Kādreizējā Mēmele. Vienīgā Lietuvas ostas pilsēta ar vecpilsētu.

Par Daugavpils dibināšanas gadu uzskata 1275. g.. Tas ir laiks, kad Livonijas ordeņa mestrs Ernests fon Ratceburgs Naujenes pilskalnā uzcēla Dinaburgas pili. Tā vairākkārt cieta lietuviešu un krievu iebrukumos, līdz 1577. g. pili nopostīja krievu karaspēks Ivana Bargā vadībā. Pēc šī notikuma Dinaburgu atjaunoja 17 km tālāk upes labajā krastā, kur tagad atrodas Daugavpils pilsēta. Laikā no 1810.-1833. g. tika uzbūvēts jauns cietoksnis. 1826. g. uzsāka tagadējā vēsturiskā centra apbūvi. 1. pasaules kara gados nozīmīgākos rūpniecības uzņēmumus kopā ar strādniekiem evakuēja uz Krieviju. Pirmās Latvijas Republikas laikā uzplauka Daugavpils kultūras dzīve. Lielākā pilsētas daļa tika nopostīta 2. Pasaules kara laikā - 1944. g. jūlijā. Mūsdienās Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta un nozīmīgs Latgales vēsturiskā novada ekonomiskais centrs. Nesen uzsākta arī Eiropas mērogā unikālā Daugavpils cietokšņa atjaunošana.

 Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns atrodas Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka, paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu. Esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijas Valsts nacionālā karoga dzimtene ir Cēsis, tomēr jāuzsver, ka tas karogs, par kuru runā Cēsis un ko piemin hronika, ir tapis Cēsīs 1279. gadā kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, tomēr pirmā nacionālā karoga stāsts nāk tieši no Valmieras – tas ir šūts un izgatavots Valmierā 1916. gadā!
 

Ap 200 m garajā un izstieptās formas laukumā no 16. – 20. gs. atradās Liepājas tirgus. Laukuma malās tolaik bija izveidojusies vienstāvu apbūve – iebraucamās sētas, viesnīcas un dārzi. Līdz ar Pētertirgus izveidi 1910. gadā, izmainījās arī laukuma apveidi un to ieskaujošā apbūve. Laukuma DA malā slejas iespaidīgā Liepājas Svētās Annas Luterāņu baznīca.

Ja mērķis ir savākt pilnvērtīgu etnogrāfisko ciemu fotokolekciju, ir jāapskata Strazdi (no lietuviešu valodas strazdai tulkojumā nozīmē strazds), kas ir pavisam neliela apdzīvota vieta Balošas (Baluošas) ezera ziemeļu krastā. Strazdi pirmoreiz rakstos minēti 1783. g. un ciema nosaukums cēlies no kādas mežziņu dzimtas uzvārda.

Hāpsala kādzreiz bija aristokrātu iecienīta vieta, viņi mēdza šeit uzturēties vasaras laikā. Mūsdienās apmeklētājus vilina pilsētas šarms - mazās ieliņas, vecās koka ēkas un skaistā promenāde. Viens no iemesliem, kādēļ Hāpsala bija tik populāra kādreiz, bija SPA plašie piedāvājumi un iespējas, kas ir aktuāli arī mūsdienās. Interesants fakts: slavenajam komponistam Čaikovskim šī vieta bija viena no mīļākajām, kur pavadīt brīvdienas.

Saldus vēstures dokumentos minēta jau 1253. g. Līdz 13. gs. te atradās senā kuršu pils Salden, kas arī attēlota pilsētas ģerbonī. Ap 1341. g. netālu no kuršu pilskalna Livonijas ordenis uzcēla pili, pie kuras izveidojās apdzīvota vieta. Savu uzplaukumu līdzīgi kā citas Kurzemes apdzīvotās vietas tā piedzīvoja hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 1642. - 1682. g. Par Saldus dibināšanas gadu min 1856., kad sākās Ziemeļu karā nopostītās vietas atjaunošanas darbi. 2. pasaules kara beigās pie pilsētas norisinājās smagas kaujas, taču līdz pat 1945. g. 8. maijam pilsēta palika vācu armijas okupētajā Latvijas daļā. Mūsdienu Saldus piesaista ar saviem pasākumiem – pilsētas dienām, mūzikas festivālu "Saldus saule", kā arī dažādiem apskates objektiem, starp kuriem minama a/s „Druvas pārtika", kur var vērot saldējuma tapšanas procesu un Saldus pārtikas kombināts, kur var degustēt garšīgās konfektes „Gotiņa" un vērot ražošanas procesu.

Vēja, dzintara un mūziķu pilsēta. Rakstiskajos avotos Liepāja pirmo reizi minēta 1253. g. Pilsētas kā tirdzniecības ostas uzplaukums te sākās jau 16. gs. beigās. Īpaši nozīmīgs bija Kurzemes hercogu Jēkaba un Frīdriha Kazimira valdīšanas laiks, kad cauri Liepājas ostu tika nodrošināts Lietuvas un Kurzemes preču eksports un imports. Ar kāpu smilti aizbērtās Līvas upes vietā tika izrakts kanāls, izveidota kuģu piestātne. Pilsētas izaugsme turpinājās 18. gs. arī pēc Ziemeļu kara un mēra epidēmijas. Kad 1795. g. Kurzemi pievienoja Krievijas impērijai, Liepājas osta kā viena no svarīgākajām impērijas rietumu ostām attīstījās vēl straujāk. 18. gs. beigās, - 19. gs. Liepāja vienlaikus kļuva arī par Pēterburgas aristokrātu iecienītu atpūtas vietu. 19. gs. beigās tika uzsākti Karostas un cietokšņa izbūves darbi. Pilsēta kļuva par militāri stratēģisku vietu. Tā smagi cieta 2. pasaules kara laikā. 1967. g. Liepājā darbu pārtrauca jūras tirdzniecības osta, un Liepāja kļuva par slēgtu pilsētu, kur Karosta bija „pilsēta pilsētā". Šodien Karosta un tās radītais piedāvājums ir viens no Latvijas tūrisma produktu „topiem".

Piltene ir viena no mazākajām un senākajām Latvijas pilsētām. Vēstures avotos Piltene pirmo reizi minēta 1295. gadā, bet pilsētas tiesības tai ir jau no 1557. gada. Laikā no 14. – 16. gs. Piltene bija Kurzemes bīskapijas administratīvais centrs. Vēsturiskās ielas, kas puslokā ietver pilsdrupas, malās saglabājusies 19. gs. pirmās puses koka apbūve. Piltenes bīskapa pili cēla 13. – 14. gs. mijā un izmantoja līdz 16. gadsimtam. Līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai pamati un torņa fragmenti Vecventas krastā.

Durbe ir mazākā pilsēta Latvijā ar slavenu vēsturi, kā arī mazākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita (ap 500 iedzīvotāji). Durbe jau pieminēta 1230. gadā kuršu līgumā ar Alnas Balduīnu. Durbes apkaimē 1260. g. notika slavenā Durbes kauja starp Livonijas un Vācu ordeņa apvienotajiem spēkiem un žemaišiem, kuru pusē pārgāja ordeņa karaspēkā iesauktie kurši. Durbē dzimis pirmais Latvijas ārlietu ministrs Z.A. Meierovics, kā arī dzīvoja un strādāja viens no pirmajiem Latvijas dārzkopjiem Sīmanis Klevers (1834-1922). Pateicoties viņam, apkaimes dārzos atrodamas daudzas retas ābeļu šķirnes. Durbes ģerbonī, kas ir apstiprināts 1925. g., - ir sudraba ābele. Apkaimē ir vairākas saimniecības, kas specializējas augļkopībā, un daudz aktīvu dārzkopju. Ik gadus septembrī notiek ābolu svētki.