Lahemā tūrisma centrs ir izveidots ar nolūku mudināt piekopt dabai draudzīgu dzīves stilu un uzturēšanos dabā – te tiek stādīti koki, būvēti un uzstādīti putnu būri. Interesentiem piedāvājam laivošanu ar kanoe laivām Lahemā nacionālajā parkā, pārgājienus pa purvu, piedzīvojumus loka un arbaleta šaušanas trasē. Kamīna zālē un pirtī ar kublu var mājīgi pavadīt brīvo laiku.

Nakšņošanas vieta,pirts pie Gaujas "Caunītes" atrodas tieši pie Gaujas upes tās labajā krastā, Gaujas Nacionālā parka teritorijā. Piemērota savrupas atpūtas cienītājiem, nakšņošanas vieta laivotāju grupām, apmešanās vieta aktīvas atpūtas cienītājiem.  "Caunītes" atrodas, vienas dienas brauciena ar laivu attālumā no Valmieras ( 21 km ).

Viesiem tiek piedāvātas telpas nakšņošanai dzīvojamā mājā 4 cilvēkiem ar papildvietām uz guļamgrīdas un saimniecības ēkā 2 telpās līdz 35 cilvēkiem.

Viesu rīcībā pirts ar atpūtas telpu, plaša nojume ar nelielu virtuvi, ugunskura vieta, telts vietas, malka, duša ar silto ūdeni, WC. Klientu rīcībā laiva makšķerēšanai un īsiem izbraucieniem pa Gauju.

Iezīmēts velotūristu maršruts Valmiera - Cēsis un kājinieku takas uz Līču Lanģu klintīm un Sietiņiezi.

Iepriekšēja pieteikšanās obligāta.

Dabas saldumu maģijā saimniece ir Ilze Kupča. Ilze gatavo kūkas un tortes, zefīrus, vafeles, pīrādziņus, plātsmaizes, ruletes, konfektes, u.c. Gardumi tiek gatavoti no īstiem lauku produktiem - no Latvijas zemniekiem. Daudz izmantotas ogas - no mājražotājiem, pašu audzētas vai salasītas mežos. Ilze no vecmāmiņas mantojusi viņas kūku recepti ar nosaukumu “Vecmāmiņas mantojums”.
Produkciju iespējams iegādāties un pasūtīt uz vietas ceptuvē, iegādāties dažādos tirdziņos - piem., Kalnciema ielas tirdziņā, Galerija Centrs Rīdzenes tirdziņā, Mārupes tirdziņos, u.c.
Uz vietas ceptuvē tiek piedāvātas meistarklases - kūku cepšanā, zefīru gatavošanā, piedāvā degustācijas. Uzņem gan individuālos apmeklētājus, gan grupas, kā arī ar meistarklasēm dodas izbraukumos.

Somu jēgeru kauju piemiņas vieta Klapkalnciemā.

Saimniecībā no pašu audzētā 70 govju ganāmpulka ražo pienu, jogurtu, biezpienu, krējumu un sieru. Katru piektdienu to var iegādāties uz vietas - saimniecībā.

Neticami! Tā saka tie, kuri Ziemeļigaunijas dižāko akmeņu apzināšanu ir sākuši ar šo ledāja atnesto gigantu! Jāņa – Toma akmens kopā ar vēl diviem milžiem - Tammispeas akmeni (Tammispea kivi) un Ehalkivi (atrodas netālu no Kundas) pretendē uz Baltijas augstāko dižakmeņu (augstums sasniedz gandrīz 8 m) godu! Kaut arī pēc tilpuma (274 m3) tas ierindojas tikai Igaunijas lielāko akmeņu saraksta 14. vietā, arī pārējie izmēri (garums: 13,9, platums – 7,3 m, apkārtmērs – 35 m) ir gana iespaidīgi. Jāņa – Toma akmens ir meklējams Kasispeas (Kasispea) ciemā, neliela kadiķu lauka malā.

Dobeles vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts 1254. g. Dobele bija viena no visvairāk nocietinātajām zemgaļu vietām, tādēļ laikā no 1279. - 1289. g. pārdzīvoja sešus vācu krustnešu uzbrukumus. 1289. g. zemgaļi tomēr bija spiesti atkāpties. 1335. g. iekarotāji zemgaļu pils vietā uzsāka jaunas mūra pils celtniecību. Bērzes pretējā kreisajā krastā sāka veidoties tirgotāju un amatnieku miests. Pilsēta ļoti cieta Ziemeļu kara un tam sekojošā mēra laikā. Nozīmīgs notikums pilsētas saimnieciskajā dzīvē bija 1927. g., kad izbūvēja Liepājas-Glūdas dzelzceļa līniju. Pēc 2. pasaules kara Dobelē un tās apkaimē ieradās padomju militāristi, kas izbūvēja vienu no lielākajiem PSRS tanku poligoniem „Dobele-2". Tagad Dobeles apceļotājiem tiek piedāvāts interesants apmeklējamo objektu klāsts.

Daugavas kanjons no Pļaviņām līdz Koknesei pirms appludināšanas bija viena no izcilākajām un skaistākajām Baltijas reljefa formām, bet Oliņkalns - viens no Latvijas lielākajiem pilskalniem, kura līdz 20 m augstā klints (Andreja klints) bija Daugavas kanjona sastāvdaļa. Pie Oliņkalna Daugavā pirms appludināšanas bija stipra krāce, kas apgrūtināja plostnieku darbu. Mūsdienās Oliņkalns ir neliela sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē (zinātājs pamanīs no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6) iepretim Stukmaņiem), ko no krasta atdala 0,3 km plata upes atteka, zem kuras dzelmē dus Dūņu leja. Uz salas saglabājies neliels pilskalna valnis, estrādes paliekas un dažus metrus augsts dolomīta atsegums – Andreja klints paliekas. Uzskata, ka Oliņkalnā 13. gs. atradusies Alenes pils. Pie Daugavas iepretim Oliņkalnam ir piemiņas akmens, ko 1989. g. uzstādīja Latvijas alpīnisti.

Celta 1835. g. kā baronu fon Firksu dzimtas īpašums pēc baroneses Teas fon Firksas pasūtījuma. 1883. g. pēc pārbūves ēka ieguva greznu manierisma un renesanses formu dekoratīvo apdari un lielāku būvapjomu. 1905. g. 15. decembrī muižas ēku nodedzināja revolucionāri. Atjaunošanas darbi arhitekta L. Reinīra vadībā tika uzsākti trīs gadus vēlāk. Muižas pilī apskatāma Svētku zāle ar diviem marmora kamīniem, atsevišķās telpās - 20. gs. sākumā liktais parkets un ārdurvju vērtnes ar metālkalumiem. 1938. g. pili pārbūvē. 2. pasaules kara laikā ēkā atrodas vācu armijas karavīru hospitālis, pēckara gados – mežu darbinieku skola. No 1962. g. pilī izvieto Rudbāržu skolu, kas nosaukta Oskara Kalpaka vārdā. Pie ēkas novietota piemiņas plāksne, kas veltīta Kalpaka bataljona gaitām. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. g. 22. janvārī lielinieki bija ieņēmuši Skrundu. Septiņas dienas vēlāk O. Kalpaka bataljons no Rudbāržu muižas devās Skrundas virzienā. Pēc trīs stundu ilgas cīņas tas guva uzvaru, ieņemot stratēģisko līniju Ventas krasta tuvumā. Šī bija kalpakiešu pirmā uzvara pēc daudzkārtējas atkāpšanās, kas tiem deva iedvesmu turpmākajās cīņās. Rudbāržu muižas Varoņu zāle, kas stāsta par nozīmīgiem posmiem Latvijas Brīvības cīņās, restaurēta 2016. gadā.