Ļoti interesants zvejniecības vēstures piemineklis. Sedumi ir kādreizējās zvejas laivu piestātnes, kurās zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja savu inventāru. Sedumiem bija arī sociāla loma – tajos pulcējās vīri, sprieda par turpmākajiem darbiem, bet sievas un bērni taroja tīklus (lasīja zivis ārā no tīkla, kad tas pilns ar lomu). Bigauņciema sedumu tīklu būdas laika gaitā ir ieskalotas jūrā, bet Ragaciema sedumi – daļēji gājuši bojā. Lapmežciemā esošie ir vislabāk saglabājušies. Viena no tīklu būdām ir atjaunota, bet pārējās atrodas ļoti sliktā stāvoklī. Tas varbūt ir arī iemesls, kādēļ, ejot gar jūras krastu, tām ir jāpievērš uzmanība un jāuztaisa kāda „vēsturiska" foto.

Izteiksmīga reljefa forma – ar mežu daļēji apaudzis paugurs, kas virs tuvākās apkārtnes paceļas par ~ 40 m ar plašām skatu perspektīvām. Par pilskalna esamību liecina līdz mūsdienām saglabājies grāvis un aizsargvaļņa atliekas. Domājams, ka 10. gs. pilskalnu apdzīvojušas latgaļu ciltis. Pilskalnā var uzkāpt un aplūkot apkārtnes ainavas.

No Vilces muižas pa pastaigu taku var aiziet līdz pilskalnam (12 m virs apkārtnes, labiekārtots), kas atrodas Vilces un Rukūzes upīšu satekā. Atradumi liecina, ka cilvēku apmetne šeit ir pastāvējusi jau vidējā dzelzs laikmetā. Pilskalna piekājē atrodas atpūtai labiekārtotā Zaķu pļava. Nostāsti vēsta, ka Vilces grava bijusi laupītāja Kaupēna slēpšanās vieta.

Vēsturiskajam novadam ļoti nozīmīga vieta - senais zemgaļu politiski – administratīvais centrs, kas bija spēcīgākā nocietinātā apmetne pirms krustnešu invāzijas sākuma (tad to pārvalda zemgaļu vadonis Viestarts). Mūsdienu ainavā pilskalns izpaužas kā ļoti izteikts paugurs ar nostāvinātām nogāzēm, varenu priekšējo valni un līdzenu plakumu. No tā paveras labs skats uz tuvāko apkaimi. Pilskalna piekājē 9,5 ha platībā atradās senpilsēta. Par šo tāpat kā daudziem citiem Latvijas pilskalniem ir saglabājusies teika par caurumā ielaisto pīli, kas izpeldējusi tuvējās upes (šeit – Tērvete) ūdenī.

Viens no salīdzinoši nedaudzajiem Daugavas krastu pilskalniem, kas nav apaudzis ar kokiem un krūmiem, tādēļ apkaimes ainavā labi izceļas tā klasiskā pilskalna forma. Dignājas pilskalns bijis apdzīvots vairākos periodos, bet savu uzplaukumu sasniedza laikā no 5. līdz 9. gs., kad šajā vietā atradās nozīmīgs centrs. Atradumi liecina, ka Dignājas pilskalnā mājoja latgaļu ciltis. Pēc krustnešu invāzijas, pilskalnā uzcēla ordeņa pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Saglabājušies nostāsti, ka zem pilskalna bijusi pazemes eja. No pilskalna paveras skaista ainava uz Daugavas ieleju. Pilskalnā saglabājušies 1. pasaules kara laika ierakumi. Tā piekājē atradusies apmetne.

Šis ir viens no retajiem ceļiem, kurš saglabājies kā notikumu liecinieks. Ceļš ved no Krimuldas uz Siguldu. Jau vācbaltu apgaismotāja novadpētnieka – mākslinieka Johana Kristofa Broces 1794. gada zīmējumā "Siguldas un Krimuldas pilsdrupas" redzams lauku ceļš gar Krimuldas pili, pa kuru iet zemnieks un darba ratus velk zirgs. Lai braukšana pa Gaujas senlejas nogāzi ar zirga pajūgu būtu droša, ceļu izveidoja līkloča formā, tā uzbrauktuvi padarot daudz lēzenāku. Domājams, ka ceļš atjaunots 19 gs., kad Krievijas cars Aleksandrs otrais un viņa sieva ieradušies uz vizīti siguldā. Pāri ceļam bijuši vairāki mazi tiltiņi, ko iedzīvotāji dēvējuši par velna tiltiem. Tagad serpentīna ceļš kļuvis par romantisku pastaigu vietu.

Cēsu pils komplekss ir vieta, kur pagātne satiekas ar tagadni.
Viduslaiku pils sniedz iespēju iejusties 800 gadus tālā pagātnē, uzkāpt ar sveču lukturīšiem Rietumu tornī, no kura paveras skats uz pils dārzu un parku, nokāpt cietumā, kā arī redzēt, kā kalējs darina latgaļu rotas Seno rotu kalvē. 
Blakus esošā Jaunā pils ir 18. gs. celta pilsmuižas kunga māja. Tagad tajā atrodas Cēsu Vēsture un Mākslas muzejs, kur atspoguļoti notikumi, kas norisinājušies līdz pat 800 gadus senā pagātnē. Apskatāms ir Latvijas pirmais sarkanbaltsarkanais karogs, pirmās pilsētas monētas, bīdermeijera stila laikmeta interjers un vienīgā vēsturiskā sejas rekonstrukcija Livonietei, kas dzīvojusi viduslaiku pilī. Kā lielisks kompleksa apmeklējuma noslēgums ir Lademahera torņa apmeklējums. No tā paveras elpu aizraujošs skats uz pilsētu.
Pils pakājē esošais parks tika izveidots kā ģimenes atpūtas vieta. To izveidoja Jaunās pils īpašnieks Karls Gustavs fon Zīverss. Parks ir kā laika mašīna, kur patverties no visa apkārtējā un izbaudīt mieru. Tā ir vieta, kur ikviens sajūtas īpaši, gūst neaprakstāmu baudījumu. 
Turpat netālu, pašā pilsētas centrā atrodas Maija parks, būtiska pilsētas ainavas sastāvdaļa, ar apgaismotām strūklakām un tajā mītošajiem melnajiem gulbjiem. Tā ir lieliska vieta, kur var atpūsties arī bērni, blakus esošajā bērnu spēļu laukumā.

Sena un nozīmīga tirdzniecības un amatniecības centra vieta Rīgas HES ūdenskrātuves kreisajā krastā, kas virs Daugavas paceļas ap 15 m augstumā. Uzskata, ka pie mazā strauta - Varžupītes ietekas blakus Daugmales pilskalnam - atradusies vēstures dokumentos pieminētā Zemgales osta. Pēc atrastajām senlietām var spriest, ka pilskalns un tā piekāje ar senpilsētu bijis apdzīvots līdz 12. gs. beigām, kad Daugmales nozīmi mazināja strauji augošā Rīga. Pilskalna piekāje ir nostiprināta.

Meklējama starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu. III – II g.t. pr. Kr. šeit atradās zvejnieku un mednieku apmetne, kuras vietā uzstādīts informējošs piemiņas akmens (tēln. O. Skarainis). Siliņupes apmetne ir senākā zināmā cilvēka apdzīvotā vieta Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Šeit atrastas daudzas senlietas: māla trauku lauskas, bultu uzgaļi, krama un dzintara gabaliņi u.c. Iespējams, ka blakus esošo privātmāju teritorijā ir atradies apmetnes kapulauks. Neliela daļa no atradumiem apskatāma Lapmežciema muzejā, pārējie atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.