Atrodas Talsu dienviddaļā, netālu no pilsētas apvedceļa – aptuveni kilometra attālumā no Talsu centra. Uzņēmums ar ilgām ēdināšanas tradīcijām. Klāj galdus svinīgiem pasākumiem un piedāvā plašu ēdienu klāstu no sātīgām maltītē līdz dažādiem konditorejas našķiem.

Atrodas 4,5 km ziemeļos no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6), klajā laukā (ap 3 m augsts, ainavisks). Viens no izcilākajiem Latvijas muldakmeņiem, tādēļ ir vērts izmest kādu loku. Akmens augšdaļā ir iekalts gandrīz 2 m garš un ~ 20 cm dziļš muldveida iedobums. Atrodamas ziņas, ka vēl 19. gs. vidū pie akmens ir ziedots ēdiens, monētas u.c. priekšmeti. Pie tā dedzināti ugunskuri un svinēti svētki. Teikas vēsta, ka velns muldā lējis ūdeni un gribējis mīcīt mīklu, kā arī parāvis zem akmens tuvējo māju saimnieku.

Ciems atrodas pie Irbes (Dižirve, Īra) upes ietekas jūrā, abos tās krastos („jūrspuse” un „zemspuse”). Irbe pirmoreiz minēta 1310. g. robežlīgumā starp Kurzemes bīskapu un Rīgas domkapitulu, bet Lielirbes (Irvemünde) vārds pirmoreiz ierakstīts 1387. g. šķīrējtiesas dokumentā. 19. gs. beigās Lielirbes sīkosta bija aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta centrs. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzbūvēts lielākais burinieku skaits Kurzemes rietumkrasta ciemos. 1939. g. ciemā bija ap 300 iedzīvotāju, vairāk kā 70 māju un baptistu baznīca (tagad Ventspils Brīvdabas muzejā). Ciemam cauri kursēja mazbānītis, darbojās pasta un telegrāfa kantoris, divi pārtikas veikali, 1. pakāpes pamatskola, koris un pūtēju orķestris. Lielirbe bija viens no lielākajiem ciemiem, kas izzuda pēc Otrā pasaules kara. Lielirbē dzimusi kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne (1923 - 2007), kuras darbu turpina viņas meita Baiba Šuvcāne, rakstot nozīmīgus darbus par Lībiešu krasta dzīvi. Līdz 2019. g. pāri Irbes upei plānots atjaunot trošu tiltu.

Zemnieku saimniecība Nurka atrodas Luitemaa dabas aizsardzības apgabalā Pērnavas apriņķī. Saimniecības komplekss, kas ir vecāks par 100 gadiem, ir atjaunots par mūsdienīgu brīvdienu māju ar visām mūsdienu ērtībām.

Kafejnīca "Eglīte" atrodas Ludzas pilsētas centrā. Piedāvā daudzveidīgu ēdienkarti un kompleksās pusdienas. Pavāra „rozīnīte” ir saldūdens zivis, kas zvejotas Latgales ezeros.

Latviešu virtuve: ēdieni, kuru pagatavošanā izmanto līdaku, līni, karpu un zandartu. Ziemas saulgriežos pēc pasūtījuma gatavo asinsdesu, kupātus un cūkas šņukuru.

Īpašais ēdiens: „Zivju siers” – aukstā uzkoda no maltas zivs ar piedevām.

Sidra rūpnīca "Jaanihanso" taisa sidru no dabiski iegūtiem Igaunijas āboliem. Tiek izmantota specifiska tehnika sidru veidojot - sidrs nobriest tieši tāpat kā labākie šampānieši pasaulē. Ir iespēja nogaršot sidrus un par atsevišķu samaksu ir iespējams arī sagatavot našķus, kas komplimentē pašus sidrus, kā arī ir iespēja apskatīt saimniecību. Šajā gadījumā, ir nepieciešams pieteikties vienu nedēļu uz priekšu.

Latvijas un Baltijas mērogā unikāla teritorija, kas stiepjas no Valmieras līdz pat Gulbenes rajonam un kuras galvenā "ass" ir neregulētās Gaujas ieleja ar blīvu vecupju sistēmu un no bioloģiskās daudzveidības viedokļa vērtīgām pļavām to krastos, ozolu un platlapju audzēm. Daudzu retu un aizsargājamu putnu, īpaši griežu, dzeņu, medņu u.c. sugu dzīves un vairošanās vieta. Viena no nozīmīgākajām lapukoku praulgrauža dzīves vietām. Teritorija ir perspektīva putnu vērošanas, dabas izziņas, ekotūrisma un dažādu veidu aktīvā tūrisma norisēm. Šobrīd teritorijā tiek veidota ar tūrismu saistīta infrastruktūra.

Atrodas stāvā Tebras (Dzirnavdīķa) ziemeļu krasta augšdaļā (Skolas ielā 1). Ēka celta 19. – 20. gs. mijā kā Aizputes muižas jaunā kungu māja. Tajā atrodas Aizputes novadpētniecības muzejs (no 1999. g.) un Aizputes TIC. Ekspozīcija par Aizputes pilsētas un apkārtnes vēsturi tiek pasniegts saistošā veidā, ļaujot apmeklētājiem iejusties vairāku gadu desmitu seno notikumu atmosfērā.

Tagad redzamās muižas pils (klasicisma stils) pirmsākumi meklējami 1784. g. Vēlākos laikos to pārbūvēja par divstāvu ēku, kurai ir četru kolonnu portiks tās centrālajā daļā. Jauns pagrieziens muižas attīstībā uzsākās 1993. g., kad uzsākta ēku restaurācija. Šobrīd muižas kompleksā atrodas Grašu bērnu ciemats, bet kungu mājā – viesnīca.

19. gadsimta sākumā celtā dzīvojamā rija ar klona grīdu ir vecākā muzeja ēka. Dzīvojamā istaba kopā ar kambariem ir piebūvēta 19. gadsimta otrajā pusē. Turpat sētā atrodas melnā pirts, vasaras virtuve jeb paargu, klēts, pagrabs, ratnīca un ēdnīca (bijušā kūts). Ēkās ir izlikti darbarīki un kādreiz mājsaimniecībā izmantotie sadzīves priekšmeti. Pēc pasūtījuma piedāvā tradicionālus lauku ēdienus, atvērtas radošās darbnīcas.