Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Eiropas mērogā nozīmīga 9. - 10. gs. seno latgaļu ezera mītnes rekonstrukcija. Šī ir vienīgā vieta Baltijā, kur apmeklētāji var iepazīties ar cilvēku dzīves apstākļiem pirms > 1000 gadiem! Tiek piedāvāti dažādi tematiskie pasākumi.

N/A

Vēl netālu no Kilmiņupes ietekas jūrā atrodas nostāstiem apvītais Tromeļa pilskalns – viduslaiku nocietinājuma vieta. Tā meklējama ap 100 m attālumā no „Krauju” mājām. Šeit 1977. gadā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrastās ķieģeļu un krāsns podiņu lauskas liecina, ka nocietinājums izmantots viduslaikos. Vieta saistīta ar nostāstiem par jūras laupītāju Trommeli, kurš te esot noracis salaupītās bagātības, tāpēc kāpā redzamas daudzas mantraču saraktās bedres. Teika stāsta par jūras laupītāju Trommeli, kurš ar saviem ļaudīm aplaupījis kuģus Rīgas jūras līcī no Kurzemes piekrastes līdz Roņu salai. Senatnē šajā piekrastē noenkurojušies daudzi kuģi, kas gaidījuši labvēlīgāku ceļa vēju, lai varētu apbraukt Kolkas ragu, taču jūras laupītājs to izmantoja savtīgiem nolūkiem. Tas arī savācis bojā gājušo kuģu mantas. Trommeļa pils esot bijusi celta no mūra. (Avots: Rojas TIC)

N/A

Atrodas Kungu ielā 24. Viena no vecākajām pilsētas ēkām – koka guļbūve ar kārniņu jumtu, kascelta 17. gs. otrajā pusē un tautā iesaukta par Madam Hoijeres viesnīcu. Piemiņas plāksne uz ēkas sienas vēsta, ka 1697. g. “Lielās sūtniecības” ceļojuma laikā uz Rietumeiropu te bija apmeties (inkognito) Krievijas cars Pēteris I. Izvēle bijusi praktiska, jo šajā viesnīcā tualete atradusies iekštelpās. Ēka Kungu ielā 26 ir otra vecākā Liepājas dzīvojamā ēka, kas celta 1699. g. kā pilsētas birģermeistara dzīvojamā māja. Ziemeļu kara laikā šeit apmeties Zviedrijas karalis Kārlis XII. Abas ēkas ir apskatāmas tikai no ārpuses.

N/A

Teritorija iepretī Melnsilam iekšzemes pusē, starp Ezermuižu un Dūmeli, ir senā Dieviņezera gultne. Ezers savulaik bijis viens no lielākajiem Kurzemē: 7,5 km garš un 1,6 km plats. 1838.gadā tika izrakts kanāls (tagadējā Melnsilupe) un ezera ūdens nolaist jūrā. Barona Kārļa Ostenzakena mērķis bija iegūt lauksaimniecībai auglīgas zemes.  Ezermuiža atrodas kādreizējā Dieviņezera DA galā - jau kopš baronu laikiem ciema iedzīvotāji bijuši saistīti ar pļavu sargāšanu, mežkopību un mežizstrādi. Savukārt Dūmeles ciems atrodas bij.ezera ZR pusē – Košraga virzienā.
No Košraga uz Dūmeli var nokļūt pa meža ceļu (Apakšceļu), kas arī senāk savienoja Košraga zvejniekciemu pie Dižjūras ar Dūmeli zemes vidienē un tālāk Melnsilu Mazjūras krastā. Pa to šodien ved arī marķēts velomaršruts “Gar Dižjūr un Mazjūr”.  Pa ceļam - brīvdienu mājā “Ziedkalni” var sarunāt karpu makšķerēšanu un lauku SPA labumus.

N/A

Divas mazas apdzīvotas vietas nacionālā parka dienvidrietumu daļā. No kādreiz piecām Kolski ciema saimniecībām līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viena. Kolski iedzīvotājus līdzīgi kā citviet Baltijas valstīs pēc 2. pasaules kara deportēja uz Sibīriju. Kolski apkārtnē redzamie mājdzīvnieki „apsaimnieko” šejienes pļavas, neļaujot tām aizaugt ar mežu. Tādējādi tiek uzturēta apkaimes vēsturiskā ainava. 3 km dienvidrietumos meklējams Kobasāres ciems. Tā nosaukums (koopa no igauņu valodas nozīmē ala, saar – sala) atgādina par Ziemeļu kara notikumiem, kura laikā cilvēki slēpušies pašu raktās alās. Kobasārē un tam blakus esošajā Apjas (Apja) ciemā var izbaudīt patiesi 21. gadsimtam nepierastas lauku ainavas.

N/A

2010. gadā netālu no Mākoņkalna ir izveidota vasarā izpļauta taka, kas iepazīstina ar vairākiem vēsturiskiem akmeņiem: Plakano akmeni, Āža muguras akmeni (var uzsēsties jāšus) un  Jaunstašuļu Velna pēdas akmeni, uz kura virsmas redzams cilvēka pēdai līdzīgs veidojums. Ceļa malā izliktas norādes.

N/A

Atrodas Ventas kreisajā krastā, 0,1 km ZR no Liepājas autoceļa (A 9) tilta pār Ventu. Senču pilskalns, kurā laikā no 14. – 18. gs. (nopostīta Ziemeļu kara laikā) atradās Ordeņa pils. Līdz mūsdienām no tās nekas nav saglabājies. Pilskalnā izvietota 1987. g. uzceltā estrāde – populāra pasākumu norišu vieta. To ieskauj parks ar tēlnieka Ģ. Burvja veidotajiem kuršu ķoniņu koka krēsliem. Izveidota skatu platforma. Par pilskalnu vēsta teikas – gan par pazemes ejām, gan par balto sievieti, kas iznāk reizi simts gadu laikā.

N/A

No Nidas centra gar Kuršu jomas promenādi ir jādodas Preilas (ziemeļu) virzienā. Pēc ~ 15 min gājiena kreisajā pusē paceļas augsta kāpa – Ošves kalns (Uošvės kalnas), kuras galā slejas simpātisks divstāvīgs koka namiņš ar lielisku skatu uz Kuršu jomu. Te vasaras pavadījis Nobela prēmijas laureāts – izcilais vācu rakstnieks Tomass Manns (1875. – 1955.). T. Manns Nidā nodzīvoja trīs vasaras (1930. – 1932.), kur strādāja pie dažādiem darbiem, t.sk. romāna – „Jāzeps un viņa brāļi".

N/A

Igaunijas dienvidaustrumos atrodas savdabīga kultūrvēsturiska teritorija – Setu zeme jeb SETOMĀ, kur mājo seti. Atrašanās uz divu valstu robežas setu kultūrā caurvij austrumu ar rietumu ietekmi – par to liecina valodas, dzīves stila, ēdienu un tautas tērpu savdabība. Īpaši jāpiemin setu savdabīgais dziedāšanas stils – lēlo, kas ir ierakstīts UNESCO garīgā mantojuma sarakstā.

Lai labāk iepazītos ar Setu zemes sadzīvi, var izmantot Seto Külävüü maršrutu, kas sākas Vēpsu un beidzas Luhamā. Klasiskos setu ēdienus var nobaudīt Verskas tējnīcā (Tsäimaja) (tālr.: +372 505 4673, www.setomuuseum.ee) un Obinicā - Setu biedrības Tārkas istabā (Taarka Tarõ) (tālr.: +372 5620 3374, http://taarkatare.com ). Te piedāvā ēdināšanu un lēlodziedājumu.

N/A

Viens no iespaidīgākajiem Igaunijas salu pilskalniem, ko ieskauj no akmeņiem veidoti vaļņi. Livonijas Indriķa hronikā minēta kā salinieku vislabāk nocietinātā apmetne.

N/A

Parkā blakus pusloka tiltiņam ir novietotas trīs milzīgas dzelzs atslēgas, kuras balsta akmens mūris un metāla arkas. Tās simbolizē trīs vēsturiskos centrus un to vienotību – Siguldu, Turaidu, Krimuldu. Dobēs pie šī objekta sezonāli zied dažādi kultūraugi. 

N/A
J. Lībietis strādāja par Valsts Ķemeru sēravotu iestādes direktoru no 1928. – 1944. gadam.
N/A

Atrodas ziemeļrietumos (jūras virzienā) no Pitraga baptistu baznīcas. Kurgati ir zvejnieka un zemkopja saimniecība, kas celta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ienesot lībiešu apdzīvotajā piekrastē jaunus būvelementus – nošķeltu jumta galu, kas nebija raksturīgs lībiešu ciemu ēkām.

N/A

Ļoti interesants zvejniecības vēstures piemineklis. Sedumi ir kādreizējās zvejas laivu piestātnes, kurās zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja savu inventāru. Sedumiem bija arī sociāla loma – tajos pulcējās vīri, sprieda par turpmākajiem darbiem, bet sievas un bērni taroja tīklus (lasīja zivis ārā no tīkla, kad tas pilns ar lomu). Bigauņciema sedumu tīklu būdas laika gaitā ir ieskalotas jūrā, bet Ragaciema sedumi – daļēji gājuši bojā. Lapmežciemā esošie ir vislabāk saglabājušies. Viena no tīklu būdām ir atjaunota, bet pārējās atrodas ļoti sliktā stāvoklī. Tas varbūt ir arī iemesls, kādēļ, ejot gar jūras krastu, tām ir jāpievērš uzmanība un jāuztaisa kāda „vēsturiska" foto.

N/A
Piemineklis Ķemeru kūrorta dibinātājiem un direktoriem (1861. g.) Vēršupītes krastā.
N/A

No Ežezera iztekošā Narūtas upīte ~ 1 km ieplūst nelielajā Obiteļu dzirnavezerā. Narūtas labajā krastā atrodas ap 1900. gadu celtās dzirnavas, kurās izveidota atpūtas bāze „Obiteļa" ar pirti un banketa zāli.

N/A

Merķine ir viena no senākajām Lietuvas apdzīvotajām vietām. Jau 14. gs. tā atradās nozīmīgu transporta un tirdzniecības ceļu krustcelēs. Gan agrāko laiku, gan mūsdienu pilsētas dominante ir iespaidīgais stāvo gravu un aizsarggrāvju apjoztais līdz 20 m augstais Merķines pilskalns (Merkinės piliakalnis), kas slejas Merķes un Nemunas satekas vietā. Tajā esošā pils (nav saglabājusies) 14. un 15. gs. vairākkārt cieta no krustnešu uzbrukumiem. Sakopojam spēkus un dodamies atklāt vienu no skaistākajām Lietuvas ainavām, kas paveras no Merķines pilskalna! Mūsdienās Merķine ir lielākā Dzūkijas nacionālā parka pilsētiņa (~ 1500 iedzīvotāju).

N/A

19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. 

N/A

Grūti iedomāties, ka vēl joprojām Eiropā ir apdzīvotas vietas, kuru sasniegšanai ir labu laika sprīdi jābrauc pa neapdzīvotu mežu ieskautu smilšainu ceļu, kur tikai paretam var redzēt kādu sēņotāju vai ogotāju! Tāpat kā Zervinos ciemam, arī šim ir piešķirts kultūras mantojuma pieminekļa statuss, jo Linežeris ir viens no dažiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Linežerī ir aplūkojamas 19. – 20. gs. mijā celtās ēkas un apskatāms tā laika ciema plānojums. Šejieniešu tāpat kā citu dzūku galvenā nodarbošanās bija mežistrāde un meža velšu vākšana. Nelielā mērā – arī lauksaimniecība. Apceļojot nacionālā parka etnogrāfiskos ciemus, rodas pamatots jautājums: „Ar ko mūsdienās te nodarbojas cilvēki. Kā viņi spēj dzīvot tik nomaļā vietā”? Jāatzīst, ka lielākā daļa te ierodas tikai vasaras laikā. Neskatoties uz to, etnogrāfiskie ciemi ir ļoti sakopti un joprojām „dzīvi”!

N/A

Kultūras tūrisma cienītājiem šī ir viena no pirmajām vietām, kas jāapmeklē nacionālajā parkā. Nelielais ciems izvietojies Ūlas ielejas labajā krastā, kur cilvēki ir dzīvojuši jau akmens laikmetā, par ko liecina atsevišķi savrupatradumi. Zervinos atrodas liela meža masīva vidū. Ja uz to dodamies ar automašīnu, vienīgais „drošais” ceļš ved no Mančagires puses. Zervinos sākas ar grantētu lauku ceļu krustojumu, kura vidū slejas koka krucifikss. Te ir jādodas pa labi, kur redzamas simtgadīgas koka ēkas un sētas, kas saglabājušas veco plānojumu. Zervinos patiesi var iejusties 18. – 19. gs. laika dimensijā. Ne velti, šis ir viens no visvairāk pētītajiem Dienvidlietuvas etnogrāfiskajiem ciemiem. Dodoties tālāk, ir redzama Ūlas upe un tilts – laba un pat speciāli izveidota vieta, kur var uzsākt braucienu ar laivu.