Smilšakmens iežos veidojusies ala ar vairākām arkām, pīlāriem un nišām. Liepas Lielās Ellītes alas (Ellīte, Velna ceplis, Velna krāsns, Vella ala, Liepmuižas ala, Liepas ala) kopgarums ir nedaudz vairāk par 20 m, tās griestu augstums sasniedz 3,5 m, bet platums 5 m. No alas izplūst spēcīgs avots. Domājams, ka tā sākusi veidoties jau pirms 7000 gadu. Ala daudz postīta, 20. gs. sākumā no tās raktas arī baltās smiltis. Lielā Ellīte ir sena kulta vieta. Mūsdienās vieta labiekārtota, izveidota atbilstošs labiekārtojums. 

Kretoņu (Kretuonas) ezera dienvidu krastā (ezeru gan neredz aizauguma dēļ) meklējams Kretoņu ciems. Šķiet, ka šī vieta ir „aizķērusies" pagātnē. Cauri ciemam iet viena iela, kurai abās pusēs izvietojušās 19. – 20. gs. mijā (dažas pat mazliet agrāk – 19. gs. vidū) celtās saimniecības. Te redzamas gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkas, kuras rada etnogrāfiska brīvdabas muzeja sajūtu. Dažas no tām gan ir „padevušās" laika zobam. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem, kuru pa „galveno ielu" vērts izstaigāt visā garumā. Šim, tāpat kā pārējiem etnogrāfiskajiem ciemiem ir piešķirts kultūras mantojuma objekta statuss.

Maršrutā varēsiet iepazīt Latgales īpašo kultūrvidi, cilvēkus, kas to veido, priecāties par skaistajām ainavām, izstaigāt  dabas takas un izpeldēties kādā no izslavētajiem Latgales ezeriem. Līvānos uzzināsiet par stikla pūtēju darbu, Daugavpilī izstaigāsiet 19.gs cietoksni, kur tagad iekārtots pasaulslavenā mākslinieka Marka Rotko centrs. Ceļš vīsies pa gleznainajiem Daugavas lokiem.  Veselīgās “Kurmīšu” tējas baudāmas pa ceļam uz Maizes muzeju un svētceļnieku galamērķi – balto Aglonas baziliku. Ludza priecēs ar   senatnīgām koka ēkām un bagātīgo vietējās amatniecības atspoguļojumu Amatnieku centrā. Rēzeknē interesi piesaistīs Latgales vēstniecība “Gors”. Pie Lubānas ezera vērts nogaršot zivju zupu un uzkāpt skatu tornī pavērot plašumu un putnus.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Atrodas Pļaviņās, iepretim Kaļķu ielai, Daugavas krastā, kur no baļķiem un akmeņiem ir izveidota simboliska plosta daļa t.s. plene. Apkaimē ir izvietoti informatīvi stendi ar fotogrāfijām, kas stāsta par Daugavas plostnieku ikdienas smago darbu, pārvarot upes krāčainos posmus.

Maršruts piemērots izcilu dabas un kultūras vērtību baudītājiem! Teiksmainie Šlīteres Zilie kalni ir pazīstami jau no seniem laikiem, kad tajos vietējie „pirāti” kurināja viltus ugunskurus, lai jūrasbraucēji uzskrietu uz Kolkasraga sēkļiem. Mūsdienās Slīteres nacionālā parka piekrasti tēlaini dēvē par Baltijas jūras brīvdabas ģeoloģijas muzeju, jo šeit apskatāms Baltijas ledus ezera senkrasts, Ancilus ezera krasta kāple un Litorīnas jūras kāpu veidojumi (kangari, vigas), kas uzskatāmi atspoguļo Baltijas jūras attīstības vēsturi pēdējo 10 000 gadu garumā. Piekrasti šeit vēsturiski apdzīvojuši lībieši, kuru zvejniekciemi ir nozīmīga vienas no pasaulē mazākās minoriotātes kultūrvide. Maršruts posmā no Mazirbes līdz Kolkai iet pa veco krasta ceļu, kas izlokas cauri lībiešu zvejniekciemiem – Košragu, Pitragu, Saunagu un Vaidi. Slīteres nacionālais parks ir viena no augiem bagātākajām Latvijas teritorijām, bet Kolkasrags – viena no populārākajām putnu vērošanas vietām to migrāciju laikā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Igaunijas vecākais un lielākais dzērienu ražotājs, alus darītava A. Le Coq, alus darītavas muzeja apmeklētājus aicina iepazīt alus gatavošanas vēsturi un alus kultūru, mūsdienu alus ražošanu, kā arī to nobaudīt. Aplūkojami vairāk nekā 2000 eksponāti, un muzeja krogā var degustēt gan alu, gan citas labas lietas. Alu un ar to saderīgās uzkodas, kā arī suvenīrus var iegādāties mazajā muzeja veikaliņā.

Mājas restorāns Kihnu salā, kura saimnieki gatavo bagātīgas maltītes, izmantojot salas vietējās izejvielas, galvenokārt zivis.

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.

Saimniecībā no dažādu augu sēklām ražo maisījumus, kas lieliski papildina cilvēka organismu ar nepieciešamajām vielām. Apmeklētāji var noklausīties stāstījumu, iegādāties produkciju un degustēt kaņepju pankūkas.