Alsungas viduslaiku pils komplekss ir celts pakāpeniski no 14.gs. līdz 18.gs. un ir vairākkārt pārbūvēts. Alsunga kā senais kuršu zemes Bandavas novads minēts jau 1230. g. pāvesta sūtņa līgumā ar kuršiem. 1341. g. Alšvangā (vēsturiskais nosaukums) ir nocietināta māja (ein festes Haus), bet 1372. g. uzsāk mūra pils (četrstūra formas, no akmens) celtniecību, kurā dzīvoja Kuldīgas komturam padotais Livonijas ordeņa firsts. Sākotnēji pils austrumu korpuss tiek izmantots kā dzīvojamās telpas, dienvidu korpuss - saimniecības vajadzībām. Vēlāk 15. – 18. gs. tapa aizsargtorņi un pārējās pils daļas. Pils apjoms (baroka stils) ar diviem torņiem ir ļoti iespaidīgs. Pils ir unikāla Latvijā un ārpus Latvijas ar to, ka tā ir viena no retajām viduslaiku pilīm, kas daļēji saglabājusi savu vēsturisko būvapjoma veidolu. Pilī var apskatīt ekspozīciju par Alsungas pils vēsturi, apskatīt suitu ķēķi, uzrakstīt vēstuli ar spalvaskātu Barbaras buduārā, kā arī romantiskā gaisotnē nosvinēt kādus īpašus svētkus pils apaļajā tornī. 2018. gadā pilī uzsāka restaurācijas darbus un tā ir slēgta. Taču interesenti var brīvi apskatīt to no ārpuses, kā arī iepzīt pils pagalmu.

Saimniecības drava atrodas netālu no Isnaudas pagasta Bobišiem, dabiskā vietā, kur dabiskā vidē nav lauksaimniecībā izmantojamo zemju un citu objektu. Bišu iegūtā produkcija tiek pārstrādāta Zilupē, Sila ielā 4, kur saimnieki uzņem ekskursijas un var iegādāties saražotos labumus. Saimniecība ir bioloģiski sertificēta. Iegūst liepu un dažādziedu medu.

Braucot pa Neretas – Ilūkstes ceļu, dievnams saskatāms jau pa lielāku gabalu. Tas celts 1805. g., bet restaurēts - 1888. g. Baznīcas iekšpusē ir saglabājies sākotnējais altāris, kancele un ērģeļu prospekts. Pie tās apbedīti 1. pasaules karā kritušie vācu karavīri. Uz ēkas rietumu sienas novietotas divas piemiņas plāksnes, kas godina 1. pasaules karā kritušos Lašu pagasta iedzīvotājus un padomju laikos represētos.

Valmiera vēstures avotos pirmo reizi minēta 1323. g. Līdz 13. gs. šī vieta atradās latgaļu apdzīvotajā Tālavā. Valmieras viduslaiku pils celtniecība tika uzsākta 13. gs. sākumā, bet 1283. g. starp Gauju un Rātes upi sāka slieties baznīca. Apdzīvotās vietas ekonomisko attīstību sekmēja atrašanās pie Pleskavas un Tērbatas-Novgorodas tirdzniecības ceļiem. 14.- 16. gs. Valmiera ietilpa Hanzas savienībā. Tā ievērojami cieta no 16.-18. gs. kariem, epidēmijām un ugunsgrēkiem. 19. gs. otrajā pusē atkal sākās pilsētas saimnieciskais uzplaukums. To sekmēja arī 1866. g. uzbūvētais koka tilts pār Gauju un 1899. g. atklātais Rīgas-Pleskavas dzelzceļš. 1944. g. tiek sagrauts pilsētas vēsturiskais centrs. Pēckara gados pilsētā funkcionē lieli rūpniecības uzņēmumi, piemēram, - Valmieras stikla šķiedras rūpnīca (arī mūsdienās). Mūsdienās Valmiera ir Vidzemes ekonomiskais, izglītības un sporta centrs.

Glempings atrodas Auces novadā. Tā ir atpūtas vieta ar privātu teritoriju, kurā rast jaunas izjūtas, nakšņojot vigvamos, saplūst ar dabu, baudīt klusumu un mieru tālu no pilsētas, redzēt briežu un stirnu barus, supot apkaimes ūdeņos, doties pārgājienā pa meža takām, šaut ar loku un baudīt dabiskas ainavas skaistumu.

Vigvamā ir glempinga telts cienīgas ērtības - gulta, interjera priekšmeti, āra terase. Viesiem tiks piedāvātas arī brokastis.

Uzņēmums "Nomadic Homes" piedāvā arī iegādāties vai noīrēt vigvamus privātiem pasākumiem, atpūtai vai sava biznesa uzsākšanai.

Ventas ielejas posms augšpus un lejpus Kuldīgas, kas izceļas ar dažādu biotopu – nogāžu mežu, smilšakmens un dolomīta atsegumu, pļavu, aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu un ainavas daudzveidību. Teritorijā atrodas populāri Kurzemes tūrisma objekti – Ventas rumba, Kuldīgas mūra tilts, Veckuldīgas pilskalns (labiekārtots) u.c. Ventas krastos izveidota ekotūrisma taka "Ventas līkloči", uzcelts skatu tornis, izvietoti informācijas stendi, bet gar upes kreiso krastu ierīkots velomaršruts.

Kādreizējā Mēmele. Vienīgā Lietuvas ostas pilsēta ar vecpilsētu.

Dzūkijas Nacionālais parks dibināts 1991. gadā. Tā ir lielākā Lietuvas īpaši aizsargājamā dabas teritorija un viens no mežainākajiem valsts apvidiem. Nacionālais parks ir bagāts ar upēm, kuru krastos nereti redzami iespaidīgi nogulumiežu atsegumi, kā arī simtiem avotu un avoksnāju. Starp vērtīgiem biotopiem pieminamas arī pļavas un palieņu pļavas, purvi u.c. mitrāji. Kopumā parkā konstatētas gandrīz 2000 augu sugas un 2108 dzīvnieku sugas, kukaiņus u.c. ieskaitot. Viena no nozīmīgākajām kultūrvēstures vērtībām ir etnogrāfiskie ciemi un saglabātās biškopības, amatniecības, arhitektūras, kulinārās u.c. Cilvēki izsenis dzīvojuši saskaņā ar dabu un izmantojuši tās bagātības – ogas, sēnes, bišu medu, tīro avotu un upju ūdeni un piekopuši dažādu amatu un biškopības tradīcijas. Pazīstama Dzūku tradīcija ir sēņu un ogu vākšana plašajos mežos. Parkā ir izveidoti kājāmgājēju, velotūrisma un ūdenstūrisma maršruti. Apmeklētāju centri atrodas Merķines (Merkinė) pilsētā un Marcinkoņa (Marcinkonys) ciemā.

Skatu tornis uz pontoniem, kuru ar sauszemi savieno laipa. No tā praktiski pārskatāms viss Slokas ezers līdz pat Kauguriem, īpaši tā ziemeļdaļa. Pie torņa meklējams sēravots. Piemērots putnu vērošanai visa gada garumā, t.sk. ziemās, jo ezerā saglabājas neaizsalstoši lāsmeņi.