Contact information
Related objects
| Photo | Name | Description |
|---|---|---|
 |
From the historical and architectural perspective, this is an interesting monument to urban construction between the 17th and 19th centuries. Old Liepāja is in the area of the old market and Kuršu Square, where merchants sold their wares beginning in the 1560s. Until 1792, Kuršu Square was also where punishments were implemented. The current Pētertirgus pavilion was installed alongside the square in 1910. A map shows that the network of streets has partly preserved the chaos of street planning that was typical in Medieval towns. |
|
 |
Work on a new church began in 1574 at the commission of Duke Gotthard Kettler of Courland and Zemgale. The steeple was installed between 1686 and 1688, and in 1862 its height was increased to 80.5 m. The church burned down because of Soviet bombardment on July 27, 1944, and in 1954 the Soviet military blew up its ruins. Reconstruction of the steeple began in 2009, and it now has an outstanding interactive museum that is particularly interesting for children, along with a glassed viewing platform. |
|
 |
The Karosta prison cannot be described, it must be experienced and survived. That’s an opportunity for everyone. This is the best example in Latvia as to how the military heritage can be used for tourism purposes. Others can learn from this site. |
|
 |
This hill in the Tīreļpurvs swamp is an historical object of national importance – the only area in Latvia that is restricted for cultural and historical purposes. There is unique evidence here of World War I fortifications and the so-called Christmas Battle that was fought here.
|
|
 |
This is a sand dune that is covered with pines and has a monument to soldiers from Company 6 in Rīga, who defended the city in 1919. It was from this place that the soldiers went into battle against the numerically much larger army of Bermont-Avalov to liberate Rīga and its Pārdaugava neighbourhood. Created by the sculptor Kārlis Zāle, the monument features a wall facing Slokas Street that is 12 metres tall and is a depiction of the head of a lion that was once part of the gates to Rīga. The side walls on both sides have bas relief depictions of Ancient Latvians and soldiers from 1919. Atop the dune is an area with an altar, a sacrificial dish, and a memorial plaque to commemorate those who fell in battle. The monument was unveiled in 1937 by President Kārlis Ulmanis. |
|
 |
Encircled by apartment buildings, some of which are abandoned, the Tosmare water tower, which was built in 1905 in a pseudo-Gothic style and is made of red bricks, stands tall and proud. It is 37 metres high. Steam pumps were once used to pump underground water into the tower (the pumps have survived to this very day). Water was delivered three times a day to the residents of Karosta. The tower is no longer used for its original purpose, however. The tower can be viewed from the outside at any time. This is a unique aspect of Latvia’s industrial heritage.
|
|
 |
The city of wind, amber and musicians. In the literature sources Liepaja was mentioned for the first time in 1253. The city strived as a trade harbour already at the end of the 16th century. Especially important was the ruling period of Kurzeme Dukes Jacob and Friedrich, when the export and import of Lithuania and Kurzeme goods was provided through Liepaja harbour. Instead of the Līva River that was filled with dune sand a channel was excavated and wharf was formed. The growth of the city continued in the 18th century also after the Northern War and the plague epidemic. When in 1795 Kurzeme was added to the Russian Empire, as one of the most important western harbours of the Empire the harbour of Liepaja developed even more rapidly. From the end of the 18th century until the 19th century Liepaja also became a popular recreation place for the aristocrats of Petersburg. At the end of the 19th century the construction works of War Port and fortress begun. The city became a military strategic place. It suffered hard during World War II. In 1967 the sea trade harbour terminated its operation in Liepaja and Liepaja became a closed city where the War Port was "a city within a city". Today the War Port and its offer is one of the top tourism spots in Latvia. |
|
 |
The museum has more than 120,000 objects which focus on the history of Liepāja and Southern Kurzeme from the Stone Age to the 19th century. Another exhibition is focused on the life and work of the wood sculptor Miķelis Pankoks (1894-1983). New art exhibitions are periodically staged at the museum. |
|
 |
Lāči brand bread is popular in Latvia and abroad, because the bakery uses ancient mastery and skills. Baking traditions are supervised by 2 master bakers and 4 journeymen. You can take a tour of the bakery, knead and bake your own little loaf of bread, have lunch at a cosy saloon and purchase the bakery’s products. Lāči uses its own ingredients for its dishes, combining them with seasonal products from local farms. The bakery shop offers a wide range of products from bread to confectionery. Latvian cuisine: Cream of mushroom soup, various hot potted dishes, bread soup, baker’s dessert. |
|
 |
Skrunda Manor is located on the bank of the River Venta, on the side of the Riga-Liepāja highway. It is a hotel with 12 comfortable rooms, banquet halls, and conference rooms. The manor restaurant uses products grown in Latvia and produced by local farmers, offering its guests to taste original local dishes, such as carp croquettes with homemade rhubarb mayonnaise, pork belly with birch leaf syrup and celery, and a selection of ice cream made in the manor. |
|
 |
Te plašos aplokos mīt 38 sugu savvaļas dzīvnieki (kiangi, lāči, lūši, vilki, meža cūkas, aļņi, vāveres, plēsīgie putni) un visdažādāko šķirņu mājdzīvnieki – Latvijas zilās, Hailandes un Galovejas govis, Romanovas aitas, Vjetnamas cūkas, pīles, zosis, tītari u.c. Acīgākie dīķos pamanīs retās Eiropas kokvardes. Kalvenes pagasta „Cīruļi” – tā ir lieliska, nesteidzīga atpūta lauku vidē, iepazīstot dzīvo dabu! Darba laiks no novembra līdz martam: katru dienu no 10:00 – 16:00 |
|
 |
Atrodas Ventas kreisajā krastā, 0,1 km ZR no Liepājas autoceļa (A 9) tilta pār Ventu. Senču pilskalns, kurā laikā no 14. – 18. gs. (nopostīta Ziemeļu kara laikā) atradās Ordeņa pils. Līdz mūsdienām no tās nekas nav saglabājies. Pilskalnā izvietota 1987. g. uzceltā estrāde – populāra pasākumu norišu vieta. To ieskauj parks ar tēlnieka Ģ. Burvja veidotajiem kuršu ķoniņu koka krēsliem. Izveidota skatu platforma. Par pilskalnu vēsta teikas – gan par pazemes ejām, gan par balto sievieti, kas iznāk reizi simts gadu laikā. |
|
 |
Ziemeļu forti, kas atrodas pašā Baltijas jūras krastā (daļēji noskaloti) ir tikai neliela, bet ļoti iespaidīga daļa no unikālās Liepājas fortifikācijas sistēmas, kas pilsētu apjož visā perimetrā. Fortu pazemes bunkuri veidoti divos stāvus un tos vērts izstaigāt zinošā Karostas gida pavadībā (organizētas ekskursijas no Karostas cietuma). Blakus fortiem atrodas auto stāvlaukums. Esot Ziemeļu fortos, vērts nostaigāt ap 4 km garo jūras krasta posmu līdz Liepājas Ziemeļu molam, kur jūras krastā un jūrā ir redzamas divas krasta aizsardzības baterejas ar ļoti iespaidīgiem skatiem.
|
|
 |
Karostas katlu māja padomju laikā gadu desmitiem tikusi izmantota pilsētas apkures nodrošināšanai. Šobrīd tā ir ir pamesta un degradēta teritorija, kas lieliski pārskatāma no blakus esošajām Karostas ielām.
|
|
 |
Atrodas vietā, kur no A 8 autoceļa atdalās ceļš (P 100) uz Ozolniekiem un Jelgavu. Piemineklis veltīts 6. Rīgas kājnieku pulka strēlniekiem, kas krita un pazuda bez vēsts cīņās ar bermontiešiem 1919. gada 17. novembrī pie bijušās Skuju pamatskolas. Pieminekli (autors Nikolajs Voits, bareljefa autors – Mārtiņš Šmalcs, konsultants – Kārlis Zāle) atklāja 1937. g. 24. oktobrī. To atjaunoja 2009. gadā. |
|
 |
Atrodas Piņķu centrā, Rīgas ielas malā. Veltīts 1919. gada notikumiem, kad 22. maijā pēc gandrīz divu mēnešu dīkstāves, pulkveža Baloža brigāde devās uzbrukumā Rīgai, lai atbrīvotu galvaspilsētu no lieliniekiem. Baložu brigādei atbalsts bija jāsniedz vācu landesvēram un Vācijas dzelzs divīzijai, kā arī krievu kņaza Līvena nodaļai. Pirmo pieminekli atklāja Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis 1939. gada 23. maijā. 1951. gadā padomju vara to nopostīja, bet 2003. gadā tika uzstādīta pieminekļa kopija (tēlnieks J. Briedis, O. Skaraiņa kopija). |
|
 |
Bez jau šajā datu bāzē pieminētajiem Liepājas Ziemeļu fortiem, krasta baterejām un Karostas, Liepājas pilsētas perimetrā atrodas arī citi un iespaidīgi šīs sistēmas elementi, no kuriem, esot Liepājā, būtu vērts apskatīt Luneti (Tosmares ezera dienviddaļa), Vidusfortu (starp Grīzupes ielu un 14. Novembra bulvāri), Austrumu fortu (dienvidos no Brīvības ielas un ziemeļos no Liepājas ezera), Dienvidu fortu (pie Pērkones kanāla) un Vecos fortus pie stadiona „Olimpija”. Visas minētās vietas ir brīvi pieejamas, taču jāievēro piesardzības pasākumi to apskates laikā, jo savulaik saspridzinātie forti var būt bīstami apmeklējumiem no iekšpuses.
|
|
 |
Meklējama Bukupes (Saldus novads, Zirņu pagasts) Ziķos. Apskatāma Ziķu māju saimnieka – Andra Bušinska savāktā kino un foto lietu kolekcija ar senajām filmu rādīšanas iekārtām un priekšmetiem, kas demonstrē fotografēšanas un filmēšanas procesu. Ekspozīcija izvietota saimnieka celtajā bišu šūnas formas guļbūvē. Iepriekšēja pieteikšanās! |
|
 |
Dievnams celts 1900. - 1903. g. bizantiešu stilā kā kara garnizona baznīca, kuras iesvētīšanā (godinot visu jūrnieku aizstāvi – Sv. Nikolaju) piedalījies cars Nikolajs II. Grezno ēku izlaupīja vācieši 1. pasaules kara laikā. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā katedrāle darbojās kā Liepājas garnizona Dievnams. Padomju armija tā telpas izmantoja kā sporta un matrožu kluba kinoteātri un noliktavu. Saglabājušies nostāsti, ka padomju zaldāti esot no fasādes svētbildēm lauzuši zelta mozaīkas gabaliņus. Tagad baznīcā saimnieko pareizticīgo draudze. Katedrāles celtniecībā izmantota unikāla nepārtrauktās betonēšanas tehnoloģija, tādēļ būves konstrukcijām nav atbalsta kolonnu, un to smagums ir balstīts tikai uz ēkas sienām. Tās notur četras krustojošās arku velves. Šobrīd Latvijā augstākā pareizticīgo katedrāle.
|
|
 |
Sākotnēji piemiņas akmens Latvijas Republikas Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam (1871 – 1939) bija uzstādīts 1990. g. pie viņa dzimtajām mājām „Brātiņiem”, bet 2016. g. pārvietots uz Džūkstes piemiņas parku. |
|
 |
Atrodas Ložmetējkalnā, kas ir Garās kāpas viens no augstākajiem punktiem. Blakus piemineklis varonīgajiem latviešu strēlniekiem, kas cieta lielus zaudējumus Ziemassvētku kauju laikā 1916. g. beigās. Pārskatāmi lieli mežu masīvi līdz pat Jūrmalai un Maztīreļa purvs, kurā labi izceļas bijušā šaursliežu dzelzceļa uzbēruma vieta. Ietilpst Ziemassvētku kauju piemiņas parkā, kur apskatāms Mangaļu muzejs, atjaunotais “Vācu valnis”, pieminekļi u.c. objekti.
|
|
 |
Viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7.–9. gs. (pēc citiem avotiem: 4.–10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Pilsētas senākā apbūve izveidojusies ap Lielo ielu, kā arī ap Saules |
|
 |
Pirmā radiolokācijas stacija Dņestr – M darbību uzsāka 1969. g. Ar tās palīdzību varēja aprēķināt palaistas ballistiskās raķetes trajektoriju. Te izsekoja arī kosmisko pavadoņu trajektorijas. Stacijas darbības attālums bija 5000 km. Netālu no tās 1972. g. uzsāka otra – modernāka "ātrās atklāšanas" kompleksa Dņepr – M. būvniecību. 1977. g. tas bija kaujas gatavībā. Vienlaikus modernizēja arī pirmo. Abu staciju komplekss sastāvēja no divām ēkām 250 m garumā un 17 m augstumā. Diennaktī tas varēja nopeilēt līdz 750 kosmiskos objektus, nosakot to atrašanās augstumu, ātrumu un lidojuma trajektoriju. Kompleksa darbības attālums bija 5000 km. Savukārt, 1985. g. notika trešās – vēl modernākas – Darjal – YM būvniecība. Šī stacija spēja "paskatīties" aiz horizonta. Uztvērējantenas ēka bija 117 m augsta (19 stāvi), 80 m gara un 80 m plata. Tās plānotais darbības tālums bija 6000 km, bet to nepabeidza. Pēc Krievijas armijas izvešanas ēku 1995. g. uzspridzina, iztērējot 6 172 311 Ls un 360 kg sprāgstvielu. Kopējā objekta teritorija aizņēma 1072 hektārus. Tajā atradās kazarmas, viesnīca, dzīvojamās mājas (551 dzīvoklis), poliklīnika, ūdenstornis, hospitālis, bumbu patvertne u.c. Tā galvenais uzdevums bija kosmiskās telpas kontrole virs Rietumeiropas un Ziemeļamerikas un pret PSRS palaistas ballistiskās raķetes "pārtveršana". Vērts pievērst uzmanību tuvumā esošajai autobusa pieturai ar nosaukumu "Kombināts". Baltijas valstīs – vienīgais šāda veida militārais komplekss. !!! Ar 2018. gada martu Skrundas militārā pilsētiņa apmeklētājiem ir slēgta. |
|
 |
No Kronvaldu Ata (1837. – 1875.) – izcilā latviešu publicista, pedagoga un valodnieka dzimtajām mājām – „Lejas Miķiem” Priekules novada Krotē nekas līdz mūsdienām vairs nav saglabājies. Māju vietā uzstādīta piemiņas plāksne ar uzrakstu: „Katram tā vieta svēta, kur piedzimis, audzis” (A. Kronvalds). |
|
 |
Meklējams Džūkstes centrā. 1990. g. uzstādīto pieminekli pēc gada uzspridzināja. Tagadējais veidots no uzspridzinātā atliekām. Veltīts 1944. g. Ziemassvētku kaujās kritušajiem latvieša leģiona 19. divīzijas kareivjiem. |
|
 |
Atrodas Grobiņas nomalē (dienvidaustrumdaļā) pie Liepu gatves (saukti arī par Priediena senkapiem). Arheoloģisko izrakumu rezultāti liecina, ka apbedījumi te skeletkapu, ugunskapu un uzkalniņkapu veidā tapuši laikā no 7. - 9. gs. (atšķirīgi datējumi, arī 4. – 10. gs.) 1987. g. izrakumu laikā te atrada unikālu ar seniem ornamentiem rotātu 8. - 9. gs. skandināvu karavīra kapakmeni (stēlu), kas glabājas Liepājas vēstures un mākslas muzejā un ir vienīgais šāda veida atradums Baltijas jūras dienvidaustrumos. 0,3 km dienvidos no senkapiem lēnām plūst Ālande, kas viduslaikos bijusi kuģojama. Liepas gatves malā uzstādīta informatīva zīme. Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir iekļauts UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā. |
|
 |
Dzelzceļa vagons uzstādīts un veltīts uz Sibīrijas plašumiem deportētajiem 2916 nevainīgajiem Skrundas un apkaimes iedzīvotājiem, kurus lopu vagonos aizveda austrumu virzienā. Atrodas Stacijas ielā 1 pie Skrundas dzelzceļa stacijas. |
|
 |
Nosaukumu ieguvusi no zivju tirgus, kas agrāk atradies ielas galā pie Kuršu laukuma. Zivju ielas 4/6 pagalmā un blakus esošās Peldu ielas 2 pagalmā joprojām ir saglabājušās vecās no guļbaļķiem celtās noliktavu ēkas. Zivju ielā atrodas viens no populārākajiem pilsētas apskates objektiem - Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 Latvijas mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra. |
|
 |
Vieta, kur 1. pasaules kara laikā 1916. g. notika t.s. Ziemassvētku kaujas starp Krievijas un Vācijas karaspēku, pēc kurām latviešu strēlnieku drosme un varonība aizskanēja tālu pāri valsts robežām. Ložmetējkalnā ir izveidota piemiņas vieta latviešu strēlniekiem un atjaunots skatu tornis. No tā labi redzams Maztīreļa purvs ar bijušo vācu šaursliežu dzelzceļa līnijas vietu, kas to šķērso ziemeļu - dienvidu virzienā, iezīmējot purvā lielāku koku rindu. Kā iepazīt? Iespēja doties pārgājienos gan ar gidu, gan bez, apmeklēt Ziemassvētku kauju muzeja "Mangaļu" māju, kuras apkaimē izveidots marķēts izziņas maršruts, piedalīties tematiski izglītojošos pasākumos un kauju imitācijās. Apskatāmi pieminekļi, karavīru kapi, ierakumi, fortifikācijas, zemnīcas u.c. Mangaļu mājās atrodas Latvijā lielākais kauju vietu makets. Apskatāmi Baltijas reģionam unikāli 1. pasaules kara lauka fortifikācijas elementi, kas saistīti ar leģendārajām Ziemassvētku kaujām: autentiskā vietā rekonstruēts nocietinājumu sistēmas posms – blindāža un daļa no vācu aizsardzības pirmās līnijas t.s. „Vācu valnis”. |
|
 |
Liepājas Karostas kanāls ar tajā izvietoto Padomju armijas jūras kara flotes bāzi un zemūdeņu bāzi veidots pēc Krievijas cara pavēles vēl pirms Pirmā pasaules kara. Bijusī zemūdeņu osta šobrīd ir slēgta teritorija un tiek izmantota saimnieciskām vajadzībām. Karostas kanāls labi pārskatāms no Pulvera ielas puses un nu jau atjaunotā Kalpaka tilta. Starp citu, kur palika unikālais militārais mantojums - padomju laika zemūdenes? Tas ir atsevišķa stāsta vērts. Lieki piebilst, ka igauņiem - vienīgajiem Baltijas valstīs saglabātā zemūdenē (Lembit) ir izveidots unikāls muzejs...
|
|
 |
Eiropā un, domājams, pasaulē unikāls militāro būvju komplekss, kas izvietots starp Baltijas jūru un Liepājas un Tosmares ezeriem. Cietoksnis izmaksāja 45 miljonus zelta rubļus, un to sāka būvēt 19. gs. beigās pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles. Tas sastāvēja no kara pilsētiņas un fortifikācijas būvēm - lielgabalu pozīcijām, bunkuriem, pulvera pagrabiem, kanālu sistēmas, šaursliežu dzelzceļa u.c. 1908. g. saskaņā ar jauno Krievijas aizsardzības koncepciju cietoksnis beidza funkcionēt, jo tā celtniecību atzina par stratēģisku kļūdu. Pazemes būves un pagrabus 1. pasaules kara laikā mēģināja uzspridzināt, taču tas īsti neizdevās. Tā atsevišķiem elementiem bija liela nozīme Latvijas atbrīvošanas cīņās. Līdz mūsdienām saglabājušās atsevišķas cietokšņa daļas - Ziemeļu forti, Vidusforts, Austrumu forts, Dienvidu forts, krasta aizsardzības baterijas (Nr. 23., 3.), Redāns, Lunete u.c. Lielākā daļa no tiem nav labiekārtoti, tādēļ to atsevišķu daļu apskate var būt bīstama. Bijušā cietokšņa ziemeļdaļa ietver Karostu, kas piedzīvojusi septiņas dažādas armijas un varas. Padomju laikos Karosta bija slēgtā zona un civilpersonām nepieejama. Te atrodas daudzi izcili militārās vēstures pieminekļi un tūristu iecienītais Karostas cietums. |
|
 |
Viena no pirmajām un lielākajām Latvijas kazkopības saimniecībām. Piedāvā gan ekskursijas, gan nakšņošanu glempinga mājiņā. Iespēja apskatīt 100 kaziņas un āzīšus, redzēt, kur top, pagaršot, kā arī jo īpaši aicina ieplānot baudīšanai uz vietas un līdzņemšanai iegādāties kazas pienu, kefīru, cietos un mīkstos sierus un citu vietējo ekoloģisku produkciju! Līcīši aicina ģimenes no Latvijas un visas pasaules pavadīt pie sevis ilgāku laiku, nakšņot mājīgā Glempinga mājiņā un noīrēt pirtiņu tieši Misas upes krastā! Šis piedāvājums ir taps sadarbībā ar sociālo uzņēmumu "Kultūras tūrisms". Nakšņojot pirmdienās vai ceturtdienās, var izbaudīt tajā pašā dienā gatavotu svaigu kazas piena produkciju! |
|
 |
2003.gada decembrī folkloras kopa „Atštaukas” izveidoja folkloras centru „Namīns”, kurā svin svētkus, organizē Jāņu ielīgošanu, Lieldienu iešūpošanu, Miķeļdienas tirgu, Annas dienas Saimnieču svētkus, tautiskos Ziemassvētkus. „Atštaukas” palīdz saglabāt un popularizēt dažādus latviešu tautas godību rituālus, gan kāzu, gan arī bēru tradīcijas. Folkloras centrā „Namīns” darbojas arī skola, kurā bērniem tiek mācīta folklora un tautas tradīcijas. |
|
 |
Atrodas iepretim Sv. Trīsvienības baznīcas tornim. Piemineklis (autore A. Dumpe) veltīts pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem (1859. – 1927.).To atklāja 2003. g. 14. novembrī, kas sakrita ar laiku pirms 81 gada, kad valstsvīru ievēlēja nozīmīgajā amatā. |
|
 |
Atrodas Lielajā ielā 9. Dievnams celts 1742. - 1758. g. (J. K. Dorna projekts) pilsētas vācu draudzes vajadzībām, bet 55 m augstā torņa celtniecību pabeidza 1866. gadā. Baznīcas fasāde un interjers ir veidots vēlīnā baroka stilā ar klasicisma (interjerā – arī grezni rokoko stila elementi) iezīmēm. Dievnams pazīstams ar 1773. - 1780. g. būvētajām (H. A. Konciuss) ērģelēm. Pēc 1885. g. pārbūves instrumentam ir > 7000 stabuļu, 131 reģistrs un 4 manuāļi. Tas ir nominētas kā pasaulē lielākās mehāniskās ērģeles, kurās vērts ieklausīties koncertu laikā! Apmeklētāji var apskatīt baznīcu, ērģeles un uzkāpt tornī. |
|
 |
Saldus vēstures dokumentos minēta jau 1253. g. Līdz 13. gs. te atradās senā kuršu pils Salden, kas arī attēlota pilsētas ģerbonī. Ap 1341. g. netālu no kuršu pilskalna Livonijas ordenis uzcēla pili, pie kuras izveidojās apdzīvota vieta. Savu uzplaukumu līdzīgi kā citas Kurzemes apdzīvotās vietas tā piedzīvoja hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 1642. - 1682. g. Par Saldus dibināšanas gadu min 1856., kad sākās Ziemeļu karā nopostītās vietas atjaunošanas darbi. 2. pasaules kara beigās pie pilsētas norisinājās smagas kaujas, taču līdz pat 1945. g. 8. maijam pilsēta palika vācu armijas okupētajā Latvijas daļā. Mūsdienu Saldus piesaista ar saviem pasākumiem – pilsētas dienām, mūzikas festivālu "Saldus saule", kā arī dažādiem apskates objektiem, starp kuriem minama a/s „Druvas pārtika", kur var vērot saldējuma tapšanas procesu un Saldus pārtikas kombināts, kur var degustēt garšīgās konfektes „Gotiņa" un vērot ražošanas procesu. |
|
 |
Manēža (celta 1903. – 1904.) bija Karostas militāro treniņu, vingrinājumu un svinīgu pasākumu norises vieta. Dienvidu piebūvē (nav saglabājusies) atradās neliela baznīciņa. Manēžā notika ģimnastikas uzvedumi un sacensības jātnieku veiklības vingrinājumos. Tajā rīkoja oficiālas maltītes garnizona matrožiem, kur vienlaikus apkalpoja līdz 3000 cilvēkiem. Diemžēl līdz mūsdienām ir saglabājušās tikai „plikas” ēkas sienas. Manēžas apskate no ārpuses un iekšpuses jebkurā laikā. Vienīgā šāda veida un izmēra slēgta tipa celtne Latvijā, kuras jumta pārsegumā bija iestrādātas stikla kārniņu joslas.
|
|
 |
Geidas *Objekts neaktīvs*
|
Bioloģiskā zemnieku saimniecība „Geidas” specializējusies piena lopkopībā un saimnieki labprāt iepazīstinās ceļotājus ar „piena ceļu“ - kā no maza teļa izaug ražīga govs, kur rodas piens, kā no piena var pagatavot krējumu, sviestu, biezpienu un citus vienkāršus un veselīgus produktus. |
 |
Grobiņas mūra pili 1348. gadā cēlis ordeņmestrs Goswin von Herike. Grobiņas pils izmantota kā fogta rezidence, pilsnovada administratīvais centrs, svarīgs ordeņa atbalsta punkts, kā arī ordeņa sūtītu ceļotāju naktsmītne, braucot no Livonijas uz Prūsiju. Pils laika gaitā uzlabota un pārbūvēta. 17.gs. vidū veikta vērienīga pils pārbūve un ārējo nocietinājumu pārveidošana, uzberot zemes vaļņus ar četriem stūru bastioniem. 18.gs. pils celtnes vairs netika labotas, tomēr līdz pat Kurzemes un Zemgales hercogistes likvidēšanai pils dažās telpās vēl atradās Grobiņas apriņķa administratīvās iestādes, gadsimta beigās vairs netika apdzīvota, un tā pārvērtās drupās. Līdz mūsdienām saglabājušies viduslaiku mūri, 17. gadsimtā veidotie nocietinājumu bastioni un aizsarggrāvji, kā arī stāvinātās nogāzes. 2019.gadā pilsdrupas Ālandes upes atpūtas parka projekta ietvaros izbūvēta skatuve un skatu platforma virs pilsdrupām, rietumu nogāzē izbūvētas lielas kāpnes. Ap pilskalnu arī labiekārtota pastaigu taka, kura vijas cauri pilsētai gar Ālandes upi. Viduslaiku pilskalnam un takai piekļaujas pilsētas promenāde ar skatu vietām un soliņiem. |
|
 |
Atpūtas vieta atrodas Dienvidkurzemes vēsturiskajā Papes Ķoņu ciemā. Naktsmītne – klēts, vēsturiska ēka ar niedru jumtu, pielāgota dzīvošanai vēlā pavasarī/vasarā/agrā rudenī. 3 istabiņas + neliela priekštelpa un virtuve divos stāvos. Piemērota 8 cilvēkiem. Ideāla vieta radošām nometnēm, plenēriem, meistardarbnīcām un citām aktivitātēm. Telšu vietas, kur var uzņemt līdz 80 cilvēkiem. Mikjāņu sēta sadarbībā ar Rucavas tradīciju klubu interesentu grupām piedāvā iespēju baudīt vietējos tradicionālos ēdienus iepriekš vienojoties - „siļķi uz ogles”, balto sviestu ar vārītu kartupeli, riezu, zivju zupu, u.c Piedāvājums pieejams tikai grupām, iepriekš piesakoties. |
|
 |
Vienreizēja iespēja vērot vienkopus dažādus amatniekus (dzintara apstrādātāji, rotkaļi, audējas, šuvējas u.c.) darbībā un iegādāties meistaru darbus. Apskatāmas pasaules garākās dzintara krelles (123 m, 19 kg!), kas taisītas no pilsētas iedzīvotāju dāvinātajiem dzintara gabaliņiem. Bērniem organizē radošās darbnīcas. |
|
 |
На кладбище возле Лестенской лютеранской церкви перезахоронены более 900 воинов, павших во время Второй мировой войны. Это в основном воины, погибшие в боях Курляндского котла на территории Земгале и Видземе. В память павших установлен памятник «Родина-мать Латвия» скульптора Арты Думпе. Лестенское братское кладбище является вторым по величине (после Рижского Братского кладбища ) местом захоронения в Латвии латышских солдат, павших во время Второй мировой войны. На могильных плитах выгравированы имена ~ 11 000 воинов. |
|
|
|
Здесь можно наблюдать за работой разных ремесленников (обработка янтаря, ювелиры, ткачи, портные и др.) и приобрести работы мастеров. Представлены самые длинные в мире янтарные бусы (123 м, 19 кг!), которые сделаны из подаренного жителями города кусочков янтаря. Дети могут принять участие в творческих мастерских. |
|
 |
Находится на обочине автодороги А9 в полукилометре от поворота на Лестене в направлении Риги. Камень (автор O. Фелдберг) установлен в 1991 году (на месте бывшего дома „Румбу”) в память о защитниках Курземской крепости, которые, выдержав десятикратное превосходство советской армии, дали возможность ~ 300 000 латвийским военным беженцам эмигрировать от следовавшего за этим советского террора. |
|
 |
Название Добеле впервые упоминается в исторических источниках в 1254 году. Добеле было одним из наиболее укрепленных земгальских мест, поэтому в период с 1279 по 1289 гг. пережило шесть нападений немецких крестоносцев. В 1289 году земгальцы вынуждены были отступить. В 1335 году завоеватели на месте земгальского замка приступили к строительству нового, каменного замка. На противоположном левом берегу Берзе начался образовываться посад торговцев и ремесленников. Город сильно пострадал во время Северной войны и последующей эпидемии чумы. Важное событие в хозяйственной жизни города произошло в 1927 году, когда была построена железнодорожная линия Лиепая - Глудас. После Второй мировой войны в Добеле и окрестности города пришли советские военные, которые построили один из крупнейших танковых полигонов СССР «Добеле-2». Сейчас путешествующим по Добеле предлагается интересный выбор посещаемых объектов. |
|
 |
Самое большое братское кладбище воинов Первой мировой войны в Латвии. На нем похоронены 1800 латышских стрелков и в 30-е годы прошлого века перезахоронены 2000 солдат, служившие в разных частях Российской армии. В центре кладбища установлен памятник. |
|
 |
Наиболее значимый для города период связан с периодом с1561 по 1795 гг., когда Елгавский край входил в состав Курземского и Земгальского герцогства. Как только Елгава получила статус резиденции герцога (1567 г.) и столицы герцогства (1616 г.), началось быстрое развитие города, которое достигло наивысшей точки во времена правления герцога Екаба. Во время правления двух последних Курземских герцогов – Эрнста Иоганна Бирона и его сына Петра учреждается (1775 г.) Академия Петра (Academia Petrina) - первый Латвийский университет, в 1816 году создается Курземское Литературное и художественное общество, в 1822 г. выходит в свет первая газета на латышском языке «Латвиешу Авизес» («Латышские Газеты»), в 1802 г. строится первое здание театра в Латвии, а в 1898 г. – первое предусмотренное для музея здание. В 1937 г. в Елгавском замке размещается Латвийская Сельскохозяйственная камера, а через два года открывается Елгавская Сельскохозяйственная академия. Летом 1944 года погибает почти вся историческая застройка города и художественные ценности. По окончании Второй мировой войны Елгаву восстановили. Не так давно восстановлена башня церкви Святой Троицы, в которой в настоящее время создан один из лучших интерактивных музеев Латвии (очень дружественный по отношению к семьям с детьми). |
|
 |
Первая церковь в Пиньки была деревянной. Идея о строительстве новой церкви возникла уже в 50-х годах 19-го века, но первый камень в основание новой церкви (архитектор И. Д. Фельско) был заложен 25-го мая 1872-го года. Строительство церкви продолжалось с 1872-го по 1874-ый год. Орган с девятью регистрами был изготовлен известным органных дел мастером Вильгельмом Зауэром в 1890-м году. 17-го июля 1916-го года пятый батальон латышских стрелков, направлявшийся на линию фронта возле Смарде, остановился возле имения Пиньки. В упомянутый день в церкви в Пиньки полковник Юкум Вациетис прочитал проповедь (насчет этого факта у историков разное мнение), которая вошла в историю Латвии как одно из самых значимых событий того времени. Историческое событие побудило Александра Чака увековечить его в своей поэме «Проповедь в церкви в Пиньки». Церковь (является памятником культуры) можно осмотреть и изнутри. В темное время суток она подсвечивается. Возле церкви находится камень, установленный в память о латышских стрелках. |
|
 |
Возвышается на правом берегу реки Берзес, в западной части Добеле. Городище с укрепленным форбургом было обжито уже в 10 – 13 веке, а у его подножия (площадка между улицей Терветес и Лиепайским шоссе) находился древний город. Как это „обычно” и случалось, то и на этом городище предков (земгалов) в период с 1335 – 1347 года Ливонский орден построил каменный замок. Замок был разрушен в 18 веке, а сохранившиеся от него весьма впечатляющие и живописные развалины сейчас законсервированы. В руинах выстроена смотровая площадка. |
|
 |
Находится в 0,1 м к югу от развалин Гробиньского замка, на правом берегу Гробиньского водохранилища. Гробиня является одним из древних заселенных мест Латвии, так как в период с VII по IX вв. (согласно другим источникам IV – Х вв.) здесь находилась крупная известная на территории теперешней Балтии скандинавская колония торговцев и воинов. Переселенцы-колонисты из Готланда и Швеции образовали колонию на холме правого берега судоходной в то время реки Аланде Скабаржкалнсе. Считается, что именно здесь находился упоминаемый в хрониках IX века куршский Юрпилс (Seeburg). Происхождение топонима (Скабаржкалнс) связывают с тем фактом, что в Курземе грабы в свое время назвали гробами. Скабаржкалнс - древнее городище куршей, рядом с которым найдены остатки древнего города. Исторические источники свидетельствуют о том, что в 1263 году замок куршей без боя был отдан рыцарям Ливонского ордена для сожжения. С противоположным берегом городище соединяет небольшая деревянная переправа. |
|
 |
Путени *Object Inactive*
|
В хозяйстве „Путени” можно увидеть характерных для села домашних птиц и животных и отправиться на прогулку „По тропе барона фон Бера”. Хозяева предлагают познакомиться с традиционными ежегодными обычиями, узнать секреты приготовления тминного сыра и других блюд национальной латышской кухни. |
 |
Поместье построено в 1835-м году для рода баронов фон Фирксов по заказу баронессы Теа фон Фиркс. После перестройки в 1883-м году здание обрело роскошную декоративную отделку в стиле маньеризма и ренессанса и больший строительный объем. 15-го декабря 1905-го года здание поместья было сожжено революционерами. Восстановительные работы под руководством архитектора Л. Рейнира были начаты три года спустя. Во дворце поместья можно осмотреть зал для торжеств с двумя мраморными каминами, в отдельных помещениях – паркет, выложенный в начале 20-го века и створки наружных дверей, украшенные металлической чеканкой. В 1938-м году дворец перестроили. Во время Второй мировой войны в здании находился военный госпиталь немецкой армии, в послевоенные годы – школа для работников леса. С 1962-го года во дворце находится Рудбаржская школа, названная в честь О. Калпака. На стене здания прикреплена мемориальная плита в честь батальона Калпака. Во время Борьбы за независимость Латвии 22-го января 1919-го года большевики захватили Скрунду. Через семь дней после этого батальон О. Калпака выступил из Рудбаржского поместья в направлении Скрунды. После трехчасового боя он одержал победу, захватив стратегическую позицию вдоль берега Венты. Это была первая победа батальона Калпака после многократных отступлений, что вдохновило на дальнейшую Борьбу за независимость Латвии. |
|
 |
Северная часть Лиепайской крепости включает в себя Военный порт, после восстановления независимости Латвии ставший открытой территорией. Северные форты, батареи береговой обороны, Свято-Никольский морской православный собор, водонапорная башня, манеж, тюрьма Каросты, Северный мол, разводной мост Оскара Калпака. |
|
 |
Находится на острове Пилс между Лиелупе и Дриксу. Построенный в стиле барокко дворец проектировал известный итальянский архитектор Франческо Бартоломео Растрелли, что является его наиболее значительной работой раннего творчества. Во дворце находится Латвийский сельскохозяйственный университет. В 1968 г. здесь создан музей.+ 371 63005617. В юго-восточном крыле цокольного этажа дворца расположены родовые гробницы правителей Курземе и Земгале – Кетлеров и Биронов (период времени с 1569 по 1791 гг.), где к осмотру представлены 18 отреставрированных саркофагов. |
|
 |
Находится в сквере возле Скрундского дома культуры. Установлен в 2005-м году в честь победы полковника О. Калпака и его батальона над большевиками в Скрундском бою. Во время Борьбы за независимость Латвии 22-го января 1919-го года большевики захватили Скрунду. 29-го января батальон Калпака из Рудбаржского поместья выступил в направлении Скрунды. После трехчасового боя он одержал победу, захватив стратегическую позицию вдоль берега Венты. Это была первая победа батальона Калпака после многократных отступлений, что вдохновило на дальнейшую Борьбу за независимость Латвии. |
|
 |
Находится недалеко от автодороги А 9, к западу от дома Батаров, где 22 марта 1919 года состоялся бой между бригадой генерала Яниса Балодиса и большевиками. Открыт в 1936 году. |
|
 |
Теперешнее здание (позднее барокко, ранний классицизм) было построено по инициативе герцога Курземе и Земгале Петера Бирона в период с 1773 – 1776 годы (датский архитектор Северин Енсен) на месте, где располагался дворец герцогини Анны. В 1775 году здесь было основано первое в Латвии высшее учебное заведение Academia Petrina (Академия Петра - названа так в честь ее основателя), а в 1782 году - создана первая обсерватория. Во времена Российской империи здесь находилась гимназия. Среди ее выпускников стоит упомянуть таких, как К.Баронс, Ю. Алунанс, Я.Чаксте, А.Сметонс и др. В 1952 году в здании гимназии основали Елгавский музей истории и искусства, которому в 1975 году было присвоено имя классика латышской живописи Гедерта Элиаса (1887 – 1975). Экспозиция музея рассказывает об истории города и края в период Курземско-Земгальского герцогства и после него. У впечатляющего здания расположены четыре пушки времен Курземского герцогства и памятник Г. Элиасу (1987 год, скульптор И. Зариньш), а также фрагмент памятника освободителям Елгавы “Лачплесис и Чёрный рыцарь”, изготовленный скульптором К. Янсоном. |
|
 |
На месте 94 автошколы морского военного флота Лиепайского военного флота размещена 3-я основная школа города Лиепаи.
|
|
 |
Родной дом первого Премьер-министра и впоследствии Президента страны Карлиса Улманиса (1877 - 1942), где в 1993 г. был создан музей. За последние 20 лет "Пикши" пережили невероятное преобразование: благоустроен ландшафт местности, заново построены здания, которые были разрушены или находились в плохом состоянии. Здесь можно осмотреть жилое и хозяйственное строение, хлев – сарай, амбар. В зданиях размещена экспозиция, посвященная жизни К. Улманиса, а также богатая коллекция оборудования и инструментов для использования в сельском хозяйстве. Интересным экспонатом является самая большая деревянная маслобойка в Латвии. |
|
 |
Находитсяв центре Руцавы, в 0,15 км к северу от Руцавской лютеранской церкви. В построенном в конце XIX века деревянном здании (преобразовано в музей после восстановления) можно ознакомиться с жизненной средой людей более 100 лет тому назад. Здесь представлены предметы быта, характерные для Руцавы народные костюмы, носки, узоры рукавиц. Местные энтузиасты и руцавские женщины организуют проведение посиделок, попевок, игр и переплясов, ткут полезные вещи, а также предлагают культурно-просветительные программы «Посиделки» и «Почитаемые блюда Руцавы» с блюдами Нижнего Курземе. Латышская кухня: Подовый хлеба, скабпутра, самоиспеченный хлеб, мед, травяные чаи. |
|
 |
«Айритес» находится на том месте, где первый главнокомандующий Латвийскими вооруженными силами полковник Оскарс Калпакс и другие латышские воины (в том числе три офицера) погибли 6-го марта 1919-го года в бою возле Айритес. В 1920-м году на пожертвованные средства в Айритес начали возводить памятник, который открыли 3-го сентября 1922-го года. В 1935-м году по инициативе объединения «Батальон полковника Балодиса» началось строительство здания, в котором планировалось разместить музей, посвященный борьбе батальона Калпака. Его открыли годом позже. В советское время памятный ансамбль был уничтожен, а в здании разместили почту и оборудовали квартиры. Во времена Атмоды (1988 – 1989) памятное место было восстановлено, а 11-го ноября 1990-го года заново был открыт музей О. Калпака. В 2007-м году во время ремонтных работ сгорел второй этаж здания. Музей и экспозицию восстановили в 2013-м году. Экспонаты рассказывают о жизненном пути и об участии О. Калпака в Борьбе за независимость Латвии и боях Первой мировой войны. Работники музея регулярно организуют мероприятия памяти О. Калпака и празднования дня Лачплесиса. |
|
 |
Дурбе - самый маленький город в Латвии со знаменитой историей, а также самый маленький город Латвии по численности населения (около 500 жителей). Дурбе упоминался уже в договоре 1230 года между куршами и Балдуином Альнским. В окрестностях Дурбе в 1260 году произошла знаменитая битва при Дурбе между объединенными силами Ливонского и Германского орденов и жемайшами, на сторону которых перешли курши, призванные в войско ордена. В Дурбе жил и работал один из первых садоводов Латвии Симанис Клевер (1834-1922). Благодаря ему в окрестных садах встречается много редких сортов яблонь. На гербе Дурбе, утвержденном в 1925 году, изображена серебряная яблоня. В окрестностях находится много хозяйств, специализирующихся на выращивании фруктов, и много активных садовников. Каждый сентябрь проводится праздник яблок. |
|
 |
В экспозиции данной комнаты есть экспонаты, повествующие об истории волостей Лестене и Джуксте, о событиях Второй мировой войны и ее последствиях. Вход за пожертвование. |
