Senās vēsturiskās vietas

Pie Vidzemes šosejas pirms Melturu tilta pāri Amatai ir privātais muzejs "Mežabrāļu bunkurs". Bunkurs izveidots, lai varētu vēstīt par Nacionālo partizānu mežabrāļu cīņu laikā no 1944.-1956. gadam, kad mežos pret okupācijas varu cīnījās ap 20 000 Latvijas patriotu. Nacionālo partizānu bunkurs izveidots balstoties uz savāktajām mežabrāļu atmiņām, dienasgrāmatu pierakstiem un fotogrāfijām. Uz bunkuru ved meža taka ar informāciju par dažādiem mežabrāļu piedzīvojumiem un cīņām. Bunkura pazemes daļā apskatāmi vēsturiskie priekšmeti, kas viņus pavadīja dzīvē un cīņā. Saimnieks piedāvā pastaigu pa meža taku, kur izvietota informācija par mežabrāļiem un slēpņu spēle bērniem. Ar iepriekšēju pieteikšanos iespējams iekļūt bunkurā un apskatīt iekārtotu bunkuru ar mežabrāļu izmantoto ieroču, munīcijas un citu priekšmetu ekspozīciju. Stāstījumu papildina savāktās mežabrāļu interviju videoieraksti. Apmeklētājiem iespējams pasūtīt mednieku desiņu cepšanu lapenē pie bunkura.

No Nidas centra gar Kuršu jomas promenādi ir jādodas Preilas (ziemeļu) virzienā. Pēc ~ 15 min gājiena kreisajā pusē paceļas augsta kāpa – Ošves kalns (Uošvės kalnas), kuras galā slejas simpātisks divstāvīgs koka namiņš ar lielisku skatu uz Kuršu jomu. Te vasaras pavadījis Nobela prēmijas laureāts – izcilais vācu rakstnieks Tomass Manns (1875. – 1955.). T. Manns Nidā nodzīvoja trīs vasaras (1930. – 1932.), kur strādāja pie dažādiem darbiem, t.sk. romāna – „Jāzeps un viņa brāļi".

Pēc Rīgas HES ūdenskrātuves izveides – sala, pirms tam – Daugavas kreisā krasta pussala. 1. pasaules kara laikā Nāves salā norisinājās ilgstošas latviešu strēlnieku kaujas pret vācu armijas pārspēku. 1916. g. 25. septembrī vācieši pret latviešu strēlniekiem izmantoja indīgas kaujas gāzes. Lai godinātu šos notikumus, 1924. g. pēc arhitekta E. Laubes projekta Nāves salas ziemeļu krastā uzbūvēja pieminekli kritušajiem latviešu strēlniekiem. Nāves sala sasniedzama ar laivu. Ir vērts iepazīst salā esošos ierakumus un kapuvietas. Nāves salas ZR krastā ir izbūvēta laivu piestātne, bet netālu no tās - atpūtas vieta. Cīņas Nāves salā aprakstījis Aleksandrs Grīns savā leģendārajā darbā „Dvēseļu putenis”.

Arī Karaļa vārti (Kuningavärav). Baroka stila celtne ir neliela daļa no Pärnu viduslaiku nocietinājumu sistēmas, kas saglabājusies. Senā pasta ceļa sākums.

Tiek uzskatīta par vecāko alus darītavu Ziemeļeiropā. Tā tika uzcelta 1878. gadā, un tās pirmais īpašnieks bija grāfs Emanuels fon Zīverss (Sievers), Cēsu pils muižas saimnieks. Savukārt 1922. gadā alus darītavu pārpirka Cēsu uzņēmēji un sāka tur ražot arī vīnu, sulas un minerālūdeni. Uzņēmums "Cēsu alus" šeit alu un atspirdzinošus dzērienus ražoja no 1976. līdz 2001. gadam, bet šobrīd tas ir pārcēlies uz jaunām telpām.  Šobrīd ēkā tiek organizētas dažādas izstādes, kā arī ēku var apskatīt no ārpuses.

Atrodas Tērvetē, Dobeles – Elejas ceļa malā, 0,2 km dienvidrietumos no Tērvetes pilskalna. Ar mežu apaugušais paugurs ir sena apmetnes vieta, kas bijusi apdzīvota jau 1. g.t. pr. Kr. Teika stāsta, ka kalnā bijis klosteris, kura mūki pēc klusēšanas pārkāpuma saulgriežu laikā kopā ar visu celtni nogrimuši kalna dzīlēs.

Iepretim Marijas salai (Pilssalai) paceļas ap 30 m augstais un stāvais (nogāzes mākslīgi nostāvinātas) Tempļa kalns - ar sānu gravām norobežots sens latgaļu pilskalns. Ap 80 m garajā un līdz 40 m platajā pilskalnā izšķirami vairāki mākslīgi veidoti vaļņi. Viena no senākajām Tempļa kalna apkaimes apdzīvotības liecībām ir atrastais cirvis, kas datēts ar 2. – 3. gadu tūkstoša miju pr. Kristus. Arheologi uzskata, ka šajā laikā cilvēki dzīvojuši Pilssalā. 10. – 11. gs. pilskalnā atradusies latgaļu pils, kuru 1225. g. nopostīja krustneši. Pilskalna virsma ir pārveidota arī salīdzinoši nesenā laikā - 1807. g. - granīta rotondas būvniecības laikā. Rotonda celta, godinot krievu feldmaršalu Šeremetjevu un zviedru kapteini Vulfu.

Skats no Tempļa kalna uz Alūksnes ezeru un pilsētu ir viens no skaistākajiem Vidzemē. Ievērības cienīgs ir 1937. g. celtais Saules tilts. No Tempļa kalna ir vērts aiziet līdz netālu esošajam 37,8 m augstajam koka skatu tornim.

Asāku izjūtu cienītājiem tiek piedāvāts gaisa trošu nobrauciens “Zzzippp” pāri Alūksnes ezeram.

Atrodas Kungu ielā 24. Viena no vecākajām pilsētas ēkām – koka guļbūve ar kārniņu jumtu, kascelta 17. gs. otrajā pusē un tautā iesaukta par Madam Hoijeres viesnīcu. Piemiņas plāksne uz ēkas sienas vēsta, ka 1697. g. “Lielās sūtniecības” ceļojuma laikā uz Rietumeiropu te bija apmeties (inkognito) Krievijas cars Pēteris I. Izvēle bijusi praktiska, jo šajā viesnīcā tualete atradusies iekštelpās. Ēka Kungu ielā 26 ir otra vecākā Liepājas dzīvojamā ēka, kas celta 1699. g. kā pilsētas birģermeistara dzīvojamā māja. Ziemeļu kara laikā šeit apmeties Zviedrijas karalis Kārlis XII. Abas ēkas ir apskatāmas tikai no ārpuses.

Merķine ir viena no senākajām Lietuvas apdzīvotajām vietām. Jau 14. gs. tā atradās nozīmīgu transporta un tirdzniecības ceļu krustcelēs. Gan agrāko laiku, gan mūsdienu pilsētas dominante ir iespaidīgais stāvo gravu un aizsarggrāvju apjoztais līdz 20 m augstais Merķines pilskalns (Merkinės piliakalnis), kas slejas Merķes un Nemunas satekas vietā. Tajā esošā pils (nav saglabājusies) 14. un 15. gs. vairākkārt cieta no krustnešu uzbrukumiem. Sakopojam spēkus un dodamies atklāt vienu no skaistākajām Lietuvas ainavām, kas paveras no Merķines pilskalna! Mūsdienās Merķine ir lielākā Dzūkijas nacionālā parka pilsētiņa (~ 1500 iedzīvotāju).

Blakus igauņu senču pilskalnam atrodas sena svētbirze. Pilskalna pakājē ir uzbūvēta estrāde, priekšpagalmā uzslietas šūpoles, turpat atrodas slieteņi, ugunskura laukums un pilskalna makets. Kassinurmē atrodas arī dabas izziņas taka, veselības un senlietu taka.

0,2 km ziemeļaustrumos no Lībiešu tautas nama no Mazirbes – Košraga ceļa redzamas Seppes. Saimniecības klētiņu ar piedurpakšu baļķu savienojumiem stūros pagājušā gadsimta 20 – 30 gados cēlis Mazirbē no Sāmsalas ienākušais igaunis – zvejnieks un namdaris Jēkabs Jaga. Ceļa otrajā pusē redzami Kalši - 20. gs. sākumā celta dzīvojamā ēka. Tā mūsdienās ir atjaunota, saglabājot Mazirbes Brausku ķieģeļu ceplī dedzinātos ķieģeļus mājas sienās.

Viens no salīdzinoši nedaudzajiem Daugavas krastu pilskalniem, kas nav apaudzis ar kokiem un krūmiem, tādēļ apkaimes ainavā labi izceļas tā klasiskā pilskalna forma. Dignājas pilskalns bijis apdzīvots vairākos periodos, bet savu uzplaukumu sasniedza laikā no 5. līdz 9. gs., kad šajā vietā atradās nozīmīgs centrs. Atradumi liecina, ka Dignājas pilskalnā mājoja latgaļu ciltis. Pēc krustnešu invāzijas, pilskalnā uzcēla ordeņa pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Saglabājušies nostāsti, ka zem pilskalna bijusi pazemes eja. No pilskalna paveras skaista ainava uz Daugavas ieleju. Pilskalnā saglabājušies 1. pasaules kara laika ierakumi. Tā piekājē atradusies apmetne.

Iespējams, ka Baķu baznīckalns ir bijusi sena kulta vieta. Mūsdienās tā ir kāpās esošs kalniņš, kas izmēros ir nedaudz lielāks par pārējiem. Par šo vietu ir zināms nostāsts, ka kalnā nogrimusi baznīca. Vietas ar nostāstiem par nogrimušu baznīcu var liecināt, ka konkrētajā vietā kādreiz atradusies kāda kristīga vai arī pagāniska lūgšanu vieta. (Avots: Rojas TIC)

Taisnā Celtnieku iela ir bijušās Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa (celta 1900. gadā, 49 km gara) līnijas „trase”, kuras malā (Celtnieku ielā 50) redzama bijusī dzelzceļa stacijas ēka.

Peipusa ezera piekrastē ir sastopami arī citi gar vienīgo ielu sarindoti ciemati – Kolkja un Varnja, kas izveidojās pirms vairākiem gadsimtiem, kad, glābdamies no Krievijas valdības vajāšanas, šeit patvērumu rada vecticībnieki. Kolkjā ir apmeklējams vecticībnieku muzejs (www.hot.ee/kolkjamuuseum) un Sūr-Kolkjas vecticībnieku lūgšanu nams. Ciemā darbojas vecticībnieku baznīca un Varnjas Dzīvās vēstures muzejs (www.starover.ee). Muzeja eksponāti uzskatāmi stāsta par Peipusa vecticībnieku dzīves stilu vairāk nekā 350 gadus ilgā laika posmā.

Lullemē atrodas blakus parka robežai, bet arī šo vietu ir vērts pieminēt kā vienu no apskates objektiem. Lullemē uzmanību piesaista viena otrai blakus stāvošās baznīcas. Mūsdienās redzamās 15. gs. celtās Sv. Marijas baznīcas drupas ir liecinieks 2. pasaules kara notikumiem, kad 1944. g. baznīcu sagrāva. Jaunā baznīca ir celta 1997. gadā. Ciema rietumdaļā uzstādīts piemineklis, kas veltīts brīvības cīņās (1919. – 1920.) kritušajiem.

This partly forested hillock stands 40 metres above the surrounding area and offers impressive views.  The fact that this was once a castle hill is attested by the presence of a moat and remnants of defensive fortifications.  It is thought that Lettigalian tribes settled here in the 10th century AD.  You can climb the hillock to take a look at the surrounding landscapes.

Grūti iedomāties, ka vēl joprojām Eiropā ir apdzīvotas vietas, kuru sasniegšanai ir labu laika sprīdi jābrauc pa neapdzīvotu mežu ieskautu smilšainu ceļu, kur tikai paretam var redzēt kādu sēņotāju vai ogotāju! Tāpat kā Zervinos ciemam, arī šim ir piešķirts kultūras mantojuma pieminekļa statuss, jo Linežeris ir viens no dažiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Linežerī ir aplūkojamas 19. – 20. gs. mijā celtās ēkas un apskatāms tā laika ciema plānojums. Šejieniešu tāpat kā citu dzūku galvenā nodarbošanās bija mežistrāde un meža velšu vākšana. Nelielā mērā – arī lauksaimniecība. Apceļojot nacionālā parka etnogrāfiskos ciemus, rodas pamatots jautājums: „Ar ko mūsdienās te nodarbojas cilvēki. Kā viņi spēj dzīvot tik nomaļā vietā”? Jāatzīst, ka lielākā daļa te ierodas tikai vasaras laikā. Neskatoties uz to, etnogrāfiskie ciemi ir ļoti sakopti un joprojām „dzīvi”!

Место древнего и значимого центра торговли и ремесла на левом берегу водохранилища Рижской ГЭС, возвышающегося над Даугавой на 15 метров. Считается, что у небольшого ручья – впадения речки Варжупите возле Даугмальского городища находился упомянутый в исторических документах Земгальский порт. По древним находкам можно судить, что городище и древний город у его подножия были заселены до конца 12-го века, когда значение Даугмале уменьшилось из-за быстро развивающейся Риги. Подножие городища укреплено.

Die Straße führt durch die ehemaligen Fischerdörfer. Eine bessere Radfahr-Alternative auf der Strecke zwischen Häädemeeste und Ainaži.

Atrodas 0,3 km ziemeļos no Vecpiebalgas pilsdrupām. Ap 10 m augsto, bet visnotaļ izteiksmīgo Grišku kalnu sauc arī par Piebalgas, Balgas un Veļķu pilskalnu. 13. gs. šeit bijusi svarīga apmetnes vieta ar mākslīgi nostāvinātām nogāzēm un dziļu aizsarggrāvi. Vēstures notikumi ir atstājuši ap metru biezu kultūrslāni. Bezlapu laikā no kalna paveras skats uz Vecpiebalgas baznīcu un pilsdrupu vietu. Pilskalna piekājē ir aka ar Griškavotu.

Atrodas Vārtājas ielejas labajā krastā un labi saskatāms no Priekules – Grobiņas (P106) ceļa. Senās kuršu zemes – Piemares pilskalns, kas vēstures avotos pirmo reizi minēts 1253. gadā – līgumā starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni. Viens no lielākajiem Dienvidkurzemes pilskalniem. Iespējams, ka iepriekš – arī sens kulta kalns. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados veiktajos arheoloģiskajos izrakumos konstatēts, ka pilskalns bijis apdzīvots jau vidējā dzelzs laikmetā. Pie tā konstatēta liela senspilsētas vieta.

Arī sena apdzīvota vieta Nemunas kreisajā krastā. Līdz Liškavai var nokļūt no Druskininku vai Merķines puses, kur pāri Nemunai uzcelti tilti. Liškavā atrodas nozīmīgs vēstures pieminekļu kopums. Pazīstamākie ir Liškavas baznīca un klosteris (Liškiavos bažnyčia, vienuolynas). 1697. g. Liškava tika uzdāvināta Seiņu (Seinų) dominikāņu klosterim. Divus gadus vēlāk te ieradās un uz dzīvi apmetās dominikāņu mūki, kas laikā no 1704. – 1720. g. uzcēla tagad redzamo mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. Laikā no 1699. – 1741. tai blakus uzcēla dominikāņu klosteri. Padomju laikā tajā izvietoja gan skolu, gan atpūtas bāzi, gan šūšanas darbnīcas. Mūsdienās ēku komplekss tiek atjaunots, darbojas baznīca (apskatāma no iekšpuses un pazīstama ar septiņiem rokoko stila altāriem) un klosteris. Te piedāvā arī „laicīgus” pakalpojumus - viesu namu, konferenču un semināru zāli, ekskursijas u.c. No klostera pagalma paveras plašs skats uz Nemunas ieleju. Dienvidrietumos no baznīcas atrodas divi ar dziļu Nemunas ielejas sānu gravu nošķirti pauguri – Liškavas svētkalns (Liškavas alkakalnis) un Liškavas pilskalns (Liškiavos piliakalnis), kurus savieno taka. To piekājē atrodas kuģīša piestātne, kas vasaras laikā kursē no Druskininkiem līdz Liškavai. Liškavas pilskalnā ir saglabājušās 14. gs. beigās Vitauta Dižā vadībā celtās un tā arī nepabeigtās pils drupas (torņa fragments). Pils savu stratēģisko nozīmi zaudēja pēc Grīnvaldes kaujas. No pilskalna un svētkalna paveras labs skats uz Nemunas ieleju un Liškavas baznīcu. Senvēstures pētniekiem noteikti ir jāuzmeklē arī kultakmens ar govs pēdu.

Divas mazas apdzīvotas vietas nacionālā parka dienvidrietumu daļā. No kādreiz piecām Kolski ciema saimniecībām līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viena. Kolski iedzīvotājus līdzīgi kā citviet Baltijas valstīs pēc 2. pasaules kara deportēja uz Sibīriju. Kolski apkārtnē redzamie mājdzīvnieki „apsaimnieko” šejienes pļavas, neļaujot tām aizaugt ar mežu. Tādējādi tiek uzturēta apkaimes vēsturiskā ainava. 3 km dienvidrietumos meklējams Kobasāres ciems. Tā nosaukums (koopa no igauņu valodas nozīmē ala, saar – sala) atgādina par Ziemeļu kara notikumiem, kura laikā cilvēki slēpušies pašu raktās alās. Kobasārē un tam blakus esošajā Apjas (Apja) ciemā var izbaudīt patiesi 21. gadsimtam nepierastas lauku ainavas.

Celts 19. - 20. gs. mijā. Blakus tam - Vēršupītes labajā krastā atrodas viens no populārākajiem Latvijas sēravotiem – t.s. “Ķirzaciņa”. Avots iztek no akmenī veidotas ķirzakas veidola, kas tapis 1949. g. (tēlnieks J. Bajārs). Tā ūdens ir veselīgs lietošanai gan iekšķīgi, gan ārīgi. Netālu no paviljona uzmeklējama Jāņa Lībieša alejas zīme. J. Lībietis strādāja par Valsts Ķemeru sēravotu iestādes direktoru no 1928. – 1944. gadam.

17. un 18. gadsimtā Peipusa ezera rietumu krastā ieradās Krievijas valdības vajātie vecticībnieki, kuru kopienai bija raksturīga apmešanās gar vienu, kilometriem garu ielu. Kasepē, Tihedas, Kikitas un Raja ciemi, kas sarindojušies gar Peipusa krastmalu līdz pat Mustvē apmēram 8 kilometru garumā, ir gandrīz vienīgā vieta, kur līdz šodienai var sastapt krievu vecticībniekus. Garā ciema iela ar savām unikālajām svētnīcām un vecticībnieku kultūras mantojumu ir iecienīts tūrisma objekts, kas piedāvā apmeklētājiem dažādus rosinošus apskates pasākumus.

Viens no Harju apriņķa (Harjumaa) lielākajiem pilskalniem, kas atrodas uz dabiskas Ziemeļigaunijas glinta pacēluma daļas. Pastāv dažādas versijas par tā izmantošanas veidiem un laiku, kurā tas noticis. Saglabājušies arī nostāsti, ka šeit tāpat kā Kolkasragā laupītāji ir kurinājuši viltus ugunskurus, lai garām braucošos kuģus izvilinātu seklumā. No Mūksi pilskalna paveras skats uz Kolgas līci (Kolga laht). Tā augšdaļā ir novietota metāla plāksne ar shematisku Igaunijas pilskalnu karti un trīsdaļīgs granīta piemineklis (uzstādīts 1994. g.), kas veltīts Igaunijas brīvības cīņu un 2. pasaules kara laika dalībnieku un ar tiem saistīto notikumu piemiņai.

Mazirbes kāpās, ziemeļaustrumos no Lielā tīklu šķūņa (tagad vasaras dzīvojamā māja) vienkopus iegūlušas vecās zvejas laivas, kuras šeit atvilka pagājušā gadsimta 50. – 60. gados. Iemesls šādai rīcībai bija individuālās zvejas aizliegums pierobežas režīma zonas dēļ. Mazirbē redzamais ir vienīgais šāda veida „objekts” Latvijas piekrastē.

Ičas apmetnes ciems ir sena dzīvesvieta Ičas upes krastos. Apmetne atklāta 1937. gadā. Tā bijusi apdzīvota neolītā (4500 - 1500 pr.Kr.) un bronzas laikmetā (1500 - 500 pr.Kr.). Apmetnē dzīvojuši amatnieki, zvejnieki, mednieki. 

Viens no Bigauņciema savdabīgākajiem vēstures objektiem. Tas sākas jūras krastā, turpinās kā tāda paša nosaukuma iela, šķērso Vecsloceni (tilta nav, bet kājāmgājēji un velobraucēji var tikt pāri) un kā meža ceļš aizstiepjas līdz Melnezeram.

Vēsturiskais ceļš (V1279), kas pirms jaunā ceļa būvniecības caur Ēdoli savienoja Kuldīgu ar Alsungu. Mūsdienās ainaviskais ceļš (grants segums) līkumo cauri mežiem un lauksaimniecības zemēm. Piemērotā laikā to var izmantot kā alternatīvu ceļu, lai iepazītu Suitu novada ainavas. Ceļojumu pa Veco suitu ceļu var veikt ar divriteni. 

Meklējama starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu. III – II g.t. pr. Kr. šeit atradās zvejnieku un mednieku apmetne, kuras vietā uzstādīts informējošs piemiņas akmens (tēln. O. Skarainis). Siliņupes apmetne ir senākā zināmā cilvēka apdzīvotā vieta Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Šeit atrastas daudzas senlietas: māla trauku lauskas, bultu uzgaļi, krama un dzintara gabaliņi u.c. Iespējams, ka blakus esošo privātmāju teritorijā ir atradies apmetnes kapulauks. Neliela daļa no atradumiem apskatāma Lapmežciema muzejā, pārējie atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Das Tal des Flusses Vējupīte ist für die Reisenden gedacht, die sich vor mehreren steilen Holztreppen nicht fürchten, die an den steilen Hängen des Tals führen. Wenn wir hinter dem Gästehaus Līvkalns absteigen, dann kommen wir an der flachen (3,6 m), aber hohen (6,1 m) Höhle Pētera ala (die Höhle von Peter), die einer Spalte ähnliche Nische ist. Wenn wir etwa 10 Minuten flussabwärts (Richtung Gauja) gehen, wird das linke Ufer des Flusses von dem tiefen Tal Pūču grava (Eulental) durchgespaltet, wo der Fluss Kraukļupīte (Rabenfluss) fließt. An der Stelle, wo sich die beiden Täler zusammentreffen, erhebt sich der Burgberg von Satezele (Hügelfläche 90 x 75 m), wo sich am Anfang des 13. Jhs. die Burg aus Eichenholz des Lehnsherren Dabrelis befand. Der Haupteingang war auf der westlichen Seite des Burgbergs. Von den Tiefen des Tals Pūču grava kann man zum Burgberg eine Treppe hochsteigen. Um das Tal Kraukļu aiza (Rabenschlucht) zu besichtigen, muss dieselbe Treppe herabgestiegen und der Weg Richtung Gauja genommen werden. Das Tal Kraukļu aiza ist das Seitental des linken Ufers von Vējupīte mit bis zu 11 m hohen und eindrucksvollen Sandsteinwänden, wo sich die 5,2 m tiefe Höhle Kraukļu ala (Rabenhöhle) herausgebildet hat. Wenn wir noch etwa 10 – 15 Minuten gehen (den Fluss Vējupīte auf hölzerne Brücken überqueren), kommen wir an einer Treppe, die auf den Hügel Paradīzes kalns (Paradiesberg) führt (die Beschreibung siehe vorher bei der Nr. 7).

Der Hof befindet sich nordwestlich (Richtung der Küste) von der Baptistenkirche von Pitrags. Kurgati ist eine Fischer- und Bauernwirtschaft, die in den 1930er Jahren gebaut wurde. Sie brachte neue Bauelemente in der von den Liven bewohnten Küste ein, weil ihre Dächer abgestumpfte Spitzen hatten, was den Häusern der livischen Dörfer nicht charakteristisch war.

Die Wasserburg von Āraiši ist eine im ganzen Europa bedeutende Rekonstruktion einer lettgallischen Wohnstätte auf Wasser und der einzige Ort in den baltischen Staaten, wo man das Leben der Menschen vor mehr als 1000 Jahren kennenlernen kann! Hier wird das Fest von Āraiši (mit historischen Themen, in der letzten Juliwoche) organisiert. Die Wasserburg befindet sich auf dem Gelände eines Museum-Schutzgebietes, wo man auch die Ruinen einer mittelalterlichen Burg, eine evangelisch-lutherische Kirche, eine Windmühle u.a. besichtigen kann.

Der Hof Vāldamō ist ein Wohnhaus mit einer gelblichen Färbung und einer natürlichen Dachdeckung, das am Anfang des 20. Jhs. als eine neue Wirtschaft gebaut wurde. Der Hof Virgo ist die nächste (nördlich) Wirtschaft hinter Vāldamō. Diese Wirtschaft wurde in den 1920er Jahren als eine neue Wirtschaft gebaut. Das Wohnhaus (1930) hat interessante Holzschnitzereien. Der Hof Fīlmaņi ist die nächste Wirtschaft (nördlich) hinter Virgo. Das altertümlich aussehende Haus wurde am Anfang des 20. Jhs. als ein Kleinzimmer gebaut. Den Hof Silkalni können wir finden, indem wir an der Kreuzung nach rechts – Richtung Pitrags – abbiegen. Der Hof ist ein Gebäude mit gelblicher Färbung, das um das Jahr 1906 als ein Kleinzimmer gebaut wurde. Der Hof Norpiedagi befindet sich südlich hinter dem Hof Silkalni. Das Haus hat braune Färbung und ist größer als das Haus des vorigen Hofes. Das Wohnhaus wurde um das Jahr 1906 als eine Kleinzimmer-Kornkammer von dem aktiven livischen gesellschaftlichen Mitarbeiter und dem  Bootsbauer Didriķis Volganskis (1884 – 1968) gebaut. Im Jahr 1912 wurde hier sein Sohn Edgars Valgamā geboren, der auch ein livischer Kulturmitarbeiter war und in Finnland als Pfarrer gearbeitet hat. Der Hof Anduļi befindet sich an der vorher erwähnten Kreuzung, dieser Hof ist eine der größten Altwirtschaften und auch der älteste Hof des Dorfes, dessen Geschichte seit dem Jahr 1680 bekannt ist, als dieser Hof Kūkiņi genannt wurde. Zu dem Hof gehören das Wohnhaus (ungefähr 1909), die Getreidedarre (1905), die Kornkammer (Mitte des 19. Jhs.) und das Rauchhaus, das von einem durchsägten Boot gebaut worden ist. Unter der Getreidedarre von Anduļi, die auf einer Düne gebaut worden ist, befinden sich der mittelalterliche – der sogenannte Pestfriedhof. Der nächste ist der Hof Žoki, der sich gegenüber Anduļi und auf der anderen Seite des Weges befindet. Das heutige Haus ist auf den Fundamenten der historischen Altwirtschaft gebaut worden. In der Mitte des 19. Jhs. befand sich im Haus Žoki die erste Schule, in der den livischen Kindern das Lesen in den damaligen Küstendörfern von Dundaga beigebracht wurde. In dieser Schule arbeitete der Live Nika Polmanis (1823 – 1903). Der Hof Tilmači ist die nächste (nördlich) Wirtschaft hinter dem Hof Žoki. Hier haben sich mehrere Häuser erhalten, die in der Jahrhundertwende 19. – 20. Jh. gebaut worden sind: Das bräunlich gefärbte Wohnhaus, der Pferdestall und ein Teil der Kornkammer. Bei der Durchführung der Restaurationsarbeiten des Wohnhauses hat der Inhaber ein Brett mit der Aufschrift „1825. Gouvernement Kurland" gefunden. Die obengenannten sieben historischen Wirtschaften und Häuser waren vor einiger Zeit auch Kandidaten auf der Liste des UNESCO-Weltkulturerbes.

Ein alter Burghügel der Kurši, mit Funden, die auf eine alte Siedlung hindeuten. Geschichtliche Quellen bezeugen, dass 1263 der Stamm der Kurši die Burg kampflos dem Livonischen Orden zum Niederbrennen überlassen habe. Der Ursprung der Ortsbezeichnung Skābaržkalns (Buchenberg) ist im Zusammenhang mit dem Namen der Stadt zu sehen, denn skābarži (Buchen) wurden ihrerzeit in Kurland als „grobi“ (daher Grobiņa) bezeichnet. 

Bei einem Spaziergang einen 1 km langen Landweg entlang, der sich gemütlich am Meer entlang erstreckt, kann man einen echten Zauber der Siedlung spüren. Auf der rechten Seite sind zerstreute Steine, kleine Blumengärtchen an der Seeküste, Bänke, die laden ein niederzusitzen, gestürzte Boote zu sehen. An der Küstenseite befindet sich mehr als 100 Jahre die jetzige Bibliothek von Kaltene. Das Gebäude wurde 1899 als ein Sommerhaus des Barons Nolcken aus Nogale gebaut und mehrfach umgebaut. Deswegen änderte sich auch die Rolle dieses Gebäudes in der Gesellschaft. Ursprünglich befand sich hier seit dem Jahr 1926 eine Schule, danach – ein Klub, aber seit dem Jahr 1992 – wieder eine Grundschule. Wenn man den Weg entlang geht, sind gepflegte, schöne kurländische Küstenhöfe zu sehen, zwischen denen man auch die Häuser der alten Fischer und Schiffbauer finden kann, wie das Haus “Burliņi”.  Bei dem Flussschen Žulniekvalks befand sich auf dem Hof ‘Smilgas” eine Schmiede des Schiffsschmiedes Pēters Valdemārs, der damals der Hauptschiffsschmied auf dem Gelände von Kaltene bis Upesgrīva war. (Die Quelle: Roja TIZ)

Beliebte und eine der ältesten Straßen in Jurmala zwischen Dzintari und Majori. Die 1,1 km lange Straße mit Wirtshäusern, Sommercafés und Souvenirladen.

Комплекс зданий построен как хозяйство рыбака и земледельца. В хозяйство входит жилой дом, построенный в 1926 году, и хозяйственные постройки (первая половина ХХ века). Хозяйство видно с дороги.

Parkā blakus pusloka tiltiņam ir novietotas trīs milzīgas dzelzs atslēgas, kuras balsta akmens mūris un metāla arkas. Tās simbolizē trīs vēsturiskos centrus un to vienotību – Siguldu, Turaidu, Krimuldu. Dobēs pie šī objekta sezonāli zied dažādi kultūraugi. 

Исторический камень, на котором заметен высеченный более 200 лет назад пограничный знак, указывающий на бывшее место границы между Курземским герцогством и Российской губернией. В наши дни - это граница Бабитского и Елгавского края. Камень находится к востоку от дороги Калнциемс – Кудра (на юге от  болота Лаба) на краю лесной просеки, и несведущему может быть трудно его найти. Для этой цели пригодится описание пути: примерно в 400 метрах к югу от автостоянки у озера Лилий с дороги Калнциемс - Кудра вправо (на восток) уходит лесная дорога, которая ведет вниз от гор Крачи. По дороге надо пройти примерно метров 170, до тех пор, пока она резко не повернет вправо (на юго-восток).  Потом следует идти в упомянутом направлении и примерно через 0,5 км повернуть на северо-восток, после чего еще ~ через 0,4 км на очередном лесном перекрестке повернуть на север. Через ~ 0,4 км на большой просеке надо повернуть направо (на восток), с левой (северной) стороны просеки за мелиорационной канавой в безлиственный период уже виден округлый каменный этаж. Из-за плохого состояния дороги до камня можно дойти только пешком.

Очень интересный памятник истории рыболовства. Лодочные причалы -  когда-то пристани для рыбацких, где рыбаки строили хижины сетей и хранили свой инвентарь. Лодочные причалы играли и социальную роль - здесь собрались мужи, рассуждали о дальнейшей работе, а жены и дети плели сети. В ходе времени хижины для сетей лодочных причалов Бигауньциемса подмыты в море, а лодочные причалы Рагациемса - частично погибли. Находящиеся в Лапмежциемсе сохранились лучше всего. Одна из хижин для сетей восстановлена, но остальные находятся в очень плохом состоянии. Это может быть причиной тому, почему, идя вдоль берега моря, им следует уделить внимание и сделать какое-то «историческое» фото.

Средневековое кладбище  начала прошлого столетия около Мазирбской церкви.  Опоясано каменным покрытым мхом забором. Здесь находятся несколько интересных объектов - могила Оборотня, могила Старого Тайзеля, величавая сосна и др.