Замки и усадьбы

Vidzemes pakalnu ieskauta Smiltenes novadā, Gatartā slejas 200 gadus sena muiža – Gatartas muiža piedzīvojusi dažādus laikus, kopš 2025.gada 30.decembra tai ir jauni saimnieki, dodot iespēju ikvienam interesentam gan ekskursijās iepazīt muižas vēsturi, novērtēt senatnes mantojumu un saklausīt nākotnes vīziju.

Muižas kompleksā ir kungu māja, klēts, ledus pagrabs, dārznieka namiņš, vistu namiņš un stallis. Kopējā teritorijas platība ir 9 ha, kurā ir unikāla ozolu birzs, dižozols un reljefā iegūluši dīķi.

Muiža ik piektdienu laikā no plkst. 9:00 līdz 19:00 ir atvērta apskatei, citā laikā – vienojoties. Muižas kungu mājā ir 2 plašas zāles, kuras ir pieejamas dažādiem pasākumiem, šobrīd gan bez iespējas nakšņot. Teritorija pieejama visdažādākajām aktivitātēm, bet jo īpaši piestāv latviskās tradīcijas. Saimnieki ir atvērti visdažādāko ideju realizācijai.

Рундальский дворец был построен как летняя резиденция Курляндского герцога Эрнста Иоганна Бирона по проекту выдающегося итальянского архитектора Франческо Растрелли. Строительство дворцового комплекса происходило между 1736 и 1740 годами, однако художественную отделку внутренней части замка с 1765 года по 1768 год осуществили скульптор Иоганн Михаель Граф, художники Франческо Антонио Мартини и Карло Цуки. Дворец важен своей аутентичностью, так как его не затронули перестройки более поздних времен. Интенсивная реставрация дворца была начата в 1972 году, когда был основан музей, а завершена в 2018 году.

В поместье Попеc одним из старейших зданий комплекса является старый замок или охотничий замок, построенный в 1653 году и расположенный за прудом с укрепленными берегами. В нем сохранилась деревянная лестница, ведущая на второй этаж. Господский дом был построен в 1608 или 1620 году. Позже было пристроено кухонное здание, которое с господским домом соединяет дом для прислуги. В конце 17-го века, дом хоть и перестроен, однако все еще является одноэтажным зданием. На рубеже веков здание было вновь перестроено, в результате чего оно превратилось в шикарный замок с 78 стеклянными окнами, что в то время было большой роскошью. В 1840 году было добавлено неоготическое крыльцо. В господском доме сохранилась отделка интерьера 18-го – конца 19-го века - деревянные панели, кассетный деревянный потолок, пластичная отделка потолока, входная дверь в стиле классицизма, печь в стиле рококо. К сожалению, в 2018 году в результате пожара было разрушено одно из старейших зданий – дом управляющего поместьем, однако, в целом, усадебный комплекс не пострадал и не утратил своей красоты. Здесь посетителей радует большой и ароматный сад флоксов в передней части усадьбы и впечатляющие вековые дубы. Стоит прогуляться по склону за главным зданием особняка - неподалеку проходила узкоколейная железная дорога (станция Попе). После ледникового периода, когда здесь плескалось Балтийское озеро, возвышенность Попе, на котором находится комплекс усадьбы, какое-то время была островом. Другие усадебные дома расположены на довольно большом расстоянии, поэтому стоит запланировать несколько часов и осмотреть все село Попе.

Усадьба Астрава представляет собой один из ярчайших образцов литовской архитектуры в стиле романтизма XIX в. Она находится в Астраве, на полуострове озера Ширвена. До нее легко добраться пешком из Биржай по самому длинному в Литве деревянному пешеходному мосту через озеро Ширвена.

Парк площадью 18 га смешанной планировки был здесь разбит в 1851–1862 гг. В парке растут местные растения: ели, сердцевидные липы, сосны.

Meklējama Skaistkalnes dienviddaļā, Mēmeles labajā krastā, Skolas ielā 5. Vietvārds Šēnberga tulkojums no vācu valodas nozīmē „Skaistais kalns”. No sarkanajiem ķieģeļiem celtā divstāvu muižas pils (historisma stils) tapusi ap 1894. g. (arhitekts Pauls Makss Berči). Ēkā ir saglabājušies dekoratīvās apdares elementi un iespaidīgs kamīns (vienīgais tāds Latvijā), uz kura atainota dzimtbūšanas atcelšanu Latvijā. Kamīnzālē atrodas pirms četriem gadiem atjaunotais griestu plafons. Muižas pilī atrodas Skaistkalnes vidusskola. Muižu ietver parks, kurā atrodas citas ar muižu saistītās ēkas.

С XV века в Приекуле правил род баронов Корфов. Один из них – Иоганн Альберт Корф (1697 - 1766.) был президентом Петербургской Академии наук (1734 - 1740 гг.), дипломатом и литератором, который занимался исследованием истории Курземе. Приекульский замок находится на западе от улицы Айзпуте, на берегу реки Вирга. Первоначально дворец господской усадьбы построили в XVIII веке, а в конце XIX века велись большие работы по перестройке здания (проект Пауля Макса Берчи). В здании находится Приекульская средняя школа. Примерно в 100 м к востоку от господской усадьбы возвышается смотровая башня усадьбы (построена в конце XIX века), над которой развевается государственный флаг Латвии.

Во время Пилтенского епископства, в середине XIII в., был возведен замок типа конвента. Поздние пристройки замка возводились в XVI и XIX вв., создавая, таким образом, характерный для замка внутренний двор. В 30 года XIX в. фасад замка приобрел современные видимые неоготические формы. В период времени с XVI столетия до 1920 г. Эндольский замок был собственностью рода баронов Беров. После пожара в 1905 г. замок восстановили в течение двух лет. Известен историями о привидениях, о свадьбе гномов, о пятнах крови в Красной комнате замка, которые появлялись на месте убийства. Чтобы спрятать появляющиеся пятна крови, был построен камин, но пятна появлялись снова. После приватизации восстановлены интерьеры, залы, погреба, которые украшены характерными для замка элементами. Помещения замка и смотровая башня доступны для посетителей. В парке находится аллея Любви и дуб Гномов.

Krogus un Brengūža ezeru un Drustu parka ieskāvumā samērā plašā teritorijā „izmētātas” Drustu muižas ēkas. Muižas kungu māja celta 1787. g. Līdz mūsdienām dažādā stāvoklī ir saglabājusies pārvaldnieka māja (19. gs.), klēts (ar kolonnām), krejotava, brūzis, smēde, magazīna, sķūņi u.c. ēkas. Muižas Kavalieru namā ierīkots viesu nams. Interesanti, kāda izskatītos Latvijas lauku ainava, ja tajā šodien nebūtu saglabājušās muižu kompleksi, kas tiek izmantoti vēl joprojām?

В исторических источниках усадьба Якишкяй упоминается с конца XVI в. В архитектуре усадьбы преобладают черты классицизма. Из бывших усадебных построек до наших дней дошли лишь главный дворец, ледник и паровая мельница. Усадьба пока не отреставрирована, поэтому отличается полной аутентичностью. Художественный дух здесь оберегают различные предметы, оставшиеся от помещиков Кошколей и с советских времен. Рядом с усадьбой сохранились и некоторые фрагменты усадебного парка, который ранее занимал 2 га: подъездная липовая аллея, ценные старые лиственницы, тополя, сосны, а также небольшой пруд. 

Skaistā ēka atrodas Lizuma centrā. Lizuma muižas īpašumi piederējuši dažādām dzimtām – vācbaltiešiem Tīzenhauzeniem, Malamiem un Volfiem. 1836. g. muižu iegādājas barons Otto Gotlībs fon Volfs, kura laikā muižas pils iegūst tagadējo veidolu – Tjudoru neogotikas stilu ar poligonālu torni. Jau no 1937. g. pilī izvietojusies Lizuma skola, kas ir viens no iemesliem, kādēļ saglabājusies ne tikai pati ēka, bet arī atsevišķi interjera elementi kāpņu telpā, Zilajā (Mednieku) zālē u.c. Pili ieskauj parks, kur atrodas muižas saimniecības ēkas – mūra klēts (te kultūras nams), 1876. g. celtais zirgu stallis (sporta halle), kalpu un dārznieka namiņš u.c. Bijušajā spirta brūzī ražo Gotiņas konfektes. Pils tornī izveidots Lizuma vidusskolas veidotais novadpētniecības muzejs.

Gebaut im Jahre 1835 als Eigentum der Barone von Fircks nach Bestellung der Baronesse Tea von Fircks. Nach einem Umbau in 1883 erhielt das Gebäude ein herrschaftlicher Dekor im Stil der Renaissance und im manieristischen Stil und größerer Umfang des Baues. Am 15. Dezember 1905 wurde das Gebäude des Landguts von Revolutionären in Flammen gesetzt. Drei Jahre später fingen die Wiederherstellungsarbeiten unter der Leitung vom Architekt L. Reinīrs an. Im Gutsschloss sind eine Festhalle mit zwei Kaminen aus Marmor, in den Einzelräumen – ein am Anfang des 20. Jahrhunderts gelegtes Parkett und Außentürflügel mit Metallprägung zu besichtigen. 1938 wurde das Schloss umgebaut. In der Zeit des Zweiten Weltkriegs befand sich im Gebäude ein Kriegslazarett der deutschen Armee, aber nach dem Krieg – eine Schule für die Waldarbeiter. Seit 1962 befindet sich im Schloss die Schule von Rudbārži, die den Namen von Oskars Kalpaks trägt. An der Wand des Gebäudes befindet sich eine Gedenkplatte zu Ehren des Kalpaks-Bataillons. Am 22. Januar 1919 haben die Bolschewiken während des Lettischen Unabhängigkeitskriegs die Stadt Skrunda eingenommen. Sieben Tage später wurde das Kalpaks-Bataillon vom Landgut Rudbārži aus Richtung Skrunda angetreten. Nach einer dreistündigen Schlacht hat das Bataillon den Sieg behalten und eine strategische Position in der Nähe des Ufers des Flusses Venta eingenommen. Es war ein erster Sieg des Bataillons nach den mehrmaligen Rückzügen und es regte zu den weiteren Kämpfen an. 

Das im 18. – 19. Jh entstandene Ensemble von Gutshofsgebäuden mit Museum Audru und Spiritusfabrik.

Bis heute sind mehrere Gebäude des Gutshofes erhalten, der zur Zeit der Grafen Plater erbaut worden war. Das alte Schloss, das sich am Rand der heutigen Grāfu Plāteru iela – am Ufer des Jāņupīte (Johannis –Flüsschens) befindet,  ist 1759 im Barockstil erbaut. Der Architekt war der Venezianer Antonio Paraco. Später wurde es umgebaut, und nach dem Bau des Neuen Schlosses befand sich im untersten Stockwerk die Sommerresidenz der Familie der Plater, im zweiten und dritten Stockwerk war eine Bibliothek mit etwa 20 000 Einheiten. Diese wurde im zweiten Weltkrieg vernichtet, nachdem man einen Großteil des Bestandes in andere Residenzen der Grafen überführt hatte. Der Bau des neuen Schlosses des Gutshofes Krāslava (am oberen Uferabschnitt des Daugavatals) wurde 1765 begonnen (Architekt Domenico Paraco), anfänglich im Barock, aber um die Jahrhundertwende vom 18. zum 19. Jh. Wurde es im klassizistischen Stil umgebaut. Im Schloss entdeckte man einzigartige Rokoko-Wandgemälde mit Ansichten von Rom, die nach Vorlagen aus polnischen Schlössern in den 60er und 70er Jahren des 18. Jh. entstanden waren. Im Neuen Schloss war bis in die 70er Jahre des 20 Jh. eine Mittelschlule untergebracht. Das verlassene Schloss verwandelte sich bis vor kurzem noch allmählich in eine Ruine. Nun wurden umfangreiche Renovierungsarbeiten an der Fassade vorgenommen, und diese bietet nun einen gepflegten Anblick. Um das Schloss herum befindet sich ein im 18. Jh. geschaffener romantischer Landschaftspark – der   Park der Grafen Plater (Grāfu Plāteru parks), der im Daugava Tal und diese kreuzenden Hängen angelegt worden war. Hier ist eine künstliche Grotte wieder hergestellt worden, und der Löwe – der Wächter des Schlosses, sowie eine Treppe an ihrer ursprünglichen Stelle, Parkwege und der Hof.

Muiža vēsturiskajos avotos ir minēta jau 1560. gadā. Tagad redzamā kungu māja ir celta no akmens 1805. g. Padomju laikos tajā atradās Matsalu rezervāta administrācija, bet mūsdienās ēkā ir izveidota viesnīca. Līdz muižai nokļūstam pa skaistu aleju, kuras apkaimē ir redzamas citas muižas kompleksa ēkas.

Das heute gesehene Ensemble (im Stil des Neorenaissance gebautes Gutshaus) entstand im wesentlichen in der Zeit zwischen 1897 – 1902 als ein Eigentum vom Grafen Joseph Tyszkiewicz und seiner Frau. Ein Park.

The first stone castle in Alsunga was built in 1372, starting with the central part of the southern wing. The authorised representative of the Livonian Order, who was subject to a higher-ranking official in Kuldīga, lived here. The guard towers and other parts of the castle were gradually added between the 15^th and the 18^th century. The Baroque castle with its two towers is quite impressive. The castle is unique in and outside of Latvia in that it is one of the rare Medieval castles to have survived to the present day in part, but in its original historical appearance.  The castle offers an exhibition about its history.  Visitors can look at a Suiti kitchen, write a letter with a fountain pen in Barbara’s boudoir, or celebrate a special event in the romantic venue of the castle’s round tower. Renovation of the castle began in 2018, and it is closed to visitors.  Still, you can look at its exterior and tour its garden.  

For the first time Vihula Manor is mentioned in 1501. The complex you can see now has been made after 1810. It was finished in 1880. Now here is an excellent hotel, SPA complex, a restaurant and more. Around the manor is a park. 

One of the most important military and political elements of the Livonian Order, the Bauska Castle was built between 1443 and 1456 at the place where the Mūsa and Mēmele rivers flow together.  The castle had five towers and walls that were up to three metres thick.  Between 1580 and 1596, the forecastle was replaced with a residence for the duke of Courland, and its walls were finished with the sgrafito technique.  The castle suffered damage during wars in the 16th and 17th century, but it was always restored until 1706, when the Russian military blew it up during the Great Northern War.  Today the castle houses a museum, with a viewing platform in its south-eastern tower.

Several of the buildings of the Šlītere Semi-Estate have survived to the present day – the servants' house (late 19th century), the pump house (mid-19th century), the smokehouse (mid-19th century), the cattle barn, etc.  A forestry building was built here in 1936 and renovated in 2010.  Since the end of 2009, the administration of the Slītere National Park has been housed here.  Today the building also houses the Kurzeme regional branch of the Environmental Protection Board.  Opposite the building are two yews, and there is a productive ivy which has covered the northern side of the servants' house.  The common yew and the Baltic ivy are symbols of Šlītere, and you can see and photograph them here without "bothering" them in their natural environment.  The pump house contains a well that is unique in Latvia – it is 34 m deep, which is nearly the height of the Blue Hills of Šlītere.  It reportedly was active until the 1970s and delivered water to the forestry system.  A fragment of the stone well can be seen as a part of the wall of the pump house.  The semi-estate is surrounded by small elements of a park, including an impressive alley of elm trees.  Locals says that pre-war Latvian President Kārlis Ulmanis spent the night at the building once while on a hunt.

Das in 1671 gebaute Schloss wurde mehrmals umgebaut und die heutige Aussicht im Stil des Klassizismus hat das Schloss 1820 – 1923 erhalten. Der im 19. Jh angelegte Park mit einer Rotunde und einer Steinbrücke. Tematische Ausstellungen.

The estate in Milzkalne that is along the banks of the Slocene River dates back to the 15th century, when it was built as a closed complex for the Livonian Order.  It is the only fortified estate of its type to have survived to the present day, and it was once used as a hiding place for aristocrats during an attack.  The gate towers with their ornate weather vanes were built in the late 17th century, and the ancillary buildings date back to the 18th and 19th century.  A brick wall with firing apertures survives.  The Latvian Road Museum is in one of the wings of the complex, while the former mansion offers accommodations, tours and tastings of local goodies.

The estate owned by the dynasty of Baron Osten-Zaken was rebuilt in 1856 and 1857, because the old estate was sacked during the Crimean War (1853-1856).  At the beginning of the war, British warships bombarded Latvia's shoreline and ships with the purpose of scaring the Russian tsar.  Some of the gunfire hit Kolka, which was part of the Russian Empire at that time.  After the estate was destroyed, the so-called White House was built there with a series of ancillary buildings.  A mantel chimney was installed on the second floor, and it was used to smoke wild game (the chimney is still there).  The estate belonged to the aristocrats until 1919, when its last owner, Christian von Osten-Zaken, was shot in Tukums.  An elementary school, known as the Kolka School, was installed in the White House in 1929.  It remained open until 1961, when a new school was built.  Crafts lessons were offered at the building until 1989, at which time it was known as the Old School or the Small School.  In 1991, the Old School was taken over by the Faculty of Biology of the University of Latvia, and it has been used for summer internships for students ever since 1994.

The castle was built during the first half of the 19th century in Tudor Neo-Gothic forms.  The first owner of the castle was Baron Johann Gottlieb von Wolff.  During the 1870s and 1880s it was rebuilt in the style of French Neo-Renaissance.  The castle was burned down during the 1905 Revolution, but it was restored with certain elements of Art Nouveau forms.  Tours are available of the interior of the building.

Atrodamas ziņas, ka Rankas muižas pils celta 18. gs. vidū un 19. gs. vidū (nozīmīgi - 1836.-1866.g.) pārbūvēta, kad uzceltas pārējās saimniecības ēkas. 20. gs. šeit atradās dažādas ar izglītību saistītas iestādes: 30. gados - Rankas mājturības skola, pēc 2. pasaules kara - Rankas lauksaimniecības skola. Muižas pils cieta 80. – 90. gadu mijā divu ugunsgrēku laikā. Daļēji saglabājušās kalpu mājas, kūtis, klētis, dārznieka māja, “brūzis” u.c. ēkas.

Kopš 2013. gada ieguldīts milzīgs darbs, lai Rankas muižas kompleksu atjaunotu un izveidotu par sakārtotu, tīru vidi. Teritorijā notiek atjaunošanas darbi muižas ēkām. 2003. gadā par Rankas muiža kompleksa īpašniekiem kļuva Ābolu ģimene un, pateicoties viņiem, Rankas muižas komplekss pamazām atdzimst. Ekskursija pa Rankas muižu iekļauj visu telpu apskati: recepciju, antīko automašīnu un priekšmetu izstādi, mākslas galeriju, bibliotēku un Romas katoļu kapelu, kā arī muižas 8,4 hektārus plašo parku ar trīs dīķiem.

Atrodas Viļānu dienviddaļā, Maltas upītes krastos, kuras tecējumu pārtrauc Viļānu HES. Par muižu atrodamas ziņas jau no 15. gs. beigām, kad tā piederēja bruņiniekam J. Loem. Līdzīgi kā Vidsmuiža, arī šī bija viena no Latgales lielākajām muižām, kurai piederēja zemes > 49 000 ha platībā. 18. - 19. gs. mijā ap muižu sāka veidoties Viļānu miests. Muižas dzīvojamo ēku, kas apskatāma tikai no ārpuses, ieskauj parks.

Burbišķes muižā 1991. gadā ierīkots Daugivenes kultūras vēstures muzejs – liegums aizņem 28 ha platību. Centrālajā parka daļā ir 3 ha dīķis ar 15 salām, 11 tiltiem un tiltiņiem. Kopš 2000. gada te tiek organizēti tulpju ziedēšanas svētki, kuru laikā tiek eksponētas ap 300 šķirņu tulpes.

Šilutes muižu mūsdienās mēdz saukt tā pēdējā saimnieka vārdā – Hugo Šoja muiža. Šilutes muižnieks, parka izveidotājs Hugo Šojs (Scheu) muižu iegādājās 1889.gadā. Viņš atjaunoja muižas ēkas un apkaimi, tāpat izveidoja 2 parkus: muižas un par “kraukļu mežu” saukto meža parkus. Muižai blakus izveidoja angļu tipa parku ar pastaigu takām. Meža parks, veltīts iedzīvotāju pastaigām, izveidots abās Šišos līkumotās upes pusēs, ko savieno gājēju tilti. Parkā, kas izpleties gar Šišes upi līdz senajam dzelzceļa tiltam,  atrodamas ap 150 augu sugas. Šobrīd parkā ir 40 koku sugas un krūmi.

Atrodas 0,9 km ziemeļrietumos no Dzērbenes centra. Tagadējais muižas komplekss veidojies 14. gs. celtās un 1577. g. nopostītās mūra pils vietā. Muižas pils (18. gs. beigas, klasicisma stils) savā pastāvēšanas laikā piedzīvojusi vairākkārtīgu nopostīšanu (1905. g., Pirmajā pasaules karā) un tai sekojošu atjaunotni. 19. gs. beigās tai tapa piebūve – iespaidīgs četrstūru neogotikas stila tornis. Laikā no 1927. - 1975. g. pilī darbojās lauksaimniecības skola, tagad - Dzērbenes pagasta pārvalde, Tautas nams un mūzikas skola. Pili ieskauj parks ar septiņu dīķu kaskādi. No kādreiz iespaidīgā laukakmeņu žoga saglabājušies vien pils vārtu stabi. Dažādā stāvoklī (arī avārijas) atrodas citas muižas ēkas. 2010. gadā tika veikta pils iekštelpu un ārējās fasādes restaurācija. Iepriekš piesakoties, tiek piedāvāta gida vadīta ekskursija un piedzīvojums muižā iekārtotajā spoku kambarī.

Pili cēla kā militāri stratēģisku objektu, tādēļ tā savā pastāvēšanas laikā ir piedzīvojusi dažādus laikus un varas. Celtne (pirmoreiz pieminēta 13. gs. beigās), neskatoties uz postošajiem kariem, ar minimālām izmaiņām ir saglabājusi savu ordeņa pils pamatapjomu un būtību, kas ir Latvijai unikāls gadījums! Dēvēta arī par Latvijas vecāko viduslaiku cietoksni. Kopš 2001. gada ēkā ir izveidots Ventspils muzejs – viens no modernākajiem Latvijā.

Muzejs atrodas Ūe - Varblas muižas ēkā. Tas vēsta par apkārtnes dzīvi pagājušā gadsimta pirmajā pusē un Varblas pagasta vēsturi. Muzejā ir ierīkota arī rokdarbu istaba. Muižas graudu klētī var aplūkot senus darbarīkus un lauksaimniecības mašīnas. Ievērības cienīga ir agrīnā klasicisma stilā 1797. gadā no koka celtā galvenā muižas ēka. Katru gadu jūlijā šeit notiek tradicionālais rokdarbu gadatirgus.

Matsalu muiža pirmoreiz vēsturiskajos avotos ir minēta 1560. g., kad tā ietilpa Lihulas bīskapijas sastāvā. Tagad redzamās ēkas ir celtas laikā no 18. gs. otrās puses līdz 20. gs. sākumam. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados te plānoja izveidot Matsalu rezervāta centru, taču „veiksmīgā loze” tika netālu esošajai Penijē muižai (sk. iepriekš). Mūsdienās muižas pils, citas ēkas un parks (tajā dīķis ar salu) atrodas kritiskā stāvoklī. Taču kā nozīmīgu vēstures liecinieku arī šo muižu var iekļaut apskatāmo objektu sarakstā. Muižas komplekss atrodas pa ceļam uz Kēmu (Keemu) putnu vērošanas torni.

The Baisogalo Estate is one of the oldest ones in Lithuania and is known as a royal castle because it once belonged to the local lord.  The ornate late-Classicism buildings were built in the mid-19th century and have survived.  The 12 ha landscape park dates back to the early part of the 19th century, with an alley of chestnut trees leading to the estate from the local village.  The central alley that starts at the gate weaves through two curvy bodies of water with a bridge and statues of lions.  Various trees behind the estate are alongside curvy and narrow pathways.  On both sides of the alleys are bodies of water, and deep in the park is a pond with an island.

The road leading to this estate is reminiscent of a narrow mountain road with a deep river valley alongside it.  The estate used to be known as the Libe Estate, and the buildings that are seen there now belonged to a nobleman, Magnuss.  The mansion has a Neo-Gothic glass tower which is known as an architectural curio among specialists.  The Sarkaņi Parish Council sits in the mansion.  The granary is the work of a local enthusiast, Andris Trečaks, who has collected a series of ancient objects.  Outside the granary is a very broad view of the “lower” Lubāna flatlands, resembling a painting with an empty frame.

1339. g. Livonijas ordeņa mestrs (no 1328. – 1340.) Eberhards fon Monheims pašu zemgaļu 1286. g. nodedzinātās pils vietā uzceļ jaunu - mūra pili. To sešus gadus vēlāk nodedzināja lietuviešu karaspēks. Pili gan atjaunoja Kurzemes hercoga Ketlera valdīšanas laikā, taču Ziemeļu kara laikā - 1701. g. to atkal noposta zviedru karapulki. Līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai no laukakmeņiem celtās pils sienas atliekas.

Pussalas pils pirmsākumi ir meklējami 14. gs. Tajā laikā minētā pils bija viena no lielākajām šāda tipa aizsardzības pilīm. Pēc Traķu un Viļņas ieņemšanas 1382. g. pils kļuva par Ķēstutu (Kęstutis) - Lietuvas dižkunigaišu dzimtas dzīves un valdīšanas vietu. 1655. g. Polijas – Lietuvas lielvalsts un Krievijas kara laikā pili nopostīja. Līdz mūsdienām no iespaidīgās celtnes (aizņēma 4 ha platību) saglabājušās tikai no laukakmeņiem celtā aizsargmūra un torņu paliekas. Tās iekšpagalmā ir apskatāma efektīvā viduslaiku ieroča – katapultas atdarinājums.

The New Sigulda Castle was built between 1878 and 1881 for Prince Kropotkin.  Its tower was extended in 1937.  From 1923 until 1940, the building was known as the Writers Castle, and it was managed by the Latvian Press Association.  During the Soviet era, a cardiology sanatorium was housed there.  In 1993, the Sigulda City Council took over the castle, and since 2003 it has been home to the Sigulda Administrative District Council.  The wooden residential building (mid-19th century) in which the Kropotkin family lived still survives, as do the granary (late 18th or early 19th century), the gardener's house (19th century), and the stone wall (19th century).  The New Sigulda Castle is part of the historical centre of the Sigulda, Turaida and Krimulda complex, as are the ruins of the Sigulda Castle and the Krimulda Castle, the Krimulda Estate and the Turaida Castle.

Castle's prototype is England's Windsor castle. Sangaste Castle was finished in 1883. Its last owner was Friedrich von Berg (1845. - 1938.) - known grain selector. Near the castle is a park.

The manor was established in the 19th C. Today its mansion houses a restaurant where chefs cook affordable and simple dishes from local produce following principles of Estonian cuisine. Menus are always displayed and daily updated on the website, motorists in transit and group bookings are equally welcome. 

This beautiful castle (1797-1802) is seen as the most brilliant example of Classicism in Latvian architecture.  It, like the Eleja Castle, was designed by the architect of the royal court in Russia, Giacomo Antonio Domenico Quarenghi and the architect Johann Georg Adam Berlitz.  The ornate interior was unique for Kurzeme at the time when the castle was built.  Empress Catherine II gifted the castle to Charlotte von Lieven (1742-1828) after Charlotte served as governess for the empress’ grandchildren.  An agricultural school operated in the building from 1921 until 1941, and it was very much damaged and pillaged during World War II.  Restoration began later, when the Mežotne experimental selection station was housed in it.  The lovely building houses a hotel and can be toured.  Around the castle, which is on the banks of the Lielupe River, there is one of the most beautiful English-type gardens in Latvia – perfect for a stroll.

Muiža rakstos pirmoreiz minēta 17. gs. sākumā, taču klasicisma stilā celtās pils veidols tapis 1835. gadā. Penijē muižas būtisks likteņa pavērsiens (atšķirībā no daudzām citām muižām) bija apstāklis, ka tajā izveidoja Matsalu rezervāta (pirms nacionālā parka izveides) apmeklētāju centru. 2000. gadā muižas pili restaurēja un tajā ierīkoja nelielu ekspozīciju. Apmeklētāju centrs te pastāv joprojām, tādēļ šeit var iegūt nepieciešamo informāciju. No ārpuses var apskatīt arī citas muižas saimniecības ēkas.

Atrodas stāvā Tebras (Dzirnavdīķa) ziemeļu krasta augšdaļā (Skolas ielā 1). Ēka celta 19. – 20. gs. mijā kā Aizputes muižas jaunā kungu māja. Tajā atrodas Aizputes novadpētniecības muzejs (no 1999. g.) un Aizputes TIC. Ekspozīcija par Aizputes pilsētas un apkārtnes vēsturi tiek pasniegts saistošā veidā, ļaujot apmeklētājiem iejusties vairāku gadu desmitu seno notikumu atmosfērā.

Naujasodžo ciemā izveidotais Alantas muižas komplekss: neoklasicisma stila muižas ēkas, 19.gs. parks (gobas, liepas, bērzi, ozoli, ievas), palīgēkas. Itāļu villu atgādinošā, neoromantisma stilā izveidotā muižas parkā iekoptas koku alejas, izrakti trīs dažādu formu dīķi. Koki sastādīti tā, lai augšanas procesā to stumbri savienotos un izveidotu varenu pušķi. Bez vietējiem kokiem netrūkst arī eksotisku augu. Uz parka robežas uzceltas ažūra lapenes, pāris metru augsts balts obelisks, tuvāk muižai – Venēras un Jupitera skulptūras no balta marmora.

Cēsu Jaunajā pilī (Pils laukums 9) celta 1777. g. kā Karla Eberharda fon Zīversa dzīvojamā māja, atrodas 1949. g. atklātais Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Ēka ar neogotisko Lademahera torni, kas dekorēts ar smailloka arkādēm un ailām, ir uzskatāma par vienu no pirmajiem Latvijas muižu arhitektūras eklektikas piemēriem. Sākot ar 2012. g. martu, muzejā būs apskatāma mūsdienīga ekspozīcija „Cēsis – Latvijas vēstures simbols", kas interaktīvā veidā iepazīstinās apmeklētājus ar Cēsu un apkārtnes vēsturi no vendu laikiem līdz 20. gs sākumam. Ekspozīcijā būs iekļautas arī sadaļas par Latvijas valsts karoga vēsturi, grāfu Zīversu dzīves gaitām un lielo devumu Cēsu attīstībā. Pils trešais un ceturtais stāvs ir atvēlēts mainīgajām ekspozīcijām, kā arī tajā atrodas īpaša ģimenēm ar bērniem paredzēta istaba. No Jaunās pils Lādemahera torņa paveras vislabākais skats uz Cēsu pilsdrupām, vecpilsētu un Sv. Jāņa luterāņu baznīcu.

Mākoņkalnā atradusies 13. gs. celtā praktiski neieņemamā Livonijas ordeņa Volkenbergas pils - viens no pirmajiem Latgales nocietinājumiem, no kuras līdz mūsdienām saglabājušies tikai pils mūra  fragmenti. Arhitekts Pēteris Blūms uzskata, ka šajā vietā bijis īpašs mūra tips t.s. vairogmūris. Teikas vēstī, ka pēc Volkenbergas pilskunga un viņa sievas nāves plašie pilsnovada īpašumi esot sadalīti viņu trim meitām - Rozei, Lūcijai un Marijai. Katra no māsām uz mantotās zemes uzcēlusi jaunu pili: Roze - Rēzekni, Lūcija - Ludzu, bet Marija - Viļaku. Mākoņkalna pakājē atklāta piemiņas plāksne, kas vēsta par Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa Latgales apmeklējumu 1938. gadā.

Kelmes muiža – viena no Lietuvā palikušām nedaudzajām tipiskās baroka stila provincijas muižām. Tā ir liela noslēgtas kompozīcijas muižas saimniecība, kurā daudz autentisku ēku, apstādījumu un ūdens krātuves. Spilgts baroka iezīmju saglabājis ģeometrisks parks, kuru uz atsevišķām regulārām daļām sadala krustojošas alejas. Parkā ierīkota apskates kalniņš. Lielākā daļa no šobrīd augošajiem kokiem (ozoli, kļavas, liepas, oši) ir senā parka mantojums. Lielākā parka rota atrodas aiz muižas - lielais un trīs mazāki dīķi, kā skatu kalniņš, kas atrodas senajā parkā.

Švekšnos muižas parka komplekss ir viens no skaistākajiem visā Žemaitijā. Pie muižas izveidots iespaidīgs parks. Abas parka daļas savieno platas, vāzēm dekorētas parādes kāpnes, no kurām paveras skaista lejas terases ūdeņu panorāma. Uz Švekšnos muižas parka centrālā dīķa salas atrodama dievietes Diānas skulptūra. Galvenajā parka alejā atjaunots krāšņš Saules pulkstenis, vāze uz pjedestāla, Sv. Marijas skulpūta, “Brīvības enģelis”. Restaurēti arī citi parka elementi – skatu laukumi, takas, vārti.

Viena no skaistākajām Latvijas pilīm (eklektisma stils), ko pils saimnieks Ādolfs fon Vulfs esot uzdāvinājis savai sievai. Pēc arhitekta H. Grīzebaha projekta amatnieki to uzcēla laikā no 1893. - 1896. g. Šobrīd norit pils atjaunošanas darbi. Pie pils Sūlas upītes krastos plešas Cesvaines parks, kur atrodas ar mežu apaugušais Cesvaines pilskalns ar pils īpašnieka Ādolfa fon Vulfa kapu. Pili ir vērts izstaigāt gidu pavadībā.

Cesvaines Pils jumta pārbūves darbi ir noslēgušies. Pils ir pieejama apmeklētājiem Cesvaines Tūrisma centra speciālistu pavadībā, piesakoties pa tālr. 26172637 vai Pils ielā 2.  

Sēļu muiža, par kuru pirmās ziņas saistāmas ar 1561. gadu, ar seno ēku kompleksu un ainavu parku mūsdienās vēl joprojām darbojas kā pagasta administratīvais un kultūras centrs, kur tiek organizēti arī atpūtas un saviesīgi pasākumi. Neskatoties uz to, ka muiža vairākkārt ir tikusi pārbūvēta, tās senatnīgums ir vēl saglabājies. 

Sēļu pagasta Tautas nams piedāvā bezmaksas ekskursijas Sēļu muižas kompleksā un divas meistardarbnīcas: ādas apstrādes meistardarbnīca pie Benitas Audzes un kokapstrāde un galdniecība pie Uģa Vītiņa.

Iespējams apskatīt Kroņvircavas muižas kompleksu, kas bija pēdējā Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Bīrona lauku īpašums ar pili.  To pēc hercoga pasūtījuma 1776. - 1785. gadā būvēja galma arhitekts Severīns Jensens. 

No hercoga pils līdz mūsdienām saglabājies vienīgi ziemeļaustrumu korpuss un virtuve kā atsevišķa ēka. Vispilnīgāk no muižas kompleksa ēkām saglabājušās Kavalieru māja, Pārvaldnieka māja, kurā tagad vietu radis projekts “Muižas istabas”, klēts-magazīna, stallis. Kroņvircavas muižas apbūve ir Valsts aizsardzības objekts. Pili ieskāva liels baroka stila parks ar ūdens parteru, kas kā muižas dārzs sākts ierīkot 1693. gadā.

Šobrīd “Muižas istabās” saimnieko ģimene, kas vēlas saglabāt autentiskās mājas vērtības, iedzīvināt džezu uz “Muižas istabu” improvizētās skatuves, izstādīt mākslinieku darbus un  svinēt svētkus. Aicinām apmeklēt vēsturiskā un kultūras mantojuma interesentus dzīvās mūzikas pavadījumā atklāt Vircavas bagāto vēsturi, ģimenes piedzīvojumus ar 250 gadīgo namu un sajust īpašo atmosfēru, ko novērtējuši daudzi mūsu apmeklētāji. 

On the left bank of the ancient Gauja River valley, between the Paparžu ravine and the ravine along which the Sigulda-Turaida road passes through the valley there are the ruins of a castle built by the Order of the Brethren of the Sword.  Construction on the castle began in 1207, and three decades later, in 1236, the castle was rebuilt for the needs of the Livonian Order.  The Sigulda Castle suffered much damage during wars in the late 16th and early 17th century.  During the Great Northern War, it was burned down and never restored.  What is there today is the south-western segment of the castle's convent building, as well as the tower of the main gate.  Beyond that is the internal forecastle, where there is an open-air stage for the annual Sigulda Opera Music Festival and other public events.  There are also impressive views of the ancient Gauja River valley, Krimulda and Turaida.  Reconstruction of the ruins is currently ongoing, and after the work is completed a second tower on the left side of the stage will be available to visitors.  The plan is to install crossings around the walls of the convent building.  Presently the ruins are available on a 24/7 basis and free of charge, but after the restorations are completed in 2012, admission will be charged.

A very impressive ensemble that is in terrible shape.  The estate dates back to the 18^th and 19^th century, with the castle being built in the early 19^th century.  Half a century later it was rebuilt in the Neo-Gothic style with symmetrical towers and bricks in the cornices.  The estate belonged to the Manteufel-Stzege dynasty.  The vestibule, stairwell and second floor hall still have ornamental ceiling paintings, but visitors are not allowed to enter the building, so they cannot be seen.  Valuable interior design elements include a fireplace from the early 19^th century that is decorated with marble elements.  After the expropriation of the castle in 1920 and until 1951, the building housed a forestry school and then an agricultural crafts school.  Opposite the castle was the stable of the state that was built in the style of Classicism with a pediment and mighty columns.  Built in the early 19^th century, the stable is no longer used and can only be viewed from the outside.  A very much overgrown park surrounds the complex, and the hillock is the grave of one of the baron’s dogs.

Plateļu dienviddaļā plešas sakoptais Plateļu muižas (muižas vēsture ir zināma, no 16. gs.) parks, kura centrā aug Raganu osis – dižkoks 7,2 m apkārtmērā. Parkā un tā tuvākajā apkārtnē ir redzamas muižas saimniecības ēkas. Vienā no tām – atjaunotajā zirgu stallī ir izveidots muzejs, kurā var apskatīt unikālas 250 vietējo meistaru darinātās maskas. Pašreiz šī ir lielākā šāda veida masku kolekcija Baltijas valstīs. Plateļu ezerā ir atrastas trīs no ozolkoka taisītas vienkoča laivas. Viena no tām (darināta 16. gs.) atrodas Lietuvas Jūras muzejā. Otra (15. gs.) ir apskatāma atjaunotajā Plateļu muižas graudu glabātavas pagrabā (Didžioji gatve 22), jo šobrīd tiek restaurēta. Trešā laiva arī izlikta apskatei kā muzeja eksponāts.

The Bebrene Estate features an ensemble of Baroque buildings from the late 19^th and early 20^th century. The dominant building is the mansion of Count Plater-Sieberg, which was built in 1896 after a design by the architect L.J.L. Marconi. It is home to the Bebrene High School today. Surviving to the present day are the ornate gate and the unusual stone fence of the estate. The regular-design park which surrounds the mansion features a wealth of foreign trees.

The oldest elements of the Oleri Estate date back to the 17th century.  Initially there was a wooden mansion with an ancillary building.  The new centre was built in the late 18th century in the style of Early Classicism.  After agrarian reforms, the mansion housed an elementary school, and during the Soviet occupation and until the 1970s it was a school for children with mental disorders.  The mansion suffered in a fire in 2000, after which it was restored.  A local organisation was of great importance in this regard.  The mansion is known for its Classicist paintings, with a unique “Painting Gallery.”  The mansion is surrounded by a lovely park.  The Oleri Estate is known for hosting chamber music concerts.  The local Oleri swamp has a wooden pathway and a little viewing tower.

The Varakļāni Estate has a mansion which is known as one of the most outstanding monuments to Classicism in Latgale. It was built between 1783 and 1789 and designed by the Italian architect Vincento Macotti, and it was owned by Earl Michael Johan Borch. Late in the 18^th century, the same architect designed the estate’s lovely and romantic landscape park, which was one of the first parks of its kind in Latvia. The Varakļāni Administrative District Museum is housed in the mansion today.

Muiža sāka veidoties 16. gs. beigās (īpašnieki - Tīzenhauzeni, vēlāk Bēri), bet no 1753. g. tā kļūst par Mēdemu dzimtas īpašumu. Tagad redzamo muižas pili (mūsdienās tikai atliekas) cēla 1806. - 1810. g. klasicisma stilā (Johana Georga Ādama Berlica projekts) pēc itāļu izcelsmes Pēterburgas galma arhitekta Džakomo Kvarengi meta. Muižas īpašnieks tajā laikā bija Johana Frīdriha Mēdema dēls - Kristofs Johans Frīdrihs (saukts par Žanno). Elejas pilī bija savākti daudzi nozīmīgi Eiropas mākslinieku darbi, kā arī iekārtots izcils interjers. 18 muižas kompleksa ēkas nodedzināja Pirmā pasaules kara laikā (1915. g.) un līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nelieli pils pirmā stāva drupu fragmenti ar kaltiem portika kolonu kapiteļiem, pārvaldnieka māja (apskatāma no ārpuses), atsevišķas saimniecības ēkas un parks. No pils drupām pa aleju var aiziet līdz Tējas namiņam (bēdīgā stāvoklī). 0,5 km ziemeļos no pils drupām atrodas 1912. g. izveidotā Mēdemu dzimtas kapsēta. Elejas pils mūra žoga arkādē iemūrēts dobumakmens.

Olustvere is one of the best preserved manor estates in Estonia. The building complex is set in landscaped grounds in English style with avenues of old trees. Collections of stuffed birds, hand-carved wooden horses with tools and antique furniture are exhibited in the complex. Other buildings and facilities include a distillery, a smithy and handicraft, wool, clay, ceramics and glass workshops where visitors can try their hand in various crafts. The mansion now houses a tourism centre.

Atrodas Taurenē, Gaujas labajā krastā. Muižas apbūve, kurā ietilpst pils (19. gs. 80. gadi, arhitekts – R. G. Šmēlings, historisma un neoklasicisma stils), senie alus pagrabi, klēts, vecā pils un parks, veidojies 19. - 20. gs. Šobrīd muižas pilī atrodas Taurenes pagasta pārvalde un kultūras nams. Muižas kompleksā ietilpst ēka, kurā atrodas Vecpiebalgas novada tūrisma informācijas punkts un Taurenes novadpētniecības ekspozīcija (senajā ledus pagrabā). Parkā (ziemeļos no pils) uzmeklējams piemiņas akmens, kas veltīts komunistiskā terora upuriem. Pie Nēķena muižas sākās 0,4 km garā Cieres dabas taka, kas iepazīstina ar Gaujas krastu mitrājiem.

The Buse (Matkule) castle hill is next to the Imula River.  The hill and the opposite bank of the river offer one of the loveliest views of small rivers in Kurzeme.  They are best seen during the season when trees are bare so that leaves do not cover up the landscapes.  There are trails for pedestrians in the area.

Виргская господская усадьба как лен была передана вассалу Ливонского ордена Конраду Нолду. До наших дней сохранился дворец господской усадьбы «Виргас», в котором с 1935 года до наших дней разместилась школа. Во дворце находятся три двери, украшенные красивой резьбой по дереву, с гербами рода Нолдов и портреты баронов. В бывшей клети господской усадьбы в 1983 г. обустроен Дом традиций - теперь Дом культуры. Господскую усадьбу окружает парк, в котором находится место могилы барона Нолда и баронессы с памятником. В центре Вирги установлен сапог Карла XII с двумя направленными друг от друга пушками и ядрами, которые вещают о временах Северной войны, когда в Вирге в 1701 г. был лагерь шведского войска.

The complex dates back to the 17th and 18th century, when a fortress was replaced by a mansion and other buildings.  The rectangular yard that is in the centre of the state is surrounded by the mansion, two granaries with columns that were built opposite one another, a stable and a wheelhouse.  The stable and wheelhouse, the bell tower and the gate create the most impressive part of the buildings.  Bells were rung because of religious rituals, but also to inform people at the estate about everyday issues.  The silhouette of the building is reminiscent of cloisters, city halls and churches that were common in Europe in the 18th century.  In 1780, the estate was taken over by the family of Karl Otto von Löwenstern, and the mansion can only be viewed from the outside.  There is a hiking trail near the estate.

The Pilkalne Estate is in a remote location on the border of Latvia and Lithuania, 5 km to the Southwest of Nereta. Lovers of history certain must visit this estate. Why? One reason is that the grain kiln of the estate, which is gradually being restored, and the grain drying stove, a few wooden parts of which have been preserved, are unique in Latvia. The stable and servants’ home have also survived and are populated today. The buildings were built in the 18^th century. The owner can tell you stories about interesting aspects of this location’s history.

One of the largest castles in Kurzeme, this building has been preserved in fairly good shape.  Work on its began in the mid-13th century, and it was commissioned by the heads of the Dome Cathedral in Rīga.  In 1434, the estate was bought by the bishop of Kurzeme.  The Maidel and Osten-Sacken dynasties owned it from the 16th to the 20th century.  The Dundaga Castle burned down twice and has been rebuilt many times.  The last reconstruction was in 1905, after the castle was burned down during the revolution.  Of interest on both sides of the castle’s door are stone carvings of a knight and a bishop.  In recent years, the hotel in the castle has been renovated, as has the second floor hallway and a terrace that is popular for weddings.  There are many legends about the castle, including one about a wedding of elves and another about the Green Lady.  Today the building houses the Dundaga School of Music and Art, a hotel, party rooms, the Dundaga Tourism Information Centre and various exhibitions.  It is worth finding a guide to tour the castle.  Groups of tourists can also order tastings of local foods.

The first mention of Pēterupe Rectory goes back to the late 17th century. The Manor Park and the buildings have partially survived to the present day, including a linden alley at the end of Smilšu Street, planted by the pastor Jānis Neilands in 1879 and the grand oak planted by Johann Wilhelm Knierim in 1869. After the fire of 1908, the Rectory was restored and partially rebuilt. In Soviet times, the property was removed from the parish and the house was named “Līgotnes”. During German times the Rectory was occupied by legionnaires. After the war, the building of the Rectory was turned into a hospital, then into a secondary school and later it was transformed into a block of flats for teachers. Now the building again belongs to the parish and it is inhabited by a priest of the parish and his family. 

Found along Liepājas Street, which is the old road from Livonia to Prussia, the ruins are a symbol of Aizpute and are depicted on its herald and its flag.  Work on the castle began around 1248 and was done during the role of Dietrich von Grenningen, master of the Livonian Order.  It was a castella-type stone castle with a tower at one corner and wooden buildings in the courtyard.  The bishopric of Kurzeme was in Aizpute during the Middle Ages.  The castle was abandoned after the Livonian War in the latter half of the 16^th century, but it was restored in the early 17^th century, with annexes being added to it.  Part of the castle had residential flats until the 1970s.  The ruins have been preserved to a certain extent, but it is dangerous to clamber upon them, so that is forbidden.  Aizpute is one of the oldest towns in Latvia, with written information about it dating back to 1378.  100 m to the East of the ruins is a stone bridge, which is one of the newest bridges in Latvia.  The stone railings were presented by Baron Karl von Manteufel, and the bridge was installed in 1907.  The granite plaque on the railing on the north end of the bridge has the herald of the Manteufel dynasty, though it is hard to see.