Rožu laukuma pirmsākumi meklējami 1911. - 1913. gadā, kad šajā vietā izveidoja atklātu dārzu ar > 500 rožu krūmiem. Padomju laikos Rožu laukumam blakus esošajā laukumā bija novietots Ļeņina piemineklis. 2000. g. atjaunoto laukumu ieskauj Liepājas Pedagoģijas akadēmija, viesnīca “Līva”, biznesa un darījumu centrs „De Rome” (celta 19. gs., arhitekts Pauls Makss Berči, bijusī Romas viesnīca) un Liepājas Latviešu biedrības nams (1934., pamatakmeni licis Kārlis Ulmanis). Uz rožu dobes apmales ir izvietotas Liepājas sadraudzības pilsētu piemiņas zīmes. Rožu laukumam piekļaujas Zivju iela, kas nosaukumu ieguvusi no kādreizējā zivju tirgus. Zivju ielā meklējama Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām, bet piecas - nu jau aizsaulē aizgājušajiem. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra.

Līdz 13. gs. Smiltenes novads ietilpa latgaļu apdzīvotajā Tālavas zemē. Pēc krustnešu invāzijas to ieguva Rīgas arhibīskaps, stāvajā Abula upes krastā 1370. g. uzceļot mūra pili. Sekojoši kari un epidēmijas nesaudzēja ne apdzīvotās vietas apbūvi, ne arī iedzīvotājus. Tagadējās pilsētas aprises sāka rasties 19. gs. beigās līdz ar Smiltenes muižas īpašnieka firsta Līvena aktīvo darbību. Līdz 1. pasaules karam Smiltenē darbojās kokapstrādes fabrika, hidroelektrostacija (1901. g., pirmā Baltijā) u.c. uzņēmumi. 1944. g. vācu karaspēkam atkāpjoties, ugunsgrēka laikā aizgāja bojā liela daļa Smiltenes vēsturiskās apbūves.

Lietuvas galvaspilsēta. Viena no lielākajām Austrumeiropas vecpilsētām (iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā), kurā pārstāvēti dažādi arhitektūras stili - klasicisms, baroks, gotikas, renesanses u.c.

Latvijas vēsturei nozīmīga vieta, jo 12. - 13. gs. šeit atradās senās latgaļu zemes - Jersikas administratīvais un garīgais centrs ar Jersikas valdnieka Visvalža pili 18 m augstajā Daugavas krastā, kurā slējās varenais pilskalns. Pilskalna plakumu (100 x 75 m) apjoza valnis un no koka būvēta aizsardzības siena. Tā iekšpusē varēja iekļūt pa apsargātiem vārtiem, aiz kuriem bija izvietotas dzīvojamās un saimniecības ēkas un pat neliela baznīca. Pilskalnā ir veikti arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā tika atsegtas guļbūves celtņu paliekas, kā arī atrastas daudzas 10. - 13. gs. senlietas, kas liecina par plašākiem tirdzniecības sakariem, t.sk. ar seno Krievzemi. 1209. g. bīskapa Alberta karaspēks ar viltu ieņem un izposta Jersikas pili un senpilsētu. Visvalža ģimeni saņem gūstā, tādēļ latgaļu valdnieks ir spiests kļūt par bīskapa vasali. Pilskalna teritorija ietilpst privātīpašumā, tādēļ tā apmeklējums ir jāsaskaņo ar īpašnieku.

Arī 18. novembra laukums. Tas sācis veidoties 18. gadsimtā kā tirgus laukums. Tā dominantes bija 1752. g. celtais rātsnams (nav saglabājies) un aptieka, kas šajā ēkā darbojas no 1810. g. līdz pat mūsdienām. 2010. gadā laukumā izveidota strūklaka, kam ir pilsētas ģerboņa forma.

Kā senā Alšvanga šī apdzīvotā vieta pirmo reizi tika pieminēta 1231. gadā pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna līgumā ar kuršiem. Livonjas ordenis te saimniekoja līdz 1561.gadam, bet no 1573.-1738.gadam ordeņa pils pieder no Pomerānijas nākušo fon Šverinu dzimtai. Tieši Šverinu dzimtas valdīšanas laikā Alsungā uzceļ mūra baznīcu Svētā erceņģeļa Miķeļa godam un uzsāk vietējo iedzīvotāju pievēršanu katoļticībai. Alsunga kļūst par visas Kurzemes katoļu centru, tās iedzīvotāji par suitiem (Šverinu svīta). 
Alsunga jau gandrīz 400 gadus ir vēsturiskā Suitu novada centrs. Kā Latvijas konservatīvākais novads tas ir plaši pazīstams gan ar īpatnējām dziesmām, gan krāšņiem tautas tērpiem, vēl dzīvām tautas tradīcijām un ticējumiem. Suitiem ir valoda (izloksne), ēdieni un daudz kas tāds, kas citos novados ir sen atmests vai aizmirsts. Te reliģiskais ir cieši saaudies ar tautisko vienā unikālā veselumā.
Šodien Alsungas novads aizņem 191 km2 lielu teritoriju ,kurā dzīvo ap 1500 iedzīvotāju.

 Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns atrodas Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka, paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu. Esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijas Valsts nacionālā karoga dzimtene ir Cēsis, tomēr jāuzsver, ka tas karogs, par kuru runā Cēsis un ko piemin hronika, ir tapis Cēsīs 1279. gadā kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, tomēr pirmā nacionālā karoga stāsts nāk tieši no Valmieras – tas ir šūts un izgatavots Valmierā 1916. gadā!
 

Palanga is known to be the biggest by-the-sea resort in Lithuania because of its seacoast's main attractions - dunes and white sand. And because Palanga is a resort there are plenty of cafes, restaurants, bars and more for those who would like to enjoy a meal or a drink, for those who like active sport - there is possibility to cycle, go horseback riding, swim and much more. 

Bauskas vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts 1443. g. Tas ir laiks, kad pussalā starp Mūsas un Mēmeles sateku uzsāka pēdējās Livonijas ordeņa pils celtniecību tagadējās Latvijas teritorijā. Pie pils – Ķirbaksalā - izveidojās apdzīvota vieta t.s. Vairogmiests. 17. gs. bija vērojams straujš pilsētas uzplaukums. Te darbojās zeltkaļi, sudrabkaļi, galdnieki, podnieki, kurpnieki un citi amatnieki. Vēlākajos gadsimtos pilsētnieki cieta no kariem, mēra un Napaleona armijas. Mūsdienās Bauskas vecpilsēta ar tikko kā no jauna uzcelto Rātsnamu un atjaunoto Bauskas pili ir viens no interesantākajiem Latvijas pilsētu vēsturiskajiem centriem. Bauska ir pazīstama ar saviem ikgadējiem pasākumiem - Senās mūzikas festivālu, Bauskas pilsētas svētkiem, Kantri mūzikas festivālu u.c. pasākumiem.

Vēstures avotos minēta jau 1582. gadā. 1736. g. Dundagas vaku grāmatā minētas divas Vaides sētas - Lekši un Žonaki. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. g. pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. 1939. g. Vaides ciemā bija 21 sēta. Vaides Lāžos dzima Nika Polmanis (1823 - 1903) - pirmais izglītotais lībietis un visu mūžu nodzīvoja lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910 - 1993), kurš blakus sētai augošajam dižozolam veltīja dzejoli. Ar Žonakiem saistīta plašā Bertholdu dzimta: lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks - Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, Šveices ārsts Marsels Bertholds, pasaulslavenais pianists Arturs Ozoliņš (Kanādā) un Grizelda Kristiņa (1910 – 2013) – lībiešu valodas teicēja un dzejniece, kura bija pēdējā lībiešu valodas runātāja, kam tā bija dzimtā valoda. Ozolnieki arī saistās ar Bertholdu dzimtu – lībiešu tradīciju un valodas zinātāju Paulīni Kļaviņu (1918 - 2001) un viņas māti, - lībiešu teicēju Katrīnu Zēbergu. Paulīnes savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – „Dēliņu” lībiešu sētas klētī. Vaides Purvziedos apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa meža dzīvnieku ragu kolekcija.