Skultes ciemā saglabājies reta tipa piemineklis – padomju reaktīvais bumbvedējs IL-28, bruņots ar četriem 23mm lielgabaliem un aviobumbām, kuru kopējā masa līdz 3000 kg. Skultes ciemā, izmantojot šo lidmašīnas modeli, tika sagatavoti 1. klases lidotāji.

Skatu tornis atrodas rezervāta dienviddaļā, Ļaudonas – Mārcienas ceļa malā uz Madonas – Trepes vaļņa. No tā pārskatāma ļoti plaša teritorija līdz pat Vidzemes augstienei (skaidrā laikā - Gaiziņkalna tornis). Torņa „piekājē” saskatāms Mazais un Lielais Plencis (ezeri). Tā kā tornis atrodas dabas rezervātā, atļauts tikai torņa apmeklējums un uzturēšanās autostāvlaukuma teritorijā.

Darbnīcā var iepazīties ar dažādu vēstures posmu keramikas trauku, sadzīves priekšmetu izgatavošanu un pielietojumu. Iepazīstama arheoloģiskā keramika, Viduslaiku pārvietojamā  māla maizes krāsns, cepamā panna, dzeramie kausi, svētceļnieku ūdens trauki. Visi darbi tiek veidoti bezripas tehnikā un dedzināti malkas ceplī.

Kūku bode "Gardums" atrodas Gulbenes centrā. Piedāvājumā dažnedažādi konditorejas mājražojumi no dabīgām izejvielām, svaigi spiestas sulas, aromātiskas tējas un kafijas. Gardumā iespējams nobaudīt Gulbenes novada īpašos našķus un ēdienus. Bodes darbības pamatprincips ir "kā mājās cepts". Izmanto produktus mājas vistu olas, paši gatavo ievārījumus utt. Cik vien iespējams gatavojot izmanto dabīgus produktus.

Celta 19. gs. pirmajā pusē Tjūdoru neogotikas formās. Pils pirmais īpašnieks bija barons Johans Gotlībs fon Volfs. Tā paša gadsimta 70. - 80. gados to pārbūvēja franču neorenesanses stilā. Revolūcijas laikā (1905. g.) pili nodedzināja, bet to atjaunoja, ieviešot tās veidolā jūgendstila formas. Gulbenes novada pašvaldība pēdējo divu gadu laikā ir veikusi atjaunošanas un restaurācijas darbus Stāmerienas pils fasādei, jumtam un logiem. Pils ir atvērta apmeklētājiem. Katru dienu noteiktās stundās uz pils ziemeļu fasādes ir skatāma multimediāla ekspozīcija par par Volfu dzimtu.

Lejpus Inčukalna – Valkas autoceļa, Brasla plūst pa ainavisku ieleju, kas ir ap 300 m plata un līdz 30 m dziļa. To var uzskatīt par vienu no skaistākajiem Latvijas upju straujteču posmiem, kur vareni atsegumi (Braslas ieži - ) paceļas teju vai katrā upes līkumā (izņemot pašu lejteci). Ziemā uz dažiem no tiem (Krauļukalna iezis, Jāņavārti) veidojas neparastu formu leduskritumi. Pie Braslas ūdenskrātuves upes kreisajā krastā sākas un tālāk iepretim Braslas zivju audzētavai turpinās Aņītes ieži - smilšakmens atsegumu virkne 1 km garā posmā. Aņītes ieži ir vairākas no 2 m līdz pat 35 m augstas, ar gravām atdalītas smilšakmens klintis. Otrā - Braslas labajā krastā slejas tādi ievērojami atsegumi kā Varšavu iezis, Krauļukalna iezis, Jāņavārti, Slūnu iezis, Virtakas un Buļu iezis. Kā tos vislabāk iepazīt? Ar laivu var sākt braucienu no minētā autoceļa vai pat augstāk – no Straupes. Otras variants – gājiens ar kājām gar upes labo krastu. Šajā gadījumā gan ir jārēķinās ar samērā ekstrēmu iešanu un jāpadomā par tālāko maršrutu, nonākot pie Braslas ietekas Gaujā.

Agrākais mājas nosaukums bija „Forstei” (tulkojumā nozīmē  mežziņa  māja). Tā celta, izmantojot vecās Bīriņu pils baļķus. Ēkas pirmais īpašnieks bija Bīriņu muižas barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss. Tajā dzīvoja muižas virsmežzinis Pauls Moltrehts, vienlaicīgi tā bija virsmežziņa darba, dzīves vieta un muižas medību māja. Ēka vairākkārt pārbūvēta. Līdzīgu izskatu patreizējam un arī simboliskos brieža ragus tā iegūst 1891. gadā. Neatkarīgās Latvijas laikā mājai tika latviskots nosaukums – „Meža māja”. Vairākkārt mainījušies arī tās īpašnieki. 30. gados tā kļūst par kultūras un mākslas darbinieku atpūtas mītni. Šeit 1937.  gadā vasaru pavadīja komponists  Alfrēds Kalniņš,  strādājot  pie  pirmās  latviešu  operas  “Baņuta” partitūras interpretācijas otrajam iestudējumam. Pēckara periodā No 1945.gad līdz 1956. gadam ēkā atradās Saulkrastu Ciema Padome, Saulkrastu rajona laikā Tautas izglītības nodaļa. Pēc tam uz ēku no Jūrmalas tika pārcelta bērnu sanatorija „Ugunskurs”, kura vēlāk pārdēvēta Saulkrastu vārdā. Šobrīd ēka ir privātīpašums. (Avots: Saulkrastu TIC)

Gaiziņkalna apkārtne - Latvijas augstākā vieta ar Vidzemes augstienei raksturīgo pauguraino reljefu, izcila ainavu vieta, lai gan labu (vēl jo vairāk - labiekārtotu) skatu punktu nav nemaz tik daudz vai nav vispār. Parka „centrā” atrodas Gaiziņkalns – Latvijas augstākais un Baltijas otrs augstākais reljefa punkts (311,6 m vjl). Gaiziņkalna apskatei izveidota labiekārtota taka. Ziemas sezonā Gaiziņš ar apkārtni ir viena no Latvijas populārākajiem kalnu un distanču slēpošanas vietām. Kā licencētas makšķerēšanas vieta iecienīts ir Viešūra (Kaķīša) ezers. Teritorija ietilpst arī Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū. Esot Gaiziņkalna dabas parkā, jāsecina, ka Latvijā ir liels ainavu potenciāls, kas šobrīd kā resurss praksē gandrīz netiek izmantots.

Valkas novadā, Pedelē, atrodas saimniecība "Kalnbundas". Tajā pieejamas izjādes un pārgājieni ar zirgiem, zirgu pajūga noma (ziemā kamanas), gunskura vietas un telšu vietas

1768. gadā celtais Siera namiņš, kas atrodas Kalnamuižas (Smiltenes muižas) teritorijā, ir vienīgais šāda veida industriālā mantojuma objekts, kas saglabājies Latvijā. Pirmajā stāvā te glabāja pienu un siera katlus. Uz otro stāvu veda kāpnes, kas nav saglabājušās. Otrajā stāvā kaltējās siers un šo procesu veicināja namiņa koka daļās izurbtie caurumi (siers vējojās). Kaut arī caurumu vietas ir aizbāztas, tās mūsdienās labi redzamas. Atrodas blakus Smiltenes viduslaiku pils drupām. Namiņš atrodas uz iznīcības robežas! Apskatāms no ārpuses.