Unikāla ar savu 17. gs. attālāk no baznīcas celto zvanu torni.

Vēstures avotos minēta jau 1582. gadā. 1736. g. Dundagas vaku grāmatā minētas divas Vaides sētas - Lekši un Žonaki. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. g. pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. 1939. g. Vaides ciemā bija 21 sēta. Vaides Lāžos dzima Nika Polmanis (1823 - 1903) - pirmais izglītotais lībietis un visu mūžu nodzīvoja lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910 - 1993), kurš blakus sētai augošajam dižozolam veltīja dzejoli. Ar Žonakiem saistīta plašā Bertholdu dzimta: lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks - Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, Šveices ārsts Marsels Bertholds, pasaulslavenais pianists Arturs Ozoliņš (Kanādā) un Grizelda Kristiņa (1910 – 2013) – lībiešu valodas teicēja un dzejniece, kura bija pēdējā lībiešu valodas runātāja, kam tā bija dzimtā valoda. Ozolnieki arī saistās ar Bertholdu dzimtu – lībiešu tradīciju un valodas zinātāju Paulīni Kļaviņu (1918 - 2001) un viņas māti, - lībiešu teicēju Katrīnu Zēbergu. Paulīnes savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – „Dēliņu” lībiešu sētas klētī. Vaides Purvziedos apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa meža dzīvnieku ragu kolekcija.

Pēc Rīgas HES ūdenskrātuves izveides – sala, pirms tam – Daugavas kreisā krasta pussala. 1. pasaules kara laikā Nāves salā norisinājās ilgstošas latviešu strēlnieku kaujas pret vācu armijas pārspēku. 1916. g. 25. septembrī vācieši pret latviešu strēlniekiem izmantoja indīgas kaujas gāzes. Lai godinātu šos notikumus, 1924. g. pēc arhitekta E. Laubes projekta Nāves salas ziemeļu krastā uzbūvēja pieminekli kritušajiem latviešu strēlniekiem. Nāves sala sasniedzama ar laivu. Ir vērts iepazīst salā esošos ierakumus un kapuvietas. Nāves salas ZR krastā ir izbūvēta laivu piestātne, bet netālu no tās - atpūtas vieta. Cīņas Nāves salā aprakstījis Aleksandrs Grīns savā leģendārajā darbā „Dvēseļu putenis”.

Vislabākais skats uz Vīķu purva dabas liegumu, kura centrā atrodas Lielauces ezers, paveras no skatu vietas pie Lielauces pils, kur sākas labiekārtota laipu taka, kas pa purvaino (pārejas tipa purvs) Lielauces ezera krastu aizved līdz laivu novietnei pie ezera atklātās daļas. Dienvidaustrumos no ezera izvietojies pats Vīķu purvs. Liegums veidots tajā esošo biotopu un sugu aizsardzībai.

1651. g. uzcelto baznīcu ar pārtraukumiem cēla pusgadsimta garumā. Tā pilnībā pārbūvēta un mūsdienās redzamo veidolu ieguvusi 1876. gadā. Dievnamā atrodas viens no Latvijā nozīmīgākajiem sakrālā interjera priekšmetiem - valstī vecākā kancele (1590. g.), kas veidota manierisma stilā un 19. gs. uzstādītais sagrautās bruņinieku pils kapelas zvans (1450. g.), kas ir vecākais baznīcas zvans Latvijā. Vācu meistara F. Volfa darinātā altārglezna „Kristus pie krusta” tāpat kā altāris ir nesen restaurēti.

Restorāns "Marijas kafija" atrodas Rēzeknes centrā blakus Rēzeknes augstskolai, un iekārtota ēkā ar velvētiem pagrabiem.

Latviešu virtuve: aukstā zupa, plānās un kartupeļu pankūkas, cūkgaļas cepetis, cūkas ribiņas, teļa gaļas kotletes, jēra gaļas sautējums, cepta menca vai forele.

Īpašais ēdiens: kazas siera salāti.

Atrodas Strīķupes labajā krastā pie Cēsu – Lenču ceļa. 45 m garā un līdz 5,5 m platā ala un tuvējais smilšakmens atsegums līdz šim bija ļoti cietis no apmeklētāju nekrietnas uzvedības, tādēļ nacionālā parka administrācija pirms dažiem gadiem ierobežoja apkārtējo teritoriju, ļaujot alu un atsegumu apskatīt tikai „no malas". Šis ir uzskatāms par pozitīvu nozīmīga ģeoloģiska dabas pieminekļa un aizsargājama biotopa aizsardzības piemēru.

Atrodas blakus Kalnamuižas baznīcai. Dienvidos no tās redzama grāfa Pālena kapliča, uz kuras salasāms vecs uzraksts krievu drukā “Savu mieru dodu jums”. Šajos kapos atdusas daudzi ievērojami cilvēki – mikrobiologs Kristaps Helmanis, A. Brigaderes tēvs, Tērvetes ainavu parka veidotājs Miķelis Kļaviņš u.c.

Plieņciema Baltā kāpa ir dabas lieguma „Plieņciema kāpa” sastāvdaļa, kas aizņem 150-250 m platu un 3,5 km garu krasta kāpu vaļņa daļu. Lieguma platība ir 60,6 ha. Kāpa aizsargā Plieņciemu no jūras vējiem. Pateicoties kāpām, Plieņciemu par atpūtas vietu muižnieki to izvēlējās jau hercogu laikos. Dabas liegums “Plieņciema kāpa” atrodas Tukuma rajona Engures pagastā. Valsts nozīmes dabas liegums ir dibināts 1987. gadā, kopš 2005. gada tas ir iekļauts arī Eiropā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā – NATURA 2000. Liegums izveidots izteikta, vienlaidus piekrastes kāpu vaļņa aizsardzībai. Kāpu valnis klāts ar vecu priežu mežu, raksturīgas sausieņu un smiltāju augu sabiedrības, teritorijai ir arī kultūrvēsturiska nozīme. Liegumā vērojamas izteiktas dinamiskam jūras krastam raksturīgās reljefa formas, savdabīga augu un dzīvnieku valsts un ekosistēmas.

Maršruts iepazīstina ar Ziemeļvidzemes mājražotājiem, zemnieku un piemājas saimniecībām, a/s u.c., kas ražo dažādus piena pārstrādes produktus – pienu, jogurtus, biezpienu, sieru, saldējumu u.c. Tā sākums ir Cēsis, kas pazīstama ar viduslaiku noskaņu apdvesto vecpilsētu, pils drupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu u.c. objektiem. Tālākajā gaitā maršruts izlokas cauri Gaujas Nacionālajam parkam (Ungurmuiža, Ungura ezers, Straupes viduslaiku pils un baznīca), atduras Saulkrastos pie jūras malas un gar to virzas tālāk līdz Tūjai, kur atkal pagriežas iekšzemē. Limbažos aplūkojamas viduslaiku pils drupas, muzeju, B. Kārlim veltītais piemineklis u.c. objekti. Tālāk dodamies uz Valmieru (Sv. Sīmaņa baznīca, pilsdrupas, muzejs, Sajūtu parks u.c.), Rūjienu un Naukšēniem, kur iegriežamies Naukšēnu muižā. Pa „Ziemeļu stīgu” nokļūstam līdz Kārķiem, lai tālāk cauri Smiltenei dotos uz teikām apvīto Raunu (Raunas Staburags) un atgrieztos atpakaļ starta punktā.