Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Piltene ir viena no mazākajām un senākajām Latvijas pilsētām. Vēstures avotos Piltene pirmo reizi minēta 1295. gadā, bet pilsētas tiesības tai ir jau no 1557. gada. Laikā no 14. – 16. gs. Piltene bija Kurzemes bīskapijas administratīvais centrs. Vēsturiskās ielas, kas puslokā ietver pilsdrupas, malās saglabājusies 19. gs. pirmās puses koka apbūve. Piltenes bīskapa pili cēla 13. – 14. gs. mijā un izmantoja līdz 16. gadsimtam. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai pamati un torņa fragmenti Vecventas krastā.

N/A

Viena no jaunākajām Latvijas pilsētām, 2013. g. tā svinēs divdesmit gadu jubileju. Salaspilī atrodas vairākas Latvijas mērogā nozīmīgas zinātniskās institūcijas (padomju laikā to veidoja kā zinātnes centru) - Bioloģijas institūts, Neorganiskās ķīmijas institūts, Fizikas institūts, Nacionālais botāniskais dārzs, padomju laikā nu jau bijušais Salaspils atomreaktors un Mežzinātnes institūts “Silava”. Pēdējo desmit gadu laikā pilsētā attīstījusies infrastruktūra, izveidojušies plaši savrupmāju rajoni. 1996. g. Salaspilī uzcēla jaunu katoļu baznīcu. Pēc būtības – Rīgas guļamrajons.

N/A

Smārde ir sena vieta, kas minēta jau 13. gs. dokumentos. Mūsdienās tas ir neliels ciemats ar dzelzceļa staciju un veikalu. Ziemeļaustrumos no Smārdes - Smārdes purvā atrodas bijušās kūdras ieguves vietas. 1. pasaules kara laikā netālu no Smārdes atradās frontes līnija, par ko liecina arī apkārtnē esošās piemiņas vietas.

N/A

Veidojās kā nu jau slēgtās Ignalinas AES (6 km attālumā) darbinieku pilsēta ar padomju laikiem izteiktām arhitektoniskām formām un monumentālismu.

N/A

Centrālā un arī skaistākā Traķu iela, kas ved cauri Traķu pussalas ziemeļu daļai, ko kādreiz sauca arī par „Mazo pilsētu”. Ielas abās pusēs ir redzami visdažādāko krāsu koka namiņi. Te jāatceras, ka tipiskai karaīmu mājai uz ielas pusi ir vērsti trīs logi! Karaīmu ielas rietumu pusē (Karaīmu 30) atrodas viens no retajiem pasaules karaīmu lūgšanas dievnamiem – kenēze (kenesa) – vienstāva koka ēka ar zilganu jumtu. Savukārt, ēkā Karaīmu ielā 22 ir izveidota etnogrāfiska izstāde (Karaimų etnografine paroda).

N/A

Kā senā Alšvanga šī apdzīvotā vieta pirmo reizi tika pieminēta 1231. gadā pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna līgumā ar kuršiem. Livonjas ordenis te saimniekoja līdz 1561.gadam, bet no 1573.-1738.gadam ordeņa pils pieder no Pomerānijas nākušo fon Šverinu dzimtai. Tieši Šverinu dzimtas valdīšanas laikā Alsungā uzceļ mūra baznīcu Svētā erceņģeļa Miķeļa godam un uzsāk vietējo iedzīvotāju pievēršanu katoļticībai. Alsunga kļūst par visas Kurzemes katoļu centru, tās iedzīvotāji par suitiem (Šverinu svīta). 
Alsunga jau gandrīz 400 gadus ir vēsturiskā Suitu novada centrs. Kā Latvijas konservatīvākais novads tas ir plaši pazīstams gan ar īpatnējām dziesmām, gan krāšņiem tautas tērpiem, vēl dzīvām tautas tradīcijām un ticējumiem. Suitiem ir valoda (izloksne), ēdieni un daudz kas tāds, kas citos novados ir sen atmests vai aizmirsts. Te reliģiskais ir cieši saaudies ar tautisko vienā unikālā veselumā.
Šodien Alsungas novads aizņem 191 km2 lielu teritoriju ,kurā dzīvo ap 1500 iedzīvotāju.

N/A

Kuldīgu pelnīti uzskata par skaistāko Latvijas viduslaiku mazpilsētu. Tās vietā jau pirms 13. gs. atradies senās kuršu zemes Bandavas centrs. 1242. g. Livonijas ordenis pie Ventas rumbas uzsāk mūra pils celtniecību. Pie pils izveidojas apdzīvota vieta, kas pirmā (1378. g.) Kurzemē iegūst pilsētas tiesības. Nozīmīga ir arī tās dalība Hanzas savienībā. Laikā no 1561. - 1795. g. Kuldīga ir Kurzemes hercogistes galvaspilsēta. Likumsakarīgi, 17. gs. pirmajā pusē tā piedzīvo strauju saimniecisko izaugsmi, kas beidzas līdz ar Ziemeļu kara un mēra epidēmijas sākumu. Kurzemnieku lepnums un lielāku industriālu objektu trūkums ir iemesls, kādēļ padomju laikā pilsētā neieplūda lielākas imigrantu masas, tādēļ Kuldīga šodien ir viena no latviskākajām Kurzemes pilsētām. Uz Kuldīgu ir vērts braukt un uzkavēties vairāk nekā vienu dienu, jo te darāmā netrūkst. Dabas mīļotāji var vērot lidojošās zivis, bet kultūrvēstures pētniekiem te paveras visnotaļ plašs darba lauks.

N/A

Garš ciems abpus Lūžņas upei. 1937. g. te bija 36 mājas un 2 laivu piestātnes. 19. gs. 60. gados Lūžņa kļuva par vienu no kuģubūves vietām, bet padomju okupācijas gados tuvumā atradās militārās bāzes. 20. gs. 30. gados te vairākkārt ieradās somu valodnieks Lauri Ketunens ar igauņu studentu Oskaru Loritsu, kuri sagatavoja lībiešu valodas vārdnīcu. Lūžņā dzīvoja pirmais lībiešu mākslinieks Jānis Belte (1893 - 1946). Lūžņas lībiešu zvejnieka un zemkopja sēta “Dēliņi” apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

N/A
Pilsētā nebija lielu rūpniecības uzņēmumu, un tās iedzīvotāji nodarbojās galvenokārt ar amatniecību, tirdzniecību un lauksaimniecību. Ilūkste tika pilnībā nopostīta 1. pasaules kara laikā un smagi cieta arī 2. pasaules kara laikā. Šodien Ilūkste ir klusa pierobežas mazpilsēta, ko ieskauj gleznains dabas apvidus. Apskates objekti: bijušā jezuītu klostera ēka un Ilūkstes katoļu baznīca.
N/A
Kaļķis – apdzīvota vieta, kuras apkārtnē joprojām atklātos karjeros iegūst dolomītu (karjers „Kalnciems – 2”). Daļa no karjeriem ir applūduši.
N/A

Mazstāvu koka dzīvojamo ēku apbūve ir tapusi 19. gs. Te apskatāmi Latgalei raksturīgie noslēgtie pagalmi, verandas, koka apdare un dekori. Pilsētas koka apbūve ievērojami cieta 1866. un 1938. g. ugunsgrēkos. Par Ludzas vēsturisko centru var uzskatīt Tirgus laukuma vietu, bet Ludzas pilskalnu - par galveno dominanti, kuram apkārt veidojies pilsētas ielu tīkls. Ludzas pilskalnā slejas Ludzas pilsdrupas. 14. gs. beigās te atradās seno latgaļu koka pils, kuras vietā Livonijas ordenis uzcēla Latgales varenāko mūra pili. 1654. g. to izposta Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks. Ludzas TIC gidi piedāvā ekskursijas.

N/A

Savdabīgs ciems abpus Minija upei, kur par galveno „ielu” kalpo pati upe. „Lietuvas Venēcija”.

N/A

Jūrmalas pilsēta (piektā lielākā Latvijā) dibināta 1959. g., apvienojot Ķemeru un Slokas pilsētas ar Rīgas pilsētas Jūrmalas rajonu. Tā stiepjas 32 km garā Rīgas jūras līča piekrastes posmā. Jūrmalas kūrorts savulaik bija viens no nozīmīgākajiem šāda veida objektiem Ziemeļeiropā. To sekmēja vietējā un starpvalstu transporta un satiksmes (diližanss, tvaikoņi, vilciens) attīstība. Pirmos peldviesus uzņēma Dubultos, kur 1834. g. uzcēla pirmo viesnīcu, bet 1847. g. - pirmo kūrmāju. 19. gs. sāka darboties pirmās ārstniecības iestādes. No 1834. g. sākās strauja vasarnīcu izbūve. Kūrorta attīstību pārtrauca 1. pasaules karš. Pēc tā atkal bija vērojams straujš kūrorta uzplaukums no 12 tūkstošiem (1920. g.) līdz 32 tūkstošiem (1935. g.) atpūtnieku. Līdztekus Jūrmalai attīstījās arī Ķemeru kūrorts, kas masveida atpūtnieku raksturu ieguva padomju periodā.

Mūsdienās Jūrmala ir populāra koncertu, festivālu, izstāžu, sporta sacensību u.c. publisku pasākumu norišu vieta.

N/A

Krāslavas centrālai daļai, kurai raksturīga mazstāvu apbūve ar skaistām koka ēkām, piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Vislabākie skati uz vēsturisko centru paveras no autostāvlaukuma pie Adamovas takas, Karņicka kalna, tilta pār Daugavu (Prospekta iela) apkaimes un Priedaines skatu torņa Daugavas kreisajā krastā.

N/A

Cesvaines vārds rakstiskajos avotos pirmoreiz minēts 1209. g. Pilsēta ikvienam Latvijas apceļotājam saistās ar baronu Vulfu dzimtu, kas 1815. g. iegādājās Cesvaines muižu. Cesvaines ekonomiskais uzplaukums pēc Pļaviņas-Gulbenes dzelzceļa izveides. Pilsēta cieta 2. Pasaules kara laikā. 2002. g. beigās Cesvaines pils skāra traģēdija – ugunsgrēks, kura laikā cieta lielākā pils daļa. Pēc liela sabiedrības, valsts un pašvaldības atbalsta Cesvaines pils „atgūstas" un joprojām saglabā Vidzemes un Latvijas mēroga tūrisma objekta statusu.

N/A

Vēstures avotos minēta jau 1582. gadā. 1736. g. Dundagas vaku grāmatā minētas divas Vaides sētas - Lekši un Žonaki. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. g. pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. 1939. g. Vaides ciemā bija 21 sēta. Vaides Lāžos dzima Nika Polmanis (1823 - 1903) - pirmais izglītotais lībietis un visu mūžu nodzīvoja lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910 - 1993), kurš blakus sētai augošajam dižozolam veltīja dzejoli. Ar Žonakiem saistīta plašā Bertholdu dzimta: lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks - Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, Šveices ārsts Marsels Bertholds, pasaulslavenais pianists Arturs Ozoliņš (Kanādā) un Grizelda Kristiņa (1910 – 2013) – lībiešu valodas teicēja un dzejniece, kura bija pēdējā lībiešu valodas runātāja, kam tā bija dzimtā valoda. Ozolnieki arī saistās ar Bertholdu dzimtu – lībiešu tradīciju un valodas zinātāju Paulīni Kļaviņu (1918 - 2001) un viņas māti, - lībiešu teicēju Katrīnu Zēbergu. Paulīnes savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – „Dēliņu” lībiešu sētas klētī. Vaides Purvziedos apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa meža dzīvnieku ragu kolekcija.

N/A

Neliela apdzīvota vieta parka ziemeļrietumu daļā, kur var nokļūt tikai pa maziem lauku un meža ceļiem (arī ar tūristu autobusu). Te atrodas Lietuvā pazīstamākais Biškopības vēstures muzejs (Senovinės bitinkystės muziejus), kur var aplūkot dažāda veida stropus, bitenieku darbarīkus, koka skulptūras, kā arī iegādāties vietējo biškopju saražoto produkciju. Stripeiķos katru gadu 15. augustā notiek notiek biškopības sezonas noslēguma svētki.

N/A

Līvānu kā lielākas apdzīvotas vietas pirmsākumi ir saistāmi ar 1533. g., kad toreizējais zemes īpašnieks Līvens izveidoja muižu un nosauca to savā vārdā par Līvenhofu. 1678. g. šeit tapa pirmā katoļu baznīca. Pilsēta būtiski cieta abu pasaules karu laikā. Līvānu vārds saistās ar stikla izstrādājumiem. 1887. g. šeit dibināja stikla fabriku, kas mūsdienās ir pārtraukusi savu darbību.

N/A

Bauskas vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts 1443. g. Tas ir laiks, kad pussalā starp Mūsas un Mēmeles sateku uzsāka pēdējās Livonijas ordeņa pils celtniecību tagadējās Latvijas teritorijā. Pie pils – Ķirbaksalā - izveidojās apdzīvota vieta t.s. Vairogmiests. 17. gs. bija vērojams straujš pilsētas uzplaukums. Te darbojās zeltkaļi, sudrabkaļi, galdnieki, podnieki, kurpnieki un citi amatnieki. Vēlākajos gadsimtos pilsētnieki cieta no kariem, mēra un Napaleona armijas. Mūsdienās Bauskas vecpilsēta ar tikko kā no jauna uzcelto Rātsnamu un atjaunoto Bauskas pili ir viens no interesantākajiem Latvijas pilsētu vēsturiskajiem centriem. Bauska ir pazīstama ar saviem ikgadējiem pasākumiem - Senās mūzikas festivālu, Bauskas pilsētas svētkiem, Kantri mūzikas festivālu u.c. pasākumiem.

N/A

Pape veidojoties no trim maziem zvejniekciemiem - Papes Priediengala, Papes un Papes Ķoņu ciema. Visi ciemi izstiepušies turpat piecu kilometru garumā līdztekus Baltijas jūras krasta līnijai. Papes Ķoņu ciems ir viens no diviem Latvijas zvejniekciemiem (otrs – Košrags), kas līdz mūsdienām (cik tas iespējams) saglabājis autentisku elpu. Te atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle Vītolnieki ar senu zvejnieku sētu, laivām un sadzīves priekšmetiem, ko vērts iepazīt gida pavadībā. Šobrīd ciemā notiek mūslaiku ēku būvniecība, tādēļ tas ar katru dienu zaudē savu mazskartību. Atrodas Papes dabas parkā.