge rail line, etc. In 1908, the fortress was shut down because of a change in Russia’s defence concept, and the construction of it was declared to have been a strategic mistake. There were attempts to blow up the underground structures and cellars during World War I, but that did not really succeed. Some elements of the fortress were of great importance in Latvia’s liberation battles. Surviving today are the Northern forts, the Central fort, the Eastern fort, the Southern fort, the shoreline defensive batteries (No. 23, 3), Redāns, Lunete, and others. Most are not improved, so visits may be dangerous. The northern part of the fortress includes the Military Port, which has experienced seven different armies and regimes. During the Soviet years, it was closed to civilians. There are many outstanding monuments to military history. Tourists love the Karosta prison, which offers educational programmes. |
|
 |
This ancient Courlandian castle hill has remnants of an ancient city. Historical sources indicate that in 1263, the Courlandians handed the castle over to the Livonian Order without a battle and that the castle was then burned down. The name of the place, Skābaržkalns, has to do with the name of the city, because hornbeam trees in the area were once known as grobi. |
|
 |
Puteni
*Object Inactive*
|
Farm "Puteni" features fowl and pets, as well as a hike “along the path of Baron von Behr.” The owners teach visitors about traditional annual rituals, including the preparation of caraway seed cheese and other Latvian dishes. |
 |
This is a sand dune that is covered with pines and has a monument to soldiers from Company 6 in Rīga, who defended the city in 1919. It was from this place that the soldiers went into battle against the numerically much larger army of Bermont-Avalov to liberate Rīga and its Pārdaugava neighbourhood. Created by the sculptor Kārlis Zāle, the monument features a wall facing Slokas Street that is 12 metres tall and is a depiction of the head of a lion that was once part of the gates to Rīga. The side walls on both sides have bas relief depictions of Ancient Latvians and soldiers from 1919. Atop the dune is an area with an altar, a sacrificial dish, and a memorial plaque to commemorate those who fell in battle. The monument was unveiled in 1937 by President Kārlis Ulmanis. |
|
 |
This church was built between 1900 and 1903 in the Byzantine style, and was meant for the local military garrison. The church, which was built to honour St Nicholas, patron saint of all seamen, and it was consecrated in the presence of Tsar Nicholas II. The ornate building was sacked by the Germans during World War I. During Latvia’s period of independence, the cathedral was used by the local military garrison. The Soviet military, in turn, turned into a sports hall, a cinema for sailors, and a warehouse. There are stories to say that Soviet soldiers broke off bits of the golden mosaic of the icons in the church. The building has now been returned to an Orthodox congregation. The builders of the cathedral used a unique way of pouring cement, which is why there are no supporting columns in the church. Instead, its weight is bolstered by its walls, with four arched vaults supporting them. It is the tallest Orthodox cathedral in Latvia at this time.
|
|
 |
Encircled by apartment buildings, some of which are abandoned, the Tosmare water tower, which was built in 1905 in a pseudo-Gothic style and is made of red bricks, stands tall and proud. It is 37 metres high. Steam pumps were once used to pump underground water into the tower (the pumps have survived to this very day). Water was delivered three times a day to the residents of Karosta. The tower is no longer used for its original purpose, however. The tower can be viewed from the outside at any time. This is a unique aspect of Latvia’s industrial heritage.
|
|
 |
The city of wind, amber and musicians. In the literature sources Liepaja was mentioned for the first time in 1253. The city strived as a trade harbour already at the end of the 16th century. Especially important was the ruling period of Kurzeme Dukes Jacob and Friedrich, when the export and import of Lithuania and Kurzeme goods was provided through Liepaja harbour. Instead of the Līva River that was filled with dune sand a channel was excavated and wharf was formed. The growth of the city continued in the 18th century also after the Northern War and the plague epidemic. When in 1795 Kurzeme was added to the Russian Empire, as one of the most important western harbours of the Empire the harbour of Liepaja developed even more rapidly. From the end of the 18th century until the 19th century Liepaja also became a popular recreation place for the aristocrats of Petersburg. At the end of the 19th century the construction works of War Port and fortress begun. The city became a military strategic place. It suffered hard during World War II. In 1967 the sea trade harbour terminated its operation in Liepaja and Liepaja became a closed city where the War Port was "a city within a city". Today the War Port and its offer is one of the top tourism spots in Latvia. |
|
 |
The Rudbārži Estate was built at the request of Baroness Thea von Firks from the aristocratic dynasty. After a reconstruction in 1883, the building became an ornate example of Mannerism and Renaissance architecture, with decorative finishing and a larger size. On December 15, 1905, the building was torched by revolutionaries. The restoration began three years later under the leadership of architect L. Reinier. The castle has a holiday hall with two marble fireplaces, the parquet in some of the rooms dates back to the early 20th century, and the outdoor doors have metal engravings. The castle was reconstructed in 1938. It housed a German field hospital during World War II, while after the war it housed a school for forestry workers. In 1962, the Rudbārži school moved into the building, which is now named after Oskars Kalpaks. A commemorative plaque outside the building is devoted to the Kalpaks battalion. During Latvia’s liberation battles, on January 22, 1919, the Bolsheviks occupied Skrunda, and seven days later, Kalpaks’ battalion attacked from the direction of the Rudbārži Estate. After a three-hour battle, the victory was won, with the battalion taking over a strategic line near the banks of the Venta River. This was the first victory for Kalpaks’ men after many retreats, and that inspired the rest of the liberation battles. |
|
 |
Bioloģiskā kazu saimniecība “Līcīši” atrodas Jelgavas novadā, Misas upes un mežu ielokā. Saimniecība darbojas kopš 1992. gada un ir viena no pirmajām un joprojām lielākajām kazu audzēšanas un kazu piena produktu ražotnēm Latvijā. SieriFetas tipa siers: “Svaigais Līcīšu kazas siers”, “Nogatavinātais Līcīšu kazas siers”, “Nogatavinātais Līcīšu kazas siers eļļā”. Mīkstais kazas siers: “Līcīšu mīkstais kazas siers” ar vai bez garšvielām. Restorāni iecienījuši šo sieru, pasūtot gan kā krēmsieru, gan kā sagatavi siera bumbām. Tie ražoti arī kūpinātie un svaigie sieri. Citi produkti: pasterizēts kazas piens; kazas piena kefīrs “Pienenīte”. Kā top siersSaimniecībā ir mūsdienīga kazu slaukšanas zāle ar rampu un slaukšanas aparātiem 12 kazām. Piens pēc slaukšanas nekavējoties nonāk dzesētājā un tiek strauji atdzesēts, nodrošinot augstu kvalitāti, svaigumu, un izcilu garšu sieram. Uzņēmumam ir sezonāla darba specifika. ApmeklētājiemSaimniecībā tiek gaidītas gan ģimenes, gan skolēni un tūristu grupas. Apmeklētājiem ir iespēja apskatīt vairāk nekā 70 kaziņas un āzīšus, kā arī vistas un Latvijas "zilo" gotiņu. Apmeklētājiem ir iespēja no ārpuses ielūkoties kazas piena pārstrādes cehā. Tiek piedāvāta degustācija, kurā iespējams nobaudīt kazas pienu, kefīru un dažādus sierus, kā arī iegādāties saimniecībā ražotos produktus. Tāpat iespējamas konsultācijas, meistarklases, pasākumi. Viesiem pieejama piknika vieta, telšu vietas un pirtiņa. Kur iegādāties sierusVisa “Līcīšu” produkcija ir pieejama saimniecībā, kā arī specializētos veikalos vai pasūtot privāti. |
|
 |
Pašlaik muzeja krājumā glabājas vairāk nekā 120 000 priekšmetu, bet muzeja zālēs priekšmetu valodā izstādīta Liepājas un Dienvidkurzemes vēsture – sākot ar akmens laikmetu līdz pat 19. gadsimtam. Apmeklētājiem pieejama arī koktēlnieka Miķeļa Pankoka (1894-1983) dzīvei un daiļradei veltīta ekspozīcija. Muzejā atrodas vairākas izstāžu zāles, kurās periodiski apskatāmas jaunas mākslas izstādes. |
|
 |
Sākotnēji piemiņas akmens Latvijas Republikas Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam (1871 – 1939) bija uzstādīts 1990. g. pie viņa dzimtajām mājām „Brātiņiem”, bet 2016. g. pārvietots uz Džūkstes piemiņas parku. |
|
 |
2003.gada decembrī folkloras kopa „Atštaukas” izveidoja folkloras centru „Namīns”, kurā svin svētkus, organizē Jāņu ielīgošanu, Lieldienu iešūpošanu, Miķeļdienas tirgu, Annas dienas Saimnieču svētkus, tautiskos Ziemassvētkus. „Atštaukas” palīdz saglabāt un popularizēt dažādus latviešu tautas godību rituālus, gan kāzu, gan arī bēru tradīcijas. Folkloras centrā „Namīns” darbojas arī skola, kurā bērniem tiek mācīta folklora un tautas tradīcijas. |
|
 |
Liepājas cietokšņa ziemeļdaļa ietver Karostu, kas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kļuva par atvērtu teritoriju. Ziemeļu forti, krasta aizsardzības baterijas, Sv. Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, ūdenstornis, Manēža, Karostas cietums, Ziemeļu mols un Oskara Kalpaka izgriežamais tilts. |
|
 |
"Lāči" ir maizes ceptuve ar senu vēsturi. Tajā maize tiek cepta ar malku kurināmās krāsnīs, izmantojot tikai kvalitatīvas izejvielas, dabīgu ieraugu un plaucējumu. Mīkla tiek raudzēta īstās koka abrās un mīcīta ar rokām. Ceptuvē tiek gatavota rudzu, kviešu un jauktā kviešu - rudzu un rudzu - kviešu maize. Rudzu maize tiek cepta no rupjiem un skrotētiem rudzu miltiem. Ceptuvē iespējams doties ekskursijā, veidot un cept maizi. Tāpat var ieturēt maltīti krodziņā, kur ēdiena gatavošanā izmanto „Lāču” produkciju, kombinējot ar sezonāliem un vietējo zemnieku produktiem. Iespējams arī iegādāties šeit saražoto produkciju. |
|
 |
Atrodas uz Pilssalas starp Lielupi un Driksu. 1738. g. Livonijas ordeņa pils vietā uzsāka jaunas pils celtniecību, kas noritēja laika posmā no 1738. - 1740. g. un 1762. - 1772. gada. Barokālā stilā būvēto pili projektēja itāļu arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli (viņa agrīnā radošā perioda nozīmīgākais darbs). Celtne ir piedzīvojusi ugunsgrēku, postīta un pārbūvēta. 1937. g. tiek uzcelts (E. Laubes projekts) pils rietumu spārns, kā rezultātā tā iegūst noslēgta četrstūra formu. Mūsdienās pilī atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitāte. 1968. g. te izveidoja muzeju. Pils DA spārna cokolstāvā apskatāmas Kurzemes un Zemgales valdnieku - Ketleru un Bīronu dzimtas kapenes (laika posms no 1569. – 1791. g.) ar 18 restaurētiem sarkofāgiem. |
|
 |
Atrodas iepretim Sv. Trīsvienības baznīcas tornim. Piemineklis (autore A. Dumpe) veltīts pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem (1859. – 1927.).To atklāja 2003. g. 14. novembrī, kas sakrita ar laiku pirms 81 gada, kad valstsvīru ievēlēja nozīmīgajā amatā. |
|
 |
Skrundas muiža atrodas Ventas krastā, Rīgas - Liepājas šosejas malā. Muižā viesiem ir pieejama viesnīca ar 12 labiekārtotiem numuriem. Blakus atrodas atsevišķa ēka, kurā ir vēl pieci viesnīcas numuri un kurā tiek piedāvāti SPA pakalpojumi. Pieejamas arī banketu zāles un konferenču telpas dažādiem pasākumiem un svinībām. Viesu ērtībai izveidota plaša un apgaismota bezmaksas autostāvvieta. Muižu ieskauj ainavisks parks. Muižas restorānā iespējams nobaudīt maltītes no Latvijā audzētiem un vietējo zemnieku ražotiem produktiem. |
|
 |
Atrodas skvērā pie Skrundas Kultūras nama. Uzstādīts 2005. g., godinot pulkveža Oskara Kalpaka un viņa bataljona uzvaru pār lieliniekiem Skrundas kaujā. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. g. 22. janvārī lielinieki bija ieņēmuši Skrundu. 29. janvārī Kalpaka bataljons no Rudbāržu muižas devās Skrundas virzienā. Pēc trīs stundu ilgas cīņas tas guva uzvaru, ieņemot stratēģisko līniju Ventas krasta tuvumā. Šī bija kalpakiešu pirmā uzvara pēc daudzkārtējas atkāpšanās, kas deva iedvesmu turpmākajās Brīvības cīņās. |
|
 |
Atrodas Lielajā ielā 9. Dievnams celts 1742. - 1758. g. (J. K. Dorna projekts) pilsētas vācu draudzes vajadzībām, bet 55 m augstā torņa celtniecību pabeidza 1866. gadā. Baznīcas fasāde un interjers ir veidots vēlīnā baroka stilā ar klasicisma (interjerā – arī grezni rokoko stila elementi) iezīmēm. Dievnams pazīstams ar 1773. - 1780. g. būvētajām (H. A. Konciuss) ērģelēm. Pēc 1885. g. pārbūves instrumentam ir > 7000 stabuļu, 131 reģistrs un 4 manuāļi. Tas ir nominētas kā pasaulē lielākās mehāniskās ērģeles, kurās vērts ieklausīties koncertu laikā! Apmeklētāji var apskatīt baznīcu, ērģeles un uzkāpt tornī. |
|
 |
Te plašos aplokos mīt 38 sugu savvaļas dzīvnieki (kiangi, lāči, lūši, vilki, meža cūkas, aļņi, vāveres, plēsīgie putni) un visdažādāko šķirņu mājdzīvnieki – Latvijas zilās, Hailandes un Galovejas govis, Romanovas aitas, Vjetnamas cūkas, pīles, zosis, tītari u.c. Acīgākie dīķos pamanīs retās Eiropas kokvardes. Kalvenes pagasta „Cīruļi” – tā ir lieliska, nesteidzīga atpūta lauku vidē, iepazīstot dzīvo dabu! Darba laiks no novembra līdz martam: katru dienu no 10:00 – 16:00 |
|
 |
Atrodas Ventas kreisajā krastā, 0,1 km ZR no Liepājas autoceļa (A 9) tilta pār Ventu. Senču pilskalns, kurā laikā no 14. – 18. gs. (nopostīta Ziemeļu kara laikā) atradās Ordeņa pils. Līdz mūsdienām no tās nekas nav saglabājies. Pilskalnā izvietota 1987. g. uzceltā estrāde – populāra pasākumu norišu vieta. To ieskauj parks ar tēlnieka Ģ. Burvja veidotajiem kuršu ķoniņu koka krēsliem. Izveidota skatu platforma. Par pilskalnu vēsta teikas – gan par pazemes ejām, gan par balto sievieti, kas iznāk reizi simts gadu laikā. |
|
 |
Atrodas Ložmetējkalnā, kas ir Garās kāpas viens no augstākajiem punktiem. Blakus piemineklis varonīgajiem latviešu strēlniekiem, kas cieta lielus zaudējumus Ziemassvētku kauju laikā 1916. g. beigās. Pārskatāmi lieli mežu masīvi līdz pat Jūrmalai un Maztīreļa purvs, kurā labi izceļas bijušā šaursliežu dzelzceļa uzbēruma vieta. Ietilpst Ziemassvētku kauju piemiņas parkā, kur apskatāms Mangaļu muzejs, atjaunotais “Vācu valnis”, pieminekļi u.c. objekti.
|
|
 |
Ziemeļu forti, kas atrodas pašā Baltijas jūras krastā (daļēji noskaloti) ir tikai neliela, bet ļoti iespaidīga daļa no unikālās Liepājas fortifikācijas sistēmas, kas pilsētu apjož visā perimetrā. Fortu pazemes bunkuri veidoti divos stāvus un tos vērts izstaigāt zinošā Karostas gida pavadībā (organizētas ekskursijas no Karostas cietuma). Blakus fortiem atrodas auto stāvlaukums. Esot Ziemeļu fortos, vērts nostaigāt ap 4 km garo jūras krasta posmu līdz Liepājas Ziemeļu molam, kur jūras krastā un jūrā ir redzamas divas krasta aizsardzības baterejas ar ļoti iespaidīgiem skatiem.
|
|
 |
Viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7.–9. gs. (pēc citiem avotiem: 4.–10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Pilsētas senākā apbūve izveidojusies ap Lielo ielu, kā arī ap Saules |
|
 |
Saldus vēstures dokumentos minēta jau 1253. g. Līdz 13. gs. te atradās senā kuršu pils Salden, kas arī attēlota pilsētas ģerbonī. Ap 1341. g. netālu no kuršu pilskalna Livonijas ordenis uzcēla pili, pie kuras izveidojās apdzīvota vieta. Savu uzplaukumu līdzīgi kā citas Kurzemes apdzīvotās vietas tā piedzīvoja hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 1642. - 1682. g. Par Saldus dibināšanas gadu min 1856., kad sākās Ziemeļu karā nopostītās vietas atjaunošanas darbi. 2. pasaules kara beigās pie pilsētas norisinājās smagas kaujas, taču līdz pat 1945. g. 8. maijam pilsēta palika vācu armijas okupētajā Latvijas daļā. Mūsdienu Saldus piesaista ar saviem pasākumiem – pilsētas dienām, mūzikas festivālu "Saldus saule", kā arī dažādiem apskates objektiem, starp kuriem minama a/s „Druvas pārtika", kur var vērot saldējuma tapšanas procesu un Saldus pārtikas kombināts, kur var degustēt garšīgās konfektes „Gotiņa" un vērot ražošanas procesu. |
|
 |
Pirmā radiolokācijas stacija Dņestr – M darbību uzsāka 1969. g. Ar tās palīdzību varēja aprēķināt palaistas ballistiskās raķetes trajektoriju. Te izsekoja arī kosmisko pavadoņu trajektorijas. Stacijas darbības attālums bija 5000 km. Netālu no tās 1972. g. uzsāka otra – modernāka "ātrās atklāšanas" kompleksa Dņepr – M. būvniecību. 1977. g. tas bija kaujas gatavībā. Vienlaikus modernizēja arī pirmo. Abu staciju komplekss sastāvēja no divām ēkām 250 m garumā un 17 m augstumā. Diennaktī tas varēja nopeilēt līdz 750 kosmiskos objektus, nosakot to atrašanās augstumu, ātrumu un lidojuma trajektoriju. Kompleksa darbības attālums bija 5000 km. Savukārt, 1985. g. notika trešās – vēl modernākas – Darjal – YM būvniecība. Šī stacija spēja "paskatīties" aiz horizonta. Uztvērējantenas ēka bija 117 m augsta (19 stāvi), 80 m gara un 80 m plata. Tās plānotais darbības tālums bija 6000 km, bet to nepabeidza. Pēc Krievijas armijas izvešanas ēku 1995. g. uzspridzina, iztērējot 6 172 311 Ls un 360 kg sprāgstvielu. Kopējā objekta teritorija aizņēma 1072 hektārus. Tajā atradās kazarmas, viesnīca, dzīvojamās mājas (551 dzīvoklis), poliklīnika, ūdenstornis, hospitālis, bumbu patvertne u.c. Tā galvenais uzdevums bija kosmiskās telpas kontrole virs Rietumeiropas un Ziemeļamerikas un pret PSRS palaistas ballistiskās raķetes "pārtveršana". Vērts pievērst uzmanību tuvumā esošajai autobusa pieturai ar nosaukumu "Kombināts". Baltijas valstīs – vienīgais šāda veida militārais komplekss. !!! Ar 2018. gada martu Skrundas militārā pilsētiņa apmeklētājiem ir slēgta. |
|
 |
Manēža (celta 1903. – 1904.) bija Karostas militāro treniņu, vingrinājumu un svinīgu pasākumu norises vieta. Dienvidu piebūvē (nav saglabājusies) atradās neliela baznīciņa. Manēžā notika ģimnastikas uzvedumi un sacensības jātnieku veiklības vingrinājumos. Tajā rīkoja oficiālas maltītes garnizona matrožiem, kur vienlaikus apkalpoja līdz 3000 cilvēkiem. Diemžēl līdz mūsdienām ir saglabājušās tikai „plikas” ēkas sienas. Manēžas apskate no ārpuses un iekšpuses jebkurā laikā. Vienīgā šāda veida un izmēra slēgta tipa celtne Latvijā, kuras jumta pārsegumā bija iestrādātas stikla kārniņu joslas.
|
|
 |
Geidas
*Objekts neaktīvs*
|
Bioloģiskā zemnieku saimniecība „Geidas” specializējusies piena lopkopībā un saimnieki labprāt iepazīstinās ceļotājus ar „piena ceļu“ - kā no maza teļa izaug ražīga govs, kur rodas piens, kā no piena var pagatavot krējumu, sviestu, biezpienu un citus vienkāršus un veselīgus produktus. |
 |
No Kronvaldu Ata (1837. – 1875.) – izcilā latviešu publicista, pedagoga un valodnieka dzimtajām mājām – „Lejas Miķiem” Priekules novada Krotē nekas līdz mūsdienām vairs nav saglabājies. Māju vietā uzstādīta piemiņas plāksne ar uzrakstu: „Katram tā vieta svēta, kur piedzimis, audzis” (A. Kronvalds). |
|
 |
Meklējams netālu no A9 autoceļa, uz rietumiem no Bataru mājām, kur 1919. g. 22. martā norisinājās cīņa starp ģenerāļa Jāņa Baloža brigādi un lieliniekiem. Atklāts 1936. gadā. |
|
 |
Meklējams Džūkstes centrā. 1990. g. uzstādīto pieminekli pēc gada uzspridzināja. Tagadējais veidots no uzspridzinātā atliekām. Veltīts 1944. g. Ziemassvētku kaujās kritušajiem latvieša leģiona 19. divīzijas kareivjiem. |
|
 |
Grobiņas mūra pili 1348. gadā cēlis ordeņmestrs Goswin von Herike. Grobiņas pils izmantota kā fogta rezidence, pilsnovada administratīvais centrs, svarīgs ordeņa atbalsta punkts, kā arī ordeņa sūtītu ceļotāju naktsmītne, braucot no Livonijas uz Prūsiju. Pils laika gaitā uzlabota un pārbūvēta. 17.gs. vidū veikta vērienīga pils pārbūve un ārējo nocietinājumu pārveidošana, uzberot zemes vaļņus ar četriem stūru bastioniem. 18.gs. pils celtnes vairs netika labotas, tomēr līdz pat Kurzemes un Zemgales hercogistes likvidēšanai pils dažās telpās vēl atradās Grobiņas apriņķa administratīvās iestādes, gadsimta beigās vairs netika apdzīvota, un tā pārvērtās drupās. Līdz mūsdienām saglabājušies viduslaiku mūri, 17. gadsimtā veidotie nocietinājumu bastioni un aizsarggrāvji, kā arī stāvinātās nogāzes. 2019.gadā pilsdrupas Ālandes upes atpūtas parka projekta ietvaros izbūvēta skatuve un skatu platforma virs pilsdrupām, rietumu nogāzē izbūvētas lielas kāpnes. Ap pilskalnu arī labiekārtota pastaigu taka, kura vijas cauri pilsētai gar Ālandes upi. Viduslaiku pilskalnam un takai piekļaujas pilsētas promenāde ar skatu vietām un soliņiem. |
|
 |
Atpūtas vieta atrodas Dienvidkurzemes vēsturiskajā Papes Ķoņu ciemā. Naktsmītne – klēts, vēsturiska ēka ar niedru jumtu, pielāgota dzīvošanai vēlā pavasarī/vasarā/agrā rudenī. 3 istabiņas + neliela priekštelpa un virtuve divos stāvos. Piemērota 8 cilvēkiem. Ideāla vieta radošām nometnēm, plenēriem, meistardarbnīcām un citām aktivitātēm. Telšu vietas, kur var uzņemt līdz 80 cilvēkiem. Mikjāņu sēta sadarbībā ar Rucavas tradīciju klubu interesentu grupām piedāvā iespēju baudīt vietējos tradicionālos ēdienus iepriekš vienojoties - „siļķi uz ogles”, balto sviestu ar vārītu kartupeli, riezu, zivju zupu, u.c Piedāvājums pieejams tikai grupām, iepriekš piesakoties. |
|
|
|
Vienreizēja iespēja vērot vienkopus dažādus amatniekus (dzintara apstrādātāji, rotkaļi, audējas, šuvējas u.c.) darbībā un iegādāties meistaru darbus. Apskatāmas pasaules garākās dzintara krelles (123 m, 19 kg!), kas taisītas no pilsētas iedzīvotāju dāvinātajiem dzintara gabaliņiem. Bērniem organizē radošās darbnīcas. |
|
 |
Atrodas Grobiņas nomalē (dienvidaustrumdaļā) pie Liepu gatves (saukti arī par Priediena senkapiem). Arheoloģisko izrakumu rezultāti liecina, ka apbedījumi te skeletkapu, ugunskapu un uzkalniņkapu veidā tapuši laikā no 7. - 9. gs. (atšķirīgi datējumi, arī 4. – 10. gs.) 1987. g. izrakumu laikā te atrada unikālu ar seniem ornamentiem rotātu 8. - 9. gs. skandināvu karavīra kapakmeni (stēlu), kas glabājas Liepājas vēstures un mākslas muzejā un ir vienīgais šāda veida atradums Baltijas jūras dienvidaustrumos. 0,3 km dienvidos no senkapiem lēnām plūst Ālande, kas viduslaikos bijusi kuģojama. Liepas gatves malā uzstādīta informatīva zīme. Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir iekļauts UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā. |
|
 |
Atrodas Jelgavas centrā, Akadēmijas ielā 10. Tagad redzamā ēka (vēlais baroks, agrais klasicisms) tapa pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Bīrona iniciatīvas laika posmā no 1773. – 1776. gadam (dāņu arhitekts Severīns Jensens) vietā, kur atradās hercogienes Annas pils. 1775. g. šeit tika dibināta pirmā Latvijas augstskola Academia Petrina (Pētera akadēmija, nosaukta tā dibinātāja vārdā), bet 1782. g. - izveidota pirmā observatorija. Krievijas impērijas laikā šeit atradās ģimnāzija, kuru absolvēja K. Barons, J. Alunāns, J. Čakste, A. Smetons u.c. 1952. g. ēkā izveidoja Jelgavas vēstures un mākslas muzeju, kam 1975. g. piešķīra latviešu glezniecības vecmeistara Ģederta Eliasa (1887. – 1975.) vārdu. Muzeja ekspozīcija vēsta par pilsētas un novada vēsturi Kurzemes un Zemgales hercogistes periodā un pēc tā. Pie iespaidīgās ēkas novietoti četri Kurzemes hercogistes laika lielgabali un Ģ. Eliasam veltīts piemineklis (1987. g., tēlnieks I. Zariņš), kā arī tēlnieka K. Jansona darinātā pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks” fragments. |
|
 |
Blakus Lestenes luterāņu baznīcai esošajos kapos ir pārapbedīti vairāk nekā deviņi simti 2. pasaules karā kritušo karavīru, galvenokārt Kurzemes cietokšņa, Zemgales un Vidzemes kaujās kritušie. Karavīru piemiņai uzstādīts tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis “Dzimtene Māte – Latvija”. Lestenes brāļu kapi ir otrā lielākā 2. pasaules kara laikā kritušo latviešu karavīru apbedījumu vieta Latvijā aiz Rīgas Brāļu kapiem. Uz kapu plāksnēm ir iegravēti ~ 11 000 karavīru vārdu, taču domā, ka to skaits nākotnē pieaugs līdz 20 000. |
|
 |
Bijušā Liepājas Karostas Jūras karaflotes 94. autoskolas vietā šobrīd atrodas Liepājas pilsētas 3.pamatskola. Ēka labi redzama no blakus esošās ielas. Šķiet, ka pie iebrauktuves saglabājušies vecie armijas vārti ar attiecīgo simboliku.
|
|
 |
Dzelzceļa vagons uzstādīts un veltīts uz Sibīrijas plašumiem deportētajiem 2916 nevainīgajiem Skrundas un apkaimes iedzīvotājiem, kurus lopu vagonos aizveda austrumu virzienā. Atrodas Stacijas ielā 1 pie Skrundas dzelzceļa stacijas. |
|
 |
Latvijas pirmā Ministru prezidenta un vēlākā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa (1877. - 1942.) dzimtās mājas, kur 1993. g. izveidoja muzeju. „Pikšas” pēdējo 20 gadu laikā ir piedzīvojušas neticamu transformāciju, jo labiekārtota apkārtnes ainava un no jauna uzceltas ēkas, kas bija gājušas bojā vai arī atradās sliktā stāvoklī. Te apskatāma dzīvojamā un saimniecības ēka, kūts – šķūnis, klēts. Ēkās izvietota ekspozīcija, kas veltīta K. Ulmaņa dzīves gājumam un bagātīga lauksaimniecībā izmantojamu iekārtu un instrumentu kolekcija. Interesants eksponāts ir Latvijā lielākais sviesta kulšanas koka kubuls. |
|
 |
Nosaukumu ieguvusi no zivju tirgus, kas agrāk atradies ielas galā pie Kuršu laukuma. Zivju ielas 4/6 pagalmā un blakus esošās Peldu ielas 2 pagalmā joprojām ir saglabājušās vecās no guļbaļķiem celtās noliktavu ēkas. Zivju ielā atrodas viens no populārākajiem pilsētas apskates objektiem - Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 Latvijas mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra. |
|
 |
Karostas katlu māja padomju laikā gadu desmitiem tikusi izmantota pilsētas apkures nodrošināšanai. Šobrīd tā ir ir pamesta un degradēta teritorija, kas lieliski pārskatāma no blakus esošajām Karostas ielām.
|
|
 |
Rucavas tradīciju nams „Zvanītāji” – 19. gs. pirmajā pusē celta koka ēka ar manteļskursteni, šim laikam raksturīgo iedzīvi, etnogrāfiskiem priekšmetiem pašā Rucavas centrā. Piedāvā bagātīgu tradicionālās kultūras programmu tūristiem un citiem interesentiem, arī ģimenes un draugu svinību rīkošanu: Rucavas goda mielastu ar tradicionālo ēdienu degustāciju, stāstus un teikas par tautastērpiem, dzīves godiem, iepazīt Rucavas kultūras mantojumu, Rucavai raksturīgo vienbalsīgo dziedāšanu, rotaļas un danču soļus, kā arī meistarklases ēdienu gatavošanā un rokdarbos - cimdu, zeķu, Rucavas jakas adīšanā. "Zvanītāju" saimes istabā var uzņemt līdz 30 - 35 cilvēkiem. Pasākuma laikā viesi tiek aicināti aktīvi iesaistītes nodarbībās un izbaudīt Rucavas garšu ne tikai ēdienos, bet iejusties vietējā kultūrvidē - uzģērbt Rucavas tautastērpu, uzsiet nāmatu, uzzināt senos apvidvārdus un ieklausīties vietējā valodas izloksnē un kopā izdziedāt Rucavas balsus. Kulināro mantojumu piedāvā atbilstoši gada ritam: pavasarī un vasarā piena ēdienus, bimbalu tīri, siļķi ar rāciņiem, Rucavas balto sviestu, rudenī un ziemā vairāk graudaugu, pākšaugu un kartupeļu ēdienus - rīvētus kukulīšus ar gaļas- krējuma mērci, riezi (kuģeli), tīri, maizes zupu vai ko citu ļoti gardu un sātīgu. Ēdienkarte ir jāsaskaņo, piesakot apmeklējumu. |
|
 |
„Airītes” atrodas vietā, kur 1919.gada 6.marta kaujas laikā krita jaunizveidoto Latvijas bruņoto spēku pulkvedis Oskars Kalpaks, Studentu rotas komandieris Nikolajs Grundmanis, Jātnieku nodaļas virsnieks Pēteris Krievs un leitnants Hanss Johans Šrinders. 1920. gadā par saziedotajiem līdzekļiem „Airītēs” uzsāka pieminekļa izveidi Oskaram Kalpakam, kuru atklāja 1922. g. 3. septembrī. 1935. gadā pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” iniciatīvas uzsāk muzeja saimiecības celtniecību, kurā plāno izveidot Kalpaka bataljona cīņām veltītu muzeju. To atklāj gadu vēlāk. Padomju laikā piemiņas ansambli iznīcina, bet ēkā izvieto pastu un iekārto dzīvokļus. Atmodas laikā (1988. – 1989.) piemiņas vietu atjauno, bet 1990. g. 11. novembrī no jauna atklāj O. Kalpaka muzeju. 2007. gadā remontdarbu laikā nodeg ēkas otrais stāvs. Muzeju un ekspozīciju atjauno 2013. gadā. Ekspozīcija atklāj O. Kalpaka dzīves gaitas I pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņas. Muzeja darbinieki regulāri organizē O. Kalpaka piemiņas pasākumus un Lāčplēša dienas svinības. |
|
 |
Durbe ir mazākā pilsēta Latvijā ar slavenu vēsturi, kā arī mazākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita (ap 500 iedzīvotāji). Durbe jau pieminēta 1230. gadā kuršu līgumā ar Alnas Balduīnu. Durbes apkaimē 1260. g. notika slavenā Durbes kauja starp Livonijas un Vācu ordeņa apvienotajiem spēkiem un žemaišiem, kuru pusē pārgāja ordeņa karaspēkā iesauktie kurši. Durbē dzimis pirmais Latvijas ārlietu ministrs Z.A. Meierovics, kā arī dzīvoja un strādāja viens no pirmajiem Latvijas dārzkopjiem Sīmanis Klevers (1834-1922). Pateicoties viņam, apkaimes dārzos atrodamas daudzas retas ābeļu šķirnes. Durbes ģerbonī, kas ir apstiprināts 1925. g., - ir sudraba ābele. Apkaimē ir vairākas saimniecības, kas specializējas augļkopībā, un daudz aktīvu dārzkopju. Ik gadus septembrī notiek ābolu svētki. |
|
 |
Tās ekspozīcijā ir eksponāti, kas vēsta par Džūkstes un Lestenes pagastu vēsturi, 2. pasaules kara laika notikumiem un to sekām. Ieeja par ziedojumiem. |
