Pirmā Liepājas gājēju iela. 140 m garā iela par gājējiem piemērotu tika pārveidota mūzikas festivāla “Mēs Liepājai” (1988. g.) laikā savāktajiem līdzekļiem. Daudzo veikalu un kafejnīcu dēļ iela ir dzīva, tāpēc vietējo iedzīvotāju un viesu iecienīta.

Atrodas Baznīcas ielā 17. Mūsdienās redzamo ēku cēla 17. gs. kā Kuldīgas birģermeistara dzīvojamo māju. 1701. gadā tajā uzturējies Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš tās priekštelpā atstāja lielu lādi (2 x 2,5 m), kas pēc restaurācijas joprojām ir brīvi apskatāma. Kā to izdarīt? Jāatver durvis un jāieiet priekšnamā, kur lāde redzama no abām pusēm. Tā kalpojusi kā karaļa apģērba glabāšanas vieta.

Arī Karaļa vārti (Kuningavärav). Baroka stila celtne ir neliela daļa no Pärnu viduslaiku nocietinājumu sistēmas, kas saglabājusies. Senā pasta ceļa sākums.

Kultūras tūrisma cienītājiem šī ir viena no pirmajām vietām, kas jāapmeklē nacionālajā parkā. Nelielais ciems izvietojies Ūlas ielejas labajā krastā, kur cilvēki ir dzīvojuši jau akmens laikmetā, par ko liecina atsevišķi savrupatradumi. Zervinos atrodas liela meža masīva vidū. Ja uz to dodamies ar automašīnu, vienīgais „drošais” ceļš ved no Mančagires puses. Zervinos sākas ar grantētu lauku ceļu krustojumu, kura vidū slejas koka krucifikss. Te ir jādodas pa labi, kur redzamas simtgadīgas koka ēkas un sētas, kas saglabājušas veco plānojumu. Zervinos patiesi var iejusties 18. – 19. gs. laika dimensijā. Ne velti, šis ir viens no visvairāk pētītajiem Dienvidlietuvas etnogrāfiskajiem ciemiem. Dodoties tālāk, ir redzama Ūlas upe un tilts – laba un pat speciāli izveidota vieta, kur var uzsākt braucienu ar laivu.

Meklējama starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu. III – II g.t. pr. Kr. šeit atradās zvejnieku un mednieku apmetne, kuras vietā uzstādīts informējošs piemiņas akmens (tēln. O. Skarainis). Siliņupes apmetne ir senākā zināmā cilvēka apdzīvotā vieta Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Šeit atrastas daudzas senlietas: māla trauku lauskas, bultu uzgaļi, krama un dzintara gabaliņi u.c. Iespējams, ka blakus esošo privātmāju teritorijā ir atradies apmetnes kapulauks. Neliela daļa no atradumiem apskatāma Lapmežciema muzejā, pārējie atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Atrodas 3 km dienvidos no Vecumnieku – Ilūkstes ceļa.Nezinātājam pilskalna atrašana var sagādāt grūtības, jo norāžu nav. Arī tālāk minētais Stupeļu Lielais akmens veģetācijas laikā nebūs tik viegli atrodams. Ap 30 m augstais Stupeļu kalns ir viens no Sēlijas vēsturiskā novada lielākajiem pilskalniem. Tā izpētes rezultāti vēsta, ka pirmo reizi tas pamests mūsu ēras sākumā, bet pēcāk apdzīvots vēlajā dzelzs laikmetā. Interesanti, ka pilskalna apkaimē iegūta un apstrādāta dzelzs. Atradumi liek domāt, ka šajā vietā atradusies viena no agrīnajām novada „pilsētām”. Stupeļu kalna rietumunogāzes piekājē uzmeklējams 6,7 m garais, 5,6 m platais un līdz 2,7 m augstais Stupeļu Lielais akmens, kura virszemes tilpums ir 35 m³. Iespējams, ka akmens kalpojis kā kulta vieta. Arheoloģiskajos izrakumos (20. gs. 70. gadu beigas) tā tuvumā atrastas 10. - 13. gs. senlietas.

19. gs. otrajā pusē starp Dzeņu un Lielkalnu mājām izveidojās Vidzemes piekrastē viena no lielākajām kuģu būvniecības vietām - bijusī Ķirbižu (vēlāk – Vitrupes) kuģu būvētava, no kuras līdz mūsdienām nekas dabā vairs nav saglabājies. No 19. gs sešdesmitajiem gadiem līdz 1929. g. šajā vietā tika uzcelti 28 kuģi.

Salos, Vaišnoriškė, Strazdai, Šuminai – Augštaitijas nacionālā parka ciemi, kuros saglabājušas vēsturiskas viensētas ar koka ēkām un to plānojumu. Apdzīvoti.