Madona, iespējams, ir vienīgā pilsēta Latvijā, kuras teritorijā ap 9. gs. atradusies ezermītne. Tās atliekas saglabājušās Salas ezera (Baznīcezers) ziemeļdaļā zem ūdens. Līdz 19. gs. beigām tagadējās pilsētas vietā atradās neliela muiža ar tādu pašu nosaukumu (Madona), ko latvieši sauca par Biržiem. 1898. g. tika uzsākta šaursliežu dzelzceļa celtniecība starp Stukmaņiem (Pļaviņas) un Valku. Attīstoties dzelzceļam, attīstījās arī pati pilsēta. Mūsdienās Madona ir sakopta Vidzemes pilsēta ar savu mazpilsētai raksturīgo šarmu. Interesanti, ka to var uzskatīt arī par vienu no visaugstāk reljefā novietoto Latvijas pilsētu.

Valdemārpils ir maza un klusa pilsētiņa, kas izvietojusies garā Sasmakas ezera krastā. Jau 17. gs. sākumā uz Sasmakas muižas zemes izveidojās amatnieku un tirgotāju miests. 19. gs. vidū Kurzemes pilsētās dzīvoja daudz ebreju tirgotāju un amatnieku, tādēļ Sasmaku tolaik dēvēja par ebreju galvaspilsētu. 1926. g. pilsētu pārdēvēja par Valdemārpili. Pilsētas vēsturiskais centrs ar 19. gs. apbūvi ir pilsētbūvniecības piemineklis. Valdemārpilī apskatāma luterāņu un pareizticīgo baznīcas, bij. Valdemārpils sinagoga, K. Valdemāram veltītais piemineklis, kā arī izcilā Valdemārpils Elku liepa.

Siguldas pils celtniecību uzsāka Zobenbrāļu ordenis 1207. g., bet 1236. g. to pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma karos. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Šodien ir apskatāms pils konventa ēkas dienvidrietumu korpuss un galveno vārtu tornis, aiz kura atrodas iekšējā priekšpils ar brīvdabas estrādi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Dienvidos esošās Siguldas Jaunās pils celtniecība (īpašnieks - kņazs Kropotkins) norisinājās laikā no 1878. - 1881. g. No 1923. - 1940. g ēkā bija Rakstnieku pils, bet Padomju gados - kardioloģijas sanatorija. Kopš 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Ja no Jaunās pils dosimies ziemeļaustrumu virzienā, pēc nepilniem 2 km nonāksim pie Vējupītes gravas. Tajā apskatāma seklā (3,6 m), bet augstā (6,1 m) Pētera ala un dziļā Pūču grava ar Kraukļupīti. Abu upīšu gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās līvu zemes vadoņa (vecākā) - Dabreļa ozolkoka pils. Netālu meklējama Kraukļu aiza - Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar 11 m augstām smilšakmens sienām un 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vējupītes gravas un Gaujas senlejas saskares vietā slejas Paradīzes (Gleznotāju) kalns - ļoti ainaviska vieta, kas gleznota un fotografēta kopš seniem laikiem! Siguldas rietumdaļā var apmeklēt Panorāmas ratu (darbojas vasaras laikā) un Gaisa trošu ceļu (tramvajs) - Baltijas valstīs vienīgo (celts 1969. g.) šāda tipa transporta līdzekli. Tā nesošā trose stiepjas 1060 m garumā un bez atbalstiem savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ~ 40 m augstumā virs Gaujas. Siguldas dienvidrietumu daļā var aizstaigāt līdz varenajai Beites kraujai, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Gravas rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu uz Krimuldu un Turaidas pili. Skatu vietu šeit iekārtoja jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Gravas austrumu pusē novietots no koka veidotais Ķeizarkrēsls. Vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ vairākas mazu strautu dziļās gravas, izvietojies Turaidas muzejrezervāts ar Baltijas mērogā izciliem pieminekļiem, kuru vēsture iestiepjas 1000 gadu tālā pagātnē. Starp tiem ir jāmin Turaidas muiža (21 ēka), Turaidas Rozes kaps, Turaidas luterāņu baznīca (viena no vecākajām (1750. g.) Latvijas koka baznīcām) un Turaidas pils. Blakus esošajā Dainu kalnā tiek organizēti dažādi tematiski pasākumi.
 

Ēdoles vārds ikvienam Latvijas apceļotājam saistās ar Ēdoles pili. Tās pirmsākumi meklējami 13. gs. vidū, bet pils piebūves tapušas 16. un 19. gs., kad izveidoja iekšējo pagalmu. 19. gs. 30. gados īstenotās pārbūves laikā pils fasādes ieguva tagadējo - neogotisko izskatu. Laikā no 16. gs. - 1920. g. Ēdoles pils atradās baronu Bēru dzimtas īpašumā. 1905. g. nemieru laikā to nodedzināja, bet 1907. g. atjaunota. Ēdoles pils saistīta ar daudzām leģendām un spoku stāstiem.

Dagda vēsturiskajos avotos minēta 17. gs. kā tirgotāju miests. 1772. g. Dagdas novadu iekļāva Pleskavas guberņas, bet 1802. g. - Vitebskas guberņas sastāvā. 1905. g. šeit notika plaši zemnieku nemieri, kuru laikā tika nopostīti daudzi nozīmīgi arhitektūras pieminekļi. Pilsētu nesaudzēja arī abi pasaules kari. Ko skatīt tūristam? Dagdas centrā ir saglabājusies 20. gs. vēsturiskā apbūve – nami, kas celti no sarkanajiem ķieģeļiem – t.s. „ebreju tirgotāju nami". Dagda ir arī vienīgā vieta Latvijā, kur ik gadus pilsētas parkā svin Annu dienu!

Atrodas Valmieras ziemeļdaļā. Valmiermuižas kungu māju (neobaroka stils) laikā no 1764. – 1771. g. cēla Šlēsvigas – Holšteinas – Zodenburgas – Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs. Vēlākajos laikos tā pieder vairākiem citiem īpašniekiem. Pēc mūsdienās atrodamām liecībām varam spriest, ka muižas kungu māja 20. gs. sākumā bija vienstāvu ēka ar barokālu tornīti un divstāvu blakuskorpusu. Tā bija piemērota kā vasarnīca un medību izpriecu vieta. 1918. g. ēku nodedzina. Divus gadus vēlāk Valmiermuižā ierīko karagūstekņu nometni. Vēlāk kungu mājas piebūvi atjauno un izmanto kā pamatskolu. 1936. gadā ēkā izveido cietumu, kas 2. pasaules kara laikā kļūst par karagūstekņu ieslodzījuma vietu. Pēcāk ēka nodeg, un drupas tiek nojauktas. Līdz mūsdienām ir saglabājies Valmiermuižas tornis, kura telpu griestu gleznojumi tāpat kā parks ir kultūras piemineklis. Mūsdienās blakus vēsturiskajai vietai izveidota Valmiermuižas alusdarītava, un Valmiermuiža ir atguvusi otro elpu.

Pilsētas rajons dienvidos no Ventas grīvas, kura mūsdienās redzamā mazstāvu koka apbūve sāka veidoties 19. gs. vidū. Ostgala pirmsākumi meklējami 1836. g., kad Krievijas valdība, solot priekšrocības, aicināja apkārtnes zvejniekus apdzīvot smilšaino un kustīgo kāpu pārņemto piekrastes daļu. Ostgals ir atzīts par valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli.

Viena no vecākajām Latvijas pilsētām, par kuru ziņas ir atrodamas jau no 1378. g. Kā apdzīvota vietā tā izveidojās Tebras krastos (Rīgas-Prūsijas ceļa mala), kur savulaik atradusies kuršu zemes Bandavas nocietināta koka pils Beida. Viduslaikos Aizpute bija Kurzemes bīskapijas centrs. Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai 1795. g., Aizputē uz dzīvi apmetās ebreji. Šodien ceļotājus Aizputē visvairāk piesaista saglabājusies senā pilsētvide, pilsētas vēsturiskais centrs un pilsdrupas.

Jūrmalas pilsēta (piektā lielākā Latvijā) dibināta 1959. g., apvienojot Ķemeru un Slokas pilsētas ar Rīgas pilsētas Jūrmalas rajonu. Tā stiepjas 32 km garā Rīgas jūras līča piekrastes posmā. Jūrmalas kūrorts savulaik bija viens no nozīmīgākajiem šāda veida objektiem Ziemeļeiropā. To sekmēja vietējā un starpvalstu transporta un satiksmes (diližanss, tvaikoņi, vilciens) attīstība. Pirmos peldviesus uzņēma Dubultos, kur 1834. g. uzcēla pirmo viesnīcu, bet 1847. g. - pirmo kūrmāju. 19. gs. sāka darboties pirmās ārstniecības iestādes. No 1834. g. sākās strauja vasarnīcu izbūve. Kūrorta attīstību pārtrauca 1. pasaules karš. Pēc tā atkal bija vērojams straujš kūrorta uzplaukums no 12 tūkstošiem (1920. g.) līdz 32 tūkstošiem (1935. g.) atpūtnieku. Līdztekus Jūrmalai attīstījās arī Ķemeru kūrorts, kas masveida atpūtnieku raksturu ieguva padomju periodā.

Mūsdienās Jūrmala ir populāra koncertu, festivālu, izstāžu, sporta sacensību u.c. publisku pasākumu norišu vieta.

Kuldīgu pelnīti uzskata par skaistāko Latvijas viduslaiku mazpilsētu. Tās vietā jau pirms 13. gs. atradies senās kuršu zemes Bandavas centrs. 1242. g. Livonijas ordenis pie Ventas rumbas uzsāk mūra pils celtniecību. Pie pils izveidojas apdzīvota vieta, kas pirmā (1378. g.) Kurzemē iegūst pilsētas tiesības. Nozīmīga ir arī tās dalība Hanzas savienībā. Laikā no 1561. - 1795. g. Kuldīga ir Kurzemes hercogistes galvaspilsēta. Likumsakarīgi, 17. gs. pirmajā pusē tā piedzīvo strauju saimniecisko izaugsmi, kas beidzas līdz ar Ziemeļu kara un mēra epidēmijas sākumu. Kurzemnieku lepnums un lielāku industriālu objektu trūkums ir iemesls, kādēļ padomju laikā pilsētā neieplūda lielākas imigrantu masas, tādēļ Kuldīga šodien ir viena no latviskākajām Kurzemes pilsētām. Uz Kuldīgu ir vērts braukt un uzkavēties vairāk nekā vienu dienu, jo te darāmā netrūkst. Dabas mīļotāji var vērot lidojošās zivis, bet kultūrvēstures pētniekiem te paveras visnotaļ plašs darba lauks.