Nr Nosaukums Apraksts
N/A

19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. 

N/A

Arī Latvijas un Baltijas mērogā interesanta vieta, kur Viduslaiku vēstures entuziasti „uz savas ādas" izzina Livonijas laika ikdienas dzīvi, kā arī uzskatāmi to demonstrē ikvienam interesentam. Geidānmuižas apmeklētājiem tiek piedāvāts plašs iespēju klāsts jebkurā gadalaikā. Ziemā tā ir darbošanās ar garkātu ieročiem, vizināšanās izrakstītās kamanās gar Āraišu ezeru, slidošana ar kaula slidām, tradicionālas ziemas spēles, bet vasarā - šķēpmešana, kaujas nažu un cirvju mešana, lingošana, kaujas skrējiens pilnās kaujas bruņās, zobencīņas pamatu apmācība, vizināšanās zirgā daļējā kaujas ietērpā un akmens metamās mašīnas izmēģināšana. Īpaši ieteicama un baudpilna nodarbe ir Livonijas laika ēdiena degustācija. Geidānmuiža meklējama Āraišu mācītājmuižā pie Āraišu luterāņu baznīcas.

N/A

Neliela apdzīvota un ainaviska vieta plašajā Skrobļa (Skroblus) strauta ielejā. Ciema austrumu pusē atrodas Lietuvas mērogā unikāls objekts – klēts - rija, kur no 1929. g. vietējie cilvēki uzveda un skatījās lauku teātra izrādes. Netālu no tās (uz abiem objektiem ir norādes) atrodas Skrobļa avoti (Skroblaus versmės), kas iztek no dziļas starppauguru ieplakas. Avotu gan ir appludinājis bebru uzceltais dambis. Dienvidos no ciema atrodas vecs grants karjers, kas ir viena no retajām vietām Baltijā, kur dabā ir atrodami krama ieža gabali, kas atnesti ar ledāju.

N/A

Taisnā Celtnieku iela ir bijušās Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa (celta 1900. gadā, 49 km gara) līnijas „trase”, kuras malā (Celtnieku ielā 50) redzama bijusī dzelzceļa stacijas ēka.

N/A

Peipusa ezera piekrastē ir sastopami arī citi gar vienīgo ielu sarindoti ciemati – Kolkja un Varnja, kas izveidojās pirms vairākiem gadsimtiem, kad, glābdamies no Krievijas valdības vajāšanas, šeit patvērumu rada vecticībnieki. Kolkjā ir apmeklējams vecticībnieku muzejs (www.hot.ee/kolkjamuuseum) un Sūr-Kolkjas vecticībnieku lūgšanu nams. Ciemā darbojas vecticībnieku baznīca un Varnjas Dzīvās vēstures muzejs (www.starover.ee). Muzeja eksponāti uzskatāmi stāsta par Peipusa vecticībnieku dzīves stilu vairāk nekā 350 gadus ilgā laika posmā.

N/A

Merķine ir viena no senākajām Lietuvas apdzīvotajām vietām. Jau 14. gs. tā atradās nozīmīgu transporta un tirdzniecības ceļu krustcelēs. Gan agrāko laiku, gan mūsdienu pilsētas dominante ir iespaidīgais stāvo gravu un aizsarggrāvju apjoztais līdz 20 m augstais Merķines pilskalns (Merkinės piliakalnis), kas slejas Merķes un Nemunas satekas vietā. Tajā esošā pils (nav saglabājusies) 14. un 15. gs. vairākkārt cieta no krustnešu uzbrukumiem. Sakopojam spēkus un dodamies atklāt vienu no skaistākajām Lietuvas ainavām, kas paveras no Merķines pilskalna! Mūsdienās Merķine ir lielākā Dzūkijas nacionālā parka pilsētiņa (~ 1500 iedzīvotāju).

N/A

Vijciema čiekurkalte savu darbību uzsāka 1895. g. pēc plašiem apkārtnes meža ugunsgrēkiem. Šobrīd tā ir vecākā Latvijā un viena no vecākajām Eiropas čiekuru kaltēm. Pēc ceturtdaļgadsimta dīkstāves to atjaunoja 1992. g. Vienreizējais kultūrvēstures piemineklis ir saglabāts pilnīgā darba kārtībā. Ēkā atrodas 19. gs. beigās ražotā autentiskā iekārta un aprīkojums. Arī mūsdienās to izmanto čiekuru žāvēšanai. Ekskursijas laikā apmeklētāji var iepazīties pilnu čiekuru (g.k. – priedes) apstrādes ciklu. Ziemā, kad ir īstais čiekuru žāvēšanas laiks, te demonstrē kaltēšanas procesu. Vijciema čiekurkalte ir iekļauta Eiropas kultūras mantojuma objektu sarakstā.

N/A

Ap 6 km garš un vienmuļš ceļa posms starp Ragaciemu un Klapkalnciemu, kur pēc nostāstiem senos laikos ceļiniekiem mēdza uzbrukt laupītāji. Apmēram 1,5 km pirms Klapkalnciema (dodoties no Ragaciema puses) kāpā pie jūras atrodas Somu jēgeru kaujām veltīts piemiņas akmens. To atklāja 1997. g. 9. decembrī. Akmens „atceļojis” no Somijas dienvidaustrumu daļas, kur 1940. g. tas kalpojis kā prettanku nocietinājums. Piemineklī ir iegravēts teksts: „Šeit 1. pasaules kara laikā, no 1916. gada augusta līdz decembrim cīnījās somu jēgeri”. Savukārt, Klapkalnciemā uzstādīts piemiņas akmens, kur apglabāti pieci somu karavīri.

N/A

Vēsturiskajam novadam ļoti nozīmīga vieta - senais zemgaļu politiski – administratīvais centrs, kas bija spēcīgākā nocietinātā apmetne pirms krustnešu invāzijas sākuma (tad to pārvalda zemgaļu vadonis Viestarts). Mūsdienu ainavā pilskalns izpaužas kā ļoti izteikts paugurs ar nostāvinātām nogāzēm, varenu priekšējo valni un līdzenu plakumu. No tā paveras labs skats uz tuvāko apkaimi. Pilskalna piekājē 9,5 ha platībā atradās senpilsēta. Par šo tāpat kā daudziem citiem Latvijas pilskalniem ir saglabājusies teika par caurumā ielaisto pīli, kas izpeldējusi tuvējās upes (šeit – Tērvete) ūdenī.

N/A

Viens no iespaidīgākajiem Igaunijas salu pilskalniem, ko ieskauj no akmeņiem veidoti vaļņi. Livonijas Indriķa hronikā minēta kā salinieku vislabāk nocietinātā apmetne.

N/A

Igaunijas dienvidaustrumos atrodas savdabīga kultūrvēsturiska teritorija – Setu zeme jeb SETOMĀ, kur mājo seti. Atrašanās uz divu valstu robežas setu kultūrā caurvij austrumu ar rietumu ietekmi – par to liecina valodas, dzīves stila, ēdienu un tautas tērpu savdabība. Īpaši jāpiemin setu savdabīgais dziedāšanas stils – lēlo, kas ir ierakstīts UNESCO garīgā mantojuma sarakstā.

Lai labāk iepazītos ar Setu zemes sadzīvi, var izmantot Seto Külävüü maršrutu, kas sākas Vēpsu un beidzas Luhamā. Klasiskos setu ēdienus var nobaudīt Verskas tējnīcā (Tsäimaja) (tālr.: +372 505 4673, www.setomuuseum.ee) un Obinicā - Setu biedrības Tārkas istabā (Taarka Tarõ) (tālr.: +372 5620 3374, http://taarkatare.com ). Te piedāvā ēdināšanu un lēlodziedājumu.

N/A

Vēsturiskais akmens, kurā redzama pirms vairāk nekā 200 gadiem iegrebtā robežzīme, norāda uz bijušo robežas vietu starp Kurzemes hercogisti un Krievijas guberņu. Mūsdienās tas iezīmē Babītes un Jelgavas novada robežu. Akmens meklējams austrumos no Kalnciema – Kūdras ceļa (dienvidos no Labā purva) meža stigas malā un nezinātājam var būt grūti atrodams. Šajā nolūkā noderēs ceļa apraksts: Ap 400 m dienvidos no auto stāvlaukuma pie Liliju ezera no Kalnciema – Kūdras ceļa pa labi (austrumos) nogriežas meža ceļš, kas noved lejā no Krāču kalniem. Pa to jādodas ap 170 m tālāk, līdz tas strauji pagriežas pa labi (uz dienvidaustrumiem). Tad jādodas minētajā virzienā, līdz pēc ~ 0,5 km jāpagriežas uz ziemeļaustrumiem, kur vēl pēc ~ 0,4 km kārtējā meža ceļu krustojumā jāpagriežas uz ziemeļiem. Pēc ~ 0,4 km jānogriežas pa labi (uz austrumiem) uz lielas stigas, kuras kreisajā (ziemeļu) pusē aiz meliorācijas grāvja bezlapu periodā jau redzams apaļīgais akmens stāvs. Līdz akmenim ceļu sliktā stāvokļa dēļ var nokļūt tikai ar kājām.

N/A

Iepretim Marijas salai (Pilssalai) paceļas ap 30 m augstais un stāvais (nogāzes mākslīgi nostāvinātas) Tempļa kalns - ar sānu gravām norobežots sens latgaļu pilskalns. Ap 80 m garajā un līdz 40 m platajā pilskalnā izšķirami vairāki mākslīgi veidoti vaļņi. Viena no senākajām Tempļa kalna apkaimes apdzīvotības liecībām ir atrastais cirvis, kas datēts ar 2. – 3. gadu tūkstoša miju pr. Kristus. Arheologi uzskata, ka šajā laikā cilvēki dzīvojuši Pilssalā. 10. – 11. gs. pilskalnā atradusies latgaļu pils, kuru 1225. g. nopostīja krustneši. Pilskalna virsma ir pārveidota arī salīdzinoši nesenā laikā - 1807. g. - granīta rotondas būvniecības laikā. Rotonda celta, godinot krievu feldmaršalu Šeremetjevu un zviedru kapteini Vulfu. Skats no Tempļa kalna uz Alūksnes ezeru un pilsētu ir viens no skaistākajiem Vidzemē. Ievērības cienīgs ir 1937. g. celtais Saules tilts. No Tempļa kalna ir vērts aiziet līdz netālu esošajam koka skatu tornim. 

N/A

No Ežezera iztekošā Narūtas upīte ~ 1 km ieplūst nelielajā Obiteļu dzirnavezerā. Narūtas labajā krastā atrodas ap 1900. gadu celtās dzirnavas, kurās izveidota atpūtas bāze „Obiteļa" ar pirti un banketa zāli.

N/A

Celta pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Meklējama Tukuma ielā 30. Laikā no 1940. gada pastā darbojās automātiskā telefonu centrāle. Pasts vairs nestrādā un ēka apskatāma no ārpuses.

N/A

Celts 19. - 20. gs. mijā. Blakus tam - Vēršupītes labajā krastā atrodas viens no populārākajiem Latvijas sēravotiem – t.s. “Ķirzaciņa”. Avots iztek no akmenī veidotas ķirzakas veidola, kas tapis 1949. g. (tēlnieks J. Bajārs). Tā ūdens ir veselīgs lietošanai gan iekšķīgi, gan ārīgi. Netālu no paviljona uzmeklējama Jāņa Lībieša alejas zīme. J. Lībietis strādāja par Valsts Ķemeru sēravotu iestādes direktoru no 1928. – 1944. gadam.

N/A

No Nidas centra gar Kuršu jomas promenādi ir jādodas Preilas (ziemeļu) virzienā. Pēc ~ 15 min gājiena kreisajā pusē paceļas augsta kāpa – Ošves kalns (Uošvės kalnas), kuras galā slejas simpātisks divstāvīgs koka namiņš ar lielisku skatu uz Kuršu jomu. Te vasaras pavadījis Nobela prēmijas laureāts – izcilais vācu rakstnieks Tomass Manns (1875. – 1955.). T. Manns Nidā nodzīvoja trīs vasaras (1930. – 1932.), kur strādāja pie dažādiem darbiem, t.sk. romāna – „Jāzeps un viņa brāļi".

N/A

Atrodas Jēkabpils ziemeļrietumu daļā, Daugavas kreisajā krastā iepretim Ādamsona (Krustpils) saliņai. 19. gs. šo parku veidoja kā pilsētnieku atpūtas un svinību vietu. Droši var apgalvot, ka šī ir pasaules mērogā ievērojama vieta, jo te atrodas akadēmiķa - Tartu Universitātes profesora astronoma un ģeodēzista Frīdriha Georga Vilhelma Strūves (1793. – 1864.) darbībai veltīts piemiņas akmens. Tas uzstādīts vietā, kur F.G.V. Strūve pabeidza Vidzemes guberņas uzmērīšanu. Strūves meridiāna loks (loka punkti atrodas arī daudzās citās Eiropas valstīs) iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

N/A

Altjas vēsture iestiepjas 15. gs. vidū. Altja ir sens zvejniekciems, kur jūras krastā ir apskatāmi pirms gandrīz četrdesmit gadiem atjaunotie šķūņi, kur zvejnieki glabāja tīklus un citu inventāru. Mūsdienās šķūņiem ir vairāk ainaviska vērtība, jo tie netiek izmantoti. Turpat meklējama akmeņu kaudze, kur ikviens var atstāt savu akmeni ar iedomātu vēlēšanos. Noteikti ir apmeklējams Altjas krogs (Altja kõrts) – no guļbaļķiem celta ēka ar niedru jumtu, kur var nobaudīt Igaunijas nacionālos ēdienus. Ja iepazīta Altja, var doties pārgājienā pa Oandu taku. Tai ir dažāda garuma posmi – sākot ar dažus kilometrus garo Altjas apkārtnes izziņas taku (3 km) un 0,7 km garo Bebru taku (Koprarada), līdz pat 79 km garajam vairākdienu Kirves (Kõrve) pārgājienu maršrutam.

N/A

Ļoti interesants zvejniecības vēstures piemineklis. Sedumi ir kādreizējās zvejas laivu piestātnes, kurās zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja savu inventāru. Sedumiem bija arī sociāla loma – tajos pulcējās vīri, sprieda par turpmākajiem darbiem, bet sievas un bērni taroja tīklus (lasīja zivis ārā no tīkla, kad tas pilns ar lomu). Bigauņciema sedumu tīklu būdas laika gaitā ir ieskalotas jūrā, bet Ragaciema sedumi – daļēji gājuši bojā. Lapmežciemā esošie ir vislabāk saglabājušies. Viena no tīklu būdām ir atjaunota, bet pārējās atrodas ļoti sliktā stāvoklī. Tas varbūt ir arī iemesls, kādēļ, ejot gar jūras krastu, tām ir jāpievērš uzmanība un jāuztaisa kāda „vēsturiska" foto.