Kurgjas lauku muzejā var iepazīties ar Igaunijas 19. gadsimta atmodas laika dižvīra Kārļa Roberta Jākobsona dzīvi un darbu, ar viņa celtās lauku sētas ikdienas rūpēm. Tā kā lauku sētā līdz pat šodienai saimnieki nodarbojas ar lopkopību, var iepazīt liellopus, aitas un zirgus, ieskatīties restaurētajās palīgēkās – govju kūtī, klētī, dzirnavās un rijā. Lauku darbus var izmēģināt arī paši. Pēc pasūtījuma muzejā iespējams nobaudīt nacionālos ēdienus.

Atrodas 0,1 km uz dienvidiem no Grobiņas pilsdrupām, Grobiņas ūdenskrātuves (Ālandes upes uzpludinājums) labajā krastā. Sens kuršu pilskalns, pie kura konstatētas senpilsētas paliekas. Vēsturiskie avoti liecina, ka 1263. g. kurši pili bez cīņas atdeva Livonijas ordeņa bruņiniekiem nodedzināšanai. Grobiņa ir viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7. - 9. gs. (pēc citiem avotiem: 4. – 10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Vietvārda (Skābaržkalns) izcelsmi saistīta ar pilsētas nosaukumu, jo Kurzemē skābaržus savulaik dēvēja par grobiem. Pie pilskalna novietota informatīva zīme. Ar otru Ālandes krastu to savieno neliela koka pārceltuve.

Vilces upes gleznainajā krastā 18. gs. 50. gados muižas kompleksu uzcēla viens no baronu Mēdemu dzimtas pārstāvjiem – Kristofs Dītrihs fon Mēdems, kurš bija laulājies ar grāfa Keizerlinga meitu Annu fon Keizerlingu. Pateicoties šīm laulībām līdz pat šodienai Vilces muižas ieejas portālu rotā Mēdemu - Keizerlingu alianses ģerbonis.

Vilces muiža tika pārbūvēta 19. gs., kad muiža kļuva par Johana Frīdriha Vilhelma fon Hāna īpašumu.
Pēc agrārās reformas, kad muižkungiem bija jāpamet savas muižas, 1921. gadā Vilces muižas ēkā iekārtojās Vilces pamatskola un darbojas līdz pat mūsdienām.
Šobrīd Vilces muižā atrodas skola, tūrisma informācijas punkts un vēstures ekspozīcija. Muižu ieskauj parks, kas tālāk ieved dabas parkā "Vilce" 144 ha platībā ar Zemgalei neraksturīgo pauguraino reljefu. Dabas parka senatnīgā daļa robežojas ar Vilces upītes stāvkrastiem, kur var veldzēties pie Lielmātes avotiņa, pavasaros priecāties par zilo un balto vizbulīšu paklāju, vasarās sajust liepu ziedu smaržu, rudeņos meklēt ozolzīles un kastaņus, bet ziemās baudīt dabas balto skaistumu. Šeit var izjust un priecāties par katra gadalaika pārvērtībām, izstaigāt Barona taku līdz senajam Vilces pilskalnam, izpētīt Rukūzes un Vilces upes krastus, kuros pavīd smilšakmens atsegumi, bet pilskalna pakājē, kur plešas Zaķu pļava, atpūsties sportiskās aktivitātēs.

Atrodas Talsu centrā. Iecienīta pusdienu maltīšu ieturēšanas vieta ar plašu latvisku ēdienkarti.

Atrodas 3 km dienvidos no Vecumnieku – Ilūkstes ceļa.Nezinātājam pilskalna atrašana var sagādāt grūtības, jo norāžu nav. Arī tālāk minētais Stupeļu Lielais akmens veģetācijas laikā nebūs tik viegli atrodams. Ap 30 m augstais Stupeļu kalns ir viens no Sēlijas vēsturiskā novada lielākajiem pilskalniem. Tā izpētes rezultāti vēsta, ka pirmo reizi tas pamests mūsu ēras sākumā, bet pēcāk apdzīvots vēlajā dzelzs laikmetā. Interesanti, ka pilskalna apkaimē iegūta un apstrādāta dzelzs. Atradumi liek domāt, ka šajā vietā atradusies viena no agrīnajām novada „pilsētām”. Stupeļu kalna rietumunogāzes piekājē uzmeklējams 6,7 m garais, 5,6 m platais un līdz 2,7 m augstais Stupeļu Lielais akmens, kura virszemes tilpums ir 35 m³. Iespējams, ka akmens kalpojis kā kulta vieta. Arheoloģiskajos izrakumos (20. gs. 70. gadu beigas) tā tuvumā atrastas 10. - 13. gs. senlietas.

Sventes dabas parkā, kas atrodas ainaviskajā Augšzemes augstienes vidusdaļā, izvietojies Sventes ezers – viens no dzidrākajiem Latvijas ezeriem un Egļukalns, no kura skatu torņa paveras viens no skaistākajiem Zemgales skatiem uz Sventes pauguraines un ezeraines ainavu. Egļukalnā izveidotas kalnu slēpošanas trases un dabas taka. Dabas parks ietilpst lielākā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā - Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū.

Atrodas uzpludinātās Daugavas un Pērses satekas vietā. To cēla Rīgas bīskapijas vajadzībām 1209. g. bijušās senlatviešu koka pils vietā. 14. gs. pils pagalmā bija uzbūvētas koka ēkas, kas bija piemērotas pastāvīgai dzīvošanai. 16. gs. uzcēla piebūves un divus apaļos torņus. 1701. g. šķietami nesagraujamo pili uzspridzināja sakšu karaspēks. Pie pilsdrupām darbojas apmeklētāju centrs, kur var izkalt viduslaiku monētu un noīrēt laivu braucienam pa Daugavu. Vērts doties pastaigās pa Kokneses parku (veidots 1900. g.), kurā apskatāmi 17. gs. zviedru lielgabali, viduslaiku kapu pieminekļi un atjaunotā strūklaka „Fauna galva”, kas 20. gs. 30. gados atradās netālu no Pērses ūdenskrituma (tagad zem ūdens).

Izvietots Doles muižas dzīvojamā ēkā, kas celta 1898. g. kā Lēvisu of Menāru dzimtas īpašums. Muzeja krājums ataino Daugavu kā nozīmīgu un vēsturisku ūdensceļu, un tajā apskatāmi baltu cilšu un lībiešu apģērbi, sadzīves priekšmeti u.c. Doles muižas parkā novietoti nēģu tači un rekonstruēts lašu zvejas aizsprosts. Blakus muzejam atrodas 17. gs. Kurzemes hercogistes lielgabals (atrasts Misas upē), kas liets Baldones Dzelzāmurā. Mazliet tālāk apskatāmi 4 Krievijas cara armijas lielgabali, kurus 2007. g. atrada Salaspils būvlaukumā. Ietilpst Doles salas (lielākā Daugavas sala) dabas parka teritorijā.