Atpūta laukos
3621-3640 / 4331
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Miķeļtorņa krasta kāpās slejas Baltijas valstīs augstākā (65 m, minēti arī citi skaitļi) bāka. Pirmo mūra bāku Miķeļtornī uzbūvēja 1884. g. Metru biezais bākas tornis cieta 1. pasaules karā, tāpēc 1932. g. tā paliekas nogāza. 1934. g. uzbūvēja jaunu, ko uzspridzināja 2. pasaules karā - 1941. g. Tagadējais bākas tornis celts 1957. g. Bākas komplekss apskatāms tikai no ārpuses.
N/A

Atrodas 3 km dienvidos no Velēnas luterāņu baznīcas. Savdabīgo akmens velna skulptūru 1955. g. kā „pieminekli” meliorācijas darbiem veidojis vietējais iedzīvotājs Vilis Zvaigznītis.
N/A

Muzejs (dibināts 1944. g.) atrodas Skolas ielā 10. Tas ir viens no vecākajiem Vidzemes muzejiem, kura interesantākie eksponāti ir atradumi no vidējā un jaunākā dzelzs laikmeta, kas daļa ir nākuši no Lubānas ezera apkārtnes. Muzeja darbinieki organizē gan tematiskas izstādes, kas saistītas ar novada kultūrvēsturi, gan mākslas izstādes. Muzejs izvietots bijušās Biržu muižas vēsturiskajās ēkās.
N/A

Saimnieki izveidojuši Folkloras taku, kur skaidro senču rakstu, simbolu un dainu saturu. Te var uzzināt par augu nozīmi veselībā. Tiek piedāvāti visi dzīves gājuma rituāli (krustabas, jauniķu līdzināšana u.c.), uguns un pirts rituāli, gadskārtu svētki. Iepriekš piesakot, var nobaudīt maltītes, kur galdā liek latviešu tradicionālos ēdienus, t.sk. – sklandraušus.
N/A

Viena no retajām vietām Latvijā, kur savvaļā aug divas retas un aizsargājamas augu sugas – parastā īve un Baltijas efeja (sk. arī Rucavas īvju audzi). Teritorija nav labiekārtota un piemērota apskatei kā tūrisma objekts, kā arī dabā nav atpazīstamas tās robežas (nav informatīvo zīmju), tādēļ apmeklētājs bez botāniskām zināšanām šeit redzēs tikai „parastu” mežu. Austrumos no lieguma vairāku kilometru garumā stiepjas neliels valnis – bijušā šaursliežu dzelzceļa (600 mm, 41 km garš) līnija Dubeņi – Rucava, ko Pirmā Pasaules kara laikā būvēja vācu armija ar mērķi – izvest kokmeteriālus.
N/A
Plieņciema taka atrodas dabas liegumā "Plieņciema kāpa" starp Plieņciemu un Ķesterciemu. Pāri kāpai ir izveidota laipu taka un atpūtas vieta. Taka ir izveidota, lai mazinātu negatīvo ietekme uz Plieņciema kāpas dabas vērtībām – zemsedzes nomīdīšanu, piegružošanu ar atkritumiem, braukšanu ar autotransportu.
N/A

Šilutes muižu mūsdienās mēdz saukt tā pēdējā saimnieka vārdā – Hugo Šoja muiža. Šilutes muižnieks, parka izveidotājs Hugo Šojs (Scheu) muižu iegādājās 1889.gadā. Viņš atjaunoja muižas ēkas un apkaimi, tāpat izveidoja 2 parkus: muižas un par “kraukļu mežu” saukto meža parkus. Muižai blakus izveidoja angļu tipa parku ar pastaigu takām. Meža parks, veltīts iedzīvotāju pastaigām, izveidots abās Šišos līkumotās upes pusēs, ko savieno gājēju tilti. Parkā, kas izpleties gar Šišes upi līdz senajam dzelzceļa tiltam,  atrodamas ap 150 augu sugas. Šobrīd parkā ir 40 koku sugas un krūmi.
N/A

Viena no nedaudzajām Latvijas ozolu tīraudzēm (platība 19,6 ha), kurai dabas aizsardzības statuss bija piešķirts jau 1928. gadā. Lielāko ozolu vecums tiek vērtēts ap 300 – 400 gadiem. Piļoru ozolu audze meklējama Ezernieku – Andzeļu ceļa malā, kur izveidots neliels auto stāvlaukums, taka, uzstādīts informatīvais stends un izveidota atpūtas vieta ar laipu, no kurienes paveras skats uz Ežezera ziemeļdaļas līci un salām. Šeit ir sastopamas ozolu audzēm raksturīgās augu, sēņu un kukaiņu sugas, taču tās atpazīs zinātājs.
N/A

Siernīca jeb pulksteņu tornis (to sauca pēc apaļajā jumta logā iebūvētā pulksteņa), atrodas pie Naukšēnu muižas ieejas vārtiem. Astoņstūru mūra ēka ir segta ar kupolveida jumtu, kas noklāts ar skārdu. Pulksteņtornim ir divi stāvi. Otrais stāvs ir labi vēdināms ar nelieliem iegareniem lodziņiem, kas atrodas visās ēkas šķautnēs. Siernīcu varam apskatīt jau ap 1800. gadu zīmētajā J.K. Broces attēlā. Pēc tā noprotams, ka savu sākotnējo veidolu ēka nav zaudējusi līdz pat šodienai. Padomju laikā torņa stāvoklis pasliktinājās - pie tā piebūvēja šķūni un izlauzta lielu vārtu ailu. 2002. gadā izstrādāja un dzīvē īstenoja siernīcas torņa renovācijas projektu (arh. I. Maurāne). Iekštelpās ir saglabājies vēsturiskais ķieģeļu klons un kāpnes uz otro stāvu. Siernīcā izvietoti etnogrāfiski priekšmeti un šodien tas ir viens no Naukšēnu muižas tūrisma apskates objektiem.
N/A

19. gs. otrajā pusē celtajā ēkā atrodas Limbažu muzeja krājums un tūrisma informācijas centrs. No torņa (stiklotas grīdas) paveras skats un vecpilsētu.
N/A

Laivošanas pasākumu organizēšana, kajaku, kanoe laivu, SUP dēļu un aprīkojuma īre un pārdošana.
N/A

Valmiera vēstures avotos pirmo reizi minēta 1323. g. Līdz 13. gs. šī vieta atradās latgaļu apdzīvotajā Tālavā. Valmieras viduslaiku pils celtniecība tika uzsākta 13. gs. sākumā, bet 1283. g. starp Gauju un Rātes upi sāka slieties baznīca. Apdzīvotās vietas ekonomisko attīstību sekmēja atrašanās pie Pleskavas un Tērbatas-Novgorodas tirdzniecības ceļiem. 14.- 16. gs. Valmiera ietilpa Hanzas savienībā. Tā ievērojami cieta no 16.-18. gs. kariem, epidēmijām un ugunsgrēkiem. 19. gs. otrajā pusē atkal sākās pilsētas saimnieciskais uzplaukums. To sekmēja arī 1866. g. uzbūvētais koka tilts pār Gauju un 1899. g. atklātais Rīgas-Pleskavas dzelzceļš. 1944. g. tiek sagrauts pilsētas vēsturiskais centrs. Pēckara gados pilsētā funkcionē lieli rūpniecības uzņēmumi, piemēram, - Valmieras stikla šķiedras rūpnīca (arī mūsdienās). Mūsdienās Valmiera ir Vidzemes ekonomiskais, izglītības un sporta centrs.
N/A

"Pakalnieši" ir mājas siera ražotne, kurā top mīkstais siers ar vairāk kā 25 veidu piedevām, siera bumbiņas un citi piena produkti. Kā piedevas tiek izmantotas ne tikai ķimenes, bet arī, piemēram, apelsīnu miziņas, olīvas un valrieksti. Sieri tiek gatavoti ar rokām un no dabīgām izejvielām. Produkciju iespējams iegādāties uz vietas ražotnē, Rīgā - Imantas un Pļavnieku tirgū, Saulkrastos veikalā, Smiltenē, Valmierā, kā arī citās Vidzemes pilsētās. Piedāvājumā ekskursijas un degustācijas - zāles ietilpība līdz 60 personām, kā arī meistarklases ( līdz 20 pers.)
N/A

Pēterupes labajā krastā atrodas Saulkrastu vēsturiskā teritorija Pēterupes ciems. Domājams, ka ciems sācis veidoties ap lūgšanu namu (kapelu) tā sauktajos zviedru jeb katoļu laikos. Lūgšanu nams bija nosaukts apustuļa Svētā Pētera vārdā, tādēļ arī upei un ciemam dots tāds nosaukums. Pēterupes ciemu varam uzskatīt par vecāko ciemu Saulkrastu novadā. Pēterupē vecākie laikmeta liecinieki ir Mācītājmuiža, Pēterupes ev.luteriskā baznīca, doktorāts un vecais koka apbūves centrs. (Avots: Saulkrastu TIC)
N/A

Atrodas Jēkabpils dienviddaļā – tirdzniecības centrā „Aura”. Lauku vides noskaņā veidotas omulīgas telpas, kur piedāvā maltītes visām ēdienreizēm.
Latviešu virtuve: Siļķe kažokā, sēņu zupa, kartupeļu pankūkas, cūkgaļas kotletes.
N/A

Saimniecībā audzē augļu kokus un avenes. No dažādām ogām un augļiem (avenes, upenes, āboli) taisa mājas vīnus. Piedāvā produkcijas iegādi un interesentu grupām (līdz 25 cilvēki) - mājas vīnu degustāciju iekārtotā zālē.
N/A
5 dienas

Maršrutā ir apskatāmi vienreizēji un Latvijā līdz šim neredzēti skati! Iespaidīgais Baltijas jūras stāvkrasts sākas dažus kilometrus ziemeļos no Pāvilostas un beidzas īsi pirms Ošvalkiem, stiepdamies turpat divu desmitu kilometru garumā. Tā iespaidīgākās un neparastākās formas ir redzamas Strantes – Ulmales posmā. Maršruts visā garumā ved pa kādreizējā „Dzelzs priekškara” rietumu robežu, jo Baltijas jūras krasts padomju laikā bija militarizēta un cilvēkiem „no malas” – nepieejama teritorija. Arī mūsdienās vēl redzamas bijušo armijas objektu atliekas un vecie tanku ceļi krasta kāpās. Ventspils un Užavas apkārtnē vairāku kilometru garumā stiepjas Baltijas valstīs lielākie pelēko kāpu biotopi. Šīs ir neparastas ainavas, kādas citur Eiropā redzēt var tikai retumis.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​​
N/A

Kaut arī muiža sāka veidoties 16. gs., tagad redzamais komplekss tapis g.k. laikā no 1897. – 1902. g. un bijis grāfa Jozefa Tiškeviča un viņas sievas īpašums, kas tāpat kā daudzi citi, pēc 1940. g. tika nacionalizēti. Arī muižas liktenis līdzinās daudzu Baltijas valstu muižu piedzīvotajam. Sākumā te bija sanatorija, pēc tam – pionieru nometne, bet vēlāk - valstij piederošs tūrisma uzņēmums. 1995. g. muižas kompleksu savā pārraudzībā pārņēma nacionālā parka administrācija. Neorenesanses stilā celtā pils ir labi redzama pāri Galves (Galvė) ezeram no Traķu ezerpils puses. Užutraķu muiža ir iecienīta dažādu kultūras un mākslas pasākumu norises vieta. 2011. g. šeit notika vērienīgi muižas un skaistā parka ar dīķiem un skatu laukumiem (veidojis franču biologs E. F. Andrē) rekonstrukcijas darbi. No Traķu centra līdz Užutraķu muižai var ērti nokļūt ar divriteni.
N/A

Interesantās formas no laukakmeņiem veidotā kapela celta 19. gs. Apskatāma no ārpuses.
N/A

Neretas „Riekstiņos” sešus savus bērnības gadus pavadīja izcilais latviešu rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš (1877. - 1962.). J. Jaunsudrabiņš piedzima kalpu ģimenē Neretas “Krodziņos”, bet uz „Riekstiņiem” ar māti pārcēlās pēc tēva nāves. „Riekstiņos” dzīvojošie ļaudis kļuva par prototipiem viņa sarakstītajā “Baltajā grāmatā”, kur tās sauc par Mūsmājām. Godinot J. Jaunsudrabiņa piemiņu, 1967. g. Riekstiņos atklāts muzejs, kas atrodas autentiskā Sēlijas viensētā ar savu garu un smaržu. Apskatāma dzīvojamā ēka, klēts un vāgūzis, saimniecības ēka, kurai austrumu galā 1820.gada beigās piebūvēta saimniecības klēts. "Riekstiņu" ābeļdārzā ir simtgadīgas un vēl vecākas ābeles, tas sākts veidot 19.gs pirmajā pusē. Netālu esošajos Ķišku kapos (Vecumnieku – Ilūkstes ceļa malā) atdusas Jaunsudrabiņu dzimtas piederīgie un pārapbedīts J. Jaunsudrabiņš. Joprojām Neretas novadā saglabājušās daudzas viensētas un vietvārdi - pauguru, upju un citu vietu nosaukumi, kurus Jaunsudrabiņš pieminējis Baltajā grāmatā.