Atrodas 50 m rietumos no Ludzas katoļu baznīcas. Kapela celta 1738. g. astoņskaldņu rotondas formā un kalpoja kā grāfu Karņicku atdusas vieta (velvēti pagrabi zem kapelas). Nelielai ēkai ir dēļu apšuvums, koka griesti un ķieģeļu grīda. Pie kapelas novietota Ludzas mākslinieka Leona Tomašicka 1934. g. darinātā Svētās Marijas - Māras zemes karalienes statuja.

Mājīgs restorāns, kura pavāri iedvesmojas no vietējās augu un dzīvnieku valsts, piedāvājot aizmirstas garšas jebkurā gadalaikā. Goda vietā ir gan vietējo, gan pasaules labāko meistaru produkti. Sezonu dažādo garšu un vīna brīnišķīgais salikums padara Umb Roht par restorānu, kas piedāvā dažādus garšu baudījumus.

Vieta, kas apceļojot Suitu novadu, noteikti jāapmeklē un jāiepazīst gida pavadībā. Alsungas muzejs dibināts 1967. gadā. Tas atrodas vecajā skolas ēkā Skolas ielā 11 a. Muzejā apskatāma suitu dzīvojamā istaba un virtuve, katoļu priesteru liturģiskie tērpi, izstāžu zālē mainīgās izstādes un etnogrāfiskā ansambļa “Suitu sievas” veidošanās vēsture un šodiena. Īpašs piedāvājums ir Suitu sievu, suitu vīru un suitu dūdenieku priekšnesumi. Muzeja ēkā atrodas Alsungas tūrisma informācijas centrs, keramikas un aušanas darbnīcas. Priekšnesumi un meistarklases ir iepriekš jāpiesaka.

Maršruts piemērots aktīviem un spēcīgiem gājējiem, kuri gan skatos, gan izjūtās vēlās veikt ceļojumu pa Baltijas varenākās upes ieleju. Tas sākas Siguldā, kas vēsturiski dēvēta par Vidzemes Šveici. Siguldas apkaimē paveras vieni no skaistākajiem Latvijas skatiem. Maršruts šķērso vairāku Gaujas pieteku dziļās gravas un atklāj upes krastus, kas Baltijas mērogā pazīstami ar varenajiem devona perioda smilšakmens atsegumiem. Līgatnes dabas takas ir vienīgā vieta Latvijā, kur mežam pietuvinātos dabiskos apstākļos – plašos voljēros dzīvo un apmeklētājiem apskatāmas mūsu mežiem raksturīgās dzīvnieku sugas. Dzīvniekus un to darbības pēdas var redzēt arī savvaļā, dodoties pa Gaujas nacionālā parka mežiem un takām.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

"Priedes krogs" atrodas Latvijas Enogrāfiskajā brīvdabas muzejā, iekārtots vēsturiskajā krogā, kas no Vecumniekiem pārvests uz muzeju, saglabājot arī apvalkdūmeni, maizes krāsni u.c. Ēdināšanu var apvienot ar amatnieku un tautas mūzikas kolektīvu dalību. Organizē „Latviskās kāzas”.

Latviešu virtuve: ķilavmaizītes, nēģi, pildītas līdakas, trejsīpolu sitenis, buļļa pauti krējuma mērcē, grilēts sivēns, pašu cepta lauku maize, uz ugunskura vārīta zupa, pankūkas.

Īpašais ēdiens: Priedes kroga cepetis brūkleņu marinādē.

Viena no augstākajām Latvijas piekrastes kāpām. Padomju laikos to daļēji noraka, jo baltās smiltis izmantoja silikātķieģeļu ražošanai. 20. gs. 80. gados rakšanas darbus pārtrauca. Kāpas augstākā daļa (labs skats no tās) ir saglabājusies (apaugusi ar priežu mežu). Izveidota Pūsēnu kalna dabas taka. Atrodas Bernātu dabas parkā.

Kaut arī Cēsis ģeogrāfiski atrodas Gaujas nacionālā parka vidienē, pilsētai nav nacionālā parka statusa. Taču Cēsīs ir daudzi interesanti apskates objekti, kurus ir vērts redzēt un izzināt tuvāk. Noteikti ir jāiepazīst Cēsu vecpilsēta! Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns meklējams Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz Pils parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils (aprakstu sk. tālāk pie Nr. 44.) bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. To iecienījuši vecāki ar bērniem, jo te izveidots rotaļlaukums. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. Dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu.

Podnieki nodarbojas gan ar dažādu laikmetu tradicionālo podniecību, gan mēģina izzināt senās formas, materiālus un metodes, ar kurām darbojušies senči iepriekšējos gadsimtos. Ekskursija, cepļa apskate, darbošanās ar mālu, keramikas darbu iegāde, seno darbarīku un keramikas kolekcijas apskate. Aicina uz cepļa atvēršanu.