Atpūta laukos
4021-4040 / 4340
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Maretas Petrovičas radošajā aušanas darbnīcā top krāšņi suitu audumi un tiek organizētas meistarklases. Te var iegādāties arī uz vietas tapušos suvenīrus. Tiem, kas vēlas piedalīties meistarklasēs, iepriekš ir jāpiesakās.
N/A

Atrodas Dundagas centrā, Talsu un Pils ielas krustojumā. Bistro tipa ēdināšanas uzņēmums, ko iecienījuši vietējie iedzīvotāji un pilsētas viesi.
N/A

Viens no svarīgākajiem pieturas punktiem Ziemeļkurzemes piekrastē, kur var iegūt plašu informāciju un priekšstatu par novada un piekrastes vēsturi, kultūrvēsturiskajām vērtībām, burinieku būvi, zvejniecības tradīcijām, šīs puses ļaudīm, viņu darbu un nopelniem. Muzejs Rojā dibināts 1968. gadā. Pašlaik apskatāmas patstāvīgās ekspozīcijas par Krišjāni Valdemāru, Rojas jūrskolu un burinieku būvi 19. gadsimtā. Izveidota arī ekspozīcija par zivju apstrādes vēsturi no 19. gs. līdz mūsdienām, Līvu krastu, padomju laika pienesumu piekrastes attīstībā. Bez pamatekspozīcijas apskates vēl iespējams iepazīties ar trim kurzemniecēm, kuras pārstāv dažādus vēstures posmus: Mildiņa – vienkārša zvejnieku sieva no „jūrkantes", Pauliņkundze no burinieku laikiem un Anna Petrovna no padomju laikiem. Viņas atraktīvi iepazīstina ar muzejā neeksponētiem priekšmetiem un kurzemnieku „nešpetno" humoru. (Avots: Rojas TIC)
N/A

Bauskas vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts 1443. g. Tas ir laiks, kad pussalā starp Mūsas un Mēmeles sateku uzsāka pēdējās Livonijas ordeņa pils celtniecību tagadējās Latvijas teritorijā. Pie pils – Ķirbaksalā - izveidojās apdzīvota vieta t.s. Vairogmiests. 17. gs. bija vērojams straujš pilsētas uzplaukums. Te darbojās zeltkaļi, sudrabkaļi, galdnieki, podnieki, kurpnieki un citi amatnieki. Vēlākajos gadsimtos pilsētnieki cieta no kariem, mēra un Napaleona armijas. Mūsdienās Bauskas vecpilsēta ar tikko kā no jauna uzcelto Rātsnamu un atjaunoto Bauskas pili ir viens no interesantākajiem Latvijas pilsētu vēsturiskajiem centriem. Bauska ir pazīstama ar saviem ikgadējiem pasākumiem - Senās mūzikas festivālu, Bauskas pilsētas svētkiem, Kantri mūzikas festivālu u.c. pasākumiem.
N/A

Izjūtiet dabu ar visām piecām maņām Jonavas rajona Šveices ciemā Survilu ciema tūrisma saimniecībā esošajā baskāju takā! Takas segums ir visdažādākais – čiekuri, peļķes, kūdra, māls, grants, nogludināts stikls, skujas, salmi, šķēršļu josla un citi. Taka ir vairāk kā kilometry gara, tādā veidā izjutīsiet visai neticamu sajūtu gammu un pozitīvas emocijas, kā arī enerģijas pieplūdumu.
N/A

Informatīvi bagāta un interesanta dabas izziņas taka, kas ved pa Gaujas tuvumā esošajiem krasta biotopiem – boreāliem mežiem, nogāžu mežiem, gar vecupi, jauktiem lapu koku un platlapju mežiem, kā arī parkveida ozolu pļavām. Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidū esošie meži ir vieni no sugām daudzveidīgākajiem Latvijā. Taka ir marķēta, izveidotas skatu platformas, izvietoti informatīvie stendi.

Kopējais takas garums: 2,2 km
N/A

Daugavas kanjons no Pļaviņām līdz Koknesei pirms appludināšanas bija viena no izcilākajām un skaistākajām Baltijas reljefa formām, bet Oliņkalns - viens no Latvijas lielākajiem pilskalniem, kura līdz 20 m augstā klints (Andreja klints) bija Daugavas kanjona sastāvdaļa. Pie Oliņkalna Daugavā pirms appludināšanas bija stipra krāce, kas apgrūtināja plostnieku darbu. Mūsdienās Oliņkalns ir neliela sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē (zinātājs pamanīs no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6) iepretim Stukmaņiem), ko no krasta atdala 0,3 km plata upes atteka, zem kuras dzelmē dus Dūņu leja. Uz salas saglabājies neliels pilskalna valnis, estrādes paliekas un dažus metrus augsts dolomīta atsegums – Andreja klints paliekas. Uzskata, ka Oliņkalnā 13. gs. atradusies Alenes pils. Pie Daugavas iepretim Oliņkalnam ir piemiņas akmens, ko 1989. g. uzstādīja Latvijas alpīnisti.
N/A

Ēka uzcelta 1800. g. un pārbūvēta 1825. g. Zosnas katoļu baznīca ir viena no mazākajām Latgales koka baznīcām un vecākais Rāznas nacionālā parka dievnams. Ēkā atrodas slavena altārglezna “Madonna ar bērnu’’. Ievērības cienīgi ir arī vārti, žogs (celti no sarkanajiem ķieģeļiem un laukakmeņiem) un zvanu tornis. Netālu no baznīcas dzīvo pārvaldniece, ar kuru var vienoties par baznīcas apskati.
N/A

Moderns un mūsdienīgs centrs apvienojumā ar vēsturisku klēts ēku veido unikālu kompleksu, kurā ir vēsturiska ekspozīcija par amatniecību, Līvānu stikla muzejs, izstāžu zāle, garākā josta Latvijā, iznomājama konferenču zāle, ūdens galerija. Radošajās keramikas, stikla darbnīcās darbojas novada amatnieki, kurus var vērot darbībā un līdzdarboties. Centra telpās izveidota un darbojas vienīgā Latvijā publiski pieejamā stikla pūtēju darbnīca.
N/A
Iekārtots bijušā Džūkstes – Lancenieku skolā, kur ikviens var iepazīt mūsu „Pasaku tēva” – Anša Lerha-Puškaita devumu folkloras mantojuma vākšanā.
N/A

Atrodas Celtnieku un Z. Mauriņas ielu krustojumā. Dievnams uzcelts 2000. gadā modernās arhitektūras formās (arhitekti Aija un Andris Kokini), kas simbolizē Noasa šķirstu vai zviedru laivas, kas atnesušas kristīgo ticību.
N/A
Uz mākslīgi veidotas salas jūrā (salu uzbēra 1872. – 1875. g) sākotnēji uzcēla koka bāku, kurā gaismu iededzināja 1875. g. jūnijā. Kad sala nosēdās, uz tās uzcēla tagadējo bākas torni, kas sāka darboties 1884. g. 1. jūlijā. Bāka mūsdienās atrodas 6 km (celšanas brīdī – 5 km) attālumā no Kolkasraga, tā zemūdens smilšainā sēkļa galā. Uz salas vēl atrodas bākas uzrauga ēka un vairākas saimniecības ēkas. 21 m augstais bākas metāla konstrukcijas tornis izgatavots Sanktpēterburgā. Kopš 1979. g. bāka strādā automātiskā režīmā.
N/A

Kafejnīca "Oškrogs" atrodas 1,5 km no Ķeguma HES. No pašu audzētiem produktiem gatavo ogu mērces, ķirbju salātus un marinētus gurķīšus savā sulā.

Latviešu virtuve: Aukstā zupa, cūkgaļa sinepju kažokā, plānās pankūkas.

Īpašais ēdiens: Biezpiena krēms ar ogu ķīseli.
N/A

Oleru muižas vietas aizsākumi meklējami 16. gadsimtā, 17. gadsimtā te saimniekoja fon Engelhartu dzimta un no 1836. gada – fon Krīdeneru dzimta. Sākotnēji muižas apbūvi veidoja no koka celta kungu māja un saimniecības ēkas. Jaunu muižas centru uzcēla 18. gs. beigās agrīnā klasicisma stilā. Pēc agrārās reformas muižas dzīvojamā ēkā izvietoja pamatskolu. Oleru muižas kungu ēka cieta ugunsgrēkā 2000. g., taču pēc ugunsnelaimes tika uzsākta tās atjaunošana, kurā liels ieguldījums bija un joprojām ir biedrībai „Oleru muiža”. Kungu māja pazīstama ar agrā klasicisma sienu gleznojumiem, no kuriem unikāla ir t.s. „Medaljonu telpa”. Kungu māju ieskauj romantisks ainavu parks. Oleru muiža pazīstama ar kamermūzikas koncertiem. Netālu no muižas atrodas Oleru purvs ar laipu un skatu tornīti.

Apmeklējums iepriekš jāpiesaka!
N/A

Ja Rušona ezeru iepazīstiet ar laivu, tad var apmeklēt Lielo salu (ezera rietumdaļā),kur (augstākajā vietā) ir jāuzmeklē ap 1,2 m augstais akmens. Konstatēts, ka tā apkārtnē un uz virsmas kurināta uguns. Atrastas arī senlietas. Nostāsti vēsta, ka akmens virsmā bijušas iekaltas zīmes (nav saskatāmas) un pie tā upurēti jēri. Tikai nedodieties ezerā, ja ir vai gaidāms stiprs vējš! Rušona ezera salas ir dabas liegums.
N/A

Viena no lielākajām Latvijas peoniju kolekcijām, kur peoniju šķirņu skaits ir gandrīz sasniedzis četrus simtus. Augu kolekcionāre un audzētāja Dagnija Voika ir izveidojusi dārzu, kurā ir ap 30 šķirņu krūmpeonijas, lielziedu bārdainie īrisi, Sibīrijas īrisi, dienziedes, kā arī mazāk pazīstami košumaugi - jukas un eremūri. Pieņem viesus peonijas ziedēšanas laikā  - jūnijā, rīko Peoniju ziedu svētkus, un vada ekskursijas. Apmeklētāji var iegādāties peoniju stādus un dāvanu kartes. Jaunais stādu katalogs ir pieejams no 1. marta.

 
N/A

Karņicka kalns pēc savas izcelsmes nav kalns, bet gan Daugavas ielejas nogāzes daļa ar labu skatu uz Krāslavas mazstāvu koka apbūvi. Ar šo vietu saistīts traģisks nostāsts par poļu virsnieka Josifa Karņicka un grāfa Plātera meitas mīlestību, kurai nebija lemts piepildīties tā laika „paražu” dēļ. Tā rezultātā abi nelaimīgie nolemj izdarīt pašnāvību. Virsnieks nošaujas, bet Emīliju pēdējā brīdī izglābj kalpone, neļaujot tai izlēkt pa pils logu. J. Karņicka pašnāvības vietā ir uzstādīts piemineklis. Nedaudz tālāk – rietumu virzienā guļ t.s. Austriņa akmens, pie kura 1909. gadā iedvesmojies un radījis latviešu rakstnieks Antons Austriņš.
N/A

Bijušais Ventspils - Stendes šaursliežu dzelzceļš – saglabājusies stacijas vieta, bagāžas noliktava, stacijas priekšnieka dzīvojamā ēka, kā arī paša mazbānīša „stiga”
N/A
Viena no nedaudzajām Latvijas vietām (ap kilometru ziemeļrietumos no Lapmežciema), kur savulaik bijušas skaistas kadiķu pļavas. Kopš šajā vietā vairs nenotiek saimnieciskā darbība (pļaušana, lopu ganīšana) kadiķu pļavas aizaug un daudzi kadiķi jau ir aizgājuši bojā. Lai šo teritoriju turpmāk saglabātu tāda, kāda tā ir bijusi, tai nepieciešama regulāra apsaimniekošanas pasākumu īstenošana. Netālu no Kadiķu noras atrodas Slīteres nacionālais parks, tajā esošā Zilo kalnu krauja un Šlīteres bāka. No Lapmežciema puses 2009. g. septembrī bija uz ceļa sagāzti koki, ceļš pārrakts un uz tā izbērtas naglas, tādēļ šo objektu nav ieteicams apmeklēt!
N/A

Pareizticība Traķu apkārtnē „ienāca” jau Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina (Gediminas) valdīšanas laikā (1316. – 1341.). Līdz 18. gs. beigām no astoņām pareizticīgo baznīcām Traķos nebija saglabājusies neviena, tādēļ pareizticīgo draudze 1863. g. uzcēla jaunu baznīcu, kas saglabājusies līdz mūsdienām un apskatāma Vitauta ielā (Vytauto gatve) 32.