Meži

Viena no retajām vietām Latvijā, kur savvaļā aug divas retas un aizsargājamas augu sugas – parastā īve un Baltijas efeja (sk. arī Rucavas īvju audzi). Teritorija nav labiekārtota un piemērota apskatei kā tūrisma objekts, kā arī dabā nav atpazīstamas tās robežas (nav informatīvo zīmju), tādēļ apmeklētājs bez botāniskām zināšanām šeit redzēs tikai „parastu” mežu. Austrumos no lieguma vairāku kilometru garumā stiepjas neliels valnis – bijušā šaursliežu dzelzceļa (600 mm, 41 km garš) līnija Dubeņi – Rucava, ko Pirmā Pasaules kara laikā būvēja vācu armija ar mērķi – izvest kokmeteriālus.

Teritorija veidota aizsargājamu tauriņu sugu un to populāciju aizsardzībai. Nīcgales mežos atrodas arī populārs tūrisma objekts – Nīcgales lielais akmens, kas pēc tilpuma ir lielākais Latvijas dižakmens - ģeoloģisks un ģeomorfoloģisks dabas piemineklis. Tā tilpums ir ap 170 m3, apkārtmērs 31,1 m, augstums 3,5 m, garums 10,5 m, platums 10,4 m.

Ķekavas novada Daugmales pagastā atrodas pastaigām un dabas baudīšanai piemērots mežs, kurā baudīt dabas daudzveidību. 

Between Saunags and Vaide on the road to Kolka, you will see an area on the left (South) side of the road where there was a massive forest fire in 1992 which burned approximately 3,300 hectares of forest.  Biologists use the area to study the regeneration of the forest.  There were extensive and destructive fires here during the early 20th century, as well.  Swedish scientists say that there have been at least 15 fires in the forests of Šlītere over the last several centuries.  The burned area is in a nature reserve and can only be viewed from the road.

Neskartu mežu cienītāji var doties izpētīt Plakanciema puses mežu takas. Braucot no Plakanciema pasta nodaļas Mellupu virzienā pa autoceļu V7, pēc aptuveni 1 km jānogriežas ceļā pa labi. Tālāk jādodas uz priekšu vēl 1,2 km. Maršruta sākums - iepretī mājām “Putriņas” ceļa kreisajā pusē, kur sākas meža ceļš. Sākumā maršruts ved pa taisnu meža ceļu. Pēc 500 m nonākam pie ūdenskrātuves (karjera). Šeit ir iespēja doties vai nu gar vienu ūdenskrātuves krastu, vai gar otru. Abās pusēs var aiziet aptuveni līdz ūdenskrātuves pusei un tad griezties atpakaļ. Krastā augošos kokus iecienījuši bebri. Ūdenī peldas pīles, meža ceļa malā vairāki skudrupūžņi, no sakritušo pērno lapu apakšas lien ārā zaķskābenes.