Atrodas 50 m rietumos no Ludzas katoļu baznīcas. Kapela celta 1738. g. astoņskaldņu rotondas formā un kalpoja kā grāfu Karņicku atdusas vieta (velvēti pagrabi zem kapelas). Nelielai ēkai ir dēļu apšuvums, koka griesti un ķieģeļu grīda. Pie kapelas novietota Ludzas mākslinieka Leona Tomašicka 1934. g. darinātā Svētās Marijas - Māras zemes karalienes statuja.

Dodieties ekskursijā, lai gūtu ieskatu lauku profesijā un dzīvesveidā, kā arī iegūtu jaunus iespaidus un labu atpūtu visai klasei. Ekskursijas laikā apmeklējiet saimniecību, kuras galvenā specializācija ir piena lopkopība un graudkopība. Pēc tam izbaudiet pikniku Vilces dabas parkā, kurš ir izvietojies Vilces upītes un tās pieteku gravu krastos. Pie Vilces pilskalna atrodas Zaķu pļava – labiekārtota un iecienīta apmeklētāju atpūtas vieta. Tālāk dodieties uz maizes ceptuvi, lai iepazītos ar maizes cepšanas arodu, degustētu un iegādātos maiznīcas izstrādājumus. Ekskursijas noslēgumā apmeklējiet saimniecību, kur audzē graudaugus un kartupeļus, piedāvā apskatīt senu darba rīku un piena pārstrādes iekārtu kolekciju un praktiski darboties ar tiem. Bērni var atpūsties un pavadīt brīvo laiku atrakciju parkā.

Salantu reģionālā parka (Salantu regioninis parkas) galvenās ainavas veidotājas ir Erlas, Minijas un Salantas upju senielejas, kas izteikti atklātajam apvidum piešķir zināmu “rozīnīti”. Parka teritorijā atrodas Lietuvā lielākais kadiķu mežs. Kadiķu audzes, kurās redzami ledāja atstātie laukakmeņi ir raksturīgi tikai šim reģionālajam parkam. Akmeņi neparastā veidā ir arī eksponēti Mosēdes (Mosėdis) pilsētiņā un Vilius Orvidas saimniecībā pie Salantiem. Kopumā parkā konstatētas 570 augu sugas un 793 dzīvnieku, t.sk. bezmugurkulnieku sugas. Salantu apkaimē ir saglabāts vietējais dialekts, tiek svinēti vasaras saulgrieži, bet vecākās paaudzes iedzīvotāji reliģisku svētku laikā pulcējas pie kapelām un dzied t.s. piekopj maija (Gegužinė) lūgšanas. Parka apmeklētāju centrs atrodas Salantos.

Kopš 2016. gada maija Sarkaņu skolas lielajā ēkā apmeklētājiem durvis vērusi  Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja etnogrāfijas un sadzīves priekšmetu atklātā krātuve. Te ir iespēja ieraudzīt, meklēt un atrast aizgājušo laiku, par to stāsta jau iekārtotajās telpās izvietotās lietas. Te ir iespēja redzēt priekšmetus, kas vēl nav skatīti muzeja ekspozīcijās un izstādēs, bet skolēni, studenti, amatnieki, ikviens interesents tos var izzināt pētnieciskos nolūkos (autore: Inese Sudāre).

Šis maršruts ir veidots, lai parādītu Latvijas rudzu maizes cepšanas tradīcijas. Maršruts izstrādāts sadarbībā ar Latvijas Maiznieku biedrību.

Rudzi ir gan latviešu uztura pamats, gan spēcīgs Latvijas kultūras un kulinārijas tradīciju simbols. Maršrutā akcentēta tradicionālā rudzu maizes cepšana un ēšana, kā arī sniegts ieskats rudzu graudu vēsturē no Latvijas senākajiem arheoloģiskajiem laikiem līdz pat mūsdienām. Maršrutā ietilpst apmeklējumi saimniecībās, graudu ražotnēs un kultūrvēsturiski nozīmīgās vietās.

Tūre ir paredzēta grupām, un to ir iespējams pielāgot katram klientam, ņemot vērā viņa vēlmes, vajadzības un atvēlēto laiku. Tūrē iekļauts: tikšanās ar ekspertiem, apmeklējumi, tūrisma pakalpojumi - naktsmītnes, ēdināšana, apskates vietas, autobusu īre, gidi.

Būvēta ap 1625. gadu. Vairāku gadsimtu garumā dievnams bija galvenā suitu kopienas svētvieta, - tās garīguma un identitātes atbalsts. 1882. gadā baznīcu paplašināja uz sāniem, piešķirot tai mūsdienās redzamo krusta formu. Dievnama interjerā ir apskatāmi holandiešu kokgriezēja Johana Mertensa darbi, kas tapuši ap 1715. gadu. Ērģeles ir būvējis F. Veisenborns 1893. gadā Jēkabpilī. 1910. g. tapa altārglezna. Zem baznīcas atrodas aizmūrētas Šverinu dzimtas kapenes. Dievnamu var aplūkot arī no iekšpuses, iepriekš piesakoties.

Biedrība "Latvijas Slieku audzētāju asociācija" tika nodibināta 2010. gada 1.septembrī ar mērķi attīstīt sliekkopību un vermikomposta ražošanu Latvijā. Pamatnodarbošanās - vermikomposta ražošana.

Vējdzirnavas celtas laikā no 1867. – 1869. gadam pēc holandiešu tipa projekta. Savu nosaukumu tās ieguvušas pēc pirmā īpašnieka uzvārda – Riba. Dzirnavās, kas ir viens no labāk saglabājušamies šāda tipa arhitektūras pieminekļiem Latvijā, ir izveidota izglītojoša ekspozīcija – „Grauda ceļš”, kas stāsta par lauksaimniecības attīstību Zemgalē, graudkopības un maizes cepšanas tradīcijām. Tiek piedāvāta arī ekskursija gida pavadībā. Vējdzirnavas ietilpst atpūtas kompleksā (viesnīca, restorāns, dzirnavas) „Rožmalas”.

Suitsu tornis celts 1979. g. kā pirmais Matsalu rezervāta metāla tornis. To atjaunoja 1998. g. Torņa augstums ir 21 m, tādēļ no tā paveras izcila dabas un kultūrainava uz Kazari deltas niedrājiem un blakus esošo Suitsu upi (Suitsu jõgi), kuras krastā ir uzceltas vairākas zvejnieku laivu būdas.

Muzeja (dibināts 1954. g.) krājums atspoguļo latviešu un lībiešu zvejnieku, jūrnieku un zemnieku tradīcijas, viņu dzīves vidi un veidu. Brīvdabā apskatāmas zvejnieku sētas ar tīklu būdām, dūmnamiem un kūpinātavām, klētīm u.c. Te izvietota zvejas laivu un Baltijā lielākā enkuru (> 100 eksemplāri, lielākais 22 t) kolekcija. Vējdzirnavas atvestas no Užavas pagasta. 19. gs. dzīvojamā „Smiltnieku” mājā apskatāmi autentiski sadzīves priekšmeti. Muzeja jaunākais eksponāts ir gandrīz 100 gadus vecais Lielirbes Baptistu lūgšanas nams. Popularitāti ir ieguvis brauciens (1. maijs – 31. oktobris) ar mazbānīti (sliežu platums 600 mm) pa 1,3 km garo Kalna līniju, kuras galā ir izveidots griezulis. Muzejēka ir uzcelta pēc bijušās Mazirbes dzelzceļa stacijas parauga. Muzeja daļa ietilpst Jūrmalas parkā (bērnu rotaļlaukumi un Enkuru taka).