Ap 9 m augstais, no lieliem laukakmeņiem veidotais krāvums ir sava veida piemineklis Krišjānim Baronam un viņa veikumam latviešu tautas labā. Valpenes muižā dzīvoja K. Barona māte un nākamais Dainu tēvs. Akmeņos iekalti zudušo māju vārdi. To virziens akmeņu piramīdā norāda kādreizējo māju atrašanās vietas. Valpenes piramīdas krāvuma idejas autors bija Imants Ziedonis, bet izpildītājs - tēlnieks – Vilnis Titāns.

Vecajā baznīcas skolā ierīkotajā Limandas ēdnīcā var nobaudīt garšīgus ēdienus. Gardo ēdienu gatavošanā ir izmantoti dabīgi un apkārtnes tīrumos audzēti dārzeņi. Zivju ēdieni ir gatavoti no vietējo zvejnieku piegādātajām zivīm. Blakus ēdnīcai atrodas rokdarbu veikals.

Pirmo reizi dokumentos minēts 1582. gadā. Pitraga sēkļos guļ daudzi nogrimuši kuģi. 1826. g. Pitragā uzskaitītas vienpadsmit sētas un 190 iedzīvotāji. 19. gs. vidū te atvēra krogu. 1937. g. ciemā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības (g.k. jaunsaimniecības). Ciemā bija vairākas zivju apstrādes vietas - kūres. Pitragā dzīvoja izcilā lībiešu valodas teicēja Marija Šaltjāre (Bertholde, 1860 - 1930), kura dalījusies ar vairāk nekā 200 pasakām un teikām, vairāk par 90 dziesmām, rotaļām u.c. Pitraga baptistu lūgšanu nams uzcelts 1902. gadā. Pirmā pasaules karā tas izdega, 1925. g. – to atjaunoja, bet 20. gs. beigās remontēja. Pitraga centrā Krogu mājās saimnieks izveidojis 27 seno lībiešu krasta žogu paraugus un piedāvā zivju kūpināšanu un degustāciju.

Lūznavas muižas apbūve sākusies 1905. – 1911.g. romantiskajā jūgendstilā. Lūznavas muižas īpašnieks bija Krievijas inženieru korpusa ģenerālis, profesors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, pēc tautības polis, Staņislavs Kerbedzs (1810.-1899.), kurš pēc profesijas bija dzelzceļu inženieris. S.Kerbedzs bija pirmais Krievijas inženieris, kurš izstrādāja tiltu arhitektoniskā risinājuma principus, pēc kuriem vadījās 19. gs. otrajā pusē. Viņa vadībā cēla Blagoveščenskas tiltu pāri Ņevai Sanktpēterburgā. S.Kerbedza meita Jevgenija bija pazīstama kā mākslas mīļotāja, kura no Itālijas vedusi dažādus mākslas priekšmetus. Tādejādi Lūznavas muiža vasarās kļuva par iecienītu mākslinieku atpūtas vietu. Te viesojies slavenais lietuviešu gleznotājs un komponists M.K.Čurļonis. Mūsdienās Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 7 dīķu sistēmu. Netālu no muižas –  parkā atrodas Madonnas skulptūra. Īstais skulptūras autors īsti nav zināms, viena no versijām, ka skulptūra ir gatava atvesta no Itālijas un uzstādīta, otra versija, ka skulptūras autore varēja būt poļu tēlniece Jūlija Stabrovska, kura vasarās ir ciemojusies Lūznavas muižā. 20.gs. 50.gados skulptūra tika nogāzta no pjedestāla un iegrūsta dīķī. 1991.gadā tika uzstādīta un iesvētīta jaunā skulptūra. Muiža un parks ir apskatāma gan individuāli, gan gida pavadībā.

Žagares reģionālais parks organizē dažādas ekskursijas, izglītojošas programmas bērniem un senioriem un jauniešu nometnes. 

Žagare jau sen ir pazīstama ar savu īpašo ķiršu šķirni, kuru Latvijā pazīst ar nosaukumu ‘Latvijas zemais’, bet lietuvisko nosaukumu varētu tulkot kā ‘Žagares ķirši’. Tai ir vairākas variācijas, kas atšķiras ar dažādu nogatavošanās laiku, ražīgumu, augļu koku formu un citam pazīmēm. Līdz pat mūsdienām šie ķirši aug gandrīz ikvienās mājās un ir kā ekskluzīvs Žagares simbols.  

Seno un mūsdienīgo amatu prasmju popularizēšana, izkopšana un tālāknodošana.

Atrodas Dundagas centrā, Talsu un Pils ielas krustojumā. Bistro tipa ēdināšanas uzņēmums, ko iecienījuši vietējie iedzīvotāji un pilsētas viesi.

Grobiņas mūra pili 1348. gadā cēlis ordeņmestrs Goswin von Herike. Grobiņas pils izmantota kā fogta rezidence, pilsnovada administratīvais centrs, svarīgs ordeņa atbalsta punkts, kā arī ordeņa sūtītu ceļotāju naktsmītne, braucot no Livonijas uz Prūsiju.  Pils laika gaitā uzlabota un pārbūvēta. 17.gs. vidū veikta vērienīga pils pārbūve un ārējo nocietinājumu pārveidošana, uzberot zemes vaļņus ar četriem stūru bastioniem. 18.gs. pils celtnes vairs netika labotas, tomēr līdz pat Kurzemes un Zemgales hercogistes likvidēšanai pils dažās telpās vēl atradās Grobiņas apriņķa administratīvās iestādes, gadsimta beigās vairs netika apdzīvota, un tā pārvērtās drupās.   Līdz mūsdienām saglabājušies viduslaiku mūri, 17. gadsimtā veidotie nocietinājumu bastioni un aizsarggrāvji, kā arī stāvinātās nogāzes. 

2019.gadā pilsdrupas Ālandes upes atpūtas parka projekta ietvaros izbūvēta skatuve un skatu platforma virs pilsdrupām, rietumu nogāzē izbūvētas lielas kāpnes. Ap pilskalnu arī labiekārtota pastaigu taka, kura vijas cauri pilsētai gar Ālandes upi.

Viduslaiku pilskalnam un takai piekļaujas pilsētas promenāde ar skatu vietām un soliņiem.

Mūsdienās redzamais iespaidīgais dievnams tapis ilgākā laika posmā. Jau 1870. g. latviešu draudze sāka vākt ziedojumus neogotiskās baznīcas celtniecībai, ko pabeidza 1904. gadā (V. Neimaņa projekts). Ēkas iekšpusi rotā dekoratīvi zvaigžņu velvju griesti, bet tās altārdaļā izvietotasmākslinieka J. Šķērstena veidotās vitrāžas (1940. g.) un 17. gs. kristāmtrauks. Baznīcu ieskauj plašs dārzs.