Pie Vidzemes šosejas pirms Melturu tilta pāri Amatai ir privātais muzejs "Mežabrāļu bunkurs". Bunkurs izveidots, lai varētu vēstīt par Nacionālo partizānu mežabrāļu cīņu laikā no 1944.-1956. gadam, kad mežos pret okupācijas varu cīnījās ap 20 000 Latvijas patriotu. Nacionālo partizānu bunkurs izveidots balstoties uz savāktajām mežabrāļu atmiņām, dienasgrāmatu pierakstiem un fotogrāfijām. Uz bunkuru ved meža taka ar informāciju par dažādiem mežabrāļu piedzīvojumiem un cīņām. Bunkura pazemes daļā apskatāmi vēsturiskie priekšmeti, kas viņus pavadīja dzīvē un cīņā. Saimnieks piedāvā pastaigu pa meža taku, kur izvietota informācija par mežabrāļiem un slēpņu spēle bērniem. Ar iepriekšēju pieteikšanos iespējams iekļūt bunkurā un apskatīt iekārtotu bunkuru ar mežabrāļu izmantoto ieroču, munīcijas un citu priekšmetu ekspozīciju. Stāstījumu papildina savāktās mežabrāļu interviju videoieraksti. Apmeklētājiem iespējams pasūtīt mednieku desiņu cepšanu lapenē pie bunkura.

Peipusa ezera piekrastē ir sastopami arī citi gar vienīgo ielu sarindoti ciemati – Kolkja un Varnja, kas izveidojās pirms vairākiem gadsimtiem, kad, glābdamies no Krievijas valdības vajāšanas, šeit patvērumu rada vecticībnieki. Kolkjā ir apmeklējams vecticībnieku muzejs (www.hot.ee/kolkjamuuseum) un Sūr-Kolkjas vecticībnieku lūgšanu nams. Ciemā darbojas vecticībnieku baznīca un Varnjas Dzīvās vēstures muzejs (www.starover.ee). Muzeja eksponāti uzskatāmi stāsta par Peipusa vecticībnieku dzīves stilu vairāk nekā 350 gadus ilgā laika posmā.

Vijciema čiekurkalte savu darbību uzsāka 1895. g. pēc plašiem apkārtnes meža ugunsgrēkiem. Šobrīd tā ir vecākā Latvijā un viena no vecākajām Eiropas čiekuru kaltēm. Pēc ceturtdaļgadsimta dīkstāves to atjaunoja 1992. g. Vienreizējais kultūrvēstures piemineklis ir saglabāts pilnīgā darba kārtībā. Ēkā atrodas 19. gs. beigās ražotā autentiskā iekārta un aprīkojums. Arī mūsdienās to izmanto čiekuru žāvēšanai. Ekskursijas laikā apmeklētāji var iepazīties pilnu čiekuru (g.k. – priedes) apstrādes ciklu. Ziemā, kad ir īstais čiekuru žāvēšanas laiks, te demonstrē kaltēšanas procesu. Vijciema čiekurkalte ir iekļauta Eiropas kultūras mantojuma objektu sarakstā.

Iepretim Marijas salai (Pilssalai) paceļas ap 30 m augstais un stāvais (nogāzes mākslīgi nostāvinātas) Tempļa kalns - ar sānu gravām norobežots sens latgaļu pilskalns. Ap 80 m garajā un līdz 40 m platajā pilskalnā izšķirami vairāki mākslīgi veidoti vaļņi. Viena no senākajām Tempļa kalna apkaimes apdzīvotības liecībām ir atrastais cirvis, kas datēts ar 2. – 3. gadu tūkstoša miju pr. Kristus. Arheologi uzskata, ka šajā laikā cilvēki dzīvojuši Pilssalā. 10. – 11. gs. pilskalnā atradusies latgaļu pils, kuru 1225. g. nopostīja krustneši. Pilskalna virsma ir pārveidota arī salīdzinoši nesenā laikā - 1807. g. - granīta rotondas būvniecības laikā. Rotonda celta, godinot krievu feldmaršalu Šeremetjevu un zviedru kapteini Vulfu.

Skats no Tempļa kalna uz Alūksnes ezeru un pilsētu ir viens no skaistākajiem Vidzemē. Ievērības cienīgs ir 1937. g. celtais Saules tilts. No Tempļa kalna ir vērts aiziet līdz netālu esošajam 37,8 m augstajam koka skatu tornim.

Asāku izjūtu cienītājiem tiek piedāvāts gaisa trošu nobrauciens “Zzzippp” pāri Alūksnes ezeram.

Taisna iela, kas stiepjas cauri Ķemeriem ziemeļrietumu – dienvidaustrumu virzienā. Ielas nosaukums ir apliecinājums, ka tā ir kādreizējā Vidzemes un Kurzemes vēsturisko novadu robeža. Robežu un Tukuma ielas krustojuma tuvumā ir redzama bijusī aptiekas ēka – atmiņas no kādreizējā Vissavienības nozīmes kūrorta. Uz tās sienas saglabājusies ar aptieku saistītā simbolika.

Āraišu ezerpils ir Eiropas mērogā nozīmīga 9. - 10. gs. seno latgaļu nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija. Āraišu Arheoloģisko parku iespējams apmeklēt gan individuāli, gan grupās. Tiek piedāvātas ekskursijas gida pavadībā, dažādas izglītojošas nodarbības, kā arī programma jaunlaulātajiem. Tāpat tiek rīkoti dažādi tematiski pasākumi un amatu demonstrācijas.

Parkā izveidots arī apmeklētāju centrs, kurā skatāma pastāvīga ekspozīcija. Tajā izzinošā veidā pirmo reizi kopš izrakumu veikšanas ir iespējams iepazīties ar tajos iegūtajām oriģinālajām liecībām, kā arī ar Jāņa Apala dzīves un ezerpils pētniecības stāstu.

Merķine ir viena no senākajām Lietuvas apdzīvotajām vietām. Jau 14. gs. tā atradās nozīmīgu transporta un tirdzniecības ceļu krustcelēs. Gan agrāko laiku, gan mūsdienu pilsētas dominante ir iespaidīgais stāvo gravu un aizsarggrāvju apjoztais līdz 20 m augstais Merķines pilskalns (Merkinės piliakalnis), kas slejas Merķes un Nemunas satekas vietā. Tajā esošā pils (nav saglabājusies) 14. un 15. gs. vairākkārt cieta no krustnešu uzbrukumiem. Sakopojam spēkus un dodamies atklāt vienu no skaistākajām Lietuvas ainavām, kas paveras no Merķines pilskalna! Mūsdienās Merķine ir lielākā Dzūkijas nacionālā parka pilsētiņa (~ 1500 iedzīvotāju).

Lullemē atrodas blakus parka robežai, bet arī šo vietu ir vērts pieminēt kā vienu no apskates objektiem. Lullemē uzmanību piesaista viena otrai blakus stāvošās baznīcas. Mūsdienās redzamās 15. gs. celtās Sv. Marijas baznīcas drupas ir liecinieks 2. pasaules kara notikumiem, kad 1944. g. baznīcu sagrāva. Jaunā baznīca ir celta 1997. gadā. Ciema rietumdaļā uzstādīts piemineklis, kas veltīts brīvības cīņās (1919. – 1920.) kritušajiem.

Vāldamō - dzīvojamā ēka ar dzeltenu krāsojumu un dabisku jumta materiālu, kas celta pagājušā gadsimta sākumā kā jaunsaimniecība. Virgo - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Valdamo. Celta kā jaunsaimniecība pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Dzīvojamai ēkai (1930. g.) interesanti kokgriezumi. Fīlmaņi - nākamā (ziemeļos) aiz Virgo. Senatnīgā izskata ēka celta 20 gs. sākumā kā mazistaba. Silkalnus atrodam, ja ceļa krustojumā pagriežamies pa labi – Pitraga virzienā. Tā ir dzeltena krāsojuma ēka, kas celta ap 1906. g. kā mazistaba. Norpiedagi – atrodas dienvidos aiz Silkalniem. Brūna krāsojuma un lielāka izmēra kā iepriekšējā. Dzīvojamo ēku ap 1906. g. kā mazistabas klēti cēlis aktīvs lībiešu sabiedriskais darbinieks un laivu būvētājs Didriķis Volganskis (1884. – 1968.). 1912. g. šeit dzimis viņa dēls Edgars Valgamā, kas arī bija lībiešu kultūras darbinieks un strādājis par mācītāju Somijā. Anduļi atrodas pie iepriekš minētā ceļu krustojuma. Viena no lielākajām ciema vecsaimniecībām un arī ciema vecākā sēta, kuras vēsture zināma no 1680. gada, kad to sauca par Kūkiņiem. Tajā ietilpst dzīvojamā māja (~ 1909. g.), rija (1905. g.), klēts (19. gs. vidus) un dūmnams, kas uzsliets no pārzāģētas laivas. Zem Anduļu rijas daļas, kas celta kāpas mugurā, atrodas viduslaiku - t.s. Mēra kapi . Žoki – iepretim Anduļiem un otrpus ceļam. Pašreiz redzamā ēka būvēta uz vēsturiskās vecsaimniecības pamatiem. 19. gs. vidū Žokos atradās pirmā lasītmācīšanas skola lībiešu bērniem toreizējos Dundagas jūrmalciemos, kur par skolotāju strādāja lībietis Nika Polmanis (1823. - 1903.). Tilmači - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Žokiem. Saglabājušās vairākas ēkas, kas tapušas 19. – 20. gs. mijā: brūna krāsojuma dzīvojamā ēka, stallis un klēts daļa. Veicot dzīvojamās ēkas restaurāciju, saimnieks ir atradis dēli ar uzrakstu „1825. Kurļandskaja guberņa". Iepriekš minētās septiņas vēsturiskās saimniecības un ēkas savulaik kandidēja uz iekļūšanu UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Vēsturiskais akmens, kurā redzama pirms vairāk nekā 200 gadiem iegrebtā robežzīme, norāda uz bijušo robežas vietu starp Kurzemes hercogisti un Krievijas guberņu. Mūsdienās tas iezīmē Babītes un Jelgavas novada robežu. Akmens meklējams austrumos no Kalnciema – Kūdras ceļa (dienvidos no Labā purva) meža stigas malā un nezinātājam var būt grūti atrodams. Šajā nolūkā noderēs ceļa apraksts: Ap 400 m dienvidos no auto stāvlaukuma pie Liliju ezera no Kalnciema – Kūdras ceļa pa labi (austrumos) nogriežas meža ceļš, kas noved lejā no Krāču kalniem. Pa to jādodas ap 170 m tālāk, līdz tas strauji pagriežas pa labi (uz dienvidaustrumiem). Tad jādodas minētajā virzienā, līdz pēc ~ 0,5 km jāpagriežas uz ziemeļaustrumiem, kur vēl pēc ~ 0,4 km kārtējā meža ceļu krustojumā jāpagriežas uz ziemeļiem. Pēc ~ 0,4 km jānogriežas pa labi (uz austrumiem) uz lielas stigas, kuras kreisajā (ziemeļu) pusē aiz meliorācijas grāvja bezlapu periodā jau redzams apaļīgais akmens stāvs. Līdz akmenim ceļu sliktā stāvokļa dēļ var nokļūt tikai ar kājām.