Subates vārds pirmoreiz minēts 1570. g., kad Kurzemes hercogs Gothards Ketlers grāfam G. Plāteram - Zībergam pārdod Subates tirgus vietu. Kad Plāteru – Zībergu dzimta 17. gs. vidū pāriet katoļticībā, Subates luterāņi protestē un pārceļas uz Subates ezera austrumu krastu, kas ir Prodes muižas (mūsdienās tikai drupas) īpašnieku Osten – Zakenu dzimtas īpašums. 1685. g. Osten – Zakeni „pārbēdzējiem” uzceļ luterāņu baznīcu, ap kuru izveidojas Jaunsubate. Abas pilsētas daļas apvieno 1894. g. 1919. g. Latvijas Brīvības cīņu laikā Subati atbrīvo lietuvieši, kam seko pilsētas pārdalīšana Latvijas un Lietuvas sektorā (1921. g. robežu noteica pa iepriekšējo līniju). Subates vēsturiskais centrs veidojies 16. - 19. gs. un tā veidolā ietilpst četru dažādu ticību dievnami, mazstāvu koka apbūve, kas rindojas gar šauru un līkumotu ieliņu malās. Arī dabas apstākļi – pilsētas atrašanās subglaciālās iegultnes krastos (ar Lielo un Mazo Subates ezers tajā) piešķīruši pilsētai Latvijai neierastas skatu perspektīvas.

Vējdzirnavas celtas laikā no 1867. – 1869. gadam pēc holandiešu tipa projekta. Savu nosaukumu tās ieguvušas pēc pirmā īpašnieka uzvārda – Riba. Dzirnavās, kas ir viens no labāk saglabājušamies šāda tipa arhitektūras pieminekļiem Latvijā, ir izveidota izglītojoša ekspozīcija – „Grauda ceļš”, kas stāsta par lauksaimniecības attīstību Zemgalē, graudkopības un maizes cepšanas tradīcijām. Tiek piedāvāta arī ekskursija gida pavadībā. Vējdzirnavas ietilpst atpūtas kompleksā (viesnīca, restorāns, dzirnavas) „Rožmalas”.

Taka izveidota Abavas senlejas labā pamatkrasta nogāzē, kur apskatāmi avoksnāji, dažādu tipu pļavas, kadiķu nora u.c.
Krasta nogāzes visu gadu “apsaimnieko” “savvaļas” govis. Pa aptuveni 200 pakāpieniem var uzkāpt senlejas krastā, kur paveras vienreizējs skats. Taku ieteicams apmeklēt gida pavadībā.

Kopā ir ap 50 liellopiem, visa gada garumā tie ganās ārā, tādēļ tos var apskatīt jebkurā laikā. Ja ir iespēja, apmeklētāji var pacienāties ar „Hailandes” liellopu gaļu, tāpat apskatīt žemaitukus un ar tiem pajāt. Ekskursijas ieteicamas pieaugušajiem.

Pamatīgs trīsstāvu koka tornis, no kura atklājas viens no labākajiem Matsalu līča un tā apkaimes palieņu pļavu skatiem, kuras apsaimnieko mājlopi, veidodami piemērotu vidi dažādām putnu un augu sugām. Laba migrējošo zosveidīgo putnu vērošanas vieta. Tā kā tornis ietilpst Tūlingu (Tuulingu) saimniecības teritorijā – spēkrats ir jāatstāj netālu esošajā autostāvlaukumā, bet suņi jāved piesieti kakla siksnā.

Meklējama pilsētas centrā - Tirgus laukumā 11. Dievnams uzcelts 1886. g. Ēkā atrodas vairāki nozīmīgi mākslas pieminekļi – gleznas, krucifikss (18. gs.) u.c. Baznīcas dārzā apskatāma skulptūra “Latgales māte” (tēlnieks B. Buls) un piemineklis politiski represēto piemiņai (tēlniece V. Dzintare). Baznīca ir apskatāma arī no iekšpuses.

Uzņēmums nodarbojas ar dabas tūrisma pasākumu organizēšanu: agrā pavasarī – izbraucieni ar plostiem, vasarā – laivošana ar smailēm (kopā ar bebru dzīves vērošanu), visu gadu – pārgājieni ar sniega kurpēm pa Igaunijas augstajiem un zemajiem purviem, ziemā – izbraucieni ar stumjamām ragaviņām. Pieredzējuši pārgājienu vadītāji pastāstīs interesantus notikumus un faktus par Igaunijas dabu un kultūru.

Atpūtas komplekss Rušonas ezera ziemeļrietumu krastā ar naktsmītnes, ēdināšanas un aktīvās atpūtas pakalpojumu piedāvājumu.

Durbe ir mazākā pilsēta Latvijā ar slavenu vēsturi, kā arī mazākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita (ap 500 iedzīvotāji). Durbe jau pieminēta 1230. gadā kuršu līgumā ar Alnas Balduīnu. Durbes apkaimē 1260. g. notika slavenā Durbes kauja starp Livonijas un Vācu ordeņa apvienotajiem spēkiem un žemaišiem, kuru pusē pārgāja ordeņa karaspēkā iesauktie kurši. Durbē dzimis pirmais Latvijas ārlietu ministrs Z.A. Meierovics, kā arī dzīvoja un strādāja viens no pirmajiem Latvijas dārzkopjiem Sīmanis Klevers (1834-1922). Pateicoties viņam, apkaimes dārzos atrodamas daudzas retas ābeļu šķirnes. Durbes ģerbonī, kas ir apstiprināts 1925. g., - ir sudraba ābele. Apkaimē ir vairākas saimniecības, kas specializējas augļkopībā, un daudz aktīvu dārzkopju. Ik gadus septembrī notiek ābolu svētki.

Kuldīgu pelnīti uzskata par skaistāko Latvijas viduslaiku mazpilsētu. Tās vietā jau pirms 13. gs. atradies senās kuršu zemes Bandavas centrs. 1242. g. Livonijas ordenis pie Ventas rumbas uzsāk mūra pils celtniecību. Pie pils izveidojas apdzīvota vieta, kas pirmā (1378. g.) Kurzemē iegūst pilsētas tiesības. Nozīmīga ir arī tās dalība Hanzas savienībā. Laikā no 1561. - 1795. g. Kuldīga ir Kurzemes hercogistes galvaspilsēta. Likumsakarīgi, 17. gs. pirmajā pusē tā piedzīvo strauju saimniecisko izaugsmi, kas beidzas līdz ar Ziemeļu kara un mēra epidēmijas sākumu. Kurzemnieku lepnums un lielāku industriālu objektu trūkums ir iemesls, kādēļ padomju laikā pilsētā neieplūda lielākas imigrantu masas, tādēļ Kuldīga šodien ir viena no latviskākajām Kurzemes pilsētām. Uz Kuldīgu ir vērts braukt un uzkavēties vairāk nekā vienu dienu, jo te darāmā netrūkst. Dabas mīļotāji var vērot lidojošās zivis, bet kultūrvēstures pētniekiem te paveras visnotaļ plašs darba lauks.