Sabiles pilskalnā jau 10. gs. atradās nocietināta senpilsēta. Pēc kuršu zemju dalīšanas, Sabili ieguva Livonijas ordenis, kas uzcēla mūra pili (nav saglabājusies). Rakstiskajos avotos Sabile pirmoreiz minēta 1253. g. Pie pils 15. gs. sāka veidoties apdzīvota vieta. Pilsētas tiesības Sabile ieguva 1917. g. Mūsdienās Sabile ir neliela mazpilsēta, kuras apkārtnē atrodas daudzi ievērojami kultūrvēstures pieminekļi. Sabiles pilsētas neatņemama kultūrvides sastāvdaļa ir čigāni, tādēļ to sarunu valodā dēvē arī par Latvijas čigānu galvaspilsētu. Sabile jau izsenis pazīstama ar savām vīnogu audzēšanas un vīna darināšanas tradīcijām, kas ir atdzimušas un baudāmas Sabiles vīna svētku laikā.

Neliela apdzīvota vieta Daugavas krastos starp Aizkraukli un Jaunjelgavu. Skrīveru apkaime saistās ar populārā latviešu rakstnieka A. Upīša gaitām un darbiem. Netālu no Skrīveriem meklējams arī vecākais Latvijas dendrārijs. Tā izveidi 1891. g. uzsācis Skrīveru muižas īpašnieks Maksimilians fon Siverss. Parka dendroloģiskajā klāstā ir ap 400 augu sugu, šķirņu un formu. Viens no lieliskākajiem Daugavas skatiem pavērsies no t.s. Kraukļu kalniem – stāva Daugavas labā pamatkrasta augšdaļas, kas ir sens pilskalns.

Ciems atrodas pie Irbes (Dižirve, Īra) upes ietekas jūrā, abos tās krastos („jūrspuse” un „zemspuse”). Irbe pirmoreiz minēta 1310. g. robežlīgumā starp Kurzemes bīskapu un Rīgas domkapitulu, bet Lielirbes (Irvemünde) vārds pirmoreiz ierakstīts 1387. g. šķīrējtiesas dokumentā. 19. gs. beigās Lielirbes sīkosta bija aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta centrs. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzbūvēts lielākais burinieku skaits Kurzemes rietumkrasta ciemos. 1939. g. ciemā bija ap 300 iedzīvotāju, vairāk kā 70 māju un baptistu baznīca (tagad Ventspils Brīvdabas muzejā). Ciemam cauri kursēja mazbānītis, darbojās pasta un telegrāfa kantoris, divi pārtikas veikali, 1. pakāpes pamatskola, koris un pūtēju orķestris. Lielirbe bija viens no lielākajiem ciemiem, kas izzuda pēc Otrā pasaules kara. Lielirbē dzimusi kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne (1923 - 2007), kuras darbu turpina viņas meita Baiba Šuvcāne, rakstot nozīmīgus darbus par Lībiešu krasta dzīvi. Līdz 2019. g. pāri Irbes upei plānots atjaunot trošu tiltu.

Vēstures avotos minēta jau 1582. gadā. 1736. g. Dundagas vaku grāmatā minētas divas Vaides sētas - Lekši un Žonaki. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. g. pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. 1939. g. Vaides ciemā bija 21 sēta. Vaides Lāžos dzima Nika Polmanis (1823 - 1903) - pirmais izglītotais lībietis un visu mūžu nodzīvoja lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910 - 1993), kurš blakus sētai augošajam dižozolam veltīja dzejoli. Ar Žonakiem saistīta plašā Bertholdu dzimta: lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks - Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, Šveices ārsts Marsels Bertholds, pasaulslavenais pianists Arturs Ozoliņš (Kanādā) un Grizelda Kristiņa (1910 – 2013) – lībiešu valodas teicēja un dzejniece, kura bija pēdējā lībiešu valodas runātāja, kam tā bija dzimtā valoda. Ozolnieki arī saistās ar Bertholdu dzimtu – lībiešu tradīciju un valodas zinātāju Paulīni Kļaviņu (1918 - 2001) un viņas māti, - lībiešu teicēju Katrīnu Zēbergu. Paulīnes savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – „Dēliņu” lībiešu sētas klētī. Vaides Purvziedos apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa meža dzīvnieku ragu kolekcija.

Smārde ir sena vieta, kas minēta jau 13. gs. dokumentos. Mūsdienās tas ir neliels ciemats ar dzelzceļa staciju un veikalu. Ziemeļaustrumos no Smārdes - Smārdes purvā atrodas bijušās kūdras ieguves vietas. 1. pasaules kara laikā netālu no Smārdes atradās frontes līnija, par ko liecina arī apkārtnē esošās piemiņas vietas.

Izskata ziņā – visnotaļ etnogrāfisks ciems, kam ir sādžas plānojums un Latgales novadam raksturīgās ēkas ar apdarinātiem logiem un ažūrām fasādēm. Slutišķu vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. No blakus esošā Daugavas ielejas krasta paveras viena no neparastākajām Latvijas kultūrainavām. Tiem, kam patīk doties garākos pārgājienos, var aizstaigāt līdz aptuveni kilometru tālajai Slutišku kraujai, no kuras paveras ne mazāk iespaidīgi skati. Vasara 2018.

Vēstures avotos pirmoreiz minēta 1483. g. Pilsētas uzplaukums bija vērojams pēc dzelzceļa uzbūvēšanas 19. gs. beigās, kad barons Korfs sadalīja un iznomāja apbūvei muižas zemi. Pilsētas tiesības Priekule ieguva 1928. g. Pilsēta smagi cieta 2. pasaules kara pēdējos mēnešos, - t.s. Kurzemes katla laikā, kuru laikā tika sagrautas 410 no 450 ēkām. Mūsdienās tā ir neliela pilsētiņa ar mazstāvu apbūvi un nesteidzīgu dzīves ritmu.

Atrodas Valmieras ziemeļdaļā. Valmiermuižas kungu māju (neobaroka stils) laikā no 1764. – 1771. g. cēla Šlēsvigas – Holšteinas – Zodenburgas – Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs. Vēlākajos laikos tā pieder vairākiem citiem īpašniekiem. Pēc mūsdienās atrodamām liecībām varam spriest, ka muižas kungu māja 20. gs. sākumā bija vienstāvu ēka ar barokālu tornīti un divstāvu blakuskorpusu. Tā bija piemērota kā vasarnīca un medību izpriecu vieta. 1918. g. ēku nodedzina. Divus gadus vēlāk Valmiermuižā ierīko karagūstekņu nometni. Vēlāk kungu mājas piebūvi atjauno un izmanto kā pamatskolu. 1936. gadā ēkā izveido cietumu, kas 2. pasaules kara laikā kļūst par karagūstekņu ieslodzījuma vietu. Pēcāk ēka nodeg, un drupas tiek nojauktas. Līdz mūsdienām ir saglabājies Valmiermuižas tornis, kura telpu griestu gleznojumi tāpat kā parks ir kultūras piemineklis. Mūsdienās blakus vēsturiskajai vietai izveidota Valmiermuižas alusdarītava, un Valmiermuiža ir atguvusi otro elpu.

Kopgalis atrodas Kuršu kāpu ziemeļdaļā iepretim Klaipēdas ostai. Te meklējami vairāki nozīmīgi un populāri Lietuvas un pat Baltijas mēroga tūrisma objekti. Kopgalis kopš seniem laikiem ir bijusi militāri un stratēģiski svarīga vieta, tādēļ 1866. g. prūšu militāristi šeit uzsāka vērienīga cietokšņa būvi, kura uzdevums bija Klaipēdas ostas aizsardzība. 2. pasaules kara laikā cietoksni uzspridzināja, bet 1979. g. uzsāka tā restaurāciju, izveidojot Baltijas valstīs vienīgo Jūras muzeju. Muzeja iespaidīgajā akvārijā ir apskatāmas Baltijas u.c. pasaules jūru un okeānu zivis, bet gar tā malām ir izvietota ekspozīcija. Apmeklētājus īpaši priecē graciozie dažādu sugu pingvīni un roņi to barošanas laikā. Vecajos Kopgaļa cietokšņa pulvera pagrabos ir izvietota Lietuvas kuģniecības tēmai veltīta ekspozīcija, bet uz bastioniem – seno ieroču kolekcija. Turpat atrodas Baltijas valstīs vienīgais Delfinārijs (no 1994. g.), kurš ir pazīstams ar delfīnu priekšnesumiem un reiterapijas kursiem. No Delfinārija gar Kuršu jomas krastu (lieliski Klaipēdas ostas skati!) var doties līdz Kuršu kāpu ziemeļu galam, kur atrodas mols – iecienīta makšķerēšanas vieta. Pretējā krastā ir redzama 1945. g. celtā 44 m augstā (pēc rekonstrukcijas 1953. g.) Klaipēdas bāka. Dienvidos no Jūras muzeja atrodas Kuršu kāpu nacionālā parka administrācija (Smiltynės gatve 11) un nacionālā parka apmeklētāju centrs, kurā apskatāms neliels Dabas muzejs. 100 m dienvidos no tā bijušā zvejniekciema vietā slejas etnogrāfiska zvejnieku sēta ar dzīvojamo un saimniecības ēkām, kā arī četrām oriģinālām zvejnieku laivām – no mazas zvejas laivas līdz pat lielajam kurēnam (burulaiva). Mazliet tālāk uz milzu podestiem ir novietoti trīs oriģinālie kuģi, ar kādiem jūrā zvejoja Padomju laikā. No Jūras muzeja ~ kilometru gara krasta promenāde aizved līdz Smiltīnei, kur kājāmgājēji un riteņbraucēji ar prāmi var pārcelties uz Klaipēdu. Autobraucējiem ir jādodas uz otru prāmi, kas atrodas 2 km dienvidos no Smiltīnes.