Muzejs Egļavā stāsta par mežsaimniecību Latvijā pirmskara un pēckara periodā. Eksponēti ir ne tikai mežsaimniecības darbarīki un piederumi, bet gan apskatāmi ir arī bijušā Balvu rajona teritorijā tapušie tekstīliji, keramikas un kokamatniecības paraugi. Bijušajā mežniecības mājā pieejamas guļamistabas viesu izmitināšanai.

Ciems atrodas pie Irbes (Dižirve, Īra) upes ietekas jūrā, abos tās krastos („jūrspuse” un „zemspuse”). Irbe pirmoreiz minēta 1310. g. robežlīgumā starp Kurzemes bīskapu un Rīgas domkapitulu, bet Lielirbes (Irvemünde) vārds pirmoreiz ierakstīts 1387. g. šķīrējtiesas dokumentā. 19. gs. beigās Lielirbes sīkosta bija aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta centrs. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzbūvēts lielākais burinieku skaits Kurzemes rietumkrasta ciemos. 1939. g. ciemā bija ap 300 iedzīvotāju, vairāk kā 70 māju un baptistu baznīca (tagad Ventspils Brīvdabas muzejā). Ciemam cauri kursēja mazbānītis, darbojās pasta un telegrāfa kantoris, divi pārtikas veikali, 1. pakāpes pamatskola, koris un pūtēju orķestris. Lielirbe bija viens no lielākajiem ciemiem, kas izzuda pēc Otrā pasaules kara. Lielirbē dzimusi kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne (1923 - 2007), kuras darbu turpina viņas meita Baiba Šuvcāne, rakstot nozīmīgus darbus par Lībiešu krasta dzīvi. Līdz 2019. g. pāri Irbes upei plānots atjaunot trošu tiltu.

Saimniecības "Toomemäe" mājas restorānā "Maagõkõnõ" pasniedz vieglu ēdienu ar tīru garšu, kas vēl vecmāmiņu laikos bija ikdiena, bet tagad tiek uzskatīts par gardēžu privilēģiju. Tiek pasniegti tieši šai pusei senāk raksturīgie ēdieni. Izejvielas ir tīras un no tuvākās apkārtnes.

Latvijai neparastais meža tips – grīnis (ir divi grīņu tipi – viršu un zāļu grīnis), kas radies ilgstošā dabas un cilvēka mijiedarbības rezultātā, sastopams tikai dažviet Latvijas Baltijas jūras piekrastē un šeit augošā retā augu suga – grīņu sārtene (u.c. retas sugas) bija galvenie iemesli, kādēļ 1936. g. tika izveidots Grīņu dabas rezervāts. Rezervātu ziemeļu – dienvidu virzienā šķērso bijušā Ventspils – Liepājas dzelzceļa līnija. Rezervāta apmeklējums ir aizliegts!

Atrodas Alsungas novada muzeja ēkā. TIC tika izveidots 2017. gadā  ar mērķi veicināt Alsungas un vēsturiskā suitu novada tūrisma attīstību un nodrošināt informāciju par Alsungas novada tūrisma iespējām, veidojot pozitīvu un pievilcīgu Alsungas  un vēsturiskā novada tēlu Latvijā un ārzemēs. 

Šis maršruts iekļauj dažas no visautentiskajām pieredzēm, ko var iegūt ceļojot cauri zilo ezeru apgabaliem gar Latvijas un Lietuvas austrumu pusi. Šis ir reģions, kur nav redzamas tūristu masas, un cilvēki šeit ir labsirdīgi un viesmīlīgi, šeit ir tradicionāli ciemi, daudz reliģisko objektu, kā arī lauku mantojuma saimniecības.
Maršruts iet cauri Rāznas Nacionālajam parkam, kas atrodas pie ainaviskā Rāznas ezera, tradicionālām lauku sētām un senām pilīm. Šeit var redzēt Aglonas baziliku, svētceļinieku galamērķi, kā arī ir vērts apmeklēt Aglonas Maizes muzeju. Tālāk tūre iet cauri Daugavpilij, kur atrodas iespaidīgais 19. gs. cietoksnis, kur ir Marka Rotko mākslas centrs. Pa ceļam ir arī podnieku darbnīcas, kur izgatavo tradicionālu keramiku.
Jūs uzzināsiet vairāk par zirgu un govju audzēšanu, kā arī par to, kā tiek taisīts tradicionālais siers un zāļu tējas.
Tūre tālāk iet cauri Aukštaitijas Nacionālajam parkam gar pašu Lietuvas robežu cauri entogrāfiskiem ciemiem, koka baznīcām un garām daudziem ezeriem. Vērts apmeklēt Biškopības muzeju Stripeikiai un brīvdabas mākslas muzeju, kā arī Eiropas centru.
Un, protams, varēsiet nogaršot vietējo Latgales alu un tradicionālo ēdienu – cepelīnu – Lietuvā.

Atrodas Nīcā, TIC ēkas otrajā stāvā.Šeit apskatāmas > gadsimtu vecs Nīcas tautastērps ar tā neatņemamām sastāvdaļam - brunčiem, ņieburu, vamzi un austenēm. Nīcas pūralādē noglabāti vietējo rokdarbnieču darbi, kas turpina šejienes amatu tradīcijas. Apmeklētāji var iepazīt Nīcas segas, lakatus, galdautus un citas saimniecībā noderīgas lietas, kā arī cimdu un zeķu pārus. Ja interesē etnogrāfiskas un ar novadpētniecību saistītas tematikas – šī ir vieta, kas noteikti jāapmeklē.

Maršruts “Baltijas ceļš” ir izveidots par godu unikālai akcijai 1989. gada 23. augustā, kad triju valstu iedzīvotāji sadevās rokās apmēram 600 km garā dalībnieku ķēdē un savienoja valstu galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu. Vēsturiski šis ceļš izmantots un bijis zināms jau 14. – 15. gadsimtā un pat agrāk.

Šajā reģionā graudaugu ēdieniem ir sena vēsture, daudzviet cep gardu rudzu ierauga rupjmaizi, Vidzemes pusē nogaršojiet to kopā ar kaņepju staku. Miežus cep karašās, vāra grūbu un bukstiņputrā. No kviešu miltiem cep ūdenskliņģerus ar ķimenēm. Graudu ceļam var izsekot zemnieku saimniecībās un atjaunotās vējdzirnavās.

Vasaras saulgriežos daudzviet gatavo Jāņu sieru, ik dienas piedāvā arī citus gardus sierus no govs un kazas piena. Iecienītas dažādi gatavotas upju un ezeru zivis, vietējo mājlopu un mājputnu ēdieni, arī medījumi, aizdarīti ar gardām mērcēm. Dzīvas uguns dūmi sulīgam cepetim vai karstai zupai piešķir jauku smaržu. Piedevās – saknes un zaļumi, pupas, zirņi un sēnes. Zupām un salātiem pievieno savvaļas augus: skābenes, pieneņu, gārsu un jauno nātru lapiņas.

Palutiniet sevi ar svaigu medu, speķa pīrāgiem, plātsmaizēm, kliņģeriem, saldēdienu no rudzu maizes, medus kūkām un piparkūkām. Piedāvājumā atradīsiet gan vienkāršus tradicionālos ēdienus, gan romantiskus mielastus pilīs un muižās, gan īpašu bruņinieku mielastu ar Livonijas laikam raksturīgu garšvielu izmantošanu. Slāpes var veldzēt ar zāļu tējām, bērzu sulām, ogu dzērieniem, gardu alu, vīnu vai stiprāka dzēriena glāzīti.