Latvijas plostnieku galvaspilsēta ar ikgadējiem plostnieku svētkiem maijā.

Podnieki nodarbojas gan ar dažādu laikmetu tradicionālo podniecību, gan mēģina izzināt senās formas, materiālus un metodes, ar kurām darbojušies senči iepriekšējos gadsimtos. Ekskursija, cepļa apskate, darbošanās ar mālu, keramikas darbu iegāde, seno darbarīku un keramikas kolekcijas apskate. Aicina uz cepļa atvēršanu.

Nemunas loku reģionālais parks (Nemuno kilpų regioninis parkas) ir dibināts 1992. g. un tā mērķis ir augu, dzīvnieku, ainavas un ģeoloģisko dabas pieminekļu aizsardzība. Parks ietver piecus lielus Nemunas upes lokus, kuru centrā atrodas Birštonas – viens no nozīmīgākajiem Lietuvas kūrortiem. Nemunas loku stāvajos krastos vietām redzami iespaidīgi nogulumiežu atsegumi. No dabas daudzveidības un ainavas viedokļa nozīmīgas ir arī Nemunas pieteku dziļās gravas. Parkā sastopami veci nogāžu un gravu meži. Punes (Punia) un Prienu (Prienai) mežos aug Lietuvā augstākie koki. Kopumā parkā ir konstatētas 973 augu un 1713 dzīvnieku (zīdītāji, putni, abinieki, rāpuļi, kukaiņi u.c.) un 505 sēņu sugas. Kā nozīmīgi kultūras tradīciju turpinātāji ir jāpiemin Prienu kokapstrādes meistari, kas gatavo koka krustus.
Izcili ainavisks Nemunas upes posms starp Alītu (Alytus) un Pakuonis, kur upe veido vairākus plašus meandru lokus ar līdz pat 40 m augstiem morēnas atsegumiem. Birštonas pilsētā atrodas reģionālā parka apmeklētāju centrs.

Veisieji reģionālais parks (Veisiejų regioninis parkas) veidots (1992.g.) Sudavas augstienes (Sūduvos aukštuma) ainavu, bioloģiskās daudzveidības un kultūras pieminekļu aizsardzībai. Viena no parka bagātībām ir ezeri, kuru iegarenās formas liecina par ledāja darbības rezultātu. Pēdējā apledojuma laikā šeit atradusies ledāja mala. Ezerus (kopā – 37) ieskauj lielāki meža masīvi uz kontinentālām (iekšzemes) kāpām, kas piemēroti atpūtai dabā, dabas vērošanai, ogošanai un sēņošanai. Parkā ir iekārtotas peldvietas, kur patīkami gremdēties vasaras tveicē, izveidotas dabas takas, bet mazās upītes, kas savieno ezerus, ir piemērotas braucieniem ar kanoe laivām. Veisieji reģionālā parka teritorijā ir liela augu un dzīvnieku daudzveidība. Šeit tiek aizsargātas arī tādas retas sugas kā Eiropas kokuvarde Hyla arborea (parka simbols), purva bruņurupucis Emys orbicularis, dažādas orhideju sugas u.c.

„Lapių slėnio” saimniecībā tiek audzēti dažādi dzīvnieki – vēsturiskā portugāļu zirgu šķirne „Lusitano”, Šetlandes poniji, citi karstasiņu Eiropas zirgi, „Ango Nubian” šķirnes kazas, Lietuvas genofonda asās vilnas aitas un liels pulks dažādu mājas putnu. Saimnieki apmeklētājiem stāsta par dzīvnieku šķirnēm, to izcelsmi, aicina jāt ar zirgiem un ponijiem, kā arī vērot dzīvniekus.

Baznīca atrodas Sodu ielā (Sodų gatve) 8. Tās pirmsākumi meklējami 1409. g. (viena no vecākajām Lietuvas baznīcām), kad Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais izveidoja Traķu apgabala baznīcu. Dievnams joprojām ir pazīstams ar 1123. g. Konstantinopolē gleznotās Traķu Dievmātes gleznu, kuru it kā Vītautam 1390. g. uzdāvinājis Bizantijas ķeizars Emanuels Paleologs II. Šis fakts gan ir jāuzskata par leģendu, ko aprakstījis vēsturnieks Albertas Vijūkas – Kojalavičius, jo 1645 g. gleznas restaurācijas laikā noskaidrojās, ka tā ir tapusi 15 gs. beigās vai 16. gs. sākumā. Traķu Dievmātes glezna ir pirmā Lietuvas pāvesta vainagotā glezna (vainagošanas ceremonija notika 1718 g.), pēc kuras brīnumus piedzīvojuši daudzi ticīgie - gan katoļi, gan pareizticīgie, gan pagāni, gan tatāri. Latvijā - Aglonas bazilikā atrodas šīs gleznas kopija, ko uzskata par svētu! Vislabākais skats uz baznīcu, Traķu ezerpili un Traķiem paveras no klaja paugura Galves (Galvė) ezera ziemeļu krastā.

Pussalas pils pirmsākumi ir meklējami 14. gs. Tajā laikā minētā pils bija viena no lielākajām šāda tipa aizsardzības pilīm. Pēc Traķu un Viļņas ieņemšanas 1382. g. pils kļuva par Ķēstutu (Kęstutis) - Lietuvas dižkunigaišu dzimtas dzīves un valdīšanas vietu. 1655. g. Polijas – Lietuvas lielvalsts un Krievijas kara laikā pili nopostīja. Līdz mūsdienām no iespaidīgās celtnes (aizņēma 4 ha platību) saglabājušās tikai no laukakmeņiem celtā aizsargmūra un torņu paliekas. Tās iekšpagalmā ir apskatāma efektīvā viduslaiku ieroča – katapultas atdarinājums.

Sena latgaļu apdzīvota vieta. 10. gs. Krāslavas novads nonāca Polockas kņazu, bet 13. gs. - Livonijas ordeņa pakļautībā. Līdz 18. gs. sākumam tā pastāvēja kā muižas centrs. 1729. g. par 1400 dālderiem Krāslavu nopirka Johans Ludvigs Plāters. Plāteru dzimta Krāslavā valdīja divus gadsimtus. 18. gs. vidū Plāteri uzsāka Krāslavas pils celtniecību. Pēc Polijas pirmās dalīšanas 1772. g. Latgali pievienoja Krievijai. Krāslava sāka panīkt. Pēc Rīgas – Daugavpils - Vitebskas dzelzceļa izbūves (1865. g.) pilsētas saimnieciskā dzīve atkal uzplauka. Krāslavu maz skāra 2. Pasaules kara laika notikumi, tādēļ mazskarta saglabājusies 20. gs. sākuma koka apbūve.

Vieta, ko nekādi nevar uzskatīt par tūrisma objektu, bet tajā pat laikā tas ir Latvijas mērogā nozīmīgs kultūras un vēstures piemineklis, ko nevar nepieminēt! Laikā no 1923. – 1943. gadam muižas pilī atradās Latvijā zināmākā mājturības skola, kurā mācījās izslavētās kaucmindietes! Tagad muižas pils ir pamesta, avārijas stāvoklī un apskatāma tikai no ārpuses un „pa gabalu”. Ap 1780. gadu celtā pils, kas 1909. – 1912. g. tika pārbūvēta pusloka būvapjomā, ir Latvijai diezgan unikāls arhitektūras paraugs.

Bērzciema Lagūna ir atpūtas vieta zvejnieku ciematā Bērzciemā. Tiek piedāvātas divas teltis, katra ir 28 kvadrātmetrus liela, ar visām nepieciešamajām ērtībām, tostarp divguļamo gultu un atpūtas zonu. Viesu rīcībā ir arī pašapkalpošanās virtuve, āra duša un piknika vietas. Pēc iepriekšējas vienošanās vienā teltī maksimāli var izmitināt 4 personas. Piedāvājumā ir arī velosipēdu un SUP noma, telšu vietas un peldvieta jūrā. 

Glempings atrodas Enguras ezera Dabas parkā, kurā ir vairākas dabas takas, kā arī Engures ezera dabas taka ar savvaļas dzīvniekiem un putnu novērošanas torni un orhideju taka.