Rekovas dzirnavas ir unikāla vieta pašā austrumu pierobežā. “Pirmajā stāvā bija miltu malšana un otrajā stāvā apstrādāja vilnu. Dzirnavas pastāvēja līdz 1980.gadam. Vēlāk ēka nevienam nepiederēja, lietus ietekmē iebruka jumts un faktiski viss bija sadrupis. 2016.gadā zemnieku saimniecības “Kotiņi” saimniekam Aldim Ločmelim radās iespēja iegādāt ēku un saliekot galvas kopā, radās ideja, ka ēkā varētu būt vietējās produkcijas veikaliņš.”

Majestātiskā trīsstāvu pamatīgu laukakmeņu mūra ēka, kas atrodas pašā Balvi-Viļaka ceļa malā, ir sākusi dzīvot jaunu dzīvi, kur ikvienam ir iespēja nobaudīt vietējo Latgales produktu garšu dažādā izpildījumā.

Dzirnavu saimniece  - viena no īstajām latvju saimniecēm Vija Kuļša uzņem tūristu grupas, kurām piedāvā nobaudīt vietējo Latgales produktu garšu dažādā izpildījumā. Ēdienkarte sastāv no piedāvājuma vegāniem, veģetāriešiem un klasiskās ēdienkartes. Viena no galvenajām ēdienu sastāvdaļām ir zs “Kotiņi’’ ražotā produkcija. Ir iespēja pieteikt un darboties arī Meistarklasēs.

Tiek piedāvāvāts ēdiens no linsēklām, linu eļļa, dažādi salāti, ko var gatavot ar linu eļļu. Linsēklas izmanto pašu ceptā maizītē, sāļajā baltmaizē ar linsēklām. Linsēklas Rekovas dzirnavu ēdienkartē ir tikai viena no izejvielām, bet tieši tās ir centrālais varonis jaunajā Ziemeļlatgales kultūrvēsturiskā tūrisma piedāvājumā “Linu ceļš Ziemeļlatgalē”.

Viens no retajiem Latvijas un dažiem Kurzemes šāda tipa ezeriem, kam raksturīga liela ūdens dzidrība (piesaista atpūtniekus) un īpaši, Latvijā ļoti reti sastopami augu sugu kompleksi. Dabas parks ietver Pinku ezeru, tā krastus un mežu masīvu austrumos no tā, kā arī mazākus ezeriņus un Šarlotes dīķi. Kaut arī ezeram nav pārāk ērta piekļuve, tas vasarās ir atpūtnieku iecienīts. Pinku ezera apkārtnē atrodas vairākas tūristu mītnes.

Iespēja patīkamā atmosfērā baudīt ļoti gardu ēdienu. . Starp tiem arī Lietuviešu tradicionālo ēdienu. Ir dienas un vakara īpašie piedāvājumi.

Atrodas paaugstinājumā - skaistā vietā – Alūksnes ezera krastā pie Pleskavas ielas (P 40). Pieminekli 1923. gada 20. jūnijā atklāja Valsts prezidents Jānis Čakste. Tas celts pēc tēlnieka J. Miesnieka meta. Pieminekļa centrā ir attēlots vairogs ar krustotu zobenu, bet pamatnes daļā – uzraksts „Par Latviju kritušiem 7. Siguldas p. Karavīriem. 1919. – 1920”. Tā otrā pusē ir uzraksts: „Labāk manu galvu ņēma, nekā mūsu tēvu zemi”. Padomju laikā (1953. g.) pieminekli nojauc. To atjauno 2009. gadā.

Līdz 18. gs. šajā vietā bija koka baznīca, kamēr 1798. g. uzcēla mūra baznīcu, kas cieta 1. pasaules karā, bet 2. pasaules kara laikā to uzspridzināja. Tikai pusgadsimtu vēlāk - 1991. gadā tika uzsākti atjaunošanas darbi, kas joprojām turpinās. Tagad redzamais dievnams ir iepriekšējā līdzinieks.

Viens no raksturīgiem karsta parādību piemēriem, kur nelielas upītes - strauta ūdeņi pazūd vairākos ūdensrijējos un pēc kāda brīža - iespaidīgās Lauces ielejas krastos iznāk spēcīgu avotu veidā, tālāk ieplūzdami Lauces upē. Šī parādība dinamikā vislabāk ir novērojama pēc lietavām vai pavasaros sniega kušanas laikā un kādu brīdi pēc tam.

Saimniecība atrodas ļoti skaistā vietā - Talsu pauguraines rietumu nogāzē, no kuras paveras skats uz Talsiem un to apkaimi. Atvērta saimniecība, kurā audzē un pārstrādā ābolus (žāvēti, ābolu čipsi, sulas). Viesus gaida izzinoša ekskursija, produkcijas iegāde un degustācija. Atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā – Talsu pauguraines dabas parkā. Vasaras sezonā ceļotājiem piedāvā telšu vietas. Rāda, kā veidot augļkoku vainagu. Saimniecības dārzos, kas plešas Talsu pauguraines nogāzēs, ir savāktas dažādas ābeļu šķirnes - saimniece veido un attīsta vietējo šķirņu kolekciju. Pie saimniecības uzstādīts arī informatīvs stends, kas iepazīstina ar Talsu pauguraines dabas parka nozīmīgākajām vērtībām.

Saimniecības teritorijā tiek piedāvāta svinību un ceremoniju vieta; pieejama stikla oranžērijas un teritorijas noma pasākumiem. Piedāvājums jaunlaulātajiem - ābeles stādīšana “Kurzemnieku” paradīzes dārzā, foto sesijas.

Atrodas nepilnu kilometru no Aizkraukles pilskalna un redzama no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6). Dievnams celts (1688. g.) stāvā Daugavas ielejas krasta malā, gar kuru vēl izsekojams vecais Daugavpils ceļš. Laikā no 1896. -1899. g. baznīcu pārbūvēja neogotikas formās. No interjera pieminēt vērta ir A. Annusa altārglezna “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam”. Baznīcā uzstādītas memoriālās plāksnes šejienes novadniekiem - pulkvedim Jorģim Zemitānam un arhibīskapam Arnoldam Lūsim. Kāds nostāsts vēsta, ka 2. pasaules kara laikā baznīcas torni aizķērusi vācu armijas lidmašīna un tas kļuvis šķībs.

Meklējama nepilnu kilometru austrumos no Apriķu centra. Muižas kungu pili (baroka stils) cēla 1742. – 1745. g., bet neogotiskā stila tornis kā piebūve tapa 19. gs. beigās. Pils priekšējās fasādes frontonā atrodas smilšakmens cilnis ar baronu Ostenu - Zakenu un Korfu dzimtas ģerboņiem, kas ir greznākais šāda tipa Latvijas piļu elements. Ēkā saglabājušies arī sākotnējie iekštelpu interjera elementi (apskatāmi gida pavadībā) - durvju vērtnes, apgleznota holandiešu krāsns, ozolkoka logu slēģi, aplodas, metālkalumu detaļas un parkets. Muižas kompleksā ietilpst pārvaldnieka māja, kalpu mājas, saimniecības ēkas un parks. Kopš 1920. g. muižas pilī darbojas skola un iekārtots novada muzejs, ko vērts iepazīt! Šobrīd tajā izstādīta Latvijā ražotās maizes etiķešu kolekcija. Kā interesants ir jāmin fakts, ka 1901. g. muižu iegādājas Karls Gustavs Mannerheims (1867. – 1951.), kas bija ne tikai vēlākais Somijas valsts prezidents, bet arī leģendārās Mannerheima līnijas – fortifikācijas sistēmas Ziemas kara laikā (1939. – 1940.) autors.